Blondīne varētu arī nebūt pie vainas (ja vien neredzēji kā viņa to dara), daudzviet drošības pārbaudē darbinieki somas izņem no vannītēm un liek uz lentas. Varbūt meitene pēc tam savas mantas salika tukšajā.

Turku IST laiskotavā taču tiek arī ekonomiskās klases pasažieri, kas viņu vai citā *A lojalitātes programmā sapelnījuši zelta statusu. Es garšīgās turku kolas bundžiņu ieliku somā ar drošu roku un uzvarošu smaidu, varbūt tas Tev liktos mazāk nožēlojams skats.

Nu, vaaarbūt, bet tas bija tajā kontrolē pie ieejas, nevis pēc paskontroles, un man izskatījās, ka drošībnieki nemaz tai pusē nebija.

Nē, man neliktos, jo es arī diezgan atklāti ieliku somā airana pudeli (kas tur drusku izlija pēc tam un pleķis palika līdz šai dienai, man laikam arī Viestura karma ). Bet riekstiņi tika čiepti, es teiktu, nepieklājīgos apjomos, jau iepriekš sagatavotās papīra tūtās, salvetēs, maisiņos un, ķipa, slepeni. Nu, vnk neforši.

P.S. Turku kolu esmu palaidis garām, kas tas tāds par brīnumu? Man ļoti garšo viss "turku", sākot ar saldējumu un kafiju un beidzot ar picu.

Kola it kā ir standarta, bet man nez kādēļ liekas, ka Turcijā garšo labāk kā citur. Es gan bieži tādu nelietoju un varu kļūdīties…

Parasti ļaudis saka, ka Vācijā kola (uz vispār arī viss pārējais) esot daudz labāks un garšīgāks, bet tagad jauna versija - Turcijā kola garšīgāka Tas īsti nesaskan ar Vācijas kolas cienītāju domu gājienu, ka labie produkti ir "vecajā Eiropā", bet Austrumeiropai (un kur nu vēl kaut kādai Turcijai) tiek zemākas kvalitātes produkti. Teikšu godīgi, man viss šis "tur ir garšīgāk nekā pie mums" liekas riktīga māžošanās

Edzu, saldējums tur toč ir baigi garšīgs un tāds, kāda pie mums nav. Saldinātāji (kas katrā reģionā var būt citādi) kolai patiešām maina garšu (interesanti, ka Coca-Colas kompānijai pret to nav pretenziju), vismaz man tā liekas, un arī Makdonalds tomēr negaršo gluži vienādi visās valstīs.

 Atbilde jāsadala divās daļās. 

 Sava bagāža jāpieskata vienmēr un visur!

 Par tiem riekstiem ir vērts iedziļināties veselības lapās. Vīriešiem ļoti nozīmīgs produkts! Tie kungi noteikti mājās bij samelojuši, ka dodas svarīgās darīšanās, bet īstenībā ....... , tāpēc arī uzkrāja riekstus. Es piedodu šādu rīcību, jo saskatu 100% attaisnojumu.

 Un kautrējās viņi tāpēc, ka domāja, ka Tu domā, tā kā es domāju pašlaik.

Izlasiet kolas sastāvu Amerikā un pie mums. Atšķirība būs.. 

Cerēju izlasīt par bagāžu, bet te kola! Un nemaz ne bagāžā

Dīvainākā (patiesībā normāla uzvedība, tikai ļoti, ļoti masveidīga) bija Karakasas lidostā pie bagāžas saņemšanas. Šķiet, ka katram normālam venecuēlietim ir divi lieli melni koferi, kas aptīti ar krāsainu (dažādu veidu krāsas) lenti un katram normālam venecuēlietim ir pienākums apskatīt katru pienākošo melno koferi, to noceļot no bagāžas lentes, salīdzināt ar uzrakstu uz sava bagāžas talona, secināt, ka nav pareizais un nolikt atpakaļ uz lentes. Un ir pilnīgi vienalga, kādas krāsas lente ir apsieta, dzeltena, zila vai melna - pārbaudīti tika visi melnie koferi, kuri piebrauca

Par to, ka Rietumeiropā ir "labie" produkti, bet uz Austrumeiropu tiek sūtīti "sliktie" es arī biju domājis, ka tas ir vienkārši izdomājums, kāmēr neizlasīju šo BBC rakstu ar konkrētiem piemēriem un pētījumiem: http://www.bbc.co.uk/news/world-europe-39900362

Bet par atgadījumiem ar mantām lidojot, dīvainākais, ko biju dzirdējis, ir ka drauga kolēģim pēc lidmašīnas nolaišanās Rīgā viens no pasažieriem nozadzis jaku. Zagli par šo faktu pārliecināt neizdevās, tika iesaistīta policija, bet, cik saprotu, arī tad zaglis apgalvoja, ka jaka ir viņa. Nezinu, ar ko galu galā beidzās tas viss, bet pieļauju, ka jaku atgūt tā arī neizdevās.

šitas atsauca atmiņā stāstu par kādu visai dīvainu un ārkārtīgi nekaunīgu zādzības mēģinājumu: http://pointsandapassport.com/index.php/2016/12/03/the-craziest-theft-ha...

p.s. nav gan par tēmas nosaukumā minēto tēmu

Kāds tumsnējs pasažieris man blakus bija manāmi iedzēris un ilgi ņēmās ar savu aifonu, kamēr atlūza. Pamodās, kad sēdāmies, un ak tu šausmas - aifona nekur nebija! Sekoja uzbrauciens man ar jautājumu, kur es to esmu iebāzis. Cilvēks bija lielā stresā, kā pazaudējis bērnu. Ieteicu paskatīties zem sēdekļa, kur tas nelaimīgais dzelzs gabals arī mētājās. Labi, ka kāds to neiebāza kabatā, jo nepatikšanas man būtu uztaisītas lielas.

Tas nu gan ir pilnīgi traks stāsts. Cepuri nost meitenei par nepadošanos

Njā, pēc šitā izlasīšanas nekavējoties nofotografēju savam kompim aizmuguri ar sērijas numuru. Ka tik kas nenotiek...

Nav gan īsti skaidrs, kāpēc aizdomās turētais subjekts vispār piekrita rādīt somas saturu. Varēja taču atteikties, sak nesaprotu, ko tā dullā grib no manis. Ja vēl ārzemnieks, kā minēts, tad jau vispār varēja izlikties nesaprotam angļu valodu. Nez, vai policija vispār tādā gadījumā iejauktos, ja vienīgais, ko šī dāma var apgalvot, ir ''man liekas, ka tas džeks ir nospēris manu kompi, bet nekādu vairāk pierādījumu man nav''.

Arī es tagad cenšos uzmanīgi vērot uz bagāžas saņemšanas lentes notiekošo. Nelidoju bieži, taču tāpat ir bijušas vairākas situācijas, kad manu koferi kāds naskāks pasažieris ir gribējis pievākt sev. Sāku jau domāt, ka tā ir sarkanu koferu vaina.

Pirmais tāds gadījums bija Rīgas lidostā. Vēl tajos laikos, kad sarkani koferi bija tikai retajam. Nekad necenšos stāvēt bagāžas saņemšanas lentes sākumgalā, kur liela derūzma, jo koferim taču tāpat jāatslīd pie manis arī lentes otrā galā. Tā redzu, ka lentes sākumgalā parādās mans sarkanais koferis (viens no diviem sarkanajiem tajā reisā!), taču man par pārsteigumu tūlīt pastiepjas kāda sveša roka un to aizvelk prom! Cenšos noķer svešinieku, kurš paņēmis manu koferi. Tomēr arī viņš, nekur tālu neaizejot, bija aptvēris, ka nav īsto paņēmis, atgriezās un nolika vietā manu koferi. Mazliet gan sabijos, kad, dodoties prom ar savu koferi, par to pastiprinātu interesi izrādīja sunītis, kurš meklē narkotikas...

Citā reizē, kad jau sarkanie koferi bija daudziem, kāda latviešu tante Stambulas lidostā bija pievākusi manu koferi un nemaz negribēja man to atdot! Nācās rādīt savu vārdu uz birkām, lai viņa beidzot noticētu, ka tas nav viņas. Vēlāk viņa taisnojās, ka izmanto radinieces koferi, tāpēc savējo īsti neatpazīst, zina tikai krāsu.

Kādu citu reizi Rīgas lidostā, atlidojot no Stambulas, izdevās mēģinājumu nočiept manu koferi novērst jau preventīvi. Labi, ka mazliet saprotu lietuviešu sarunvalodu. Pie bagāžas saņemšanas lentes man blakus stāv lietuviešu puisis, kurš, kā dzirdu, uzsauc savam ceļabiedram, kurš stāv pie lentes sākumgala, lai viņš paskatās to sarkano koferi, kas, kā redzu es, nepārprotami ir manējais. Uzreiz noreaģēju un uzsaucu: "Nežiuri, tai mano!", un otrs lietuviešu puisis tiešām lika mieru manam koferim.

Pirms pāris gadiem Saigonas lidostā bija liela steiga uz nākamo nesavienoto reisu. Ceļojām ar mugursomām un savējo biju aizņēmies no drauga. Rezultātā tikai skrējiena vidū starp starptautisko un vietējo lidojumu termināli pamanīju, ka desoju ar svešu mugursomu. Nācās skriet atpakaļ, pazaudēto mantu birojā ātri izdevās samainīt pret savējo bagāžu, nākamais lidojums kavējās un līdz ar to viss beidzās veiksmīgi. 

Par šo reiz jau rakstīju. Man Čikāgā sanāca aizkavēšanās robežkontrolē (negribēja ticēt, ka es atlidoju uz 3 dienām tikai hokeju paskatīties) un pa to laiku no mana reisa visi savus čemodānus jau bija savākuši un aizgājuši. Lenta tukša, mana čemodāna ar sarkano lenti nav. Skatījos riņķī un ieraudzīju, ka viens tantuks tūlīt jau izies pa durvīm ar ratiem, kuri pilni ar čemodāniem, un apakšējam pa zemi vilkās sarkana lenta. Paspēju noķert. Dievojās, ka kāds jauneklis palīdzējis sakraut čemodānus, un neesot piefiksējusi, ka paņēmusi vienu lieku. Varbūt tomēr bija jāpasauc policija?

Padalīšos tad ar savu nedienu,kas notika nesen viena ceļojuma laikā. No rīta lidojums Stambulā, palikušas pēdējās liras taxim,bet hotel pasaka ka ir free shutle un var ar to braukt. Aizbraucu uz lidostu un pirmajā drošības pārbaudē jāņem ārā kompis,bet mugursoma nav...cerībā ka soma hotelī ne shuttle busā,paķeru pirmo taxi un atpakaļ uz viesnīcu, taxists protams nesaprot angliski un vispār viesnīcas nosaukums arī neko neizsaka, saku lai brauc es rādīšu ceļu,labi ka viesnīca liela un varēju pa gabalu parādīt kura. Saku lai taxis gaida,aizskrienu uz hotel,protams soma stāv krēslā,paķeru un noeju lejā,uzjautāju vai taxis ņem arī eiro un atpakaļ uz lidostu. Tur security pirms manis viens ielicis kompi kastē, neuzliekot uz trapa,es to uzlieku,bet īpašnieks protams vairs nav...tā ka kāds to aizmirsis. Drošibnieks protams sāka kompi pētīt un reģistrēt. Atbraucot uz RIX, pie pases pārbaudes stāvam rindā un tad atnāk security pasaka,ka ar zīdaini var iet bez rindas, forši, izejam un gaidām nododamās bagāžas,bet saprotam,ka rokas bagāžas ta nav...atpakaļ arī netiekam. Labi,ka nāca drošibnieks un palaida atpakaļ, koferis protams stāvēja turpat rindā.

Tev tur pilnīgi šausmene 3 vienā sanākusi... Tā arī nesapratu, kurā vietā Rīgā pazaudējāt rokas bagāžu.

Ielidojot pie pases pārbaudes. Zin kā pirmo reizi ar zīdaini ceļojums,tad tur rati jāņem vēl ar bērnu jāpaņemas un par koferiem pat domāt negribas. Labi,jau ka viss beidzas labi un noreaģēju laicīgi,lai nebūtu pēc tam lielākas klapatas.

Ar laiku izstrādājas tāds kā "checklist", kas jāpārbauda katrā solī ceļojuma laikā. Izbraucot uz lidostu "biļetes, pase, maks". Izrakstoties no viesnīcas - "rozetes, skapis, zem segas". Atstājot nomas auto - "bardačoks, zem sēdekļiem, kabatās". Kaut arī esmu pārliecināts, ka viss paņemts, ik pa laikam izdodas sevi pārsteigt ar, piemēram, aizmirstu virsjaku skapī, vai kādu vērtīgu mantu, kura paripojusi zem auto sēdekļa. Siltā zemē pēc nedēļas par virsjakas eksistenci jau paspēts aizmirst. 

Man vislabākais moments, kad atceros, ko esmu aizmirsis paņemt ceļojumā, ir lidmašīnas pacelšanās brīdis. Tas laikam ir brīdis, kad steigas stress pāriet, un no smadzeņu dziļākajiem plauktiem tiek izdabūta cita svarīga informācija. Viesnīcā būs foršs baseins... bāc - atkal būs jāpērk peldbikses!

Malaizijā un Indonēzijā pēc bagāžas saņemšanas bieži vien darbinieki pārbauda, vai cilvēkam uz iekāpšanas kartes ir attiecīgā birka, kāda pie paņemtās somas. Es reiz biju pazaudējis, bet pēc ilgas tielēšanas tiku cauri.

Savukārt Aļaskā (Fērbenksā) somu saņemšana notiek jau publiski pieejamā termināla daļā, kur jebkurš no ielas var pienākt un paņemt no lentas, tas daudziem smalko somu īpašniekiem varētu likt uztraukties.

Krievijā vienmēr ir pārbaudītas birkas, es gan pēdējo reizi biju pirms ~7 gadiem, bet gan jau nekad nav mainījies. Lai vai kā tur tai Krievijā, tas, manuprāt, ir tikai normāli.

Man liekas, ka lielā daļā iekšējo ASV lidojumu tā ir, esmu manījis, ka tā ir MIA un LAX. Tāpēc bieži tur stāv cilvēks, kurš pārbauda, vai tev ir tā bagāžas uzlīme.

Ļoti iespējams, ka citur ASV arī bagāžu izsniedz ārpus sterilās zonas, kaut kā nebiju piefiksējis. Aļaskā tas bija ļoti uzkrītoši, gandrīz autostāvvietas vidū…

Ome lidoja uz USA ar lidostu maiņu Londonā. Paņem no lentes sporta somu un dodās uz izeju, apstājas, kaut ko ņems ārā, tur pārsteigums, pilna soma ar cigaretēm. apdomājusies, aizgājusi atpakaļ, nolikusi uz lentas, sagaidījusi savu - tieši tādu pašu somu. Viss veiksmīgi.

Domāju, ka tur diezvai kāds panems tavu somu

A manuprāt nesalīdzināmi normālāk ir tā, kā Aļaskā. Ja par Krieviju, tad jā, skaidrs, režīmam kaut kas jādara, ja reiz tauta zaglīga, bet saukt to visu par normālu situāciju - nu nē. Tas ir tikpat "normāli", cik aizrestoti logi un žogi ar dzeloņdrātīm privātmājām dažu pilsētu dzīvojamos rajonos, proti, sekas tam, cik nenormāli slikta ir vispārējā situācija.

Krievijā gan neesmu bijis, bet kaut kā arī nevelk uz turieņi, izņemot Sanktpēterburgu un redzēt Sarkano laukumu Maskavā.

 Arī uz turieni nebrauc! Apzags kā amatieri: https://www.spbdnevnik.ru/news/2017-09-08/inostranka-v-pulkvovo-uvela-chuzhuyu-sumochku-s-lenty-dosmotra-bagazha/