Jā, jā zinu šis jau ir rakstīts daudzpadsmit reizes, bet varbūt kādam noder. Neesmu nekāds rakstnieks, bet varbū, kāds manu savārstijumu varēs uzsūkt. Pirms es taisijos braukt uz savu sapņu zemi - ASV, biju izlasijis visu internetu un interesants bija katrs sīkums, ļoti patika, ka šeit, ceļakājā varēja atrast info no vietējiem ceļotājiem, principā tad arī pievienojos ceļakājā.

Tātad ceļojām divatā ar draudzeni, tālajā 2017. gada septembrī/oktobrī, pilnas 14 dienas un kopējais budžets ap 3500 eiro. Biļetes pirkām mēnesi iepriekš, jo lidojām BGO-LAX un biļetes no BGO var bieži dabūt lētas arī pēdējā brīdī. Mums diviem sanāca ap 700 eiro, ar lielo bagāžu un ēdināšanu. Lidojām ar KLM ar pārsešanos uz Delta, pilnais reiss BGO-AMS-MSP-LAX, lidojuma laiks, nepilnas 17h. Uz BGO lidojām no Rīgas ar džetotām Wizzair biļetēm, kuras mums kopā izmaksāja 20 eiro, bet bez bagāžas, par laimi Bergenā ir radi pie kuriem atstājām bagāžu, ko vedām no ASV, vēlāk es viņu varu savākt ar mašīnu, jo bieži braukāju no Latvijas uz Norvēģiju. 

Ielidojam LAX ar vietējo reisu no MSP, domāju, tas ir diezgan labi, jo MSP ir salīdzinoši maza lidosta un cauri visiem čekiem izgājam super ātri, pieņemu, ka LAX būtu nedaudz ilgāk. Izejot no lidostas, laižam noķer shuttle, kas mūs aizvedīs līdz auto nomas kantorim. Shuttle pieturu nav grūti atrast, jo katrā pieturā ir parādīts kādas kompānijas autobusi pietur, pašu busu nepamanīt arī ir grūti, ja nu vienīgi ir ļoti švaki ar redzi. 

Mašīna bija rezervēta caur netflights pie Alamo uz 14 dienām un izmaksāja ap 300 eiro, visas vajadzīgās aprošināšanas iekļautas. Ierodoties Alamo kantorī, mašīnu var paņemt diezgan ātri un vienkārši, pie pašapkalpošanās automāta, ievadot rezervācijas numuru, vārdu, uzvārdu un tiesības, bet mūsu gadijumā bija neliela problēma, jo jau braucot Bergenā uz lidostu pamanijām ka draudzene ir aizmirsusi tiesības un rezervācija bija veikta ar viņas kredītkarti. Protams, mēģināju apčakarēt to automātu, bet nekas nesanāca jo vajadzēja noskenēt reģistrētās tiesības, nācās iet pie tantes kaut ko sarunāt. Tante pateica, ka vienkārši pārliks līgumu uz mani, bet par cik, man nebija kredītkartes vajadzēja samaksāt 400$ drošibas naudu, nekas atpakaļceļam aliņam būs. Drošības naudu, protams, var pazaudēt, bet tā kā man bija visas nepieciešamās apdrošināšanas, tad pārlasot līgumu sapratu, ka varu pilnīgi iznīcināt auto, galvenais jaatgriezh atslēgas un jaatnes pilna bāka degvielas.

Alamo darbinieks parādija kur ir SUV klase, varējām iet izvēlēties kurš no auto patīk labāk. Kamēr draudzeni noliku sargāt mašīnu, kuru biju noskatijis, ātri apskrēju palūrēt pārējos variantus. Apstājos pie Hyndai SantaFE Sport, nesaprotu kapēc tur vispār bija rakstīts tas sport, tas bija vienkāršs divlitrīgs benzīna dzinējs, kurš nevelna nevelk un ar stulbāko automātu kādu esmu braucis, bet tas bija ar vismazāko nobraukumu un vissvaigākais un tam bija viss kas mums bija vajadzīgs. Kad plānoju ceļojumu zināju ka 14 dienas amerikā tas ir ļoti maz, tāpēc gribēju maksimāli izjust Ameriku un kempošana būtu labs variants, bet katru reizi meklēt vietu un celt telti nebija vēlēšanās, tāpēc vajadzēja auto ar pilnībā nolaižamiem aizmugurējiem krēsliem, lai varētu tur iemest matraci un augstu klīrensu, lai varētu iebraukt un apstāties kur pagadās. Nākamgad, noteikti, ņemšu kādu no lielajiem, septiņvietīgajiem amerikāņiem ar lielu dzinēju, lai vairāk jaudas un vietas. Tagad biju paņēmis ar nelielu motoru, jo likās ka nedaudz ieekonomēšu. Ar degvielas cenām kādas ir Amerikā, pat Kalifornijā, es varēju pieliet pilnu bāku pa 30-40$, nomazgat mašīnu ar benzīnu un sadzerties to pašu benzīnu, tāpat viņš būtu lētāks kā Latvijā, tādēļ par degvielu vispar iespringt nevaig, ja nu vienīgi brauc ar fūri coast to coast un atpakaļ. 

Pēc vairāk kā 16 stundu ilgā lidojuma, jau iepriekš bija pieņemts stratēģiski "pareizs" lēmums doties uz Las Vegasu, vēl 4,5h attālumā Izbraucot no Alamo ir jau pusdienslaiks, ir darba dienas beigas un tā ir Los Andželosa. Biju skatijies daudzus youtube video, kur stāsta cik traks ir LA trafiks, kā cilvēki tur brauc, nerādot pagriezienus un nogriežot tev ceļu gar pašu purnu utt. Biju sagatavojies trakākajam, izbraucot uz lielās šosejas gan bija interesanta sajūta, bet pēc 20 minūšu braukšanas, braucu jau kā vietējais, ļoti reti rādu pagriezienus un mainu joslas kā vien ienāk prātā, tur arī sapratu LA satiksmi, tev ir miljons joslas, tu atrodies tālākajā un tev ir jātiek uz savu exitu, jo nākamais varbūt ļoti tālu, tāpēc jāmauc. Konflikti ar citiem autovadītājiem nebija, noteikti viņos arī neiesaistītos, aiz cieņas pret amerikāņiem un viņiem ir pistoles Diezgan laba lieta ir carpool lane, parasti pēdējā, kreisā, malējā apzīmēta ar rombu, pa kuru var braukt auto kurā ir divi vai vairāk cilvēki, nelielā sastrēgumā noder, bet lielā arī tā stāv.

Pēc vairāk kā 5 stundām ierodamies Las Vegasā, jo pa ceļam vajadzēja apstāties un uztaisīt pirmās bildes. Viesnīca ir uz stripa, to iepriekš bijām rezervējuši caur bookingu, izmantojot atlaižu saites, kuras bija atrastas, šeit - ceļakājā. Strips teorētiski neskaitās Las Vegasa, bet gan tās apgabals, bet visi tāpat to zin kā vegasu. Beidzot var iedzert aliņu, nedaudz uzmest aci stripam, paēst un iet gulēt. Jā, sākumā bija diezgan dīvaini, nakts laikā ieiet veikalā, nopirkt dzērienus un turpat veikala lietot viņus, kad blakus iepērkās arī policisti, uz kuriem skaties ar piesardzību, bet viņi uz tevi kā uz pamuļķi, kurš mēģina neuzkrītoši sūkt aliņu. Tāpat varēja arī ieiet subway pec sviestmaizēm, kamēr gaidi savu edienu vari dzert savu alu, vazāties vari visur ar dzērienu, galvenais lai nav stikla pudelē, jo tas var tikt uzsatīts kā aukstais ierocis.

Nākamajā dienā, protams, ir jāiet skatīties stripu, daudz ko no tā ko gribējam neapskatijām, jo vienā dienā tas nav reāli. Strips ir milzīgs un darīt tur ir ko, pat nedēļas vidū tur ir kustība. Vakarā gribās kārtīgi paēst, dodamies uz Ballagio viesnīcu, jo tur, spēlējot jau Latvijā MyVegas spēli bija dabūts kupons vakariņu bufetei 2 par 1 cenu, kas izmaksāja 40$, ēd cik gribi ir gan gaļa, gan jūras veltes. Šogad spēli spēlēju nopietnāk un esmu jau sakrājis trīs dienu bezmaksas atpūtai vegasā. 

Ja reiz esam vegasā, tad ir jāpamēģna iemest piecīti, atpakaļ dabūjām vairākus piecīšus, labs pārsteigums, bet tā kā ar azartspēlēm neaizraujamies, ņemam naudu un tinam makšķeres.

Tomēr cerēju kaut ko vairāk vinnēt, tas nenotika, kāds pat pārlēcis pār bortu, tikai kalašas atstājis, takā Vegasa nav joka lieta.

Ja reiz esam Ballagio, tad vajadzētu arī apskatīties slavenās strūklakas, kuras mūzikas pavadībā tiek ieslēgtas ik pec neilga laika un katru reizi savācās ļoti daudz cilvēku, strūklakas tiešām izskatas iespaidīgī. Izstaigājām daļu stripa, gribējām vēl aiziet līdz Las Vegasas zīmei, bet tas būtu bijis pārāk tālu, tā jau kājas nogurušas un stipri nāk miegs, jo vēl neesam pieraduši pie laika starpības starp Latviju un ASV. 

Nākamajā dienā nolēmām nedaudz pabraukāt pa vietējiem veikaliem un outletiem, paskatīties kas tiek tirgots un kādas ir cenas, vajadzēja arī sapirkties dažādas lietas tālākajam ceļojumam. Kamēr draudzene ķemmē veikalus, tikmēr es aizgāju nopirkt sim karti telefonam Wallmarta, lai būtu intermets un varētu izmantot navigāciju, ja ir internets telefonā, noteikti nepazudīsi un vajadzības gadijumā var kaut ko pajautāt googles tantei. SIM kartes pirkšanas process bija diezgan ilgs, precīzāk, SIM kartes reģistrēšana aizņēm labu laiku, kaut to darija pats pārdevējs. Karti ņēmu AT&T, likās vislabākais piedāvājums un zona arī bija gandrīz visur, sanāca 50$ par starta komplektu, 5gb interneta un vietējie, tur kaut kādi, zvani, internetu visu neiztērēju palika vēl kādi 2gb, kaut lietoju internetu visu laiku un zvaniju uz mājām. 

Dienas otrajā daļā nolēmām neko nedarīt, paņēmām dzērienus un devamies pie viesnīcas baseina un līdz vakaram mērcējamies ūdeni. Vakarā vēl nedaudz izgājām pa stripu, paskatījāmies dažādus šovus un devāmies gulēt, jo nākamajā dienā bija ieplānots doties uz Death Valley.

Pirms izbraucam no Las Vegasas ieskrējām vēl Walmartā, paķert vēl šādas, tādas lietas un galvenais ūdeni, tas tur ir svarīgi, jo ir nenormāli karsti un izkalst var diezgan ātri. Paņēmam iepakojumu ar mazām pudelītēm lai vieglāk staigāt, nav jānēsā lielās pudeles, šads iepakojums izmaksāja 2-3$, īsti netceros. Nāves ieleja no Vegasas ir nepilnu divu stundu braucienā un tā bija vieta, kur pazūd telefonam zona, tādēļ jābrauc pēc zīmēm un uz izjūtām.

Iebraucot Nāves ielejas parka teritorijā redzam pašapkalpošanās automātu, kur var samaksāt parka ieejas maksu, kas ir 20$, var arī braukt un meklet visitors center, bet šis bija ērts variants. Turpat ir liels ziņojumu dēlis ar visādiem interesantiem uzrakstiem un muļķīgiem paziņojumiem, kas tad ir sliktākais kas var notikt? Tā kā tā ir ieleja, tad no augšas paveras diezgan episks skats, jo zemāk laižamies, jo karstāks paliek.

Kamēr sēdi mašīnā ar kondišku, kura pūš pilnā jaudā, tad liekās cik tad traki varētu būt ārā? Nu ir tā, ka tikko kā atver vaļā durvis gribās sev uzgāzt visrū ūdeni, jo tu jūti kā žūsti un sāc iztvaikot.

Kur agrāk ir bijis ūdens, tur tagad ir palicis tikai sāls, karstums un klususms ir vienkārši apbrīnojams. Braucot tālāk atradām visitors center un izdomājām paskatīties, kas labs tur ir. Īstenībā diezgan interesanti, ir ļoti daudz informācijas, var paskatīties video par apkārtni un papētīt dažādus eksponātus. Ir diezgan liels kartes makets un var izpētīt kur gribi doties tālāk.

Badwater ir gandrīz zemākā vieta tur un karstums nav izturams - man patīk. Vietai ir tiešs tulkojums, jo kaut kad sen čaļi, kuri tur nodarbojās ar derīgo izrakteņu iegūšanu, gribēja padzirdīt savus mūļus, bet ūdens bija pārāk sālīts dzeršanai un viņi kartē ierakstija apdeitu, ka tajā vietā ir badwater (slikts ūdens) un nošēroja to citiem.

Nāves ieleju izskrējām vienā mirgā, pagāja tikai visa diena, bet gribējās apskatīties vēl un vēl dažādas vietas, bet tad tur būtu jāpaliek uz nedēļu, starpcitu, tā 20$ iebraukšanas maksa darbojas 7 dienas, takā droši var palikt parkā vai braukt uz viņu septiņu dienu laikā cik vien gribās.

Tālākais plāns ir doties uz Grand Canyon, atpakaļ caur Vegasu un paspēt vēl apskatīties Hoover dam, tas plāns gan stipri izgāžas, jo nokļustot uz dabja ir jau tik tumšs,  ka tikai pēc uzraksta saproti, ka tu vispār esi uz kaut kāda dambja. Doma, tomēr, ir kaut kur piestāt un pārlaist nakti, jo acis nezkapēc vair neklausa. Izmantoju freecampsites.net lapu, lai paskatītos, kur tuvumā var pārnakšņot, bezmaksas kempošana, parasti uz 14 dienām, ir atļauta visos national forest un BLM (Bureau of Land Management) zemēs, visur gan ir jāizlasa noteikumi, īpaši par ugunskuru kurināšanu. Freecampsites.net ir interaktīvā karte, kurā cilvēki dalās ar vietām ko viņi ir atklājuši un kādi noteikumi ir šajās vietās. Atradu vienu vietu, apmēram, stundas braucienā pa maršrutu, bet vai nu tumsā īsti viņu nevarēju atrast, vai tā nebija pareizā vieta, bet attapos kaut kādā stepes vidū. Neko nolēmām palikt turpat, neviens netraucē, visapkārt klusums un var normāli atpūsties. Mašīnā ar nolaistiem beķiem un madraci gulēt ir ļoti ērti gandrīz kā normālā gultā. Nakts vidū uztrūkāmies no tā, ka kāds ložņā zem mašīnas, elso un kasās, draudzene prasa, lai eju paskatīties, bet es tak nav glups, paķēru ūdens iepakojumu, kuru biju izlicis ārā, pielēcu pie stūrēs, gāzi grīdā un tas auto pa tiem brikšņiem gāja palēkdamies. Atkal caur to pašu saitu papētiju, kur ir tuvākā vieta kur var apmesties un tas bija truck stops, ielīdām starp fūrēm un tur pavadījām pārējo nakti. No rīta turpat varēja ieiet dušās, samaksājot dažus dollārus, nomazgājāmies, paēdām un devāmies tālāk uz kanjonu.

Daudzās vietās bija zīmes, ka var nopirk vitinātu liellopa gaļu, vislaik tām vietām pabraucu garām, bet vienreiz tomēr izdevās man to gardumu nopirkt, jo bija ļoti daudz zīmes pirms paša pārdevēja un uzraksti bija ļoti smieklīgi, tapēc bija jāpiestāj un jānopērk, tāda paka maksāja 15$ uzskatu, ka tas ir ļoti lēti neskatoties uz to ka tas bija tūristu teritorijā un ceļa malā, plus varēja degustēt visādas garšas un izvēleties kura patīk vislabāk.

Tālāk vēl pa ceļam uz kanjonu braucam garām Flinstoniem, tas uzsita nostaļģiju, ļoti laba bērnības multene, izdomājām braucot atpakaļ iebraukt un apskatīt šo parku.

Braucot pirms paša kanjona pilnīgi nekas neliecina ka tur kaut kas būtu, tikai tad kad iebrauc pašā parkā, tikai tad tu ieraugi to pamatīgo bedri un tā bedre tiešām ir milzīga. Mums paveicas ar iebraukšanas maksu, jo tajā dienā bija "National public land day" un ieeja ir par brīvu. Visi pārkingi, protams, bija pilni, bet izdevās atrast vietu kur nomest mašīnu. 

Staigājot pa parku nesapratu kapēc ķīnieši rāpo un kaujās, zem priedēm, ar vāverēm, intereses pēc domāju šiem pievienoties, izrādās tie cīnās par ciedru riekstiem, to tur bija daudz un šie rieksti man arī ļoti garšo, tad kamēr draudzene foķē iespaidīgos kanjona skatus, tikmer es ar vāverēm un ķīniešiem zem priedēm lasu čiekurus.

Atkal diena paskrien zibenīgi un apskatīts ir ļoti minimāli, bet neliels priekšstats ir un iespaidi un emocijas ir superīgi.

Atpakaļceļā iebraucam pie Freda, vieta superīga, biju piemirsis šo multeni, bet pastaigājot pa parku ataust atmiņā bērnība. Parkā tikām pa piecīti, īpašnieki super laipni, parks uztaisīts ļoti interesanti un tu jūties kā multenē, bija pat kinoteātris, kurā varēja paskatīties sērijas no multenes. Vienīgi staigāt pa parku bija diezgan neerti, īpaši mīkstos flip flopos, jo pa visu parku bija lieli ērkšķi no kaut kādiem augiem un tie ērkšķi viegli dūrās cauri zolei.

Šajā parkā bija arī kemgraunds un te varēja palikt pa nakti, bet mums jau bija izdomāta cita vieta, tāpēc devāmies uz turieni.

Atkal caur mājaslapu bija atrasts labs spots izbraucot no nacional park teritorijas, iebraucot Kaibab forest teritorijā, kas nozīmē ka kemot ir atļauts bez maksa, vieta bija atrasta ideāla, 5 minūšu attālumā Williams pilsētiņa, pats kempgraunds ir pie paša ceļa mežā. visur izbūvētas ugunskura vietas, vari izvēlēties kura vieta patīk un pie tās apmesties, bet jādzīvo ar govīm, jo tās tur klīda visu laiku.

Ceļakājā biju izlasijis, ka baigi labās ir šīs ledus kastes. Aizbraucām uz Williams pilsētiņu, lai vietējā veikalā sapirktos ēdienu un atribūtus piknikam, tika nopirkta arī šāda ledus kaste pa piecīti, Walmartā viņa ir pa 2,50$ un ledus, kurš arī bija kādi 2$. Kaste tika izmantota visu ceļojuma laiku un ledus bija pirkts, vai ņemts viesnīcās, kur viņš ir bezmaksas. Nakts silta un patīkami ir pakurināt uguni un parunāties ar govīm.

No rīta domājam braukt uz Flagstaff, kur ir lielā meteorīta bedre, bet tad izrēķinam, ka šajā gadijumā tas būs pazaudēts laiks, lai ātri aizbrauktu un paskatīties uz kkādu bedri, tādēļ laižam atpakaļ uz Kaliforniju, lai pabrauktu nedaudz pa Route 66, brauciens atkal sanāk caur Las Vegasu.

Par cik iepriekšējo reizi nenofotogrāfējāmies pie Vegasas zīmes izdomājām to izdarīt tagad. Sanāca ka Vegasā iebraucām tumsā un izrādās ar telefonu nofotagrafēties normāli pie zīmes nevar, jo viņa izgaismo bildi, nesanāk ne ar zibspuldzi, ne bez tās. Tādēļ tur ir cilvēki ar speciālām zibspuldzēm, kuri palīdz tev uztaisīt normālu bildi, protams, viņiem jaiedot kāds dollārs. Šajā momentā nemaz neapzinamies ka izbēgam no traģēdijas, jo tikko kā izbraucam no Las Vegasas pa rādio paziņo ka Vegasā sākas šaušana, kaut kads debīlais no Mandalay Bay viesnīcas loga atklājis uguni uz cilvēkiem kantrī festivālā, par kuru mēs ar bijām aizdomājušies, bet laika trūkuma dēļ izdomājām nepalikt. 

Bija plāns nedaudz pabraukt pa Route 66, paskatīties uz veco ceļu un ieraudzīt kaut ko no tā laika, kad šis ceļš bija aktīvs, bet nekā. Ceļš ir pilnīgi tukšs, bet mums nesanāca uz viņa uzbraukt tur kur mēs gribējām, jo viņš bija slēgts, tika taisīts tilts, nācas uzbraukt citā vietā.

Ceļš pa lielam ir tušs, mašīnas brauc reti, visapkārt ir lauki un pamesto ciemu vairs nav, diezgan bieži var redzēt kravas vilcienus.

Vienīgā interesantā lieta bija Abony Crater vulkāns, kurš jau sen kā nav akīvs, bet zeme visapkārt noklāta ar akmeņiem, pieņemu ka tā bijusi lava. Katrā ziņā šī daļa route 66, nebija tas, ko es biju gaidijis un cerējis, biju nedaudz vīlies, jo bija pazaudēts laiks, braucām diezgan ilgi un bija jau pienācis vakars. Atkal bija jaatrod vieta kur pārnakšņot, nokļūstot Barstow pilsētā, tās apkārtnē bija diezgan daudz kempošanas iespēju, bet sākas smilšu vētra no tuksneša puses un kepmgraundos palikt nebija baigi patīkami, tādēļ, palikām Bārstow truck stop, kur arī varējām pa dažiem dollāriem ieiet dušās.

Rīts pēc vētras bija superīgs un devāmies tālāk uz San Diego, lai varētu ieskriet un atzīmēties Meksikā - Tijuana. Meksikā nebraucām ar mašīnu, nebija jēgas un auto īres līgumā bija teikts, ka nedrīkstu šķērsot robežu ar šo auto. Pie pašas robežas ir maksas stāvlaukumi, kuros var atstāt auto par dažiem dollāriem, neatceros precīzi cik 8$-10$ laikam, atkarīgs no laika.

Uz Meksikas robežas viss diezgan ātri notiek un robežsargi ir diezgan laipni un uzrauj kādu joku. Ieejot Meksikā vide pārvēršas kardināli, cik labi bija San Diego, tik slikti ir Tihuānā, ja kāds ir redzējis franču filmu 13. rajons, tad sajūta bija tāda kā es būtu nonācis tajā filmā. Kaut arī bija diena uz ielas atrasties bija diezgan neomulīgi, katrs nāk piesienās, uzbāžās, mēģina kaut ko notirgot, tabletes, narkotikas un alkoholu, no alkohola mēs gan neatteicāmies.

Lai arī viss izskatās slikti  mūsu mērķis bija nopirkt lielu sambrero, iedzert tekilu, margaritu un uzēst, takos un buritos. Cepuri nopērku pa 10$, kaut sākumā pārdevējs man teica, ka tā maksā 30$ un pie tekilām tiekam restorānā, kura īpašnieks pats personīgi mūs savervē, tur katrs mēģina tevi ievilkt pie sevis paēst, iegājām pie tā kurš patika vislabāk, pirmās tekilas un margaritas uz bāra rēķina, kurš vēlāk brauks nav ne jausmas. Viss ir diezgan lēti, kaut arī tā ir pierobeža, kur nāk daudz tūristu, par ēdieniem un dzērieniem samaksāju 15$ plus iedevu 5$ par labu apkalpošanu. Kamēr sēdējām tajā restorānā tikmēr daudzi dīleri un tirgoņi nāca kaut ko piedāvāt, nekautrējas pat izlikt uz galda dažādu tablešu paraugus - ganjau aspirīns. 

Ejot ārā no meksikas sapērkam vēl dažādus vietējos saldumus un, protams, tekilu, ko atvest mājās, litrs maksāja 8$, saldumi arī kau kādas kapeikas, bet kad jau nonācām Latvijā nevienam viņi tā īsti negaršoja, nebijām izvēlējušies pareizos. 

No Meksikas iznācām diezgan ātri, draugs kurš bija gadu iepriekš mani brīdināja, ka atpakaļ būs jāstāv dažu stundu ilgā rindā, bet mēs tikām cauri 15 minūtēs, ejot pie amerikāņu robežsargiem divi no viņiem izdomāja piedurties un draudzenei pateica ka viņai jāvelk galvā sambrēro un visa rinda jāizstāv ar viņu galvā, lai tas kurš pārbaudīs pases nedomātu ka sambrēro tiek nests pārdošanai, es, protams, biju norēcies līks kamēr viņa tur stāvēja ar to sambrēro, bet mēs visi labi pasmējāmies. Vislabāk patika ka tikko ienācām Amerikā divi robežsargi pateica: Welcome home! Tas likās forši.

Savācam mašīnu no pārkinga un dodamies, turpat, San Diego uz viesnīcu, visas viesnīcas tika rezervētas caur bookingu un ar blueorange kredītkarti. San Diego īpaši neko nedarījām, divas dienas mirkām baseinā, braucot prom ātri pārskrējām San Diego tiltu, kurš bija uzbūvēts diezgan interesanti un gar tilta malu sarakstīti telefona numuri pašnāvniekiem, lai šie var pakonsultēties kā pareizi lekt.

Kas attiecās uz ēdienu, tad izmēģinājām daudzus fastfood restorānus, jo ja jau esam Amerikā ir jāēd fastfoods, pie reizes salīdzinām vai tajos restorānos kas ir pie mums, ediens un cenas ir tādas pašas un jā, viss ir daudzmaz vienāds, varbūt atšķirās piedāvājuma sortiments, bet izpildijums tāds pats, izņemot KFC, Anglijā un Amerikā viņš ir garšīgs, Lātvijā - nē.

Ļoti labs variants ir ķīniešu bufetes, jeb all you can eat, labi varbūt ne visas bija ķīniešu bufetes, bet tie cilvēki ir tik vienādi, ka nezinu no kādas valsts viņi ir, tāpec teikšu āzijas. Parasti viena ēdienreize, vienam cilvēkam maksā 9$-13$ atkarīgs, kura ēdienreize tā ir, pusdienas vai vakariņas, nezinu par brokastīm, brokastis nekad nemēģinājām, man liekas viņi brokastis nemaz nepiedāvā. Visur varēja pāēst ļoti labi, citās vietās gan piedāvājums bija labāks, citās ne tik labs. Ēst reāli var cik grib, bet dažas vietas ieturēja politiku, ka nedrīkst atstāt pilnus šķīvjus, ja tev ir palicis pilns šķīvis, tad tev par viņu jāmaksā papildus, sākumā draudzene domāja ka jāēd ari pat tas kas negaršo, bet tā nav, saprāta robežās ēdienu uz šķīvja var atstāt, diezgan laba doma, lai neizniekotu ēdienu. No dzērieniem ūdens ar ledu ir par brīvu, bet par citiem dzērieniem jāmaksā ~3$, bet tajā karstumā un ar tiem ēdieniem ūdens ir pats labākais.

No San diego devāmies gar piekrasti pa highway number one uz Malibu. Ceļš ir superīgs un skati ir iespaidīgi, ļoti daudzās vietās var piestāt un nopeldēties okeānā, vietējie gan uz mums skatās dīvaini, jo nav jau itkā vairs vasara, bet mums tieši laikā, nebija jau tā ka mēs vienīgie peldējāmies, bet vieni no nedaudzajiem, ūdens ideāls. Malibū ar peldēšanu nedaudz sarežģitāk, tā vieta vairāk ir domāta sērfotājiem, jo ir nenormāli lieli viļņi, ieiet ir ļoti bailīgi un grūti, jo tas vilnis tevi gāž no kājām un rauj iekšā. Pēc dažām stundām, no tiem vietējiem, kuri peldās mācos kā jāpeld pa tādiem viļņiem - sanāk un ir diezgan interesenti, galvenais ir lekt iekšā vilnī un kad viņš iet atpakaļ, jāpeld uz krastu.

Visu dienu pavadam Malibu kempgraundā, kurš ir atvērts no saullēkta līdz saulrietam, iebraukšanas maksa ir nieka 12$. Kempgraundā ir galdiņi ugunskura un grila vietas, galvenais vaig paņemt daudz degšķidruma, tā lai ir. Ir tualetes, kuras nesmird un ir dušas, kurās var noskaloties pēc sāļā ūdens. Pa nakti palikt tur nevar, var doties pāri ceļam, kaut kādos brikšņos, tas kempgraunds ir paredzēts tieši nakšņošanai, bet liekās, ka tur nedrīkstēja palikt mašīnā, tādēl devāmies nedaudz tālāk gar krastu pie Mugu rock, tur par 30$ var palikt pašā okeāna krastā un kurināt uguni, bija arī dušas un tuoletes. Nakti gan uzmodāmies no pārsteidzoša karstuma, likās ka kāds ir pielicis špicku mūsu auto, trijos naktī ārā bija 39 grādi. Malibū bija mūsu apmešanās vieta uz trijām dienām, pa dienu braukājām riņķi, pa nakti palikām pie okeāna.

Pēdējās dienas pārceļamies uz viesnīcu Thausandoaks pilsētiņā, jo gribās normāli atpūsties pirms lidojuma. Pirms prombrauksānas vaig sapirkties visādas lupatas tāpēc izvēlamies Camarillo Premium Outlets, ļoti daudz veikalu un liels piedāvājums, cenas daudzām precēm ļoti labas.

Nākamajā dienā pēc outletiem, braucam uz Universal, iepriekšējā vakarā internetā nopērkam lētākās biļetes, 100$ no cilvēka, un nākamajā dienā dodamies uz parku ar domu, ka ātri izskriesim un pēcpusdiena būs Hollywood apskats, nu nebija īsti tā kā biju ieplānojis. Atbraucām mēs uz parka atvēršanu un aizbraucām kad parks slēdzās ciet, vai precīzāk kad nāca vakara maiņa un mūsu biļetes nebija vairs uz to derīgas. Atmosfēra superīga , bet rindas nenormālas, ja būtu pirkuši dārgākas biļetes,, kuras maksāja 250$ no cilvēka, tad būtu tikuši bez rindas uz katru atrakciju, bet to var izmantot tikai vienu reizi uz katru atrakciju. Gaidīšana rindās ir uztaisīta maksimāli patīkama, cik nu var būt patīkami, gandrīz, stundu nīkt rindā. Stāvot rindā tevi takā pamazām sagatavo ar tās vietas motīvu, ja tas ir Walking dead, tad tu rindu ej cauri pamestai slimicai, ja tie ir transformeri, tad tu ej caur transformeru štāba gaiteņiem. Tur kur rindas bija ārā, karstums nemocija, jo tika pūsts virsū ūdens miglas veida un bija diezgan patīkami.

Protams, suvenīriem cenas ir vienkārši neadekvātas, ieraudziju Mo bāru un nevarēju neieiet iedzert aliņu pie viņa, paša Mo, diemžēl, nebija, bet bija kkāda meiča, kura mani apkalpoja un glāze alus maksā 14$, drusku padārgi priekš parasta alus, bet tas tomēr bija to vērts. Kamēr es sūcu alu tikmēr draudzene ēd Krasty burgeru, kurš bija tiešām ļoti garšīgs un maksāja 13$, nemaz nav tik dārgi, jo tas bija komplekts, free refils, gan šeit dabūt nevar. Projām dodamies emociju pilni un drusku vīlušies ka nepaņēmām dārgākas biļetes, lai izmēģinātu pilnīgi visas atrakcijas, bet tāpat bijām ļoti apmierināti.

Šī ir pēdējā nakts, tādēļ lai tur vai kas vaig apskatīt Walk of fame un Hollywood zīmi. Braucot iekšā Hollywood redzam, ka zīmei ir jābūt kkur kalnos, jo redzam gaismas starus, bet pašu zimi vēl nemanam, turpinam virzienu uz Walk of fame. Atrast kur nolikt mašīnu ir diezgan grūti, vai nu neatļauj zīmes, vai ir apšaubāmas maksas stāvvietas, bet nolēmu baigi ilgi neriņķot jo nav laika un piebraucu pie kārtējā maksas stāvlaukuma, kuru operēja turku izcelsmes čaļi, es šiem saku ka man nevaig mašīnu atstāt uz nakti, gribu vien uz pāris stundām, šie tādi, jā labi pa piecīti varam sarunāt, ierādija man invalīdu vietu, ielika mašīnā kaut kādu zīmiti un mašīnu aplika ar konusiem, es vēl pārprasu vai tā būs labi, uz ko viņi atbildēja, ka būs ok. Vienīgā mana doma bija vai tad kad es atnākšu mašīna būs uz vietas.

Staigājam pa ielu un meklējam interesantas zvaigznes, uz ielas ir ļoti daudz ielu mākslinieku un daži ir diezgan interesanti, satiku pat Trampa čomu, bet daudzi ir vienkārši izmukuši no karnevāla un neko citu kā fotagrafēšanos betmena kostīmā nedara. Biju lasijis, ka daudzi wannabe mākslinieki mēģina tev iesmērēt savus mūzikas diskus, uz viena tāda uzrāvos, deva disku un tad dīca naudu, iedevu 4$, disku vēl pat šodien neesmu klausijies.

Ši, starpcitu, ir laba vieta kur var iegādāties visādus suvenīrus, jo ir veikali, kur viss ir par piecīti vai lētāk un sanāk diezgan lēti var iepirkt suvenīrus. Nu ko slavas aleju esam izstaigājuši jādodas atpakaļ pie auto, ar cerību ka viņš tur vēl bus, par laimi viss bija ok. Laiks vēl nedaudz ir vajadzētu atrast to Hollywood zīmi, nesaprotu gan kāpēc es viņu neierakstiju navigācija, vadījos pēc gaismām debesīs, tas ir ļoti prātīgi, protams nobraukājos krustu šķērus, apnika un izdomājām ka vel pēdējo nakti vajadzētu pavadīt pie baseina viesnicā tādēļ dodamies atpakaļ uz Thousandoaks. Pie baseina pārdomājam visu ceļojumu, mēģināju iekārtoties darbā pie meksikāņu apkopējiem, jo atpakaļ braukt negribās, šie man preti: "no hablo ingles", tad sapratu, ka jāiet gulēt, jo pēc dažām stundām jābrauc uz lidostu. 

Braucam uz lidostu, bet pirms tam jāpiepilda bāka, to var izdarīt dažu minūšu attālumā no nomas. Auto atdošana super ērta, iebrauc Alamo teritorijā, pienak darbinieks, paskatās vai tev ir pilna bāka un viss vari doties uz autobusu, kurš tevi aizvedīs uz lidostu. Manā gadījuma vel vajadzēja ieiet kantorī pie tantes pec maniem 400$. 

Tākā ar meksikāņiem neko nesanāca sarunāt tad jābrauc vien mājās - baigi negribās.

Nu ko kaut kādu savārstijumu te esmu uzrakstijis, rakstiju ļoti ilgi jo divas reizes netīšām bijau visu izdzēsis un nevarēju atcerēties vēl dažas lietas un uz beigām jau sāku steigties, bet cerams, ka kāds kam vajadzēs varēs kkādu info izvilkt.