Bolīvija

10 atbildes [Pēdējā ziņa]
Ilmis
Nav tiešsaistē
Kopš: 08/02/2011
Ziņas: 442
Manīts: pirms 1 d

Bolīvija.

Lidojums.

Brauciens uz Bolīviju sākās ar 11 stundu lidojumu pāri okeānam. Protams, ka bija vēlme izvēlēties sēdvietas ar vairāk vietas kājām. On-line iečekošanās sākās 36 stundas pirms lidojuma, bet nezināmu iemeslu dēļ, on-line check in atvērās tikai aptuveni 20 stundas pirms lidojuma un tad jau visas labās vietas bija aizrezervētas. Nu neko, nācās ņemt labākās vietas kādas nu bija palikušas. Pēc biļetes vajadzēja būt Boeing 737. Attiecīgi labajām vietām bija jābūt 23 rindā. Taču pilnīgi negaidīts un nepatīkams pārsteigums sagaidīja Bolivian Airlines lidmašīnā. Nezinu, kas tas bija par lidmašīnas modeli, visticamāk, kaut kāds cits, bet labās vietas nebija 23. rindā. Pat taisni sēžot “kā svecīte”, ceļi atspiedās priekšējā sēdeklī. Kaut kāds vājprāts. Ar šausmām iedomājos, kas vēl būs, kad visi vēlāk sāks nolaist sēdekļus… Nekur, pat lētajās aviosabiedrībās, tik maza atstarpe starp rindām nebija pieredzēta. Starp citu, kā vēlāk atklājās, pāris iekšējos lidojumus bija taisni otrādi – tik lielas atstarpes starp rindām tai pašai Bolivian Airlines nebiju redzējis nevienai citai lidsabiedrībai. Jā, visi bolīvieši ir izteikti maziņi, tāpēc viņiem šī mazā atstarpe problēmas nerada. Izmisīgi skatos, ka visa lidmašīna aizpildās, bet labajās vietās neviens neparādās. Jautāju stjuartam, ka mēs tomēr gribētu pārvietoties uz tām vietām un… notiek brīnums, stjuarts saka, ka nedaudz jāpagaida un tad jau varēs, ja neviens neieradīsies. Neieradās arī. Paveicās. Tur paveicās, bet atlidojot ar nododamo bagāžu gan nepaveicās. Nav atnākusi un neviens īpaši nevar pateikt, kur tā pazudusi. Jābrauc tālāk augšā kalnos un daudzas siltās drēbes palika nododamajā bagāžā. Ceļojums turpinās tālāk ar vairākiem iekšējiem pārlidojumiem tuksneša virzienā, tāpēc bagāžu saņemt ir iespēja tikai pēc vairākām dienām jau mēģinot to pāradresēt uz citu pilsētu. Runājot vispārīgi par Bolivian Airlaines, lidojām ar 8 reisiem un pilnīgi visi reisi kavējās. Toties lidostā, laika īsināšanai, vienu pēc otra ņēmām vietējo rekomendēto jocīgu, bet garšīgu Huari šokolādes alu. Laikam jau tā ir ierasta prakse Bolīvījā, kad ja soma nav aiztaisāma ar slēdzeni, tad viņi ar saviem vadu savilcējiem sasien rāvējslēdzēju slēdžus kopā. It kā forši, tikai tad, kad saņem somu ir jābūt kādam instrumentam ar ko šos savilcējus pārgriezt, jo ar roku spēku tie ir nesaraujami (bet asie instrumenti parasti ir nododamajā bagāžā ).

Santa Cruz.

Iepriekš jau biju pētījis, ka Santa Cruz nekā daudz nav ko redzēt.

Pārsvarā visur minēts, ka ir smuka centrālā Lorenso katedrāle un vēl pāris piepilsētas dārzi. Jā, katedrāle ar tai pieguļošo skvēriņu ir jauka. Skvēriņā baloži liekas gandrīz tikpat daudz, kā Venēcijā. Diemžēl smukie dārzi bija pirmdienā ciet, tāpēc tos neizdevās nobaudīt un patiesībā vairāk arī nekā nav ko tur redzēt. Karstums pamatīgs – ap 33 grādiem. Pati pilsēta, ļoti līdzīga Mehiko gan pēc koloniālisma laikmeta arhitektūras, gan ielu tirdzniecības, gan veseliem kvartāliem, kuros tirgo tikai viena veida preces. Brīžiem liekas, ka Bolīvijā visiem ir problēmas ar redzi (uz ielas gan retais ir ar brillēm), jo optikas saloni ir nenormāli daudz un veseliem kvartāliem gan te, gan vēlāk arī pārējās Bolīvijas pilsētās.

Tomēr jāsaka, ka arhitektūra Santa Cruz ir ļoti liels mikslis, tāpēc pilsēta neatstāj tādu vienotu stila iespaidu. Šeit un arī pārējā Bolīvījā iekrita acīs simtiem vadu, kas vilkti pa ielām nesaprotamā mudžeklī.

 

 

Uyuni sāls ezeri.

Pārlidojām uz Uyuni un paņēmām trīs dienu ekskursiju. Ekskursijā dodamies ar trijiem džipiem un tūristiem no visdažādākajiem Pasaules nostūriem. Laikam mēs vienīgie atlidojām, jo visi pārējie ieradās ar nakts autobusu no La Pazas, kas izrādās ir samērā populārs pārvietošanās transportlīdzeklis Bolīvijā (dod pat ēst). Sākumā visus mūs aizved uz vēsturisko vilciena sastāvu kapsētu, kas atrodas     

pie pašas Uyuni. Šķiet kā šādi vēsturiski vilcieni, pamesti tuksnesī, ir vēl ASV, bet citur nekur Pasaulē nav novēroti. Skati diezgan sirreāli. Blakus kapsētai vēl ir aktīvas dzelzceļa sliedes kuras izmanto dažādu derīgo izrakteņu izvešanai uz Okeāna ostām Čīlē. Pa lielam, Bolīvija ir devusi iespēju lielām ārzemju izrakteņu ieguves kompānijām strādāt tās teritorijā, lai kaut cik nodrošinātu darba vietas tuksnešainajā apkārtnē. Tālāk ceļš jau aizved uz netālo sālsezeru, kas aizņem aptuveni 10000 kv.m. un ir lielākais sāls ezers Pasaulē. Sākumā mūs iepazīstina ar sāls ieguvi: attīrīšanu no piemaisījumiem noskrāpējot virsmu, tad samaļot, tad karsējot un

sijājot. Roku darbs, taču jāsaka, ka ja patiešām šo metodi vēl izmanto, tad, tā jau ir ļoti novecojusi un antīka. Lieki teikt, ka tuvumā esošo māju sienas un “mēbeles” tiek būvētas no sāls klučiem. Pa ezeru braucot sajūtas tiešām jocīgas – kur vien skaties, līdz apvārsnim ir sāls platības. Pa retam redzams kāds paralēli, vai pretim braucošs džips. Kaut kur, pie horizonta, ir novērojami kalni, kas it kā karājas gaisā. Mirāža. Tuksnesī ir piemineklis (nu protams, no sāls) Dakāras rallijam, kurš sākās tieši šeit, laikā, kad Āfrikā nebija mierīgi. Turpat arī sāls pils, kas gan vairāk ir sāls viesnīca. Tiesa, palikt pa nakti nav iespējams, jo nesezona. Kaut kur baltajos plašumos apstājamies uzņemt “optiskā māna”bildes par piemiņu nosālsezera. Dodamies tālāk uz Incahuasi salu, kas ir ar lieliem, vareniem,  vairāku tūkstošgadīgiem kaktusiem apaugusi sala sālsezera vidū. Vienlaicīgi par to, ka šī ir bijusi kādreizējā okeāna gultne liecina koraļļu atliekas uz zemes. Gids mums nedaudz pastāsta par vietējām paražām un uzspēlē nelielu koncertu ar vietējo instrumentu zampona, kas ir tādas kā pūšamas vēja stabules.Vakarā vēl pavērojam saulrietu uz ezera, taču jāsaka, ka parasti skaistākie saulrieti ir tad, ja pie apvāršņa ir mākoņi. Te to nav. Paliekam pie vietējiem pagalmā naktsmājās - sāls jurtas tipa mājiņas ar salmu jumtu, bet ar dušu. Apkures nav, likās, ka būs auksti, bet siltums kaut kā labi turējās iekšpusē. Protams, pret rītu ūdens nav jo tas laikam ir aizsalis. Sīkums, kaut kā jau pārdzīvosim.

Bolīvijas augstkalne.

Otrā dienā turpinām ceļu pa Bolīvijas augstkalni, kas jau ir 4 – 5 km virs jūras līmeņa. Ātrā ierašanās no zemienes un došanās uzreiz kalnos citiem liek sevi manīt. Naktī bija stipras sāpes krūtīs un galvā. Pulss nenormāli ātrs pie jebkādas mazākās kustības. Nedaudz bailes, ka vai tik nav kāda sirds problēma, jo no tuksneša evakuēties būtu praktiski neiespējami. Nākas iegriezties tuvējā pilsētā pēc pret augstkalnu slimības zālēm. Braucam pa tuksnešainajiem kalniem ar dažādām virsotnēm pie horizonta. Skaisti un plaši skati, bet vientuļi. Ik pa pāris stundām parādās kāda ceļmalas kafejnīca ar tualetēm (visas tualetes ir par nelielu samaksu). Ciematu te praktiski nav. Zeme tuksnešaina, neauglīga. Neko prātīgu te nevarot izaudzēt. Tai pat laikā, ik pa brīdim, pilnīgā “nekurienē”, ir norobežoti lauciņi ar pārdesmit smilšainām vagām. Nav skaidrs, kas tās te apstrādā un uzrauga, jo tuvējo 10 km rādiusā nav novērojams neviens ciems. Ir tikai savvaļas lamasveidīgās vičunas, kas vientulīgi ganās tuksnesī un atrod sev kaut ko ēdamu. Pāris reizes piebraucam pie vientuļām dzelzceļa sliedēm, kas stiepjas kā taisna stīga līdz par apvāršņa kalniem. Likās, ka tās ir pilnīgi pamestas, bet kā par brīnumu, vēlāk arī redzam vilcienu, kas velk sastāvu platformām uz kurām uzstiprinātas lielas, apaļas cisternas. Braucam gar pašu Čīles robežu un te ik pa brīdim ir armijas posteņi, kas pārbauda braucēju sarakstu. Posteņu būdiņas ir diezgan pabriesmīgas – metrs reiz metrs māla kleķa būve ar ieeju un maziņu lodziņu. Vispār nav saprotams, kā tādā karavīrs var visu dienu tādā stāvēt, bet nu saprotams, ka tās ir tik mazas, lai vieglāk saglabātu siltumu. Apkārt ir pilnīgs tuksnesis, tāpēc droši vien garlaicība ir neiedomāja un, garām braucošie tūristi, ir faktiski vienīgā izklaide karavīriem daudzu stundu garumā. Jautāju gidam, priekš kam šādi sargi šeit ir vajadzīgi un izrādās, ka to galvenais uzdevums ir mēģināt aizkavēt un pārķer narkotiku kontrabandistus.

Tuksnesī būtu grūti apzīmēt robežu starp valstīm, tāpēc lielā daļā tā ir kā taisna līnija starp vulkānu virsotnēm un tādējādi viena puse kalna pieder vienai valstij, bet otra, otrai. Augstkalnos vietām sastopams ir ļoti īpatnējs augs – jareta, kas principā ir bieza, cieta sūna uz akmeņiem un tā ir aptuveni 3000 gadus veca. Smaržo pēc priežu sveķiem.Pamazām paceļamies vēl augstāk kalnos un starp kalniem ir neskaitāmi ezeriņi, kuros dzīvo liels daudzums flamingu. Reti ir gadījies redzēt (pat zooloģiskajos dārzos) tik labi nobarojušos un veselīgus flamingus. Un nav jau brīnums - ezeriņu ir daudz, tie migrē no viena ezeriņa uz otra, dēj olu uz ūdenī izveidotām piramīdu ligzdām un audzē mazuļus. Ienaidnieku šeit flamingiem nav, izņemot lapsas. Vienu lapsu manījām. Tā gan vairāk izskatījās, ka sagaidīja kādu barību no garām braucošajiem džipiem. Kā tāda lapsa tuksnesī citādi var izdzīvot., vispār nav skaidrs. Barību no tūristiem sagaida arī atsevišķās klinšu spraugās dzīvojošas zaķ-kengur-vavrēr veidīgie dzīvnieciņi - visčačas. Ik pa brīdim tuksnesī parādās kādi īpatnējo akmens stabu lauki, kur vēja un lietus erozija ir saveikusi mākslas darbus. Pašā vakarā nonākam pie Red Lagoon, kas ir liels daudzkrāsains ezers. Pamatkrāsa tomēr ir rozā, kas saistīts ar rozā aļģēm tajā. Protams, arī šeit flamingiem tā ir laba barošanās vieta un vienlaicīgi dod arī tiem rozā krāsu. Tā arī nesapratu, kāpēc tieši šeit sākas kaut kāds speciālais dabas parks ar ieejas maksu (~20EUR), lai gan apkārtējā ainava pa lielam ir skaista un nemainīga gan pirms, gan pēc parka sākuma. Ezermalas skatu punktā ir mājiņa, kurā var palasīties daudz plašu un izsmeļošu informāciju par flamingu dzīvi.

Netālu no lagūnas pārnakšņojam ļoti askētiskās kalnu būdelēs, kuru šeit ir sabūvētu daudz. Tā, kā šī ir vienīgā nakšņošanas vieta apkārtnē, tad te pārnakšņo visas tūristu grupas, kas brauc vairāku dienu ekskursijās. Elektrība ir uz ģeneratoriem, sakaru pārklājuma nav (kā jau visur augstkalnē).

Tikai vienā mājiņā var nopirkt Wifi. To arī izdaru, lai padotu radiniekiem kādu ziņu un noskaidrotu, ka bagāža beidzot ir atradusies un kur to tagad pāradresēt. Ārā ir piķa melna tumsa, tikai zvaigžņotais debess kupols virs mums atgādina par mūsu mazo vietu visumā. Ģeneratori ātri tiek atslēgti, tāpēc nakts tualetes apmeklējums jau ir izaicinājums (jo arī mājiņu telpu durvis ir ļoti zemas siltuma un viņu mazo augumu dēļ).

Nākamajā dienā apmeklējam karstos geizerus Sol de Manana un nopeldamies karstajos avotu baseinos. Kad gan citreiz, ja ne tagad – tik vēsā laikā un tik augstu kalnos? Smile Izbraucam cauri Varavīksnes kalniem un novērojam majestātisko vulkānu Licancabur. Taču šķiet ka tādi skati jau ir redzēti Kilimandžāro apkārtnē. Šeit uz Čīles robežas izmetam daļu Dienvidamerikas apceļotāju grupas ārā. Tas ir samērā izplatīts veids Dienvidamerikas apceļotājiem pārvietoties no vienas valsts uz otru vairāku mēnešu garumā. Dodamies atpakaļ uz Uyuni. Pa ceļam, zaļajās upju gultnēs, jau sāk parādīties arvien vairāk lamas. Iebraucam arī vienā fermeru saimniecībā, kas nodarbojas ar lamu audzēšanu mitrākās upju gultnēs starp brūnajām klinšu aizām. Pastkartīšu cienīgi skati. Apskatām arī raktuvju pilsētiņu San Kristobal, kas tur eksistē tikai tāpēc, ka blakus ir raktuves un principā visi pilsēteles iedzīvotāji ir saistīti ar raktuvēm. Bet nu kopumā atpakaļceļš ir garš un nogurdinošs. Ja neskaita garo atpakaļceļu, tad brauciens kopumā ir krāšņs, ko noteikti ir vērts izbraukt. Pilsētele Uyuni patiesībā ir ļoti maza pilsētiņa. Izrādās esam noīrējuši viesnīcu, kas atrodas pilsētas nomalē starp nesaprotamiem pamestiem/neuzceltiem sarkanu ķieģeļu mājeļu kvartāliem ar klaiņojošiem suņiem un atsevišķiem cilvēkiem. Paši nobrīnāmies, kā mēs tādu viesnīcu atradām (skatījāmies, ka attālumi ciematā ir mazi un tad jau nu “kāda starpība”). Taču paša viesnīca izrādās “krāšņa puķe” būdeļu vidū. Ļoti skaists interjers, patīkams un skaista vide. Cena 29EUR. Vakariņas lēti paēdam viesnīcā un sanāk, ka nebija arī nekādas nepieciešamības meklēt naktsmītni pilsēteles centrā

Tiesa, vēlāk, citur Bolīvijā, padzīvojam arī pieczvaigžnu viesnīcā, kas maksā 70EUR, bet nu jāsaka, ka līdz Eiropas pieczvaigžņu viesnīcu standartiem ir visai patālu.

La Paz.

La Paz, jeb precīzāk tās daļa piepilsēta El Alto ir Pasaulē augstākā pilsēta. Tas ir neaizmirstams skats, braucot no El Alto lējā uz La Paz. Vairāki simti tūkstošu sarkanīgu mājiņu piepilda ieleju un pilsētas tuvējos pakalnus uz visām pusēm, cik vien skats sniedzas. Iespaidīgi, gan dienā, gan naktī, kad visu ieleju noklāj tūkstošiem gaismas punktiņu. Satiksme tādās pilsētās ir organizēta ar mazajiem Toyotas mikroautobusiņiem un takšiem, taču sastrēgumi ir neizbēgami. Lielisks veids kā pārvietoties ātri pa pilsētu, izvairoties no burzmas, ir gaisa tramvajiņi. Tie ir izbūvēti apkārt visai pilsētai un tad krustu šķērsu pa vidu. Pilsētā ir parastie veikali, kuros cenas ir līdzīgas Eiropas cenām, taču lielākā tirdzniecība notiek tieši uz ielām. Neskaitāmie mazie kioskiņi vai vienkārši cilvēki uz ielas piedāvā nopirkt dažādus sīkas uzkodas un gāzētus dzērienus, augļus un daudz dažnedažādus sīkumus. Atsevišķas ielas un kvartāli pilnībā ir atvēlēti tirgiem, kur tad ir iespējams nopirkt jebko. Veikaliņos pārdod “burvju dziras”, kas paredzētas dažādu veselības problēmu uzlabošanai un pagatavotas no vis kaut kā, kā, piemēram, lamu embrijiem. Ievēroju, ka aptiekas nav jāmeklē ilgāk par pāris minūtēm, jo kāda noteikti gadīsies “tepat ap stūri”. Aptiekās var nopirkt recepšu zāles bez receptēm, bet pa cenām, kas ir uz pusi un vairāk lētākas, kā pie mums. Daudz ir ielu ēdienu un ātro uzkodu kafejnīcas, bet normālas kafejnīcas jau ir grūtības atrast. Cilvēku ielās ir ļoti daudz. Bolīvija ir slavena ar savām krāsaini apgleznotajām mājām, arī lielākie autobusi piedalās krāsainības radīšanā uz ielām. La Pazā ir izteikti daudz veco

indiāniešu sieviešu, kas piekopj savu senču tradīcijas: audzē

bizes, velk katliņveidīgas vai salmu cepures, svārki ir tautiskās krāsās ar tādu kā platu vidukļa stīpu un staigā apkārt ar krāsainiem paunu maisiem pār plecu.

Dead Road Route.

Nolemju izbraukt Nāves Ceļu ar riteni. Ceļš ir slavens ar to, ka ir šaurs un līkumo gar aizas malu, tāpēc, savulaik, mašīnām samainīties uz tā varēja būt labs izaicinājums. Tagad ir uzcelts jauns, alternatīvs ceļš auto kustībai. Pievienojos internacionālai braucēju grupai. Mūs savāc no viesnīcas La Pazā un uzvedaugšā uz kalnu pāreju. Interesanti, ka pāreja ir kā robežšķirtne starp sauso un tuksnešaino Bolīvijas augstkalnu daļu un mitro un auglīgo Amazones Bolīvas zemienes daļu. Pēc būtības uzbrauc kalnā pa tuksnešaino neauglīgo ainavu. Bet brauciens ar riteni jau iet lejā otrā pusē pa tropiskajiem mežiem un mitru klimatu. Pirmie 30 kilometri ved lejup pa aktīvo šoseju. Nobrauciens jau skaists, taču gida ātrums ir ap 60km/h. Spēj tik turēt līdzi. Ņemot vērā to, ka paralēli brauc mašīnas, ceļš ir līkumains un vietām bedrains, tad koncentrācija ir nepieciešama visu laiku. Droši vien cilvēkiem kas reti brauc ar riteni, tāds ātrs nobrauciens varētu būt pamatīgs izaicinājums. Kādus 10 km paved uz priekšu ar auto. Tālāk jau ceļš ir 20km pa akmeņainu grantētu serpentīnainu ceļu. Ik pa brīdim pāri ceļam gāžas kāds ūdenskritums, taču bail pat iedomāties, kāds būtu brauciens, ja lītu lietus (kas tieši bija gadījies iepriekšējās dienā). Brauciens nav izteikti grūts (jo visu laiku iet uz leju), taču koncentrācija tik un tā ir nepieciešama. Ceļa izskalojumi, līkumi, šķembas un akmeņi neļauj atslābināties. Otrajā brauciena pusē man izdodas pārsist riepu un ir pieejams tikai viens rezerves ritenis. Visticamāk, ka organizatori nemaz nemainītu riepu uz vietas, tā, ka jābrauc vien tālāk uzmanīgāk, ja atlikušo brauciena daļu nav vēlmes nobraukt pavadošajā busiņā. Tā jau brauciens ir skaists un aktīvai atpūtai lieliski piemērots. Pēc brauciena tiek piedāvātas pusdienas un relax ar baseinu kempingā. Kempings gan pilns ar vietējiem bolīviešu atpūtniekiem, kas visi plunčājas pa baseinu. Atpakaļceļš augšā uz pāreju ilgst 2 stundas. Ceļš iet serpentīnā, bet tik stāvu un augstu kalnu, nebija gadījies piedzīvot (Šveice nestāv ne tuvu). Iespējams, līdzīgi ceļi ir Himalajos. Brauc, brauc stundu un tad redzi kaut kur tālu lejā citas automašīnas ceļa sākumā. Principā, skats ir kā no lidmašīnas.Smagās automašīnas ar ļoti lielām grūtībām rāpjas kalnā, bet apdzīt tās jau ir izaicinājums, jo tomēr ceļš ir līkumains un papildus tam ir tumšs, un migla.

Mēness ieleja un Huayana Potosi kalns.

Nākamajā rītā paņemam vēl vienu tuvējo ekskursiju. Uzbraucam kalnā ap 5000m.v.j. un tad pakāpjamies līdz 5421m.v.l Chacaltaya virsotni. Skati fantastiski. Liekas, ka blakus esošo seštūkštošnieku Huayana Potosi var ar roku aizsniegt. Skābeklis trūkst un pārvietoties ir ļoti grūti. Ik pēc 10 minūtēm ir jāatpūšas, taču lielo ceļa daļu jau Tevi augšā ir uzvedis busiņš. Smile Protams, ne tuvu nevar salīdzināt ar kāpienu Kilimandžāro, taču sasniegtais augstums jau gandrīz tikpat, cik Āfrikas augstākais kalns. Varam apbrīnot šofera meistarību, gan braucot augšā, gan, vēl jo vairāk, lejup. Ceļš ir izskalots un viens nepareizs manevrs, lai jebkurš akmens nogāztu busiņu lejā no kraujas. Vairākas kāpes/izskalojumus buiņš pārvar kustoties burtiski pa centimetram uz priekšu, lai nezaudētu līdzsvaru. Ar vājiem nerviem vai bailēm no augstuma šāds brauciens droši vien nav ieteicams.

Otro ekskursijas daļā mūs aizved uz Mēness ieleju, kas ir daudzus gadu desmitus veidojušos mālainu stabu ieleja. Protams, šī ieleja arī ir samērā iespaidīgs dabas veidojums. Pēc nostāstiem ieleju savulaik ir atklājis Neils Ārmstrongs spēlējot blakus esošajā golfa laukumā golfu. Pēc asociācijām ar Mēnesi, tad arī radies šīs ielejas nosaukums. Pastaigu pa Mēness ieleju apgrūtina lielais karstums, kas ielejā ir liels.

Kočabamba.

Padzīvojamies arī pa Kočabambas pilsētu, kas paliks atmiņā ar krāšņiem, koptiem parkiem, Kristus skulptūru kalnā virs pilsētas (kas ir analogs SanPaulu skulptūrai, bet ir nedaudz lielāka), kā arī skaistu muzikālu, informatīvu strūklaku šovu Family garden.

Katrā lidostā bija narkotiku kontroles, taču īpaši gribējās pieminēt kontroli ar suni. Visus nostāda gar sienu kā “uz nošaušanu” un pie otras sienas jānovieto savu somu. Tad robežsardze ar savu suni apstaigā katru somu, bet visa rinda ar interesi vēro notiekošo un gaida rezultātus.

Kopumā ņemot Bolīvija ir ļoti līdzīga Meksikai (gan pēc arhitektūras, gan stila, gan ēdieniem u.t.t.), tikai ar kārtu lētāka. Pieļauju, ka lielais augstkalnu klimats neļauj to apmeklēt maksātspējīgiem pensionāriem un tāpēc tur ceļo ļoti daudz jauniešu, kas gan nav tik turīgi. Tā cenas tūristiem tiek saglabātas relatīvi zemā līmenī. Kā piemēram aizgāju uz augsta līmeņa restorānu, kur nāk uzreiz trīs oficianti apkalpot, visi baltās formās, baltie galdauti uz galdiņiem, daudzās vīna glāzes u.t.t. Paņēmu steiku, kas ļoti garšīgs, liels, salātu Zviedru galdu un alu. Kopā samaksāju tikai 19EUR. Pilsētās ir izbūvēti veloceliņi, bet tos praktiski neviens neizmanto. Uz ielas un uz gājēju pārejām automašīnas nevienu nelaiž, un arī līkumus izbrauc samērā ātri. Savukārt, paši Bolīvijas cilvēki ir sirsnīgi, atsaucīgi un pieklājīgi. Uz ielas daudzi Tevi sveicina. To dara praktiski visi skolnieki bez izņēmuma.

 

RX
Lietotāja RX attēls
Nav tiešsaistē
Kopš: 04/07/2009
Ziņas: 3845
Manīts: pirms 1 d
Kur:

Paldies par aprakstu un gremdēšanos foršās atmiņās. Bolīvijas ceļojums man joprojām ir top trijniekā unikālās dabas un cilvēku dēļ.

jtt
Nav tiešsaistē
Kopš: 15/11/2014
Ziņas: 4716
Manīts: pirms 22 st

Gandrīz vai sagribējās uz turieni Grin

Vadu mudžekļi varētu būt tāpat kā Japānā, zemestrīču dēļ, kad pazemes komunikācijas nav dzīvotspējīgas.

Ilmis
Nav tiešsaistē
Kopš: 08/02/2011
Ziņas: 442
Manīts: pirms 1 d

jtt rakstīja:

Vadu mudžekļi varētu būt tāpat kā Japānā, zemestrīču dēļ, kad pazemes komunikācijas nav dzīvotspējīgas.

Sēdējām kafejnīcā un taisni vērojām kā vilka kārtējos vadus mudžeklī. Ļoti primitīvi - pieslien kāpnes pie staba uzmet kaut kur mudžeklim pa virsu un iet pie nākamā staba. Pilnīgi nesatraucas, ja vads aizķēries aiz kāda koka, vai karājas zemāk, nekā pārējais mudžeklis. Tur vairāk izskatijās, ka vai nu jauns operators vai jaunam klientam velk jaunu vadu. Varbūt mudžekļos ir neiespējami vairs atrast īsto vadu, kur pieslēgties. Tāpēc daudz vienkāršāk ir izvilkt jaunu vadu.

Ilmis
Nav tiešsaistē
Kopš: 08/02/2011
Ziņas: 442
Manīts: pirms 1 d

RX rakstīja:

Paldies par aprakstu un gremdēšanos foršās atmiņās. Bolīvijas ceļojums man joprojām ir top trijniekā unikālās dabas un cilvēku dēļ.

Starp citu tieši tavs foto kādā no ceļakājas semināriem iedeva domu, ka Tur vajadzētu aizbraukt. 

torrr
Lietotāja torrr attēls
Tiešsaistē
Kopš: 16/04/2010
Ziņas: 776
Manīts: pirms 6 min
Kur: Rīga

Ilmis rakstīja:

jtt rakstīja:

Vadu mudžekļi varētu būt tāpat kā Japānā, zemestrīču dēļ, kad pazemes komunikācijas nav dzīvotspējīgas.

Tur vairāk izskatijās, ka vai nu jauns operators vai jaunam klientam velk jaunu vadu. Varbūt mudžekļos ir neiespējami vairs atrast īsto vadu, kur pieslēgties. Tāpēc daudz vienkāršāk ir izvilkt jaunu vadu.

Viņiem (arī austrumos) esot tā, ja pazūd sakari, tad nemeklē pārrāvumu, bet velk tik jaunu līniju. Tādēļ mudžeklis tik palielinās Smile

Viestursp1
Nav tiešsaistē
Kopš: 25/02/2013
Ziņas: 8601
Manīts: pirms 1 d

Tiem, kuri vēl tkai plāno Bolīvijas apskati, iesaku Bolīvijas Salar de Uyuni kombinēt ar Čīli. Ir iespējams nopirkt jau gatavu tūri uz 3 dienām, startējot no Uyuni un beidzot braucienu Čīles San Pedro de Atacama. Tad sanāk "pieķert" klāt vēl arī tos apskates objektus, kuri atrodas San Pedro de Atacama tuvumā. Pailgs process ir Bolīvijas - Čīles robeža, jo somas skennē. 2 naktis gan jāpavada diezgan "bāziskos" apstākļos, bet tas ir tā vērts. Sevišķi auksta bija otrā nakts. Es savulaik lidoju uz SCL, jo biļetes bija daudz lētākas nekā uz Bolīviju, tad pārlidojums - SCL - La Paz El Alto. Atpakaļ no Calama el Loa (Čīle) uz SCL. Lidojumi no Eiropas tieši uz Bolīviju parasti ir nesamērīgi dārgi. Vēl viens mīnuss - Bolīvijā vismaz tad, kad es to apmeklēju, pārvadājumus neveic neviens Dienvidamerikas LOW-COST-eris.

Ilmis
Nav tiešsaistē
Kopš: 08/02/2011
Ziņas: 442
Manīts: pirms 1 d

Viestursp1 rakstīja:

Tiem, kuri vēl tkai plāno Bolīvijas apskati, iesaku Bolīvijas Salar de Uyuni kombinēt ar Čīli. Ir iespējams nopirkt jau gatavu tūri uz 3 dienām, startējot no Uyuni un beidzot braucienu Čīles San Pedro de Atacama. Tad sanāk "pieķert" klāt vēl arī tos apskates objektus, kuri atrodas San Pedro de Atacama tuvumā.  Es savulaik lidoju uz SCL, jo biļetes bija daudz lētākas nekā uz Bolīviju, tad pārlidojums - SCL - La Paz El Alto. Atpakaļ no Calama el Loa (Čīle) uz SCL. Lidojumi no Eiropas tieši uz Bolīviju parasti ir nesamērīgi dārgi. Vēl viens mīnuss - Bolīvijā vismaz tad, kad es to apmeklēju, pārvadājumus neveic neviens Dienvidamerikas LOW-COST-eris.

Jā, tā varētu būt. Tas ir izplatīts ceļotājiem - doties pāri robežai no Čiles uz Bolīviju. Un tas ceļš no robežas atpakaļ uz Uyuni ir nogurdinošs. Attiecībā uz iekšējiem lidojumiem, visur bija Bolivian Arlines. Nezinu, domāju, ka tā nav low cost airline, bet cenas nebija nesamērīgi augstas - starp 30 un 70EUR. Pa tiešo no Eiropas lidot uz Bolīviju sanāk dārgi (principā pa lielam no Madrides lielākā daļa tiešo reisu), bet bija būtiski lētāki varianti lidot caur Limi, Kusko vai ASV.

jtt
Nav tiešsaistē
Kopš: 15/11/2014
Ziņas: 4716
Manīts: pirms 22 st

torrr rakstīja:

Viņiem (arī austrumos) esot tā, ja pazūd sakari, tad nemeklē pārrāvumu, bet velk tik jaunu līniju. Tādēļ mudžeklis tik palielinās Smile

RX
Lietotāja RX attēls
Nav tiešsaistē
Kopš: 04/07/2009
Ziņas: 3845
Manīts: pirms 1 d
Kur:

jtt rakstīja:

torrr rakstīja:

Viņiem (arī austrumos) esot tā, ja pazūd sakari, tad nemeklē pārrāvumu, bet velk tik jaunu līniju. Tādēļ mudžeklis tik palielinās Smile

Visādi mudžekļi jr redzēti, bet šis ir mudžekļu karalis! Taizeme?

Ilmis
Nav tiešsaistē
Kopš: 08/02/2011
Ziņas: 442
Manīts: pirms 1 d

RX rakstīja:

Visādi mudžekļi jr redzēti, bet šis ir mudžekļu karalis! Taizeme?

Bolīvījā tādi paši. Tāpēc jau iekrita acīs