Labrīt, Juri! Propers gribēja Tavu kodolčemodānu atdot man! Es neņēmu!

Man tūdīgas slēpes Uzraksts: Belarus, Telehany.  Es sapūtīšu klāt: Žive! Viņu meituki Arēnā spēlē.

(nav pa tēmu!) Sņitina pārdeva Eiropas basīša čempja medaļu par 10k100, lai palīdzētu represētajiem sportistiem. Uvažuha! Baigi foršās vēl ir Aleksandra Romanovskaya, Elena Levchenko, Olga Hižinkova utt. Man viņas patīk! Kā cilvēki un kā meitenes! (šitas aizgāja pa tēmu!)

Kāds pazīst to čirkaino? Kurš dos kompensāciju par pamošanos skolā? No paša rīta esmu rāmjos Labāk Rāmkalnos!

Mr. Bīns jau arī tieši to piemin savā runā. Visi tie briesmīgi tolerantie pēkšņi kļūst ārkārtīgi netoleranti, saskaroties ar pretējiem viedokļiem.

Dimitera sieva vēl ierindā? Cik atceros, viņa bija krustu u.c.metēja.

Ar draugiem čatā vienojāmies, ka šī tēma jāliek plauktiņā, kur ir politika un reliģija, citādi kašķis neizbēgams. Šīs domāšanas izmaina tikai personīgie puni pierē. Dzīve izmācīs, nevis gudras grāmatas un eksperti, kuru autoritāti mūsu laikmetā jau sen visi ignorē. Paši gudri. Varbūt tas pats jadara ceļakājā. Izlasot jau līdz šim sarakstīto katrs var izdarīt secinājumus un palikt pie savas taisnības.

P.S. Vakar noskatījos ReTV raidījumu Jautā-Jums ar psihoterapeiti Ināru Vārpu, kura stāstīja, cik svarīga ir tēva-vīrieša loma sievietes attīstības ciklā. Viņa to nestāstīja savas pārliecības dēļ, bet stāstīja to, ko zinātnieki ir pētījuši un psihoterapeiti apstiprinājuši, izdodot daudzas grāmatas par bērnu audzināšanu (kuras arī es esmu lasījis vēl pirms šīs jezgas, kad kļuvu par tēvu). Uz žurnālista pretargumentu, ka tā ir gandrīz vai "neiespējamā misija", jo "jāsakrīt tik daudziem apstākļiem, lai cilvēks būtu "normāls"" (ar to pašu domu, kas izskanēja arī te, ka arī heteroseksuālās ģimenēs ne viss ir forši). Bet Ināras atbilde varbūt tomēr liks kādam aizdomāties: "Nez' kāpēc cilvēki, izvēloties labus apavus, braukt ar labu mašīnu un vēl vairāk - izvēloties labus datorus vai to, ar kādām lidmašīnām lidot, GRIB, lai tur viss būtu precīzi, perfekti sakārtots? Tad kāpēc cilvēki domā, ka ar bērna vai cilvēka labsajūtu ir savādāk?".

Kad avarē pasažieru lidmašīna, tiek veikta nopietna izmeklēšana un standarti pasažieru aviopārvadājumiem kļūst vēl vairāk ierobežojoši. Un vienalga ne viss būs ideāli un kāda lidmašīna ik pa laikam avarēs, un traģēdijas būs neizbēgamas. Bet vai tas ir iemesls domāt, ka ierobežojumus nepieciešams mīkstināt, jo "vienalga traģēdijas būs neizbēgamas"? Ja jau psihoterapeiti ir pārliecināti, ka bērna uzaugšana heteroseksuālā ģimenē ir veselīgāka, tad kāpēc mums ierobežojumus mīkstināt, kad runa ir par bērnu psiholoģisko veselību?

P.P.S. Gaidu Re:Baltica pazemojošo feļetonu par Ināru Vārpu un LGTB aicinājumu dedzināt psihoterapijas grāmatas. Citādāk to īleni maisā nepaslēpt, un "kapitolija demolētāji", "tumsoņas", "cilvēku nīdēji" nekur nepazudīs. 

Peace!  

Man liekas paškritiska prāta pazīme ir tā, ka tas spēj iedomāties un analizēt pretargumentus sevis teiktajam.

Bērna uzaugšana piemēram atturībnieku ģimenē taču ir veselīgāka, vai ne?

Vai tādu cilvēku, kas regulāri sporto, nevis skatās TV vai sēž forumos.

Vai sanāk, ka šādiem vajadzētu būt ierobežojumiem?

Tu domā standartizēt labsajūtu? Tipa visi vienādi atpūtīsimies un vienādi augsim?

Arī lidmašīnām vienīgais, par ko cilvēki spēj vienoties, ir tikai tas, lai tiktu ievēroti tikai drošības noteikumi. Pārējais, piemēram, kā sadzīt cilvēkus lidmašīnā vai kādu ēdienu pasniegt garajos reisos, arī ir gana būtiski, taču ne standartizēti, jo vienkārši vienam patīk tā, kamēr citam - šitā. Tas pats ir arī ar bērniem un to labsajūtu. Vienam vajag ļaut dzīvot savā vaļā, lai justos labi, otram vajag skriet pakaļ un slaucīt visu, kas slaukāms. Un tam nav nekādas nozīmes, kādā ģimenē bērns aug - heteroseksuālā vai aseksuālā, vai homoseksuālā.

Loģiski, ka vajadzētu.

Skaidrs, ka alkoholiķu ģimenēm nevajadzētu ļaut adoptēt bērnus. Robežu starp pilnīgu atturību un "iedzer tikai svētkos" gan nav praktiskas jēgas vilkt, un tas neko nedos, bet pārmērīgu iedzeršanu nav tik grūti konstatēt.

Arī par otro punktu es pilnībā piekrītu, sportiskām ģimenēm jābūt priekšrokai attiecībā pret neveselīga dzīvesveida piekopējiem; praksē gan to var būt pagrūti izsvērt. Bet par ļaunu noteikti nebūtu.

Tad ir jautājums, vai RX runāja par to, kuriem ļaut adoptēt, vai par to, kuriem piešķirt tēva atvaļinājumu.

Attiecībā uz adopciju, un tēma taču ir tieši par to, tādi ierobežojumi jau sen pastāv. Un tiek kontrolēti pat ļoti rūpīgi.

Tas ir kā būt neiecietīgiem pret neiecietīgajiem. Kā apēst visus cilvēkēdājus. Kā ar varu piespiest sevi mīlēt. Nekas no tā nekad nav sanācis.

Hm...Kas ir neveselīgs dzīvesveids? Ēd par daudz čipsus vai saldumus (cik ir par daudz?), vispār ēd par daudz? Vai arī to mēra tikai pēc liekā svara? Ar ko sportisks labāks (jādod priekšroka) par muzikāls, vai māksliniecisks, attiecībā uz cilvēkiem, kas vēlas adoptēt? 

Šobrīd tie, ka vēlas adoptēt tiek vai nu atzīti par derīgiem adoptēt, vai arī netiek pie šāda atzinuma, un ņem vērā sodu reģistru, atkarību reģistru, VID, jādabū arī psihiatra un narkologa atzinums, kā arī jāapmeklē psihologs, kurš beigās raksta savu spriedumu, kā arī jāiziet cik tur stundu apmācības. Visu procesu neaprakstu. Vai šķiet, ka cilvēkus vēl vajadzētu kaut kā sarindot pēc kādām vērtībām?

Es neizsekoju, vai runa ir par adopciju, tēva atvaļinājumu, vai ko citu.

Vainīgs. Tēma ir par Satversmes tiesas spriedumu. Var dzēst vismaz 90% ierakstu.

Ja tomēr runājam vispārīgāk, tad sieviete par tēvu nevar kļūt citādi kā bez adopcijas. Tīri fizioloģiski, par ko bieži vien aizmirstam, lai gan dabas likumus apiet nevar, atšķirībā no tiem Satversmes tiesas skatītajiem. Un neviens man neiestāstīs, ka sievietes-sievietes savienība ar mērķi radīt bērnus nav dīvaina. Ne tādēļ, ka ir iebildumi pret "savādākajiem" (tādi, katrs savā veidā, esam visi), bet tādēļ, ka cilvēkam ar vienu roku taču neuzticētu rakt grāvi.

Jā, tēmu iesāku tieši par Satvermes tiesas sprieduma atbilstību satversmei, un nevis par to, ko kam un kādos apstākļos ļaut adoptēt, un vai būt homoseksuālam ir labi vai slikti. Man pa šo laiku ir izkristalizējušās vēl dažas domas šajā sakarā, ko kādā brīvākā brīdī varbūt te iespļaušu. 

Tas, ka grūti pateikt, no cik čipšu pakām sākas neveselīgs dzīvesveids, nenozīmē, ka tādam jēdzienam vispār nav satura. Tāpat kā nevar pateikt, kurā dienā bērns kļūst par pusaudzi un tad par pieaugušo, bet atšķirība starp šiem jēdzieniem acīmredzami ir.

Es tak nepārmetu, es pats taisnojos, ka neizsekoju tēmas attīstībai.

Jāprasa psihoterapeitiem, kura no nosauktajām problēmām viņu vērtēšanas skalā ir visbūtiskākā un kura  - mazāk būtiska. Lai viņi velk robežas. Alokohola lietošana ģimenē bez šaubām ir viena no būtiskākajām problēmām. Arī vardarbība. No tādām ģimenēm bērnus valsts izņem, aizstāvot bērna tiesības. Ja bērna uzaugšana bez kontakta ar tēvu-vīrieti vai māti-sievieti būtu pielīdzināma psihotraumām, kādas gūst bērni no vecākiem, kuri apēd 3 paciņas čipsu dienā, tad taču šādas diskusijas nebūtu? Es domāju, ka traumas ir nopietnākas un daudziem atstāj sekas uz visu dzīvi. Cits varbūt domā, ka traumas ir nenozīmīgas, un vairāk sirds sāp par homoseksuāliem cilvēkiem, kuri tagad nevar brīvi adoptēt bērnus. Kod kurā pirkstā gribi, sāpēs. 

Protams, ka veselīgam dzīvesveidam ir nozīme, un ne tikai jebkurā ģimenē, kur aug bērni. Es tikai par to, ka tas nevar būt kritērijs cilvēku vērtēšanā pie adopcijas. 

t.i.Svarīgi ir par to informēt un izglītot un adopētāji ir tā auditorija, kur to vismaz var izdarīt dēļ obligātajām apmācībām. Bioģimenes (nelabvēlīgās), kur šī informācija/izglītība būtu būtiskāka ir grūtāk sasniegt - intereses trūkums un neiesaistīšanās. 

Šeit būtiskākais būtu saprast, ka bērnam vissvarīgākais ir uzaugt savā ģimenē kopā ar savu mammu un tēti, un šeit nu valsts arī ir nospraudusi robežas, kurā brīdī tas diemžēl nevar notikt un bērns no ģimenes ir jāizņem (vēl slikāk, ja bērnu pamet). Jebkurš adoptētājs ir tikai ielāps bērna lielākajai psihotraumai - savu vecāku zaudēšanai. Adopcijas centrā jābūt bērna interesēm nonākt ģimeniskā vidē - siltā, īstā, un cilvēcīgā, nevis institūcijā vai ar perfekcionismu sirgstošā ģimenē. Ir tāds jēdziens "pietiekami laba" mamma (tas pats attiecas arī uz tēviem) un nebūtu jātiecas uz perfektumu bērnu audzināšanā - pavisam noliegt ekrānus, čipšus un kolas. 

Ja centrā ir bērns, ne jau kādiem adopētājiem jādod priekšroka pār citiem adopētājiem, bet bērnam jāmeklē piemērota ģimene. Ja koncentrēsimies uz adopētējiem, tad to situāciju var salīdzināt ar veikalu - ielaidām mazu grupiņu veikalā, un viņi tagad izvēlas labāko preci, pēc tam ielaižam nākošos pircējus un tie atkal apskata un izvēlas to skaistāko un veselīgāko. Pēdējiem paliek, kas nu atliek? Lielākā daļa adoptētāju vēlas zīdaiņus līdz vienam, līdz diviem gadiem un problēmas nevēlas neviens. Zīdaiņi līdz 2.g.v. uz adopciju nav tik daudz, katrā ziņā, daudz mazāk par rindā stāvošajiem topošajiem vecākiem. Kamēr gaida 2-3 gadus, tikmēr sāk pārdomāt, ka var arī divus uzreiz (brāļi/māsas), vai paaugstina vēlamo vecumu. 

Un nē, mums nav aizliegta ārzemju adopcija. Vienkārši tagad tiešām ir jāpiedāvā bērni vietējiem adopētājiem, pirms tiek atļauta ārzemju adopcija. Agrāk piedāvāja pārāk formāli, tiešām labi, ka tas ir pamainījies un bērnus, piemēram ar invaliditāti, uzreiz "nenoraksta". Par homoseksuāliem cilvēkiem man noteikti sirds nesāp (nevienu pat nepazīstu personīgi). Mani aizķēra tēmas sasiešana ar adopciju, jo esmu pati tādā adopētāju rindā stāvot iepazinusies ar "grūtajiem" un nevēlamajiem bērniem (ne jau personīgi, bet info veidā) un tas lūk ir sāpīgi, lasīt par fizisku vai seksuālu vardarbību piedzīvojušiem bērniem un nevarēt palīdzēt. Tikai cerēt, ka kāds cits rindā tomēr būs tik dulls, ka izdomās, ka vajag, un man neinteresē tā cilvēka seksuālā orientācija. Audzinot sāpinātu bērnu, ir jabūt ļoti tolerantam. Arī adoptētāji šķiras un paliek vientuļie tēvi un/vai mātes.  

Tas tā kā būtu skaidrs, tomēr bez kritērijiem adoptēt gribētājiem neiztikt, kad izvērtē bērnam piemērotāko ģimeni. Es ļoti ceru, ka viens no šiem kritērijiem būs, lai šī ģimene būtu heteroseksuāla, lai arī cik tas diskriminējoši nešķitstu LGTB pārstāvjiem. Pretējā gadījumā diskriminēts tiktu bērns, kuram atņemtu iespēju uzaugt tādā vidē, kurā būtu tēva vīrieša un mātes sievietes piemērs.

BTW šobrīd ir viens labs tolerances pārbaudes instruments. Ja jums, vīri, šķiet, ka jūsu sievas ir ļoti tolerantas, nosauciet tās par "dzemdējošais vecāks". Kurš vēl nav precējies, nosauciet tā savu māti vai māsu. Bet dariet to tikai tad, ja esat 100% pārliecināti par viņu beznosacījumu tolerantumu, pretējā gadījumā riskējat dabūt pļauku. Braitonas dzemdību nodaļā tā būs realitāte: https://www.bbc.com/news/uk-england-sussex-56007728 un tolerantie briti ne to vien piedzīvos. Mēs arī...

Komentārs no Latvijas homofobizkās ziņu lapeles Latvijas Avīze: "Transpersonu aizstāvju organizācijas jau apsveikušas jauno iniciatīvu. Viena no pazīstamākajām grupām “TransActual” raksta tviterī: “Tas ir fantastiski, ļoti labi! Ceram, ka arī citas organizācijas sekos. Jebkurš ir pelnījis cieņpilnu apiešanos.”"

Hmm... tas, ka kādai sievietei radītajā juceklī šķistu necienīgi būt nejauši nosauktai par dzemdējošo vecāku, laikam nav tik svarīgi? Cieņpilnu apiešanos laikam vairāk pelnījuši LGTB pārstāvji, jo viņi gadsimtiem ilgi ir tikuši pazemoti un apspiesti Pareizi saprotu? Paskaidrojiet man, tumsoņai.

RX, kādēļ, tu necepies, ka mēs latviešu valodā jau sen lietojam "chestfeeding" analogu? Un nevienam, šķiet, nav iebildumu.

P.S. Tolerantie briti nevienam neuzspež lietot konkrētus terminus personīgajā saziņā. Diezvai tava sieva vai draudzene lieto tos pašus apzīmējumus ko tavs urologs.

Jautājums ir tik dīvains, ka nesaprotu, kā uz to atbildēt. Grūti saskatīt, kādas paralēles te tiek vilktas. Nedomāju, ka mūsu valodas veidotāji ar nolūku izvēlējās tādus vārdus, kuri mazāk aizvainotu transpersonas

Sadzīvē lietot, protams, neuzspiež. Bet pieradināt pie šī apzīmējuma gan nāksies, jo, zinot toleranto cilvēku pārcentību, nebrīnīšos, ka aizvien jaunas iestādes steigsies ieviest šos un līdzīgos šedevrus arī savā komunikācijā ar klientiem. To, vai tas kādai sievietei šķitīs aizvainojoši, nebūs svarīgi, jo jebkurš protestētājs taču riskēs saņemt netolerantā briesmoņa zīmogu pasē. 

RX, ja mūsu valodnieki beidzot saņemtos un mēģinātu ieviest iekļaujošākus nosaukumus tādām profesijām kā medicīnas māsa vai vecmāte, tad tu droši vien būtu kategoriski pret? Jo cik ta tur daudz veču ir pārstāvēti, nav jēgas ņemties...

Jēgas ņemties tiešām nav, lai gan par medbrāļiem šis tas ir dzirdēts. Savukārt vecmāte (vectēvs!?) profesijas specifikas dēļ laikam principā nevar būt vīrietis, lai gan var jau būt, ka kāds ir, un es kļūdos. Bet nu man grūti iztēloties "dzemdējošo vecāku" kuram(-i) tas patiktu.

Re, es cenšos būt maksimāli politkorekts, bet kaut kā stulbi sanāk. Varbūt dzimtes latviešu valodā vajadzētu likvidēt? Angļiem taču nav!

Angļu valodā nav dzimtes? Kad ta likvidēja? 

https://www.google.com/amp/s/politologija2.wordpress.com/2015/10/07/angl...

Sāksim ar fakta konstatāciju, ka angļu valodā vispār nav dzimtes kā gramatiskas kategorijas. Tiem, kuri mācījās vai mācās angļu valodu noteikti atceras kā šis apstāklis atvieglo dzīvi.

Protams, ir izņēmumi: 1) Ir vārdi, kuri apzīmē dzīvas vīrišķā vai sievišķā dzimuma būtnes. Piemēram, tādi vārdi kā «boy» (puika), «groom» (līgavainis), «king» (karalis), «woman» (sieviete), «girl» (meitene), «mother» (māte) pēc būtības dalās vīrišķajos un sievišķajos.

2) Nedzīviem priekšmetiem dzimte ir tādam vārdam kā «ship» (kuģis). Šis vārds, acīmredzot vēsturisku iemeslu dēļ, ir sieviešu dzimtes. Dažu valstu nosaukumi arī ir sieviešu dzimtes. Ir arī daži izņēmumi dzīvnieku nosaukumos, piemēram, «boar» (kuilis), «bitch» (kuce), «cow» (govs), «bull» (bullis).

Bet tie visi ir tikai izņēmumi, pie tam visi no semantikas lauka. Savukārt no gramatiskā viedokļa atšķirības nav. Un te ir jāvērš uzmanību uz angļu valodu labi raksturojošu sakāmvārdu: angļu valodā ir tūkstotis likumu un divi tūkstoši izņēmumu no šiem likumiem. Stingru noteikumu neesamības apstākli angļu valodas gramatikā ir ļoti būtiski ņemt vērā. Raksta turpinājumā vēl pie šīs būtiskās nianses atgriezīsimies.

Visos pārējos 99% gadījumu dzimte angļu valodā ir nenoteikta un par vienas vai otras būtnes genderpiederību var spriest tikai pēc prievārdiem “female- / male-“ (mātīte / tēviņš) vai “he- / she-“ (viņš / viņa). Tas ir, kaķi ar kaķenēm, tīģeri ar tīģerienēm, lāči ar lācenēm utt. angļu valodā ir nenoteiktas dzimtes. Kas attiecas uz nedzīvās dabas objektiem un abstraktiem jēdzieniem, tad tur dzimtes nav izdalītas pat semantiski.

Starp citu, ir veikti daudzi pētījumi, kuros secināts, ka veids un valoda, kā cilvēki runā, ietekmē to, kā viņi domā un rīkojas, īsāk sakot, pasaules uzskatu kopumā. Līdz ar to fakts, ka angliski (un laikam vēl dažās lielajās valodās) pēc būtības nav dzimtes, ļoti ticami, palīdz vieglāk nonivelēt dzimumu atšķirības arī dzīvu būtņu, pirmām kārtām jau cilvēku, kategorijās.

Igauņu valodā gan ir. Bet viena. Vīriešu.  Tiesa, arī nākotnes viņiem nav.

Ja vīriešu, tad kāpēc igauņu puikas, kas slikti runā krieviski, parasti saka я пошла un я сделала?

Starptautiski lietotā angļu valoda ir vienkārša un nekāda. Bet cilvēkam vienmēr gribas iet vieglāko ceļu. Arī dzimumu jautājumos.

Francūži gan vēl atšķir dzimumus un dzimtes. Pat ļoti. Tāpat arī citās romāņu valodās. Tāpat krievu un mazākās slāvu. Arī arābiem ir dzimtes, bet par lietošanu jāprasa speciālistiem. Par mandarīniem nezinu, tomēr izskatās, ka bezdzimumu valodas tomēr būs mazākumā.