Arī kaut kāds agrais skolas vecums. Kaut arī esmu rīdzinieks līdz matu galiņiem, tajā laikā vasarā dzīvoju Bauskā pie mammas brāļa. Tur arī radās doma, ka par katru cenu vajadzētu nokļūt ārzemēs - Lietuvā. Tad nu nevienam nesakot, iesēdos autobusā, kas vistuvāk pieved robežai, un ar kājām pāri kaut kādiem kartupeļu/kviešu laukiem devos pāri robežai uz Ārzemēm

Forša tēma.

Skolas laikā ar ričuku (vīriešnieku) ar draugu izbraukājām lielu daļu mūsu lauku rajona ceļu. Tālākais one day trip turp-atpakaļ bija 130km, bet parasti kartē papētījām, kā labāk izbraukt pa apli, lai ceļš vienmēr būtu cits. Ar mūsdienu velosipēdiem tas būtu tīrais nieks, bet toreiz tas bija sasniegums. Kad iepērāmies mīkstas grants ceļā 1/2dienas brauciena attālumā no mājām, sajūta tiešām bija tāda, kā tagad citā kontinentā J

Tagad brīnos, kā mātes palaida. Mobilo telefonu nebija, bet toreiz mašīnu bija krietni mazāk. Smago gaziku vai kamazu pa gabalu varēja dzirdēt un laicīgi pabraukt malā. Nezināmais aiz kārtējā ceļa līkuma tiešām bija kā magnēts. Kopš tā laika arī laikam iemācījos saplānot ceļojumu un sagatavoties braucienam, līdzi ņemot tikai pašu nepieciešamāko.

Ar bērnības draugiem ar nostaļģiju atceramies arī manis izplānotos pārgājienus pa mežu, gar sliedēm vai gar upīti. Adrenalīna ķeršanai tika nakšņots mežmalā paštaisītā zaru būdā. Toreiz brīvā laika bija krietni vairāk, un tas bija lietderīgākais veids tā izmantošanai.

Savas slimošanas dēļ “ārzemēs” pabiju jau sen, jo katru otro piektdienu bija jābraukā durties uz Viļņu, bet 6 gadu vecumā 1982. gadā pirmais lidojums ar Aeroflot uz Kaukāza resortiem, kur pa gabalu redzēju Elbrusu. Lauku skolā pat skolotāja man neticēja, kad stāstīju, ka lidoju ar lidmašīnu. Atceros aizvainojumu, kad mani nosauca par fantazētāju. Laikam baigā ekstra toreiz bija. Aeroflot kase laikam bija pirmā vieta, kur ieraudzīju simtnieka banknoti. Labiem metinātājiem laikam labi maksāja, ja tēvs izvēlējās tādā viedā ieekonomēt atvaļinājuma laiku.

Man māmiņa strādāja dzelceļa sistēmā, tāpēc 1x gadā bija brīvbiļete(arī bērnam) pa visu attīstīto CCCP sliežu ceļu, būšu agri saķēris atkarību.

No mednieku stāstiņiem, kad zāle bija zaļāka:

-AEROFLOT visekzotiskākais lidojums ir bijis no Abhāzijas Suhumi regulārā reisā ar Jak-40 zili piepīpētā salonā kopā ar kazu ejā astes daļā;

-Kā ekzotiku tagad var atcerēties arī komerciālo tūrismu pēc jaunām Ladām uz Vidusāziju/tāloRU, jo 80.-gados bija periods, kad vispārēja attīstīta sociālisma deficīta /sociālās pazīšanās-blata un kartiņu sistēmas apstākļos, tur pēkšņi autoveikalos parādījās brand-new Lada2109 un attiecīgi ar laimīgo guvumu uz ratiem 5000km līdz mājām.

Vai cik interesanti piedzīvojumi.

Uzjundīja arī man atmiņas, kad mobilo telefonu nebija un vecāki tā mierīgi uzticējās un audzināja bērnus. Mani, 18 gadīgu meiteni, vienu ar māsu (10 gadi) māte palaida ceļojumā uz Ukrainu pie tantes. Braucām ar Ļvovas vilcienu un otrā dienā bija jāpārsēžas citā vilcienā, lai turpinātu ceļu uz Koveļ. Māsa visu nakti ik pa laikam man bikstīja sānos un vaicāja vai mums nav jau jākāpj ārā? Protams, tāda īsti ne gulējusi, ne negulējusi nakti, pārsēšanās stacijā, kad izkāpu, man to vien gribējās, kā kaut kur nolīst un pagulēt. Kādas četras stundas bija jāgaida mūsu nākamais vilciens. Traki bija, bet mēs tikām līdz vietai, kur mūsu radi dzīvoja. Atpakaļ no turienes gan nekādi nebija dabūjamas biļetes. Es biju vienkārši izmisumā. Izmisumā līdz kasierei iedevu "Laimas" šokolādīti (laikam, ka māte bija to jau paredzējusi un čemodānā bija vairākas šokolādes salikusi) un uzreiz biļete bija dabūjama. Un viss beidzās veiksmīgi  

Tagad pat nevaru iedomāties, ka varētu savus bērnus šitā vienus palaist.   

Pie tam uz Ukrainu.

Bērnībā nekas neaizkrita ciet,jo bērnībā es nebraucu pati ,bet mani veda vecāki.Vadāja pa leišiem un Igauniju,Karpatiem,pat uz Maskavu ar mašīnu aizbraucām,vēl bijām "Zalatoje kaļco" .Daudz veda!Lielākoties ar teltīm,paretam viesnīcās.Trakākais ir tas,ka gandrīz neko no tā neatceros! Tas manī rada šaubas,vai ir vērts tērēt naudu un nervus ārzemju ceļojumos ņemot līdzi bērnus! Manējais sīcis lidinās jau no kādiem 3-4 gadiem. Tagad viņam ir 12 - to,ka bijis Barselonā viņš neatceras vispār,Vācijas pilsētas ,kurās bijis nosaukt nevar,Londona arī ir miglā!

Man aizgāja ciet kaut kad pēc 20,kad tiku uz Šveici. Kopš tā laika ceļošana ir viena no manas dzīves prioritātēm.Nesaprotu cilvēkus (nu,protams,tos,kas nav trūcīgi) ,kuri nekur nebrauc.

Kad atkritīs vaļā? Mūsu paaudzei jau pensija nebūšot,būšot tikai nabadzības pabalsts.Par to naudu nevarēšu ne jaunus zobus ,ne jaunu gūžu ielikt - tad nu arī sēdēšu mājās un nekur vairs nevazāšos (

"Tas manī rada šaubas,vai ir vērts tērēt naudu un nervus ārzemju ceļojumos ņemot līdzi bērnus!"

Noteikti ir vērts, lai ģimene būtu kopā!

Man jaunākais dēls 3 gadu vecumā jau atzīmēja 100. reizi gaisā. Tagad 8 gados arī atceras tikai vienu ceļojumu, bet labāk par mani bliež angliski un ir ļoti komunikabls. Savukārt vecākais dēls ir mani pārspļāvis, ar tūrismu strādā profesionāli un ir šeit ceļakājā jau sen pirms manis:)

BET nevajag riskēt ar bērnu veselību un par varītēm braukt.

Vispār interesanta tēma. Kāpēc cilvēkam 'aizkrīt ciet' un nav labi mājās? Kura no pamata vajadzībām ir tā, kas zemapziņā pamudina uz ceļošanu.

Mednieka instinkts, kas liek mekēt labākas medību vietas? Bet pārtiku jau sen vairāk var izaudzēt, kā samedīt.

Sociālizācija? Daudzi ceļo mazās grupās, kontakējoties tikai savā starpā. Citi vispār blandās pa neapdzīvotiem rajoniem.

Sugas turpināšana? Bij man viens pazīstams kolēģis, kādreiz arī Saeimas deputāts, kurš sludināja, ka kārtīgam latvietim jāatstāj savi gēni visās pasaules daļās . Bet vairums ceļotāju ar to neaizraujas.

Drošības sajūta, izošņājot pēc iespējas lielāku teritoriju? Lielākas teritorijas 'iezīmēšana'? Kas īsti?

Kā izskatās vienā vai otrā vietā, jau sen var labāk izpētīt internetā. Pat tie kas ceļo, bieži vien pa īstam apskata kur bijuši, tikai ceļojuma bildēs. Luvra pilna ar labi aprīkotiem onkuļiem, kas fotografē visas gleznas pēc kārtas, pat neapskatot. Kaut gan profesionālas reprodukcijas iegūt nav nekādu grūtību.

Man šķiet, pieaugušajiem tas ir teritorijas iezīmēšanas instinkts. Dažiem ar selfiju pie katra staba, citiem ar garlaikotu 'tur jau esmu bijis'. Bērnībā varbūt arī drošības sajūtai jābūt lielākai, zinot kas ir aiz stūra.

Ceļojuma paveidi jau dažādi. Tie kas brauc katru gadu uz vienu un to pašu Turcijas kūrortu meklē vienu, tie, kas iet divu nedēļu pārgājienā pa džungļiem - kaut ko citu. Bet mana universiālā atbilde ir - iespaidi. Tas ir tas, ko cilvēki "medī" ceļojumos. Tas dod enerģiju. Visas tās bildītes un citas liecības ir kā konservēta pārtika, ko var lietot līdz laikam, kamēr tiksi pie jaunās ražas.

Ja runā par "bērnības traumām", mani ļoti iespaidoja vecāku uzdāvinātā enciklopēdija "Planēta". Patiesībā saturā diezgan garlaicīga (nesen pāršķirstīju), taču kaut kas vilinošs tur bija - lasīt valstu nosaukumus, pētīt karogus, kontūras kartē un miglainās bildītes ar dažādu valstu ainavām. Visu gribējās pašam ieraudzīt un sajust. Tolaik gan nekādi dižie ceļojumi nespīdēja, tikai uz Lietuvu un Leņingradu.

Man tas pats - es taču kādus 90% karogu mācēju uzzīmēt un valstis nosaukt. Kurā kontinenta daļā katra valstiņa atrodas toč' zināju. Tās fotogrāfijas no tālajām valstīm bezmaz vai ar lupu pētīju, jo nebija Travel Chanel vai National Geographic.  

Skolā, sēžot kopā vienā solā ar klasesbiedru, ģeogrāfijas un vēstures stundā spēlējām, kurš ātrāk mācību atlantos/kartēs atradīs kādu norādi par valsti/pilsētu/ģeogrāfisku jēdzienu.

es arī gribētu katru gadu braukt uz vienu un to pašu Turcijas kūrortu, diemžēl, nesanāk, un Turcija redzēta tikai caur lidostu.. jo vispār, ja kādreiz bija vēlme ceļot (airbaltic kādreiz bija lētāks, Ryanair), tagad ceļakāja ir bīstama "slimība" . Kur nu gadās kāds mega piedāvājums un nav būts, tur ir jābrauc! šī iemesla dēļ pat sapratu, ka jāiet prom no algota darba.

protams, ka kā visiem tas sākās ar pārgājieniem. Man gan nav ekskluzīvas PSRS laika ekšenu ceļošanas

15 gadu vecumā mamma nevis satraucās, bet neinteresējās vispār - tamdēļ bija iespēja braukt kur acis rāda, ka tikai neko neprasa (tiesa - gadījies pat apcietinātai sēdēt uz robežas par nelegāllu robežšķērsošanu) un, protams, ar stopiem - jo tajos laikos nez vai pat priekš Lux express akcijas savāktos piķis.

pirmais tālais brauciens (LT un EE neskaitot) bija uz Rumāniju uz nedzērāju nometni kopā ar draugu, uz kuru tā arī netikām - jo Viļņā, zvanot no kapeiku automāta uz vēstniecību, izrādījās, ka vīza ir 70 usd (mums mazāks budžets bija paredzēts uz 10 dienām kopējam ceļojumam, gadus 20 atpakaļ). Tā nu sēdējām Viļņas autoostā un gaidījām uz kurieni ies pirmais autobuss, kuru varēsim atļauties. Tas gāja uz Prāgu. Vēl tagad atceros drauga māti durvīs (man bija ~20, draugam ~18), kura mēģināja atrunāt ar stopiem mūs doties no Latvijas uz Rumāniju. Skaidrs, ka kopš tās dienas es nebiju simpātiska viņiem tālākos 10 gadus, ko nodzīvojām kopā ar viņu burvīgo dēlu.

ceļošana ir tāda pat aizrautība kā citas - ēdiens, alkohols, šokolāde, šmotku pirkšana, filmu skatīšanās, jaunākās mūzikas iepazīšana, reklāmas nozares pētīšana vai dajebkas cits. katram savs un čaklākie var apvienot vairākas. Jaunākā māsa par pirmo Kubas ceļojumu komentēja, ka par šo naudu būtu varējuši jaunu mašīnu nopirkt. Iespējams. Bet es labāk 100 eur atdodu par brokastīm Barselonas tirgū nekā par jauniem ziemas zābakiem. 

Vispār - es vēl domāju cik grūti ir dzīvot kopā cilvēkiem, kuriem šīs atkarības atšķiras. Kādas mocības nākas ciest gadiem! 

Manā gadījumā vecāki jau agrā bērnībā pieradināja ceļot, lielākoties braucām ar auto, bet dažkārt kolektīvajās ekskursijās ar autobusu (bija populāri tolaik tā saucamajās organizācijās). Lielākie ceļojumi man bija uz Melno jūru, Ļeņingradu, bet daži virzieni – Igaunija, Novgoroda un Polocka, Vitebska bija ikgadējā klasika iepirkšanās dēļ. Šī lieta toreiz man šausmīgi nepatika, un droši vien tāpēc joprojām ir drusciņ nievājoša attieksme, kad ir pārāk liels uzsvars uz šopingu ārzemēs, - tas ļoti asociējas ar padomju cilvēku ceļošanas “stilu”. Bet citādi ir palikušas diezgan daudz epizodiskas atmiņas par dažādām vietām. Vēlāk esmu virtuāli “apceļojusi” vietas, kur kādreiz bērnībā būts – tāda interesanta “deja vu” sajūta, it kā būtu konkrētajā vietā bijusi, bet ne šajā dzīvē. 

Cik atceros no savas bērnības ceļošanas, ārkārtīgi reti nakšņošana bija viesnīcā. Šad tad palikšana bija kempingā (un tas jau bija diezgan smalki), vai pie kādiem radu/paziņu radiem/paziņām (ja tāda iespēja bija), bet visbiežāk telts bija naktsmājas. 

Mūsu braukāšanās ļoti nepatika vecpapam, - katru reizi, kad no kaut kurienes atgriezāmies, viņš purpināja, ka atkal pusbullis nobraukāts (šāda rēķināšana saistīta ar tā laika papildus piepelnīšanās veidiem provincē). Lai viņu lieki nesatrauktu, dažkārt vecāki nemaz neinformēja par to, ka kaut kur taisās vai bijuši. 

Man laikam nemaz citādāk nav bijis, zeme zem pēdām deg. Tikai objektīvi apstākļi (nauda, laiks) piebremzē.

Pirmais ceļojums, ko diezgan skaidri atceros, bija uz Rīgu. Kravas mašīnas kastē, pārsegtā ar tentu, aizmugure vaļā. Cik tieši bija gadu, gan neatceros, skolā vēl negāju. Rīgā tieši tajā laikā uzņēma "Vairogs un zobens", krusteniski aizlīmēti logi, "vācieši" ar šmeiseriem un suņiem ...

Skolā tā bija parasta lieta, rudens ekskursijas uz tuvākām vietām (vienā dienā turp-atpakaļ), pavasara eksursijas (pēc skolas) jau uz 2-3 dienām uz kaimiņzemēm - Igauniju un Lietuvu, arī pa Latviju.

Mamma ik pa laikam veda uz Rīgu (loģistika no laukiem nemaz tik vienkārša nebija).

Stopēt sāku pavēlu, tikai pēc 2.kursa ar draugu uz Tallinu. Tad arī atgāja vaļā (kāpēc te visi par aizkrišanu runā, ir taču otrādi - atveras), pēc tam viens pats uz Maskavu, ar draugu uz Ļeņingradu, Tallina un Viļņa jau pat neskaitās. Lielākā problēma bija naktsmājas, bet gluži uz ielas nekad negulējām.

Pa starpu studentu celtnieku vienība Kamčatkā.

Nekad nav bijusi doma, ka varētu arī neceļot. "Ciema slota" vienvārdsakot 

Uz ielas gluži nē, bet miesta Mineralnije Vodi nomalē kaut kādā meža pudurī/krūmos bez telts un guļammaisa gulēt ir gadījies. Vēl tagad atceros, kā odi tur koda...

bambasso :" es labāk 100 eur atdodu par brokastīm Barselonas tirgū nekā par jauniem ziemas zābakiem"

Man ir daudz sieviešu kārtas paziņu,kas uzskata,ka man ir daudz naudas,jo ceļoju,bet tajā pašā laikā viņas nepārtraukti pērk jaunas šmotkas,bet neceļo. Reiz liku savai skolas biedrenei (kura vaimanāja,ka viņai nav naudas,lai ceļotu)  saskaitīt,cik viņa gadā iztērē cigaretēm.Tieši sanāca Raiņa biļetēm uz Brēmeni un atpakaļ un 2 naktīm lētā viesnīcā!

Tā interesanti bija pagudrot, kurā brīdī tad īsti parādījās "ceļojumu garša".
Bērnu dienās un jaunībā vecāki daudz braukāja gan pa Latviju, gan pa bijušo PSRS. Taču tā bija tikai tāda brauķšana līdzi vecākiem, bez īpašām emocijām. Nu emocijas gan jau bija, bet ne tādas, lai tagad teiktu, ka tas bija tas pasākums, kas "pavilka". Studiju laikā pirmās reizes jau parādījās "rietumi", kas tajā laikā bija bija socbloka valstis, taču tās arī bija tādas "ekskursijas".
Īstais brīdis laikam bija 1997.gadā. Kādā piektdienas vakarā, kad tiku izlaists no slimnīcas pēc smagas apendicīta operācijas piezvanīja draugi, ar kuriem kopā braukājām pa upēm. Esot jābrauc trīs upju sasaite Altajā (Šaula-Jungura-Arguta), kas pagājušā gada Krievijas čempionātā esot ieguvusi pirmo vietu augstākajā grūtības kategorijā. Neko darīt, kas jādara, tas jādara. Pirmdien gāju pie ķirurga, kas mani operēja un prasīju vai drīkstu pēc pāris nedēļām nedaudz pastaigāt pa kalniem, protams, nestāstot, kas patiesībā paredzēts. Viņš atļāva, piebilstot, lai tikai daudz nesapūlējos, jo citādi kaut kas var "atnākt vaļā".
Tā nu arī aizbraucu. Komanda mums sanāca internacionāla, jo ar mums baraukt bija pieteicies kāds holandietis, kuru neviens īsti nepazinām un satikāmies tikai Maskavā. Man ar viņu bija jābrauc vienā ekipāžā, lai gan angļu valodu pirms tam biju apguvis precīzi 24 stundas. Sasaiti izbraukt neizdevās, jo no Šaulas uz Junguru aizgājām pa nepareizo ieleju, pārgājām pāri virsotnei un, rezultātā, nonācām pie Junguras ietekas Argutā. Varbūt arī labi, ka tā Toties šajā pārgājienā parādījās "piedzīvojumu garša". Kopš tās reizes vairs nebraucu kaut kur vienkārši braukšanas pēc, bet vienmēr ir kaut kāds "piedzīvojums" vai "lieta", ko es tur darīšu un kāpēc braucu. Laikam vairs nevarētu aizbraukt kaut kur un nedēļu nogulēt pludmalē.
... ups, par daudz jau esmu izplūdis. Ja interesē kas vairāk par konkrēto pasākumu, tad neliela daļa ir pārgājiena dienasgrāmatā, ko var atrast šeit.

Bērnībā mani vecāki ceļoja regulāri. Atceros, ka līdz gadiem 12, Maskavā biju jau kādas 3 reizes, bet uz Ļeņingradu braucot ekskursijā ar klasi, jau "piestrādāju"par gidu! Daudz no tā tagad, protams, neatceros, bet ļoti spilgti atceros to, kā raudāju un pārdzīvoju, ka vecāki kaut kur aizbrauca bez manis. Bija tāda kā "atstumtības" sajūta. Ļoti gribējās būt kopā ar ģimeni! Laikam jau ceļošana bija gēnos

Pati savu pastāvīgo ceļošanu sāku ap gadiem 15, kad kopā ar draugiem izpētījām starptautisko vilcienu grafikus. 1 dienas ceļojumi bez nakšņošanas galapunktā bija Rīga - Tallina, Rīga - Minska. Tur arī braucām! Kad aizceļot gribējās tagad un tūlīt, tad braucām līdz Valkai un gājām ar kājām pāri uz Valgu. Tagad liekas murgaini, bet tad svarīgi bija - piedzīvojums!

Man arī ir sāpīgas atmiņas no bērnības. Man bija 4 gadi un mani vecāki ar jaunāko māsu aizbrauca uz Krimu. Mani atstāja mājās jo biju pieņemta deju kolektīvā un bija jāapmeklē mēģinājumi. Vēl tagad atceros kā tolaik raudāju. Es negribu lai mani bērni izbaudītu šo pamestības sajūtu, tāpēc domāju, ka līdz skolas vecumam bērnam ir jābūt kopā ar vecākiem.

Par atkarības rašanos... bērnībā (padomju laiki) daudz braukāju gan ar deju kolektīvu gan ar vecākiem. Kā jau te minēja, man arī mamma strādāja dzelzceļā un tāpēc tika izmantotas piešķirtās brīvbiļetes. Maskavu apmeklēju vismaz 1 reizi gadā, braucu ar deju kolektīvu bez vecākiem. Neatceros kādā vecumā tas sākās (varētu būt 10-12 gadi), bet Maskava tika iepazīta krustu šķērsu, bez pieaugušo uzraudzības. Tagad pat iedomāties nevar bērnu palaist vienu pašu svešā pilsētā

Nu nu, katru teikumu, ko vecāki Tev teica, katru reizi, kad veda šūpoties, katru reizi, kad spēlējāt kādas rotaļas, arī droši vien neatceries, bet tas nenozīmē, ka nebija jēga…

• Man tik ļoti žēl, ka neklausījos, ko bērnībā mamma stāstīja
• Un ko viņa stāstīja?
• Nezinu, neklausījos taču.

Nezinu ko man 6 gadīgais no visiem braucieniem vēlāk atcerēsies, bet viņam ļoti patīk ceļot. Kā ierauga TV kaut ko interesantu tā prasa, kad turp varēsim aizbraukt. Nesen skatījāmies bildes no Venecuēlas, sīkais atcerējās kā ķērām piranjas un ka viņš atkal grib aizbraukt uz Orinoko pie kapibaras, kas grauza bikses Šai braucienā viņam bija 3 gadi.

Off topic:

RX, sīkais Tevi arī vēl ļoti labi atcerās no šī brauciena

Nespēju atturēties no piedalīšanās "atmiņu vakarā"

atceros savu pirmo plānoto ekskursiju - tālie padomju gadi, man 14gadi, braucam ar mammu uz Krimu, dzīvošana pie kaimiņa armijas drauga izīrētā istabiņā. Tiešām nezinu, kur es rāvu materiālus plānošanai, bet mammai nebija lemts stundām gozēties Jaltas pludmalē - es organizēju braukšanu uz n-tajām vietām riņķī. Interesanti, ka prātā vislabāk palicis tas, kur neaizbraucām (Feodosija).

Maskava - šis ar bija foršs brauciens. Gāju laikam 10-tajā klasē un pierunāju čali uz turieni aizbraukt. Biju nez kur dzirdējusi, ka varot nakšņot tur vilcienu vagonos (nav ne jausmas, no kurienes es to varētu zināt). Mana mamma tika informēta (protams, iebilda, bet es tak jau 10(!!!!)-tajā klasē !!!), čaļa mammai nekas netika stāstīts - tobiš, palika pāris naktis pie drauga. Aizbraucām, sarunājām, ka varam nākt uz staciju naktī vilciena kupejā pārgulēt. Vēl jautrība bija ar Lielo teātri. Staigājam tur un te piedāvā biļetes - pie tam ļoti lēti. Izrādās, balets jau kādu laiku iet. Bet šaize, ka apģēbs nav īsti piemērots. Bet neko - blakus CUM-s, 10minūtēs smuka blūzīte rokā un teātrī iekšā. Pirms pāris gadiem, izstaigājot CUM-u, nācās konstatēt, ka mans budžets vairs nav piemērots viņu blūzīšu pirkšanai, bet 80-tajos, lūdzu!

Par bērnu palaišanu ceļojumā. Nesen ar manu 16-gadnieku bija action. Aizbrauca ar bariņu uz Briseli, bet viņam vienam noteiktā konkrētā datumā bija jābūt atpakaļ. Lēto Ryannair nebija, nekādi savienojumi neveidojās. Atradu reisu no  dusseldorf Weeze. Bet uz turieni no Briseles 3 vilcieni+1autobuss (starp citu, biļete šim pārbraucienam tikai ap 18€ maksāja). Viss smuki - iebrauc Weeze ap 1,2h pirms reisa. Visu ar puiku izrunājam, viss skaidrs, kur, kā pārsēsties. Bet..... pirmais vilciens nokavē 40min.... Koroče, tālāk bija riktīgs action. Jāsaka, ka Deutsche Bahn ir satriecoša IT sistēma - gan konduktors var vilcienā iedot izdruku ar jauniem iespējamiem savienojumiem, gan es no LV to visu Netā varēju atrast. Kā viss beidzas? Jāsaka, ka spriedze tika saglabāta kā kārtīgā filmā - līdz pēdējai minūtei, jo buss piebrauca pie lidostas tad, kad jau check-in slēdzas ciet + vācu pedanti, bet šoreiz tas bija nevis pesimistiskais Eiropas kino, bet amīšu - kur viss laimīgi beidzas, un tā puikiņš tika īstajā dienā mājās.

Un visbeidzot - par vēlmi ceļot. No maniem diviem bērniem viens ir traks uz ceļošanu, otram tā ir stipri vienaldzīga. Vienīgi tikai kāds eksotisks galamērķis ieinteresē, bet Eiropa - pffff, tak jau redzēta. Droši vien, kad kompānija būs draugi, ar kuriem gribas būt kopā, tad attieksme mainīsies, bet ceļojumu trakums noteikti neradīsies. Tā ka - mēs esam dažādi un citi vienkārši negrib nekur braukt, jo - bail; - žēl naudas; - pfff, viss redzēts; - kas-tur-vēl.

Mēs arī tās bildes ik pa laikam aplūkojam un atceramies brašo ceļotāju. 

Snorke - par to vai vērts ņemt bērnus - cīnos par šo ar savu tēvu, kurš uzskata, ka bērni to nenovērtē.. Bet ne viss, ko piedzīvojam, kā pareizi Juris teica, ir atstāstāms vai arī ne visu mēs atceramies. Vai varam noformulēt.  Es vispār maz ko atceros no savas bērnības tīri faktoloģiski! Tomēr ticu, ka tas bērniem atver lielāku redzeslauku, citus impulsus, atbrīvo kaut ko sevī iekšā, paplašina domāšanu, nezinu, nemāku izteikties. Ja arī kādreiz viņi sapratīs, ka ceļosāna nav viņiem, ka tas ir svešs - manuprāt, par sliktu tas nenāks. Un es nevedu viņus, lai viņi arī to gribētu darīt, negribu "uzsēdināt". Tā vienkārši ir sava veida nodarbība, skola, un viņi paši izvērtēs ko no tā viņi gūst vai arī vnk noskipos.

Tāpat kā grāmatas - var jau neatcerēties saturu, bet sajust rakstīšanas stilu, reanimēt sajūtas, kas radušās lasīšanas vai līdzīgas pieredzes laikā. 

 Šo visu pārlasot, ir stabila miera sajūta! Ne soli atpakaļ! Tikai uz priekšu!

 Makšķernieki pie makšķerniekiem, bibliografi pie bibliografiem (nojausma ir, bet, toč, nezinu, kas tie tādi!), jezuīti pie jezuītiem, bailīgie pie bailīgajiem, neizlēmīgie pie neizlēmīgajiem, ABER, CEĻOTĀJI PIE CEĻOTĀJIEM! Jaunas idejas, jauni izaicinājumi, jauna iespēja!

 Bišku patosa režīmā sanāca, bet tas nekas. Pamēģināšu atcerēties kaut kādus notikumus, kuri parastam mājas miermīlim ir pagalam neizprotami. Bij jau arī tradicionālā Ļeņingrada (St.Petersbourg) kopā ar vecākiem uz kartupeļu andeli, smaržu un Melnā Balzama tirdzniecība Murmanskā uz Centr.universālveikala palodzes (pie ieejas!), īslaicīgs apcietinājums (BERKUT) netālu no Rovnas, protams, viss atrisinājas, brauciens lokomotīvē (!!!) uz Kaļiņingradu un Viļņu (tur bija futbola spēle, Žalgiris vs Cverna Zvezda, dz/ceļnieks bija pazīstams džeks, dritvai, no sliedēm grūti nobraukt, bet nevienu netaupīs gan!), tad ar VAZ izbrauciens uz CZ, HUN, SVK. Un tā tālāk, kamēr širmis ciet...

 Par bērnu līdzņemšanu ceļojumos. Ir vērts. Tie, kuri pieraduši pie dažādām situācijām, dzīvē neapjuks + valodas + dažādu jauninājumu iepazīšana + tas, ka dzīve ir ne tikai dzimtais miests, bet kas vairāk. Tie, kuri vēl maziņi, būs priecīgi, ka viņi nav atstāti mājās Ōmei! Tas nekas, ka neatcerēsies Monas Lizas pikčeru! Oriģinālā. Jūs atcerēsieties, ka bijāt kopā pie šīs bildes!

 Vēl esmu dzirdējis šādu viedokli: bēgšana no sevis, problēmām un ikdienas. Aizmiršanās un iluzoru svētku radīšana. Nez, to Bokas k-dze?

Arī tas. Vēl to varētu nosaukt par īslaicīgu izlidošanu no būra (kas ir mūsu ikdiena un pienākumi).

BAMBASSO!

Pilnīgi piekrītu,ka gan jau kaut kas no bērnības ceļojumiem mums atmiņā paliek+jauni iespaidi ir vajadzīgi smadzeņu attīstīšanai, izaugsmei,pieredzei,redzeslokam + vēl visa ģimene ir kopā utt. utjpr.

Bet,man ir jāpiekrīt Tavam tēvam,ka bērns to nenovērtē! Manējais arī tagad atteicās braukt vasaras ceļojumā uz Vāciju,jo viņu neapmierina ,ka no Hamburgas uz Sylt salu būs 3 stundas jābrauc ar vilcienu! Tad viņš labāk ar vecvecākiem uz Tartu braukšot vai arī vispār nebraukšot nekur!