Ja zināmas tikai mūsu eļektričkas, tad pavisam loģiski, ka vārds vilciens pamatā izraisa tikai negatīvas emocijas.

Kas tas par dīvainu jautājumu???

 Ja es sāktu uzdot jautājumus par jaunmodernajiem anglicismiem, saīsinājumiem utt., tad paietu viss vakars. Es vienkārši ar sajūtām "filtrēju" visu un visur! Varu palīdzēt šo te: "aizkrīt ciet", ievietojot pēdiņās!

 Tas nebija domāts par viesnīcas šleperdurvīm (durvīm ar automātisku aizvēršanas mehānismu)!

Kamēr bērni mazi ņemu tos līdzi, kad paaug jau paši izvēlās.... man lielais vairs negrib braukt ar vecākiem, bet lai tam izniedz to summu naudā... (vecākiem 40++, dēļukam 20) meitas gatavas braukt, jaunākā tikai uzstāda divus nosacījumus - lai ceļojuma galamērķī ir vasara un ZOO. Ar bērniem vajag ceļot, spēlēties, lasīt grāmatas, aprunāties un nav svarīgi vai viņi par to pēc 20 gadiem spēs uzrakstīt "atskaiti"!

Njā, kaut kāds ceļotāja gars manī mīt jau no bērnības. Apmēram tai pašā laikā, kad iemācījos lasīt, iemācījos no galvas arī autobusu sarakstu (uz kādiem galapunktiem katrs kursē) un izlūdzos vecākiem, lai izvadā ar visiem autobusiem līdz galapunktam, gribēdams apskatīties, kā tajos izskatās. Kad iznāca garlaicīgā un padomju melu pilnā enciklopēdija "Planēta", studēju to kā visaizraujošāko romānu. Laikam esmu izlasījis no viena gala līdz otram ne vien vienu, bet pat vairākas reizes. Un mani joprojām fascinē ceļošanas process - vilcieni, lidmašīnas, stacijas, lidostas... Tikpat ļoti, kā bērnībā.

Izteikšos kā "bērns", pirmo ceļojumu, man mēģina iestāstīt, ka biju Maskavā 2 gadu vecumā un mani nosauca par "dauni", jo redz tik lielas galvas kā man, neesot normāliem bērniem tikai dauņiem... (cepuri gribēja man nopirkt). Vectēvs par to vislaik smējās, ļoti vēlētos kādas atmiņas no šī ceļojuma, bet laikam smadzenes iekārtotas tā ka neatceramies no bērnības neko, tikai dažu uzplaiksnījumus. Pirmais apzinīgais ceļojums bija uz Turciju- Antāliju kā jau visiem zināms- čārteris, tad vēl LatCharter lidoja ar TU-134 un atmiņas palikušas iespaidīgas, mamma apgalvoja, ka kratot lidojot mazāk kā parasti, bet Rīgā mājās jau izrādijās, ka viņai šis lidojums esot bijis bailīgākais dzīvē, kaut gan komendējumos no darba bija jau lidots uz Ņūjorku un daudz citām vietām, bet laikam manis dēļ tika uzsvērta drošība lidojot. Pirmais paša ceļojums, neskaitot basketbola komdas braucienus uz Čehiju, Franciju utt., laikam skaitās lidojums ar "pirmo" mīlestību uz Parīzi, kad biju sakrājis pa vasaru naudu un internetā saracies informāciju, ka tā ir vieta, kur jābūt. Kaut kur šo visu braucienu un lidojumu vidū arī saslimu. No tā laika, jau daudzi gadi pagājuši un tā pat  esam apceļojuši gandrīz visus kontinentus atliek vēl sapņos divi- Austrālija un Antraktīda, Austrālija noprotu, ka nav nekādu ierobežojumu, ja vien tikai cena, ar Antraktīdu laikam smagāk, vajag sameklēt Kuģi, kas brauc no D-Amerikas un pavadīt uz tā apmēram 20 deinas un viss izpildīsies, ceru tuvāko gadu laikā visu īstenot. Ā par Turciju no Tu-134 laikiem, katru vasaru vismaz nedēļu esam ar ģimeni čārterī bijuši, tā jau ir tradīcija, var pārmest, ka paketes tūrisms, bet tur ir arī savs patīkamai- nav jādomā ne par ko, un tas dažreiz ir daudz labāk nekā viss pārējais.

Morgen - kā var aizbēgt no sevis, faķīrs Lei Fengs Nu un ko, aizlaid uz siltajām zemēm, atgriezies un problēmas pazudušas??? Tā jau vairs nav pat fantastika, tā ir utopija. Problēmas var atrisināt, var nerisināt, bet aizbēgt? Nē, nu var aizlaisties vispār ar galiem uz kādu Āfriku zeltu skalot, kā te krīzes laikā daži darija, bet tā vairs stabili nav ceļošana.

Kādi iluzori svētki - kad okeāna malā Lei Fengs sēž ar brūnu iedegušu čiku, otrā rokā turot glāzi perfekta Mojito, tā nevar būt ilūzija, tā ir vai nu  īstenība - vai ar nav vispār. Aizmirsties arī var daudz lētāk, iespaidīgāk, tāpēc jau nav nekur jābrauc. Un kāda jēga aizbraukt un sākt aizmirsties? Jā, un kas vainas ikdienai - kāpēc no viņas būtu jābēg? Ja ikdiena nepatīk, viņa ir jāmaina nevis no viņas jābēg, nav jau ar nekāds zaķis no kura var aizbēgt. 

Ceļosana ir bauda, jeb katrs savu kaifu ķer savādāk. Nezinu kāpēc, bet škiet, ka Lei Fengs ceļojot arī  ķer kaifu nevis bēguļo no problēmām vai no sevis.         

Viena lieta ir kā Tev liekas loģiski un pareizi rīkoties, pavisam cita — kā cilvēki reāli rīkojas. Domāju, ka daudzi bēg no ikdienas, nevis to mēģina mainīt (kā pareizi iesaki), un izvēlas dārgākus vai lētākus līdzekļus, lai to paveiktu. Ļoti iespējams, ka ceļošana ir to vidū.

 Monsters mani ir savērpis kliņģerī! Galvā zibenīgi šaudās domas! Ir jau tā, ka nekur diži neaizbēgsi! Ne no sevis, ne ikdienas. Reiz viena blondīne tā ieteicās. Par to bēgšanu. Viņa bij mājās sēdētāja. Gudra meitene.

 Nākamais, par ko uztraucos, kur lai nekavējoties sarūpē foto ar to čiku? Un, dritvai, atcerējos, BINGO! Man ir! Berlīnē, ITB ceļojumu biržā nofotografējos ar Brazīlijas čempionāta (futbols) stenda reklāmmeiteni. Tiesa, čalis arī bija, bet šoreiz viņu retušēsim. Tā meitene smuki man tur virs galvas lietussargu. Tiesa, mēs nesēžam, bet vertikāli. Un kur tad vēl tie senie, labie laiki, kad Mis Dominikāna uzlūdza uz deju! Ehhhh........ Monster! Lūdzu vairs nē! Šīs tēmas apakšnovirzienam uzinstalējam pamatīgu TABU programmu!

 Uzsaukšu Tev mojito uz Flor de Cana Centenario rum bāzes!

Ņus, žēl jau, ka viss labais un skaistais kļust par TABU tēmu, un tad jau nekas cits neatliek kā piezīsties kam citam :) Pazīstami nosaukumi, šitais ir testēts, tiesa gan oficiālais viedoklis bija, ka jaukt šamējo koktēļos ir izvirtība, bet nu tīrā veidā no viņa nekas tā īsti tomēr nebija. Loģiski, ka spāņu veida rumi ir labāki par angļu, bet kopumā personiski esmu fraņču veida rumu piekritējs, fascinē viņu dabiskā garša un skaidri jūtamais viedoklis, ka dzēriena tīrā, filtētā garša ir pliekana. Latvijā gan ar fraņču rumiem ir galīgi švaki.

Nē, nu šamējo jau par pliekanu tomēr nekādi nenosauksi, tomēr tīrs viņš ir par assu, kožas.  Mūsu valstī viņš gan vispār nav nopērkams, vismaz neesmu nekur redzējis, tātad tas ir Lei Fenga trofejas rums, un te ateikties jau būtu nepiedodami. Tad vienīgi būs jāsauc pretī kas līdzvērtīgs.  Ceru, ka Mojito dzimtenes referents pieminēs, ka pēc Hemingveja un Markesa kopīgā viedokļa pats labākais Mojito tomēr esot tieši ar Havana Club trīsgadnieku, kas pavisam nesen beidzot parādijās arī pie mums.    

Dažreiz vieglāk ir aizlaisties uz kādu laiku, lai tikmēr ikdiena pati izmainās. Esmu tā darījis 3 reizes. Pa 6, 2 un 2 gadiem. Nemaz nenožēloju. Piemēram, kur padlaikos varēja likties 18 gadīgs jaunietis, lai nebūtu jādzīvo 1 istabas dzīvoklī ar vecākiem? Mainīt ikdienu un būvēt savu māju? Gandrīz neiespējami. Bet elementāri - notīties uz citu republiku. Un tur jau brīvdienās kopmītnē nesēdēsī.
Pēc mācībām atkal - uzmetiens no jaunā darba devēja. Solīto kursu un specialitātes vietā - obligātā 2 gadu atstrāde garlaicīgā amatā. Varētu jau mēģināt mainīt ikdienu uz vietas. Bet te - hops: atklātnīte no kara komisāra. Citiem kolēģiem atklājās ar dienestu nesavienojamas kaites. Bet man: 2 gadu laikā labi apgūtas, pēc mūsdienu robežām skatoties, 4 Vidusāzijas valstis ZAZ968M ir brīnišķīga īpašība - tas kalnos nevārās (nav ūdens dzesēšanas). Pēc atgriešanās jau cita lokālā realitāte un citas iespējas. 

Celosana ir atkariba celakaja ir atkariba Kad ieraugi kaut ko interesantu viss sak darboties asinis mutulo Kad ilgaku laiku netiek nekur prom tad jau ir slikti Varu pateikt tikai vienu ka celojot nekad nekas nesap nav nogurums un vel nezin kas 

Snorke, bērnam laikam pazūd (vēl nav "'āķis lūpā), gan pienaks laiks... Vajadzīgs cikls.

Mans ceļojumi sākās ar pārgājieniem. Pirmais tika veikts 10gadu vecuma=10km, vecākiem un vecvcākiem lielais hobijs-ceļosana.Vectēvs lasīja lekcijas LU par ceļojumiem, ko pats bija veicis, veidojās interešu klubi utt.No bērnības izvazāja mani pārgājienos, bijušajā PSRS, taga plašumi velk pašu.Vecvecākiem stipri pāri 80, nu laikam esot gana,neesot vairs spēka un vēlmes.Pēdējais ceļojums bija  apceļojot LV baznīcas , arī guļot siena kaudzēs 80+!! Visi kontinenti izbraukti (Austrālija tik  palikusi gaidot)Ceļojuši no agras jaunības. Tagad atkarība mantota daudziem. Man laikam vairāk tika "ceļojumagēnu".Neskatoties uz līkām mugurām,mugursomu sačakarētām, ne diena nav nožēlota! Tā turēt visiem!Peidzīvojumiem bagātus ceļojumus!

Ja nākošreiz lietotu arī punktus un komatus, būtu vienkārši lieliski!

Kāds atceras tā laika cenas? Šodien nejauši atradu šādu Aeroflot reklāmu. Vai nav kāds viltojums? Ja nē, kurš gads tas varētu būt?

īsta, 20.gs. 60.gadi.

Rubļa kurss pret ASV dolāru no 1962. gada līdz 1972. gadam bija precīzi 0.90, kas atbilst reklāmā minētajai konvertācijai. Pēc tam tas variēja un pie šāda kursa vairs neatgriezās.

Pēc tā var spriest, ka vai nu nav viltojums, vai kāds labi pacenties. Bet tas sniedz atbildi uz to, kuri gadi tie varētu būt.

Atbildot uz tēmas jautājumu, tad jumts aizkrita 2007. gadā, kad sieva uzstādīja ultimātu vai nu viņa vai Madeira. :) Iepriekš gan biju bijis Norvēģijā, Somijā, Vācijā, Austrijā, Krievijā un Ēgiptē.

Madeira mani  ļoti ļoti labi paņēma un Eiropas ceļojumi ir kļuvuši par normu. Tagad meiģinu līst prom no Eiropas, bet baidē nezināmais.

Mani ceļojumi sākās 2006.gadā. Toreiz Delfu ceļojumu forumā milzum daudz stāstīja par lidojumiem uz Berlīni (no Rīgas lidoja Easyjet). Saņēmos es arī pamēģināt. Viena pati, bez valodu zināšanām. Kopš tā laika norma - 3 ceļojumi gadā. Kas interesanti - Berlīne tā arī palikusi mana "lielā mīla". Cenšos 1x gadā turp aizbraukt. Un vēl: tie, kam esmu jautājusi, padomājuši, atbild, ka vis-, vis- vēl arvien šķiet tā pilsēta, kurā bijuši savā pirmajā ceļojumā - kādam Parīze, kādam Stokholma, vēl citam Amsterdama.

Ja ticēt oficiālajai vēsturei, tad ar pirmo TU-114 (pasažieru pārvadāšanai pārveidots stratēģiskais bumbvedējs) reisu NYC ieradās Hruščovs (laikam pirmā padomju vadoņa vizīte USA ever).

Bildē fonā gan TU-104. Tas gan neko nesaka par plakāta autentiskumu.

internets vēstī, ka "В 1962 году появляется рекламное агентство «Аэрофлот», которое приобрело название «Авиареклама»."

ap to laiku tad tapušas šādas reklāmas:

Kas ir *world biggest the tu-114*?

Tu paskat vien, ar kādām košām reklāmām darbaļaudis pievilināja sapuvušo rietumu imperiālistus (tak saprata, ka ne jau proletariāts vizināsies 1.klasē). Vispār interesanti, mani fascinē PSRS vēsture. Parastajam cilvēkam gan laikam nebija īsti iespējams ieiet Aeroflot kasē un palūgt: Man, lūdzu, vienu biļetīti uz Ņujorku pēc mēneša, braukšu apciemot Amerikas tanti!

nū... tā laika lielākais un ātrākais pasažieru gaisakuģis Tupelev TU-114...

Vispār jau daudz internetā visādu interesantu bilžu un informācijas. Šitādu, piemēram, atradu, tagad pats pētu.

http://zyalt.livejournal.com/1254396.html

Nu jāsaka, ka es bērnībā pa ārzemēm vien dzīvojos Nāku no Vidzemes, kur Igaunija samērā tuvu, līdz ar to vairums klases ekskursijas tika uz to pusi rīkotas, Rīga daudz tālāk sanāca. Nekad nevarēju saprast, par ko tāda ažiotāža ar Munameģa braukšanu

Pa Latviju ceļojām katru gadu ar teltīm, jo vecāki strādāja uzņēmumā, kas katru gadu taisīja spartakiādes dažādās Latvijas vietās, tad nu uz dienām 4-5 parasti bija pasākums (tur vienmēr pepsikolu varēja dabūt ). Vienreiz arī ar vecāku darbavietu braucām uz Lietuvu, arī ar visām teltīm, uz tādu vietu, kas saucās Mosēda. Tur bija baznīcas apmeklējums, bet nelaida iekšā tās sievietes, kas bija biksēs. Baznīcai ielas otrā pusē bija veikals, kur tirgoja cepumus - vāverītes.

"Klub putješetvennjikov" bija obligātais skatāmgabals sestdienu pēcpusdienās un sērijas "Apvārsnis" un "Stāsti par dabu" - mīļākā lasāmviela.

Vēlāk, kad sākās visi juku laiki un neatkarības gadi, studijas, pirmais algotais darbs - dzīvoju vairāk no rokas mutē un normālai ceļošanai īsti nesanāca. Tādu trako draugu, kas paviktu ar mugursomām stopēt pa Eiropu ar nebija (pa Latviju gan tajā laikā tā vien pārvietojos). Atceros, ka 2002. gadā mana exvīrene gan aizbrauca uz UK. Rezervēju viņai biļeti pa telefonu British Airways birojā, vajadzēja iet izpirkt 3 dienu laikā. Mana alga tolaik bija 150 lati, bet biļete maksāja 220. Mani vecāki gan tolaik izceļojās. Mamma dziedāja korī, un tā kā koris vienmēr rezultatīvi startēja dažādos konkursos, tika dāsni atbalstīts no pašvaldības. Katru gadu viņi brauca, vienmēr ar autobusu - uz Grieķiju, Spāniju, Īriju, Norvēģiju, Itāliju. Uz Itāliju bija pirmais brauciens, 1994. gadā. Lai dabūtu vīzu, vajadzēja sūtīt pasi uz vēstniecību, kas atradās kaut kur Skandināvijā.

Nu un mana ceļošanas ēra sākās tiklīdz Latvijā piezemējās pirmais low - cost reiss. Protams, uzreiz uz Berlīni, sajūtas neaprakstāmas Draudzenei tolaik bija biezais džeks, kas viņu tajā pat laikā bija aizvedis uz Meksiku, Hondurasu un Gvatemalu. Pēc tam satikāmies un man par divām dienām Vācijā bija tikpat daudz stāstāmā, cik viņai par veseli mēnesi Latīņamerikā.

Vēlāk uzreiz pirmais sakombinētais reiss uz Romu, kas bija pilns ar tik daudz kurioziem, ka vēl šobaltdien par sevi smejamies. Pirmā nodotā bagāža (resna vācu kundzīte ar milzu koferi lika mums iedomāties, ka varbūt zemo cenu līnijas izsniedz bagāžu turpat lidlaukā un mēs jau gandrīz pie pasu kontroles esot, centāmies izlauzties atpakaļ uz lidmašinu), pimā rezervētā viesnīca (kura bija slēgta un mums par to nebija paziņots, mēs pusnaktī - 2 jaunuves paliekam uz ielas Termini stacijas rajonā. Policisti nevis mums palīdz ar informāciju, bet gan cenšas flirtēt. Tad mēs ap vieniem naktī beidzot atradušas informāciju par izīrējamām istabām uzstājīgi cenšamies iekļūt pie visai izbiedēta itāļu onkulīša, kas mums augumā nedaudz pāri viduklim) utt.

Nu un tā tas pamazām aizgāja, iepazinos ar ceļakāju...

Un aizmirsu vēl - savu bērnu ņemu vienmēr līdz, jo nav īsti kur atstāt, un viņam pašam arī patīk. Pirmais lidojums bija jau precīzi 4 nedēļu vecumā! Pie vārda tika tad, kad vēl nedzimušam vajadzēja izdomāt ko rakstīt aviobiļetē

  Ceļotājkungu apsveikums 8. martā!  Atgādinājums autobusu lēto biļešu pircējām pēc -vkwic- un -321- iniciatīvas! 9. martu pasludinu par brīvprātīgu brīvdienu!

Man 9 marts dzimene