Vasaras sākumā, plānojot savu kāpienu, meklēju Ceļakājā informāciju par Kebnekaisi, bet nevarēju atrast ceļojuma aprakstus par šo relatīvi tuvo galamērķi.

Tā nu dalos ar savu pieredzi kāpjot nieka 2 099m virsotnē Zviedrijas ziemeļos, kas no gaidītās pastaigas parkā negaidīti izvērtās par diezgan pamatīgu elli. Atvainojos par ierobežoto bilžu daudzumu, nesanāca neko daudz iemūžināt. 

Dzīvoju Stokholmā un apciemot virsotnes ir iecienīts hobijs, līdz ar to brauciens uz Kebnekaisi tika apsvērts jau kādu laiciņu. Jūlija vidū, atbraucot atpakaļ no ciemošanās Latvijā, apsēdāmies uz dīvāna un izlēmām ka laiks Kebnekaisei. Izrādās, ka biļetes uz nakts vilcienu kas atiet pēc 2,5h ir lētākas nekā biļetes uz vilcienu rīt un aiznākošā diena ir ideāla kāpienam (sola skaidru laiku). Līdz ar to fiksi sasviežam mugursomās karodziņu, pārtiku, guļammaisus un paklājiņus un braucam uz Stokholmas centrālo staciju. Internetā biļetes neizdodas nopirkt, ceram uz biļešu automātu uz vietas. 

Biļešu automāts rāda, ka viss izpārdots un vilciens atiet pēc nepilnām 10 minūtēm. Slinkums braukt mājās (ir plkst. 22), tad nu ejam dīkt pie konduktora. Dīcam, dīcam, un izrādās ka viena trīsvietīga kupeja ir brīva. Nomaksājam 200 eur par abiem un dabūjam jauku trīsvietīgo kupeju ar garām lāviņām (aktuāli, ja dzīvesbiedrs ir 194cm) un izlietni. Galamērķis (ar vienu pārsēšanos) - Kiruna, neliela pilsētiņa Zviedrijas ziemeļos, aptuveni 1200km no Stokholmas. 

Jūlijs nozīmē polāro dienu, līdz ar to saullēkts vilcienā pienāk ap plkst 3 naktī. Piedzīvojumu gaidās arī miegs nenāk, līdz ar to izbaudam ainavas pa logu. Pa lielam - vidusmēra Latgale, nekas pārlieku ievērības cienīgs. Tuvojoties Kirunai gan parādās dzelzs rūdas kalni ar ko pilsētiņa arī ir visnotaļ slavena (mazāk pazīstama protams, ar to, ka Otrā pasaules kara laikā draudzīgi piegādāja milzīgus apjomus draugiem vāciešiem tanku būvēm). 

Pati Kiruna ir jauka, maza (17 002 iedzīvotāju) un skandināviska paskata pilsētiņa. Tā ir arī vistālāk uz ziemeļiem esošā Zviedrijas pilsēta, kurai ir vietējais raķešu/ kosmosa centrs, kā arī ASV klasisko mašīnu entuziastu klubiņš, kurā ir ap 500 biedriem (katram vairāki auto). Vēl arī kiruniešiem patīk visās malās izrādīt savus aļņus. 

Zemāk redzamās bildes tapušas ap diviem naktī. 

Bet atgriežoties pie ceļojuma - pēc nieka 15h brauciena ar vilcienu esam Kirunā un ir pienākusi pēcpusdiena. Stundas laikā ar pārkondicionētu autobusu nonākam Nikkalouktā. No turienes - diezgan viegla 20km vakara pastaiga līdz Kebnekaises bāzes nometnei. Partnerim sākas problēmas ar muguru (izrādās, ka zemessardzes soma bez uzkabes un bruņu vestes nejauki spiež), tādēļ par 6km saīsinām gājienu paņemot laivas braucienu caur vietējo ezeru. Apkārt ir brīnišķīgi skati, tai skaitā iepriekš neredzēta veģetācija (ziemeļu puķītes). 

Ap 21 nonākam bāzes nometnē (kas ir milzīga un sastāv no desmitiem jauku mājiņu un helikoptera nosēšanās laukuma). Intereses pēc apjautājamies par numuriņu cenām. Mjāāā, laikam pagaidām vēl neesam fiskāli relaksēti skandināvi un mums neceļas roka samaksāt 150 eur par sliktu komunālo istabu ar aizkariņiem. Par tualetes un dušas izmantošanu jāmaksā 30 eur. Nē, paldies. 

Paejam kilometru tālāk un nakšņojam brīnišķīgā ielejā, bez cilvēkiem, bet ar kalniem. Aizvelkam sejām priekšā guļammaisus jo sasodītā saule! Mazliet traucē arī odi (par kuriem jau ir aizmirsts, jo Zviedrijas dienvidu daļā tie nedzīvo), bet Ben's odu atbaidītājs, kā ierasti, strādā lieliski. 

Virsotnes diena

Naktī ir mazliet pavēsi, līdz ar to pēc 5 stundu miega esam augšā. Paēdam siltas brokastis, atstājam vairumu mantu, paņemot vien patruļsomu, kurā sametam riekstiņus un vēl pāris uzkodas. Pieļaujam nelielu kļūdu nevajadzīgi stiepjot līdzi divas 1L ūdenspudeles (vēlāk izrādīsies, ka ūdeni var uzpildīt ik pēc 600m). 

Ceļa sākumā ir daudzi mazi un vidēji strautiņi. Daļu veiksmīgi pārlecam, daļu pārbrienam basām kājām un pēc tam cītīgi žāvējam kājas (jo mēs no kļūdām mācāmies; šī ceļojuma laikā netieku ne pie vienas tulznas). Skandināvi, protams, raiti pārbrien garām savos 400 eur tūristu zābakos. Nekas, nekas, manas sporta kurpes ir labas diezgan. 

Saule sāk cepināt aptuveni pēc stundas un es pieņemu stratēģisku lēmumu savas džinsu bikses pārvērst džinsu šortos. Ko pasākt augšā sniega laukos šortos es priecīgi atlieku uz nākotnes es problēmām. 

Un... Tad sākās elle daudzu stundu garumā, kas sastāv no a) vilkšanās augšā pa sniegu un b ) vilkšanās augšā pa akmeņiem cepīgā saulē. Pirmie ir reti, bet nepatīkami (jo slīd pat dzīvesbiedra vasaras zābaki), savukārt nebeidzamie akmeņi pāris stundu laikā brutāli sabeidz ceļus. Atnāk atklāsme, ka ir virsotnes kuras bez nūjām nevajadzētu apmeklēt. Kebnekaise ir viena no tām. 

Toties motivācijai daži cilvēki paiet garām ar saviem labradoriem vai maziem bērniem. Mjā, šajā brīdī pastiprināti izjūtam atšķirību starp sevi un skandināviem kuri ikdienā pārvietojas pa reljefu. Kopumā gan pārvietojamies visnotaļ pieklājīgā tempā. 

Pēc aptuveni 4 stundām esam uzkāpuši virsotnē pa ceļam uz Kebnekaisi - Vierranvárri. Te sajūsmas pilna bilde tieši pirms pirmās virsotnes. 

Kad esam augšā ieraugām atlikušo ceļu - kāpienu lejā dziļā ielejā, tad atkal augšā Kebnekaisē. Diezgan demotivēti sākam ceļu, līdz pusceļā uz ieleju dzīvesbiedrs atmet ar roku un dodas atpakaļ. Kāpiens lejā viņam prasīs pārsteidzoši ilgu laiku. 

Es savukārt iegūstu otru elpu un ignorējot tuvojošos mākoņus (laika prognoze bija droša, ka šodien nelīs) dodos pretī virsotnei. Ceļi streiko, bet glikozes ripas dara brīnumus un sāku apdzīt citus kāpējus. Labā tempā tieku līdz "augšai", kad saprotu ka tas kas bija redzams no otras virsotnes vēl nav ne tuvu pati Kebnekaise - laiks aptuveni kilometram pa tīru sniegu/ledu. 200 metrus no virsotnes sāk līt, vairums kāpēju griežas atpakaļ, lai patvertos nelielā būdiņā netālu no virsotnes (paredzēta ekstrēmiem gadījumiem). Objektīvi izvērtēju, ka nebūs iekšā iet turp un atpakaļ, tādēļ turpinu ceļu, cenšoties pārāk nesamērcēt kājiņas. 

Pati virsotne izrādās diezgan stāvs kāpiens padsmit metru augstumā. Sporta kurpes slīd, bet hej - kapēc gan nelīst uz visām četrām (smalkā valodā runājot - skremblings!). 

Esmu virsotnē un lepni uzņemu selfiju, jo citu cilvēku kas varētu nobildēt nav. It gets lonely at the top, hehe. 

Brīdī kad nospiežu telefona bildēšanas pogu sāk birt krusa.

Par spīti krusai, nosēžu virsotnē vēl 10 minūtes. Saka, ka skaidrā laikā varot redzēt 10% Zviedrijas teritorijas. Skats tiešām ir skaists! Ir bijis to vērts! 

Atpakaļceļš ir garākais mūžā, ilgst 7 stundas, bet laipnu zviedru dotās glikozes tabletes un ibumetīns palīdz izdzīvot. Kalnos gājēji, kā jau vienmēr, ir draudzīga tauta. Pēdējos 3km, šķiet, kliboju 1km/h tempā. Katra strauta šķērsošana aizņem stundas ceturksni nežāvējot kājas.

Nākošajā dienā atsakāmies no idejas iet 20km līdz Nikkaluoktai un tā vietā samaksājam ļoti sakarīgus 75eur/galviņu par helikoptera lidojumu. Paliekam pāris dienas Kirunā un uz Stokholmu dodamies lidmašīnā. 

Statistika

Izmaksas: Ap 350 EUR galviņai (izbraucot no Stokholmas). 

Laiks: 5 dienas 

Virsotne un maršruts: Kebnekaises dienvidu virsotne, rietumu maršruts (18 km). 

Ieteikumi:

1. Neticēt laika prognozei
2. Paņemt nūjas
3. Paņemt pretodu līdzekli

PS. Nedēļu pēc uzkāpšanas kolēģis mani priecīgi informē - šovasar pirmoreiz vēsturē, ledāja kušanas dēļ, Zviedrijas augstākā virsotne nu ir Kebnekaises Ziemeļu virsotne. Es, protams, uzkāpu dienvidu virsotnē. Tehniski - šobrīd otrajā augstākajā virsotnē Zviedrijā!