Bali

Tipiskākais bija, ka atdod nepareizu naudu, ja stāvu un gaidu pārējo atlikumu (rādu, ka zinu cik maksā), paskatās dusmīgi virsū un atdod pārējo (labākie piemēri). Normāli muļķo ar 1000 un 10 000 un 100 000 IRD, 5 000 ar 50 000 utt.

vairāk kā tīri zagšanas gadījumi - ja brauc vakaros (bij ar' dzirdēts, ka dienas laikā) ar rolleri un labi redz, ka esi tūristiņš vai sieviete, džeki brauc kādu laiku aiz muguras un pēkšņi rauj nost somas un somiņas, fotoaparātus. Ja nelaid vaļā, nogrūž braucot (~60km/h). Daži atstiepuši kājas, daži slimnīcā. Neviena aizturētā.

Policija! Viens draugs atbrauca ciemos, tikai 2 dienas bali, bet policijai kukuļos samaksāja 1 100 000 IDR (puse no vietējā algas). Trū storī no ārzemnieka pastāvīgi dzīvojam tur. Brauc ar moci, apstādina. Braukšanas apliecība ir, visi doķi ir, poliči nikni, ka nevar paprasīt piķi. Pārmeklē mantas. Atrod nazi somā (dārzeņu! nazi), saka, ka viņš bīstams ar nazi, prasa kukuli. Džeks principa pēc neko nemaksāja. Poliči ielika uz 3 mēnešiem cietumā (vietējo cietumā bez tur ekstrām). Mjā

Ubagotāji, tos visi zin, bet nu. Ir 'profesionāli' ubagotāji. Sēdēs tev klāt un sekos kaut 10 minūtes kamēr nedosi naudu.

Laikam biežākā krāpšanās ir maksas par autostāvvietu iekasēšana no veiklu vīriņu puses. Ar to nācies sastapties daudzviet Eiropā. Un pirms dažiem gadiem bija gadījums, kad, rezervējot caur airbn.com apartamentus Londonā, saimnieks jau pēc rezervācijas apstiprināšanas pēkšņi pieprasīja visus pases datus aizbildinoties ar pastiprinātu drošības kontroli olimpiādes sakarā. Kad vērsos pie airbn.com ar jautājumu, vai viņam ir tādas tiesības, pēc dažām dienām mana rezervācija tika atcelta. Taču airbn.com man atvainojās par šādu izīrētāja rīcību, piešķīra 50$ kuponu un slēdza negodīgā uzņēmēja profilu. 

Jā, ir vērts pameklēt tipisko krāpšanas veidu info par konkrēto vietu. Taizemē sanāca precīzi pēc aprakstiem - 1) Tuk-tuks ieved pa ceļam veikalos / tūrisma firmās (kaut arī iepriekš vienojāmies, ka brauks pa taisno), pat parāda lapiņu ar frāzēm, kas veikalniekam jāsaka. Izkāpu un nesamaksāju, braucu ar citu. 2) Pie populārajiem objektiem "gidi" saka, ka esot slēgts un piedāvā doties ekskursijā. Tas tiek turpināts, neskatoties uz to, ka pa skaļruņiem tiek ziņots, ka objekts ir vaļā un lai netic "gidiem". 3) Ved pa garāko ceļu, kaut arī man rokā GPS / karte. Izkāpu un nesamaksāju (vai pusi / vai iepriekš sarunāto), pakaļ par laimi neskrēja. 4) Vēl lasīju, ka dod graudus putnu barošanai un pēc tam liek daudz samaksāt.

Romā mēdzot "dāvināt" puķes, siet aproces, dot avīzes un pēc tam maksāt, bet nav nācies saskarties.

Vjetnama.

Obligāti parbaudiet naudu, kuru izdod pārdevējs. Vienmēr izdod mazāku summu nekā vajag.

----------------------

Romā mēdzot "dāvināt" puķes, siet aproces, dot avīzes un pēc tam maksāt, bet nav nācies saskarties.

------------------------------------------

Šājā gadījumā vajag teikt: "I will call police" un uzreiz puķes tirgotājs ies tālāk

Puķes mums piedāvāja arī mazas meitenītes Bali.

Un tad jau vēl arī izplatītais lidostās, kad kaut kādi vīrieši, uzkarinājuši kaklā bļembas, lai izskatās kaut cik oficiāli, ņem čemodānus lidostā no lentes, krauj uz ratiem un piedāvā kaut kur izvest pa ātro, kā arī aizved pie valūtas maiņas (Bali un Dominikānā manīts).

Stambulā kurpju spodrinātāji, redzot potenciālu laupījumu, pieceļas kājās, paņem savas somas un iet pa priekšu, un tad 'nejauši' nomet vienu no birstēm. Kad laipnais naivais tūrists to paceļ un iedod, tiek piesolīta bezmaksas kurpju spodrināšana, kuras laikā savukārt seko bēdu stāsti par padsmit bērniem, kas visi grib ēst, un rezultātā tūristam kļūst neērti, un viņš samaksā 5x vairāk, kā tāda pucēšana maksātu.

Parīzē čigāniem patīk 'klienta' acu priekšā atrast uz zemes 'zelta' gredzenu, brīnīties un jautāt, vai Tavs. Kādā veidā situācija tiek novesta līdz tam, ka viņam būtu jāiedod kāda nauda, nezinu — jau ludziņas pašā sākumā nepārprotami dodu zināt, ka nejūtu pret aktieri un viņa sniegumu nekādas simpātijas.

Sieva Stambulā uz šito iekrita, iedevām 5 liras, šie ilgi nopakaļus bļaustījās....

Gredzens tiek atdots tūristam un pēc kāda brīža tas pats aktieris pieiet klāt jaunajam gredzena īpašniekam un palūdz 10EUR ēdienam. Un kas ir 10EUR salīdzinot ar zelta gredzenu?!

Man arī Parīzē pie Oranžērijas muzeja šitā viens izpildījās. Gredzenu, protams, nepaņēmu, bet kādu brīdi vēl pavēroju, kā puisis "nejauši" vēl pāris reizes to pašu gredzenu atrada un piedāvāja citiem tūristiem.

Berlīnē uzpirksteņu bīdītājus redzēju... Tādus pašus, kādi padomju laikā Rīgas ielās darbojās

Jordānijā (Ammana) - nav īsti krāpšana, jo šo darbību sauc citā vārdā, tomēr pastāstīšu. 1. vakars viesnīcā (lētais gals). Vakarā 1-vietīgā nummurā gulēt ejot uz galda pie gultas redzamā vietā atstāju maku ar naudu. Durvis uz nakti, protams, aizslēdzu, bet atslēgu durvīs neiedomājos atstāt. Kad no rīta pamodos, durvis bija pusvirus, bet maks no galda bija pazudis.

Pirms 6 gadi - Parīzē pie eifeļa torņa - arābs dāvā puķes pārīšiem, pēc tam iet klāt un saka lai bleķo 5 Eur par vienu ziedu. Viens otrs atdod atpakaļ ziedus. Es nodomāju, kas es savai sievai nevaru atļauties - roka kabatā - sauja ar monētā, bet redzu, ka nesanāk- Arābs skatās virsū un domā, ka es nevaru saskaitīt (diezgan patumš jau bija), bet sauja ar monētām tāda liela,  un saka - dod man to saujiņu - it kā pietikšot!

Bet tad tas saskaita un saprot, ka ir iekritis - tur ap 2.60 EUR - es tam :"paldies par ziediem"

Noteikti ir jēga pirms došanās ceļojumā palasīt citu ceļotāju pieredzi. Piemēram, Bangkokā praktiski spējām izvairīties no visiem tiem viņu trikiem. Vienīgā reize bija, kad no Khao San road paņēmām tuk-tuku uz karaļa pili. Protams, mūs aizveda uz kaut kādu templi ar tekstu, ka pils šobrīd ir ciet. Bet tā kā jau zināju, ka tās ir pilnīgas muļķības, teicu, ka ārā nekāpšu un lai tik ved mūs uz pili. Aizveda ar. Bet ir pāris paziņas, kam viss iespaids par pilsētu ir sabojāts, jo viņi vairākkārtīgi uzķērās uz dažādiem scamiem.

Bali vienīgais, ko pieredzējām - ņemot vērā tās daudzās nulles uz naudas zīmēm, pāris veikalos izdeva mazāku atlikumu, bet tā kā sekoju līdzi un norādīju par iztrūkumu, tad bez iebildumiem atdeva.

Principā jau man liekas, ka ievērojot saprātīgu piesardzīgumu, lielākoties var izvairīties no dažādiem krāpšanas mēģinājumiem. 

No visām apmeklētajām valstīm vienīgā, kur īpaši piedomāju pie drošibas, bija Bolīvija. Visnepatīkamāk bija lasīt par viltus policistiem un taksistiem, kas aizved uz kādu ūķi, atņem naudu, kredītkartes, izspiež PIN kodus un tur ieslodzījumā, līdz "iztīra" kartes. Pēc tam lielākoties palaiž vaļā, bet retu reizi ir arī citāds iznākums. Lai lieki neriskētu, paņēmām privāto gidu / šoferi un viss bija OK.

Bulgārija

Dzelzceļa darbiniekiem, kas braukā ar mazo mašīnīti un pārvadā pasažierus, pajautā uz kuru pusi ir perons Nr 3, viņi saka - sēžaties, aizvedīsim (tā kā peronu nu NEKĀDI nevarēja atrast, bet vilcienam bija jāiet prom pēc 1 min, sēžamies). Mašīnīte pabrauc akurāti 3 m un pie tuvākā vilciena apstājas - šis esot perons (kā vēlāk izrādās, perons - zapad, un 3=Z) un prasa 15 eur par pakalpojumu un nelaiž prom, kamēr nesamksā. Mēs, meiteņu-studenšu kompānija, tomēr sākām skriet, bet nu bija gan vilkšana no aizmugures aiz mugursomas, gan skriešana gar vilcienu un dauzīšana pa logiem, vienubrīd izskatījās, ka leks iekšā pakaļ, bet paglāba divi krievu ārsti no Atēnām, kas ielaida savā kupejā, aizcirta durvis un teica, ka nevienu te nelaidīs.

Grieķija

Klasiskais gadījums ar takšiem - braucam 4 cilvēku kompānija taksī, vienam jāizkāpj ātrāk, viņš atdod mums summu, kas tajā brīdī uz skaitītāja,kāpjot ārā taksists prasa samaksāt nevis to, kas uz skaitītāja, bet no katra cilvēka tik, cik uz skaitītāja.

Vēl no Grieķijas - īrējot dzīvokli nosacījums, ka patur 1 mēneša maksu -garantiju, ja izvācamies ātrāk. Vienojamies, ka, ja atradīsim īrnieku vietā, tad nebūs jāmaksā. Atrodam īrnieku vietā, pēkšņi nosacījums aizmirsies. Kad pastāvam uz savu, saka, ka visa nauda garantijā aizgājusi uz dažādiem komunāliem, par kuriem rēķins reizi 3 mēnešos. Pārbaudot tarifus izrādās, ka gāzes tarifs īpašnieces aprēķinos n-reizes atšķiras no tā, ko rāda oficiālajā mājaslapā, protams, pienākušā rēķina, kuru parādīt kā pierādījumu viņai nav. Pēc viņas aprēķina vispār sanāk, ka vēl esam 50 eur parādā viņai (īpašniece gan saka, ka tā esot summa, ko viņa došot mums...). Tā kā garantija tomēr 600 eur un gāzes tarifs reizināts ar sazin ko, pastāvam uz to, ka katrai no mums 50 eur un ne centa mazāk. Tantuks ne pa kam. Pēc mana teksta, ka es aiznesīšu uz tirgu visas mēbeles un traukus un man nebūs slinkums, jo es esmu dzīvojusi bijušajā padomju savienībā, pēkšņi tomēr 50 eur atrodas un kļūdas aprēķinos tiek atzītas. Par Grieķiju vispār radās iespaids, ka tur visi cenšas piečakarēt vai apzagt un ķer uz muļķi un domā, ka tūrists nerēķina līdzi. Tā kā tur dzīvoju un rēķināju gan, itkā nesanāca. Dzīvokļa īpašniece arī bija pēc izskata mīlīga tantiņa, kas pirmajās dienās utjiputjinājās, tikai tas ātri aizmirsās, tāpat kā visi viņas solījumi salabot visu to, kas dzīvoklī nedarbojās.

Tunisija

Apmeklējot berberu alas rokās tiek iegrūzts aprikoži maisiņš, saki, ka negribi, atpakaļ neņem, bet naudu gan prasa. Tas pats ar visādiem eksotiskiem zvēriem, arī grūž rokās, tiem, kas nav pieraduši pie tādām aktivitātēm, pārsteigums un ņem arī. Jā, un Tunisijā cenas takšos vietējiem un tūristiem atšķiras tāpat kā Latvijā. Vēl pirms pusotra gada paziņa amerikāniete stāstīja par laipno taksistu, kas palīdzējis aiznest somas līdz recepcijai radisonā. Pajautāju, cik samaksāja. No lidostas līdz radisonam 20 ls, ar visu čeku. Starp citu, rokās iegrūšanas tehnika kādreiz bija manīta arī Rīgā sabiedrisko pieturās, kur tumsnēja izskata sievietes bāza pieturā stāvošajiem cilvēkiem maisos visādas drēbes un pieprasīja samaksu. Par grāmatām par "jebkurš ziedojums ir labs" laikam arī var nestāstīt.

Klasisks metiens, personiski esmu trāpijis tam virsū arī Parīzē, bet stāsta, ka esot sastopams daudz kur. Man tikai gadijās pie cita muzeja - Orsī, Sēnas malā. Par minēto 10 EUR pieprasīšanu pārtikai dzirdu pirmo reizi. Man zināms cits tālākais scenārijs. Paņem gredzenu un pēc momenta Tev piesperas klāt 2/3 cilvēku ar tekstu, ka esi gredzenu nozadzis un saucieniem pēc policijas. Tad nu nākas maksāt, lai neisaistītu policiju un Tevi neapvainotu zādzībā, jo gredzens tak pie tevis. 

Katrā pasaules malā savi metieni, bet ir daži starptautiskie. Tā, jautājums - kuru reizi Jūs esat Malaizijā, Argentīnā, Meksikā utt., nozīmē nevis to, ka kādu intresē Jūsu ceļošanas vēsture, bet gan tiek noskaidrots - vai Jūs pārzināt vietējās cenas. Ja pēkšņi sajūtaties godīgi un atbildat, ka pirmo reizi, tā paši esat uzrāvušies uz metienu par tēmu cena. Nekad - NEKAD, nesakiet, ka esat šeit pirmo reizi, vislabākā atbilde - braucu uz šejieni regulāri, pāris reizes gadā, vai kaut kas tādā garā. Taupiet savus līdzekļus. 

Spánija, Portugále

Fotografi restoráná - nobildé, ípashi neprasot atlauju vai saka, ka tas pieder pie apkalposhanas, bet tad pie rékina ir bildes par 20 EUR vismaz. Ja pamanat kádu ar kameru, vislabák aizklát seju un triekt to paparazzi prom ar lielu troksni, lai viss krogs dzird.

Vai arí - mégina iedávinát CD ar krogus dziedátáju ierakstiem, saka, ka bez maksas, bet rékiná pieraksta gan.

Bali policista amats maksā 20 000-25 000USD un bankas tam dodot kredītu

Kredīts tomēr ir jāatmaksā - to pat pie mums māca

Turpat Bali seafood restorānā krāpjas ar svariem sverot ēdamos. Līdzi ņēmu pilnu PET ūdens pudeli- tikai 3 restorānā izdevās nokaulēt 40% no ēdienkartes cenas par 1kg un vienoties, ka svari rāda 2x vairāk, cenai jābūt vēl uz 1/2 mazākai. Rekords bija 0,6l ūdens pudeles svars=1,6kg

Tepat Tallinā krogā teicos, ka vēlos samaksāt, viesmīlis nedomājot nosauca summu, kas par padsmit EUR lielāka, nekā manos aprēķinos varētu būt apēsts un izdzerts. Iebildu. Atnesa rakstisku rēķinu, jā, redz man esot bijusi taisnība, atvainojās.

Tas ar ūdens pudeli asprātīgi!

Vēl viens populārs metiens, parasti par sarunātiem pakalpojumiem - cenas nosaukšana, bez konkrētas valūtas piesaistes. Prasam ciparu, mums viņu nosauc - piekrītam, un noslēgumā pie maksāšanas situācija tiek pozicionēta tā, ka vienošanās notikusi, ķipa loģiski amīšu zaļajos, nevis Malaizijas vai citas attiecīgās valsts tugrikos.  Tā kā vienmēr vajag vienoties ne tikai par ciparu, bet arī par valūtu šim ciparam, nekad neuzskatot to par pašsaprotamu lietu. 

Ēģiptē, ar taksistu ir nācies vienoties par piecpadsmit vietējām naudiņām (fifteen), beigās šis taisa lielas acis un saka, ka vienojāmies taču piecdesmit (fifty). Interesantākais, ka sākuma cipars, no kā sākām kaulēšanos, bija četrdesmit. Tipa, es pats piesolīju vairāk.

Ar taksistiem gandrīz jebkurā valstī ir tā, ka jābūt gatavībā pareizai naudai, atlikumu gandrīz nekur un nekad nevar dabūt. Būtu jau arī toreiz ticis cauri ar piecpadsmit, bet atlikumu no divdesmitnieka dabūt šajos apstākļos bija nereāli.

Pirmais ceļojums uz Tunisij un pirmais uzmetiens, bet tāds labvēlīgs. Staigājot Hammametas medina rajonā, pēkšņi piejorzī viens vietējais ar tekstu, ka redz viņš no manas viesnīcas un es viņam esmu atstājis dzeramnaudu, šis gribot atmaksāt un aizvedīšot līdz vietējo kultūras izrādei. Nedaudz pablandijāmies, dabūjām piedāvājumu iegādāties zālīti, un atjēdzāmies pie viņa it kā brāļa veikala, kas bij nomaļus no centrālā tirdzniecības laukuma Zēniņš, protams, eleganti pazuda, bet brālis ar savām somām un ko tik vēl ne, visai aktīvi tirgoties mēģināja Atsitāmies, nakamajā reizē citam šādam aktierimjau pajautāju no kuras ta viesnīcas, pēc neprecīzas atbildes, viegls smaids no manas puses lika viņam saprast, ka jāmeklē jauns upuris

Bet bija labi, vismaz draudzīgi un ne pārāk uzmācīgi

Atcerējos Kaboverdē, aizbraucām pastaigā pa vietējo miestu, pienāk viens būdīgs melnais un sāk taujāt, vai mēs no Melia viesnīcas, šis, redz, mūs atceroties, jo tur strādā pa apsargu. Un sāk stāstīt, ka darbā jau šie nevar tā aprunāties, bet tagad varot parunāt pa dzīvi. Visu ko izstāstīja par vietējo miestu, un tā nemanāmi sāk bīdīt kaut kāda sava brālēna veikaliņa virzienā Tad arī sapratām, ka ne jau par apsargu viņš strādā un mūs no viesnīcas atceras, bet gan ieraudzīja mūsu viesnīcas aproces ap roku Vēlāk vēl daži šo triku mēģināja.

Pagaidām tā riktīgi apkrāptam jeb apzagtam nav iznācis būt, tikai visādi sīkumi kad piemēram taksis brauc ar baigo līkumu jeb restorānā pieskaita kaut ko mistisku klāt. Ceļot gan arī iznācis pamatā pa bagātām valstīm tapēc varbūt arī tā nabadzīgi ar "piedzīvojumiem". 

Man tai pašā Barselonā vai Bangkokā sanācis redzēt, kā krāpnieki darbojas, bet pašam kaut kā izdevies izsprukt. Bangkokā daudzi nāca klāt, tjipa, parunāties, bet ar to arī tas beidzās. Nezinu, kāds tam bija mērķis, droši vien vest pie "brālēniem" iepirkties. Cik lasīts, tie, kas uzbāžas, nemaz nav taji, bet birmiešu imigranti.

Viena reize, kad tiešām sajutos tīši vai netīši apšmaukts, bija Ķelnē, kur manam viesnīcas rēķinam pieskaitīja klāt "tūristu nodokli". Vispirms apvaicājās, vai tūrisma vai biznesa brauciens, kad atbildēju, ka tūrisma, tad uzstāja, ka man esot jāpiemaksā. Es toreiz Bookingam sūdzējos, jo Bookinga rezervācijā tādu brīnumu nebija, un naudu uzreiz arī dabūju atpakaļ. Ja viesnīca būtu patikusi, varbūt būtu to nokārtojis pašā viesnīcā vai pat nebūtu cēlis pretenzijas, bet nu nepaveicās man toreiz labi norezervēt, nebija tas hotelis diez ko foršs, tad nu tīri aiz riebīguma rakstīju kļauzu Bookingam.

Nezinu, vai tas īsti bija uzmetiens vai nē, bet liekās ka bija - Kubā viesnīcas autostāvvietā mūsu auto nez kāpēc no riepas pazuda gaiss. Blakus stāvošais apsargs (hvz, vai viņš patiesībā bija apsargs - Kubā bieži vien grūti nošķirt strādajošos no neko nedarošajiem) teica, ka mēs kaut kur braucot izdūrām riepu, un piedāvāja aizvest to saremontēt. Man aizdomas, ka viņš vienkārši pats to gaisu bija izlaidis, bet nu no 10$ nācās šķirties, jo ar tukšu riepu nekur netiksi, un pašam ņemties ar domkratu nepavisam negribējās.

Vjetnamā bija ļoti nepatīkama situācija, kad viesnīcā bija sarunāts transports un ekskursija pa pilsētu, atbrauca mūsu busiņš, tad samaksājām, bet uzreiz pēc izbraukšanas izrādijās, ka vadītājs nerubī pilnīgi neviena vārda angliski, un nebija informēts par to, ka bez transporta no A uz B mums bija sarunāts vēl kaut kas. Likām viņam zvanīt atpakaļ uz viesnīcu, bet izskatās, ka šie mums visu laiku stāstīja kaut ko vienu, bet viņam pavisam citu. Jo atbraucot katrā pieturā viņš mēģināja krāmēt mūsu somas ārā, tad atkal likām zvanīt uz viesnīcu, un atkal runājām par to, ka mums bija sarunāta ekskursija, un tad somas likām atpakaļ. Katrā nākamajā vietā stāsts atkartojās, un beigās vadītājs bija jau reāli dusmīgs, un prasīja no mums vēl naudu caur to pašu "telefona tulku". Vadītāju bija cilvēciski žēl, bet tomēr neko nemaksājām, bet "telefonistam" pateicām, lai pats ar viņu norēķinās, jo mēs pakalpojumu jau esam pilnībā apmaksājuši.

Taksisti, protams, krāpjās visur, bet Irānā bija 2 visinteresantākie gadījumi:

- viens taksists aizveda mūs pāris kilometrus pilnīgi bezmaksas - teica, ka tas viņam tāpat bija pa ceļam

- otru taksistu izvēlējāmies takšu stāvvietā, kur rinķī stāvēja daudzi taksiti, un citi pūlī mēģināja mūs atrunāt, sakot, ka viņš mūs apčakarēs, un lai mēs ar viņu nebraucām. Tomēr aizbraucām, un viņš mūs čakarēja ar

Deviņdesmito gadu vidū bija Pekinā tāds gadījums ka paši kaut ko saputrojām ar naudu un suvenīru pārdevējām atstājām krietni vairāk nekā pienācās. Šis kad attapās mums skrēja pakaļ pāri puslaukumam lai atdotu lieko naudu atpakaļ. Tagad jau droši vien tā vairs nav, bet nu vēlreiz Ķīnā nav iznācis būt. Toreiz Pekinā mašīnu bija ļoti maz un uz Eiropiešiem vēl skatījās ar lielu ziņkāri.

Divus gadus atpakaļ Pekinā aizmirsa kolēģis maku, pēc 3 stundām cilvēks mūs sameklēja un tadeva atpakaļ, pat neko neskartu, pamatojot, ka viņiem atdot pazudušu mantu ir laimes simbols vai, kas tāds. Bijām lielā šokā

Langkawi (Malaysia) - brauciens ar taxi no viesnīcas uz lidostu. Braucot projām. Gala cena tika paziņota x 3 no standarta takses.

Salā visi taxi braucieni ir par fiksētu maksu, tajā skaitā arī uz lidostu. Pie šīs maksas viņi arī pieturas, vismaz neviens nekad neprasa vairāk. Katrā taxi ir sūdzību tel. numurs, ja šādi gadījumi notiek. Bet pēdējais brauciens bija ar ievērojamu uzcenojumu. Laikam tādēļ, ka projāmbraucošajiem nav vēlmes zvanīt un sūdzēties un šādām darbībām laika arī vairs nav. 

Ne tikai Ķīnā, bet arī daudz kur citur Āzijā zagt nav pieņemts, karmu bojājot un dvēseli čakarējot, kultūras jautājums. Gadās jau noteikti izņēmumi, bet tad tomēr ir jāpaveicas Maku ta atdos, bet ja gribēsi no viņa ko nopirkt, tad uzreiz mēģinās apčakarēt paprasot krietni lielāku ciparu, jo tas viņu izpratnē savukārt ir godīgi. Vispār jau jauki, patīkami. Pilnīgs pretstats melnajai vai latīņu pasaulei, tur pavisam cita izpratne un riski. Galvenais ir skaidri saprast uz kādu kultūras pasauli īsti brauc, pārējasi jau tehnikas jautājums   

 Šis būs pie uzmetiena mēģinājumiem! Ķīnā vazājāmies paši, bet 1 dienu Pekinā izlēmām, ka ļausimies brīvdienai un Mūri un vēl šo to apmeklēsim nelielā grupā. Samaksātā nauda ap Ls12/pers.nešķita barga, jo solīja iekļautas biļetes un vienu ēdināšanu (kas arī tika īstenots). Domāju, ka būsim vismaz 16-18cilv, bet liels bija izbrīns, kad komfortablā busiņā braucām tikai es, mana dzīves draudzene-sieva un kāds, kā vēlāk izrādījās, stoiciski noturīgs itālis no Milānas. Braucot galvā kalkulēju vai tad jau Z.Sv., ka mūs apdāvinās? Un, protams, gaidīju, kad sāksies Lielais Teātris Ķīnas skaistumu apskate attiecībā pret ievilkšanu šopingpasākumos bija ap 15vs85%. Visu nē, bet pēdējo, krāšņāko, mēģināšu izstāstīt!

 Kā pēdējā tika solīta bezmaksas kāju masāža nez kāda tur baigākā Ķīnas īsto punktu (akupunktūristi vai?) pārzinātāju klīnikā. Ēka forša! Tālāk mūs ieveda vidēja izmēra telpā ar dīvāniņiem (atzveltnes ar bija), kuru pārklāji jau padiluši. Dalībnieki mēs 3gb. Vispirms ienāca solīda kundze baltā halātā un visai pārliecinoši mūs iepazīstināja ar šīs ambiciozās klīnikas vairāku simtu gadu vēsturi, tikmēr ienesa arī vanniņas ar samērā karstu ūdeni, kurās pirms kāju masāžas atmiekšķēt pēdas. Kamēr kājas miekšķējās, kundze rādīja tabulas, shēmas, zīmējumus un skaidroja no kurienes cilvēkā rodas visi nelāgumi. Tad kā uz burvja mājiena, telpā sparīgi iesoļoja vēl vairāki personāži halātos, no kuriem kolorītākais bija, kā man labpatikās dēvēt, Dr.Lee!!! Viņš tika man! Kamēr Dr.Lee noslēpumaini izpētīja manu plaukstu, meitene uzsāka tā saucamo kāju masāžu, kas atgādināja garlaicīgu būkšķināšanu pa ikriem! Vienubrīd sajutos kā teleportējies Holivudas action filmā! Viss pa īstam! Pēc 3min Dr.Lee konstatēja, ka ar manu zarnu traktu ir diezgan čābīgi... Pirms tam, kundze baltajā halātā, aktīvi reklāmēja kaut kādu savvaļas augu pulverīšus, kas novērš visvisādas slimības un kaites. PēcDr.Lee izvirzītās diagnozes milzīgs skaits iepakojumu parādījās manā redzeslokā. Un nu ņēmās skaidrot, cik jālieto, cik maksā utt. Tad nu sita mana zvaigžņu stunda! Atbildēju Dr.Lee ar kundzi balt.hal., ka, redziet, viss jau būtu skaisti, bet mans organisms pielāgots Eiropas herbālajiem dziedināšanas līdzekļiem, a jūsējie ta Āzijas?!?!? Diskusija turpinājās2-3min, protams, bez panākumiem superklīnikai. Tad es piedāvāju Dr.Lee doties uz Eiropu un praktizēt tur! Apsolījos arī kļūt par klientu! Cirks beidzās un visi smiedamies devās projām, izņemot kundzi baltajā halātā. Viņa izskatījās dusmīga. Ko viņi domāja, to mēs neuzzināsim nekad!