Skan fanfaras, pie durvīm klauvē....... tās nav vecumdienas , bet draugu pulks ar šampanieti, torti un........ dāvanu karti ceļojumam!
Man 9 marts dzimene
Apsveicu!!!
Savas slimošanas dēļ “ārzemēs” pabiju jau sen, jo katru otro piektdienu bija jābraukā durties uz Viļņu, bet 6 gadu vecumā 1982. gadā pirmais lidojums ar Aeroflot uz Kaukāza resortiem, kur pa gabalu redzēju Elbrusu. Lauku skolā pat skolotāja man neticēja, kad stāstīju, ka lidoju ar lidmašīnu. Atceros aizvainojumu, kad mani nosauca par fantazētāju. Laikam baigā ekstra toreiz bija. Aeroflot kase laikam bija pirmā vieta, kur ieraudzīju simtnieka banknoti. Labiem metinātājiem laikam labi maksāja, ja tēvs izvēlējās tādā viedā ieekonomēt atvaļinājuma laiku.
Man pirmais tālākais ceļojums un pirmais ar lidmašīnu bija kādus gadus 2 vēlāk uz Maskavu. Tēvs kā inženieris uz turieni bieži braukāja darba darīšanās un vienreiz bija iespēja paņemt mani arī līdzi. Tālāk par Maskavu un Pēterburgu kur mums dzīvoja radi PSRS laikā gan tomēr tā arī nesanāca...
Pirmais ārzemju brauciens notika īsi pirms PSRS sabrukuma, kad ar mammas darba biedriem uz 2 dienām braucām uz Igauniju pa Līgo, nakšņojām kempinga mājiņās. Kā mazam bērnam atmiņā ļoti palika neparasti lieli līgo ugunskuri, un brauciens ar parasto garo dzelteno IKARUSa autobusu , kas kursēja pa Rīgu.
Ceļošanas vīrusu "saķēru" tikai pieaugušā vecumā, kad devos otrajā ārzemju tūrisma braucienā ar ceļojuma aģentūru "Dabas draugi" uz "Bohēmijas un Saksijas Šveici", bet uz individuālu braucienu plānošanu mani iedrošināja "Luxexpress", kad 2011. gada rudeni pirmo reizi ar viņiem devos uz Varšavu. Toreiz uz Varšavu varēja nokļūt braucot caur Kauņu.
Kopš bērnības ceļoju, iesākums bija tramvajs. Rīdziniece, kura fano par savu pilsētu un nesaprot, kā var iedzimtais nezināt savu pilsētu Pēcāk, lai dažādotu manu patstāvību aizsūtīja mācīties uz citu pilsētu. Patstāvīgi vilciena satiksme tika apgūta no pirmās klases. Vai rodas jautājumi, kāpēc šis cilvēks dodas ceļā?