Uz Maroku brauciens sanāca neplānoti, jo uzmācīgie Marokas tirgotāji bija ļoti nopietns šķērslis, lai šīs zemes apmeklējums neliktos pievilcīgs. Taču parādījās iespēja izmantot vietējos paziņas, kas bija ar mieru mūs ne tik vien uzņemt, bet arī pavadīt braucienā pa Maroku. Tādu iespēju nevarēja laist garām.

Tas, ka dodamies uz Maroku, lika sevi jau manīt lidmašīnā. Daudzi marokāņi pie iekāpšanas neko nesaprot ar vietām, sēžas, kur pagadās, tad ar garām debatēm maina vietas. Nepārtraukta murdoņa, kā tirgus laukumā, ir visu lidojuma laiku, tie pastāvīgi pārvietojas pa lidmašīnas eju no vienas vietas uz otru. Stjuarti ik pēc 5 minūtēm liek visiem apsēsties, bet šķiet, ka tas uz marokāņiem nemaz neattiecas. Sāk likties, ka jau pēc stundas lidojuma, visi pazīst cits citu, jo visi kaut ko komunicē savā starpā.

Rabata.

Paziņas sagaida lidostā un aizved pie sevis uz mājām, kas no ārpuses izskatās kā parasta brūna trīs stāvu kaste. Taču iekšā viss ir pārsteidzoši krāšņs un grezns. Viss otrais stāvs principā ir ap 80kvm liela dzīvojamā istaba. Jautājam, kāpēc tā ir tik liela un atbilde ir, lai varam te sasaukt daudz radus un nosvinēt, piemēram, kāzas, kas tā arī parasti tiek praktizēts. Saimnieki sagaida mūs kā vislabākos draugus un galdā tiek celti dažādi vietējie ēdieni viens pēc otra. Pieņemts ir likt apaļā galda vidū lielu šķīvi uz kura ir, piemērm, rīsi ar gaļu, vai liels, pankūkveidīgs sacepums un tad visi ar labo roku (jo kreisā skaitās netīra) ēd, bez galda piederumiem tieši no lielā šķivja. Īpaša un pilnīgi neatņemama sastāvdaļa pie jebkādas viesošanās mājās, ir tējas dzeršana, kur pareizi ir liet tēju no liela augstuma. Šādu īpašo tējas liešanu vēlāk novērojam arī visā Marokā. Cilvēki ir neiedomājami atvērti un draudzīgi, tā ka ap galdu valda smiekli un brīva atmosfēra, nesakatoties uz to, ka vecāki praktiski nemaz nepārvalda angļu valodu. Viņi saka, ka šī ir tagad tava māja un pēc sajūtām tie patiešām skan kā kā patiesi vārdi.

Pirmajā dienā izstaigājam Rabatu. Rabata ir moderna pilsēta, tā ka te daudz ko redzēt nav.

Ievērības cienīgs ir Hassana tornis un greznās Mohameda V kapenes.

Taču visvairāk no Rabatas patika Kasbah de Udajas rajons, kas ir zili balto krāsoto ieliņu rajons. Novembris skaitās jau nesezona (vietējie apgalvo, ka oktobrī/novembrī jau parasti līst izņemot pēdējos pāris gadus), tāpēc tūristu nav daudz. Uz ielas nopērkam bambusu koku sulu, kur bambusi tiek turpat saspiesti un kas izrādās negaidīti garšīga.

Pa to laiku iela visā garumā aizvērta ciet automašīnu kustībai. Pats par sevi tas nebūtu nekas neparasts, bet mūs pārsteidz kas cits - policisti un armijnieki, kas stāv abās ielas pusēs ir izvietojušies ķēdē ik pa 10 metriem. Tādu apsardzi gar ielas malu nebija gadījies novērot pat ASV prezidentu ierašanās laikā. Jautājam policistam kas notiek un tas čukstus atbild, ka garām braukšot karaļa brālis. Nākas pat vairākas reizes jautāt, lai saprastu ko viņš tur čukst. Vēlāk vietējās paziņas pastāsta: izrādās gadus desmit atpakaļ policija un armija bija organizējusi neveiksmīgu atentātu pret karali. Kopš tā laika karalis ar īpašu bardzību uzrauga policistu - militāristu struktūras un ja kāds pēkšņi izdzird kaut ko ne tā policistu sakām, tad uzreiz tiek atlaists no darba ne tikai vainīgais policists, bet uzreiz tiek atbrīvota no darba visi viņa struktūras darbinieki. Izrādās pilsētā ir divtik daudz civilās drēbēs tērpti policisti, kas papildus uzrauga drošibu un seko līdzi visam, kas notiek. Par to nekavējoties pārliecinos pats, kad mēģinu nobildēt ielu ar policistu ķēdi gar malām. Pie manis pieskrien civilais un arābu valodā bļauj, ka nedrīkstu fotogrāfēt to, kas brauks un lai dzēšu ārā bildes. Mana pavadone viņam paskaidro, ka bildēju tikai tukšu ielu un viņš nomierinās. Drīz vien 15 moto policistu ielenkumā garām pašaujas melnie karaļa brāļa Audi un Meresedi. Izrādās pats karalis ir diezgan pretrunīga personība – no vienas puses viņš ļoti rūpīgi seko, kas notiek pilsētā un nekavējoties atlaiž tos, kas ir atbildīgi par būvniecības kavējumiem vai citām nesakārtotām pilsētvides lietām. Agrāk pilsētnieki zināja, ja pa konkrēto ielu garām brauks karalis, tad uzreiz salaboja ielu, atnesa un gar ielas malām novietoja palmas, lai iela izskatītos sakopta. Taču pēdējā laikā karalis mēdz iziet ielās nevienu nebrīdinot. Bezdarbs Marokā esot ap 50%, tāpēc cilvēki mēģina karalim iedot savus datus un, kuriem tas izdodas, tiem visiem tiek sagādāta darba vieta, jo karalis esot visiem līdz šim palidzējis. No otras puses, medicīna un izglītība valstī esot zem jebkuras kritikas un daudzi uzskata, ka karalim ir īpaši lieli un nevajadzīgi tēriņi – uzturēt daudzās karaļa pilis (it kā esot viena vai vairākas pilis katrā lielākajā pilsētā), kuras pēc platības ir vairāku Uzvaras parku lielumā katra.

Vietējie ļoti atklāti stāsta par savu – musulmaņu reliģiju un par pienākumu atdot 10to tiesu nabadzīgākajiem cilvēlkiem, ko arī nepārtraukti novērojam brauciena laikā - paziņas iedod pa kādam dirhamam citiem, neskopojoties. Tā esot arī ar ēdienu un drēbēm. Piemēram, brīvdienās nokauj aitu un 1/10 daļu no gaļas iepako un nosūta nabadzīgākajiem. Tāpēc Marokā ir teiciens, ka cilvēks Marokā var nomirt no jebkā, izņemot no bada vai drēbju trūkuma. Marokāņu islāma ticība ir diezgan brīva reliģija, gribi tici, lūdzies, negribi, nedari to. Neviens neko neuzspiež. Internets, TV, kino netiek cenzēts, tā ka filmas arī viņi ir redzējuši dažādas, arīdzan povokatīvas, pat tādas, kas daudzās valstīs ir aizliegtas, Tomēr reliģijai ir diezgan stingra nostāja ģimeniskos jautājumos. Vientuļās, neprecētās mātes un bērni sabiedrībā tiek diezgan nicināti, tāpēc marokieši, lielākoties, nestājas tuvās attiecībās pirms laulībām, vai arī atsakās no grūtniecības/bērna, ja tas ir gadījies nesastāvot laulībā. Ja tomēr bērns ir piedzimis ārlaulības sakaros, tad neskatoties uz to, ka tēvs varbūt atzīst savu bērnu, vai arī ar DNS analīzēm pierāda tēvu, tas netiek oficiāli atzīts, un bērnam dzimšanas dokumentos tēvu nenorāda. Protams, šāda tēva neesamība atstāj iespaidu uz visu cilvēka dzīvi ne tikai bērnībā, bet arī vēlāk, pat mēģinot apprecēties, potenciālā laulātā vecāki visticamāk pateiks nē, cilvēkam, kas ir dzimis ārlaulības sakaros. Savukārt, ja laulība ir (kāzas parasti ir ļoti lielas, greznas un dārgas), tad šķiršanās gadījumā, valsts ļoti aizsargā sieviešu tiesības tieši materiālajā ziņā. Tāpēc vīrieši cenšas nešķirties, vai pēdējā laikā drīzāk precēties tikai tad (pēdējos gados vīrieši stājas laulībā tikai ap 40 gadu vecumu), kad ir 100% pārliecība par turpmāko kopdzīvi.  

Vakarā aizšaujam uz Kasablanku apskatīt Hansana II mošeju. Neko teikt, iespaidīgi, it sevišķi visi sienas dekorējumi, kas rūpīgi ir izzāģēti marmorā. Braukšana atpakaļ paņem vairākas stundas, jo marokiešu haotiskā braukšana un daudzās automašinas rada palielus sastrēgumus. Izrādās Marokā neesot pat speciālu prasību tiesību iegūšanai. Ja samaksāsi “tiesību sagādniekiem” ap 200 EUR, tad iegūsti tiesības, ja ne, tiesības nebūs. Braukt nav jāmāk. Un nav jau brīnums, tikai katra desmitā mašīna nav apskrāpēta vai apdauzīta. Pa ceļam mūsu pavadones pierunā mūs uzēst “desertu” no ceļmalas tirgotājiem (Latvijā nemūžam neko tādu neēstu no šādiem anti-sanitāriem variantiem) – sūkalu zupu ar putraimiem. Sūkalu zupa bija garašīga, bet tā laikam tomēr bija jau “pēdējais piliens” vēdera cīņai ar dīvainajiem, taču garšīgajiem ēdieniem. Naktī vēdera izeja strādā aktīvi komplektā ar pastipru drudzi.

No rīta nākas iepauzēt ar ēdieniem un vietu apskatēm, bet tikai mierīgi pastaigāties gar vairākus metrus augsti bangojošu Atlantijas okeāna krastu. Klintis ir skarbas un augstas, un balto putu viļnu triekšanās pret tiem dod elpu aizraujošus skatus. Okeāna piekrastē sastopamas tirgotājas, kas zīmē hennas (ja vietējās sievietes pašas nebūtu pie viņām vedušas, nekad mūžā pie tādām mūsu meitenes nedotos). Sievietes jau pašas par sevi jaukas, laipnas, bet higiēna tur piekopta netiek. Tur pat blakus tiek tirgotas vistas un pašcepta maize. Tepat netālu, piekrastē klinšu alā vietējie veic rituālus nokaujot vistas, lai pielūgtu sev veselību, laimi vai ko citu kāroto. Reliģija to neatļauj, bet cilvēki tomēr to dara. Alu, kurā veic rituālus, no krasta tik viegli nevar saskatīt, ir jānolaižas pa klinšaino piekrasti nedaudz zemāk un tad var redzēt, ka aiz liela akmens alā deg ugunskurs. Tur viņi nesot netālu piekrastē nopirktās vistas, maizi un citas veltes, ko upurēt.

 Vakarā tiekam uzaicināti ciemos uz vakariņām pie vecāku radiniekiem uz dzīvokli. Principā dzīvokllis ir ļoti askētisks. Neskatoties uz to, ka dzīvoklī dzīvo piecu cilvēku ģimene, vienalga, viena istaba no trijām tiek atvēlēta viesiem. Istabā ir tikai sofas, TV un apaļš galds. Pārējās divas istabas tiek sadalītas starp vecākiem trijiem bērniem. Marokā ir ļoti stipras ģimeniskās tradīcijas un bērni aiziet dzīvot citur tikai tad, kad aprecās, un tas, ka trīsdesmitgadīgie dzīvo kopā ar vecākiem, šeit nav nekas neparasts. Protams, bērni nedzīvo kopā arī gadījumos, ja strādā vai mācās citā pilsētā, bet ja atgriežas atpakaļ, tad atkal dzīvo kopā ar vecākiem. Galdā tiek celta gardā zupa – harira, kas pēc garšas skābena, bet pēc tradīcijām tiek ēsta kopā ar “chebakia”, tipa cepumiem medū.

Marrākeša.

Nākamajā dienā pārbraucam uz Marrākešu, kas nudien ir skaista pilsēta ar sarkanā māla celtām mājām. Ielas īpaši jauki apzaļumotas un ir skaidrs, ka te tiek ieguldīti prāvi līdzekļi, lai veidotu tās krāšņas un pievilcīgas. Šī jau ir berberu zeme un tā nepavisam nav līdzīga ne Rabatai, ne Kasablankai. Ja Rabatā un Kasablankā mopēdisti, velosipēdisti un skūteristi bija uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi, tad te jau tas ir bezmaz galvenais pārvietošanās līdzeklis. Marokas vidienē un dienvidos ir jāmāk pāriet ielu, jo te braucamlīdzekļi tevi nepalaidīs uz gājēju pārejas (protams, ja ierauga, ka ārzemnieks, tad tomēr apstājas, bet pa lielam, nē). Jau radinieku sazvanītais paziņa uzņemas mūs pavadīt pa Marrākešu. Iesākumā viņš ieved vecpilsētas (Medina) pašā centrā, kas pēc būtības ir vairāku simtu mazu ieliņu, kas ir pārpildītas ar dažnedažādām tirgotavām un aizved uz vienu “ieskrietuvi” paēst. Pie ieejas ir izliktas grilētas aitu galvas. Izrādās, ka tas šeit ir samērā populārs ikdienas ēdiens. Mēs tomēr izvēlamies tradicionālāku dzīvnieku ķermeņa daļu gaļu un nevaram vien nobrīnīties, kur vietējā ēstuvē to var sagatavot to tik izcilu. Godīgi sakot, nemūžam šāda veida ēstuvē, tirgus vidū, neriskētu iet ēst, bet, kā vēlāk izrādījās, ne velti vietējais aizveda tieši uz šādu vietu, jo pēcāk ēstais restorāna ēdiens ne tuvu nestāvēja klāt garšīguma ziņā. Izstaigājam tirgu (souk) un par pārsteigumu sev, tas nebija nepatīkami, bet drīzāk pat ļoti feini, jo vietējie pavadoņi ir lielisks “vairogs” un palīgs visās sarunās ar tirgotājiem. Pa šaurajām ieliņām, kas ir vietums ir tikai pāris cilvēku platumā staigā pircēji, brauc skūteri un ēzeļu pajūgi. Spēj tik izvairīties.

Pēc tirgus aizdodamies uz Mažorelas dārzu dārzu, kas ir lieliska, klusa vieta pašā, trokšņu pārpildītajā, pilsētas centrā. No sākuma ir it kā vilšanās, jo patiesībā dārzs ir ļoti mazs, savukārt, tūristu ka biezs. Tomēr vēlāk, domas mainās jo dārzs ir patiesi skaists ar dažnedažādiem neredzētiem kaktusiem, un, tuvojoties dārbalaika beigām, tūristu ari vairs praktiski nav.

Vakarā aizejam nopirkt Menara Mall lielveikalā vīnu. Apsargs mūs ielaiž iekšā alkohola nodaļā ar laipnu smaidu, savukārt, mūsu pavadonēm, musulmanietēm (par ko tikai teorētiski norāda lakats ap galvu), aizliedz alkohola nodaļā ieiet. Nav jau viduslaiki un mūsu pavadone, pēc profesijas juriste, saceļ traci par diskrimināciju, līdz ierodas veikala vadība un beigās liek atvainoties apsargam un turpmāk liek laist iekšā alkohola nodaļā ikvienu, kam ir vairāk par 18 gadiem. Prieks, ka Marokā sievietes cīnās par vienlīdzību un netaisās samierināties ar jelkādu diskrimināciju.

Pie lielveikala apskatāmas gaismas muzikālās strūklakas. Tīri smuki.

Kārtējā dienā aizbraucam uz atrakcijām kalnos, ar iešanu pār aizām pa virvju tiltiņiem un “zipline” braucieniem pār dziļām gravām. Lai gan tas jau bija darīts iepriekš, patika, jo var atkal izbaudīt savādākas vietas un skatus. Pa ceļam piestājam pie Argano eļļu “ražotnes”, kas pēc būtības ir sociāla vieta sievietēm, kuras aicina kaut ko darīt (ražot), nevis vienkārši sēdēt mājā bez darba. Protams, ka galu galā pasākums ir komerciāls, taču eļļas, ziepes, krēmi u.t.t. esot ļoti veslīgi un labi, bet uzsauktās uzkodas ar tēju beigās piedod vēl patīkamu sajūtu.

Varzāzāta.

Dodamies tālāk uz Varzāzātu. Pavadones stāsta, ka ceļmalas kokos un ceļmalās atstātās automašīnās ir paslēpti ātruma radari, kas caur aplikāciju uzreiz nosūta informāciju uz tālāk stāvošo policistu telefonu. Ceļš cauri Atlasa kalniem ir gana krāsains, salīdzinot ar pārējo Maroku. Mājas te ir vienkāršas un kantainas, kas celtas no sarkanā un brūnā māla. Skati ir interesanti un mums nepieredzēti. Nonākam Varzāzātē, kas izrādās pavisam atšķirīga pilsēta no līdz šim redzētajām. Mājas visas ir krāšņas ar dekorējumiem, līdzīgā stilā celtas. Pilsēta tīra un sakopta. Pavadones stāsta, ka te nemaz nav jābaidās, ka kāds kaut ko varētu nozagt, vai notikt kaut kas krimināls. Tas vairāk esot izplatīts Marokas vidus daļā. Atkal ir sarunātas naktsmājas pie vecāku paziņām un, kā izrādās, marokieši pat ļoti apvainotos, ja paziņas nepaliktu pie viņiem nakšņot, bet izvēlētos viesnīcu. Saimnieki ir konservatīvi berberu musulmaņi taču, uzņemot savā mājā, tie ir neiedomājami atvērti un laipni pret viesiem. Māja, līdzīga kā iepriekš – 4 stāvi ar neskaitāmām istabām, no kuriem divas lielas istabas ir paredzētas speciāli viestiem. Mājā ir daudz krāšņu paklāju un dīvānu, kas izšūti zelta diegiem vietējos rakstos. Kā parasti, ēdieni tiek celti galdā viens pēc otra un tie ir ļoti garšīgi. Vakarā nolemjam aizdoties uz vecpilsētu. Ieliņas tur ir viena cilvēka platumā ar tuneļiem un maz apgaismotas. No laba prāta šādos kvartālos tumsā iekšā nedotos, bet mūsu pavadones sarunā vietējo puisi, kas apņemas mūs pa ieliņām izvadāt. Stāsta interesanti par berberu dzīvi, kas būtu vesela atsevišķa apraksta vērts. Beigās mūs aizved pa šauru, zemu tuneli pie vienām durvīm, kur dzīvojot berbera fonda priekšsēdētājs, kas popularizē gan berberu rakstību, vēsturi un kultūru, gan aktīvi aizsargā vietējo dārgumu – dateļpalmas. Berberu priekšsēdētājs nav mājās, bet, ejot prom, saskrienamies ar to tunelī. No sākuma tikai paspēju nodomāt, ka labāk viens, naktī tādu uz ielas nesatiktu (ar melnu turbānu galvā garā apmetnī, bez priekšzobiem). Taču vēlāk viņš izrādās sirsnīgs cilvēks, kas pie tam ļoti labi dzied. Viņš ieaicina savā mājā. Mjāāā... mājā, kurā viņš dzīvo, nav nekā no pārticības. Liekas, ka esam nonākuši kaut kur īstos viduslaikos ar berberu vecajām lietām un šķietami diezgan lielu anti-higiēnu. Bet nu tā viņš tur dzīvo ar visu savu ģimeni un pavisam maziem bērniem. Stāsts ir interesants, bet, kā šeit visur ir pieņemts, arī šeit kaut ko tur mēģina neuzbāzīgi nopārdot. Beigās uzaicina visus iedzert tēju. Pēc vietējām paražām skaitās, ka apmeklējot kāda mājas, saimniekam ir kaut kas jādod viesim, kaut vai padzert tēju. Te nu jāsaka, ka, ņemot vērā iepriekšējo pieredzi ar vēderu, bail bija skarties klāt glāzei, jo stipri apšaubu, ka viņa mājā bija pieejams kaut normāls ūdens. Taču, neko darīt, atteikt nevar un nāksies vēlāk izlīdzēties ar kārtējām vēderzālēm. Vēlāk, kad izejam no “vecpilsētas” apspriežam, ka tādā piedzīvojumā nekad, nekad nepietiktu drosmes doties nakts laikā, ja nebūtu vietējo palīgu. Tomēr, tagad šķiet ka šis piedzīvojums paliks atmiņā uz mūžu.

Tingira.

Dodamies tālāk uz Tingiru. Marokā ir ļoti daudz ceļu policistu, kas kontrolē automašīnas, bezmaz katrā otrajā ciematā. Pārbauda dokumentus, obligāti noskaidro, kas brauc mašīnā (izrādās, uzzināt kādas personas atrodas mašīnā ir tikai normāls jautājums) un tad palaiž. Reizes piecas apstādina tāpat, taču nākas iekrist arī uz pārsniegtu ātrumu, kur policists šoreiz ķer ar rokas radaru. Tas izpaužas diezgan interesanti – policists stāv jau ceļa vidū un tēmē uz tevi, kā ar pistoli. Viņu pilnīgi nesatrauc, ka satiksme abos virzienos ir diezgan ātra un blīva. Nodzen tevi malā, bet pats paliek stāvēt joslas vidū. Pienāk otrs policists un nostājas tam aiz muguras, tā, ka abos virzienos braucošajiem tagad paliek tikai pus josla, kur izmainīties. Nu neko teikt, lielceļa karaļi. Ātrums ir bijis 105km/h vietā, kur atļautais ar 60km/h. Sods 140EUR. Protams, mūsu paziņas to netaisās maksāt un sākas diskusija. Te tā ir normāla prakse – runāties un smieties ar visiem, ieskaitot ceļu policistiem. Vārds pa vārdam, iepazīstināšana ar visiem auto sēdošajiem, līdz beigās tiek atrasti daudzi kopēji paziņas, un tiekam palaisti bez soda. Pēc kādām pāris brauciena stundām atkal tiekam noķerti par ātruma pārsniegšanu. Tur jau policists ir nopietnāks, kopīgi paziņas neatrodas un liek maksāt. Nekā nebija. Paziņas turpina apvārdot un pēc 10 minūšu diskusijas, braucam tālāk bez soda. Brīnāmies. Paziņa stāsta, esot teikusi, ka nav naudas ko samaksāt un ko ceļu policists, savukārt atbildējis, lai tik paņem no tūristiem, jo tiem jau nu nauda esot. Taču tālāk atkal norit visādas vārdu spēles par godprātīgiem policistiem, tūrisma attīstību, juristu attieksmi pret policistiem u.t.t., līdz policists padodas. Abiem policistiem pie krūtīm bija piespraustas kameras, tā, ka nav skaidrs, kā viņi viņi pēc tam attaisnojas vadībai par pārkāpuma nesodīšanu. Lieki teikt, ka tūristiem pie stūres šādās situācijās ir mazas izredzes izlocīties.

Daba te atkal savādāka, ielejās, ap upēm, ir daudz palmas, bet māla mājas celtas, maigi sakot primitīvi lipinot kopā mālu, kur taisna nav neviena siena un tās ir bez jebkādiem rotājumiem. Jūtams, ka cilvēki te jau ir nabadzīgāki. Gandrīz visas berberu sievietes te ir tērpušās hijabas drēbēs un lakatos, bet vīrieši džellabās (halātos ar kapuci). Vakarā mūs uzņem savās mājās kārtējie mūsu pavadoņu vecāku paziņu paziņas. Uzņem, kā labākos draugus, kaut arī pilnīgi visus gan viņi, gan mēs redz pirmo reizi dzīvē. Kārtējā četrstāvu māja ar pilnīgi nesaprotamu plānojumu (daudz lieli kāpņu laukumi, balkoni, tukšas halles ap 80kvm, lielas istabas (saloni) viesiem, bet pašiem mazas istabiņas un maza virtuve). Kā parasti, “šī ir jūsu māja” un atkal galdā tiek tiek celti dažādi ēdieni. Šādā veidā ceļojot drīz jostas caurumiem būs jāpārvietojas uz platāko pusi pa divām iedaļām.

Aizbraucam uz netālo Todras aizu, kur ceļš iet gar upīti starp divām stāvām un augstām klintīm.

Lai arī daudz kas pieredzēts, aiza ir gana iespaidīga un saule tajā spēj iespīdēt vien pāris stundas dienā. Braucam tālāk uz Merzogas tuksnesi. Gar ceļa malām arvien vairāk sāk parādīties kamieļi. Iebraucam pilsētelē kafejnīcā apēst vietējo pastillu.

Pastillas sagatavošana un cepšana ir interesants process, kuru vietējie aicina pavērot. Laukos dzīvojošie te jau ir ļoooti nabadzīgi un pārtiek lielākoties no garāmbraucošo dāvanām, tāpēc mūsu pavadones paņem vienu pastillu līdz, kuru vēlāk atdod vietējiem bērniem, bet pārtiku izdāļā kamieļu ganiem. Arī vietējo berberu apģērbs kļūst līdzīgāks tuvo austrumu krāsainajiem apģērbiem, savukārt sievietēm jau daudz vairāk parādās melnās nikabas ar aizsegtajām sejām. 

Merzougas tuksnesis.

Vakarā paņemam brauciena ar kalmieli tūri pa Merzougas tuksnesi ar palikšanu berberu teltīs pa nakti tuksnesī.

Tuksneša kāpas ir iespaidīgas, saulrieta krāsas neaprakstāmi skaistas un braucienam īpašu noskaņu piešķir tālumā pravietojošās citas kamieļu karavānas. Sajūtas droši vien kā seno laiku austrumu tirgoņiem. Saulriets ir vienreizējs. Nonākam berberu nometnē, kurā šoreiz esam vienīgie tūristi (nesezona). Vakarā mums tiek piedāvāts vietējais berberu mūzikas priekšnesums, kurš lai arī nebija slikts, bet tomēr es to nosauktu par nelielu haltūru. Toties miljons zvaigznes ar spilgto mēnesi, naksnīgajās debesīs, noteikti nav haltūra. No rīta noskatāmies saullēktu, lai gan tas nav tik iespaidīgs, kā vakardienas saulriets. Aizstaigājam līdz “parastajām teltīm”, kurām nav paredzēts ne berberu priekšnesums ne ēdināšanas.... brrrr, tādās tomēr es negribētu nakšņot, pat ja man vēl par to piemaksātu. Ja vispār ir vēlme pavadīt nakti tuksnesī berberu teltī, es noteikti izvēlētos “luksusa” variantu.

Nedaudz pastaigājamies pa kāpām un kamieļojam atpakaļ uz Merzougu. Pa ceļam pie mūsu karavānās aktīvi grib piebiedroties viens noklīdis apseglots kamielis. Nez kur palicis saimnieks, bet nu mūsu kamieļu vedējam papildus visu laiku ir rūpes, kā spēt aizdzīt prom nelūgto ciemiņu. Laiks ir fantastisks - nav ne vēja, ne mākoņu, bet pāris desmit minūšu laikā, pēc tūres beigām, pēkšņi, nez no kurienes, uzrodas vējš un smilšu vētra. Labi ka jābrauc prom, jo redzēt vairs nevar tālāk par 50m un mute uzreiz ir pilna ar smiltīm. Ceļš no Merzougas uz Fesu vijas caur kalniem ar palmu pilnām zaļām ielejām, serpentīniem, plašiem skatiem pāri līdzenumiem un mežonīgiem akmeņainiem kalniem. Pa ceļam ir viens neparasts aukstais “geizers”, kur no zemes šaujas augšā pārdesmit metrus augsts ūdens stabs.

Marokā laika apstākļi dažādos reģionos mēdz būt gana atšķirīgi, jo Atlasa un pārējie kalni nošķir vienu Marokas daļu no otras. To arī novērojam nākamajā dienā, kad laika apstākļi, tuvojoties Fesai, ir nomainījušies būtiski - ar aukstumu, lietu un miglu. Uz šosejas izmirkuši mērkaķēni izmisīgi gaida kādas garāmbraucošās automašīnas, kurām izdiedelēt jelkādu barību.  

Izbraucam cauri Ifranai, kas ir dārgākā Marokas pilsēta, kalnos augšā, un, pēc sajūtām, esam nonākuši Eiropā, jo gan sakoptā pilsēta, gan apkārtējā daba, kopā ar lietainajiem laika apstākļiem, atgādina parastu Eiropas pilsētu.

Fes.

Vakarpusē izstaigājam Fesas vecpilsētu. Mūsu pavadones ir ļoti nobijušās, jo pēc vietējo uzskata un statistikas, Fesa esot bīstamākā pilsēta Marokā. Viņas stāsta, ka šeit ļoti vienkārši vispirms ar nazi savainojot cilvēku un tad atņem maku, somu vai telefonu šaurajās sānieliņās. Protams, valsts ar to cīnās, visur esot saliktas kameras, vecpilsēta pilna ar policistiem privātajās drēbēs, bet vienalga viņas labāk izvēlas “vietējo gidu”, kas pie reizes ir arī privātais policists. No sākuma apskatām Fesas slaveno, bet smirdīgo ādu krāsotuvi. Nav skaidrs, kā un cik ilgi cilvēki spēj tur nostrādāt. Pēc tam, lai arī gribējām nopirkt šādas tādas lietas vecpilsētas tirgū, tomēr sajutāmies kā tāds aitu bars, kas tiek vadāts uz riņķi pa vieniem un tiem pašiem veikaliņiem, kuros varot nopirkt tieši mūs interesējošās lietas. Diemžēl jāsaka, ka visos gida piedāvātajos veikaliņos, preces bija dārgākas, kā citās nomaļās pilsētās redzētais. Attiecīgi komisijas procentu viegla pelnīšana “gidam” nevedās, savukārt, mums arī sāka apnikt tā riņķošana un izvēlējāmies “šķirties draudzīgi”. Lai arī mūsu pavadones visa brauciena laikā pilnīgi visas lietas spēja nokaulēt uz vietējo cenām, šeit tā “šķiršanās cena” diez cik draudzīgi negribēja nākt. Beigās nācās šķirties no 10EUR, kas mūsu ieskatā bija padaudz par veikalu izrādīšanu. Nu labi, tā ir Maroka, un tūristu vietās bez šādiem “gidiem” laikam grūti iztikt. Ir jau arī savs labums - gids mūs arī pieskatīja, atgādināja, kurās starpieliņās rūpīgāk jāpieskata somas un visa gājiena laikā neviens cits “gids” mums vairs neuzbāzās ar saviem pakalpojumiem. Tālāk jau pašiem par sevi, iepirkšanās noritēja raitāk. Savukārt, attiecībā uz Fesas vecpilsētu, tā bija viena no brīnišķīgākajām šauro ielu pilsētiņām, kāda līdz šim redzēta. Pavakariņot izbraucām uz Fesas jaunāko pilsētas daļu, kas arī likās moderna un tīri labi patika.

Maroka attīstās ļoti ātri, būvniecības bums ir novērojams visās malās, tāpēc, ja ir vēlme izjust autentisko, seno Maroku, tad tuvākā desmitgadi varētu būt pēdējā, lai to vēl paspētu izdarīt.

PS. Un paldies bambuks par Marokas stāstu Takā, kur informācija bija gana noderīga.