Lai netiktu ielikts valsts melnajā sarakstā, vietās kā Indonēzija un Malaizija, par sliktu eļļas palmu plantācijām runāt skaļi nevajag. Jo, redz, abšaubīt politiku nedrīkst. Un tad man nāk prātā tie koki, kas miljoniem gadu dzinuši savas saknes, kuras mūsu nākamā paaudze vairs neskatīs. Tie orangutāni, kuru teritorijām sarūkot, tiek iedzīti pēdējos mūža mežu nostūros, vai tiek izglābti no nāves un adaptēti svētnīcās/dziedētavās/glābtuvēs.

Mazākie lāči pasaulē, ko sauc par saules lāčiem, mežos reti sasto pat pētnieki. Izglābti no restorānu galdiem, dzīvojamo istabu stūros mazos būrīšos, sacirsti gabalos priekš laimes suvenīriem.

Arī tie nespēj izdzīvot tūkstošiem hektāru noklātās palmu plantācijās. Jo tas ir izdevīgi, jo tas ienes lielu naudu, jo tu taču gribi, lai tavi cepumi būtu lēti. Tie pēdējie pundurziloņi, kas nočipēti un palaisti lietusmeža aizsargātajā teritorijā.

Ir tik viegli, paļauties, ka būs kāds trakais, kurš veltīs savu dzīvi, lai viņus glābtu. Nosargātu. Pieradinātu atpakaļ pie mežonīgā un palaistu brīvē. Ja vien būs vēl kurp palaist. Tādas svētnīcas pastāv Sepilok. Orangutāni un saules lāči tiek baroti, jo savādāk nevar. Jo paši nemāk atrast. Stāsts katram savs nāk kopā ar vārdu. Bet mirklī, kad aiz tūristu bara pleca tev atļauts klusiņām vērot kā viņi mielojas, nevar saprast, kurš kuram te zoodārzs. Dārgo fotokameru klikšķi jaucas ar mīņāšanos, nepacietību un gluži kā tūrisma objekta atzīmēšanu. Man negribas šeit palikt. Te smird pēc mākslīgas naudas un mīlestību alkstošiem orangutāniem.

Tāpēc mēs dodamies vērot. Ielīst 3 dienas lietusmežā Kinabatangan upes krastā un palūkoties. Nometne nekurienes vidū. Motorlaivas stundas brauciena attālumā no ciemata ar piecām mājām. Un te nu viņi ir. Oranžie. Cilvēku ģenētiskie brāļi. Ligzdu taisītāji. Brīvi. Neieslodzīti. Mēs priecīgi nopūšamies. Tas viss pēc desmit minūtēm, kopš laivā sēdošā angliete ieteicās, ka pilnai laimei viņai gribētos redzēt orangutānus.

Vietējo gidu aprūpētas koka būdiņas savieno pusotru metru augsts dēļu ceļs, kas balstās uz baļķiem.

Matracis. Moskītu tīkls. Ne durvju, ne logu. Konteineros saliekam pārtiku un zāles, lai žurkas somas nesaēd. Esot sasmaržojušas pat zemeņu prezervatīvu. Supermini skudras gan aizlien arī aiz vāka.

Kad pēc sešiem iestājas melna nakts, es ieslēdzu piereslukturi un mēroju simts metru attālo taku uz tualeti. Jāiet ir lēnām un labāk sanaglotajiem dēļiem pa vidu, lai neielūztu un neuzkristu uz dziļajām koka saknēm tur lejā. Spainis komplektā ar kausiņu nav nekāds jaunums pēc pusgada brīvprātīgo darbā. Bet brūnmelnais ūdens, kas nāk no upes, liek saņemties divreiz pirms ilgi kārotās dušas. Hugo ūdens ir un paliek ūdens. Laistīties, mazgāties, rotaļāties. Un visur tik daudz spēļu biedru. Pieaugušo. Spēlē ģitāru un mēs līgojoties dziedam.

Visapkārt mirdz smaragdzaļas acis, visos koku galos un lapu nostūros. Tie zirnekļi. Atspīd luktura gaismā. No zaļā nav ko bīties. Kad atspīd spilgti sarkanais, zini, ka esi sastapies ar ko lielāku. Skorpioni ātri nobīstas un ieskrien atpakaļ kokos. Visskaļākais šajā vārošā nakts mūzikas katlā esot geko, tā man saka. Agros rītos un pusdienslaikos mēs esam melno vāveru ieskautos zaros un makaku negantajās spēlēs. Brienam pa taku atpazīt indīgos un ārstnieciskos. Parazītiskos un sargājošos. Simtiem proboscis mērkaķu baru vadošās ainiņas koku zaros nebeidz pārsteigt.

Bet naktīs mēs dodamies vērot. Džungļu dunu pārtrauc vien mūsu motorlaiva ar prožektoru, meklējot ūdensčuskas, krokodīlu sarkanās acis, aizmigušos putnēnus un brīnumskaistās pūces, gardegunmērkaķu merkaķus, kas guļ pašos koku zaru galos, cūkastes makakus, sudraba mērkaķus, garāsatses kakakus un metru gadus sikspārņus.

Naktīs mēs dodamies ieklausīties. Ierausuši Hugo ergosomā, savilkuši gumijniekus, ar lukturiem mēs ieklausāmies dzēlējskudru skaļajā kliedzienā, ko izdveš upuri ar parastajām kurpēm, džungļu vistas naktsdusā, lēnā loris tiešām lēnajā stumbra dejā. Tas mežs ir tik skaļš. Tas mežs ir tik dzīvs. Elpojošs. Dziedējošs. Nepieradināts. Nepielabināms.