Kuba

33 atbildes [Pēdējā ziņa]
Ilmis
Nav tiešsaistē
Kopš: 08/02/2011
Ziņas: 383
Manīts: pirms 15 st

Kuba

Organizēšanās braucienam.

Brauciens uz Kubu sanāca samērā neplānoti, jo bija nepieciešams aizbraukt darba darīšanās. Lai arī daudz reizes ir redzētas zemas cenas uz Kubu, tomēr, kad ir nepieciešami konkrēti datumi un no Rīgas, tad cenas ir gana augstas. Izrādās, šobrīd cenas var uzturēt augstas, jo uz Kubu lido tikai no Madrides, Frankfurtes (ar nakšņošanu Kanādā) un Parīzes. Protams, tie ir maz reisi un visi ir aizpildīti. Tā nu vairākus mēnešus monitorēju cenas, bet kad jau tuvojās pēdējais brīdis, nācās kombinēt pašam lidojumus no Milānas caur Madridi un atpakaļ uz Madridi. Šāda kombinācija bija vismaz 600EUR lētāk, nekā brauciens no Rīgas. Protams, nācās kombināt pārējos lidojumus klāt, tad nu cena sanāca par 300EUR lētāk. Lidojums norezervēts un jāmeklē naktsmājas. Tavu pārsteigumu, bet lielie aģenti (kā Booking, vai Kayak) nepiedāvā viesnīcas Kubā. Labi, ka ir pavisam nedaudzi, kas tomēr kaut ko piedāvā, ka Hotels.com un vēl pāris. Norezervējam viesnīcas/naktsmājas (patiesībā izīrē daļu savas mājas). Rezervējumu apstiprinājumi atnāk, taču pēcāk no izīrētājiem pienāk visādas interesantas atbildes. Pirmās naktsmājas atbild, ka minētajos datumos mēs esam nokavējuši rezervāciju un vietas vairs nav. Taču pēc pusstundas viņi atsūta, visādas norādes, kā viņus atrast, atvainojas, ka diemžēl viņiem nav baseina, kas norādīts informācijā, piedāvā ekskursijas, iesaka ne arvienu pa ceļam nekontaktēties, jo vietējie esot “triku meistari”. Neviena vārda par to, ka tikko paši atteica rezervāciju. Tā nu netieku gudrs un rakstu viņiem vai tie apartamenti ir, vai nav pieejami. Tad nu viņi atbild vēl neskaidrāk: Jums istabas nav, bet mums ir cita istaba. Protams, viņi raksta spāniski un nav skaidrs, vai nesaprotu, vai tomēr google translate nepilnīgi iztulko. Aizsūtu savam spāņu kolēģim, lai iztulko, kā tad īsti ir. Viņš arī nesaprot un uzdod jautājumu, ka tad īsti tie apartamenti piedāvā. Izrādās piedāvājot vietā citus apartamenta iznomātājus. Lai tik braucot pie viņiem, viņi savedīs kopā un vēl uzsauks brokastis. Nu labi riskēsim. Otrie apartamenti uzraksta, ka mainīs 1EUR pret 140CUP. Paskatos oficiālo kursu 1EUR tiek mainīts pret 25CUP. Nesaprotu, kāpēc tad apartamenti piedāvā tādu mistiski labu kursu. Rakstam vietējam un lūdzam padomu. Izrādās tūristiem maiņas kurss ir 1EUR=25CUP. Vietējiem maiņas kurss ir 1EUR=118CUP, bet neoficiāli melnajā tirgū 1EUR var pārdot par 150-170CUP. Tāda, lūk, matemātika post sociālisma valstij bez stipras valūtas.

Auto noma.

Mums ir nepieciešamība iznomāt auto ar saņemšanu Havannā, bet nodošanu citā pilsētā. Sāku meklēt auto un izrādās tā arī ir Kubas īpatnība. Pa lielam visas auto nomas pieder valstij. Vietējie auto iznomāt nevar, tāpēc visām rezervācijām uzreiz prasa pasi, lai pārliecinātos, ka esi ārzemnieks. Cenas ir astronomiskas. Ap 1000USD par nedēļu. Protams, pēdējā gada laikā visur auto nomas cenas ir augušas, bet nu šis liekas sālīti priekš nabadzīgas valsts. Taču piedāvājums,  ak vai…. Daļai auto nomu nav mājas lapas. Daļai ir mājas lapas, bet to līmenis ir tāds, kā mums bija gadus 10 atpakaļ. Mājas lapās uzlikt dažādus paņemšanas un nodošanas vietas ir reta ekstra. Pēc daudzu stundu meklējumiem, paliek vien pāris lapas, kur vispār šāda opcija ir pieejama. Tad nu pasūtam tādu auto. Cena necerēti laba 378USD par nedēļu ar saņemšanu vienā vietā, bet nodošanu citā. Rezervējam. Uzreiz atnāk apstiprinājums, bet, lai rezervācija būtu spēkā, ir jāsamaksā visa īres cena caur atsūtīto linku.  Gribu maksāt, bet, uzspiežot uz linka, cena jau rādās 650EUR. Jautāju, kāpēc tā? Atbilde ir nu 650EUR ir tas pats, kas 630USD un nav ne vārda, ka rezervējumā bija tikai 378USD. Nesaprotu, kāds sakars, jautāju vēlreiz, ka 378USD nav 650USD. Atbilde, nu tur nāk klāt iebraukšana lidostā, apdrošināšana, degviela. Izrādās, mašīnas pārdzīšana pat nav iekļauta cenā un tā vēl būs jāmaksā uz vietas. Nē, nu tas mani neapmierina un jautāju, lai iedod galējo cenu un pie reizes, cik tad būtu cena bez auto pārdzīšanas, ilgākam periodam, bet paņemot un nododot auto Havannā. Atbilde: tad jums nepieciešama jauna rezervācija no Havannas uz Havannu? Pilnīgi liekas, ka muļķo. Rakstu vēlreiz, ka mani interesē divi varianti. Vairs auto noma neatbild vispār. Nākas mēģināt rezervēt caur pāris atlikušajām mājaslapām. Vieni uzreiz atbild, ka līdz mēneša beigām auto nav. Otri piedāvā auto ar paņemšanu Havannā, bet nodošanu pēc 4 dienām otrā galā. Saku, ka man tam nav jēgas, jo man vajag 7 dienas. Tad nekā, auto nav. Lieki teikt, ka atbild spāniski un, ierunā tekstus Whatsapp. Rakstu, ka ierunātos tekstus nesaprotu, un, lai iztulkotu, nepieciešama atbilde rakstiski. Kaut kā ne šis ne tas. Beigās jau sāku meklēt auto kantoru opcijas, kam būtu birojs, kas būtu netālu no galapunkta. It kā atrodas 60km attālumā, bet… no šīs pilsētas uz man nepieciešamo galapunktu vispār neiet nekāds sabiedriskais transports un vienīgā iespēja ir braukt ar taksi, kas atkal maksās ap 100USD. Lieki teikt, ka pilsētele maza (kā Ādaži) un diez vai tur viegli būtu atrast taksi. Brauciens strauji tuvojas un nu jau sākt trūkt laika, te pēkšņi kārtējā auto noma normālā angļu valodā atbild, ka visu var. Cena nav mazākā, bet vismaz ir iespējams komunicēt saprotamā valodā un tas ir kaut kas, kas ir vajadzīgs. Jā rezervējam. Uzreiz atkal ir apmaksas links, kur ir jāapmaksā noma avansā, lai auto tiktu norezervēts. Vienlaicīgi uzrodas pirmā auto noma, kas beidzot atsūta ciparus ar pārdzīšanu, kas maksāšot 300USD. Liek uzreiz atkal nekavējoties samaksāt, jo rezervāciju vairs nevarot atcelt un es “esot uz visu piekritis”. Atbildu, ka neko neesmu piekritis, viņi nedēļu nedeva ziņu par cenām un netaisos neko no viņiem vairs ņemt. Tad nu palieku pie auto nomas, kas vismaz sakarīgi ātri un saprotami komunicēja, lai gan cena varbūt izrādīsies lielāka, nekā pirmajai auto nomai. Mjā, noguru no šīm daudzu stundu meklējumiem un komunikācijām jau pirms brauciena.

Laipni lūdzam brīvības valstī.

Nolaižamies Havannā laicīgi, taču no lidmašīnas ārā nevienu nelaiž. Sēžam un kaut gaidām. Paiet 10, 15 minūtes. Tad jau pusstunda. Pilots kaut ko spāniski informē, saprast neko nevar, bet pēc teksta var nojaust, ka esam iekļuvuši satiksmes sastrēgumā (?). Nopietni? Nekādu lidmašīnu rindu neredzam. Pēc aptuveni stundas gaidīšanas beidzot sāk visus laist ārā no lidmašīnas. Dodamies uz imigrācijas pārbaudi, kur īpaši nesteidzīgā veidā tiek pārbaudītas iebraukšanas formas kam ir, un tie, kam tās nav, pilda uz vietas. Pēc tam pasu kontrole, kur katra fotografēšana un datu ievade aizņem 3 minūtes. It kā nav daudz, bet pie aerobusa ar 500 pasažieriem tas ir ļoti daudz. Pēc tam īpaši neefektīva darbošanās pie cilvēku un somu skanēšanas. Kopā viss paņem vēl vienu stundu, lai tiktu laukā no lidostas.

Izejam ārā no lidostas, lai arī vakars, ārā gana tveicīgs. Dodamies pāri ielai uz galeriju, kurā ir auto nomas. Atrodam savējo, dodam vaučeri. Darbinieks paskatās un izved mūs ārā no galerijas un aizved pie “saldējuma tirgošanas lieluma kioska”, kurā būšot mūsu auto. Gaidām, pienāk cits darbinieks, paskatās dokumentus un aizved mūs uz citu “saldējuma kioskiņu”. Ejam iekšā un sakām, ka mums vajag auto. Tie paskatās un sūta mūs atpakaļ uz pirmo kioskiņu. Aizejam atpakaļ, bet tur darbinieks atkal mūs dzen atpakaļ. Šoreiz sakām, ka neiesim, lai tagad nāk līdzi. Viņš atnāk un beigās tomēr visi kopā secina, ka mūsu auto būs pirmajā kioskiņā. Mūs sāk apkalpot. Ar angļu valodu, stipri uz “jūs”. Tad viņi savās starpā tur sāk brīnīties, ka automašīna ar automātisko kārbu nav. Kā var nebūt, vajadzētu būt! Sāk tur savā starpā diskutēt un meklēt. Saku, ka man vienalga, der arī mehāniskā, bet beigu beigās kaut kāds auto atrodas. Aizved parādīt auto, kas nu apdauzīts no visām pusēm, trūkst logu tīrītājs, uz rezerves riteņa uzmesta netīra sega, bet nu kāds ir tāds ir, tas ņemšanās laiks jau ir apnicis. Auto noma, lai parādītu, ka viņus vairs neinteresē auto bēdīgais stāvoklis, demonstratīvi sazīmē auto zīmējumā visās auto pusēs ķekšus un skrambas nesaskaņojot vai tur tādas tur vispār ir faktiski. Nedēļas īre kopā ar apdrošināšanu mazajam Hundai principā izmaksā tās atlikušo vērtību, tā, ka katrs nākamais tūrists, kas vēl īrēs šo apdauzīto auto, nesīs tīru peļņu.  Izbraucam no lidostas, suta liela un sāk svīst ciet auto logi. Nekādi tos atkausēt neizdodas un tā uz “pus tausti” sākam meklēt naktsmājas. Uzreiz iekrita acīs, ka liela daļa ielu grimst pilnīgā tumsā un ielu apgaismojuma nav, tikai atsevišķās vietās pa vientuļai laternai. Nogriežoties no šosejas uz naktsmājām, tad “sānieliņa” ir principā bedru ceļš, kur ir jāmēģina apbraukt bedres nenolaužot riteņus. Ar nelieliem pārpratumiem (saimnieks negrib mūs pieņemt, jo gaida citu vārdu, bet nu kaut kā saprotamies, ka esam tomēr īstie) atrodam naktsmājas.

Vinales.

No rīta, 5.30 mūs modina daudzbalsīgas gaiļu dziesmas no tuvākas un tālākas apkārtnes un kā vēlāk pārliecināsimies, tam nav nozīmes, vai tu dzīvo pilsētā vai laukos – gaiļi dzeid visur. Dodamies Vinales virzienā. To jau biju dzirdējis, ka varētu būt problēmas ar degvielu un tā arī ir. Pie tiem benzīntankiem, kur degviela ir, auto rindas ir garas. Degvielu dod limitēti. Esam ieradušies retro valstī. Novērojamas ir padomju laika astoņdesmito gadu vieglās un smagās automašīnas, kā arī vēl vecākas, jau pavisam retro amerikāņu auto. Protams, izplūdes gāzes neatbilst nekādām normām un gaisā ir daudz melnu un baltu izplūdes dūmu.  Protams, gaisa kvalitāte neatbilst nekādai “zaļajai” domāšanai, vai normām it sevišķi atsevišķos Havannas rajonos, kur ir vairāk auto. Izbraucam ārā no Havannas un uz lielās šosejas automašīnas paliek arvien mazāk un mazāk. Šoseja ir trīs joslas katrā virzienā, bet pēc 50km jau mašīnas vien ir pa pāris uz km. Tā nu braucam vieni paši pa “lidlauku”. Ik pēc 10km, šosejas malā stāv kaut kādi nesaprotami sīpolu tirgotāji ar garām sīpolu virtenēm ap kaklu. Šis liekas pavisam nesaprotams produkts, ko pārdot šosejas malā (kāpēc ne kartupeļus, vai dārzeņus, vai augļus), bet ir tikai un vienīgi sīpoli. Gandrīz vai mašīnas uz šosejas ir mazāk kā sīpolu tirgotāju.

Iebraucām benzīntankā nopirkt ūdeni kādus 50km no Vinales un te jau pirmais šoks – ūdeni nopirkt nevar. Var nopirkt kaut kādus nejēdzīgas uzkodas un kaut kādus dzērienus bundžiņās. Benzīntankā uzrodas izpalīdzīgs kubietis Kristofers, kas it kā palīdz ar padomu par ūdeni, bet pēc tam pienāk un jautā vai nevaram viņu aizvest līdz Vinales. It kā jau mums apartamenti brīdināja nevienu pa ceļam neņemt, bet nu tomēr viņu paņemam. Angliski viņš nerunā, bet nu kaut ko tur vārdu pa vārdam ir viņu tur runājam. Pajautājam un viņš uzliek savu, kubiešu mūziku, jo radio sen vairs auto nestrādā. Tad apsola, ka galā par aizvešanu uzsauks mums kokteili un cigāru. Strādājot par gidu nacionālajā parkā un apsola mūs tur ievest, visu parādīt. Iebraucot Vinales viņš mums parāda skatu uz Vinales ieleju un aizved uz vietējo krāsaino zīmējumu uz klintīm. Tur tiešām ir sargs, kas it kā prasa ieejas maksu,  ko Kristofers samaksā “kā savējais”. Viņš apjautājas, kas vēl plānos, atbildam, ka gribam pastaigāt pa vietējām takām un paēst. Uzreiz viņam piedāvājumā ir mammas restorāns, kas piedāvājot fantastiskas pusdienas un gids, kas mums varētu izstāstīt par apkārtni un parādīt takas.

OK, aizbraucam paēst pie mammas uz kafejnīcu. Ēdiens bija garšīgs un daudz, vieta arī laba, bet beigās 40EUR paprasīja. “Drauga cena”, jo patiesībā droši vien tomēr tas ēdiens parastā restorānā būtu ap 20EUR. Pajautājam, ka mūs arī interesētu tabakas ražošanas process un Kristofers pārliecina mūs, ka obligāti tūlīt pat vajagot apmeklēt tabakas ražotni. Tabakas ražotnē saimnieks interesanti izstāsta par tabakas ražošanas procesu. Pastāsta, ka viņi audzē 40000 tabakas stādus, tad katru ar rokām pārstāda. 90% no ražas ir “jāpārdod” valstij, jo tas principā ir gandrīz bez maksas. Atlikušais paliek savam patēriņam.Visa tabakas gatavošana

ir tikai roku darbs. Valstij nodotos cigārus apstrādā ar amonjaku, lai tie stāvētu ilgāk, tāpēc tie, kas paliek vietējiem, kotējas daudz labāk, jo tiem nav ķīmisko piejaukumu.

Ekskursija pa tabakas ražotni ir bezmaksas, taču pēc tam ir iespēja nopirkt tabaku un atkal, kā izrādās “pa drauga” cenām (vēlāk redzējām, ka var dabūt cigārus lētāk kā ražotnē).

Tiesa vairākos ceļvežos un arī viņi paši to uzsvēra, ka Vinales esot ļoti specifiska zeme, un tāpēc šī reģiona tabaka skaitās ne tikai labākā Kubā, bet arī visā Pasaulē.

Tālāk ņemam gidu Rikardo un ejam pa takām. Gids runā perfektā angļu valodā, jo laikā, kad nav gids, nodarbojas ar valsts dokumentu tulkošanu un zina astoņas valodas. Takas jau interesantas, bet gids īpaši nebija nepieciešams, jo nekas specifisks, par ko mums būtu nepieciešama

informācija, no gida, nebija.Taču 3 stundu pastaigas laikā, Rikadro izstāsta mums daudz par Kubu. Ir ļoti zinošs un, šķiet, ka stāsta ļoti objektīvi, jo neuzspiež savu

viedokli, neatbalsta un neaizstāv arī vietējo režīmu. Pēc restorāna pusdienām ar vietējo ledu dzērienos, jūtu, ka vēders sāk brīdināt par potenciālo “vieglumu”. Steidzīgi vajag zāles – kolu. Tuvākā vieta, kur kolu nopirkt ir restorānā takas malā. Ieejam un jautāju kolu. Man pārdod kaut kādu 100ml pudelīti pa 3EUR. Lielāku tilpumu man nepārdošot. 100ml ir samērā maz, pasūdzos gidam, viņš tikai nosaka: “Kubā nekas nav neiespējams” un pēc pāris minūtēm jau sarunā lielo kolas pudeli no restorāna. Cena gan ir “restorāna” - 5EUR, bet derēs arī tā, lai steidzīgi labotu vietējās baktērijas vēderā. Protams, arī gids stāsta to, kas dzirdēts daudz kur citur – nelietot vietējo ledu/ūdeni, bet dzert tikai no rūpnieciski fasētajām pudelēm un restorānos lūgt nomazgāt salātus un augļus ar paša, līdzpaņemto ūdeni. Teorija zināma, bet kurš tad to spēj ievērot praksē? Kopumā uzzinājām tiešām daudz interesanta un tāpēc 40EUR par gidu nebija neviena centa žēl. Toties žēl ir nauda kopumā, kad saprotam, ka tā “kūst neiedomājami ātri” un visi norēķini ir tikai skaidrā naudā. Šādi tērējoties, mūsu paņemtās skaidrās naudas krājumi varētu beigties jau pirmās nedēļas beigās. Kartes praktiski nekur nepieņem. Un ja naudu izņemtu no ATM, tad kurs jau būtu valstiski noteiktais un pusdienas mums šodienas restorānā vairs nemaksātu 40EUR, bet gan 200EUR. Tas nu būtu daudz par traku. Tiesa, vēlāk vietējais stāstīja, ka arī izņemot no ATM, kurss nebūs gluži valsts, bet gan kaut kur pa vidu starp valsts kursu un melnā tirgus kursu (tiesa par apgalvojuma patiesumu gan negribējām pārliecināties uz savas ādas un tā arī to nepārbaudījām). Vakarā atrodam “aizvietotājapartamentus". Saimniece, kopā ar dēlu mūs laipni sagaida. Jautā, ko esam plānojuši darīt un jau sataisījušies piedāvāt savu gidu un sarakstu ar citu draugu pakalpojumiem. Nu tik izteikti gari un bēdīgi abu saimnieku ģīmji izstiepās, līdzko pateicām, ka esam jau patiesībā lielāko daļu no šejienes apskatījuši ar citu vēlīgajiem ieteikumiem un saimniekiem laikam nekas no mums neatlēks komisiju veidā. Neko darīt. Līdz šim brīdim tā arī nav pārliecības, vai “nejauši” sastaptais Kristofers tiešām bija nejaušs, vai tomēr tas bija labi nomaskēts pārdošanas darījums. Pēc tā, ka Kristofers mūs centās pārliecināt apmeklēt tabakas ražotni tieši tajā dienā, sliecos domāt, ka viņš tomēr bija viens no tiem labi izplānotajiem ceļmalas triku meistariem, bet lai nešķistu aizdomīgs un ārpus konkurences no vietējiem – izveica savu darbību jau tik daudz kilometrus pirms Vinales.

Vakarā ieejam vietējā valsts “lielveikalā” kaut ko nopirkt, kurā ir viena no retajām vietām, kur var norēķināties ar karti, bet, protams, EUR vai USD.

Mjā… veikalā ir pieci preču stendi. Vienā ir kaut kādas nejēdzīgas saimniecības preces, veļās pulveris.

Otrā plauktā ir tikai viena veida pupiņas, viena veida konservi, viena veida makaroni. Trešajā plauktā tikai dažāds rums, ceturtajā plauktā dažādi vīni un ūdens. Viena liela saldējamā vitrīna ar vienu “zirga desas” stangu.

Tas ir viss veikala sortiments! Viss nopērkams par USD vai EUR. Par maizes, piena, augļiem vai dārzeņiem, gaļu, pat tualetes papīru aizmirsti.Vienkārši tādu produktu nav! Kad jautāju gidam, kā tad viņi dzīvo un ko ēd?

Izrādās daļa ēdienu ir uz pieraksta (piemēram maize, milti, gaļa) nākamajā nedēļā.

Tad valsts institūcijas kaut kādās dienās atved, bet jāstāv rindās un pārdod pēc uzvārdiem, piemēram, trīs baltmaizes bulciņas vai miltu paku. Pārējos produktus vienojas un pērk no zemniekiem paši.

Tiesa tā arī nesaprotu, kā visi cilvēki to var paveikt. Ir arī daudz vietējie, privātie pārdevēji, kas pārdod tieši, caur savu restoto istabas logu, bet gan ļoti ierobežotu sortimentu - tikai kaut kādus saldumus, ūdeni, un gāzētus dzērienus.  Vai arī pa tiešu uz ielas no ratiem.

Vakarā pilsētiņā cilvēki sēž pie atvērtiem logiem. Visiem ir šūpuļkrēsli (laikam kaut kāda tradīcija vai?) un tad nu

visi šūpojās un skatās vai nu TV, vai pa logu, vai sarunājas ar kaimiņiem.

Tas izskatās diezgan komiski - daudzdzīvokļu mājā, kur pa visiem atvērtajiem logiem ir vienāds, šūpojošos cilvēku, skats. Aizdodamies uz pilsētiņas centru, kur notiekot salsas vakars. Apmeklētāju maz.

Meiteņu pavisam maz. Ir ieradušies daži ļoti labi salsas dejotāji, bet, nu tā kā meiteņu nav, tad nu tie vīriešu kārtas salsas eksperti spiesti dejot pāros savā starpā.

Daži vietējie vēl apmāca kādas meitenes salsas soļos, bet… viņiem kājās gumijnieki. Izskatās riktīgi smieklīgi,o tā tāda vairāk mīcīšanās sanāk. Bet patiesībā gumijnieki ir zemnieku standarta apģērbs lielākajai daļai laucinieku, neskatoties uz to ka ārā ir ap 30 grādiem visu cauru gadu. 

 

Rīta pusē aizbraucam uz Indian Cave, kur izejot cauri alai nonāc pie pazemes upes un Tevi izved ārā ar laiviņu otrā pusē.

Vieta diezgan smuki sakopta.

Pie alas pārdod svaigi spiesto cukurniedru sulu, kas, kopā ar citronu, garšo vienkārši fantastiski.

Alā taciņu ir nobetonējuši, bet es izdomāju paieties pa alas sānu atzaru un tad pāris sekundēs nolikos garsļaukus, jo māli slapjajā alā slīd daudz vairāk nekā ledus.

Labi ka tālāk ir upe, mazgāju dubļus no drēbēm, somas telefona un visa pārējā ārā, bet nu māli ir māli un diez cik tīri izmazgāt nesanāk.

Tālāk aizdodamies uz Jutia pludmali. Brauciens cauri kalniem sanāk garš, bet ir to vērts. Pa ceļam, ciematiņi izskatās diezgan nu ļoti noplukuši un nabadzīgi, jo tūristiem nekas tur nav uzfrišināts. Ja kāds Latvijā saka, ka ceļi ir bedraini, tad tas ir nekas, salīdzinot, ar

Kubas mazajiem ceļiem. Vietām tie ceļi ir sairuši tiktāl, ka asfalts vairs nav, bet ir tikai bedres, kuras jāapbrauc. Pludmale ir grūti sasniedzama, tāpēc tūristu tur ir ļoti maz un tie arī tādi vairāk piedzīvojumu, vientuļo vietu meklētāji. Taču ir ļoti skaisti skati ar baltajām smiltiņām un tirkīzzaļo jūru. Jauki var pabaudīt skaisto laiku. Pēcpusdienā jāsteidz atpakaļ, lai nesanāktu braukt pa bedraino ceļu tumsā.  Pilsētā aizejam uz suvenīru tirdziņu. Vienai pārdevējai iepatīkas sievas kleita un viņa ir gatava uz vietas mainīt pusi no saviem suvenīriem pret kleitu. Protams, tie visi suvenīri kopā droši vien nemaksā ne tuvu tik daudz, kā kleita. Šādu piedāvājumu samainīt iepatikušos kleitu pret kaut ko citu, vēlāk saņēmām vēl vairākas reizes.

Vakarā aizbraucu uz Vinales vienīgo benzīntanku ieliet degvielu. Pārdevējs saka: “Nē, nav, nāc rīt. Benzīns būs rīt”. Redzot, ka kāds skūtera vadītājs tur kaut ko tomēr ielej, sieva neliekas mierā un liek vēlreiz runāt ar pārdevēju un noskaidrot, cikos tad precīzi rītā būs degviela. Pēc atkārtotas, uzmācīgas prasīšanas pārdevējs saka, ka nu labi, 10L iedos. Ielejam.

Atgriežos no rīta un domāju atkal piepildīt bāku. Sēž jau cits pārdevējs, kurš saka, ka degviela nav un šodien nebūšot. Nav variantu. Labi, ka vakar ielēju 10L. Ja nu vispār nebūtu bākā benzīns, tad nāktos vienkārši palikt pilsētā turpmākās dienas un gaidīt, kad parādīsies nākamais pievedums. Lai braucot uz citu pilsētu - Panar del Rio, kas ir lielāka un tur degviela būšot. Apgriežos un kur gadījies, kur ne, aiz muguras man stāv paziņa no pirmās dienas - Kristofers, kas apstiprina pārdevēja teikto un saka, ka viņš taisni dodoties uz Pinar del Rio, lai paņemot arī viņu līdzi un tad jau parādīšot kur ir degviela. Nu Panar del Rio nav liels līkums, brauksim arī, jo tomēr drošāk ir pārvietoties pa Kubu ar pilnu bāku. Skatos, kioskā ir pievests ūdens. Domāju, o, varētu nopirkt kādu pudeli rezervei. Kristofers uzreiz saka, ka viņš par vešanu mums nopirkšot ūdeni. Aiziet un stiepj mums 12 lielās pudeles ar ūdeni. Nez, kas to spēs izdzert? Aizbraucam uz Pinar del Rio benzīntanku. Benzīntankā saka: “Nekā benzīna nav. Brauciet kaut kur citur”. Labi, ka Kristofers, kā vietējais, uzreiz zina kur un aizved uz nākamo benzīntanku. Kā par laimi, benzīns tur ir, bet dod tikai noteiktus litrus, tad nu Kristofers sarunā un veiksmīgi pielejam pilnu bāku. Mēs jautājam, vai nevar kaut kur nopirkt šeit augļus. Kristofers atbild, ka visu varot nopirkt. Piebraucam pie tāda, kā nosacīta tirgus, viņš pabļaustās ar pārdevēju, bet nekādi augļi nav (jo nav jau arī sezona). Tad viņš aizved uz centru un saka, lai mēs nākam viņam līdzi. Domājam, ka nu viņš vedīs uz tirgu pēc augļiem. Nekā ieved mūs kaut kādā kafejnīcā un saka, ka iedzersim kafiju un kaut ko iekodīsim. Labi, ir jau pusdienlaiks, ieēdīsim arī. Paēdam, Kristofers samaksā.  Ejam atpakaļ uz mašīnu, bet tur jau viens stāv un mūsu mašīnu mazgā. Nu mēs tak neprasījām, lai kāds to mazgātu, bet nu Kristofers samaksā mašīnas mazgātājam. Tagad Kristofers saka, ka viņam vajagot 12USD par ūdeni. It kā pirms teica, ka ūdeni viņš mums uzsaukšot par vešanu. Sagrabinām 12USD. Tad viņš saka, ka vajag arī atdot par pusdienām, jo viņam tak jāpabaro savus bērnus. Ai, naudas nav lielas (paši viņi saka, ka vidējā alga Kubā ir 25USD mēnesī), nabagi nepaliksim, tad nu iedodam par pusdienām un šodien viņš ir saņēmis “mēnešalgu”. Bet tādas mieles jau paliek, jo faktiski jau maksājām par to, ko nemaz tā līdz galam nebijām plānojuši, vai plānojuši savādāk.

Pa ceļam atpakaļ uz Havannu vairāki kubieši ieteica vietu Las Terraces, kas esot smuka vieta. Iebraucam to apskatīt. Priekšā sargs, kas par iebraukšanu paņem caurlaides maksu. Nu droši vien Kubas mērogiem vieta skaista. Tādās kā terasēs ap dīķiem ir saceltas viesnīciņas, kas gan, nolaistības dēļ, izskatās pēc īstām, pamestām padomju stila tūrbāzēm/kempingiem. Sakopts jau ir, bet tomēr tā ir un paliek “pagatnes paliekas”.

Aizgājušo gadsimtu godība.

Atbraucām uz Havannu un palikām ļoti brīnišķīgā La Vibora rajonā. Pastaigājot apkārt, mājas viena pēc otras ir īstas pērles. Tikai diemžēl visas ir nolaistas pērles. Kaut kur 10-15% māju ir atjaunotas. Pat nevar teikt, ka atjaunotas, bet gan tikai kaut cik nokrāsotas.  Pārējās spāņu koloniālisma laikmeta mājas tuvojas “skaisto” graustu līmenim. Tās dažas, pieremontētās mājas pazūd apkārtējo daudzu graustu jūrā. Viss rajons ir principā kādreiz bijis ļoti bagātu cilvēku rajons, un atjaunots, tas būtu miljonāru rajons, bet sociālisms ir darījis savu un kādreizējais šiks aiziet nebūtībā.

Asfalts ap mājām ir sadrupis un apkārtējās ielas ir piemēslotas un netīras.

Havanna ir daudzkārt netīrāka par mazajām pilsētiņām, kurās atkritumi pa ielu nemētājas.

Palikām kādreizējā kuģu būvētāja villā, ko tagad ir nopircis itālis,

vairākus gadus atjaunojis un saguldījis iekš daudz antīko priekšmetu un iekārtu.

Majestātiskā villa ar jumta terasi slejas pāripilsētai

augstākajā pakalnā, no kuras ir varens panorāmas skats visapkārt uz Havannu.

Šajā viesnīcā var lieliski sajust, kā bija izskatījušās un cik lieliskas kādreiz ir bijušas un varētu būt arī pērējās apkārtējās ēkas.

Kaut kā bija radies priekšstats, ka kubieši ir melnie, bet faktiski tādu klasisko kubieša portretu uzzīmēt nevar, jo kubieši mēdz būt gan melnie, gan baltie, gan jaukteņi un diezgan vienādās proporcijās, tā, ka uz ielas nevar pateikt, ka tas noteikti ir kubietis.

Kubā sabiedriskais transports, pa lielam laikam neeksistē, taču ir ļoti daudz cilvēki, kas štopē (gan ar naudu rokās, gan bez) mašīnas un viņus arī ņem. Vēl daudzos krustojumos, vai pie noteiktām mājām pulcējas lieli bari cilvēku, kas gaida kaut kādu sabiedrisko transportu. Tur nav noteikta pieturvieta ar sarakstu, vai maršrutu, bet, acīmredzot, gaidošie cilvēki zina, ka kaut kāds autobuss (lielā daļā tā ir kravas mašīna ar pasažieru vietām kulbā), vai arī kravas mašīna viņus paņems un kaut kur aizvedīs. Laukos liela daļa cilvēku pārvietojas smago automašīnu atvērtajās kravas kastēs. 

Dodiet, jel, benzīnu!

No rīta dodamies Trinidad virzienā. Puse bākas degvielas ir, bet prasām viesnīcā, kur varētu uzpildīt otru pusi. Viņi mums laipni parāda kartē benzīntanku, kurā apkalpojot tikai tūristus. Pa ceļam it kā nav, jābrauc 10km pretējā virzienā, bet nu nolemjam tomēr nodrošināties ar degvielu. Aizbraucam līdz benzīntankam. Taču tur no degvielas nav ne miņas. Nesaprotu, kāpēc gan tas tiek uzskatīts par tūristu benzīntanku, jo meitene nespēj pateikt nevienu vārdu ārpus spāniskās vervelēšanas. Dodamies tālāk. Vairākos benzīntankos degviela nav. Kādā tankā degviela ir, bet tad tur uzreiz ir rinda ap 20-30 mašīnām. Nē, nestāvēsim un braucam ārā no Havannas, jo gan jau lielās šosejas malā kāda stacija būs (un kā zināms, ārpus Havannas auto jau ir retums). Tā nu nobraucam 60km, 70km, 80km. Degviela vairs tik 100km. Neviena paša benzīntanka. Līdz Trinidad degviela nepietiks, tāpēc benzīntanks būs jāatrod ātrāk vai vēlāk. Sākam jau nedaudz uztraukties un nolemjam nogriezties no šosejas tuvējā pilsētiņā. Braucot lejā no šosejas brīnāmies, ko tur cilvēki slauka uz brauktuves vidū strīpā izbērtu. Izrādās tā tiek žāvēti rīsi - pa tiešo uz asfalta brauktuves vidū, saulē un uz sakarsētā asfalta tie ātri izžūst. Iebraucam pilsētiņas benzīntankā. Nekā degvielas nav, bet vīreļi izstāsta, ka tanks esot uz šosejas kādus 5km uz priekšu. Braucam tālāk un tiešām pēc 30km ir arī benzīntanks ar degvielu. Tikai 5 automašīnas rindā. Taču pie kases pulcējās vesels bars ar cilvēkiem. Priekšējais arī īrēs auto un ārzemnieki arī drūzmējas pie kases. Aizeju es arī un tad novēroju, cik haotiski un neefektīvi darbojas kubieši. Pirmā mašīna ielej degvielu, tad iet maksāt, tad atkal ielej, tad staigā šurpu turpu, tad nedara neko un tā paiet 15 minūtes pāris minūšu vietā. Nākamie ir ārzemnieki. Nopērk 20litrus, taču tie bākā nesalien. Tad viņi kopā ar apkalpotāju sāk šūpot mašīnu, lai degviela ieiet vairāk bākā. Nesaprotu, vai tiešām tā var “iešūpot” vairāk litrus, kā bākas ietilpība, bet laikam jau var, jo ik pa laikam izdodas kādu litru pieliet. Taču šī “atrakcija” atkal ilgst 5 minūtes. Iespējams, ka kādus 3 litrus vairāk ielēja, t.i. nepazaudēja 60 centus. Nākamajam vajag pilnu bāku (izrādījās līdz pilnai bākai bija 3 litri). Apkalpotājs kopā ar šoferi aiziet pie mašīnas, pārliecinās. Tad gaida bariņā pie kases, lai pateiktu, ka tam vajag pilnu bāku. Paiet aptuveni 5 minūtes. Pielej bāku un apkalpotājs ar klientu atkal dodas uz kasi. Ap kasi stāv seši citi apkalpotāji. Visi kaut ko jautā kasierim un dod kaut kādas naudas. Kasieris cītīgi terminālī drukā čekus un sprauž pa vienam kaut kādās kaudzītēs. Ņem naudu, liek kasē un zem kases. Neredzēju, ka to naudu skaitītu. Klienta apkalpotājs pacietīgi ar savu informāciju par degvielas daudzumu cītīgi gaida un ik pa brīdim arī iesaistās diskusijās. Pienāk kaut kādi citi apkalpotāji un dod tik jaunas naudas (nez no kurienes viņi uzrodas, jo benzīntanks ir izteikti mazs), bet kasieris tik turpina drukāt jaunus čekus. Ik pa laikam pienāk kāds klients no citas “kolonkas” un nopērk konkrētu daudzumu degvielas. To apkalpo uzreiz. Beigās apkalpotājs aiziet pie citas “kolonkas”, lai kaut ko skaidrotu klientam. Bet pilnās bākas īpašnieks tik pacietīgi stāv un gaida, kad varēs samaksāt par saviem 3 litriem 60 centus. Nomainās kasieris. Pagājušas 15 minūtes, līdz beidzot pilnās bākas īpašnieks tiek pie savas lielās iespējas norēķināties par degvielu. Tā nu benzīntankā, lai nopirktu degvielu pavadījām stundu, kad rindā bija tikai 5 mašīnas.

Criadero krokodilu ferma.

Braucam apskatīties krokodilu fermu. Ciematiņā, kādus 15km no fermas, pēkšņi mašīnai priekšā izlec kubietis un garām nelaiž. Saka, ka mēs esam iebraukuši pa nepareizu ceļu, tālāk nevar braukt, ceļš ir remontā un mums ir jābrauc atpakaļ pa citu ceļu. Nekādas zīmes neredzējām, bet viņam uz kakla karājas krokodilu fermas gida apliecība. Nu labi, griežamies apkārt, bet viņš sāk lūgties, lai viņu aizved uz fermu, jo viņš tak tur strādājot. Mēs gan tur atrunājāmies, ka vietas nav un mašīna pilna, bet viņš neatlaižas, ka kaut kā jau iespiedīšoties un viņš tak mums nemāna, jo ir apliecība. Ar lielu negribēšanu, tomēr uzņemam savā mašīnā. Tips diezgan nepatīkams. Protams, mēģina uzsākt visādas sarunas, bet nu mēs atbildam diezgan rezervēti. Piebraucam pie fermas, nevienas mašīnas, neviena cilvēka. Domājam, ka atvedis kaut kur pavisam neīstā vietā. Ceļabiedrs mūs aizved uz “kasi”. Izrādās, jā, te tiešām var nopirkt biļetes. Taču kasierei pat no mazās naudas zīmes nav ko izdot (laikam jau tūristi šodienas vakaram nav bijuši). Tad nu viņa staigā, velk ārā savu maciņu, prasa sargam un darbiniekiem, lai samaina naudu. Es nesaprotu, jo redzu, ka uz galda taisni stāv mazākās naudas vienības. Beigās viņai pašai tas “pielec” un laimīgi atdod atlikumu. Visu laiku tips mēģina uzspiest savus pakalpojumus, ka viņš mūs te tagad vadās pa fermu. Taču tas nav mūsu plānos un taisāmies apskatīties uz krokodiliem paši. Viņš ir neatlaidīgs, taču šoreiz mēs nepiekāpjamies, par ko viņš ir izteikti pārsteigts. Ieejam fermā paši. Pēkšņi parādās cits kubietis un neko neprasot, vai mēs to gribam, sāk mums stāstīt par Kubu, par fermu u.t.t. Nu stāsta interesanti. Paklausāmies.

Pa to laiku uzrodas vēl kaut kādi korejiešu tūristi.

Viņš saka, lai neaizmūkam un sāk stāstīt visu to pašu korejiešiem.

Mēs aizejam uz priekšu, taču pēc kāda laika jau viņš mūs sauc atpakaļ un turpina jau savu stāstu par krokodiliem audzētavā.

Saprotam, ka kārtējais gids mūs ir paņēmis.

Bet nu šis gids ir ļoti jauks, laba angļu valoda, sirsnīgi joki un informācija par krokodilu dzīvi tiešā interesanta.

Krokodilu fermā ir kādi 30 lielie krokodili, kuri tad visu dzīvi dod fermai pēcnācējus.

Pēcnācēji tiek turēti pa vecumiem ap 100 gabaliem atsevišķos nožogojumos un audzēti līdz 5 gadiem. Pēc tam tie tiek izlaisti blakus esošajā Zapatas purva parkā. Laika gaitā tur jau esot ielaisti ap 30 000 krokodilu.  Interesanta pieredze ir paturēt dzīvu krokodilu rokās. Varēja arī iedot krokodilam, piemēram, zāles kušķi un tad novērot to nereālo ātrumu ar kādu krokodils noreaģē un lec, lai sagrābtu to zāles kušķi. Vispār jau gids bija feins un tāpēc beigās bez bēdām samaksājām 5EUR par ekskursiju.

Tuvojas jau tumsa un jāsteidz tālāk. Ceļš vijas gar Karību jūru pa kalnu. Ir jau nakts un uz ceļa ik pa laikam jāspēj apbraukt, vai arī nespējam, lielus krabjus, kas nakts aizsegā ir devušies augšā kalnā no jūras.  

Trinidad - pilsēta tumsā.

Vakarā aizejam pilsētelē paēst. Lielā daļā restorānos spēlē dzīvā mūzika, bet mēs labprāt paēstu un doties jau pie miera. Atrodam vienu bāru, pasūtam ēdienu, to uztaisa un sākam ēst. Pēkšņi vienā brīdī izslēdzas gaisma, bet izslēdzas ne tikai mūsu barā, bet uzreiz visā pilsētā. Labi, ka paspējām tikt pie sava ēdiena, jo savādāk to nebūtu iespējams pagatavot. Vairs nekur neskan mūzika, pilsētas apgaismojuma nav, visi restorāni tumši. Kopā ar pie blakus galdiņa vakariņojošiem kanādiešiem uzliekam telefona gaismiņas un turpinām nakts maltīti. Pēc kāda laika mūsu bāriņā un vēl pāris restorānos ieslēdz ģeneratorus un gaisma tiek atjaunota. Taču pārējā pilsēta paliek pilnīgā tumsā. Dodamies atpakaļ uz viesnīcu un visi cilvēki vienkārši sēž uz lieveņiem, savu tumšo mitekļu priekšā, un pļāpā vai skatās zvaigznēs. Kubieši gan ir izteikti sēdētāji un pļāpātāji arī dienas laikā. Pārliecināmies, cik mūsdienās ir pierasts pie elektrības – nevar ne uzlādēt telefonu, ne strādā internets, ne uzsildīt tēju, ne palasīt, ne nomazgāties, jo nestrādā ne boileris, ne ūdens sūknis, nestrādā nekas. Atliek vienīgi iet gulēt taču ir karsts, jo kondicionieris jau nestrādā..

No rīta dodamies iekšā kalnos uz netālo ūdenskritumu. Noliekam auto pamestā viesnīcas stāvvietā un dodamies uz 2km attālo ūdenskritumu pa taku. Taka ir brīnišķīga – vijas kalnā augšup un lejup, cauri džungļiem. Vietām tā ir dubļaina, bet tas jau netraucē. Pēc kilometra takas malā ir būdiņa, kurā sēž vīriņš un jautā pēc biļetēm. Biļešu mums nav un vīriņš liek mums apsēsties, laikam uz

igu sarunu (?). Prasa vai mēs runājot angliski. Jā.

Bet viņš nerunā.

Apsēžos, viņš sāk krāmēties pa kaut kādiem pierakstiem, tad sāk zvanīties un kaut ko aktīvi diskutēt pa telefonu. Tā nu viņš tur ņemas minūtes piecas.

Atkal jautā, vai es runāju angliski un dod man telefonu, lai es runājot ar cilvēku, kas saprotot angliski.

Tas man paskaidro, ka varam samaksāt par biļetēm ar norēķinu karti ciemā, vai arī uz vietas skaidrā.

Saku, ka iziesim taku atnāksim ciemā un samaksāsim ar karti. Nē, tas nederot.

Esot jāmaksā 10EUR par cilvēku.Bet ciems ir 2km jāiet atpakaļ. Izdomājam, nu labi, maksāsim uz vietas.

Cik tas būs peso?

Vīriņš atkal ņemas zvanīt tad tur vairākas minūtes aktīvi žestikulē un skaidrojas (vispār interesanti, vīriņš sēž un pārdod biļetes, bet nezin, cik tad jāpaņem naudu).

Ik pa brīdim klepo, ka it kā smaktu nost (Covid vai?). Dod man atkal telefonu. Jāmaksā esot 1200CUP par personu pēc kursa 1EUR=120CUP.

Labi, peso maksāt ir izdevīgāk. Dodu 2500CUP par diviem cilvēkiem. Viņam jāizdod 100CUP. Viņš ņemas skaitīt tās piecas 500CUP naudas zīmes. Krāmē vienā kaudzītē, tad atpakaļ. Tad atkal sakrāmē kaudzītēs pa divām, tad atkal liek čupiņās. Kaut ko tādu nebiju redzējis, ka cilvēks, savas valsts naudas zīmes, tik ilgi nespētu saskaitīt, (principā vai pareizināt 500 ar 5). Pēc piektās naudas pārskaitīšanas reizes man jau sāk zust pacietība. Beigās viņš saka spāniski, labi. Ko labi? Atdod 100CUP! Summai nav nozīmes, bet te jau ir princips. Saku, dod atlikumu. Vīriņš velk ārā 500niekus un sāk atkal skaitīt. Rādu, lai dod rakstāmo, uzrakstīšu šo vienkāršo matemātiku priekšā. Gan šā gan tā, nesaprot. Atkal zvana advancētākajam un vairākas minūtes žestikulēdams skaidrojas. Jautā man vai runāju angliski un dod man klausuli. Diskusijās neielaižos un advancētākajams pasaku 1200CUP par 2 personām būs 2400CUP. Iedevu 2500CUP, lai pasaka vīriņam, ka tam jāatdod 100CUP. Dzirdu, ka advancētākais man laikam kaut ko jau gribēja iestāstīt, bet vairs neklausos, atdodu atpakaļ klausuli vīriņam. Tas atkal runājas, beigās laikam saprot. Atkal tiek pārskaitītas 5 naudas zīmes, tad sāk meklēt somiņā atlikumu, atkal paceļ kasti ieliek naudas zīmes lādē, kaut kur meklē. Beigās tajā lādē atrod un atdod atlikumu. Beidzot! Dodamies pie stenda pie kura vīriņš jau kuru reizi noskaidro vai mēs runājam angliski un izstāsta primitīvos trijos teikumos ceļa plānu līdz ūdenskritumam. Takas sākumā jāiziet pa alu klintī, tad jāiet gabaliņu, līdz beidzot vairāku simtu metru stāvs nokāpiens pa akmeņainu serpentīnu līdz ūdenskrituma baseinam. Kāpiens ir stāvs un beigās jau kājas jūt slodzi. Nez kā būs tikt augšā. Ūdenskritums skaists, augsts, baseins apakšā dod lielisku veldzi karstajā laikā.

Pēcpusdienā izbraukājam tuvējo pludmali. Kubieši laikam nav iecienījuši pludmales, sezona arī laikam nav, viss ir tukšs un varam  mierīgi nopeldēties neviena netraucēti. Skati uz Karību jūru vakarā ar palmām kā no pastkartēm.

Atbraucām atpakaļ uz pilsētu,

nolikām automašīnu prom no centra

(cerams, ka nekas nenotiks) un devāmies

uz viesnīcu. Protams, “automašīnu apsargs”

mūs ieraudzījis metas klāt un jautā,

kur tad ir auto. Nav, neko darīt.

Pulkstenis ir 17.00, bet pilsētā

elektrības jau nav (izrādās, valsts

darās kā grib, atslēdz elektrību

kad grib, ieslēdz kad grib,

kā kuram rajonam, neviens

netiek brīdināts un citreiz elektrība

var nebūt pat trīs dienas no vietas). 

Ejam pastaigāt pa pilsētu, un “apsargs” jautā vai jau ejam pēc mašīnas. Nē.

Pilsēta ir skaista, visi sēž ielas malās, jo elektrības nav un darīt tāpat neko citu nevar. Uznāk tumsa un vienīgās gaismas ir atsevišķos restorānos, suvenīru veikaliņos, kas darbojas uz ģenerātoriem un atsevišķiem privātajiem.

Šoreiz mērķis paēst svaigu omāru. Omārs tiešām iespaidīgs un garšīgs. Arī svaigs. Noīrējam snurkeli un papeldam pie krasta. Krāsaino Karību jūras zivju dažādība ir gana liela. Ir arī koraļļi, lai gan citur ir redzēti arī skaistāki.  Atbraucam uz pilsētu, un steidzamies mazgāties, jo kā parasti, elektrība varētu atslēgties 20.00. Priecīgi nomazgājamies, taču drēbes nepaspējam izskalot, jo šoreiz elektrību atslēdz 17.40. Nu neko, kārtējais vakars tumsā. Nobrīnos, ka vietējie kubieši katru vakaru dzīvo vairākas stundas tumsā, taču visiem atrodas daudz un dikti ko stāstīt viens otram par dienas notikumiem. Paši neapmierināti, bet protestēt neies, jo baidās par apcietināšanu. Pēdējos gados daudzi tūkstoši kubiešu ir pametuši valsti gan ar laivām, gan citādi, bet tas maksā dārgi (piemēram, lidmašīnas biļete uz netālu esošo Nikaragvu 3500USD, kas pie vidējās algas 25USD mēnesī tas ir nereāli sasniedzams).

Ceļi, neceļi.

No Trinidad uz Remedios, kur mums jānodod auto, dodamies pa ceļu, ko piedāvā Maps.Me. Ceļš ved cauri kalniem, bet tas vēl jo interesantāk, jo varēsim apskatīt dabu un vietējo dzīvi, kur tūristi parasti nebrauc. Pirmie 100km aizrit pa asfaltētiem ceļiem, kas vietām ir ar lielām bedrēm, un tur ir izbērtas lielas smilšu čupas, kas, acīmredzot, ir paredzētas “bedru remontam”. Nekādu tehniku, kas taisītos šīs smilšu čupas izlīdzināt, gan neredzam. Kubas vidienē nonākam ciemā, kur ceļš sadalās – viens aiziet uz Santa Clara, kas mums nav pa ceļam, bet mums jābrauc uz otru pusi. Izbraucot no ciema, ceļš kļūst arvien bedraināks un bedraināks, līdz, kādus divus km vēlāk pārvēršas jau par zemes ceļu ar lielākiem un mazākiem akmeņiem. Labi, nodomājam, ka akmeņi mūs netraucēs un, lēni braucot, tos apbrauksim un gan jau atkal būs šoseja. Tā nu lēnām pārvietojamies kādus 10km. Taču šoseja neparādās, savukārt ceļš kļūst arvien nebraucamāks un nebraucamāks. Vietām ir dziļi izskalojumi, lieli akmeņi un kāpes. Nu jau ir vajadzīga liela piepūle, lai atrastu, kā pārvarēt šķēršļus, nenolaužot riteņus vai neuzsēdinot auto. Taču atpakaļ griezties vairs negribas. Ātrums max 5km stundā.

Pretīm brauc tikai zirgu pajūgi, traktori un smagās automašīnas, kas uz mums dīvaini noskatās. Ik pa laikam ceļš ir nedaudz labāks, bet tikai apmēram 200m garumā. Visu laiku ceram, ka kaut kas uzlabosies un parādīsies kādas automašīnas, taču tas nenotiek. Ceļmalas mājās neviena automašīna nav. Divās vietās nespējam tikt pāri šķēršļiem un ar lielu troksni kāds akmens uzsit pa apakšu vai auto uzsēžas uz vaļņiem un tikai ar inerci tiekam pāri. Taču atpakaļ griezties būtu tieši tikpat grūti. Karte rāda, ka pēc 5km ir kaut kāds krustojums, blakus ir ciems un ceram, ka tur varbūt ceļš parādīsies normālāks. Kilometri (jeb precīzāk metri) rit neiedomājami lēni ir pēc paris simts metriem ir pa kādam sarežģītam šķērslim, kur jāpieliek liela meistarība, lai tiktu tam pāri. Vienubrīd ja pārņem izmisums. Visu laiku neatstājas doma tomēr griezties atpakaļ. Taču atlikušie kilometri tomēr dod cerību, ka tas viss reiz beigsies. Beigu beigās nonākam pie nobrauciena uz upi, kur pretējā krastā ir redzams kaut kas asfaltveidīgs. Braucam lejā, izskalotās vagas ir dziļas, ik pa brīdim auto uzsēžas, bet ar inerci kaut kā tiekam pāri, līdz beidzot nonākam uz nosacītā asfalta. Vieglie auto pēdējos 10km šeit noteikti nav braukuši. Ceram, ka asfalts neizbeigsies kalnā augšā un tas murgs vienreiz beigsies. Kā par laimi tā arī ir un nākamajā pilsētelē ir jau lielāku šoseju krustpunkts. Uzraksts krustojumā izsaka visu “Gracias Fidel”! Tur brauc jau citas vieglās automašīnas. Fu… laimīgi tikām cauri.

Pēc kartes, atlikušais ceļš vēl arvien iet perpendikulāri lielajām šosejām, taču šoreiz jau lēmums ir skaidrs: tikko ceļš paliks sliktāks, tā nekavējoties griežam apkārt un braucam ar lielu līkumu par šosejām apkārt. Kā par laimi, vairāk piedzīvojumu nav, kaut arī pārliecības par to nebija pat pēdējos 5 km pirms gala pilsētas. Auto nomā neviena nav. Minūtes 10 visur klauvējamies un jautājam, bet nekā. Karstums ārā nežēlīgs, līdz beidzot parādās cilvēks no auto nomas. Nododam auto un tad kaulējamies, par cenu, par kuru viņš aizvestu uz 60km attālo Cayo Santa Maria salu. Izdodas nokaulēt uz pusi – par 30EUR. Dodamies uz Cayo Santa Maria salu, uz kuru var aizbraukt pa uz jūras uzcelto dambi 40km garumā ar 50 tiltiem. Izrādās sala ir paredzēta tikai tūristiem, bet kubiešiem tur pieejas nav. Dambja sākumā ir policijas postenis, kurā jāuzrāda pases un viesnīcas rezervācijas. Kubieši savā brīvajā zemē nevar vis brīvi tikt pastaigāt pa savu zemi…

Cayo Santa Maria.

Nākamajā rītā nolemju doties uz salas rietumu galu, kas ir 10km tālu. Raitā solī dodos, bet pēc 20 minūšu gājiena attopos, ka neesmu paņēmis līdzi ūdeni. Nu labi, gan jau 4 stundas kaut kā izturēšu. Saule karsē nežēlīgi un galvā sākas psiholoģiskais spiediens par tēmu “trūkst ūdens”. Pēc pāris stundām nonāku salas galā, bet tur priekšā sargi, jo tas esot nacionālais parks. 

Jāmaksā ieejas maksa, bet naudas man nav līdzi.

Sargi apžēlojas un saka, lai eju tāpat, bez maksas. Prasu par flamingiem un viens sargs laipni mani aizved

uz lagūnu pa neredzamām takām. Trīs flamingi tiešām tur barojas. Dodos tālāk uz parka pludmali. Jāiet pa šauri izcirstu

taciņu cauri mangrovēm palmām, kaktusiem

un citiem džungļu augiem. Fantastiski! Baltas smiltis sniedzas jūras

ūdenī pārsimts metru, tālāk tirkīzzaļa jūra, krastmala zaļa ar mangrovēm kopā ar sniegbaltajām smiltiņām. Cilvēku nav.

Sirreāli, domāju, ka ne ar ko dabas skats nezaudē Maldīvām.

Pabaudu, dodos atpakaļ gājienā uz viesnīcu. “Gribas dzert velniņš” turpina spiest uz smadzenēm.

Pieeju pie parka sargiem un prasu nedaudz padzerties.

Nē, nedod, saka, lai dodos uz netāli esošo viesnīcu un tur pajautāju, tur dabūšot.

Ar prātu saprotu, ka nemaz tik traki izslāpis neesmu, bet gan tas ir vairāk psiholoģiski un, tā kā uz viesnīcām jāiet nost no ceļa, vairāki simti metru, tad nolemju doties tik atpakaļ. Tā nu noeju vēl pāris km, bet “dzert gribu” spiediens kļūst arvien spēcīgāks. Brauc garām taksis, pietur un jautā vai nevajag aizvest. Saku, ka naudas nav, bet lai iedod nedaudz padzerties. Viņš turpina piedāvāt aizvest jau lētāk - pa 100CUP (kas ir ap 0.70EUR), bet tas neko nemaina. Man naudas nav. Beigās viņš saka, labi, lai kāpju iekšā, aizvedīs tāpat. Zinot kubiešus, šiem tekstiem īpaši neticu. Saku, lai tik brauc. Tā nu velkos tālāk. Kāda viesnīca ir tuvāk ceļam, pieeju sargam pajautāt padzerties. Nekā, nedod. Saka, lai iet tur kaut kur apkārt pa saimniecības piebraucamo ceļu uz viesnīcu, tur dabūšot. Nē, tas atkal ir liels līkums nost no ceļa. Pēc pāris kilometriem ceļš iet gar lagūnu, kur barojas gārņi. Nokāpju līdz lagūnai, izskaloju muti, dzert, nedzeru. Nedaudz paskrienu, lai ātrāk ietu km uz priekšu, bet tas ir 30 grādu karstumā ir grūti. Vēl pēc pāris km ir ugunsdzēsēju hidrants, no kura ārā sūcas ūdens. Tad nu tur atkal izskaloju muti, saslapinu galvu, lai nav pārāk pārkarsusi, nedaudz arī iedzeru, gan jau ūdens nebūs tik “tehnisks” ka ļoti saindēšos no vienam malka un cerēsim, ka kādu hepatītu nesaķeršu. Psiholoģiski ļoti grūti, bet kaut kā piebeidzu pēdējos km un laimīgs tieku pie dzeramā ūdens viesnīcā. Skaidrs, ka tik ļoti dehidratizējies jau nebiju, bet nu vairāk tā bija spēle ar prātu. Gan jau, ka ja būtu kritiskāka sajūta, izmantotu alternatīvas.

Nākamajā dienā nolemjam aizbraukt vēlreiz ar skūteri uz to pašu vientuļo pludmali un pabaudīt ilgāk. Nekā, skūteri izbeigušies un jādodas uz blakus viesnīcu, kur vēl viens ir palicis un tas tiks pieturēts mums. Labi, aizdodamies. Kādus gadus 10 nebiju braucis ar skūteri, protams, nekas sarežģīts, bet vienkārši piemirsies darbību secība. Drošības pēc vispirms pamēģināšu pabraukt turpat stāvvietā. Uzsēžos, pagriežu gāzes rokturi, tas neiet uz priekšu. Pagriežu vairāk, tad attopos, ka vēl arvien turu bremzi, atlaižu to un skūters raujas ar lielu jaudu uz priekšu. Uzreiz pagrieziens, nenoturu līdzsvaru un pilnā ātrumā lidoju iekšā nomas mašīnās.  Kaut kā pēdējā brīdī paspēju paraut sūri un ielidoju spraugā starp abām nomas mašīnām. Paveicās, netrāpīju. Pieskrien klāt izmisusi nomas kantora darbiniece un jautā, vai viss kārtībā. Ir jau ir, būs labi, saku, ka tikai braukšu tālāk. Viņa neticīgi nogroza galvu, bet skūteri nost neņem, lai gan jau ir atnākuši nākamie klienti, kam skūtera vairs nepietika un tie pēc “izrādes” cerēja, ka tomēr viņiem tiks mūsējais skūters. Nekā, tas šodien pēdējais piedzīvojums un veiksmīgi izbraukājam salu ar skūteri. Vakarā, laicīgi aizvedu to uz nomas kantori, bet tas jau ciet. “Manjana” saka viesnīcas sargs. Paskatos, ka nomas kantoris strādās no 8.00, tad nu braukšu no paša rīta atdot atpakaļ braucamo. Atbraucu no rīta, nedaudz pirms 9.00. Nekā, neviena nav. Darbalaiks ir, bet strādā, kā patīk. Tad nu nākas ierasties vēl trešo reizi, kad beidzot izdodas atdot skūteri atpakaļ.

Pieczvaigžņu viesnīcā (kas pēc Eiropas kvalitātes mērauklām varētu skaitīties maksimums trīs zvaigžņu viesnīca, bet ne pēc cenas) tik daudz resnu cilvēku vienuviet nebiju redzējis. Šeit brauc atpūsties kanādieši, jo tas viņiem te ir silti, lēti un tikai trīs stundu lidojuma attālumā. Amerikāņu šeit nav, jo amerikāņi tiek uzskatīti par nedraudzīgiem Kubai. Tik nedraudzīgi, ka pat ja importējamai iekārtas kaut viena detaļa ir ASV ražojuma, tad Kubā to neļauj importēt. Viesnīcā šur tur novērojām arī tarakānus. TV ziņās rāda kā Krievijā prezidents atklāj pieminekli Fidelam Kastro. Uzrunā saka, ka viņš lepojas ar Kubu, kurā valda brīvība un cilvēki ir laimīgi. Nu jā, šeit mēs redzam, cik “brīva” šeit ir valsts un cik daudz laimīgie cilvēki mēģina tikt no tās projām. Ar autobusa transfēru pārbraucam atpakaļ uz Havannu. Brīnumainā kārtā čarter autobusi viņiem ir līmenī. Vienīgais, amortizatori laikam tādi īpatnēji, jo autobuss visu ceļu šūpojās un sajūta kā laivā.

Where are you from?                                                                  

Vakarā izejam līkumu pa Havannu. Ja visu ceļojuma laiku nebūtu brīdināts, ka Havannā ir droši, tad diez vai dotos pa šiem vecpilsētas graustu rajoniem. Ieliņas tumšas, mājas avārijas stāvoklī, ielas diezgan netīras, ik pa pāris metriem plūst kaut kāds nenosakāms ūdens (vai nu kanalizācijas, vai kondicionieru), cilvēki uz ielām kaut ko sēž, vēro apkārtējos un ik pa laikam kaut ko piedāvā. Caur apgaismotajiem, aizrestotajiem logiem var redzēt, kā dzīvo vietējie un, maigi sakot, tā viņu iedzīve drīzāk būtu uzskatāma par “bomžatņiku” mūsu izpratnē. Dzīvokļos kaut kādas vecas mēbeles, lupatas, avīzes, gultas ar antīkām netīrām segām u.t.t. Izteikti liela nabadzība. Ik pa laikam caur restotajiem logiem iedzīvotāji pārdod dzērienus bundžiņās, kāds alus un saldumu uzkodas. Pie Kapitolija, centrā, jau vrajons un viesnīcas izskatās normālā līmenī. Pats Kapitolijs un tuvumā esošās ēkas ir smuki izgaismotas. Ir arī vairāki ļoti skaisti un sakopti dārzi.

Otrā rītā nolemjam paņemt braucienu ar kabrioletu pa pilsētu. Cenu piedāvā 40EUR, nokaulējam uz 30EUR. Brauciens foršs ar 1957 gada Fordu. Šoferis pastāsta, ka tas esot mantojumā no vectēva, tad tēva. Detaļas piesūtot radinieki no ASV. Aizbraucam uz Revolūcijas laukumu, kas, acīmredzot, ir šo retro auto maršrutos, kur jau sabraukuši ap 50 daznedažādi kabrioleti. Skaistas bildes. Braucam tālāk, te pēkšņi mūsu kabrioletam sāk kaut kas stipri klabēt. Tipa, salūzis diferenciālis. Šoferis izsauc nākamo kabrioletu, kas ir Pontiaks un brauciens var turpināties. Mūs aizvizina uz pilsētas parku, kas ir noaudzis ar vīteņaugiem gan uz zemes, gan kokos.

Ļoti zaļš un skaists. Vienīgais, vietējie tomēr aiz sevis atstāj daudz atkritumus.

Tiešām žēl, jo parks ir brīnišķīgs, bet paliek tāda nesakoptības sajūta.

Pēcpusdienā izstaigājamies pa Havannas vecpilsētu.

Koloniālisma mājas ir skaistas taču lielākā daļa ir avārijas stāvoklī un tuvākos pārdesmit gados tās varētu sabrukt pavisam.

Uz ielas nepārtraukti kāds uzrunā un kaut mēģina piedāvāt.

Viss sākas ar jautājumu. “Where are you from”. Visi, protams, “zina Latviju”.

Tiesa, vairums gan to izrunā kā Lithiuania, bet tas jau sīkums.

Un tiklīdz kā atbildi, tā sākas dažnedažādie vārdiskie triki, ko mums noteikti vajadzētu redzēt, vai apskatīt, vai ko izbaudīt.

“Labākie mohitosi pilsētā”, “taxi par lētām cenām”, “oriģinālos cigārus”, “mainīt naudu par pašu labāko kursu”, “lielākais salas festivāls pilsētā”, “atceries - šovakar unikāls cigāru degustācijas pasākums”, “vislabākais restorāns”, “restorāns ir vislieliskāko skatu”, “visjautrākā mūzikas bārs”,

“neredzēti suvenīri”, “vislabākā ballīte pilsētā “, “orģinālais rums par superizdevīgām cenām” u.t.t. Spēj tik teikt kā nē, bet tie tik velkas pakaļ un mēģina nopārdot. Pēc 50tā “where are you from”, sāk jau palikt nelabi. Piemēram, iet romantisks pārītis apķērušies. Atkal jautā “Where are you from?” Nodomāju, labi, pārītis jau nebūs “darbā”, tiem ir vienkārši cilvēciska interese. Atbildu. Nekā, atkal sāk piedāvāt kaut kādu krogu. Saprotu, ka viņiem kaut kā ir jāizdzīvo un necīnoties, jau tūristu naudu nesaņemsi. Galvenajā Havannā promenādē savus darbiņus izlikuši Kubas mākslinieki, kuru gleznojumi un citādi mākslas darbiņi izskatās ne sliktāk kā Monmatras mākslinieku darinājumi. Pienāk viens kubietis pieliek blakus savu brūno roku un saka ka mēs jau esot nosauļojušies gandrīz kā kubieši. Nestandarta gājiens nostrādā un saruna sākas. Sāk tur stāstīt, ka viņš spēlējot džeza grupā, klubā un ka iedos mums ielūgumu uz klubu pa brīvu. Pie tam pēkšņi izrādās, ka viņam šodien ir laulību gadskārtu svinības klubā un rezervēts galdiņš  12 cilvēkiem, bet viņi būšot tikai 8, tā ka mēs būsim laipni viņam piebiedroties. “Nākamnedēļ braukšot uz Maskavas džeza festivālu, tāpēc labi zinot, kur ir Latvija”. Visādi mēģinām atkratīties un sakām, ka “kārtējā” Lithuania ir cita valsts, bet viņš mums tik saka, ka viņš nav muļķis un zina, ka Latvija nav Lietuva, jo Latvija ir tikai viena valsts pasaulē” -  ātri uzķer, ka ir kļūdījies un tik turpina vārīties. Aizvedīšot uz blakus krogu (kurā esot ēdis pats Čegevara), tur iedos ielūgumus vakara pasākumam. Saprotam, ka netaisāmies ne uz kādu viņa pasākumu vakarā iet un vēl jo vairāk, ne par kādiem 12 cilvēkiem vakariņas beigās maksāt. Bet nu netiekam vaļā un, labi “aiziesim pēc ielūguma”, paskatīsimies kā tā spēlīte turpināsies. Kubietis aizved uz kaut kādu tumšu vārtrūmes līmeņa bāru ar diviem galdiņiem. Iekšā tādā neietu. Aicina iekšā un liek sēsties. Ko? Dod ielūgumu un iesim! Lai tik sēžamies. Sāk uz lapeles rakstīt “ielūgumu”, atskrējis jau puišelis un piedāvā dzert. Nē! Kubietis uzstāj, ka tas būšot par brīvu u.t.t. Nu nē! Sāk jau apnikt tā tīšana ap pirkstu. Ceļamies un ejam prom. Kubietis izskrien mums pakaļ un sāk teikt, ka viņam jābaro ģimene un lai mēs nopērkam viņam sauso pienu veikalā (kuru nav!), vai lai dodot naudu, nopirkšot pats. Nē! Un dodamies prom. Nezinu, kā ar tiem visiem piedāvātājiem var tikt galā, bet beigās, kad kāds kaut ko piedāvāja, tad noklausījos, ko piedāvāja un uzreiz atbildēju, ka tieši nākam jau no šāda pasākuma, esam jau taisni tādā vietā bijuši, paēduši, vai nākam no tieši bačačas festivāla. Tas kaut cik nostrādāja, jo piedāvājiem nebija sagatavots nākamais teksts kāpēc mums būtu vēlreiz jādodas uz tieši tādu pašu pasākumu.

Otrā dienā noīrējam riteņus un izbraucam pa jauno Havannu. Ļoti nabadzīgs rajons ar attiecīgu publiku. Ja vecajā Havannā mājas ir nolaistas, tad tajās vismaz var redzēt koloniālisma stila paliekas ar potenciālu tās atjaunot, savukārt, jaunajā Havannā, pa lielam vajadzētu jaukt veseliem kvartāliem nost. Cilvēki stāv uz ielām rindās, piemēram pēc trīs maizes bulciņām, kas tiek dotas pēc iepriekšēja pieraksta un uzvārdiem. Pavērojām, ko pērk tukšajos veikalos – vienas šokolādes batoniņa nopirkšanas process ilgst 7 minūtes. Tad nav brīnums, ka pat pie tukšajiem veikaliem stāv rindas, jo tādā tempā strādājot, daudz cilvēkus dienā nesanāks apkalpot. Pēc šofera stāstītā, vietējie cilvēki ir iecienījuši saldējuma skvēriņu. Piebraucam apskatīties, kas tur tik sevišķs. No visām pusēm pie parciņa stāv vairāku desmitu cilvēku rindas, lai vispār tiktu paciņā iekšā, kurā atrodas vairāku stāvu kafejnīcas ar saldējumu. Ar riteņiem parciņā iebraukt nedrīkst. Aizbraucam vēlreiz uz Revolūcijas laukumu, kuram apkārt ir dažādas valdības ēkas ar Čegevaras un Fidela lieliem attēliem uz sienas. Uzbraucam ar riteņiem uz laukuma (laukums ir pilnībā tukšs un pēc platības varētu būt divreiz lielāks kā Stacijas lakumus). Uzreiz no visām pusēm sāk skriet un bļaut militāristi. Izrādās uz laukuma uzbraukt ar riteņiem nedrīkstot. Laikam kaut kāds svētais asfalts. Braucam tālāk, ieraugam skaistu parku. Gribam tajā ieiet, bet pie ieejas mūs aptur. Parks ir slēgts. Kā? Iekšā ir redzami cilvēki! Kaut ko tur gari stāsta, bet saprotam, ka parks ir pieejams tikai kopā ar bērniem.

Mājupceļā vienu dienu apstājamies Madridē un tas ir reāls šoks - principā tādas pašas skaistas mājas kā Kubā, tikai visas

atjaunotas un neviena nav nolaista.

Ielas sakoptas, ieej veikalā un var izvēlēties daudz dažādus produktus. Brīnišķīgi parki ar instalācijām un izgaismoti.

Un tad aizdomājies, droši vien, savulaik, kubieši bija ļoti lepni un priecīgi, kad padzina spāņu koloniālistus, taču, redzot kur šodien ir nonākušas abas valstis, gribētos domāt, ka toreiz tā noteikti netika “izvilkta laimīgā loze”.

Kuba ir lielisks piemērs tam, kur ir novedis sociālisms. Lielisks piemērs tam, kā iekārta var sabojāt līdz pēdējam pilnīgi visas nozares un jomas. Kubā bija un ir visi priekšnosacījumi (piemēram, lielisks klimats), lai tā būtu attīstīta un skaista, tūrisma apmeklēta valsts, taču ir tā kā ir. Un varam būt bezgala pateicīgi, ka deviņdesmitajos gados nogriezām no šī bezcerības ceļa.

PS. Un vēl, lai arī pēc apraksta liktos traki, man Kuba patika, kā tāda īpatnēja pieredze, jo es visas šīs īpanības uzvēru ar humoru un patiesībā par tām situācijām var pasmieties. 

orsons21
Nav tiešsaistē
Kopš: 04/01/2009
Ziņas: 13599
Manīts: pirms 3 st
Kur:

Paldies, iedvesmojoši, la saprastu, ka uz Kubu tomēr negribu braukt Frown.

Tikai, kurā brīdī bija tās darba darīšanas, un, vai tie, pie kā brauci darīšanās, nekādi neiesaistījās brīvā laika organizēšanā vai vismaz padomu sniegšanā?

AirAsia
Nav tiešsaistē
Kopš: 01/04/2018
Ziņas: 1509
Manīts: pirms 1 st

Paldies par aprakstu un bildēm! Man patika.

Uz Kubu labprāt aizbrauktu, tikai atbaida tas, ka spāņu valodu vispār nepārzinu un ņemšanās ap visādiem sadzīviskiem momentiem paredzama ilga. Internets jau tur arī nav telefonā, lai operatīvi visu tulkotu online.

jtt
Nav tiešsaistē
Kopš: 15/11/2014
Ziņas: 4443
Manīts: pirms 11 st

Patika. Īpaši, ka netika slēpts "stulbais baltais cilvēks" un apspēlēts ar kādu devu humora Grin

Redzams, ka Ilmim nav padomjlaiku rūdījums vai arī tas 30 gadu laikā aizmirsts Wink

Buicis
Nav tiešsaistē
Kopš: 29/10/2008
Ziņas: 5252
Manīts: pirms 13 st
Kur: RIX.

Man ar lasot radās iespaids, ka es tur negribu braukt Frown

2022: RIX, FRA, LYS, CDG, MUC, MRU, AAR, DXB, WAW, YYZ, YUL, VCE.
http://my.flightmemory.com/buicis

FXQuadro
Nav tiešsaistē
Kopš: 06/02/2010
Ziņas: 2725
Manīts: pirms 8 st

AirAsia rakstīja:

Paldies par aprakstu un bildēm! Man patika.

Uz Kubu labprāt aizbrauktu, tikai atbaida tas, ka spāņu valodu vispār nepārzinu un ņemšanās ap visādiem sadzīviskiem momentiem paredzama ilga. Internets jau tur arī nav telefonā, lai operatīvi visu tulkotu online.

Ir aplikacijas, kuras strādā arī offlin. Man Huaweiā ir viņa aplikacija, ar kuru varu gan rakstīt , gan ar balsu Smile

Around the world
2022: RIX, FRA, CUN, HEL, SFO, HNL, ORD

2023: RIX, ATH

FXQuadro
Nav tiešsaistē
Kopš: 06/02/2010
Ziņas: 2725
Manīts: pirms 8 st

Es biju Kubā, pirms  kādiem 5 gadiem. Patika gan cilvēki, gan ēdiens, gan jūra, gan rums.  No mīnusiem: vietējie iedzīvotāji (Havanā) visus apmeklētājus uzskata par naudas maisiem. Havanā visu laiku dzird: señor, senjor, ļaujiet man kaut ko parādīt, nopērc rumu un cigaretes. Un arī liela nabadzība. Ja būs ļoti lētas biļetes, tad lidošu vēlreiz. Tajā reģionā ir tik daudz alternatīvu par gandrīz to pašu naudu, bet kuras ir attīstītākas

Around the world
2022: RIX, FRA, CUN, HEL, SFO, HNL, ORD

2023: RIX, ATH

kristoff
Nav tiešsaistē
Kopš: 09/03/2011
Ziņas: 449
Manīts: pirms 2 ned

Jā, nu interesanti palasīt, kā Kuba mainījusies 11 gadu laikā kopš tur biju. Sociālistiskais bardaks kļuvis lielāks (vai varbūt mana un autora uztvere atšķiras), elektrība pazūd biežāk un ilgāk, vietējie krāpjas vairāk un, izrādās, pazudusi divu valūtu sistēma (wikipēdijā lasu, ka kopš 2020. gada), kas ļāva izmantot gan konvertējamos peso CUC, gan atsevišķos gadījumos arī nekonvērtajamos peso CUP un tādējādi uz ielas pica, saldējums un sula maksāja mūsu naudā 2 līdz 5 santīmus Smile

Toreiz man Kuba ļoti patika. Nezinu, kā būtu, ja brauktu tagad - iespējams, nepatiktu. 

Šobrīd sekoju līdzi situācijai Venecuēlai, kas liekas kļūst drošāka ceļošanai. Iespējams, tuvāko gadu laikā tad man atkal būs izdevība izbaudūt sociālisma diskrēto šarmu, šoreiz Venecuēlā. 

Buicis
Nav tiešsaistē
Kopš: 29/10/2008
Ziņas: 5252
Manīts: pirms 13 st
Kur: RIX.

Jā. Kopš 2021. gada pirmā janvāra CUC vairs nav abgrozībā Kubā. Bija interesanta naudas vienība. Maksāja dārgi, bet tūristiem kas atgriezušies no Kubas galīgi nebija kur viņu likt.

2022: RIX, FRA, LYS, CDG, MUC, MRU, AAR, DXB, WAW, YYZ, YUL, VCE.
http://my.flightmemory.com/buicis

Andzejs
Nav tiešsaistē
Kopš: 06/08/2011
Ziņas: 656
Manīts: pirms 2 d
Kur: RIX

Kuba kā Latvijā Padomijas izskaņā ar visārēju preču deficītu. 

Normāli busi Kubā  https://www.viazul.wetransp.com/ Nopērkamas biļetes arī online.

Skaidra nauda labākā opcija. USD, EURO visiem patīk labāk par vietējo naudiņu. 

Obligāti Kubā iānoprovē guavas rums. 

FXQuadro
Nav tiešsaistē
Kopš: 06/02/2010
Ziņas: 2725
Manīts: pirms 8 st

kristoff rakstīja:

Šobrīd sekoju līdzi situācijai Venecuēlai, kas liekas kļūst drošāka ceļošanai. Iespējams, tuvāko gadu laikā tad man atkal būs izdevība izbaudūt sociālisma diskrēto šarmu, šoreiz Venecuēlā. 

ASV vēlas sarunāt ar Maduro par naftu un amerikāņu kompāniju atgriešanos valstī, iespējams, tiks atceltas dažas sankcijas un atkal būs iespēja droši apmeklēt valsti, jo visi nemieri ir gandrīz norimuši.

Around the world
2022: RIX, FRA, CUN, HEL, SFO, HNL, ORD

2023: RIX, ATH

kristoff
Nav tiešsaistē
Kopš: 09/03/2011
Ziņas: 449
Manīts: pirms 2 ned

FXQuadro rakstīja:

ASV vēlas sarunāt ar Maduro par naftu un amerikāņu kompāniju atgriešanos valstī, iespējams, tiks atceltas dažas sankcijas un atkal būs iespēja droši apmeklēt valsti, jo visi nemieri ir gandrīz norimuši.

Jā, nemieri laikam beigušies, bet pats galvenais - arī kriminogēnā situācija, kas pirms dažiem bija tik briesmīga, ka bez miesassarga laikam nevarēji pa pilsētu staigāt, ir kļuvusi krietni labāka. 

ievisija
Nav tiešsaistē
Kopš: 10/03/2013
Ziņas: 869
Manīts: pirms 2 d

Paldies par aprakstu, patiešām interesanta pieredze, bet sapratu, ka pati gan nevēlētos tādu čakaru it visā piedzīvot. Kaut kā negribas nepārtraukti satraukties, ka tevi grib apčakarēt.

2022: RIX, MLA, VNO, FRA, LAX, CDG, HEL, JFK, LAS, DFW, PRG, VIE, MAD, BER
http://my.flightmemory.com/ievisija

Andzejs
Nav tiešsaistē
Kopš: 06/08/2011
Ziņas: 656
Manīts: pirms 2 d
Kur: RIX

ievisija rakstīja:

Paldies par aprakstu, patiešām interesanta pieredze, bet sapratu, ka pati gan nevēlētos tādu čakaru it visā piedzīvot. Kaut kā negribas nepārtraukti satraukties, ka tevi grib apčakarēt.

Tā ir puspasaulē Smile Aitas ir jācērpj  Smile :) Smile

Universālākā metode neatbildēt un nepievērst uzmanību. Darbojas  visur, gan melnajā Afrikā, gan pie arābiem utt. Reizēm sanāk smieklīga situācija. Viens vāvuļojot velkas pakaļ pus pilsētai, beidzot viņam apnīk mūsu nevēlēšanās komunicēt. Ejam uzreiz uz tirgu un pērkam mango, un vecais paziņ izlien smaidīgs no savas būdas un saka, ka gribēja mūs šeit atvest pie savas māsas. 

Ilmis
Nav tiešsaistē
Kopš: 08/02/2011
Ziņas: 383
Manīts: pirms 15 st

orsons21 rakstīja:

Paldies, iedvesmojoši, la saprastu, ka uz Kubu tomēr negribu braukt Frown.

Mjā... tieši par do baidījos un tāpēc jau īpaši izcēlu pēdējo teikumu. Tur ir visas tās padomju stila nebūšanas, bet kā jau minēju, jo to uztver kā spēles sastāvdaļu un ar humoru, tad pašam pēc tam to rakstot vai atstāstost, nāk smiekli un faktiski ir par ko pastāstīt. Nav tikai "gulēju pludmalē un nekas nenotika". Un patiesībā, jau analizējot to katru situāciju atsevišķi, nekas traks jau nenotika. Piemēram, tā pārdevēju uzbāzība bija tikai Havannā un arī tā ir daudkārt nekaitīgāka kā musulmaņu valstīs.

orsons21 rakstīja:

Tikai, kurā brīdī bija tās darba darīšanas, un, vai tie, pie kā brauci darīšanās, nekādi neiesaistījās brīvā laika organizēšanā vai vismaz padomu sniegšanā?

Bija, bija, darba darīšanas, to neaprakstīju, jo tad būtu vēl desmit lapas Smile Organizātori jau palīdzēja ar padomiem, bet daudz tas nepalīdzēja. Piemēram, ieteica izmantot to un to auto nomu, bet tur nebija iespējas paņemt un atdot auto dažādās vietās. Laicīgi pabrīdināja par atšķirīgajiem kusiem, savādāk nesapratu, ko tās viesnīcas tur raksta un būtu izņēmis lidostā pēc neizdevīgā kursa. Taču nekādas lielās iespējas jau viņiem nav tur iesaistīties, ja tā ir melnā tirgus ekonomika, kur darījumi tiek kārtoti uz vietas, skaidrā. 

Ilmis
Nav tiešsaistē
Kopš: 08/02/2011
Ziņas: 383
Manīts: pirms 15 st

Buicis rakstīja:

Man ar lasot radās iespaids, ka es tur negribu braukt Frown

Nu nav tik traki! Šeit jau aprakstīju tikai sadzīves situācijas. 

Ilmis
Nav tiešsaistē
Kopš: 08/02/2011
Ziņas: 383
Manīts: pirms 15 st

Buicis rakstīja:

Jā. Kopš 2021. gada pirmā janvāra CUC vairs nav abgrozībā Kubā. Bija interesanta naudas vienība. Maksāja dārgi, bet tūristiem kas atgriezušies no Kubas galīgi nebija kur viņu likt.

Covid Kubu skāra ļoti smagi. Tikai valsts pārstāvji (policija) drīkstēja iziet uz ielas, pārējiem bija jāsēž karantīnā un tad pa pilsētu rajoniem pa nedēļām pieveda pārtiku klāt mājās. Mazais tūrisms jau praktiski ir vienīgā valūtu ienesošā lieta. Attiecīgi tūristu vairs nebija un CUC atmira dabiski.

Ilmis
Nav tiešsaistē
Kopš: 08/02/2011
Ziņas: 383
Manīts: pirms 15 st

ievisija rakstīja:

Paldies par aprakstu, patiešām interesanta pieredze, bet sapratu, ka pati gan nevēlētos tādu čakaru it visā piedzīvot. Kaut kā negribas nepārtraukti satraukties, ka tevi grib apčakarēt.

Tur jau tā lieta, ko mēs spriedām. Ja Tu tanī brīdī nejūties apčakarēts un viss patīk, tad jau viss ir kārtībā. Protams, tūristiem beigās tās cenas izrādās lielākas, bet jautājums, ja būtu atraduši/meklējuši kaut ko paši, vai izdotos atrast kaut ko labāku un vai neuzdurtos uz vēl lielākiem apčakarētājiem. Un tās pārmaksātās cenas jau patiesībā nebija nekas astronomisks -  tas pats Latvijas līmenis. Jā Kubā "vajadzētu būt lētāk", bet...

AirAsia
Nav tiešsaistē
Kopš: 01/04/2018
Ziņas: 1509
Manīts: pirms 1 st

O, nemaz nezināju, ka duālais cuc nomiris. Ļoti labi. Mazāka jezga.

jtt
Nav tiešsaistē
Kopš: 15/11/2014
Ziņas: 4443
Manīts: pirms 11 st

Ilmis rakstīja:

Laicīgi pabrīdināja par atšķirīgajiem kusiem, savādāk nesapratu, ko tās viesnīcas tur raksta un būtu izņēmis lidostā pēc neizdevīgā kursa.

Internets gan stāsta, ka oficiālais kurss (ap 24 CUP/EUR) notiek tikai B2B vai apmēram tā jomā, bet maksājumi ar karti un bankomāti strādā ar kursu ap 120 CUP/EUR. Bija iespēja pārbaudīt?

ilzuks79
Nav tiešsaistē
Kopš: 03/01/2014
Ziņas: 166
Manīts: pirms 7 st

Paldies par izsmeļošo aprakstu! Jau kādu laiku apsvēru domu turp doties kopā ar bērniem, nu man tapa vairāk nekā skaidrs, ka ar bērniem nekādas braukšanas nebūs

Ilmis
Nav tiešsaistē
Kopš: 08/02/2011
Ziņas: 383
Manīts: pirms 15 st

jtt rakstīja:

Ilmis rakstīja:

Laicīgi pabrīdināja par atšķirīgajiem kusiem, savādāk nesapratu, ko tās viesnīcas tur raksta un būtu izņēmis lidostā pēc neizdevīgā kursa.

Internets gan stāsta, ka oficiālais kurss (ap 24 CUP/EUR) notiek tikai B2B vai apmēram tā jomā, bet maksājumi ar karti un bankomāti strādā ar kursu ap 120 CUP/EUR. Bija iespēja pārbaudīt?

Jā, šo pašu man vietējais biznesmenis arī stāstīja, kad meklējām iespējas dabūt skaidru naudu. Tad jau tā arī ir. Taču, pārbaudīt nepārbaudījām, jo beigās nauda tomēr pietika.

JolantaB
Lietotāja JolantaB attēls
Nav tiešsaistē
Kopš: 31/03/2014
Ziņas: 215
Manīts: pirms 13 st

Paldies par foršo aprakstu!

Redzijs
Nav tiešsaistē
Kopš: 15/04/2013
Ziņas: 475
Manīts: pirms 13 st

Ar interesi izlasīju, salīdzināju pats ar savu pieredzi pirms pieciem gadiem. Man, protams, arī tur bija dažādi piedzīvojumi, taču ne tuvu tik spilgti. Nu bet vismaz puse vai pat vairāk atkrīt, ja neņem nomā auto, "Viazul" busi agrāk bija diezgan ērts pārvietošanās veids. Tolaik pat bija interesanti uzspēlēt to viņu spēli - nemaksāt tur, kur var nemaksāt vai arī maksāt tik, cik tas apmēram maksā, nevis tik, cik prasa. Atšķirībā no arābiem vai indiešiem, kas apvainojas un pat met sejā, ja iedotā nauda nav tāda, kā šis bija sacerējies "noslaukt", kubietis uzreiz lika kabatā - vismaz kaut kas nopelnīts. Krāpniekus agrāk bija diezgan viegli atpazīt, jo viņi ir neparasti komunikabli, vidējais kubietis tāds nav. Var jau būt, ka krīzes laikā t.s. jiniteros savairojušies, tomēr tur ar gribēšanu vien nepietiek, vajadzīgs aktiera talants, svešvalodu zināšanas - lai "apstrādātu" tūristus vispirms tomēr jāuztrenējas. Tā kā agrāk CUC un CUP jaukšana bija viens no izplatītākajiem krāpšanas veidiem, tad šajā ziņā vismaz tagad ir labāk, bet nu saldējums pa vietējām cenām kopā ar darbaļaudīm laikam tad vairs "nespīd" .

zmejs
Lietotāja zmejs attēls
Nav tiešsaistē
Kopš: 08/01/2014
Ziņas: 1163
Manīts: pirms 1 d

Mēs bijām pirms gadiem 15, veiklo darboņu lielais vairums spietoja Havannā, pārējās pilsētās tas bija retums. Auto neīrējām, jo tajā laikā navigācijas īsti nebij, un ceļi bij bez jebkādām norādēm, kā arī varēja vienkārši izbeigties jebkurā brīdī. Paļāvāmies uz Viazul busiem un taxi, kas gan pārsvarā bij kāds vietējais auto īpašnieks ar no vectēva mantotu spēkratu. Bet no Havannas līdz Santiago de Cuba un atpakaļ tikām. Dzīvojām pie vietējiem, bez jebkādiem booking.com vai citiem izstrādājumiem, jo interneta jau arī nebija. Pēc pirmās pārnakšņošanas nākamjā pilsētā mūs jau sagaidīja kārtējais "brālēns", kurš jau bija smalki informēts par mūsu skaitlisko sastāvu, maršrtutu un paredzamo nakšņošanas cenu. Istaba privātmājā ar bokastīm vidēji maksāja 10-20 USD. Vienreiz naktī pamanījāmies ar busu pašaut garām vajadzīgajai pilsētai, bet, izkāpjot nākamajā, bez problēmām atradām nakstmītnes vienkārši uz ielas pajautājot vietējiem.

Izskatās ka šobrīd tūristu "kāsēju" sērga ir izplatījusies arī ārpus Havannas, bet kā jau citi minēja, kubieši ir daudz pozitīvāki nekā daudzi āzijas iemītnieki, un pat ja tevi apkāš, tas liekas vairāk amizanti, nekā ļauni. Atceros viena jauniete mums pārliecinoši stāstija, ka pilsētā notiekot "salsas festivāls" un pilnīgi visas iestādes esot ciet, tadēl esot jāiet ēst tikai uz viņas norādīto krogu Wink Kopš tās reizes mēs visus šos "izpalīgus" sākām dēvēt par "salsas festivāliem" Wink

Aizbraukt noteikti iesaku, tikai jābūt gatavam, ka priekš vietējiem tu esi staigājošs $$$ avots, pie tam vienīgais.

Ilmis
Nav tiešsaistē
Kopš: 08/02/2011
Ziņas: 383
Manīts: pirms 15 st

zmejs rakstīja:

Izskatās ka šobrīd tūristu "kāsēju" sērga ir izplatījusies arī ārpus Havannas, bet kā jau citi minēja, kubieši ir daudz pozitīvāki nekā daudzi āzijas iemītnieki, un pat ja tevi apkāš, tas liekas vairāk amizanti, nekā ļauni. Atceros viena jauniete mums pārliecinoši stāstija, ka pilsētā notiekot "salsas festivāls" un pilnīgi visas iestādes esot ciet, tadēl esot jāiet ēst tikai uz viņas norādīto krogu ;) 

Aizbraukt noteikti iesaku, tikai jābūt gatavam, ka priekš vietējiem tu esi staigājošs $$$ avots, pie tam vienīgais.

Precīzi teikts! Tas tieši tā arī ir - pēc pāris teikumiem labdabīgi atsienas, atšķīrībā no Azijas un Tuvo Austrumu musulmaņiem. Un tie kāsēji jau tikai tūristiskākās vietās - Havannā, mazāk Vinales, un citur jau praktiski nav.

kristoff
Nav tiešsaistē
Kopš: 09/03/2011
Ziņas: 449
Manīts: pirms 2 ned

Nu nezinu - nepārspīlējot, Trinidadā Kubā pirms 11 gadiem piedzīvoju aptuveni tādu pašu uzmācību kā Indijā. Savukārt daudzās manis apceļotajās musulmaņu valstīs grūti atcerēties pat vienu vai vairāk par vienu uzmākšanās/krāpšanās mēģināšanas gadījumu - Irāna (tieši otrādi - bija gadījumi, kad maksāja manā vietā), Saūda Arābija (tieši otrādi - bija gadījumi, kad maksāja manā vietā), AAE, Turcija (Stambula, Gaziantepa pie Sīrijas robežas), Sīrija (pirms kara), Malaizija, Indonēzija (Sumatra - tieši otrādi - par brīvu veda mani uz lidostu viesnīcas darbinieki, Džakarta un Džogdžakarta), Palestīna, Bosnija, Kosova, Albānija. Salīdzinot ar šīm Kuba bija daudz sliktāka (bet paciešama pēc manas skalas). No musulmaņu valstīm slikta pieredze šajā ziņā man bijusi Ēģiptē, Jordānijā, Azerbaidžānā, Senegālā un Gambijā.

AirAsia
Nav tiešsaistē
Kopš: 01/04/2018
Ziņas: 1509
Manīts: pirms 1 st

Nedaudz ne pa tēmu, bet krievu jūtūb blogerim varlamovam nesen ir iznākusi sakarīga filma par Eritreju - valsti Āfrikā, kas kaut kādā nozīmē idejiski un stiliski līdzinās Kubai (laiks apstājies, pie varas diktators).

Iesaku noskatīties, ja vien saprotat krievu val. Filma gan ir gara. Bet man nebija garlaicīgi.
Par politiku tur minimāli, nosaukums pieskaņots vietējai (krievu) publikai, jo savādāk vēl ņems un neskatīsies Grin

Patika arī nelielais salīdzinājums ar Etiopiju filmas beigu daļā, labi var redzēt kā atšķiras abu valstu galvaspilsētās notiekošais.

https://www.youtube.com/watch?v=dynknb2_kXk

 

orsons21
Nav tiešsaistē
Kopš: 04/01/2009
Ziņas: 13599
Manīts: pirms 3 st
Kur:

Nu man šķiet ka Eritrejā ir 10x sūdīgāk, nekā Kubā, un atšķirībā no tās, nekāda tūrisma, lai gan ir pieeja siltai jūrai, un tuvu Eiropai.

kristoff
Nav tiešsaistē
Kopš: 09/03/2011
Ziņas: 449
Manīts: pirms 2 ned

Pēc krievu youtube ceļotāja Petra Lovigina / Planetka ceļojuma uz Eritreju pirms 3 gadiem, iespaids palika, ka tūristu tur praktiski ir nulle un uzbāšanās/krāpšana arī īsti nav. Vai dzīve sūdīgāka kā Kubā - to nevarēja īsti saprast. Bet nu ceļotājam interesantāka ir Kuba viennozīmīgi.

Andzejs
Nav tiešsaistē
Kopš: 06/08/2011
Ziņas: 656
Manīts: pirms 2 d
Kur: RIX

Zinu cilvēku kurš Eritrejā 5 gadus atpakaļ pailgu laiku dzīvoja un strādāja. Traki tur esot.

Eritreja nav salīdzināma ar Kubu. Eritrejā dauduz gadu verdzība militārajā piespiedu bezmaksas beztiesiskā dienestā ierasta lieta. Var vienkāŗsi savākt uz ielas, un tu piederi valstij uz nenoteiktu laiku. Uz svētkiem dāvina labajiem pilsoņiem kalašņikovus. Staļina laika Padomija visttuvākais salīdzinājums.