Var būt gaumīga, var arī nebūt, atkarīgs no tā, kas tieši tajā ir. Domāju, ka pat tādā situācijā cilvēki neatteicās no humora un pavilka viens otru uz zoba. Galu galā ir taču pat komēdija par dzīvi koncentrācijas nometnē. Turklāt gaume pie mums (par laimi) nav regulēta ar likumiem.

Tas gan ir offtopiks no offtopika, jo ir minimālā sakarā ar sākotnēji apspriesto jautājumu.

 Ierodoties svešās valstīs, cenšos sev iegalvot: šeit nedomā, tā, kā tu domā! Cieni vietējos paradumus, likumus! 

 Tie džeki, kuri naudas kāros kabinetos tvīka pēc sensācijas, neapzinājās ko viņi izaicina. Un tas nebija liktenis. 

Vai tas domāts kā paraugs karikatūristiem, kas zīmēja jokus, mierīgi dzīvojot savā zemē? Jeb padoms imigrantu bērniem brāļiem Kuači? Jeb offtopiks no offtopika no offtopika, vienkārši nesaistīta piezīme par saviem paradumiem?

Šis nu izklausās īpaši loģiski, mantkārīgie ļaudis izdomā, ka labākais veids, kā peldēties zelta monētās, ir dibināt marginālu humoristisku žurnālu, kas smejas par visiem politiķiem un reliģijām, tādejādi ielīpot dārgās un žurnāla izdzīvošanai bīstamās tiesas prāvās, tad pārciest vairākus uzbrukumus, bet turpināt brīvi smieties par visiem, un galu galā tikt nogalinātiem, pēc nāves vēl saņemot Lei Fenga pārmetumus nepārprotamā mantrausībā.

Redzams, ka cilvēki ir ļoti dažādi, jo man tas nekādi neienāktu prātā kā galvenais šo franču satīriķu rīcības motīvs, pat ne otrais un ne desmitais… Man savukārt liekas acīmredzami, ka šie ļaudis bija (un ir) brīvdomātāji, kas gatavi iet pret 'tā nav pieņemts' straumi, ja viņiem šķiet, ka kaut kur valda meli un netaisnība. Un darīt to bez patosa, bet ar humoru. Cilvēki, kas, apzinoties briesmas, vienalga gatavi aizstāvēt vārda brīvību, bez bailēm izsmejot mūžīgos reliģiju mēģinājumus to ierobežot.

Charb (redaktors) zināja, uz ko parakstījies, jo vairākās intervijās minēja, ka viņam nav sievas un bērnu, lai tie neciestu, ja nu kas notiek. Palikšu pie pārliecības, ka viņš ir varonis, nevis sensāciju ķērājs un smalks aprēķinātājs. Es gribētu būt kaut uz pusi tik drosmīgs un principiāls kā viņš.

Lei Feng, izlasot Tevis rakstīto, es satrūkos, ka Tava profila bilde zaudējusi kādu iedaļu ironiskuma…

Ielikšu bildi no karikatūrista Tignous bērēm. Nevaru iedomāties vēl antikonformistiskāku un tajā pašā laikā aizkustinošāku veidu, kā atlikušajiem atvadīties no drauga:

"Tie džeki, kuri naudas kāros kabinetos tvīka pēc sensācijas, neapzinājās ko viņi izaicina. Un tas nebija liktenis."

Pēc analoģijas ASV teroristi drīkst nogalināt krievu satīriķi Mihailu Zadornovu, kurš sistemātiski amerikosas nogāna, - pats vainīgs!

Cilvēks, kas apzināti un mērķtiecīgi nodarbojās ar visāsākā rakstura provokācijām ir "varonis"? Tu to nopietni domā? Ja mēs zinātu, ka nesenais ceļakājas apmeklētājs kautkastur2015 ir bijis idejisks provokators, Tev liktos, ka arī viņš ir varonis? Vai vienkārši nelaimīgs cilvēks, kas saņem baudu no tā, ka kaitina citus?

Es pilnīgi piekrītu Jurim.

Neatbalstīt visatļautību, neatbalstīt provokācijas ir iekšēja pārliecība. 

Neatbalstīšana - es nepirktu viņa žurnālus, es neietu ielās ar viņa vārdu uz krūtīm, es nosodītu viņu `darbus`. Mani mazie protesti Aizliegt nevar, es esmu par demokrātiju, bet tajā pašā laikā es esmu par ētisku rīcību, par smadzeņu pielietošanu savā rīcībā. 

Cik kilogramus teroristu propagandas jāapēd, lai brīvprātīgi domātu, ka dažu karikatūru uzzīmēšana ir 'visasākā rakstura provokācija'?… Tad jau Roans Atkinsons arī ir provokators-ektsrēmists? Tāpat kā Monty Python? Jā, CH darbinieki neapšaubāmi ir varoņi, jo, izsmejot nedienas Francijas dzīvē vai vienkārši dzenot jokus, nevairījās no bīstamiem tematiem. 

Es nedomāju, ka xxxxxxx2015 bija idejisks provokators un redzu mazu līdzību viņam ar CH notikumiem, taču, ja nu būtu jāsalīdzina, tad viņa darbības princips 'tikko ienācis pa durvīm tulīt sākšu diktēt, kā mēs te visi turpmāk dzīvosim' man vairāk atgādina nevis CH, bet pretējās puses uzskatus.

Piekritīšu Jurim, karikatūra rietumu pasaulē (Francijā) nekādā ziņā nav uztverama kā "visasākā provokācija", tas ir vienkāršs vārda brīvības elements. Tad jau jebkuršs satīriķis, feļetona autors vai pat žurnālists, kurš aizskar kādu sāpīgu tēmu, būtu atzīstams par provokatoru (lielisks piemērs, ko minēja, bija ar Zadornovu, kurš regulāri izsmej arī Baltijas valstis, tad ko - kādam latvietim mesties viņam virsū būtu attaisnojami?). Domāju, ka tikai totalitāros režīmos karikatūru uztvers kā provokāciju, protams, ja vien tā neatbalstīs paša režīma ideoloģiju.

Manā izpartnē ir atšķirība starp reālu humoru un neiecietību, kas ir tērpta humora formā. Vēl jo vairāk, daudzos CH darbos es nesaskatu nekādu humoru vispār, tikai lētus mēģinājumus izprovocēt otro pusi (kas arī kaut kādā ziņā ir izdevies). Protams, es saprotu, ka humors ir ļoti subjektīva lieta, tā kā varbūt kļūdos, un pasaulē iespējams ir daudzi cilvēki, kas šo nopietni uztver par humoru. Bet manuprāt arī žurnāla mazā tirāža un finansiālās problēmas neliecināja par to, ka tas būtu kaut cik populārs.

Baidos, ka šitā cenšoties pārdefinēt jēdzienus var nonākt arī līdz tam, ka arī pašu karikatūristu noslepkavošana ir bijis humors. Jo kāds kaut kur noteikti par to pasmejās.

Protams, ka Rietumu pasaulē ir vieni uzskati par to, kas ir humors un vārda brīvība, kas provokācija. Un par to, kā uz provokāciju būtu jāatbild. Savukārt Islāma pasaulē tie ir pavisam citi. Nevajag salīdzināt modernos cilvēkus ar gadsimtiem atpalikušām būtnēm. Ikviens bērns zina, ka sunim, kas ēd, nedrīkst uzbāzties vai mēģināt atņemt bļodiņu. Pamēģiniet zoodārzā lauvam pamest asiņainu gaļas gabalu un pēc tam mēģināt to atņemt! Pēc tam varēsiet sašust un skaidrot lauvam, kas tas bija - humors vai provokācija.

Tas, ka žurnāls neiznāk lielā tirāžā, - kāds tur brīnums. Vidusmēra cilvēka humora izjūta ir, es atvainojos, sūdīga. Viss, kas ir nedaudz smalkāks sarkasms vai ironija, paliek neuztverts.

 Mēs te varam tukšgaitā vāvuļot stundām ilgi, kilometriem tālu, no tā nekas nemainīsies. Notika tā, kā notika. 

OK, tad mana humora izjūta acīmredzot sūdīga, jo es piemēram šajās karikatūrās nesaskatu nekādu smalku sarkasmu vai ironiju (iesaku klikšķināt tikai tad, ja esat gatavi reāli "smalkajam" humoram jūsu ekrānā):

http://i.imgur.com/Ph7YQKq.jpg

http://i.imgur.com/OV8eSjh.jpg

Juri, es ceru, ka linkus nedzēsīsi?
 

_{(nomainīju linkus uz strādājošiem)}

Nezinu īsti, kādā sakarā tas ar apspriesto notikumu, kas risinājās Francijā, nevis 'islāma pasaulē'.

Orson, gatavojies fatvas saņemšanai, jo pielīdzināji musulmaņus suņiem, un viņus tas ļoti, ļoti aizskar.

Es atvainojos, ka man Tevis rakstītā sakarā tas tik bieži jāatkārto, bet atkal, neredzu Tavām analoģijām nekādu saistību ar apspriežamajiem notikumiem. Kamēr cilvēks nav atzīts par nepieskaitāmu (un pievēršanās islamam vai kādai kādai citai ticībai nav automātiska vājprāta pazīme, daudzi prātīgi cilvēki ir bijuši reliģiozi), no tā (ar likumu) tiek sagaidīta rīcība, kas atbilst cilvēka intelekta līmenim, nevis suņa, insekta vai vienšūņa instinktiem. Tā ka Tava analoģija ir pilnīgi garām.

Ja vēlies analoģiju, tad ko saki par šādu — netālu no skolas dzīvo huligāns, kurš bērniem regulāri atņem kabatasnaudu. Kad kāds drosmīgāks skolnieks iebilst pret šādu kārtību un dabū no varmākas pa mici, pārējie bērnu viņu nevis atbalsta, bet sauc par muļķi un naudaskāru, kurš acīmredzami grib iedzīvoties no savas kabatasnaudas; provokatoru, jo vai tad neparedzēja, ar ko tas beigsies; katrs bērns taču zina, ka kabatasnauda jāatdod huligānam, ja viņš pieprasa!

Atšķirība tiešām ir. Ir runa par karikatūrām. 'Neiecietība' savukārt ir cilvēka rakstura īpašība. Tā var izpausties viņa zīmētajās karikatūrās, tāpat kā rupjums, izsmalcinātība, infantilums, briedums utt. Tās joprojām ir vienkārši karikatūras.

Vai CH veidotāji bija neiecietīgi? Nezinu; ļoti iespējams, ka neiecietīgi pret dogmām, meliem, netaisnību, ierobežojumiem, un man grūti to uzskatīt par negatīvu iezīmi. Ja jau esi pētīji CH, tad droši vien zini, ka viņi principiāli iestājas par brīvību, tajā skaitā par musulmaņu brīvību valkāt, ko vien vēlas, sekojoši man neliekas, ka viņi ienīstu musulmaņus vai kādas citas ticības pārstāvjus (tas gan mazinātu manu cieņu pret CH). 

Tikai populāriem viedokļiem ir tiesības eksistēt? Vai publicējami ir tikai tādi joki, ko Tu atzīsti par smieklīgiem?

Baidos, ka šobrīd tikai Tu centies pārdefinēt dažas karikatūras (kas Tev neliekas smieklīgas) par 'neiecietību', lai tiktu galā ar kognitīvo disonansi, ka it kā eksistē vārda brīvība un visu var publicēt, bet no otras puses — šīs karikatūras Tev nu galīgi nepatīk, vai nebūtu veids, kā uz tām vārda brīvību varētu neattiecināt…

Man neradās iespaids, ka kaut viens no diskusijas dalībniekiem reāli izskata iespēju ar saviem vārdiem mainīt pagātni. Mēs izsakām savus viedokļus un varbūt šādi ceram ietekmēt nākotni.

Pēc tāda ievada gaidīju ko baisu, bija daži kaili cilvēki. Jā, varu piekrist, ka savas pozīcijas pierādīšanai no tūkstošiem CH publicēto karikatūru Tu izvēlējies divas ne tās maigākās. Ja vēlies, lai joki tiek izskaidroti, vari iegūglēt par to, kas domāts ar trīsvienības karikatūru. Piemēram te ir nedaudz info, par ko tieši viņi ironizēja: http://www.aufeminin.com/societe/charlie-hebdo-sa-une-trash-sur-l-eglise...

Bet varu vēlreiz atkārtot, karikatūras definīcija nav 'tas, kas šustrikam liekas smieklīgi' un vārda brīvības definīcijas nav 'drīkst publicēt visu, kam Juris piekrīt'.

Vai tad Francijā nedzīvo musulmaņi? Vai tad Charlie Hebdo slaktiņu nesarīkoja islāmisti? 

Pasaule attīstās ļoti nevienmērīgi, un, ja vienā tās daļā vārda brīvība ir pašsaprotama lieta, tad kādā citā tā ir tikai tukša skaņa. Jā, arī intelekta līmenis var būt absolūti atšķirīgs. Tie tur cilvēciņi daudz neanalizē un nespriež, kādu tieši messidžu viņiem šoreiz karikatūristi gribējuši nodot. Nepatīk - bliežam virsū! Vai to nevarēja paredzēt? Principā varēja. Kāpēc mēs automātiski pieņemam, ka visi ievēros mūsu civilizētās pasaules likumus? Neievēros taču, un mēs to zinām. Vai cilvēki, kas mira par savām tiesībām zīmēt karikatūras ir varoņi? Nezinu, diez vai. Tam visam būtu kāda jēga, ja no tā pasaule kļūtu kaut kripatiņu labāka - bet nekļūs taču. Varbūt labāk ievērot veco skolas laiku principu - ar trakiem tikai pa labam?

Jā, un par analoģiju ar huļigānu, tieši tā arī ir - nāksies vien kabatas naudu atdot, kamēr vien neuzradīsies kāds stiprāks, kas viņam ierādīs īsto vietu. Prātīgāk tomēr atdot naudu, nevis dzīvību. Vēl var nomainīt skolu. Bet nevar čurāt virsū augstsprieguma vadiem un prasīt no vadiem, lai viņi ievērotu demokrātiju un cilvēktiesības.

Žēl tik, ka par šo mēģina piešūt nepieskaitāmību un ieliek cietumā uz mūžu. Tipiskākais piemērs - Breivīks. 

Tieši tā, viņi dzīvo Francijā, nevis kaut kādā nedefinētā 'islama pasaulē'. 

Fatālismam un pesimismam nav pamata, ja paskatamies uz faktiem. Tieši pateicoties līdzīgiem cilvēkiem, kas gatavi izsmiet un kritizēt pašpasludinātas autoritātes, mēs kā civilizācija esam tikuši līdz šādam attīstības līmenim. Ja visi 'mīļā miera labad' pakļautos apmāto diktātam, mēs pat līdz viduslaikiem nebūtu tikuši, kur nu vēl tālāk. Un katra CH karikatūra padara pasauli labāku, jo cilvēku prātos kaut nedaudz drupina domu par dogmu neaizskaramību.

Kā rīkties šādā situācija ir katra paša ziņā, un, kā jau vairākkārt teicu, cilvēkus, kas par spīti briesmām nepakļaujas šantāžai, uzskatu par varoņiem. Kā dēvēt tos, kas šādus kabatasnaudas neatdevējus sauc par provokatoriem vai mantraušiem, atstāšu katra paša ziņā. Man liktos loģiski — ja nespēju palīdzēt, vismaz netraucēt.

Patīk Tev Tava 'suņu' analoģija, kaut arī manuprāt pamatoti argumentēju, ka tā ir pilnīgi garām… Nē, izmaiņas nepadara šo analoģiju atbilstošāku, musulmaņi nav suņi un nav pat vada gabali.

Tā arī nesaprotu, apspriežam Charlie Hebdo vai musulmaņus!? Lai arī cik laikraksta karikatūristi nebūtu nejauki pret viņiem, pašķirstot pēdējo numuru, tiek apsmieti ne tikai viņi, bet sieviešu un vīriešu līdztiesība, dažādas minoritātes, sabiedrības top augšgals. Bet vai jebkurš katrs spējīgs to pieņemt. Man piemēram ir vienalga, ko viņi sazīmē, saprotu, ka tas ir tikai uzkurināšanas vērts, viena ļoti efektīva reklāma. Bet cilvēks kopš dzimšanas aug kaut kāda noteiktā sabiedrībā, tieši tāda ir viņa domāšana, ticīgs vai neticīgs.
 

Tu man mēģini piedēvēt to, ko es neesmu teicis, vai pat devis mājienus tajā virzienā. Manuprāt, CH karikatūras ir pilnīgi pieļaujamas vārda brīvības robežās. Es tikai nesaprotu, kā var CH uzskatīt par varoņiem. Mans viedoklis šajā jautājumā ir, ka vieni (vardarbīgi) idioti nogalināja citus (nebīstamus) idiotus. Protams, tie vardarbīgie idioti ir daudz sliktāki un bīstamāki un ar tiem vajag cīnīties, bet tos otrus idiotus saukt par varoņiem tikai tāpēc, ka viņi dēļ sava idiotisma nomira... Man tas galīgi neliekas saprotami.

Ar papildus kontekstu (tiek apsmieti cilvēki, kas jauc homoseksuālismu ar incestu) kļūst skaidrāks, kāpēc autoriem likās, ka šādu vajag uzzīmēt, bet pats laikam saproti, ka no šī konteksta tā nekļūst mazāk provokatīva vai vairāk smieklīga

Vai katrs tūrists, kas uzčurā Brīvības piemineklim, arī padara Latviju labāku, jo drupina domu par šīs dogmas neaizskaramību?

Personiski man par tām karikatūrām smiekli nenāk, iespējams problēmas ar humora izjūtu. Tomēr vārda brīvība ir svēta lieta, tas ir viens no konkrētās sabiedrības attīstības pakāpes rādītājiem. Nākotne ir neparedzama, bet analizējot līdzšinējo sabiedrības attīstību virziens ir samērā skaidrs. Tajā pasaulē ir kaut kāds tur 1648 vai kurš gads, šajā pašā laikā nokļūstot mūsu kristīgajā pasaulē ar karikatūru par baznīcu rokās, sārts būtu garantēts. Mēs bijām tieši tādi paši kā viņi, bet viņiem viss vēl priekšā, pie tam ņemot vērā mūsdienu pasaules informācijas izplatības ātrumu ilgi nebūs jāgaida.  Progress ir neapturams!

Domāju, ka lielai daļai no tiem kas bijuši musļiku pasaulē ir savi stāsti par to kā šī ticības sistēma "pūst" no iekšas.  Es personiski esmu saskāries ar to, ka balto cilvēku sabiedrībā viņi ļauj meitenēm noņemt parandžas un paši ar to ir ļoti lepni. Ja godīgi, man bija sajūta, ka viņus pašus tas pat pamatīgi uzvelk.

Pie tam ekstrēmisms parasti liecina par to, ka sistēma ko viņi aizstāv jau brūk un jūk.    

Ļoti jauki, esmu tikai priecīgs, ka iespaids, kas man radās no Tevis rakstītā, ir izrādījies maldīgs.

Ļoti vienkārši. Par varoņiem es viņus uzskatu, jo CH nevardarbīgām metodēm aizstāv progresīvus principus — gan franču ideālus liberté, égalité, fraternité, gan valsts sekularitāti, gan vārda brīvību. (Jā, viņu joki, to darot, reizēm ir raupji, bet būtību tas nemaina.) Normālā situācijā tas būtu uzteicami, bet nekas pārāk īpašs, taču par varonīgu šo rīcību pataisa fakts, ka viņiem tas diemžēl jādara nāves draudu ēnā. Kā pretstatu — gļēvuļus — var minēt britu žurnālistus, kas baidās saviem skatītājiem parādīt CH pēcuzbrukuma izlaiduma vāku (kas būtu jādara ja ne profesionālās solidaritātes dēļ, tad vismaz lai informētu skatītāju — tas it kā ir žurnālista pamatuzdevums), un turklāt dziļi atvainojas, ka ekrānā uz mirkli pavīdējis žurnāla stūrītis: 

Pats redzi, pie kādām samocītiem un nesakarīgiem analoģiju mēģinājumiem Tev jāķeras (turklāt jāpārlec no drukātā vārda uz izdarībām fiziskajā pasaulē), lai atrastu ko tādu, kam es nevaru piekrist. (Atvainojos, ka šajā tēmā uzstādu tādas augstas prasības analoģijām. ) Nē, pieminekļa apčurāšana ir nehigiēniska, objektu bojājoša, un galvenokārt norāda uz sabiedrisko tualešu trūkumu Rīgā. Es pat īsti nezinu, kas šajā gadījumā būtu dogma. Noraidīts.

P. S. Man ļoti patika, ka lielajā pēcuzbrukama izlaidumā CH izdevās atrast vāka variantu, kas simbolizēja gan nepadošanos šantāžai (jo uz vāka atkal Muhameds), gan izvairījās no nolaišanās līdz savu pretinieku līmeņa domāšanas veidam. Respektīvi vēlreiz apliecināja, ka mērķis ir nevis apklusināt un atstumt citādi domājošos, bet tieši otrādi, iestāties par vārda un domas brīvību visiem.

Diemžēl ļoti vilinoši ir 'nogalināt drakonu un pašam nemanāmi pārvērsties par to', piemēram, pēc CH notikumiem Francijas skolās bija paredzēts klusuma mirklis, daži skolēni negribēja tajā piedalīties, un uzreiz sākās saucieni, ka viņi par to jāizslēdz no skolām vai pat jāizraida no valsts. Es šajā gadījumā esmu pilnīgi 'atkritēju' pusē, sodīt viņus par šo nevēlēšanos būtu traģikomiski, jo tas ir precīzi pret visiem tiem principiem, par ko tā iestājās CH.

Tagad laikam Juri saprotu, jo viņam CH ir tādi paši trakie varoņi, kā man B. Ņemcovs. Sekoju viņa publikācijām, un brīnījos, kā viņš vēl tik ilgi bija nodzīvojis, uzdrošinoties atmaskot mafiju. Daži tagad viņi sauc par varoni, kas mēģināja izmainīt pasauli, citi par trako, kas "pats uzprasījās", bet kremļa atbalstītāji aiziet galējībā, saucot viņu par nodevēju, un "sunim suņa nāve". Ir vēl ceturtā kategorija cilvēku, kam viss ir pofig.

Arī attiecībā uz CH mums dažādi viedokļi, bet par laimi nav tā trešā, radikālā viedokļa, ka viņi bija pelnījuši nāvi. Atšķiras tikai viedoklis, vai viņi bija varoņi, vai trakie, kas raustīja lauvu aiz ūsām.

Šodien sadūšojos, un pie pusdienu galda, pie kura bija arī viens turks un divi klienti no Lībijas, pajautāju par viņu viedokli par CH. Turks atbildēja, ka CH bija "on the edge of democracy", bet neatbalstīja nogalināšanu. Pārēji divi izvēlējās noklusēt, un tā arī paliku neziņā, kas viņu prātos.

Uz manu jautājumu, vai viņi būtu uzskatāmi par varoņiem, no turka bija pretjautājums - "kas varoņi - tie, kas šāva?".

Kur nu vēl daiļrunīgāk - te arī atbilde Jurim par to, kāpēc musulmaņiem (vai vismaz lielai viņu daļai) tomēr nevar piemērot tos pašus loģikas un veselā saprāta kritērijus kā eiropiešiem. Šoreiz iztikšu bez salīdzinājumiem - tāpat skaidrs, ka cilvēki dzīvo pavisam citādā pasaulē.