Ir. Četras skolas ar poļu, viena ar ukraiņu un viena ar baltkrievu mācībvalodu. Un arī divas ebreju skolas.
+ 2 bilingvālās: latviešu/lietuviešu, latviešu/igauņu

Man nav nekas pret vārda screenshot latviskošanu, bet varbūt nevajadzētu to darīt tik burtiski. Latvieši nemēdz šaut ne ar fotoaparātiem, ne pa ekrāniem. Man šis vārds atgādina kaut kādu karalaika hroniku.

Ekrānbilde?

Terminoloģijas komisija par pareizu uzskata vārdu “ekrānuzņēmums”. Man gan tas vārds drīzāk asociējās ar kinostudiju vai kinoteātri

"Ekrānšāviņš" skan dumji.

Ekrānuzņēmums jau arī ir pareizais vārds. Gluži tāpat, kā, piemēram rentgenuzņēmums. Neviens vēl nav iedomājiet teikts ''rentgenšāviņš''.

Varbūt Ekrānmoments

Grūti iedomāties, kāpēc vēl būtu jālieto aizvainojošs vārds (par kuru ir zināms, ka tas ir daudziem aizvainojošs, nevis nav zināms, ka tas daudziem ir aizvainojošs), ja mērķis nav pateikt ko negatīvu.

Bet, pat ja pieņemtu tavu domu rokādi, mums laikam atšķiras izpratne par pieklājību. Manuprāt, būt pieklājīgam nozīmē uzvesties tā, lai visiem ir patīkami, nevis savas vienaldzības vai ietiepīgas nevēlēšanās dēļ uzvesties tā, kā varbūt ir ērti pašam, bet nepatīkami un aizvainojoši otram. Un vainot nepieklājībā otru - man tā liekas interesanta projekcija no psiholoģijas viedokļa.

Man tas atgādina, kā ASV dzeramnaudu tēmā Tu uzskatīji, ka dzeramnauda neesot jādod, jo tā esot pareizāk, lai gan labi zini, ka saskaņā ar amerikāņu tradīcijām apkalpotājam pat darba līgumā var būt  rakstīts, ka dzeramnauda ir algas sastāvdaļa. Vai, nedodot dzeramnaudu, vēlies pamācīt amerikāņiem pieklājību? Bet varbūt ir tieši otrādi? Ja Tu ciemotos kādā japāņu ģimenē, vai, Tavuprāt, būtu pieklājīgi nenovilkt zābakus, ienākot mājā, jo Tu tā esi pieradis un taču nebūt nedomā, ka dari ko aizvainojošu? Un no japāņu puses apvainoties, Tavuprāt, būtu "nepieklājīgi", jo Tu taču nevēlies aizvainot? Ja Tu tiešām tā domā, tad man jāsaka, ka, manuprāt, tā ir gaužām ačgārna izpratne par pieklājību. Ja nedomā, tad tomēr nevaru nebrīnīties, kāpēc uzskati, ka attiecībā pret ebrejiem nav nepieklājīgi būt aizvainojošam. Tas, ka ērtāk ir bradāties ar zābakiem, skaidrs, bet vai Tu tiešām uzskati, ka tā ir arī pieklājīgāk?

Nevajag vispārināt, Māri. Ja tev ir kāds atsevišķs pazīstam ebrejs, kurš uzskata, ka vārds žīds ir apvainojums, tad tās ir tavas un viņa problēmas. Pagājušajā nedēļā vēl speciāli pārprasīju -  cilvēks vispār nesaprata par ko te būtu jācepas. 

Domāju, ka mums visiem ir diezgan skaidrs, ka tas, ka ir atsevišķi ebreji, kas neapvainojās par vārdu "žīds" nenozīmē, ka vārds nav aizvainojošs publiskajā apritē. Ja aptaujātu Latvijā dzīvojošos 1000 ebrejus, cik no viņiem pateiktu, ka tas ir aizvainojums? Un kāds būtu slieksnis, pie kura varētu uzskatīt, ka šīs vārds ir nepieklājīgs to publiski lietojot? Nedomāju, ka pozīcija "tā ir latviešu valoda, un ebrejiem par to nav nekādas teikšanas" (t.i. pat ja 100% uzskatītu to par nievājošu, tāpat izvēlētos to par tādu neatzīt) būtu loģiska un pieklājīga. Bet tāpat arī otrādi, pāris aizvainotie nelieciena par to, ka tāda problēma reāli eksistē.

Personīgi man šķiet, ka konkrētajā gadījumā slieksnis būtu kaut kur ap 20-30%, bet katram šie cipari būs savādāki

Māri, Tu veikli samaini lomas vietām. Un ar apgrieztiem argumentiem mēģini iestāstīt, ka mājas saimniekam būtu nepieklājīgi staigāt zeķēs, ja ciemiņi visur pieraduši iet zābakos. 

Nesapratu Tavu dziļo domu, pašam samainot lomas vietām, bet piedēvējot to man Vai vari izskaidrot izvērstāk?

Es tikai ceru, ka skaidrojums nav vērsts uz kaut kādu sabiedrības šķirošanu pēc etniskām pazīmēm un ka Tu saproti, ka jebkuram Latvijas pilsonim ir tieši tādas pašas tiesības sagaidīt pieklājīgu savstarpējo saskarsmi kā jebkuram citam. Tas ir tieši tas, par ko es runāju, - pieklājība nenozīmē "es tā vienmēr esmu darījis, un man pofig, ka kāds par to var apvainoties". Un, kā piemetināja Juris, ja kādam kaut kas nepatīk, tad "nepieklājīgs" esot viņš. Jā, arī tāda attieksme uz pasaules pastāv, bet to nevar saukt par pieklājīgu. Kamēr Juris nav izdevis dekrētu, ka Ceļakājā pieklājība nozīmē ko citu nekā ārpus Ceļakājas, tikmēr es tomēr atļaušos uz to aizrādīt.

Apstājies šajā vietā un lūdzu saproti, ko es mēģinu vairākkārt Tev paskaidrot — es neuzskatu šo vārdu par aizvainojošu (turklāt neesmu vienīgais), līdz ar to visam Tavam turpmākajam spriedumam nav jēgas, jo jau premisa ir aplama — 'žīds' nav aizvainojums. Un es neatzīstu nelatviešu tiesības diktēt, kurus vārdus mēs savā valodā uzskatīsim par pieklājīgiem un kurus nē. Īpaši bez pietiekoša loģiska pamatojuma. Vai man beidzot izdevās saprotami paskaidrot savu nostāju?

Ja Tu spēj uztvert pasauli tikai tādās kategorijās — kurš ir lielākais cietējs, tam teikšana, varu pārtulkot arī tā — man ir ļoti nepatīkami, ja kāds nelatvietis uzskata, ka viņam ir tiesības kontrolēt un cenzēt latviešu valodu.

Laba analoģija, piekrītu, ka bradāt ar zābakiem pa otra valodu ir ļoti nepieklājīgi, kaut arī varbūt vieglāk (jo nav jāiedziļinās niansēs). Protams, ka es tā nedarītu ar japāņa māju (ja viņš man paskaidrotu savas tradīcijas) un sagaidu, lai neviens tā nedara ar mūsu valodu (kad paskaidrojam savas). Un man nenāk prātā mēģināt noteikt, kā latviešus dēvē japāņi…

Par tiem žīdiem un ebrejiem.

Nicinoši var izrunāt ikvienu vārdu - kā pie mums pierasts, arī visnotaļ neitrālo "krievs". Runā to bieži vien panāk ar intonāciju, rakstos - ar kontekstu. Vārds "žīds" latviešu valodā pats par sevi ir neitrāls, tomēr jāatzīst, ka nicinošos kontekstos to lieto krietni biežāk nekā vārdu "ebrejs". Varbūt tāpēc tāds pārpratums un mēģinājumi valodu padarīt nabagāku? Ja vārdu "žīds" lieto ar cieņu - kur gan problēma? (Man gan arī nav tas gods pazīt daudzos žīdus, kas par to apvainotos.)

 Man ir konstruktīvs priekšlikums! Vēl 1h kārtīgi izvilloties par ebreju/žīdu un tad vismaz līdz 25.februāra vakaram pasludināt pamieru. Agrāk Olimpisko spēļu norises laikā tā darīja. Būsim augstas raudzes džentlmeņi! Ja kādai no dāmām rodas nepārvarama vēlme izteikties, tad tas netiks uzskatīts par nozīmīgu pārkāpumu un vēlākajā CV neatainosies itin nemaz.

Lei Feng, manuprāt Tu pārāk nopietni uztver mūsu diskusiju.

Es vēl piebildīšu par pieklājību un visu labsajūtu. Tā nebūt nav vienīgā vērtība. Vēl ir piemēram taisnīgums, indivīda brīvība, patiesība. Ļoti šaubos, ka pieklājība tās pārtrumpo, esmu pat diezgan pārliecināts, ka ir otrādi.

Iespējams, ka Latvijas karogs dziļi aizskar un sāpina kādu PSRS nostaļgijā mirkstošu tantiņu, bet vai tāpēc mums būtu nepieklājīgi to izkārt?

Lai nu kā, bet šis te viss sākās pēc Māra uzbrauciena Viesturam. Nekādu zemtekstu vai nicinošu pieskaņu Viestura tekstā nevar redzēt. Ja tā vēl būtu, tad cita lieta, varētu arī pārmest, bet tagad kādam spītīgi gribās aizstāvēt savu nepareizo viedokli.

Atgādinu, ka 'ğ' ir burts turku alfabētā, latviešu alfabētā ir 'ģ'…

Mobilajā viņi ir kaut kā tā ievietoti, ka ļooooti bieži pilnīgi netīšām 'ģ' vietā uzspiežas 'ğ'. Es tad parasti laboju, bet reizēm baigais slinkums. Un man jau tā cilvēki aizrāda, ka es pārāk daudz visu ko labojot

Uzliec latviešu klaviatūras izklājumu, kur turku un citi burti nejauc galvu.

Nevis "viņi", bet  "tie"

Nav obligāti.

Protams, parastais šķirojums ir, ka "tas" tiek lietots, runājot par nedzīvām lietām, bet "viņš" - par dzīvām būtnēm, un ir labi, ka skolā to iemāca. Tomēr literārā valoda (un to var pārbaudīt arī Latviešu literārās valodas vārdnīcā - ar visiem daiļliteratūras piemēriem) atļauj lietot vārdu "viņš", arī runājot par iepriekš minētām nedzīvām lietām.

OMG! Literārā valoda un daiļliteratūras valoda ir dažādas lietas, ja kas!

Vai šis būtu kaut kas no latviešu literārās valodas vai daiļliteratūras valodas?

Un? Ko tieši Tu nesaprati? Vai to, ka Latviešu literārās valodas vārdnīcā vārdu pareizs lietojums bieži tiek ilustrēts ar daiļliteratūras piemēriem?

Ja runā dzejā vai prozā, tad "viņš" der. 

Drīzāk šeit ir sarunvalodas ietekme - cilvēki gramatiski nepareizi runā, līdz ar to arī raksta.

Bet sarunvaloda jau tieši pieļauj lielākas atkāpes no normas nekā literārā valoda.

Bet rakstītais teksts no sarunvalodas atšķiras. "Raksta kā runā" - savulaik avīzes redakcijā tika lietots kā nievājošs apzīmējums neciliem garadarbiem.

Nujā. Mana doma jau arī bija tāda, ka, ja jau pat literārā valoda pieļauj vietniekvārdu "viņš" lietot, runājot par nedzīvām lietām, tad vēl jo vairāk tas ir pieļaujams sarunvalodā, kurā taču varam atļauties vēl daudz lielāku brīvību un kurā sarunas nenoliedzami notiek arī Ceļakājā

To nevajag darīt vienmēr (ne jau tāpēc, ka tas būtu nepareizi, bet tāpēc, ka citādi sanāks kā Delfiem, kuri vietā un nevietā sabāzuši visādus "spelgoņus", "smeķīgas" "biksiņas" un tamlīdzīgus idiotismus, tā vietā, lai pamatā tomēr izmantotu stilistiski neitrālus vārdus, kā tas piedienētu kvalitatīvākai publicistikai) -  tomēr šad tad drīkst, ja ir tāda vēlēšanās.

Rakstītā sarunvaloda - sanāk tāds kā oksimorons Lai jau būtu sarunvaloda pamatā, bet negribētos arī, ka Ceļakāja nonāk otrā galējībā - delfu komentāru līmenī.

Tomēr neatradu literāros piemērus, kad norādāmais vietniekvārds "viņš" tiek lietots attiecībā uz nedzīvām būtnēm. Protams, izņemot gadījumus, kad tas tiek izmantots apzināti stilistikas nolūkos, vai arī lietota vārda otra, retāka, nozīme - "viņā galā", "viņā pusē". Šoreiz ir kasīšanās par "tas" aizstāšanu ar "viņš" gadījumos, kad stilistiski nebūtu vajadzības tā darīt. Jo, manuprāt, tas valodu padara tikai "plikāku".