Man skolā vācu val. bija no 5.-12.klasei, angļu val. - no 10.-12.klasei. Skolā iemācījos vācu valodu, jo sāku gandrīz bērnībā un vairāk gadus mācījos, bet tā kā pēc skolas beigšanas ar vācu val. nekādas saskares vairs nebija, ļoti ātri visu iemācīto pazaudēju. Tagad (15 gadus vēlāk) varu labi, ja kaut kādus atsevišķus vārdus un pamata teikumus pateikt. Kad cilvēki runā vāciski, nesaprotu. Bet man šī valoda tā līdz galam nepatika, nebija intereses. Toties angļu val. iemācījos bezmaz pašmācības ceļā, jo ļoti patīk šī valoda. Skolā angļu val. stundu vairāk nenotika kā notika, tur iemācījos tikai pamatus, bet pusaudža gados tik ļoti gribējās saprast, par ko dzied mīļākais dziedātājs, ka sāku ar vārdnīcu tulkot dziesmu vārdus. Lasīt grāmatas angliski un tulkot. Pie mūsdienu tehnoloģijām man tagad tas šķiet vājprāts, sēdēt ar milzu vārdnīcu un tulkot, bet toreiz citu iespēju nebija. Kad parādījās datori, iespējas "ielādēt" seriālus, filmas, sāku skatīties visu angliski. Pēc skolas 3 mēnešus vasarā nodzīvoju Īrijā, arī tas daudz ko deva angļu val. uzlabošanai. Pēc tam visus šos gadus esmu turpinājusi gan lasīt angliski, gan skatīties filmas un seriālus. Vairākas reizes gadā arī sanāk runāt šajā valodā. Vispār pati brīnos, ka pašmācības ceļā esmu apguvusi valodu normālā sarunvalodas līmenī, bet cik zinu arī no citu pieredzes, šādi tas notiek visdabiskāk un vieglāk. Galvenais ir interese par valodu un tās lietošana ikdienā vai vismaz periodiski, bet regulāri. Man, protams, daudz vēl būtu jāmācās, lai varētu teikt, ka angļu valodu zinu teicami (īpaši runāšanu, jo es bieži kautrējos runāt, par cik zinu, ka ne vienmēr vārdus izrunāju pareizi), tikai ikdienas aizņemtības dēļ nesanāk laika pieķerties. Kaut kā tā.

Robežas atvērās apmēram 1987.gadā, tad tiem, kam tagad 45+, bija 15+, vislabākais laiks vēl ielēkt aizejošā vilcienā.

No personiskās pieredzes - lielākā daļa kursu un skolu gatavo "tulkotājus" (akadēmiski izglītotus valodniekus) nevis sagatavo cilvēkus ceļošanai vai nedaudz augstākai pakāpei - patstāvīgām darba gaitām kaut kur ārpusē. Mācījos skolā no 5.klases, tad 5 gadi augstskolā, jēgas maz, bet pēc robežu atvēršanās aizgāju mēnesi intensīvajos kursos (laikam bija 4h x 6 dienas nedēļā), pēc tam gadu lasīju science fiction ar biezo vārdnīcu blakus, jo ar ceļošanu vēl bija kā bija. Aizgāja.

Ar runāšanu aizgāja "kaķēna dīķī iemešanas" variants (3 nedēļas aktīvas komunikācijas vidē, kur latviski vai krieviski neviens neprata), vai nu grimsti, vai peldi malā. Izpeldēju, kopš tā laika nav psiholoģiskās aiztures runāt kaut ķīniski (šajā valodā gan nezinu nevienu vārdu).

Kādas tādas robežas atvērās 1987. gadā? Tajā gadā notika Gorbačova vizīte Rīgā. Un robeža atvērās dažiem Helsinki 86 aktīvistiem, kurus izraidīja no laimes zemes PSRS.

Gribi kašķēties? Es tiešām nezinu, kurā datumā un cikos tās atvērās, bet 1988.gada rudenī es pat ļoti nebiju pirmo ceļotāju pulkā, pat gatavojoties vasarā (ārzemju pase, biļetes) es gāju jau pa iestaigātu ceļu un īstenībā tā plūsma, kas bija jau atgriezusies no pirmajiem brīvajiem izbraucieniem (piemēram, radiem USA, UK utt.), iedrošināja arī mani (pie draugiem). Tātad 1987.gada otrā puse vai 1988.gada pirmā, šodien tas galīgi nav svarīgi. Protams, tik vienkārši kā jau gadu vēlāk (1989.), tas vēl nenotika, bet partkoma komisijas arī vairs nebija.

Jā, jā, es 1991-92 gadā strādāju valsts iestādē, nezinu, cik tieši repšos vai rubļos tā alga bija, bet pārrēķinot dolāros, pēc kursa tieši 10$ mēnesī. 

92. gadā palaimējās tikt no darba vietas amerikāņu sponsorētā pieredzes apmaiņā uz ASV, amerikāņi, protams, baroja un izmitināja, bet dienas nauda bija kaut kāda pavisam simboliska, lai gan pāris mēnešalgas laikam sanāca. Mums sanāca Kopenhāgenas lidostā turpceļā uzturēties tā pailgāk dienas laikā, bagāža nebija iečekota līdz galam, bet grupas vadītājs izdomāja, ka jādodas visiem ekskursijā uz pilsētu, bagāžu atstājot glabātuvē. Ak vai, kā dažs labs no grupas vaimanāja, kad izrādījās, ka par bagāžas glabāšanu jāatstāj apmēram pusmēneša alga!

Domāju, ka astoņdesmito beigās - deviņdesmito sākumā uz ārzemēm (neskaitot EE, LT un PL) brauca tikai bandīti, partijas un valdība spice, tie, kam necerēti paveicās ar darbavietu un tie, kam šo pasākumu sponsorēja ārzemju radi. Kopumā, nez vai tie bija vairāk par 2-3% iedzīvotāju. 

Tieši tā, PSRS robežas nekad nebija atvērtas. Un, pat uzreiz pēc neatkarības atjaunošanas, ceļošanas iespējas ne tuvu nelīdzinājās atvērtām robežām. 1992. gadā man sanāca kārtot braucienu uz kongresu Romā. 2 cienījami profesori, kuri brauca, lidmašīnas biļetes atļauties nevarēja, tāpēc sarunajam ar vienu bandītu, ka par vizu izkārtošanu viņam aizvedīs ar mašīnu. Murgains laiks. Un neticami ātri viss mainījies.

Jauns biji, tāpēc varbūt tā domāji. Man vesels bars paziņu, pavirši zināmu cilvēku un arī darbabiedru devās ceļā pie radiem (cits uz Kaliforniju, cits uz Sidneju, cits uz Hanoveri utt.) un neviens no viņiem neietilpa orsona nosauktajās kategorijās. Tas 1988.-89.gados, kad vēl bija normālais padomju rublis. 1988.gadā vēl 1$ mainīja par apmēram 60 kapeikām, 1989-ajā jau nācās mainīt par 6 rubļiem (maiņa bija atļauta vienreiz gadā, bet braukt varēja kaut katru nedēļu). Mainīja 300 rubļus (1988.). 1989-ajā jau sākās relatīvi brīva valūtas kursēšana (es vēl nepiedalījos), bet dārgāk kā valsts bankā. 1990.gada rudenī (jau pēc atkalapvienošanās) lidoju Ļeņingrada-Berlīne-Viļņa ar biļeti, pirktu Rīgas Aeroflot kasēs pie Brīvības pieminekļa par 8$. Vācieši, šito uzzinot, bija šokā.

Nebiju partijas vai varas funkcionārs, bet parasts "kooperators" (nopirku patentu), kas naudiņu pelnīja ar savām rokām un galvu.

Naudas nepietiekamībai nav nekāda sakara ar robežu vēršanos vaļā-ciet. Arī šodien ir pietiekami mūsu līdzpilsoņu, kas ceļot nevar atļauties.

Tie bija atsevišķi gadījumi. Dažiem maniem tuviniekiem arī bija iespēja apciemot radus ASV septiņdesmitajos un pēc tam astoņdesmitajos gados, bet tie vienmēr bija izņēmuma gadījumi, nevis "plūsma". Vajadzēja oficiālu ielūgumu no uzaicinātāju puses, vajadzēja tikt cauri čekas kontrolei, bija daudz visādu faktoru, kāpēc ieplānotais ceļojums pēkšņi varētu nebūt īstenojams, nekad neko nevarēja zināt. Lai gan perestroikas laikā šis tas patiešām kļuva citādi, pa īstam robežas atvērās tikai 90.-91.gadā līdz ar Latvijas neatkarību, tas nevienam nav nekāds noslēpums. Un, kā jau citi Ceļakājas biedri saka, vēl pat arī 90.gadu sākumā tā nebija nekāda ikdiena.

Mana personiskā pieredze rāda, kā tā bija plūsma un tikai no indivīda bija atkarīgs, izmantot vai nē. Tas par laiku sākot ar 1988.gadu.  Man ārzemju radu nebija, tāpēc tālāk par Vāczemi tolaik netiku.

Ja kāds līdz 90-o vidum nebrauca, tam arī atmiņu nav, es braucu kopš 1988. katru gadu, bet pēc 1992. jau ar LV pasi vēl biežāk.

Vispār jau tie, kam radi ārzemēs, tieši bija viena no manis nosauktajām kategorijām. Latvijā tādu cilvēku bija gana daudz, bet ne tuvu ne lielākā daļa, un ne jau visi uzturēja ciešas attiecības, un nebūt ne daudziem radi bija gatavi uzreiz tā tērēties nabaga radinieku labā. Tajā laikā ceļojumi, it īpaši jau pāri okeānam, bija padārgi arī pēc Rietumu mērauklas. Par parasta Latvijas ''kooperatora'' peļņu aizbraukt uz Kaliforniju vai Sidneju vispār bija absolūti neiedomājami. Kā jau minēts, valsts sektorā vidējā alga bija ap 10$, pat ja veiksmīgam uzņēmējam sanāca 5-10x vairāk, ar to tik un tā būtu vismaz gadu jākrāj tikai aviobiļetei, nemaz jau nerunājot par astronomiskiem izdevumiem galamērķī (ja vien tos nesponsorē kāds cits).

Ja jau par 1987.gadu un ārzemēm... tad mans vīrs tieši tajā gadā brauca pirmo reizi uz ārzemēm, uz Ungāriju un Rumāniju. Bet bez partkoma komisijas un tās akcepta, nevarēja gan tikt. Nu vismaz, kā parastam cilvēkam, bez privilēģijām. Bija pārrunas, bija anketas un nemaz visus gribētājus tā nepalaida.  Nepalaida vīra kolēģi, jo nebija precējies un tātad risks, ka aizmuks. Nu tā vismaz runāja. Tas bija 1987. gads, tie vēl PSRS laiki. Tautas fronte sākās tik ap 1988.g. 1989.g. 

Ja par angļu valodu, tad mācījos kursos divus gadus un vēl mūžizglītības pasākuma ietvaros viens kurss.  

Vajag pārvarēt kautrību un sākt runāt, citādi jau nekas nesanāks. Bez runāšanas tomēr grūti - ne ceļu paprasīt, ne ar vietējiem parunāties utt. Angļu valodai nepieciešams treniņš, lai viss iemācītais arī praksē dabiski tiktu pielietots. Valodu apguvu pašmācībā, kaut kad gāju kursos un pie privātskolotāja. Joprojām mācos. Citrreiz kādu jaunu vārdu vairākas reizes klausos izrunu internetā un tad atkārtoju. Katram tomēr savas mācīšanās metodes. Citiem grupā, citiem individuāli. Draudzene tagad uzlabo prasmes skype, stunda reizi nedēļā, ir mājas darbi, ļoti apmierināta.

 Pēdējā braucienā apguvu arī agrāk par sarežģītu uzskatīto ungāru val. Tu tā normāli stāvi pie prāmja pārceltuves Donavas krastā, iečeko pārējo auto numurzīmes, cenu lapu pie būdiņas un sev šķieties varen gudrs. Bet labāk tomēr pārliecināties par savu bramanību pie lokālļaužiem. (kase nedarbojās, jo biļetes uz prāmja) Kā sarunu biedru izvēlējos ģimenes galvu no automobiļa ar pole position Nr1. 

 Teicu: sveiks! Vai vari panākt tuvāk pie cenu listes un paskaidrot, cik būs jāmaksā visai apvienībai (vienlaicīgi veicu apļveidīgas roku kustības un bakstīju cenu listē). Turpmāk viš runāja HUN, es LV un beigās sapratāmies 100%. Valodas ir jāmācās!

 Angleni (minimumu) aizguvu no dziesmu tulkojumiem un dažādām frāzēm, kuras bija vēlme saprast.

Skolas angļu valodas mācību stundās skolotāja ar skolēniem sarunājās latviski, kas neveicināja progresu - vārdiņi un gramatikas likumi kaut arī kaut kur galvā ir iekalti, tie aprakti tik dziļi, ka uz sitiena tos nevarēja izrakt un izmatot sarunā. Arī citas pasīvas metodes kā filmu skatīšanās neveicina aktīvas sarunu prasmes. Reāls progress atnāca skolēnu apmaiņas projektos, kur veselu nedēļu bija jāsarunājas angliski. Protams, sākumā negāja viegli, bet patstāvīga teikumu veidošana ir vienīgais ceļš uz progresu.

Šādi darbojas Michel Thomas valodu apmācību programma, kas ir efektīvākā, ko jebkad esmu izmantojis. Diemžēl tā nav paredzēta lai iemācītos angļu valodu, bet gan jau angliski runājošajiem - lai iemācītos citas (franču, vācu, spāņu, japāņu utt.) svešvalodas.

Tavā gadījumā jāmeklē angļu valodas pasniedzējs, kurš ar tevi ne tikai sarunāsies angliski, bet arī prasīs, lai tu ar viņu runā kaut vai elementārā, bet angļu valodā. Un katru jaunu vārdu vai izteicienu nevis jāiekaļ, bet uzreiz jāiepin paša veidotos teikumos.

Ārpus valodu kursiem var izmantot jebkuru saskarsmi intensīvu ar ārzemniekiem - semināri, couchsurfing.com viesu uzņemšana, stopošana, var pat sarunāties ar bērniem un kaķiem. Bet vienmēr jāņem līdzi vārdnīca vai mācību grāmata, jo runāšana tikai palīdzes izmantot esošo vārdu krājumu. Savukārt vārdnīca palīdzēs aizpildīt kādu nepārvaramu bedri, piemēram, ja nezina vārdu "samaksāt", tad veikalā ar pārdevēju gandrīz neviens teikums neveidojas.

Esmu novērojis arī mazizglītotus, tomēr ļoti komunikablus cilvēkus, kas savu zināšanu caurumus diezgan veiksmīgi aizpilda ar žestiem un pat latviešu vārdiem. Tomēr gadās arī iekļūt pārpratumos, tāpēc labāk pamācīties valodu un turpināt progresēt visu laiku.

Tomēr norādīšu uz būtiskām atšķirībām - man zināmie ļaudis pie radiem brauca par savu naudu, radi parasti maksāja par visu tur uz vietas. Arī 1988. un 1992.gads ir būtiski dažādi gadi, 1988. vēl bija normāls padomju gads (atgādināšu 1$=60 kapeikas), darbīgiem cilvēkiem bija iekrājumi (daudziem diezgan ievērojami tā laika mērogiem, cilvēki cēla mājas, pirka mašīnas). Kamēr 91.-92. bija trakās inflācijas un preču talonu laiks un arī uzņēmējdarbības uzsākšanas laiks (kas nebija sākuši jau kooperatoru laikos dažus gadus agrāk). 1989.-1991. bija intensīvās tirdzniecības laiks (atgādināt saukli par Latvijas izpārdošanu?), tauta bariem (daudziem tas bija kā pastāvīgs darbs) devās uz Dienvidslāvijas un Polijas tirgiem.

Vēlreiz par angļu valodu, lai neaizmirstas tēmas nosaukums - personīgajā pieredzē balstīts iesaku mācīties intensīvi (katru dienu vairākas stundas aktīvā vidē, kur neļauj klusēt, bet pašam nepārtraukti jākomunicē - jārunā, jāklausās, jālasa, jāraksta) un mācības notiek angļu (vai citā apgūt gribētā) valodā (ideāli - pasniedzējs, kas nemaz neprot latviski vai krieviski) nevis, kā bieži novērots, lielāko daļu kursu laika aizņem komunikācija vietējā mēlē, tā pat pēc 10 gadiem būs ne bū, ne bē. Es tā gribēju pirms vairākiem gadiem apgūt franču valodu, bet iepazīstoties ar Francijas kultūras centra programmu un pakomunicējot ar šiem ļaudīm (francūžiem), secināju, ka viņu mērķis drīzāk ir uztaisīt no manis franču valodnieku, ne panākt, ka jau pirmās apmācību dienas vakarā varu sev pasūtīt vakariņas kādā Provansas restorānā.

Nu re, Reinis augstāk tieši par to pašu

Šis ir mēģināts (ne priekš manām valodu zināšanu uzlabošanām, bet lai mēģinātu tās "iebarot" bērniem). Man mājās pat pie sienas stāv baneri - "Tuesday - let's speak English!" un "Четверг - давай говорить ро Русски!". Tikai dzīvē tas diemžēl mums īsti nestrādā, jo vieglāk taču ir sarunāties latviski, nekā mēģināt lauzties valodā, kuru īsti neproti... Es ik pa laikam pamēģinu, bet pretī saņemu "mēs neko nesaprotam" un redzu aizejošas muguras

P.S. Pats skolā 4.-12. klasei mācījos vācu valodu, bet reāli runāt nevarēju. Kad vajadzēja to arī darbā, tad vēl gāju uz kursiem, bet reāli vairāk par pamata līmeni runāt vienalga nevaru. 10.klasē nomainīju skolu un tur bija 2 galvenie priekšmeti - matemātika un angļu valoda. Tā nu 10.-12.klasei skolā mācījos angļu valodu pēc progresīvām metodēm un 3 gadu laikā to iemācija. Lingvists neesmu, bet dzīvē un darbā pilnīgi pietiek.

Savā komentārā gan biju domājis par ārzemju bērniem, kuri nerunā latviski, jo ar bērniem ir mazāk psiholoģisku barjeru, vienlaikus bērni prasa nepārtrauktu komunicēšanu. Tādā veidā auklītes ātri iemācās svešvalodas.

Bet par to, kā iemācīt svešvalodu saviem bērniem (un vienlaikus sev) - zinu gan bērnus (no Angļu ģimnāzijas), kas paši izlēmuši runāt ar saviem vecākiem angliski, gan vecākus, kas kopš bērnības runā ar bērniem zviedriski - diemžēl pēdējā variantā bērni lai arī uztver sacīto, tomēr paši vienmēr atbild latviski (līdzīgi, kā minēji). Laikam bērnus labāk piesaista dziesmiņas un rotaļas svešvalodā.

P.S. Un vēl viens 4-gadīgs bērns tekoši runā pupiņvalodā.

Labs salīdzinājums ar to pilno krūzi, kad jaunas zināšanas vairs nelien galvā. Līdz 30 gadu vecumam man valodas padevās ļoti viegli. Jaunie vārdi "aizķērās" un palika līdz brīdim, kad tos varēju sākt likt teikumos. Latviešu un krievu valodās jau bērnībā runāju vienā līmenī, jo komunikācija ar pagalma bērniem to veicināja. Skolā vācu valoda labā līmenī. Pēc 1-2 dienām Vācijā atkal spēju runāt vāciski. Vēlāk darba dēļ (tulkojot ar vārdnīcu darījumu partneru faksus, kā arī dziesmas) apguvu angļu valodu. Tad jauna biznesa novirziena dēļ jau nedaudz pirms 30 nācās apgūt arī norvēģu valodu. Te jau gāja grūtāk, bet angļu valodas un vācu gramatikas pamatu dēļ vēl kaut kā izbraucu. Pat zviedru un dāņu valodās galveno domu spēju uztvert. Taču tad ceļošanas dēļ vēlējos apgūt arī spāņu valodu pēc gadījuma Venecuēlā, kad nemācējām oficiantei pastāstīt pat to, ko vēlamies pasūtīt. No oficiantes teiktā nesapratu nevienu vārdu un izmisumā ar pirkst rādīju uz muti, lai tikai iedod kaut ko ēst. Atnesa sendviču, kad vārēja dabūt arī kaut ko baudāmāku

Tagad derētu apgūt vismaz pamatus arābu un turku valodām, bet... pilnīgs bezcers. Krūze pilna ar 5 valodām. Māc bailes, ka līdzīgi varētu būt arī ar citu zināšanu apguvi, kuras būtu vajadzīgas, ja es izlemtu pārkvalificēties. Esmu spečuks dažas šaurās jomās, bet universālās zināšanās krietni gudrāks un erudītāks biju, kad pabeidzu vidusskolu. Pat viktorīnās biju spējīgs piedalīties, bet tagad zinu atbildi tikai uz reto jautājumu. Man tikai 40...

kā es iemācījos angļu valodu? Nekā! Man ir 47 g. Mācījos skolā,mācījos kursos un pie privātskolotājiem! Secinājums ir viens - ja valodu lieto 3 x gadā ceļojumos un 10 x gadā,kad kāds pajautā tabletes pret kakla sāpēm vai caureju,tad valodu iemācīties nevar! Bez ilgstošas prakses nekas galvā nepaliek! Pašlaik  eju tādos lēnajos kursos, t.i. 1 x nedēļā 1,5 st. Plānoju lidot uz USA,kursus apmeklēju tikai aiz bailēm no imigrācijas dienesta vīriem (vai kā nu sauc tos cilvēkus,kas lidostā izlemj,vai tu drīksti vai nedrīksti uzkāpt uz Amerikas zemes).Bail ,ka vīriņš man kaut ko pajautās tādu,ko es nesapratīšu vai vēl trakāk - pārpratīšu un mani tikai tādēļ neielaidīs USA!

Mācīties valodu aiz bailēm - dīvains iemesls,vai ne? )

88.–ja drauga mate Fon Sricka villa A. Briana iela atļaujas un vizas nodaļa no dežura oficera dabuja štampu pase sevi un visai ģimenei, par to piegada viņam 3 betona plites vasarnicas celšanai, tiem bija tajos laikos megamilziga vērtiba, eksporte pa visu valsti. Bet pec sarunas japamet territoriju 24 st. laika, ar minimalo mantu skaitu, pagaidam lieta glabajas viņu seifa – nejiet talak, uz viņu atbildibu protams. Pec diennakti vini bija jau Vīne, pec 3 men. ASV.

Te daudzi slavē cittautiešus kā skolotājus. Protams, ja mācies pie tāda, nevari nerunāt svešvalodā. Bet man nepatika. Nu jau ilgāku laiku atpakaļ gāju kursos valodu skolā. It kā visu sapratu, bet ne līdz galam. Ir grūti ar mazu vārdu krājumu izjautāt sveštautieti par gramatikas likumiem. Turklāt grupā, kur daudziem valoda tomēr ir mācīta skolā, neviens negrib kavēt laiku, apmierinot manu zinātkāri. Tāpēc es dodu priekšroku īstam angļu valodas skolotājam, ar kuru mēs runājam pārsvarā angliski, bet izjautāt es varu arī latviski. Īstam - tas ir domāts cilvēks, kurš prot mācīt, nevis students, kurš viekārši zina valodu.

Man drusku līdzīgi ar valodām un arī precīzi 40... Angļu pēc studijām un ilgstošas dzīves ārzemēs es runāju un rakstu gandrīz tikpat labi kā latviešu (tehniskās jomās labāk). Krievu ir drusku piemirsta, bet ar vācu ir tieši tā ka pamata līmenis ir apgūts bet ko vairāk ir ļoti mokoši lai gan būtu ļoti noderīgi...

Nezinu, kā tur ar pilnajām krūzēm, bet tad, kad vajag (darbam, piemēram), viss notiek. Ja nevajag, bet tikai gribas, varbūt, ka arī nav kur ieliet. Man vairs nav 40, apmēram 10 gadus nebija sanācis lietot vācu valodu (apgūta par 99% pašmācībā lietojot uz vietas "kaujas apstākļos"), ziemā izstādē nācās šprehot vienā laidā. Nav man augsts līmenis (sadzīvei pietiek un drusku pāri paliek), bet tikai ļoti nopietnā komunikācijā (intervija) pārgājām uz angļu. Tikko atkal no Vāczemes, lietišķa tikšanās, sadzīve utt., viss notiek, baidīties nevajag (īpaši par gramatiku).

Tajā brīdī, kad pielec, ka ģermāņu valodās nesaka "es biju", bet "es esmu/biju bijis", valodas/gramatikas apguve uzreiz kļūst viegla un saprotama. Bet tam ir jāpielec līdz muguras smadzenēm, ne vienkārši jāzin.

esmu mazizglītots

par valodu mācīšanos - kuriem ir muzikālā dzirde - tiem arī ir talants uz valodām. pārējiem valodas mācīšanās vienkārši ir lielāks/skurpulozāks darbs, kurš prasa nepārtrauktu vingrināšanos (jebkas ko nevingrinām - lēnām izplēn).. tā kā man lācis konkrēti ir uzkāpis uz ausīm - zinu, kas ir grūtības, taču vajadzības gadījumā varētu arī ķīniešu valodu iemācīties (kā ankedotē par studentu - viņam saka: " Tev exis ķīniešu valodā", studentam tikai jautājums "Kad"

meitai ir izcilas dotības valodās (muzikālā dzirde), dēlam - īpašas dotības nav (viņš "nedzird" valodas). Tā nu katru vakaru mēs ar puiku skatāmies filmas angļu valodā - bet nezinu,cik viņam tā ir aizgājusi )) domāju, ka augstākminētajiem dažiem būtu bijis labāk ar valodu - ja mums kā igaunijā un citur filmas TV nebūtu dublētas latviski - bet angliski ar subtitriem. 

Skolā bij jāmācās vācu valoda, bet zināju jau 80-tos, ka gribu angļu valodu. Mācījos papildus (kursos, pašmācība), pārgāju pēdējā vidusskolas klasē uz angļu valodu, Latvijas universitātē vispār bij nenopietna attieksme pret valodu.. Izdzīvot visur ceļojumos varēja, bet kad bija zinātniskā literatūra jālasa angļu valodā... savulaik lasīju visu to krieviski - tagad bij 2 gadi maģistratūrā viss angliski bet ko neizdarīsi - ja vajag

Nezinu par saistību ar muzikālo dzirdi, man lācis ausis nominis, bet valodas padodas viegli. Vecums 44.

Angļu valodai pamatus ieguvu skolā, bet galveno vārdu krājumu uzdzinu lasot grāmatas angliski - sākumā gāja pa lapai 2 stundas, tad ātrāk, kamēr vairs tikai paretam skatījos vārdnīcā. Princips - ja vārdu nesaprot, tas jāiztulko.

kad aizbraucu uz štatiem 97-jā, man jau bija augstākais līmenis mācību grupā. Turpinu lasīt angliski regulāri.

Esmu izmantojusi itāļu sarunvalodas apguvei Pimsleur audio kursus, pēc 2 mēnešiem Itālijā 70% sapratu un varēju komunicēt (90 audio lekcijas).

Šogad spāņu valodu mācījos pēc krievu Polyglot video stundām. Pietrūka laika, noklausījos tikai pirmās 6, bet kaut ko pateikt varēju

Skolā mācījos vācu. 90to sakumā pavīdēja izpēja aizbraukt uz skandināviju, tāpēc gāju pie privātskolotāja - radinieces un pats rakstīju āŗā no vārdnīcas 20 vāŗdus dienā (domājot par to kādi ir lietojamākie), ko iekalu. Pēc gada jau palīdzēju tulkot medicīniskus tekstus ārstam. Runāšana bija švaka. To apguvu dzīvojot ārzemēs ilgāku laiku. UK, Kanāda. Austrija. Tagad pat ir uztrennēta auss uz dialektiem, saprotu īrus, skotus utt. Pirmo reizi kad biju austrumanglijā, neko nesapratu, ko kompānijā runā -  slengs, akcents. Likās šausmas. Pa bbc tv visu saprotu, bet te nekā. Tgad ok beru kā pupas un nekautrējos, ja kas nepareizi. Man draugs dzīvo Austrijā. Tas tāpat pašmācības celā apguvis un ikdienas prakse darbā. Rauj valā bez artikuliem, šie (austrieši) saprot

Arī varētu paslavēt krievu Polyglot. Ir 16 lekciju kurss - var klausīties un runāt studentu vietā. Pati skatījos spāņu versiju - likās labi strukturētas. Meklēt  "Angliyyskiy s petrovom" un atradīs.

Manam vīram darbā angļu val nekad nav bijusi nepieciešama, bet itin labā sarunvalodas līmenī runā, pateicoties Couchsurfing-am. Tur tomēr galvenais ir komunicēt. Viņam vislabāk iet tad, kad tiekamies ar kādu, kas nerunā izcili - tad abiem ir līdzīgs līmenis, lieto vienkāršus vārdus. Un šādus cilvēkus pēc profiliem var itin labi atrast - ja apraksts par sevi ir ar kļūdām, bez retāk lietotajiem vārdiem - tad viņš ir jūsējais! Jā, un ik pa laikam Rīgas forumā parādās aicinājums uz 1-2h pa pilsētu pastaigāt, uz kafiju tikties - līdz ar to tās "treniņmokas" nebūs garas.

Un vēl - katru gadu ir studentu apmaiņas programmas. Pie mums itālis gadu dzīvoja - arī tas palīdzēja valodu labāk apgūt. Kā reiz spāņi, itāļi ir labākais "materiāls", jo valodu vissliktāk zina

Dunduri! Bet vai nav tā,ka kontaktējoties ar šiem slikti valodu zinošajiem ,arī mēs valodu iemācamies nepareizi? No tā esmu vienmēr baidījusies,jo pēc tam ir grūti pārmācīties pareizo izrunu vai gramatiku!

protams, kaut ko jau nepareizi iemācīsies, bet daudz vairāk būs tā, ko no jauna iemācīsies pareizi. Pie tam - tavs pasīvais vārdu krājums pāries aktīvajā. Un noteikti kāds nākamais ārzemnieks izlabos nepareizo frāzi un tā izlabos iemācīto. Bet svarīgākais - pretī runājošo varēs saprast un komunicēt un nebūs tās šausmas, kā pirmo reizi runājot ar dzīvu britu, kad neko nevar saprast, ko šis saka.

Tādā ziņā ideālākie ir skandināvi - runā smuki, pareizi un "saprotami" Tik iesācējam varētu būt problēma ar šiem iekš tā, ka viņi visi pārāk labi zina angļu valodu un līdz ar to ir plašs vārdu krājums