Turcija

10 atbildes [Pēdējā ziņa]
Ilmis
Nav tiešsaistē
Kopš: 08/02/2011
Ziņas: 440
Manīts: pirms 59 min

Neliels izbrauciens pa Turciju.

Parasti cilvēki ar Turciju asociē atpūtu 5 zvaigžņu viesnīcās pludmalēs Antālijā, taču no laika gala zināju, ka Turcijā ir arī interesantas vietas, ko apskatīt ārpus kūrortiem.  Saliekot apskates objektus uz kartes, secināju, ka tās ir izkaisītas pa visu valsti, bet attālumi Turcijā tomēr ir ļoti lieli. Ar auto tas prasītu vairāku dienu pavadīšanu ceļā, tāpēc bija jāskatās uz iekšējiem pārlidojumiem, kas izrādījās relatīvi lēti. Tā nu izplānoju izlidot trijstūri Stambula – Kapadokija – Denizli – Stambula. Nespēju izšķirties: lidot šādā secībā, vai pretējā. Beigās nolēmu lidot šajā secībā un nopirku biļetes Stambula – Kapadokija. Tajā dienā pietrūka laika nopirkt pārējos lidojumus, bet nākamajā dienā izrādījās, ka Kapadokija – Denizli biļetes visas ir izpirkusi kāda tūristu grupa un nekāda variantu vairs nav. Opā, viss plāns sabruka, kā kāršu namiņš, jo lidojumi bija ik pa pāris dienām un tas vairs nederēja. Auto brauciens paņemtu dienu pa tuksnešainu, neinteresantu, plakanu reģionu, kas pie tam būtu ļoti dārgi ar auto paņemšanu vienā vietā, bet nodošanu citā. Tā nu kombinējos gan šā, gan tā, bet nu beigās nolēmu lidot caur Stambulu uz Denizli, kas tāpat prasītu pus dienu, bet nebūtu jānīkst visu dienu automašīnā.  Lidojumi nopirkti, auto un viesnīcas sarezervētas. Pāris dienas pirms lidojuma gribēju paņemt bookingā viesnīcu koordinātes un tavu brīnumu –  mans konts uzrādās kā deaktivizēts "due to security reasons". Customer Service tur saka, ka pēc kāda laika varbūt aktivizēsies. Nekā. Nākamais sazvanītais supports sazinās ar saviem priekšniekiem un pēc vairāku desmit minūšu karāšanās uz līnijas, viņš vairs nespēj pievienoties atpakaļ sarunai. Nākas sazvanīt nākamo palīgu, kas pēc garas autentifikācijas/pētīšanas procedūras un kārtējās karāšanās uz līnijas, beigās paziņo, ka konts ir deaktivizēts dēļ viņu iekšējām procedūrām, kuras nedrīkstot teikt. Sorry, sorry, bla, bla, bla. Lai veidojot jaunu kontu. Lieki teikt, ka šajā kontā ir Genius 3.līmenis, ir daudzu rezervējumu vēsture, maciņā rezervējuma naudas nākamajiem bookingiem un atmaksas, aktīvās rezervācijas. Saku, ka tas ir absurds, nekādas atvainošanās nepieņemu un gribu zināt ko esmu noziedzies, jo neko nelegālu tiešām neesmu darījis. Pēc gara un uzstājīga monologa, izspiežu no supporta, ka esmu vairākas rezervācijas cancelējis... Ko??? Neko tādu neesmu darījis. Pēdējo gadu laikā tikai viena rezervācija bija anulēta un to pašu izdarīja hosts, kas paņēma apmaksu skaidrā, bet negribēja dalīties ar booking. Tad nu atkal turpināju dusmoties un uzstāt par nepamatotu apvainošanu lietās, ko neesmu darījis. Atbilde tikai “Sorry, sorry, neko nevarot darīt.” Pieprasīju, lai dod priekšniecības kontaktus. Tad nu ar lielām pūlēm supports tomēr pats sazinājās atkal ar saviem supervisoriem un, pēc divdesmit minūšu karāšanās uz telefona līnijas tomēr laipni atbloķēja kontu. Vēlāk gan vēl kā morālo kompensāciju vēl ieskaitīja kontā 25EUR.

Eju pie savām rezervētājām viesnīcām un atkal brīnumi – viena viesnīca ir atcelta, lai gan neko tādu neesmu darījis. Pie tam šai viesnīcai biju sūtījis īpašo prasību par gultām un saņēmu apstiprinājumu, ka viss būs kārtībā. Varbūt šī rezervācijas atcelšana taisni bija par pamatu bookinga konta deaktivizācijai (?). Uzrakstu bookingam, ka neko nezinu par atcelšanu, bet tā, kā līdz braucienam ir palikusi tikai viena diena, aizrakstu arī pa tiešo viesnīcai, ka gribu atpakaļ rezervāciju. Viesnīca uzreiz atbild, ka norezervēs man visu to pašu, kas man bija. Bet cena jau ir pavisam cita. Neesmu mierā un saku, ka rezervēju par daudz zemāku cenu, lai dod to pašu. Kad nosūtu savas iepriekšējo rezervāciju tad viesnīca apstiprina iepriekšējo cenu. Domāju, ka patiesībā viltīgie turki atcēla rezervāciju, lai nebūtu jādalās ar booking komisijā un pēc tam gribēja sarezervēt pa tiešo. Kā par brīnumu, ātri noreaģē arī booking un rezervāciju atliekam atpakaļ arī bookingā pie pārējām rezervācijām. Labi, ka vismaz viesnīcā bija brīvi numuriņi līdz pēdējam brīdim.

Kapadokija.

Kapadokijā bijām nolēmuši gan palidot, gan pavērot gaisa balonu lidojumus rīta agrumā. Internetā pieejamās cenas variē, sākot no 180EUR par cilvēku. Ar mani jau ātri sazinās viesnīcnieks un piedāvā visādas atrakcijas tūristiem, t.sk. arī balonu lidojumus. Saku, ka balonu lidojums vispār interesē. Tad nu, protams, ir brālēns, kas varot iedot superīgu cenu. Neparakstos, kaulējos, saku, ka man citur ir lētāk. Viesnīcnieks uzstāj, ka internetā ir visādi krāpnieki un ka tādējādi var iekrist uz lētajām cenām. Citiem esot cena par lidojumu, bet ja laiks ir slikts un balons nelido, tad “pats vainīgs” un naudu esi zaudējis, bet viņa “brālēnam” par to pašu cenu var lidot arī nākamajā, vai aiznākamajā dienā. Nē, turpinu tik blefot, ka citi man piedāvā visu to pašu tikai daudz lētāk, līdz beidzot vienojamies par abpusēji pieņemamu cenu. Kayseri nomājam auto. Kad pieved nomas auto, esmu nedaudz apstulbis. Tā ir vēl aplīmēta ar transportēšanas aizsargplēvēm, kuras iznomātājs noplēš nost, neņem sēdekļiem plēves un visādus jauno mašīnu stiprinājumus. Uz spidometra apaļa 0. Nē, nu nomas mašīnu un, vēl jo vairāk Turcijā, gan man negribējās pilnīgi jaunu. No vienas puses patīkami braukt ar tādu mašīnu, bet no otras puses, priecājos, ka biju jau nopircis pašriska apdrošināšanu. Taču gribot, negribot zemapziņā nācās uzmanīties/stresot dubultā it sevišķi sākumā.   

Pa tumsu jau aizbraucam uz Goreme un jautājam par baloniem. Saimnieks saka, ka rīt mums nebūs lidojums, bet parīt. Bet ja nu ļoti gribam, varot sarunāt arī rīt. OK, jautājam, ka gribam rīt paskatīties uz daudzajiem baloniem no zemes un saimnieks iesaka vislabāko balonu vērošanas vietu. Diemžēl jāceļas agri – ap 5 no rīta. No mūsu kompānijas tikai pāris esam ar mieru no rīta celties tik agri, lai dotos paskatīties balonus. Tā nu stipri samiegojušies, pirms saullēkta, aizdodamies uz nozīmēto vietu. Cilvēku nav daudz – vēl kādas 10 mašīnas stāv ceļmalā ar “balonu vērotājiem”. Bet kafiju tirgotavas jau vaļā. Nopērkam kafiju un jautājum pārdevējam, cikos tad precīzi tie baloni lidos. Atbilde, nu kaut kad drīz pēc kādām 15 minūtēm jau būs. Ārā nedaudz dzestrs, bet nav auksts. Tā nu pakāpelējam pa tuvējiem kalniņiem, lai atrastu labāku skatu punktu. Pamazām jau lec saule un kalnu krāsas mainās pa minūtēm. Kalni izskatās, it kā būtu kroktu aizkaru mala. Skati lieliski, bet balonus kā neredz, tā neredz. Tā nu gaidām, gaidām, līdz jau pagājusi stunda. Saule pilnībā uzlekusi un baloni tā arī neparādās. Acīmredzot, šodien bija kāds iemesls, kāpēc tie nelidoja, lai gan laiks bija brīnišķīgs. Tas nu gan ir vīliens un tā arī nesapratām, vai mēs pārpratām saimnieku, vai viņš nezināja, bet pat kalna kafejnīcas neko neteica, ka šodien balonu nebūs. Arī pārējie ceļmalas balonu vērotāji to nezināja. Bet gan jau kaut kur ir kāda vietējā komūnas lapa, kurā visi kopīgi nolemj un apziņo, kad lidot un kad nē. Nu labi, neesam izgulējušies, bet saullēkts krokotajos kalnos jau patiesībā bija vērts.

Pēcpusdienā aizbraucam uz Kaymakli pazemes pilsētiņu. Tas nu bija neredzēti interesanti. 800 gadus pirms mūsu ēras pazemes pilsētiņu izbūvēja indoeiropieši mīkstajā, vulkāniskajā klintī.

Vēlāk, Bizantijas laikā, šī pazemes pilsētiņa tika ļoti padziļināta un paplašināta. Tuneļi to savienoja ar 10km attālo pilsētu Derinkuyu. Pazemes pilsētiņa lieliski aizsargāja tās iemītniekus pret arābu un, vēlāk, pret mongoļu uzbrukumiem. Vairāki simti tuneļu un telpu ir izvietoti astoņos stāvos. Apbrīnojamā kārtā visur ir ventilācijas šahtas, kas nodrošina visas telpiņas ar svaigu gaisu. Nu ļoti sirreāli iedomāties, kā, savulaik, cilvēki tur dzīvoja un pārvietojās pa pusotru metru augstajiem tuneļiem. Apmaldīties labirintā ir pavisam viegli.

Pusdienas aizbraucam uz ieturēt uz aizu pie ciematiņa Belisirma, kur visas kafejnīcas,

viena pie otras, uzceltas tieši uz kalnu upītes. Principā gan tikai “viesu galdiņi” (kas ir tādas kā balkoniņi - terases ar paklājiem, kur visi sēž uz spilveniem), atrodas tieši uz upītes. Gar upītes malu staigājošās govis mēģina nočiept no galdiem kaut ko ēdamu. Patiesībā bija garšīgi, tā, ka neko nenācās pārsviest pār terases malu upē, zivīm par barību. Pie reizes izejam arī aizas taku gar upītes malu. Vietējiem šīs kafejnīcas laikam ir ļoti iecienītas, jo pat vēlā pēcpusdienā cilvēku ir daudz.

Otrā rītā balonu lidojums. Jāceļas ļoti agri, jo baloni startē pirms saullēkta un saullēkta laikā ceļas augšup. Nebija nācies lidot ar gaisa balonu, tāpēc pārsteidza, cik mierīgi un lēni tas paceļas gaisā – nemaz nepamani, ka jau lido. Nu grūti aprakstīt emocijas, kad redzi simtiem krāsaino balonu paceļamies gaisā vai jau lidojam virs rievotajiem, spicajiem vai krokotajiem kalniem. Saullēkta gaismas spēles padara skatus vēl aizraujošākus. Spēj tik bildēt, lai gan to vērienu nevar ietilpināt nevienā fotogrāfijā. Pilots demonstrē virtuozitāti un brīžiem laižas gar pašu zemi un tad izlido virs kraujas, vai atkal laižas pa šauru aizu starp klintīm. Brīnos, kā baloni nesaduras, lai gan, iespējams, ka kādi arī saduras, bet ātrums tiem nav liels un viens pret otru drīzāk “atbalstās”. Beigās meistarīgais pilots nolaižas tieši automašīnas piekabes kastē. Citiem pilots negadās tik precīzs un tad nu palīgstrādnieki palēkdamies ļepato balonam pakaļ par pļavas kukuržņiem un mēģina tam pieķerties, un nobremzēt. Šajos balonos jau visiem braucējiem ir jānosēžas un jāpiespiežas balona kastei “avārijas pozīcijā”, lai nesatraumētos. Beigās visiem braucējiem tiek uzsaukts dzirkstošs dzēriens par veiksmīgu lidojumu. Lai arī brauciens nav lēts, ne brīdi nenožēloju nevienu samaksāto centu.

Otrajā dienā apbraukājam tuvējo apkārtni un apbrīnojam vējā un ūdens rezultātā izveidojušos trīsstūrveida spicos smilšakmens stabus ar “cepurītēm” galā. Nu dažādi akmens stabi Pasaulē ir novēroti, bet šādi “īpatņi ar cepurītēm” tomēr nekur nav redzēti. Karstums liels, bet pastaigas ir to vērtas. Vietējā pilsētiņa Goreme no vienas puses it kā ir tūristiska, bet no otras puses patiesībā ir ļoti jauka.

Antālijas reģions.

Tālāk pārlidojam uz Denizli. Lidmašīnas kavējas, bet tā, kā mums ir savienotie reisi, tad tas tik ļoti neuztrauc. Stambulā mūs steigšus izved caur dienesta ejām, lai paspētu tālāk uz savu reisu, bet beigās tas pat nebija vajadzīgs, jo nākamais reiss atkal kavējas. Nonākam Denizli jau ap 19tiem, bet plāns ir aizbraukt uz trīs ar pusi stundas brauciena attālo Pataru. Jābrauc cauri kalniem un navigācija mūs pēkšņi ved pa lauku ceļu tieši pāri ezeram (iespējams ceļš ir braucams sausākā laika periodā). Tā, kā jau ir tumšs, neriskējam un braucam pa lielāku ceļu apkārt ezeram. Arī asfaltētais ceļš paliek arvien sliktāks un sliktāks. Bedres daudz. Ciemati praktiski nav un automašīnu nav vispār. Protams, negribas naktī pārsist riepu nekurienes vidū, tāpēc nākas braukt ļoti piesardzīgi. Kā par laimi, pēc pus stundas mocībām, parādās lielāki ciemati, lielāki ceļi un automašīnu daudzums kļūst apgrūtinošs. Tumsā, līkumainajos ceļos grūti kādu apdzīt. Priekšā braucošais brauc aizdomīgi līču loču pa ceļu (dzēris?), tā ka nolemjam piestāt un sapirkt augļus ceļmalas stendos. Augļu pārdošanā piedalās gandrīz visa ģimene, kas tur ir ap 10 cilvēkiem. Pulkstenis ir jau pusvienpadsmit, bet tāda ceļmalu tirdzniecība rit pilnā sparā.       

Patarā esam plānojuši pavadīt pāris dienas pie jūras, jo atšķirībā no Antālijas, tā skaitās vientuļā, mežonīgā pludmale, kur ir zeltaino smilšu kāpas daudzu kilometru garumā bez neviena cilvēka. No rīta dodamies uz pludmali un pāris km pirms pludmales ir kontrolpostenis, kur liekt pirkt ieejas biļetes pludmalē. Ko? Aizdomīgi, kāpēc gan būtu jāpērk biļetes uz mežonīgo pludmali un pie tam, samērā dārgi? Nu neko darīt, nopērkam. Piebraucam pie pludmales stāvvietas un viss kļūst skaidrs. Stāvvieta ir vairāku mūsu iepirkšanās centru platībā un pilna ar automašīnām. Te Tev nu bija vientuļā pludmale! Laikam jau daudzi simti cilvēku arī to ir izlasījuši internetā un atbraukuši nobaudīt vientuļo pludmali. Izejam pludmalē un tur tiešām ir pilns ar saulessargiem un cilvēkiem. Tiesa, jāsaka, ka pludmale tiešām ir paplata un ļoti gara. Tie cilvēki ir sablīvējušies pārsimts metros pie ieejas. Paejot divsimt metrus tālāk vairs cilvēku nav un var plunčāties pa Vidusjūru. Jūra diezgan viļņaina un sakūlusi smiltis, tā, ka ūdens nav diez cik dzidrs. Karstās smiltis svilina pēdas un nekāda dižā bauda pavadīt laiku nežēlīgajā karstumā pludmalē nav, tāpēc nopeldamies un pazūdam no pludmales.

Vakarā aizdodamies pavērot saulrietu uz Patara Kum Tepeleri. Šī gan ir skaista vieta, kur vērot saulrietu. Kāpas tikpat lielas, kā Kuršu kāpā.  

Var redzēt daudzus kilometrus garo pludmali, kurā lēnām riet saule. Reti gadījies redzēt, ka smilšainajās kāpās krāšņi zied spilgti rozā ziedu krūmi. 

Cilvēki romantiski sēž līdzi atnestajos krēslos, paklājos vai vienkārši smiltīs un vēro saulrietu. Gandrīz visi cītīgi uzņem fotogrāfijas ar kurām dalīties sociālajos tīklos.

Gaisā virmo romantika un atmosfēra ir lieliska ar vienreizēju saulrietu fonā.

Jau krēslā paspējam vēl uzjautrināties par vienu gudrinieku, kas bija izdomājis ar vieglo mašīnīti no kalna nobraukt lejā līkumiņu pa smiltīm.

Protams, pēc 30 metriem auto pilnībā nogrima smiltīs un tad traktors, pa pusei laužot mašīnu, ar lielām mokām mēģināja to dabūt atpakaļ uz ceļa.  

 

 

 

 

Nākamajā dienā pārbraucam atpakaļ uz Pamukkale.

Nu ļoti iespaidīga vieta.

Tās ir terases, kas ir izveidojušās nogulsnējoties kaļķakmenim augstu kalnā ar skatu pār zaļo ieleju un Pamukkales pilsētu.

Spilgti baltajās kaļķakmens vannās ir tirkīzzils ūdens.

Ļoti savdabīgi un brīnišķīgi veidojumi.

 

 

 

 

 

 

 

Teritorijā vēl ir sengrieķu pilsētas Hierapole drupas, kuras galvenais objekts ir amfiteātris, kas ir vienreizīgi labi saglabājies un nepavisam nezaudē savā iespaidīgumā saviem “arhitektoniskajiem brāļiem” Grieķijā vai Itālijā.

Nopeldamies arī Kleopatras baseinā. Cilvēku tur peldas daudz, bet pieļauju, ka liela daļa vienkārši peldas siltajā baseinā, lai atsvaidzinātos. Bet valdzinājums patiesībā slēpjas tur, ka no baseina apakšas nāk sīki gāzveida burbulīši, kuri pielīp ķermenim (it sevišķi baseina dziļākajā galā). Kad tu strauji sakusties, burbulīši ceļas uz augšu. Sajūta ir tāda, it kā peldētos kaut kādā dzirkstošā minerālūdenī, vai ļoti maigā burbuļvannā. Ūdens garša ir izteikti pēc minerālūdens. Arī šeit tiek piedāvāti gaisa balonu lidojumi rīta agrumā. Cena vairāk kā divas reizes mazāka kā Kapadokijā. Taču tas tomēr nav tas – šeit baloni ir tikai ap piecpadsmit, tāpēc skats nav ne tuvu tik iespaidīgs, kā Kapadokijā.

Pieredze ar taxi Stambulā.

Dzīvojām pašā Stambulas centrā. Kad jālido mājās, izvēlējāmies braukt ar taxi, jo metro bija gana tālu, centrs kalnains, ārā karsts. Apartamentu saimnieks bija solījis, ka saorganizēs transfēru uz lidostu, taču braukšanas dienā vairs vienkārši necēla telefonu un uz SMS neatbildēja. Nu nācās meklēt taxi pašiem. Meklējām caur Uber. Pirmajam taksim aplikācija 15 minūtes sūtīja pieprasījumus, bet taksists laikam kaut kur uz iela pļāpāja. Otrais taksis sāka braukt mūsu virzienā, kādas 15 minūtes mocījās, jo sastrēgumi dienas vidū centrā bija ļoti lieli. Beigās vienkārši atsūtīja ziņu, lai meklē citu taksi un aizbrauca virzienā prom no centra. Nākamais taksis sāka braukt mūsu virzienā, bet pēc tam vienkārši izgaisa no aplikācijas. Gandrīz stunda jau šādi “aplikācijot” pagājusi. Sākām jau nervozēt un devāmies prom no apartamentiem ķert taksi uz ielas. Paralēli gan aplikācijā gaidīju jaunu taxi no Uber. Uz ielas visi taķši ir vai nu aizņemti, vai arī brauca uz kādu izsaukumu. Tad nu vēl pēc 20-30 minūtēm beidzot izdevās vienu noķert. Nācās ņemt, par tādu cenu kāda nu bija - 30EUR. Atteicu Uberam nākamo taksi, kas 10 minūtes jau mums bija mēģinājis tuvoties. Uber, savukārt, atsūtīja ziņu, ka par vēlu atteicām un tagad būs jāmaksā (tiesa gan tā arī neko no kartes nenoņēma). Pats brauciens uz lidostu bija savdabīgs. Centrā ir daudzas vienvirziena ielas (un, protams, visas smagi sastrēgušas). Tāpēc no sākuma braucām atpakaļ, iekšā pašā centrā, tad atkal ārā un vēlreiz otrreiz iekšā centrā, bet nu jau pa lielāku apli. Vairākas reizes nācās taksistam pārjautāt, vai tiešām viņš zina uz kurieni brauc. Principā izbraucām pa spirāli vairākus lokus. Bet nu uz lidojumu paspējām.

Kaspars
Nav tiešsaistē
Kopš: 02/11/2008
Ziņas: 776
Manīts: pirms 4 st

Labs apraksts! Nākamnedēļ arī došos daļu no šī skatīt. Interesē līdz cik izdevās balonus nokaulēt? 

Kaspars
Nav tiešsaistē
Kopš: 02/11/2008
Ziņas: 776
Manīts: pirms 4 st

.

orsons21
Tiešsaistē
Kopš: 04/01/2009
Ziņas: 14658
Manīts: pirms 8 min
Kur:

Paldies, labs apraksts.

Jācer, ka pirms lidojuma ar gaisa balonu biji iepazinies ar informāciju, ka ne visiem šis pasākums beidzas veiksmīgi.

Ilmis
Nav tiešsaistē
Kopš: 08/02/2011
Ziņas: 440
Manīts: pirms 59 min

Kaspars rakstīja:

Interesē līdz cik izdevās balonus nokaulēt? 

Nu tur cenas variē, sākot ar 200EUR  - 300EUR par cilvēku. Arī atkarīgs, cik cilvēki lido, ilgums, vai tiek servēts galds lidojuma laikā u.t.t. Mums piedāvāja cenu 250EUR. Tā ir vidēji liela cena. Nokaulēju uz 200EUR. Internetā var atrast piedāvājumus pa 185EUR, bet es parasti neriskēju ņemt pašus lētākos piedāvājums nezināmā lietā.

Rihards_007
Lietotāja Rihards_007 attēls
Nav tiešsaistē
Kopš: 08/04/2010
Ziņas: 4399
Manīts: pirms 24 min

C19 laikā 2021 gada aprīļa vidu pa 60eur izlidoju ar bolonu Cappadocia. Toreiz ap 70-80 baloniem tajā rītā pacēlušies. Skatos ka baigos ciparus tagad ieslēguši. Nedēļu nodzīvoju Goreme un daudz haikos gāju un arī kādus 3 rītus cēlos agri lai aizietu paskatīties kā baloni tiek piepūsti un tumsā labi izkatās, ka no vairākām vietām uguns zibšņi piepilda balonus ar karsto gaisu.

RX
Lietotāja RX attēls
Nav tiešsaistē
Kopš: 04/07/2009
Ziņas: 3838
Manīts: pirms 2 st
Kur:

Mēs sen atpakaļ, kad vēl Tom Tom parādījās pirmā karte ar Turcijas lielceļiem, ar nomas auto izbraucām maršrutā Stambula-Ereģli-Ankara(garām braucot)-Tuz Gölü-Göreme-Kayseri-Adana un tad gar piekrasti līdz Antalya un caur Pamukkale atpakaļ uz Stambulu. Traks bet neaizmirstams brauciens. Bijām jauni un izturīgi.

Ilmis
Nav tiešsaistē
Kopš: 08/02/2011
Ziņas: 440
Manīts: pirms 59 min

orsons21 rakstīja:

Jācer, ka pirms lidojuma ar gaisa balonu biji iepazinies ar informāciju, ka ne visiem šis pasākums beidzas veiksmīgi.

Iepazinies nebiju, bet tas izskatās pēc kaut kāda baigā negadījuma, jo stiprs vējš ir galvenais faktors, kad baloni vispār nelido. Attiecīgi, kā varēja parādīties stipra vēja brāzma, tas dīvaini. Tai pat laikā, kā jau rakstīju, viens balons tik labi nepiezemējās un tad tie "bremzētāji" skrēja pakaļ pa kuržņainu pļavu. It kā liekas lēni lidoja, bet tomēr bremzētājiem bija diezgan jāpiepūlas un jāskrien. Nu ja tanī brīdī grozs aizķertu kādu kukurzini, tad jau jā - balons droši vien sagāztos, kāds nepiesprādzējies izkristu un, iespējams grozs to satraumētu. Bet tomēr vairāk liekas, ka letāls gadījums ir ar tikpat lielu varbūtību, kā paklupt uz ielas un nosisties.

orsons21
Tiešsaistē
Kopš: 04/01/2009
Ziņas: 14658
Manīts: pirms 8 min
Kur:

Pagājušogad šis izskanēja medijos diezgan skaļi, brīnos, ka nebiji dzirdējis.

Tai pat rakstā minēts, ka laika posmā no 2013. līdz 2017. gadam bijuši pavisam 12 balonu negadījumi ar 3 bojāgājušajiem. Nav baigi plašā statistika, un nezinām jau arī, cik lidojumu pa to laiku veikts, tomēr vidēji viens bojāgājušais divos gados neliekas dikti drošs pasākums. Vismaz par pāris kārtām bīstamāks kā civilā aviācija.

iglici
Lietotāja iglici attēls
Nav tiešsaistē
Kopš: 25/04/2013
Ziņas: 646
Manīts: pirms 2 ned

Paldies par aprakstu!

andris555
Nav tiešsaistē
Kopš: 10/07/2013
Ziņas: 97
Manīts: pirms 2 ned

Paldies par aprakstu. Plānoju tagad Turciju.