Parasti aprakstos vairāk iznāk rakstīt par ceļojuma iespaidiem – dabu, cilvēkiem, kultūru, taču, pieļauju, ka ceļakājā daudziem vairāk interesē lietišķā daļa, tāpēc mēģināju šoreiz koncentrēties uz to.

Būtiskākās izmaksas

Iepriekš nopirktais (vienai personai):

Aviobiļete Rīga-Maskava-Havanna (RT) - 550 eiro (Aeroflot);

Vīza – 35 eiro;

Apdrošināšana – 37 eiro (If)

Viazul autobusu biļetes (Havanna – Vinales - Pinar del Rio – Cienfuegos – Trinidad - Santa Clara - Havana), kopā 6 gab. -  75 eiro

Atsevišķas izmaksas uz vietas (1 CUC = 0,90 EUR - tā rupji rēķinot, es gan galvā rēķināju 1:1):

Casa Particulare – cenas istabai no 25 līdz 50 CUC par nakti.

Ēšana (casa vai privātajā restorānā, nav īpašas atšķirības) – 5-7 CUC (brokastis) 10-15 CUC (vakariņas) personai.

Taksis no/uz lidostu – 20 CUC (prasa 30, bet viegli nokaulēt)

Taksis no Havannas centra uz Viazul autoostu– 6-7 CUC (prasa 10, mazliet jāpakaulējas)

Taksis Cienfuegos - El Nicho ūdenskritumi - Cienfuegos - 50 CUC (gan jau var vēl kaulēties, bet nemēģināju, jo biju lasījis par dārgāku maksu un šī šķita izdevīga)

"Plezīra" brauciens pa Havannu kabrioletā – 30 CUC (prasa 50, jākaulējas)

Rums Havana Club 1 L – no 6 līdz 9 CUC (atkarībā no veida/krāsas, visos veikalos vienāda cena, tā pati arī lidostā)

Alus (Cristal, Presidente) skārdenē – 1 CUC (restorānos, casa ledusskapjos – 2 CUC)

Refresco cola (un citi gāzētie) – 0.50-0.60 CUC (restorānos, casā – 1 CUC)

Kabarē "Parisien" Nacional viesnīcā – 31 eur (ja rezervē www.booktocuba.com, uz vietas – 40 CUC)

Velo noma Trinidadā – 6 CUC par dienu

Revolūcijas muzejs – 8 CUC (reāli "slauc" tūristus! Vietējiem jāmaksā kaut kādas kapeikas)

Priekšdarbi

Ceļojums uz Kubu bija šā gada janvāra beigas-februāra sākumā, kopā 12 dienas. Tas ir "high season" laiks, tāpēc tūristu diezgan daudz un arī labākās naktsmītnes (casas ar labākajiem vērtējumiem Trip Advisor) diezgan aizņemtas, bet tāpat piedāvājums pārsniedz pieprasījumu, jo visi grib nopelnīt. Tā kā negribēju uz vietas lieki tērēt laiku un bojāt nervus, izvairoties no visādiem starpniekiem (jiniteros), mēģināju rezervēt visu ko iespējams jau internetā. Tas nebija vienkārši, tomēr beigas izdevās atrast tādu lapu: www.bbinnvinales.com. Atšķirībā no daudzām citām, te starpniekam neko nevajadzēja piemaksāt, iespējams, ka viņi kaut ko ir iekasējuši no tiem casu īpašniekiem, kas iekļauti sarakstā, bet katalogs ir diezgan plašs un ar bildēm. Problēma tā, ka automatizēti viss notiek tikai pirmajā posmā, bet tālāk "manuāli". Tas notiek tā – darbinieks Hosē saņem ziņu no manis, ka vēlos rezervēt casa "X" noteiktajā datumā, zvana saimniekam un prasa, vai brīvs. Saimnieks saka: "Nē, diemžēl aizņemts." Hosē raksta man: "Šī casa nav pieejama, izvēlieties kādu citu no saraksta." Sarakstījos ar darbinieku Hosē kādas 30 reizes, tomēr beigās viss bija rezervēts un neviena vieta nelika vilties. Hosē atsūtīja bbvinales sertifikātu (tas jāuzrāda casa), karti un instrukciju, kur parasti bija arī pamācība kā uzmanīties no jiniteros, kuri varētu pat dežūrēt pie mājas, izliekoties par īpašniekiem un stāstot blēņu stāstus, ka diemžēl vieta tomēr esot aizņemta un viņi aizvedīs uz citu. (Par visām šīm shēmām ir te jau vairākkārt pieminētajā grāmatā "Cuba Conga" (paldies Renai par pdf versiju.)) Vēl, ierodoties kādā casa, bija jāpalūdz, lai kāds piezvana uz nākamo naktsmītni un apstiprina, ka mēs tiešām braucām. It kā nedaudz piņķerīga shēma kopumā, bet viss darbojās kā pēc pulksteņa visās piecās naktsmītnēs.

Vēl pirms brauciena nopirku Viazul autobusa biļetes www.viazul.com , bet arī te varēja just, ka pieprasījums ir liels, jo dažos maršrutos interneta tirgošanā izliktās biļetes ātri izpirka, un nācās nedaudz pārstrādāt plānu. Protams, var mēģināt pirkt arī uz vietas Viazul kasēs (bonuss - rinda un komunikācija spāniski) vai, ja arī kasē viss izpirkts, sarunāt taxi colectivo par līdzīgu cenu. Autoostā ar izdruku bija jāiet pie cilvēka, kurš pārbaudīja to sarakstā un izdrukāja citu biļeti, ar kuru jau varēja iet uz autobusu. Arī šajā "shēmā" nekādas problēmas nekur neradās, visi autobusi izbrauca un iebrauca laicīgi.

Cik pamanīju naudas darījumi notiek caur Spānijas bankām, piemēram Viazul maksājumi gāja uz Madridi.

Havanna

Kopā galvaspilsētā pavadījām četras dienas – ceļojuma sākums un beigas. Pirmajā dienā – vecpilsēta un Malekons. Laiks bija diezgan vējains un mazliet arī lija (par laimi vienīgo dienu ceļojuma laikā, pārējās bija tāds laiks, kādu arī biju gaidījis – silts un saulains), taču bija iespēja paskatīties iespaidīgos viļņus Malekonā, kas brīžiem strauji uzbango un kāds garāmgājējs var tikt pie negaidītas "dušas".

Havannā palikām Casa Mire, kas atrodas daudzstāvu mājā tieši blakus Revolūcijas muzejam, tāpēc no rīta varēja dzert kafiju uz balkona ar iespaidīgu skatu. Otrajā dienā aizgājām arī uz pašu muzeju. Man likās interesanti, bet vēlāk runāju ar vienu amerikāni, kurš gan izskatījās ne pārāk apmierināts par šo ekskursiju. Laikam tā ir viena no retajām vietām, kur Kubā vēl var just antiamerikāniskas noskaņas, citādi viņi šobrīd tur ir laipni lūgti (tas gan bija vēl pirms Trampa uzbraucieniem, tā kā varbūt kaut kas ir mainījies).

Vēl šajā dienā – Kapitolija apkārtne, Revolūcijas laukums ar lielajiem Če Gavaras un Kamillo Sienfuegosa attēliem, nedaudz pablandījos pa Havannas netūristisko daļu un vēstniecību rajonu un vakarā ar kuģīti pāri līcim uz Fortaleza de San Carlos de la Cabana cietoksni, pa ceļam apskatot arī Kristus statuju (nav, protams, tik grandioza kā Rio). Cietoksnī katru vakaru 21:00 notiek lielgabalu ceremonija (ļoti tūristisks pasākums, bet tā tas arī domāts). Atpakaļceļā piedzīvoju vienīgo reizi, kad tiešām tiku apkrāpts. Droši vien nogurums arī bija pie vainas. Melnīgsnējam "Žīgulīša" vadītājs pie maksāšanas paziņoja, ka esmu viņam iedevis vietējo naudas zīmi CUP, nevis CUC. Automātiski nolēmu, ka kāds man pa dienu ir "iesmērējis", tikai vēlāk sapratu, ka pats taksists to ir ātri samainījis. Nu neko, bija mācība turpmākajam, bet CUP vēlāk lietderīgi izmantoju, pērkot vietējo superlēto saldējumu Coppelia.

Vinales

Vinales pavadījām trīs naktis Casa Los Canelos – ļoti laipna saimniece, vislielākās ēdiena porcijas no visām casām, kurās pabiju. Istaba atsevišķā ēkā, kas labi tad, ja ir vēlme pēc lielāka privātuma. Vienu dienu nolēmu veltīt garākai pastaigai un dabas baudīšanai, taču negribējās izmantot vietējo gidu pakalpojumus. Visur uzsvērts, ka bez pavadoņiem te staigāt nevar, bet nekāda policija vai cita to neregulē, tikai viņi paši šķībi var paskatīties, ja satiek tevi klejojam. No tiem gidiem lielas jēgas nav, jo viņi tāpat nerunā angliski, tik vien, ka iet blakus. Internetā atradu pamācību kā to izdarīt pašam http://diytravelhq.com/parque-nacional-vinales-free-diy-hiking/

Pie šiem ieteikumiem arī diezgan centīgi pieturējos, lai gan vietām kaut kas nedaudz bija mainījies, bet drīzāk palicis vieglāk, nekā sarežģītāk. Kad tikām līdz tabakas laukiem, satiku kādu vīriņu, kurš piedāvāja apskatīties cigāru darbnīcu. Tur mums parādīja kā žāvējas tabakas, uztina cigāru, nedaudz paķēmojāmies ar mēģinājumu ievilkt dūmus, vispār interesants "šovs" un galvenais, ka individuāli, nevis ekskursijas grupā. Maksu neprasīja, atstāju nelielu ziedojumu, apmēram 1 CUC, izskatījās apmierināti.

Tālāk ceļš līdz Mural de la Prehistoria – krāsainajam zīmējumam uz klintīm, kur jau galā bija atvesti vairāki autobusi ar tūristiem.

Nākamo dienu paņēmu no Vinales tūri uz Caya Leviso salu – jābrauc stundu ar autobusu un vēl pusstundu ar kuģīti. Faktiski tāds rezervāts, kur vietējie ir tikai apkalpojošais personāls, pārējie ārzemnieki. Lai gan internetā rakstīts, ka varot snorkelēt, uz vietas tādu iespēju nemanīju, vienkārši smilšaina pludmale, bet nu pēc iepriekšējās dienas pārgājiena arī daudz staigāt negribējās.

Nākamajā dienā rīta pusē vēl nedaudz pastaigājām un papriecājāmies par Vinales ieleju – labi skati ir no skatu laukuma pie viesnīcas Los Jasmines.

Pēcpusdienā aizbraucām uz Pinar del Rio, kur iepriekš nebiju domājis braukt, bet iznāca tā, ka nākamajā rīta autobusa biļetes no Vinales uz Cienfuegos bija izpirktas, bet tam pašam autobusam no Pinar del Rio bija. Lai gan par pilsētu ir diezgan sliktas atsauksmes un tā pat dēvēta par "jiniteros galvaspilsētu", neviens apkrāpt necentās. Šķita pat tīri interesanti, jo te vairāk varēja sajusties kā vietējais. Vakarā aizgājām uz kaut kādu vietējo pašdarbnieku koncertu, kur nemaz CUC neņēma pretī, un biļetes maksāja grašus. Kasiere paņēma 1 CUC un samainīja pēc oficiālā kursa uz CUP, izdeva atlikumu, tā tiku pie kaudzītes CUP, kuru tāpat vēlāk noēdu Copelia saldējumos – šķiet tas ir labākais, kur tērēt vietējo naudu, galvenais saprast "shēmu", jo pasākums ir vietējiem – ar rindām kopīgiem galdiņiem utt., ar ārzemniekiem tur neviens īpaši neauklējas, bet prom arī nedzen. Pinar del Rio palikām Casa La Guayabita. Saimnieks ir diezgan ilgi dzīvojis Spānijā, un tāpēc cenšas pieturēties pie Eiropas standartiem. Arī diezgan labi runā angliski, lieto internetu, ātri atrada mobilā telefona kartē Latviju.

Cienfuegos

Autoostas rajons Cienfuegos nerada labāko iespaidu, toties noteikti ir vērts apmesties La Punta rajonā. Tur apkārt jūra, promenādes dažāda līmeņa izklaides vietas, stilīga koloniālā arhitektūra. Nu, protams, jāredz arī centrs – Hose Marti laukums un apkārtne. Vēl no Cienfuegos sarunājām mašīnu uz El Nicho ūdenskritumiem. Iepriekš lasīju, ka jābrauc agri no rīta, kad maz apmeklētāju, un tā ir taisnība. Šķiet, bijām paši pirmie parkā,, biļešu pārdevējs gan kaut ko nomurmināja, ka jāgaida pavadonis, bet tā kā te visur bija norādes devāmies uzreiz tālāk. Pats labākais ir peldes kalnu baseinos, un ir fantastiski, ja to vari darīt viens pats. Pēc divām stundām tur jau bija pilns cilvēku, un tad varēja novērtēt, ko nozīmē ierasties ātrāk.

Trinidad

Trinidada kā jau ir pilsēta-muzejs, arī pilda šīs funkcijas, cilvēku tur ļoti daudz. Jāredz ir, taču neteiktu, ka biju stāvā sajūsmā. Patika tas, ka visur skan mūzika, ir iespēja izvēlēties starp dažādiem stiliem. Protams, ir arī ielu muzikanti.

Apmetāmies Hostal El Destino – lai gan cena virs vidējā, arī komforta līmenis atbilst tam. Nākamo dienu paņēmām nomā no kādas casas blakus ielā velosipēdus un braucām uz jūru. Netālu no La Boca ciema atradām snorkelēšanas vietu un tur arī "iestrēgām", ko āda vakarā negribēja piedot. Aizbraucām arī līdz Playa Acon – normāla pludmale, ja Trinidadā ir vairākas dienas plānots, bet negribas visu laiku mūros pavadīt.

Santa Clara

Atceļā uz Havannu nolēmu doties caur Santa Klaru. Tur, protams, jāredz Če Gavaras memoriāls, kas noder arī kā vieta, kur atstāt bagāžu, ja esi atbraucis ar sabiedrisko. Vēl aizstaigājām līdz pilsētas centram,  un Park Parque del Tren Blindado, kas attēlo nozīmīgu epizodi revolūcijas vēsturē, kad Če Gavaras dumpinieki ar buldozeru izjauca sliedes un pret viņiem sūtītais valdības karaspēka vilciens nogāja no sliedēm. Turpat netālu ir arī piemineklis Če Gavara ar bērnu. Tas laikam arī viss ko šajā pilsētā redzēt.

Pēdējās dienas vēl pavadījām Havannā, kur bija pietaupīti daži "plezīra" pasākumi kā brauciens ar kabrioletu, dažu krogu un kabarē apmeklējums.