Japāna ir moderna un pieejama valsts. Noteikti neatpaliek no attīstītākajām Eiropas valstīm un ASV. Varbūt brīžiem lielāka burzma ir. Visādi citādi - visur pieejams labs serviss un ļoti laba infrastruktūra.

Vienīgais nav dikti lēta - varētu būt salīdzināma ar UK. Bērniem tur ir ko darīt - tur ir savādāki auto, ātrvilcieni, savādāki parastie vilcieni, Tokijas Disnejlenda. 

Pašam gan sīču nav, bet Japāna, manuprāt, ir viena no bērniem draudzīgākajam valstīm Āzijā.

Japānā bijām ar 1.7 gadus vecu meitu ( otrs tad bija ceļā pie mums). Viss atkarīgs no tā, cik pacietīgi Tev tie bērni ir.

Ceļošana ar bērniem protams nav tik viegla, bet redzēt bērniem tur ir ko. Mūsu apsvērums par labu Japānai bija tas - ka tā ir diezgan eksotiska valsts, bet ļoti droša.  Maz iespēju inficēties netīrības dēļ utt, jo mazi bērni kā zināms dikti mēģina visu iztaustīt.

daugava

Paldies, nu ar to pacietību ir tā kā ir, mazā jau vēl nesaprot vārdu pagaidi un lielākā varētu būt mazliet pacietīgāka

Kā bērns uzvedās vilcienos, vai tavs bērns labi uzvedās restorānos? Man lielākajai nav pacietības nosēdēt visu laiku un tad grib iet paskraidīt vai pastaigāt riņķī

Kā vispār japāņi izturās pret bērniem?

Mana atbilde uz jautājumu "Varbūt tomēr kaut kur citur jābrauc?" ir pozitīva.  Jo tik maziem bērniem ļoti interesanti būs jebkurā jaunā vietā. Vai viņi jau bijuši Tērvetes dabas parkā, Laimu takās, Gaiziņā, Klaipēdas delfinārijā, Kalvenes zoo, u.t.t.? Viss tas jau apnicis, ka jāskrien uz globusa otru pusi, pa ceļam pabojājot nervus pasažieriem garajos pārlidojumos? 

IMHO bērnus tik tālu jāved ne agrāk, pirms viņi paši māk atrast gala mērķi kartē un patstāvīgi pastāstīt, kas tur ir tāds, ko viņi gribētu redzēt. Citādi ceļošana viņiem asociēsies ar garlaicīgu nīkšanu transportā.

Nu negribētu tev piekrist, bet tev jau laikam nav bērnu.

Ar lielāko bērnu ceļojam kopā kopš viņai bija trīs mēneši, garajos lidojumos nevienam nekas nav bojāts un man, godīgi sakot, ir pilnīgi vienaldzīgi ļaudis, kurus satieku pirmo un pēdējo reizi mūžā, ja cilvēki ir tik ļoti jūtīgi, lai lido bizness klasē. Tik pat labi man bojā nervus, kāds kurš nevar 3 h pasēdēt lidmašīnā nenolaižot beņķi slīpi.

Ar vārdiem "Varbūt tomēr kaut kur citur jābrauc?" bija domāts, varbūt tomēr uz Bali  vai citu vietu Āzijā.

Man un vīram patīk ceļot, bet nevēlamies atvaļinājumu pavadīt bez bērniem.

Bijām ar bērnu gan garākos Eiropas pārbraucienos ar auto, gan pusotra gada vecumā trīs nedēļas Ķīnā - bērnam visur ir interesanti, ja blakus ir vecāki. 

Nepiekrītu, ka bērnu jāņem līdzi tikai kad viņš apzinās kas notiek. Tas kāds cilvēks izaug, ir ļoti atkarīgs no pirmajiem dzīves gadiem. Runā, ka tas ko bērns iemācās un zemapziņā uztver līdz piecu gadu vecumam, lielā mērā noteiks kāda personība viņš izaugs. Viss iet zemapziņā, pat ja to apzināti neatceras. 

Kādā nolūkā un no kādiem faktiem izsecini, ka man nav bērnu? Ir, 3 dēli un 2 mazdēli. Turklāt dēli ir apceļojuši praktiski visu pasauli, bet savu vienaudžu kompānijā, apmaiņu programmās un tamlīdzīgi, nevis velkoties pakaļ vecākiem pa pieaugušajiem interesantām izklaides vietām. Ceļošanas iemaņu pamatus viņi iir apguvši daudzdienu pārgājienos Baltijā, gan kājām, gan pa ūdeni. Varu galvu likt ķīlā, ka mazam puikam pārgājiens gar Gauju, ar rāpšanos klintī un alā, upes šķērsošanu, paša ceptas zivs cepšanu, tūristu pirti un telti ir daudz lielāks un interesantāks piedzīvojums, kā n-to stundu lidojums uz lielpilsētu, kur grūstās nesaprotamā valodā runājoši pūļi. Un smilšu pilis Rīgas jūrmalā sanāk daudz labāk kā Bali, jo viļņi nav tik lieli

Ja jautājums ir par ceļošanu vecākiem, kuriem nav kur likt bērnu, kamēr paši pa Āzijām - protams, bērns pacietīs gan lidmašīnu, gan lidostu rindas. Un iepazīšanās ar jauniem mikrobiem nāks tikai par labu imunitātei (to nopietni domāju). 

Nu, bet par vienaldzību pret ļaudīm, kurus satiec vienīgo reizi - to nekomentēšu. Neapgrozos tik smalkā sabiedrībā. 

Nu redzi, mani un vīru parasti interesē tas pats, kas bērnus - tur nu mums problēmu nav. Un ne jau tas, ka man nav kur atstāt bērnu, bet dzīve ir tik īsa un bērni ir ar mums tik īsu brīdi un ikdienā mēs tik daudz laika neesam kopā, jo ir jāstrādā, ka man atpūta saistās tikai kopā ar bērniem. Citādi tā stulbi - katru dienu ej uz darbu, redzi to bērnu norīta/vakarā kopa max 7 h un tad aizdoties prom uz 2 nedēlām? Nu man tas nav pieņemams, man gribas pavadīt laiku ar ģimeni. Un nevēlos līdz bērnu  6-7 gadu vecumam ceļot uz Klaipēdas jūras muzeju vai Tērvetes takām.

Mani apsvērumi par ceļošanu ar bērniem ir līdzīgi kā blow.

Ļoti labi apzinos, ka ceļojumi ir paredzēti man, nevis bērnam. Bet ja tie bērni ir vairāki un neviens netiek atstāts uz ilgāku laiku, tad kad tad ceļot? Tas ir sešus, septiņus gadus iztikt bez ceļojumiem ( 2x3)? Kas tā par atpūtu, ja skumsti pēc bērniem? Lai ceļotu, visiem ir jābūt interesanti.  Pieminētos apskates objektus var izbraukāt pa sestdienām/svētdienām, ja neesi mājās sēdētājs. Bērnam interesanti, bet cik interesanti ir vecāiem trešo reizi gada laikā braucot uz Tērveti? Kas par vecākiem domās?

Turklāt jāatcerās, ka ceļojumi bieži vien ir došanās uz siltākām zemēm. Vai saule augošam organismam ir par skādi? Tikko vasara beidzās, bet gandrīz katrs bērns jau izslimojis ar iesnām/klepiem utt. Starp citu ieildzis klepus vai iesnas ļoti, ļoti ātri pazūd pamainot klimatu uz siltāku.

P.S. Vakar vakarā runājām ar vīru par ceļošanas jautājumu, un viņš piepilda, ka pēc Japānas radiācijas draudiem laikam tomēr ilgi domātu vai braukt ar mazu bērnu.  (Mēs bijām pirms tam). Tā sajūta ir jocīga. Atceros, ka bijām Hirošimā un kaut kā vainīga jutos, ka esmu aizvedusi meitu turp. Tas tā, pārdomām.

Tā kā diskusija te izvērusies atbilstoši virsrakstam, nevis par Japānu, arī izteikšos, jo man tas aktuāli.

Man bērns, 1,8. Esam arī ceļojuši diezgan daudz, gan pagaidām tik pa Eiropu vandamies.

Autores komentārs par mīkstā uzlikšanu līdzcilvēkiem ir diezgan riebīgs. Es gan skatos, lai mans bērns netraucē, man nav pofig - es cenšos izturēties tā, kā vēlētos, lai izturas pret mani. (Tikai tad, ja otra puse ir tāds pirkstiņu vicinātājs, tad gan man ieslēdzas riebīgums) Turklāt tas atmaksājas - esam gan palaisti, lai sēdētu visi kopā, aizmugurē sēdošās tantes (vairākos reisos) izklaidējušas bērnu utt.

Par Āziju varu vienīgi piebilst, ka esmu bijusi tikai Honkongā, un, ja vajadzētu, tur droši dotos ar bērnu, jo kā jau te minēja, viss tīrs, sanitārija augstākajā līmenī.

Vēl pīebildīšu arī lietotājam ar niku k, ka tāda vecišķa purpināšana par blandīšanos ar bērnu pa pasauli arī nav neko smuka, jo tās visas nosauktās vietas Latvijās mierīgi ir apskatāmas pa nedēļas nogalēm. Savukārt atvaļinājuma dienas jau ir tik cik ir un tādēļ viņas gribas tērēt lietderīgi apskatot pasauli.

Mēs sev noformulējām visas šaubas un bailes un šoreiz izvēlēsimies drošo variantu - lidosim uz Singapūru un tad uz Bali, netālu no Kualalumpuras ir atvērta Legolande un mums tā noteikti ir jāizmēģina. Tā kā tai pusē ir būts vairāk, tad vismaz skaidrs, ko no tiem cilvēkiem sagaidīt.

Par to vienaldzību pret citiem - nekad neļauju bērniem speciāli kaut kā traucēt, bet ja bērns raud, nu tad raud, atvainojiet, izkāpt nevaru. Tik neiecietīga attieksme pret bērniem, kāda ir LV es citur neesmu sastapusi. Lielākā daļa lv ļaužu, iekāpjot lidmašīnā, uz reiz nobolās tuvumā ieraugot bērnu. Ja cien., k ir attieksme, ka es ar saviem bērniem apriori traucēšu citiem, tad pret šādu uzstādīju iestājas vienaldzība.

++

Nēnu, ja man jau patīk - nesanāca nolamāt par bezbērnu puišeli, tagadiņ dēvē par vecišķu purpinātāju. Labi, ka ne par aizkrāsnē pukšķinātāju Pārliecinošāk gan būtu argumentēt ar faktiem un viedokļiem, nevis sarunu biedra raksturojumu. Vai jebkurā tēmā ir atļauts tikai piekrītošs viedoklis?

Ok, taisnība - tās vietas, ko ātrumā nosaucu, var apmeklēt nedēļas nogalēs. Bet nedēļas nogalē nevar ar riteni izbraukāt Hījumā salu vai Gotlandi, nevar ar laivu nobraukt pa Daugavu no Latvijas robežas, vai Gauju no pašas augšteces. Tam vajag apmēram nedēļu - tieši tik, lai jau būtu prieks atgriezties mājās.  Es ne par to, ka bērnus nevar/nedrīkst vest uz citiem kontinentiem, bet par to, ka mazi bērni daudz vairāk prieka un jaunu iemaņu iegūst nesteidzīgā ceļojumā, bez ilgstošas nīkšanas transportā. Par to, ka iemācīties uzcelt telti un ugunskurā pagatavot ēst ir noderigāk par prasmi piebarot japānu tamagoči.  Un kontakts ar bērnu arī sanāk ciešāks. Aukstajā gadalaikā, protams, ir grūtāk kaut ko foršu tuvumā atrast.

Bet ja Ceļojums sķaitās tikai, ja nolidoti  N tūkstoši kilometru - lai veicas. Jo grūti iedomāties vietu, kur nevarētu ņemt līdzi bērnus, ja neskaita karadarbības rajonus un varbūt vēl malārijas apsēstas vietas.

Kas attiecas uz nervu bojāšanu un traucēšanu, tīri no pieredzes - kā reiz pēdējā lidojumā man apkārt visu ceļu auroja 4 zīdaiņi, kaut arī  vecāki nēsājās pa eju viņus ucinādami. Neteikšu, ka ļoti traucēja, jo lasīju detektīvu. Bet to bērnu man bija žēl. Ne jau aiz labsajūtas viņi tā bļāva. 

Vispār, bērni mēdz bļaut un raudāt arī mājās (tam ir daudz iemeslu), bet vai tamdēļ lai neceļotu kopā ar bērniem? Man pašam ir trīs bērni un ar diviem lielākajiem ir izbraukātas daudzas valstis (uz muzejiem un atrakciju parkiem Stokholmā (tur muzeji ir citādi, kā LV), Madeira, Kanārijas, Ēģipte, Maroka (uz turieni braucām ziemās lai sauli un jūru (okeānu) mazliet pabauda, sāka daudz mazāk slimot) uz Barselonu Gaudi šedevrus klātienē skatīt, Londona, Roma, Milāna utt. Manuprāt bērniem ir jāredz un jāiepazīst pasaule, citas valstis, kultūras un burvīgi, kad to var izdarīt kopā ar ģimeni. Jaunākā meita gan vēl nav ceļotāja (1.7gadi), ļoti nemirīga un visādi citādi atškirīga no lielajiem (toties alfabēta burtus jau pilnībā pazina 1.5gados, kau nevisus var pareizi izrunāt) un ceļot ar viņu pagaidām nebūtu prātīgi - stress pašiem, apkārtējiem un galvenais pašam bērnam, bet noteikti pēc kāda laiciņa arī jaunākā ceļos. Tomēr ja bērns nav īpaši nemirīgs noteikti pēc iespējas vajag ceļot kopā. LV, manuprāt, ir pārāk daudz aizspriedumu saistībā ar ceļošanu kopā ar bērniem, citās valstīs tā nav. Reiz darba darīšanās braucu uz Kipru ar čarteri no Stokholmas un tur kāda trešdaļa no pasažieriem bija ar maziem vai pat pavisam maziem (dažus mēnešus veci) bērniem un tas Zviedrijā tiek uztverts, kā norma (neforši gan bija, ka liela daļa šo zviedru māmiņu lidmašīnā tā nepajokam pielēja acis ar grādīgo un tā bija masveidīga parādība, bet tā ir vēl viena zviedru īpatnība).

Es ne par to, ka bērnus nevar/nedrīkst vest uz citiem kontinentiem, bet par to, ka mazi bērni daudz vairāk prieka un jaunu iemaņu iegūst nesteidzīgā ceļojumā, bez ilgstošas nīkšanas transportā.

-----------

Es nezinu par tiešām pavisam maziem bērniem (tos, manuprāt, jēga ņemt līdzi tālā ceļojumā ir tikai tad, ja vecāki, kā jau te rakstīja, grib būt visu laiku kopā ar bērniem), bet zinu par sevi, ka tā uz gadiem 6-7 man ceļošanā faktiski šausmīgi patika tieši tas "nīkšanas transportā" moments. Vnk sēdēt pie loga un skatīties ārā, kā mainās ainavas, un apzināties, ka mēs ceļojam. Tā ka - var būt arī tā.

Bet tam, ka arī mazu bērnu vecākiem iespēju robežās būtu jābūt pieklājīgiem pret citiem pasažieriem, nevis ar attieksmi "tātā-tadadatā, man vienalga viss", gan pilnīgi piekrītu. Vispār var arī piekrist, ka mēs Latvijā par maz mīlam bērnus, bet no otras puses - tas ir tīri fizioloģiski, ka cilvēkam zīdaiņa bļaušana ir viena no visgrūtāk izturamajām skaņām, tā ka arī tie blakus sēdētāji īsti nav vainīgi, ka nav sajūsmā par zīdaini sev pie auss

Par komentāru "līdzcilvēkiem" gribētu novēlēt Blow to ko es piedzīvoju reisā uz Pekinu. Blakus sēdošu 5 gadīgu bērnu, kurš bez apstājas 8 stundas histēriski bļāva un auroja. Stjuarti bija pilnīgi bezspēcīgi un visi reisa pasažieri pilnīgā autā. Neņemšos spriest vecāku vietā ko viņiem vajadzēja/nevajadzēja darīt ar to bērnu, bet kaut ko tādu es otreiz piedzīvot negribētu. 

Tajā pašā laikā zinu arī bērnus, kas ārkārtīgi viegli panes visus šos pārbraucienus un ir visnotaļ ieinteresēti apkārt notiekošajā pat ja tā ir nīkšana lidostā.

Ir tikai normāli padomāt par to, lai katra individuālās (vai viņu bērnu) izdarības būtiski netraucētu apkārtējos. Ir pietiekoši daudz nelīdzsvarotu cilvēku apkārt, kuri uz to var noreaģēt stipri neadekvāti un zaudētāji būsiet vien paši.

Ja mans bērns raud, tad es nedomāju par citiem, bet par bērnu, satraucos, kāpēc bērns raud, kā to novērst un nevis tāpēc, ka tantei kaut kas varētu nepatikt, bet tāpēc, ka satraucos savu bērnu. Ja man bērnam slikta dūša lidmašīnā, es uztraukšos par savu vemjošo bērnu, nevis citiem cilvēkiem, kam, iespējams, šis fakts traucē.

Bet speciāli bungot pa svešiem krēsliem, spert pa krēslu, aiztikt citus cilvēkus neļauju.

Īsti nezinu, kā varētu palīdzēt lidošana biznesa klasē. Arī tur ir zīdaiņi/bērni. Un arī pirmajā klasē (izņemot Malaysia Airlines, kas pirmajā klasē bērnus nelaiž).

Man ir vislabākā pieredze braucieniem kopā ar bērniem un tāpēc atbalstu tos vecākus, kas ņem savas atvases līdzi savos piedzīvojumu meklējumos. Bērnudārza audzinātājas saka, ka bērns, kas ceļojis ļoti atšķiras no mājās sēdētājiem. Viņam ir izveidojies plašāks skatījums uz pasauli.

Par Latvijas un tuvākās apkaimes apskatīšanu  varu pateikt tikai to, ka tam nav nepieciešams veltīt atvaļinājumu, pilnībā pietiek ar nedēļas nogalēm. Tas, ka ceļojam pa pasauli nenozīmē, ka mūsu skaistā Latvija mūs neinteresē un bērns to nav redzējis. Ja esi ceļotājs, tad tāds esi visur.

Ir risinājums

http://www.youtube.com/watch?v=DXGP4Ya6iII&feature=related

Bērniem nerādīt! Savādāk var būt ļembasts par to, kāpēc mēs tā nevaram darīt. ))

Labais video!

Vajag jau arī domāt ar galvu. 5 gadus vecs bērns labi spēj komunicēt kas viņam kaiš. Mazākiem bērniem vajadzētu ņemt vērā ka lidmašīnās mēdz aizkrist ausis, pret ko palīdz iedot padzerties vai kaut ko uzēst. 

Bezjēdzīga diskusija manuprāt - cik cilvēku, tik viedokļu. Cik bērnu, tik dažādi raksturi. Tas, kam bērni mierīgi, nekad nesapratīs tos, kam hiperaktīvie un varbūt arī nevajag

Jā, tiešām - diskusiju varētu beigt, jo situācijas nav viennozīmīgas, un katrs jau beigās paliek pie savām domām.

Dievs dod tādus bērnus, kā kikr mazais ceļabiedrs (toreiz 3 gadi), ar kuru paceļojām pat pa Venecuēlu. Laikam ne reizi vairāk kā nedēļas laikā neredzēju viņu garlaikotu vai raudam, tieši otrādi - neparasto vidi viņš uztvēra ar sajūsmu, un aiz rokas visus vilka rādīt sastaptos bruņurupučus un papagaiļus. Citāda pieredze bija ar tik pat vecu puišeli Milānā, kad bērns likās ļoti garlakots, vienīgo sajūsmu izrādot par lidojumu ar lidmašīnu un viesnīcas numuriņu. Gan situācijas, gan bērni ir dažādi, lai kādam mēģinātu iestāstīt savu taisnību.

Pats domāju, ka bērnam jebkurš ceļojums var nākt tikai par labu. No savas pieredzes zinu, ka pirmais ceļojums, ko kaut cik atceros, bija brauciens uz Kaukāzu 6 gadu vecumā. Bet neiet jau runa par atmiņām, bet par labi pavadītu laiku un vērtīgu pieredzi. Toreiz astoņdesmito gadu sākumā savā klasē biju vienīgais, kas bija lidojis ar lidmašīnu, un varbūt tas fakts, ka mani vecāki visur ņēma līdzi, ietekmēja arī to, ka tagad esmu kaislīgs ceļotājs, un ar šo kaiti esmu aplipinājis arī sievu un daudzus draugus

Es gan esmu optimistiskāk noskaņots par cilvēku spējām uzklausīt citu argumentus un tā rezultātā (kaut nedaudz) mainīt savu viedokli.

Atgriežoties pie sākotnējā jautājuma, Japāna man palikusi atmiņā kā relatīvi tīra valsts ar ar ļoti laipniem un neuzbāzīgiem cilvēkiem, tikai jāņem vērā, ka dārga. Ja ar to rēķinās, tad, ceļojot ar bērniem, nevajadzētu būt problēmām.

Ceru, ka par to vienaldzību pret pirmo un pēdējoreiz redzamiem cilvēkiem autore vienkārši neveikli izteicās. Empātijas spēja manuprāt tomēr ir kulturālas sabiedrības pamatā.

"Bezjēdzīga diskusija manuprāt - cik cilvēku, tik viedokļu. Cik bērnu, tik dažādi raksturi. Tas, kam bērni mierīgi, nekad nesapratīs tos, kam hiperaktīvie un varbūt arī nevajag"

Pilnībā piekrītu!!

Diskusija, ja tā norit pieklājīgi kā viedokļu apmaiņa, nekad nav bezjēdzīga. Var uzzināt ļoti daudz ko, paskatīties uz lietām no citas puses. Un nevajag teikt, ka cits otru nesapratīs. Protams, ja uzliek klapes uz acīm, un kā āzis iespītējas, ka tikai viņa taisnība ir vienīgā, tad jau gan.

Es vispār nevaru teikt, ka mans bērns ir tāds vai šitāds. Vienā lidojumā turpceļā viņš bujānija 3 stundas, ka mums jau sirmi mati, lai gan biju paļāvusies, ka gulēs, jo tieši īstais laiks, savukārt atpakaļceļā tikko no viesnīcā labi nakti nogulējis visu ceļu nošņāca.

Drīz lielākā daļa no "bezjēdzīgās diskusijas" būs ieraksti ar tekstu "diskusija ir bezjēdzīga"