Kāds varbūt lasīja pagājušajā Sestdienā, cits varbūt jau redzēja blogā (tur par pāris bildēm vairāk), bet ieliku arī te, ja nu kādam noder mana nesenā pieredze Izraēlā.

"Vai tiešām tev jābrauc uz Izraēlu tieši tagad?" man jautāja neskaitāmi paziņas un draugi, bet visvairāk, radinieki, jo bija ļoti uztraukušies par manu drošību. Bija brīži, kad šo jautājumu uzdevu arī pati sev. Uzdevu šo jautājumu amerikāņu draudzenei, kas pārcēlās uz Telavivu četrus gadus atpakaļ, un viņa tā arī atbildēja - vēl nesen teiktu, ka nav nekādu problēmu, teiktu, ka droši, bet tagad gan nezinot...

Daži teic, ka šobrīd notiek trešā intifāda jeb palestīniešu sacelšanās pret Izraēlu, kaut par intifādas atsākšanos runā jau no 2014.gada vasaras. Vēl to sauc par kluso, nažu, individuāļu vai duršanas intifādu. Pēdējie uzbrukumi ir bijuši no jaunu puišu puses, kas iesaukti par vientuļajiem vilkiem. Oktobrī vien notika 55 uzbrukumi, no kuriem vairums bija tieši saduršanas gadījumi, atsevišķās dienās pat 5 uzbrukumi vienā dienā. Bojā gājušo skaits no septembra ir ap 250 cilvēkiem. Janvārī uzbrukumu skaits samazinājās, februārī pieauga atkal, un, līdz ar ebreju Pesaha svinībām, satraukums par uzbrukumiem palielinās. Labi vien, ka visu šo statistiku neizlasīju pirms brauciena, jo, iespējams, tomēr nebūtu braukusi. Galvenais strīda iemesls ir Tempļa kalns, kas musulmaņiem ir trešā svētākā vieta pasaulē pēc Mekas un Medīnas, jo no šejienes pravietis Muhameds uz vienu nakti devies uz paradīzi. Jūdaistiem savukārt šī ir svētākā vieta pasaulē, jo te esot jūtama Dieva klātbūtne tādā apjomā, kā nekur citur, no šejienes putekļiem esot radīts Ādams. Bet Bībele vēstī, ka šī ir vieta kur Abraāms gribēja ziedot savu dēlu Īzāku, bet Dievs to pēdējā brīdī apturēja. Šī vieta ir pierādījums tam kāpēc Jeruzalemi sauc par trīs reliģiju pilsētu.

Kad jautāju vietējiem, vai ir kādas vietas, kur nevajadzētu doties, viņi saka, ka vecpilsēta, īpaši musulmaņu kvartāls, viņu acīs nav tā drošākā vieta, bet, uzreiz piebilst, ka vietējiem. Tik ilgi, kamēr esi tūrists, tevi neaiztiks. Smejos un saku, ko tad darīt, ja ar dažiem no ceļabiedriem runāsim krievu valodā? Tad gan grūti, jo pēc dažādām aplēsēm, līdz pat 20-40% no iedzīvotājiem šajā valstī  runā krievu valodā. Man gan neradās iespaids, ka tie būtu 40%, taču uz ielas bieži dzirdēju krievu valodu, restorānos viesmīļi no angļu valodas ātri vien pārgāja uz krievu valodu, stāstot, ka dzimuši Kazahstānā, Lietuvā, Ukrainā un daudzās citās bijušajās Padomju Savienības valstīs. Daudzi smaidīja, meklējot vārdus, un teica, ka valoda sāk aizmirsties. Tomēr arī uz ielām daudzviet manīju uzrakstus krievu valodā.

Svaigais gaiss

Četros no rīta nolaižoties Telavivas lidosta, mani sagaida lietusgāze. Vēl iepriekšējā dienā bija trīsdesmit grādus silts, taču laika prognoze tuvākajām dienām neiepriecina - ap piecpadsmit grādiem un lietus. Vasaras drēbes nemaz neņemu līdzi, tomēr iepakoju īpaši vieglo lietussargu. Gaidot uz izkāpšanu, lidmašīnā dzirdu svētceļnieku sarunas, kas stāsta par iepriekšējo braucienu iespaidiem, šķiet, uz šejieni brauc jau vismaz piekto reizi. Klausos un brīnos - nez kas šajā valstī ir tāds, kas liek atgriezties vēl un vēl? Izejot no lidmašīnas ievelku plaušās dzidro, smaržīgo gaisu un domāju - cik gan fantastiski garšīgi šeit smaržo! Pēc jaunām lapām, svaigi izplaukušiem ziediem un vasaras pērkona negaisa. Drošības pārbaude nav pārāk ilga, tomēr uzdod krietni vairāk jautājumus, nekā jebkurā citā lidostā. Domās vēl kavējos pie fotogrāfiju izstādes aiz stikla sienas, kuru pētīja izlidojošie pasažieri, pie sevis nodomāju - lidojot prom noteikti jāapskatās! Tajā attēloti 60 slaveni izraēliešu izgudrojumi, sākot no dažādiem medikamentiem, Nobela prēmijas saņēmušiem izgudrojumiem ķīmijā līdz pat flešatmiņai un ķiršu tomātiem.

Naksnīgs brauciens līdz Jeruzalemei un beidzot pus sešos no rīta esmu viesnīcā, kur saskaros ar pirmo izraēlieši viesmīlības izpausmi - neskatoties uz to, ka viesnīcā šajā rītā man nav paredzētas brokastis, recepcijā mani sagaida keksi un karstie dzērieni.
Septiņos no rīta, brokastojot kafejnīcā, ar interesi vēroju skatu pa logu - desmit minūtes pamatīgi līst, tad pēkšņi noskaidrojas, koši spīd saule, līdz atkal nomācas un līst. Vietējie teic, ka šeit nekad nelīst ilgāk par pārdesmit minūtēm, tas gan netraucē atsākt līt atkal.
Gaiss turpina smaržot tikpat fantastiski kā lidostā, visās malās pilsētā zied apstādījumi, bet ielas ir diezgan tukšas. Garām brauc mūsdienīgi tramvaji, kuru pieturās arī krievu valodā tiek atskaņota informācija par to kā jāiegādājas biļetes un jāaktivizē braukšanas kartes. Nelielajā parkā pie tramvaja pieturas ievēroju, ka katram augam ir pievilkta caurulīte laistīšanai, citādāk šeit laikam viss izkaltu! Pamanu pirmos ortodoksālos ebrejus, kam galvā cepure un zem tās raksturīgie peisi - divas matu šķipsnas, pa vienai katrā pusē, kas izskatās kā uztītas. Mazie puikas sēž un virpina matu šķipsnas tramvaja pieturā. Dažiem galvā maziņas cepurītes, kipas, citiem lielākas tādas kā platmales, fedoras, kas lietus laikā tiek iepakotas maisiņā un ar visu maisiņu uzliktas uz galvas. Tas saistīts ar to, ka jūdaisma ticība vēstī, ka galvai vienmēr jābūt apsegtai.

Vēlāk, pastaigājot pa ielām vairāk, vēroju gan dažādas īpatnējas galvassegas sievietēm, kas nedaudz atgādina turbānus, un, protams, musulmaņu rajonos sievietēm ir tipiskie hidžābi un arī pa kādam nikābam. Ar interesi vēroju kā no rītiem neskaitāmi vīrieši, ģērbušies ortodoksālajiem ebrejiem pieņemtajās drēbēs, ar bērnu ratiem kaut kur dodas. Interesanti, ka no rītiem ar bērniem kaut kur devās tieši vīrieši, nevis sievietes.

Ar automātu uz randiņu

Otra lieta, kas uzreiz iekrīt acīs gan Jeruzalemē, gan Telavivā, ir bruņoto cilvēku daudzums. Gan tādi, kas izskatās pēc parastiem policistiem, gan jaunas sievietes, kas pastaigājas pa divām-pa trim, formastērpos, pie sāniem neiztrūkstošie automāti vai arī pistoles maksts. Viens no pārsteigumiem bija kāds vīrs vakara pastaigā Jafā, kurš stāvēja pie kafejnīcas, ģērbies iešļūcenēs, peldšortos un t-kreklā, pirmajā brīdī šķita, ka pie sāniem somiņa, kas pārlikta pār plecu. Somiņa izrādījās automāts. Tāpat arī kāds pārītis, kas pastaigājās par jūru Telavivā, sadevušies rokās, meitenei rokās kafijas krūze, bet puisim pāri plecam automāts. Ar automātu uz randiņu... Pēc oktobra uzbrukumiem Jeruzalemes mērs aicināja visus iedzīvotājus, kam ir šaujamieroči, tos nēsāt līdzi. Izrādās, uzbrukumos vietējiem iedzīvotājiem teroristus bieži vien nošauj tieši mierīgie iedzīvotāji, taču šis fakts raisa daudzas debates par to, vai vienmēr tiek adekvāti pielietos spēks.

Vairumam iedzīvotāju ir pieredze arī aktīvajā militārajā dienestā, jo arī sievietēm ir obligātais militārais dienests. Kāda mana paziņa no Telavivas savulaik dienēja gaisa spēkos, jo tagad arī armijā šeit valda vienlīdzība - ja sieviete ir pietiekoši kvalificēta, viņa drīkst strādāt visus tos pašus darbus, ko vīrietis. Sievietes piedalās arī citās iepriekš par "vīrišķīgām" uzskatītās dienesta daļās. Izraēlā lasīju interviju ar kādu spridzekļu atmīnētāju, kas ir pirmā sieviete šādā amatā Izraēlā. Tajā pat avīzē pirmajā lapā raksts par Latviju un hidžābu nēsāšanas aizliegumu. Tomēr, neskatoties uz bruņotajiem cilvēkiem ielās, Izraēlā nav sajūtas, ka ir nedroši. Pastaigājoties pa ielām, vērojot vietējo dzīvi, ne brīdi neliekas, ka vajadzētu pabāzt rokassomiņu dziļāk padusē un nevienam neskatoties acīs, ātri, ātri iet uz viesnīcu. Vietējie iedzīvotāji ir ārkārtīgi laipni - tie paši bruņotie policisti smaidot norādīja vajadzīgo virzienu, novēlēja skaistu pastaigu. Meklējot Svētā kapa baznīcu, kāda sieviete krustojumā pienāca pati, redzot apjukumu, un parādīja, kur jāiet. Brokastu kafejnīcas īpašniece pateicās, ka apmeklēju Izraēlu, jo teica, ka saprot, ka ar visu, kas attēlots mēdijos, tas noteikti nav viegls lēmums. Pat pašai šobrīd rakstot šos vārdus liekas ačgārni, ka kā pēc tā visa, kas redzēts, lasīts, šī valsts varētu patikt un to varētu ieteikt kādam citam kā brauciena galamērķi?! Taču es tiešām burtiski iemīlējos Izraēlā no pirmā elpas vilciena.

Vēl kāds mīlestības cienīgs aspekts ir Izraēlas virtuve. Noorganizēt restorānu rezervācijas no Latvijas nebija viegls uzdevums, jo vairums mājaslapu bija tikai ebreju valodā - ivritā, uz zvaniem neatbildēja, epastiem ne tik, vai arī, ja atbildēja, tad atbilde bieži vien bija lasāma no labās uz kreiso pusi. Tāpat arī atbildēs angļu valodā bija tik daudz kļūdu, ka bieži vien varēja lasīt ko tādu "serving til the last death" (apkalpojam līdz pēdējai nāve). Tomēr vietas, kas tika izvēlētas un kuras izdevās norezervēt, bija tā vērtas. Restorānā Machneyuda pie tirgus es izbaudīju tādu atmosfēru un ēdienu, kādu es neesmu baudījusi nekad nevienā citā valstī, kaut esmu bijusi un ēdusi vairāk nekā četrdesmit valstīs. No aptuveni piecpadsmit ēdieniem, kas tovakar tika baudīti (tā saucamā izgaršošanas ēdienkarte), katram bija pilnīgi cita garšas buķete, un pilnīgi visi bija garšīgi! Pēc brīža ievēroju, ka aiz restorāna durvīm stāv rinda ar cilvēkiem, kas gaida galdiņu, un viņiem tikmēr tiek nestas dažādas mazas uzkodas, dzērieni. Lai arī neesmu skaļas mūzikas cienītāja restorānos, šeit mūzika bija tik enerģiski uzlādējoša, ka jau pie otrā ēdiena pamanīju, ka sāku dīdoties dejot krēslā un tieši tāpat iet arī visiem citiem restorāna apmeklētājiem!

Skats no otrā stāva galdiņa ļāva vērot pavāra darbošanos ap ēdieniem, un ik pēc brīža uz galda tikti nesti arvien jauni un jauni ēdieni. Izraēliešu ēdiena kultūra ir pārbarot savus viesus - visos restorānos porcijas bija vismaz trīs reizes lielākas nekā cilvēks ir spējīgs apēst, bet tika nesti aizvien jauni tahini (sezama sēklu masa), humusa un dažādu mērču, brūvējumu, vārījumu, sautējumu un citu brīnumu trauki. Izraēla man turpmāk saistīsies ar humusu, jo pēc pirmā acu uzmetiena šo ēdienkarti varētu raksturot kā humuss pie humusa uz humusa. Izraēla arī ir laba vieta, lai nobaudītu citu tautu ēdienus, tādus kā arābu un libāniešu, un arī tur ēdieni tiek nesti milzīgos daudzumos. Piemēram, Abu Gosh restorānam pieder Ginesa rekords par 2010.gadā pasniegto lielāko jebkad pagatavoto humusa porciju.

Ticība

Lai arī runājot par Izraēlu, noteikti nākt prātā Jeruzaleme un ar to saistītie reliģiskie jautājumi, tomēr Telaviva ir gluži citādāka. Pludmales ar lielām viesnīcām pirmajā līnijā, mūsdienīgi restorāni un veikali. Pretstatā Jeruzaleme, kur dažos pilsētas rajonos visi uzraksti ir arābu valodā, citos, savukārt ielas piepilda tradicionāli ģērbušies ortodoksālie ebreji. Arī paši vietējie iedzīvotāji stāsta par to, ka patiesībā arābu un ebreju valodām ir kopīgas saknes, un mūsdienu izraēliešu skolās pasniedz arī arābu valodu. Leģenda vēstī, ka arābi esot cēlušies no Abraāma dēla Išmaila, bet ebreji no Īzāka, tomēr vēlāk viņu ceļi šķīrušies.

Tā vien šķiet, ka Jeruzalemes apmeklējumu nav iespējams ieplānot tā, lai kaut vai kaut kādā mērā neaizdomātos par ticību. Lai arī vecpilsētas baznīcas, visdrīzākais, nevar uzskatīt par tik krāšņām, kā daudzas Eiropas katedrāles, taču daudzu tempļu pamati ir krietni vecāki, un laika gaitā vairākkārt pārbūvēti. Droši vien, katrs Jeruzalemes apmeklētājs iegriezīsies vecpilsētā, lai apskatītu Svētā kapa baznīcu, kas it kā celta Golgātas vietā, kurā šobrīd saimnieko veselas sešas kristiešu baznīcas. Galvenās tiesības gan šeit ir latīņu, grieķu un armēņu baznīcām. Interesanti, ka šo svētvietu katru dienu četros no rīta atslēdz pārstāvis no kādas no musulmaņu ģimenēm, kam paaudzēs ir uzticēts šis gods.

Rītā, kad tur viesojos es, otrajā stāvā pareizticīgie tur dievkalpojumu, ap četrdesmit sievietēm ar lakatiem galvās metas ceļos, un es jūtos neērti fotografējot. No otrā stāva paveras skaists skats uz mozaīkām, kas atgādina Stambulā Aghia Sofia redzētās. Blakus mozaīkai ir svaidīšanas akmens. Ticīgie metas pie tā ceļos, to skūpsta un burtiski kaudzēm uz tā kramē uz tā rožukroņus, lai saņemtu svētību. Taču viena no galvenajām apskates vietām atrodas vēl dziļāk baznīcā, un pie tās vienmēr ir neliela rinda. Tā izskatās kā templis tempļa vidū, un ir tukšā Kristus kapa vieta. Tai blakus arī deg svētā uguns, kur var nosvētīt līdzpaņemtās sveces (protams, tādas pārdod arī baznīcas iekšpusē, taču ārpusē līdzīgas var iegādāties par vairākas reizes mazāku summu). Rindu koordinē kāds garīdznieks, kurš nepieļauj līšanu bez rindas. Vēroju kā kāds kamuflāžas drēbes ģērbies krievu pāris vairākkārt cenšas pielīst priekšā citiem svētceļotājiem, un garīdznieks tos katru reizi nosūta atpakaļ stāvēt rindā ar visiem pārējiem, neņemot par argumentu to, ka viņiem esot jāsteidzas. Tāpat arī lūgšanu laiks iekšpusē tiek ierobežots, jo citādāk rinda nebūtu izstāvama, un pēc brīža visi tiek uzstājīgi palūgti iet prom un ļaut vietu apskatīt citiem. Labākais laiks Svētā kapa un vecpilsētas apmeklējumam noteikti ir tad, kad Jeruzalemē nenotiek nekādas reliģiskas svinības, jo tad, ap deviņiem no rīta, vecpilsēta ir pilnīgi tukša un klusa, un tūristu pūļi sāk parādīties vien ap divpadsmitiem. Tā kā rīts bija ārkārtīgi lietains un aizvien, pat saulei spīdot, ir vējains un diezgan auksti, iespējams, arī tas kalpo par iemeslu tukšajai pilsētai manā apmeklējuma laikā. Tomēr, līdz ar debesu skaidrošanos, cilvēku daudzumus ielās palielinās, lai gan nav pat ne simtā daļa no tā, kas redzēts televīzijas sižetos par Jeruzalemi.

Neilgi pirms pusdienlaika tiek atvērtas visas suvenīru bodītes un dzirdu pa kādam savā virzienā veltītam izsaucienam krievu valodā. Ievēroju, ka daudzviet pilsētā redzamas lauvu skupltūras, izrādās, lauva ir Jūdas cilts simbols, vēlāk - Jūdas karalistes, kuras galvaspilsēta bija Jeruzaleme. Nopērku pastkartes un markas (kuras jau pēc divām nedēļām sasniedz adresātus) un dodos tālāk, Raudu mūra virzienā.
Raudu jeb Rietumu mūris ir svētākā vieta, kur var lūgties jūdaisma piekritēji. Iemesls tam ir vienkāršs - tā ir vistuvāk Tempļa kalnam pieguļošā vieta, un atrasties pašā Tempļa kalnā viņiem aizliedz ne tika pašu reliģija, bet arī Izraēlas šobrīdējā likumdošana. Lai nesaasinātu jau tā nopietno konfliktu un neaizvainotu musulmaņus ļaujot šajā vietā atrasties nemusulmaņiem, Tempļa kalnā lūgties šobrīd atļauts tikai musulmaņiem.

Interesanti, ka patiesībā "Raudu mūris" ir uzskatāms par aizvainojošu nosaukumu, jo to savulaik ieviesa romiešu kristieši. Tas notika laikā, kad jūdaisma piekritējiem bija aizliegts atrasties Jeruzalemē, vienīgais izņēmums bija Tish B'av piemiņas diena (piemiņas diena par pirmā un otrā tempļa sagraušanu). Šajā dienā viņiem tika atļauts ienākt pilsētā un pieminēt sagrautos tempļus, un atnākušie cilvēki nāca un raudāja. Kāpēc tiek raudāts tieši pie mūra? Tiek minēts, ka pēc tempļu sabrukuma Dievs pārcēlis savu svēto klātbūtni no tempļiem uz mūri, un tagad atrodas tajā.

Mūsdienās pieeja sienai ir sadalīta divās daļās - vīriešiem un sievietēm. Ieeju pie sieviešu daļas pārvalda grupa brīvprātīgo sieviešu, kas pie mūra nepielaiž pēc ortodoksālo ebreju standartiem nepietiekami apģērbtas sievietes. Precētām sievietēm jābūt apsegtai galvai. Sestdienās pie sienas aizliegts ienest jebkādas elektroniskas ierīces, jo tas nav pieļaujams Sabata dēļ. Savulaik bija atļauts no sienas savākt putekļus, akmentiņus un skaldīt nost lielākus gabalus, īpaši, pirms lūdzējs devās uz ārzemēm. Mūsdienās tas nav atļauts, vienīgais, ko drīkst ņemt ir tur augošo augu zariņi, jo tie neesot svēti. Tāpat arī, sienu nav atļauts tīrīt, kas rada grūtības vandālisma gadījumos, jo tur uzzīmētos zīmējumus un uzrakstus nav atļauts tīrīt, tie nodilst laikapstākļu ietekmē.
Jūdaismā tiek uzskatīts, ka vārti uz paradīzi atrodas tieši šeit, pie mūra, un visas lūgšanas nokļūst tieši debesīs. Lai atrastu savu dvēseles biedru, tiek ieteikts lūgties pie mūra četrdesmit dienas no vietas. Kopš 18.gadsimta Rietumu mūra sienas spraugās tiek liktas zīmītes. Katru gadu šķirbās tiek ievietots vairāk nekā miljons zīmīšu ar lūgšanām, un dažādas organizācijas mūsdienās piedāvā nosūtīt zīmīti pa epastu, un arī tā tiks ievietota kādā šķirbā. Tomēr daudzi ebreji uzskata, ka zīmīšu likšana ir svētajai vietai nepiedienīga un tā būtu jāaizliedz.

Otrā pilsētas pusē paveras skats uz Eļļas kalnu, sauktu arī par Olīvu kalnu, olīvkoku birzs dēļ, kas te kādreiz augusi. Arī ar šo vietu saistās neskaitāmi Bībeles stāsti gan Vecajā, gan Jaunajā derībā. Tieši Eļļas kalns ir vieta, kur Kristus raudājis par Jeruzalemi. Kalna pakājē ir Ģetzemanes dārzi, austrumu nogāzē ir Betānija, un šī tiek uzskatīta par vietu, kur Kristus pacēlies debesīs. Šai vietai būšot nozīme arī Pastarās dienas notikumos un te sāksies mirušo augšāmcelšanās, tāpēc daudzi vēlas būt apbedīti tieši te. Aizvien Eļļas kalnā atrodas viena no vecākajām kapsētām - 3000 gadus veca jūdu kapsēta ar vairāk nekā 150 000 kapa vietām. Diemžēl Jordānijas okupācijas laikā, ap 1949.gadu tika iznīcinātas neskaitāmas kapa vietas, ieskaitot tūkstošiem gadus vecās no pirmā tempļa perioda. Zeme tika uzarta, tika izbūvēti ceļi, stāvvietas, benzīntanks un kalna virsotnē uzcelta viesnīca. Daži no kapakmeņiem tika izmantoti Jordānijas armijas tualešu izbūvei.  Apvienoto Nāciju organizācija tā arī nekad nav nosodījusi šo rīcību.

Bez daudzajām reliģiskās nozīmes apskates vietām, Jeruzālemē ir arī  citas interesantas vietas, ko ir vērts redzēt. Viena no tām ir Mahane Yehuda tirgus, saukts arī par Shuk. Tirgus nav tikai tūristiem, šeit tiešām iepērkas vietējie, tomēr daudzās bodītēs uzraksti ir arī angļu valodā.

Vairāk nekā 250 tirgotāju piedāvā iespēju iegādāties sieru, augļus, dārzeņus, dažādus reliģiskas nozīmes priekšmetus, šeit var arī papusdienot, piemēram Manou Ba Shouk, kura īpašniece ir francūziete, kas gatavo pēc libāniešu vīramātes receptēm. Tirgū pircējiem dod degustēt dažādas garšvielas, saldumus, arī tradicionālās falafel bumbiņas no turku ziņiem un pupiņām, taču tirgotāji nav tik uzbāzīgi, kā piemēram Turcijā. Tieši Otomanu impērijas valdīšanas laikā šis tirgus izpleties lielāks, bet tā rezultāta sanitārā situācija šeit pasliktinājās. Britu valdīšanas laikā šeit tika uzceltas speciālas tirdzniecības vietas un šis tirgus tagad pamatā ir zem jumta.

Telaviva un Jafa

Telaviva ir otra lielākā pilsēta iedzīvotaju skaita ziņā pēc Jeruzālemes, šeit dzīvo ap 450 tūkstošiem iedzīvotāju. Tāpat kā Izraēlas valsts, arī Telaviva ir ļoti jauna pilsēta, oficiāli dibināta tikai 1909.gadā kā ebreju imigrantu pilsēta blakus Jafas pilsētai. Kopš 1950.gada abas pilsētas ir apvienotas Telavivas-Jafas pašvaldībā.

Ja Telaviva ir mūsdienīga pilsēta, kas pasaulē slavena ar Balto pilsētu jeb lielāko Bauhaus jeb starptautiskā stila māju daudzumu (ap 4000 ēku, kuras celtas pēc vācu ebreju imigrantu arhitekru plāniem), tad Jafa ir pilnīgs pretstats. Ne tikai pirmās liecības liecina, ka šī vieta bijusi apdzīvota jau 7500 gadus pirms mūsu ēras un tā ir pieminēta Bībeles stāstos par Jonu (kuru aprija zivs), gudro ķēninu Salamanu (kurš izšķīra strīdu starp divām sievietēm par to, kura ir bērna īstā māte), Svēto Pēteri (vienu no Kristus divpadsmit apustuļiem), bet pat grieķu mitoloģijā par Andromedu un Pērseju. Andromeda bija Aetiopiešu karaļa Cēfeja un viņa sievas Kasiopejas meita. Kad Kasiopeja lepnībā paziņoja, ka Andromeda ir skaistāka par Nereīdām, Poseidons par dievišķo sodu nosūtīja jūras briesmoni Cetu, lai tas nopostītu Aetiopiju. Andromeda kaila tika pieķēdēta pie klintīm jūrā, bet no nāves to izglāba Pērsejs. Leģenda vēsta, ka šīs klintis ir pie Jafas vecās ostas, un tās aizvien ir redzamas jūrā.

Jafa ir skaista vieta, kur pastaigāties vakaros un naktīs. Mierīga pastaiga no Telavivas gar jūras krastu ļauj baudīt viļņu šalkoņu un jau pāris kilometru attālumā redzams izgaismotais Jafas pulksteņa tornis. Jafa ir mazu pilsētiņu iela, kur aiz katra pagrieziena slēpjas kāda skaists namiņš, suvenīru veikals vai kāpnītes lejā uz krastu. Pie torņa ir arī Sv.Pētera baznīca, kas celta 17.gadsimtā un turpat ir Vatikāna vēstniecības pastkastīte, kur katrs var iemest kādu pāvestam adresētu ziņu. Jafa ir tāda īsta Vidusjūras pilsēta, kaut vai tādēļ, ka te pastaigājas desmitiem kaķu. Rudi, svītraini, melni, pelēki, tie skraida no vienas laukuma puses uz otru un arī ļaujās tikt paijāti. Arī Jafā viss ir mierīgi, cilvēki pastaigājas pa ielām, apmeklē restorānus un vēro skatu uz Telavivas pludmali.

Izbraukšana no Izraēlas

Tā vien šķiet, ka izbraukšana no Izraēlas izrādījās sarežģītāka nekā iebraukšana. Ar uzņemošās puses palīdzību tieku pie mokdan formas, kurā laicīgi nepieciešams aizpildīt pases datus, apmeklējuma mērķi, vietējās kontaktpersonas datus un citu informāciju. Atbraucot uz lidostu, vispirms jādodas nevis uz reģistrācijas galdiņu, bet gan drošības pārbaudi, kas, patiesībā nemaz nav tā uzreiz saprotams. Galvenā gaidīšana tad notiek tur. Arī ar visu mokdan formu vienas personas pārbaude aizņēma ap desmit minūtēm. Vēlāk ātra somu nodošana un skrējiens uz nākošo drošības pārbaudi, un ar acu kaktiņu redzu, ka drošībnieks no iepriekšējā pārbaudes punkta ir panācis kādu brīdi līdzi un skatās, vai tiešām aizeju līdz nākamajai pārbaudei. Somu pārbaude, aizdomīgu priekšmetu papildpārbaude un beidzot pases! Šeit gan viegli, noskanējot pasi pašapkalpošanās automātā, saņemu izbraukšanas lapiņu un varu doties uz tax-free zonu, kur priekšā jau ir tūkstošiem cilvēku. Pamatā visi pērk Nāves jūras kosmētiku un visās lidostās pieejamās konfektes, smaržas un alkoholu. Ja ļauj laiks, daudz ko no tā var iegādāties arī pirms reģistrēšanās lidojumam, vēl neatrodoties beznodokļu zonā.

Kopsavilkumā

Izraēla negaidīti aizķērās manā sirdī kā ļoti patīkama, interesanta valsts. Labi saprotu tos, kas tur vēlas atgriezties vēl un vēl, vai pat apmesties uz dzīvi. Protams, lasot ziņas un uzzinot par notikumiem šajā reģionā, brīžiem paliek bail. Dienu pēc atgriešanās Latvijā, Jeruzālemē uzsprāgst satiksmes autobuss. Taču dažbrīd liekas, ka kaut kas var atgadīties jebkur. Vai tādēļ palikt mājās?