Pirmo dienu pavadīju pastaigā… no Centrālparka dienvidu daļas gāju līdz Manhetenas dienvidu galam. Faktiski ap desmitiem no rīta sāku iet, un ap sešiem vakarā pabeidzu – pilna darba diena. Pēc atmiņas centos iet tā, lai pa ceļam paķertu visus galvenos apskates objektus. Jāteic, dienas gaitā pamazām kultūršoks sāka pāriet (acīmredzot izgulēšanās līdzēja). Tomēr staigājot pa avēnijām pie sevis domāju – cik ļoti atšķiras vide ASV un Eiropā. Mūsu pasaules daļā nav liela starpība vai tu esi Romā vai Parīzē – tā apkārtējā "telpa" būs aptuveni vienāda. Bet, atbraucot, uz šo pasaules daļu, ir šoks acīm – viss ir savādāk. Un es pat nerunāju par debesskrāpjiem, kas vispār ir izņēmums. Es runāju par detaļām – luksofori, ceļazīmes, automobiļi, reklāmas, metro, arhitektūra un visbeidzot cilvēki. Atceros, līdzīgs kultūršoks bija arī Vašingtonā.

Tālāk Brodveja, Washington Square Park, vietējais "bio-eko-šmeko svētais grāls" – Whole Foods. Ap pieciem vakarā jau biju sasniedzis salas dienvidu daļu, bet spēki jau sāka atstāt – ņemot vērā, ka pēc LV laika jau pusnakts, arī organisms sāka vnk slēgties laukā. Vēl viena pietura ar zupu un sendviču, un devos pēdējā pārgājiena daļā, līdz sasniedzu pašus salas dienvidus – Battery Park, uzmeklēju tūristu pūļa apsēsto slaveno Charging Bull, un aizgāju līdz 9/11 memoriālam. Dienu vēlāk, sagremojot visu, ko esmu redzējis, nedaudz negaidīti, bet tieši 9/11 memoriāls uz mani atstāja vislielāko ietekmi. Bildēs ne pēc kā neizskatās, bet uz vietas…tā sajūta, ūdens masa, kas pazūd pazemē, un…jaunais tornis, kas paceļas tik augstu, ka galvu jāatloka par 90° lai redzētu virsotni. Vēl neliels gājiens pa finanšu rajonu, Wall Street, birža, FEDs. Saule sāk rietēt, nonāku kuģu piestātnē ar skatu uz Bruklinu – skaisti. Dienu pabeidzu atkal ceļojot pa Ņujorkas pazemi, mēģinot atrast kā nokļūt man vajadzīgajā stacijā Bruklinā. Vakarā satieku savu AirBnb saimnieku, nedaudz parunājam, paskatāmies kaut kādu crazy amarikāņu seriālu, un es dodos uz guļu, jo spēka vairs nav nekam. Diena iespaidiem bagāta – kā jau teicu, viss savādāks. Lai arī esmu savulaik 3 nedēļas nodzīvojis pa Vašingtonu, acis vienalga šaudās uz visām pusēm. Patīk man Ņujorkas arhitektūra – īpaši brūno un sarkano ķieģeļu mājas, zemā un vidējā augstuma apbūve. Jā, debesskrāpji ir forši, bet tomēr vēsturiskā apbūve man patīk vairāk. Ļoti patīk arī tas, ka regulāri starp debesskrāpjiem pēkšņi uzrodas kāda pavisam sena ēka – baznīciņa, dzīvojamā māja vai veikaliņš, kas spējis vairāk nekā gadsimtu cīnīties pret kapitālisma vēlmi tā vietā uzbliezt vēl vienu debesskrāpi. AirBnb saimniekam saku, ka gāju kājām visu to gabalu – viņš saka, ka es traks. Bet atzīst, ka tas ir vienīgais un pareizais variants, kā apskatīt Manhetenu. Nezinu cik km nogāju – taisnā līnijā ir ap 5 jūdzēm, bet pieņemu, ka, ņemot vērā līkumus, staigāšanu šurpu-turpu, savas 15 jūdzes bija. Kājas šodien kā no vates, pa trepēm kāpelēju kā pensionārs labākajos gados

Šodien dienu pavadīju mierīgāk – kājas nav tik svaigas, lai kaut kur baigi bizotu, bet nu savus gabalus tāpat nostaigāju. Rītu iesāku ar pastaigu pa savu Bruklinas rajonu – apskatīju vietējos kontrastu – avēnijas vienā pusē 8 istabu villas, otrā pusē grausti. Pastaigāju pa vietējo parku – Prospect Park – redzēju jau Ziemeļamerikai raksturīgo sarkano krāsu kokos, pamazām sāk krāsoties. Ap 10tiem atvados no Billija – AirBnb saimnieka un ar koferi dodos uz metro staciju, lai brauktu uz Bruklinas ziemeļiem, kur man nākamā viesnīca. Paveicas, un viesnīca mani iečeko jau 10:30 no rīta. Ātri atstāju koferi un dodos uz pilsētu. Neliela pastaiga pa Chinatown un atrodu Žaklīnas ieteikto sierakūku kafejnīcu – Eileen's Special Cheesecake­ – visai necilu pēc paskata vietu, kurai stabili paietu garām, pat nepamanot. Satiku arī pašu Eileen, kas šo iestādi tur pie dzīvības kopš 1976.gada. Ļoti harizmātiska dāma, bet siera kūkas tiešam fantastiskas – apēdu divas maziņas, un man ir aizdomas, ka ja loģistika ļaus, tad turpmākajās dienās piestāšu vēl. Pēc sierakūkām vajag fiziskās aktivitātes – tad nu devos uz Centrālparku. Uzreiz sapratu, ka visu garumā neiešu, tāpēc devos uz 81.ielu, kas ir aptuveni parka vidusdaļa. No tā sāku pamazām iet uz dienvidiem. Parkam abās pusēs atrodas divi slaveni muzeji – American Museum of Natural History (muzejs, ko būs redzējuši filmu cienītāji) un The Metropoliten Museum of Art. Nevienu neapmeklēju – nav īsti tik daudz laika – atstāšu uz citu reizi. Savi muzeji man paredzēti rīt Centrālparks tiešām ir jauka pastaigu vieta, forši, ka tāds ir tādā metropolē kā Ņujorka. Aptuveni 1.5h klīstu pa turieni. Tad apskatos Columbus Day veltīto parādi, un dodos uz salas dienvidiem, kur kāpju Staten Island ferry, jeb prāmī, kas dodas tieši gar Brīvības Statuju (prāmis ir bezmaksas – neuzķerieties uz vietējo mēģinājumiem ietirgot biļeti). Statuja iespaidīga, bet nevarētu teikt, ka manī izraisa kaut kādas emocijas. Vairāk iespaidu atstāj Ņujorkas debesskrāpju bilde no malas. Atbraucot atpakaļ dodos uz Whole Foods iepirkt sev vakariņas, un tālāk uz Bruklinu, pie slavenā Bruklinas tilta un skata uz Manhetenu. Brooklyn Bridge Park pavadu ap 2h, kur notiesāju savas vakariņas, un bildēju Manhetenu saulrietā. Tad 15 minūšu gājiens un esmu atpakaļ savā viesnīcā, kur beidzot esmu dabūjis adapteri, lai varētu dabūt elektrību savos eiropeiskajos rīkos (datorā, planšetē un fotokamerā).

Šodien piecēlos 5os no rīta. Īsti negulējās un, ja varu piecelties agri, tad ceļos, lai pēc tam būtu vieglāk aklimatizēties atpakaļ uz LV laiku. Paspēju no rīta daudz ko izdarīt un jau 6os devos pastaigā pa Bruklinu. Vēl tumšs, tik austrumu pamale sāka izgaismoties. Aizgāju līdz Bruklinas tilta parkam – vietai kur biju dažas dienas atpakaļ – vakarā. Toreiz bija gandrīz vai elkoņiem jācīnās par iespēju fotografēt, bet tagad es biju viens. Pavisam viens. Fantastiska sajūta, kad skats uz Manhetenu uz kādu brīdi ir tev vienam pašam. Turklāt ieteikums ceļotājiem – no rīta šī vieta ir tikpat laba kā vakarā, ja ne vēl labāka. Proti, cilvēku nav, skats tas pats + saulei austot tā skaisti izgaismo debesskrāpjus (vakarā tādas opcijas nav – saule sēžās aiz debesskrāpjiem). Šodien bija visai agri jābūt uz darba pasākumu, tāpēc mazliet šaubījos vai paspēšu pāriet pāri tiltam, bet tomēr mēģināju. Tā nu sanāca, ka vēl pirms septiņiem biju uz Bruklinas tilta Te gan dzīvība jau kūsāja – skrējēji un riteņbraucēji abos virzienos, vairāk gan virzienā uz Manhetenu. Saulei austot skats uz pilsētu mainījās katru minūti. Ja ne dzestrais vējš, tad ar fotoaparātu rokās būtu iestrēdzis daudz ilgāk. Bet vispār ļoti iespaidīgs skats. Pārgāju tiltam pāri visai ātri – kādās 15 minūtēs un tad jau biju netālu no darba pasākuma norises vietas. Fotogrāfijas pēc atgriešanā Rīgā.

Dīvaiņi – tādu ir daudz. Īpaši tusē metro staciju tuvumā, bet ne tikai. Lielākajā daļā gadījumu, šķiet, ka cilvēki mazliet ku-kū, bet bez noslieces uz agresiju. Vairāk vienkārši asociāli elementi, no kuriem tūristi raustās, vietējie vienkārši ignorē. Un starp citu, nebūt nav tā, ka dīvaiņi ir nabagi/ubagi – var redzēt, ka daži ir tīri labi situēti, dažam labam telefons ir pāris kārtas labāks par manējo, bet nu var redzēt, ka reakcija ir neadekvāta. Šodien viens blakus rindā "Whole Foods" veikalā vnk sāka raustīties, mētāties ar rokām, tā pāris minūtes, tad nomierinājās, un atkal pilnīgi adekvāts. Savukārt citu iepazinu pirmajās dienās, kad dzīvoju dziļāk Bruklinā – čalis ar lielveikala ratiņiem, kur sagāzta visa viņa iedzīve, dzied "Oh, I want my weed, but I don't know where I can get some". Satiku viņu 3-4 reizes, un tik šodien iedomājos, ka man pielipa viņa meldiņš  

Ņujorka. Epilogs.