Mans neaizmirstamākais piedzīvojums Manilas viesnīcā  - zemestrīce. Sen jau, 1999. gadā ap Ziemassvētkiem, biju komandējumā kopā ar vēl septiņiem kolēģiem.  Naktī pamodos no  dīvainas šūpošanās jau ar domu - tā ir zemestrīce. Acīmredzot prāts bija pamodies un izanalizējis situāciju pirms pamodos es pati.  Nākamā doma - ko darīt, kā rīkoties? Miegs nāk ļoti, nodomāju -paklausīšos, kas notiek gaitenī - ja sāksies panika, tad sākšu uztraukties arī es. Tā klausoties atkal aizmigu.  Tajā viesnīcā tikai vienā nelielā foajē  laukumiņā bija mobilo sakaru zona. Nākamajā rītā, ejot brokastīs, šķērsojot šo laukumu iezvanās mans telefons - zvana mājinieki - Latvijā jau izskanējusi ziņa par zemestrīci Manilā. Pie brokastu galda pārrunājām ar kolēģiem naktī piedzīvoto - mēs visas trīs kolēģes vienādi bijām noreaģējušas - pamodāmies, paklausījāmies, kas notiek apkārtnē un atkal aizmigām, divi kolēģi vispār nepamanīja zemestrīci - viens tāpēc, ka ļoti labs miegs, otrs tāpēc, ka bijā ceļā uz viesnīcu no krodziņa un tāpēc nesaprata, kas īsti līgojas, bet trīs citi mūsu kolēģī bija rīkojušies visprātīgāk un devušies lejā uz  foajē, lai noskaidrotu, kā rīkoties šinī situācijā. Tikai nevienu viesnīcas darbinieku, kas paskaidrotu, ko darīt, tā arī nebija sagaidījuši. Toties daudz japāņus tur bija satikuši - viņi visvairāk bija devušies laukā no savām istabām. Kādu brīdi pagrozījušies pa  viesnīcas pirmo stāvu, nevienu viesnīcas darbinieku nesatikuši, devušies atpakaļ uz savām istabām.  Tāds piedzīvojums viesnīcā

Gadījums no ASV - kādā visai pieklājīgā viesnīcā pēdējā rītā dušā mēģinot aizgriezt ūdens krānu kaut ko tur nočakarējos un laikam sāku griezt uz otru pusi nekā vajadzēja (tur tie krāni diezgan dīvaini dažās viesnīcās). Un nez kāpēc kaut kādā prāta aptumsumā griezu, un griezu, un griezu.... Līdz man par lielu pārsteigumu viss puļķis un tam pievienots caurules gabals palika man rokā un tajā pašā sekundē vannasistabā izšāvās no sienas pamatīgs geizers no tiešas pieejas ūdens stāvvadam. Pirmais bija šoks, otrais bija šoka izraisīts stulbings mēģinot iebāzt to cauruli atpakaļ sienā cīnoties ar pretī šļācošos ūdeni zem pilna spiediena. Kad sapratu, ka vannasistabā ūdens nu jau ir gandrīz līdz potītēm un nu jau plūst uz istabu zem durvīm, vēl joprojām slapja paķēru pirmo dvieli, kas trāpījās pa rokai un metos no numuriņa ārā meklēt palīdzību. Atceraties Mr. Bīnu? Man vismaz dvielis bija... Labā ziņa, kādus 6 numurus tālāk bija viena istabene, sliktā ziņa - viņa ne vārda nesaprata angliski Kaut kā izdevās viņu aizvilkt līdz istabai un tad jau viņa saprata kas pa lietu un aiznesās meklēt palīdzību. Kamēr visi nēsājās (viens par otru augstākstāvoss darbinieks, kuri neviens neticēja, kas notiek līdz brīdim, kad reāli ierauga) mēģinot dabūt kādu, kas zin, kurš stāvvads jāatslēdz pagrabā, es tur tā visa vājprāta vidū ietinusies knapā dvielī arī stāvēju istabā Drīz vien atslēdza istabeņu vadītāja blakus numuru ar tekstu "lai es varot pabeigt dušoties" (paldies, nu jau pietika...). Kā kompensāciju iedeva brokastis, bet tā kā visas jezgas dēļ gandrīz jau kavēju lidmašīnu, tad neizmantoju. Tinos ātri prom, lai no manis vēl neizdomā viesnīcai nodarītos kaitējumus piedzīt.

Par vannas istabām runājot, atcerējos seno grupas braucienu Ķīņā. Xiaņas viesnīcā bija tāda interesanta duša, kuru uzreiz nemācēju ieslēgt. Bet vēl interensantākā bija skaņas izolācija vannas istabā - sanāca nepaaugstinot balsi parunāties ar grupas kolēģi aiz sienas vannas istabā ar tādu pašu problēmu. Es atkodu dušu pirmais un padalījos ar instrukciju Bet kopumā viesnīca bija pat ļoti ok

Arī atcerējos kādu ar vannasistabu saistītu notikumu šīs tūkstošgades sākumā viesnīcā Sorento, kam varētu dot nosaukumu "Kā viesnīcas administrators ieradās ieslēgt gaismu mūsu vannasistabā".

Ceļojām ar autobusu pa Itāliju. Tajā dienā bijām apskatījuši Pompeju drupas un uzkāpuši Vezuvā. Gaisa temperatūra visu dienu turējās virs +40 grādiem. Pievakarē, nonākot viesnīcā Sorento, kur bija plānots pavadīt pāris turpmākās naktis, latviešu zeltenēm pirmā vēlme bija ieiet dušā, lai noskalotu pa dienu uzkrātos sviedrus un putekļus.

Tiklīdz esam iekārtojušās numuriņā, mana istabasbiedrene dodas uz vannasistabu. Pēc mirkļa paziņo, ka vannasistabā nav elektrības. Dodos uz recepciju un cenšos izstāstīt mūsu problēmu. Administrators - kungs labākajos gados ar nedaudz iesirmām garām ūsām - nosaka tikai: "Uno momento!". Eju atpakaļ uz numuriņu un konstatēju, ka istabasbiedrene izlēmusi mazgāties pa pustumsu. Caur vannasistabas durvīm brīdinu viņu, ka tūlīt nāks labot elektrību, lai saģērbjas. Neesmu vēl līdz galam pateikusi savu sakāmo, kad pie durvīm atskan klauvējiens. Atverot durvis, ieraugu to pašu administratoru ar instrumentu kasti rokā. Nu ir mana kārta teikt: "Uno momento!" un nostāties priekšā vannasistabas durvīm, kur vēl neapģērbusies atrodas istabasbiedrene. Pēc mirkļa istabasbiedrene, satinusies dvielī, iznāk laukā, un mēs ielaižam kungu vannasistabā. Viņš pat nepārbauda mūsu izmēģināto elektrības slēdzi, bet gan dodas pie sienas durvju otrā pusē, kur gandrīz visas sienas garumā ir stanga/dvieļu žāvētājs ar sakārtiem daudziem mums domātiem dvieļiem. Ar slaidu rokas vēzienu visi dvieļi pa stangu tiek pabīdīti kādu metru uz priekšu, un atklājas vēl viens elektrības slēdzis. Administrators, plati smaidīdams, nospiež šo slēdzi, un vannasistabā ieslēdzas gaisma!

Nezinu, ko par mums viņš padomāja, taču turmākās reizes, ejot gar recepciju, tikām jau pa gabalu sveicinātas, saņēmām daudzus komplimentus itāļu valodā, un to visu pavadīja plats jo plats ūsains smaids

mazāk uztraucos par cilvēciskajiem atgadījumiem - bet viesnīcas drošību ārkārtas gadījumos..

Turcijas vidienē savlaik bija ugunsgrēks viesnīcas spa kompleksā, kad sēdējām hamam baseinā.. Pie vienīgās izejas/durvīm no kompleksa ar lielu liesmu aizdegās ieslēgts fēns - bet spa strādājošās sievietes vēlējās uzliet ūdens spaini (pilnībā nopietni). Citas izejas/logu absolūti nebija (lai kāds vīrietis netišām nenovērotu sievietes pirtī/hamamā. Labi ka biju atstājusi lielo dvieli netālu no fēna - kad ieskrēja blakus esošie vīrieši - uzmeta to virsū ugunim. paliku bez dvieļa, toties dzīva

Costa brava viesnīcā savukārt trijos četros naktī ieslēdzās ugunsdrošības trauksme. Daļa iemītnieki vispār to uzzināja tikai nākamās dienas brokastīs daļa naktī stāvēja pie viesnīcas (kamēr uzzinājām par viltus trauksmi).

Jautrākai pirmdienas dienai viens atgadījums, ar kuru īpaši nelepojos. Tiem, kam tas liksies briesmīgi un nepiedienīgi, sevis attaisnošanai varu apgalvot, ka vairs tā nedaru, un būs jau arī iestājies noilgums. 

Tā kā Ceļakājas biedrs esmu kopš tiem laikiem, kad ienākumi vēl bija knapi, bet ceļotvēlme liela, kādreiz diezgan aktīvi dažādās lojalitātes programmās veidoju visādus kaķu kontus, lai ātrāk sakrātu punktus tērēšanai kārtējā ceļojumā. Ceļakājas arhīvos būs atrodami mani ieraksti par Accor vaučeriem 1000 EUR vērtībā u.tml., un tam visam, protams, vajadzēja pārdesmit fiktīvus kontus. Kad konti bija izveidoti visiem mājdzīvniekiem (reāliem radiem un draugiem bez viņu ziņas centos netaisīt kontus ētisku apsvērumu dēļ) un aptrūkās fantāzija, Priorityclub izveidoju kontu kungam Bomzis Smirdīgais ar adresi Getliņi, Stopiņu novads. Tāds, lūk, nenopietns cilvēks. Galu galā kāda starpība, ja šis kungs vienalga beigās norezervēs viesnīcu manām vajadzībām, un es būšu pie "additional guest". Tikai vēlāk padomāju, ka viesnīcu labāk nerezervēt Eiropā, kur recepcijā varētu pagadīties kāds viesstrādnieks no Latvijas. Kad visi normālie suņu un kaķu konti tika veiksmīgi iztukšoti, Bomzis visādās aptaujās, bilžu minēšanas akcijās u.tml. aktivitātēs bija sakrājis pietiekami daudz punktu, lai atļautos viesnīcas numuriņu Santjago lidostā, kurā es ierados ar vēl 3 draugiem. Liels bija viņu apmulsums, kad meitene recepcijā, redzot rezervācijas numuru, uzsāka savu standartfrāzi ar "Welcome Mr. Smidigas" (uzvārdu viņa izrunāja ar lielām mokām). Stāstīja, cik viņa priecīga, ka ir izvēlēta šīs viesnīcu ķēdes lojalitātes programma u.t.t. Man bija jānogaida, kad šis penteris tiks noskaitīts, lai pastāstītu, ka Mr. Smirdīgais diemžēl šodien nevarēja ierasties, bet laipni piedāvāja savā vietā izmitināt citu draugu. Draugi knapi noturējās, lai savaldītu emocijas, bet, kad numuriņā ieslēdzām televizoru ar sveicienu Bomzim, laidām vaļā savu zviedzamo, un iedzērām uz Bomža veselību. Kārtējie 100USD bija ietaupīti

Šitais gan ir briesmīgi sodāms kriminālpārkāpums, vai esi pārliecināts, ka noilgums jau iestājies, ka nepaņem Tevi un neiesēdina!

Vairāk uztraucos par sarkastiskajiem komentāriem no mūsu biedriem

Nu tad vienu tādu no manis Tu godam nopelnīji ...