Šeit ievietoju ceļojuma aprakstu, kuru iespējams izlasīt arī http://arkarti.wordpress.com/

Balkāni rudenī

Esmu dzimusi laikā, kad Eiropas karte daudzviet izskatījās savādāk nekā šobrīd. Daudzas izmaiņas asiņainu karu rezultātā notikušas arī vēl daudz nesenāk.  Ar šīm pēdējām izmaiņām domāju bijušo Dienvidslāviju. Kāda tad ir kādreiz plašās un varenās Dienvidslāvijas teritorija šobrīd, kuru plosījuši pilsoņu kari daudzu gadu garumā? To mēs, četri ceļotāji, vēlējāmies redzēt tūristu acīm.

Pēc izglītības esmu ģeogrāfe un vienmēr pirms ceļojumiem mēģinu sagatavoties, izpētot apmeklējamo valstu ievērojamās vietas. Pirms šīgada ceļojuma plānošanas vēlējos mazliet vairāk sagatavoties, izpētīt arī šīs teritorijas sarežģīto vēsturi pēdējo 20 gadu laikā. Tomēr šis uzdevums izrādījās diezgan sarežģīts, informācijas pārāk daudz neatradu (droši vien laika trūkuma dēļ) un tā drīz vien pienāca ieplānotais laiks doties ceļojumā. Tāpēc šeit dalīšos ar mūsu atziņām, kas gūtas ceļojuma laikā bez kādas īpašas faktu sagatavošanas pirms tam.

Kāpēc izvēlēts tieši šāds ceļojuma virziens?  Ne jau tikai raibās vēstures izzināšanas dēļ… Protams, ka svarīgs iemesls ir tas, ka šeit var braukt arī vēsajā Latvijas rudenī pasildīties un tas, ka šīs valstis vēl nav tik ļoti tūristu pārapmeklētas kā Rietumeiropas valstis. Izņēmums gan ir Horvātija, kurā nu jau diezgan daudzus gadus ir vērojams ļoti liels tūristu pieplūdums. Un tā kā Horvātijas apceļošanai lielāku uzmanību bijām veltījuši iepriekšējā rudens ceļojumā, tāpēc šogad vairāk pievērsāmies citām bijušās Dienvidslāvijas valstīm – Serbijai, Melnkalnei, Bosnijai un Hercegovinai. Kosovu un Maķedoniju atstājām citai reizei, Horvātiju atstājām laiskai atpūtai pie jūras atpakaļceļā. Tādējādi plānotais ceļojums desmit dienās vijas cauri desmit valstīm.

Par maršruta izveidošanu atbildīga biju es, protams, saskaņojot vēlmes ar ceļabiedriem. Tā kā ceļojumā aptveramā teritorija ir diezgan plaša, lielākoties maršruts sastāvēja no must-see objektiem, par kuriem informāciju smēlos gan šo valstu tūrisma portālos, gan no citu ceļotāju pieredzes.

Tad nu kādā vēsā 2013. gada septembra ceturtdienas pievakarē mēs četri ceļotgribētāji devāmies ceļā ar auto iepazīt jaunas valstis. Kopumā mēs šim pasākumam bijām atvēlējuši nepilnas 10 dienas, ieskaitot ceļā pavadīto, kas aptveramajai teritorijai ir pats minimums. Gribētos, protams, vairāk laika atvēlēt katrai vietai, bet šogad mūsu rīcībā ir tik daudz laika, cik tā ir…

Esam izvēlējušies izbraukt vakarā, lai jau nākamās dienas pēcpusdienā būtu krietni tālu tikuši un varētu sākt baudīt ārzemju labumus.

Priekšā gara nakts cauri Lietuvai, Polijai…

Līdz šim, braucot cauri Polijai, nekad nebijām iztikuši bez Varšavas caurbraukšanas vai apbraukšanas, tomēr šoreiz nolēmām maršrutu pamainīt un doties taisni uz dienvidiem Ļubļinas un Ržešovas virzienā. Šis ir mazākas nozīmes ceļš, bet patīkams pārsteigums, šis ceļš bija samērā labas kvalitātes un tukšs. Pateicoties tam un neskatoties uz to, ka šajā ceļā bija ļoti daudz apdzīvotu vietu, ar rīta gaismiņu Poliju bijām pieveikuši.

2.diena. Vīnu un termālo ūdeņu zemē – Ungārijā

Pēc nogurdinošā nakts brauciena turpinām ceļu pa Slovākiju. Un šeit pārsteidzošs secinājums – pie mums ceļi ir stipri kvalitatīvāki. Neesmu pētījusi, bet pieļauju, ka droši vien tas tāpēc, ka braucām cauri Slovākijas mazāk attīstītajai daļai. It kā mazs gabaliņš jāveic pa Slovākiju, bet tas krietni ieilgst. Pārvarot neskaitāmas bedres un ceļu remontus ar garām auto rindām, ap pusdienas laiku esam sasnieguši Ungārijas robežu.

Pēc nepatīkamajiem Slovākijas pārsteigumiem esam ieradušies Ungārijā. Liekas, ka situācija uzlabojusies, ceļi kļūst labāki, mazās pilsētiņas sakoptākas salīdzinot ar kaimiņvalsti. Nākamais svarīgākais darbs pēc robežas šķērsošanas ir elektroniskās vinjetes iegāde (~10 eiro). Atšķirībā no citām valstīm, šeit nekas uz automašīnas stikla nav jālīmē. Tuvākajā benzīna uzpildes stacijā pie kases jānosauc auto numurs, kuru ievada elektroniskā sistēmā un pretim saņemam čeku, ar kuru varam doties tālāk iepazīt zemi. Ungārija mums šoreiz nekalpo tikai kā tranzīta valsts. Lielākā daļa no mums Ungārijā nav bijuši. Tāpēc šeit kā pirmais mūsu mērķis ir apmeklēt vīnu pilsētu – Tokaju, kas atrodas Ungārijas ziemeļaustrumos.

Tokaja ir pavisam neliela pilsētiņa, kurā mitinās tikai aptuveni 5000 iedzīvotāju, tomēr to slavenu dara kas cits. Pilsēta izvietojusies sena vulkāna ielejā, kura nogāzēs jau gadsimtiem ilgi tiek audzētas vīnogas. No šīm vīnogām tiek iegūts pasaules slavenais tokajietis. Tokajas vīna reģions kopš 2002. gada iekļauts UNESCO pasaules kultūras mantojuma sarakstā. Šeit gandrīz katrā mājā ir vīna pagrabs un ļoti daudzi vīna krodziņi. Arī mēs vienu apmeklējām, tiesa, vīna baudīšana sanāca tikai dāmām, jo Ungārijā, lai cik tas skarbi neliktos, kā senā vīna zemē, šoferīšiem atļautas 0 promiles. Viņiem nākas samierināties ar kafijas tasīti, kura šeit maksā dārgāk nekā glāze vīna. Vasaras sezonas laikā šeit droši vien mudž no tūristiem, taču šodrīd izskatījās, ka šeit jau tūrisma sezona beigusies, jo krodziņi un ielas pustukšas, bet mums jo labāk, lielā burzma nav vajadzīga. Pavisam kluss bija arī vīna vēstures muzejs, kuru par ļoti simbolisku samaksu apmeklējām. Šeit redzami gan fotoattēli, gan dažādi priekšmeti, kas saistīti ar vīna darināšanas vēsturi. Gūstam vismaz nelielu ieskatu šajā interesantajā nodarbē.

 

Izstaigājuši pavisam mazo, bet glīti sakopto un ziedošo pilsētiņu, varam doties tālāk uz naktsmītni vēl vienā Ungārijas vīnu pilsētā – Egerā.

Veicot aptuveni 130 km lielu attālumu, sasniedzam naktmītni Egerā. Iekārtojušies naktsmītnē, pirms nākošās vīnu baudīšanas viesu nama krodziņā, vēlamies izbaudīt vēl vienu ievērības cienīgu Ungārijas dabas resursu – termālos ūdeņus. Tāpēc nolemjam doties uz Egeras pievārtē esošajiem termālajiem baseiniem un pirtīm. Izvēlamies Saliris Resort Spa pavisam netālu no mūsu naktsmītnes. Reklāma uzrunā… Par kūrvietu rakstīts, ka šeit redzamais kaļķakmens veidojums ir sastopams tikai trīs vietās pasaulē – Pamukalē Turcijā, Josemitu parkā ASV un šeit. Fotogrāfijās, veiksmīgi nofotografējot, tas izskatās iespaidīgi, bet atbraucot šeit – vilšanās. Dabas brīnums nav ļoti iespaidīgs un pat nedaudz izskatījās it kā būtu šeit mākslīgi atvests. Bet vilšanās bija tikai šo te kaļķakmens veidojumu dēļ, kurus bijām iedomājušies stipri grandiozākus. Toties ar pirtīm un baseiniem viss kārtībā -  daudz un labi, izvēle liela un cena ļoti pieņemama (~7 eiro par trim stundām) salīdzinot ar Rietumeiropu, kur šādas izklaides maksā stipri vairāk. Īsta relaksācija pēc garā ceļa. Droši vien vasarā šeit nav kur kāju spert, jo arī šajā nesezonas laikā šeit bija daudz vietējo un ārzemju tūristu.

Pēc trīs stundu atpūtas, atgriežamies ļoti mājīgajā tradicionālā stilā būvētajā viesu namā, kura krodziņā vakarā skan arī dzīvā čigānu mūzika. Beidzot ir laiks gastronomiskajiem labumiem. Tie šeit ir daudz un dažādi. Un ungāri ēd sātīgi, garšīgi un galvenais daudz gaļas. Protams, nekur neiztikt bez paprikas un asajiem pipariem, uz kuriem uzkožam arī mēs. Labi, ka ir vīns, ar ko to dzēst.

Protams, ka vīns ir neatņemama sastāvdaļa pie vakariņām. Ja Tokaja slavena ar baltvīniem, kurus mazliet nogaršojām pa dienu, tad Egera – ar sarkanvīnu “buļļa asinis” jeb Bikaver. Tā mēs gūstam nelielu ieskatu Ungārijas vīnu kartē. “Buļļa asinis” vēl nesenā pagātnē bija zaudējis savu agrāko slavu – tas bija lētais vīns, ko var nopirkt jebkurā veikalā. Tomēr šobrīd tā slava, pateicoties ungāru vīndariem un seno tradīciju atdzīvināšanai, ir atgriezusies.

Emocijām bagāta diena valstī, kurā līdz šim nebijām bijuši…

3.diena. Budapešta un ungāru jūra

Ungārija vilina ar daudzām lietām, no kurām dažas jau nobaudījām vakar. Šo dažādu labumu dēļ tik ātri šo valsti nevar pamest. Un kas gan būtu Ungārija bez galvaspilsētas  Budapeštas apmeklējuma.

Uzēduši bagātīgās ungāru brokastis, tai skaitā arī iemīļotos asos pipariņus, pametam patīkamo viesu namu un dodamies galvaspilsētas virzienā (~140 km). Tuvojoties Budapeštai, laikapstākļi arvien vairāk bojājas, mūs sagaida arvien stiprākas lietusgāzes. Priecājamies, ka esam izvēlējušies siltāku apģērbu. Tomēr tas mūsu apņēmību apskatīt pilsētu nemazina. Ja sākotnēji bijām domājuši vismaz daļu pilsētas apskatīt kā kājāmgājēji un tajā pavadīt gandrīz visu dienu, tad šobrīd nolemjam izmantot tūristu autobusu, kas šādiem laikapstākļiem šķiet labākais risinājums un priekšstats par pilsētu tiks gūts. Vietējie autobusu reklamētāji noķer un apstādina mums tūristu autobusu un mēs mazliet salijuši, bet laimīgi tajā ieveļamies. Tiekam pie austiņām un lietusmēteļiem un ceļojums var sākties. Pilsēta ir ļoti liela, tajā mitinās 1,740 miljoni iedzīvotāju. Tomēr, neskatoties uz to, autobuss izripinās cauri pilsētai, pa kalnu augšā un lejā, pa mazām ieliņām un lielām. Un beigu beigās visu galveno (parlamenta ēku, tiltus, cietokšņus) un vēl daudz ko citu esam redzējuši aptuveni divu stundu laikā. Pilsēta ir grandioza, ik uz soļa manāms Austroungārijas mantojums, brīžam liekas, ka esi Vīnē.

Un zinu, ka kādreiz tur noteikti atgriezīšos (cerams jaukākā laikā), jo pilsēta ir pelnījusi kārtīgāku apmeklējumu.

Šeit palikt šodien neesam plānojuši, tāpēc dodamies vēl mazliet dziļāk Ungārijā, uz vēl vienu objektu, kas esot Ungārijā, jāredz. Tas ir Balatons jeb kā paši ungāri to sauc – ungāru jūra. Ungārija atrodas Eiropas iekšienē un tai nav izejas pie jūras. Tomēr daba Ungāriju apveltījusi ar lielāko ezeru Centrāleiropā. Tas ir sekls ezers, kura vidējais dziļums ir 3,2 m. Tajā ieplūst ļoti daudz termālo avotu, tāpēc tas aizsalst tikai ļoti aukstās ziemās. Vasarās ap Balatonu mudž dzīvība, te ierodas ļoti daudz atpūtnieku, viesnīcas un krodziņi piepildīti. Tūrisma infrastruktūra šeit ir laba. Daudzās vietās ir viesnīcu privātās, slēdzamās pludmales, kurām pa vidu ir arī sabiedriskās, kas arī ir ļoti sakoptas. Tomēr septembris šeit ir jau klusais mēnesis, ūdens un gaisa temperatūra salīdzinoši vēsa. Arī mēs ziemeļnieki kaut kā negribējām līst ūdenī, varbūt tāpēc, ka ūdeni jau bijām saņēmuši Budapeštā lietus veidā.

Esam rezervējuši apartamentus vienā no lielākajām kūrortpilsētām Balatona dienvidaustrumu pusē – Šiofokā (Siófok), kura tiek dēvēta par Balatona galvaspilsētu un atrodas 100 km no Budapeštas. Ierodoties, patiešām rodas iespaids, ka esam atbraukuši nelaikā, krodziņi un daudzas viesnīcas slēgtas, cilvēku ielās maz. Strādā tik dažas picērijas, kaut gan bijām noskaņojušosies uz kaut ko tradicionālāku (es visu laiku sapņoju nogaršot īstu ungāru gulašu). Tomēr izejot mazā ekskursijā pa promenādi gar ezeru, situācija vairs neliekas tik drūma – galvenajos laukumos tomēr cilvēki ir. Šiofoka ir tipisks kūrorts, vēsturisko pieminekļu šeit nav. Diezgan līdzīga Palangai, kurā nesezonā arī tā īsti nav ko darīt. Tomēr pateicoties manam nesen atklātajam hobijam – geokešingam, atklājām arī interesantas vietas. Tā mēs nonācām līdz interesantā stilā celtai mazai baznīciņai, kas būvēta pēc slavenā ungāru arhitekta Makovecz Imre plāniem. Tajā apvienota tradicionālā un modernā arhitektūra. Ļoti simpātiska, jāatzīst. Tā maldoties, arī atradām kaut ko labāku par vienkāršu picēriju un izskatījās, ka šajā krogā pulcējas lielākā daļa ļaužu šajā pilsētā.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Pēc vēsās, garās un nogurdinošās dienas izmantojam apartamentos piedāvāto spa kompleksu, lai uzkrātu spēkus nākamajiem piedzīvojumiem. Arī ar šiem apartamentiem mums bija paveicies.

4.diena. Serbijas lielās pilsētas

Pēc pavēsās vakardienas esam atpūtušies un gatavi jauniem piedzīvojumiem. Pametam apartamentus Balatona krastā, lai pa mazajiem celiņiem (tos izvēlamies apzināti), baudot Ungārijas lauku ainavas, pamestu Ungāriju. Mazi, mīlīgi ciematiņi, līkumoti celiņi un kukurūzas lauki visapkārt. Kad ceļi paliek arvien mazāki, liekas, ka šeit iemaldās tikai retais un kur nu vēl tūristi. Skaidrs, tuvojamies Serbijas robežai un ļoti mazam robežpunktam, pilnīgā nekurienē. Laikam esam izvēlējušies mazāko no robežpunktiem, kāds šeit vispār sastopams, bet paši jau vien gribējām baudīt lauku ainavas. Sasniedzot robežu, mūs uz soliņa, pie ar roku paceļamas barjeras, sagaida viens ar avīzi rokās gandrīz aizmidzis tumsnējs robežsargs. Mēs protams izraisam interesi, laikam jau daudz ārzemnieku šeit neiemaldās. Kamēr šis viens mēģina noskaidrot mūsu ceļojuma galamērķi un ieskatīties caur stiklu automašīnas bagažniekā, otrs ar trīcošām rokām pārbauda un piereģistrē mūsu pasītes. Barjera tiek pacelta un varam doties tālāk. Katrā ziņā ļoti eksotiski. Pa šo laiku jau bija saradušies arī vairāki vietējie robežas šķērsotāji un izveidojusies gandrīz vai rinda. Tā kā neesam gluži vienīgie.

Turpinām ceļu pa Serbijas mazajiem lauku ceļiem. Pēc kāda laika esam sasnieguši maksas autobāni, kurš vijas cauri visai Serbijai ziemeļu-dienvidu virzienā. Šodien mūsu pirmais mērķis ir mazliet izlocīt kājas Serbijas otrajā lielākajā pilsētā Novisadā (Novi Sad). Un re kur jau uz bāņa parādās vēlamās ceļazīmes. Ceļa malās gan daudzviet bēdīgs skats, nepabeigtas mājas, ceļi utt. Viss ir iekonservējies laikā, kad viņiem gāja labāk…Pirms pilsoņu kara. Izskatās diezgan bēdīgi.

Sasnieguši Novisadu, panorāmā redzamas daudzas sociālisma stilā celtas blokmājas. Izmetam ar auto līkumu cauri pilsētai. Šeit ir arī neliela, pat diezgan simpātiska vecpilsēta ar katedrāli centrā. Taču šoreiz mūsu plānos ir uzbraukt pilsētas augstākajā un varbūt pat nozīmīgakajā punktā – Petrovaradinas cietoksnī, kas atrodas Donavas pretējā krastā. Jā, atkal Donava. Kaut kā līdz šim mūsu ceļojums sakrīt ar Donavas tecējumu. Vakar to redzējām Budapeštā, šodien šeit Novisadā. Pa mazajām ieliņām uzlīkumojam kalnā augšā un te nu tas ir. Tik tiešām iespaidīgs, izskatās, ka pretiniekiem tas ir bijis grūti ieņemams. Ne velti to dēvē par Donavas Gibraltāru.

Cietoksnī šobrīd izvietotas kafejnīcas, muzeji un suvenīru bodītes, izvietoti dažādi no kara laikiem saglabājušies ieroči. No kalna paveras skats uz pārējo pilsētu, pāri Donavai redzams daļēji saspridzināts tilts, kas droši vien liecina pār pēdēja kara sekām, par NATO bombardēšanu 1999. gadā, kad Novisada palika bez trijiem tās tiltiem. Un kopumā skats uz pilsētu diezgan drūms. Tomēr pilsēta un cietoksnis dzīvo un priecē cilvēkus – ik vasaru šeit notiek mūzikas festivāls Exit, kas pulcē daudzus tūkstošus skatītāju no visas Eiropas.

Izstaigājuši krustu šķērsu cietoksni, kāpjam lejā, lai dotos tālāk uz Serbijas galvaspilsētu Belgradu (Beograd). Turpinot ceļu pa autobāni, kas savieno Serbijas ziemeļus ar dienvidiem, pēc kādas stundas esam sasnieguši galvaspilsētu. Belgrada jeb Baltā pilsēta izvietojusies pie Savas ietekas Donavā (turpinām ceļu gar Donavu). Šeit dzīvo 1,23 milj. iedzīvotāju. Pilsētai ir sena vēsture, šeit pāri gājušas dažādas kultūras, manāma Austroungārijas ietekme.

Šoreiz par nakšņošanas vietu esam izvēlējušies šo lielo pilsētu, kaut gan parasti priekšroku dodam mazākām. Mūsu viesnīca atrodas gandrīz pašā pilsētas centrā, netālu no Svētās Savas katedrāles. Iekārtojušies ļoti lielajā, tipiskā sociālisma laikmeta viesnīcā un paņēmuši karti padusē, dodamies galvaspilsētas apskates ekskursijā ar kājām, jo spriežot pēc kartes, esam apmetušies gandrīz pašā pilsētas centrā. Pastaigu sākam ar Svētās Savas pareizticīgo katedrāles apskati, kas pēc dažiem avotiem ir lielākā pareizticīgo katedrāle pasaulē. No ārpuses tik tiešām grandiozi, savukārt no iekšpuses tā vēl nav pabeigta, gandrīz lielākā daļa sienu nav apdarinātas un redzams vienīgi kails betons. Tomēr pabeigtajā daļā cilvēki var dedzināt svecītes un iegādāties dažādus reliģiskus priekšmetus. Apskatījuši grandiozo celtni, dodamies uz vecpilsētas pusi, kas kartē it nemaz neizskatās tālu, tomēr, nedaudz sajaukuši ielas, novirzamies no taisnākā maršruta, bet pilsētas iepazīšanai tas varbūt pat nāk par labu un iešanu pa taisnāko maršrutu varam taču atstāt atpakaļceļam, kad spēku būs mazāk. Pa ceļam ejam garām valdības kvartālam ar iespaidīga izmēra celtnēm. Šeit arī redzam pirmās sabombardētās ēkas, kas cietušas NATO bombardēšanas laikā 1999. gadā. Izskatās, ka viena, jaunākā, no tām tā arī atstāta, apkārt sēta un apsardze. Savukārt apkārtējās senlaicīgās ēkas saremontētas un tiek apdzīvotas. Tā kā šis ir bijis un šobrīd arī ir valdības rajons, ēkas samērā sakoptas un atjaunotas, tomēr turpinot ceļu, arvien vairāk ir tādu tumšu, noskumušu ēku, kas kādreiz bijušas ļoti varenas un greznas. Šobrīd remontiem droši vien naudas nav.

 

Pēc ilgas maldīšanās garām pilsētas svarīgākajiem satiksmes punktiem – stacijai un autoostai, beidzot sasniedzam vecpilsētu un gājēju ielu. Šeit beidzot gribam tikt pie tradicionālām serbu vakariņām. To esam nolēmuši darīt izdaudzinātajā Skadarlijas jeb Belgradas Monmartras rajonā – mākslinieku rajons, kas pilns ar krodziņiem, kuros var nogaršot dažādus vietējās virtuves labumus. Atraduši īsto ieliņu pēc norādēm, kuras vietām bija un vietām pazuda (šeit ar mūsu karti bija par maz), apskatām piedāvājumu un spriežot pēc cilvēku daudzuma izvēlamies apmeklētāko. Serbu ēdienkartē ir galvenokārt dažādi gaļas grillējumi un porcijas ļoti lielas, un lielākā daļa no tās – gaļa. Jo tālāk uz dienvidiem, jo porcijas lielākas un gaļas vairāk. Tā arī pavadām vairākas stundas, lēnām domādami, kā to visu lai apēd. Protams, tiek nogaršots arī serbu vīns, bez tā nu nekādi to visu neapēdīsi.

 

 

 

Pieēduši pilnus vēderus un knapi kustēdami, nu jau pa tumsu, dodamies apskatīt naksnīgo Belgradu atpakaļceļā uz viesnīcu. Pēc tādas ēšanas noteikti vajag izkustēties. Šoreiz izvēlamies pareizo, taisnāko ielu un naksnīgā Belgrada rada krietni vien labāku iespaidu. Ēkas grandiozas un skaisti izgaismotas. Visiespaidīgākā šķiet parlamenta ēka, kas uzmanību piesaista arī ar pamanāmo apsardzi bruņumašīnās. Arī katedrāle vakarā ir ļoti pamatīgi izgaismota un redzama jau krietnu gabalu pirms. Kārtīgi izstaigājušies, atgriežamies viesnīcā, lai atpūstos un būtu gatavi jauniem iespaidiem nākamajā dienā.

5.diena. Serbijas lepnums

Šodien priekšā garš pārbrauciens dienvidu virzienā, lielākoties pa mazajiem Serbijas ceļiem, tāpēc tagad iepazīsim Serbiju no cita skatu punkta. Jāsaka godīgi, braucot pa mazajiem Serbijas ceļiem, ceļmalas ir netīras, gandrīz vai labak, ja tās ir nepļautas, tad to visu vismaz neredz. Pilsētas, kas bija mūsu ceļā, neko pievilcīgas nebija – daudz blokmājas ar ļoti nepievilcīgām fasādēm. Izskatās, ka šeit vairums cilvēki galīgi nemaz nav pārtikuši un ir iestiguši diezgan lielā krīzē. Pat kontaktējoties ar cilvēkiem, šķita, ka viņi ir ļoti nospiesti, ne pārāk bieži smaida.

Bet šodien dodamies uz pasaules slavenā serbu režisora Emira Kusturicas etnociematu Mokra Gorā (nosaukumu jau droši vien paši veiksmīgi iztulkosiet) Serbijas dienvidrietumos. Mokra Gorā ir divas interesantas vietas, kuras vērts apmeklēt. Pirmā ir šaursliežu dzelzceļš  – Šarganska Osmica jeb Šarganskas astotnieks. Mazais šaursliežu bānītis šeit uzlīkumo kalnos pa serpentīniem cauri vairākiem tuneļiem un tāpat nolīkumo lejā, kopumā veidojot tādu kā astotnieku, kam par godu arī nosaukums. Tā kā nebijām braukuši ar šādu mazbānīti kalnos, gribējām to notestēt, tomēr tā kā arī šeit jau ir nesezona, tad bānīši kursē reti – vienu bijām tikko nokavējuši, nākamais tik pēc trim stundām…

Tad nu lielu kreņķi neķeram, bet dodamies apskatīt otru objektu, kas droši vien ir pat slavenāks. Tas ir etnociems – Drvengrad (dzintara pilsēta). Uz to mūs no autostāvvietas pavada viens no daudzajiem šeit sastopamajiem suņiem. Tie šeit bija uz katra stūra un it sevišķi daudz ap krodziņiem. Lai tiktu etnociematā, jāsamaksā ieejas maksa. Šo etnociematu slavenais serbu filmu režisors Emirs Kusturica uzbuvēja filmas Život je čudo jeb Dzīve ir brīnums vajadzībām. Interesantākais fakts ir tas, ka šobrīd šis viss komplekss ir viesnīca, muzejs un krodziņi – viss vienā. Šeit ir pat sava baznīca ar zvanu torni. Katra mājiņa ir savādāka, ielas nosauktas slavenību vārdos. Un gana turīgi tūristi var kādā no šīm mājiņām apmesties, atliek tik izvēlēties – N.Džokoviča, F.Fellini, B.Lī vai kādā citā ieliņā esošā mājā. Šeit viss ir pakārtots tūrismam, ir arī suvenīru veikaliņi, kuros var iegādāties tradicionālus serbu izstrādājumus – dažādus adījumus, kokgriezumus utt. Bez tam ir arī vairāki krodziņi. Vienu iemēģinām arī mēs. Pēc vakardienas pārēšanās, šodien nolemjam izvēlēties ko mazāku. Tomēr vilšanās - arī šeit serbi ēd daudz gaļas. Izvēlētais vieglais sautējums saturēja gandrīz tikai gaļu. Smejamies, ka atbraucot atpakaļ uz gaļu vairs paskatīties nevarēsim. Tomēr par to neskumst mūsu jaunie četrkājainie draugi. Arī viņi katrs tika pie sava gabaliņa. Esam pasēdējuši, atpūtušies, arī laiks palicis skaistāks, bet jādodas tālāk, jo šodien vakarā jau naktsmītne Melnkalnes kalnos.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Pievakarē, baudot ļoti skaistas kalnu ainavas, jau gandrīz tumsā sasniedzam mūsu viesu namu Melnkalnē, vakars vēss. Kā nekā apkārt kalni. Tas mazliet satrauc ziemeļniekus, kas atbraukuši septembrī pagarināt vasaru un pasildīties dienvidu zemēs.

Bijām pasūtījuši nakšņošanai mājiņas, bet saimnieks brīdina, ka varētu būt auksti. Tā nu tiekam pie ļoti glauniem jauniem divistabu apartamentiem. Tieši tādiem, lai var kārtīgi aptūsties pirms staigāšanas pa kalniem.

 

 

6.diena. Melnkalnes dabas brīnums un Olimpiskā Sarajeva.

Laukā vēss rīts, ~+7 grādi, vēl joprojām nav sajūta, ka esam 2000 km uz dienvidiem no Latvijas. Bet neko darīt, turpinām ar dabas objektu apskati, šodien jau Melnkalnē. Daudzi droši vien neiedomāsies, ka otrais dziļākais pasaules kanjons (aiz slavenā Kolorado kanjona ASV) atrodas mazajā Eiropas valstiņā – Melnkalnē. Šeit Taras upe izgrauzusi 1300 m metru dziļu un 82 km garu kanjonu. Tad nu saģērbjamies tā siltāk un dodamies ceļā. Mūsu naktmītne atrodas pavisam netālu no skaistākajām vietām. Un pavisam drīz vien ceļš sāk vīties gar pašu kanjonu. Ceļš tāds neko sevišķi plats, brīžam pa ceļu pavisam mierīgi pastaigājas arī govis, kuras lēnām pēc brīža dod ceļu arī mašīnai. Skati tik tiešām iespaidīgi visapkārt – ceļa vienā pusē augsta klints, otrā kanjons. Mēs gribam nokļūt līdz Taras tiltam, kas redzams daudzās fotogrāfijās. Tā ir arī vieta, no kuras raftingā pa Taras upi dodas daudzi piedzīvojumus alkstoši tūristi. Šodien to ir maz, varbūt sezona jau beigusies, varbūt arī nejaukais laiks aizbiedējis.  Arī mēs šoreiz raftingu izlaidīsim, tikai pabaudīsim skaistās ainavas visapkārt. Pie tilta gan nav redzama kanjona dziļākā vieta, bet tāpat iespaidīgi un šeit vismaz var mierīgi izkāpt un nobildēties. Uzkāpjot uz tilta gan ir sajūta, ka tas pat nedaudz šūpojas virs dziļās aizas.

Ar vienu iespaidīgu dabas objektu mums šodien par maz. Dodamies uz Durmitoru nacionālo parku, kur atrodas Melnkalnes augstākie kalni. Tā kā laiks mūs nelutina un vienkārši vēsu laiku drīz var nomainīt lietus, jo kalnos stipra migla, izvēlamies nestaigāt pa kalniem kā bijām plānojuši iepriekš, bet paliekam pie īsākās no iespējamajām takām nacionālajā parkā. Iesim apkārt Melnajam ezeram (Crno jezero). Samaksājam ieejas maksu nacionālajā parkā un gatavojamies iet parkā, bet tad pie mums piesteidzas viens vīrs, kurš taujā, no kuras valsts esam. Atbildam, ka no Latvijas un viņš vienā mirklī no somas izvelk savas vizītkartes skaidrā latviešu valodā, kas piedāvā nelielus apartamentus netālajos kalnos. Patīkami pārsteigti par vietējo biznesmeņu sagatavotību, dodamies parkā.

Neskatoties uz slikto laiku, tūristu šeit ir diezgan daudz un runā pat mums saprotami. Atbraukuši vairāki autobusi ar krievu tūristiem. Tomēr lielākā daļa tūristu neiet sevišķi tālu, tik līdz ezeram nobildēties. Mēs gan esam apņēmušies apiet apkārt ezeram, neskatoties uz to, ka pa brīžam arī uzlīst. Un pat baravikas var lasīt pa ceļmalām… Ko gan vairāk vajag pilnai laimei! Skaists, kalnu ezers, kurus šobrīd ieskauj bieza migla. Veiksmīgi veicam šo taku un līdz ar spēcīgu lietusgāzi atgriežamies pie auto un dodamies prom.

Mums priekšā šīs dienas lielākā neskaidrība. Līdz vakaram mums jānokļūst Bosnijas un Hercegovinas galvaspilsētā – Sarajevā. It kā tikai 170 km, bet tas viss pa kalniem. Bet neskaidrība saistās ar ceļiem, pa kuriem to vislabāk darīt. Atsauksmes esam pētījuši un nolemjam, ka pāri kalnu pārejai tomēr nebrauksim. Lai gan tur var redzēt pašu Durmitoru, nolemjam neriskēt laikapstākļu un ļoti mazā ceļa dēļ. Kaut gan tur līdz noteiktai vietai brauc pat autobusi, kas ved tūristus ziemā uz slēpošanas kūrortu pacēlājiem. Jaukā laikā noteikti izvēlētos šo, jo ainavas šeit noteikti ir burvīgas.

Braucam ar nelielu līkumu pēc kilometriem, bet kalnos neliels līkums atspoguļojas daudz ilgāk ceļā pavadītā laikā, jo ātri pabraukt pa serpentīniem nav iespējams. Atkal kaut kur ceļmalās ganās govis, bet kalnu skati apkārt iespaidīgi arī šeit, cik nu var redzēt, kad migla nedaudz izzūd. Tālāk uz Bosnijas un Hercegovinas pusi atkal nonākam tādā kā kanjonā, kur ceļš mūs ved gar uzpludinātu debeszilu upi. Ļoti daudzās vietā ir tuneļi, kas izkalti tieši klintīs. Satiksme šeit nav ļoti blīva un tas labi, jo ceļi nav diez ko kvalitatīvi un plati. Esam pietuvojušies robežpunktam. Pārbraucam pāri tiltam ar ievērojamiem svara ierobežojumiem, kas liecina par to, ka šeit brauc tikai vieglās automašīnas un mūs sagaida smaidīgs robežsargs. Atšķirībā no serbiem tik tiešām ļoti smaidīgs. Pārbaudījis dokumentus, mēs varam braukt tālāk un iepazīt mums visiem jauno zemi. Ja Melnkalnes pusē ceļš gar kanjonu jau likās šaurs, tad šis bija vēl šaurāks. Vietām vienas mašīnas platumā, vietām bez asfalta un ar nogruvumiem. Bet kartē M18 automaģistrāle, kas ved uz galvaspilsētu. Droši vien autobusi kursē pa citu maršrutu… Pārvarējuši sākuma posmu un nobraukuši mazliet zemāk mūs uz ceļa sagaida pavadoņi, sivēni un aitas, kas ganās ceļmalās. Pēc kāda laika esam nonakuši uz lielāka autoceļa, bet tad arī klāt nākamā lietusgāze, tā kā uz priekšu kustam stipri lēni, jo ceļš tāpat šaurs un līkumots, daudz smago mašīnu.

 

Vakarpusē, bet vēl pa gaismu ierodamies Sarajevā. Arī laiks nedaudz uzlabojies. Viesu nams atrodas diezgan patālu no centra, jo pilsēta ir ļoti izstiepta. Kamēr riņķojam pa ielām, lai nokļūtu uz pareizās, pa gabalu pamanām kalnu ar baltiem krustiem. Tie ir Bosnijas kara upuru kapi. Un izrādās mūsu viesu nams atrodas tieši pie šī kalna. Tomēr viesnīcnieki parūpējušies, lai nakšņotājiem nebūtu skats uz krustiem, uz to pusi logi nav izvietoti. Tā nu mēs mazliet sākam iepazīt pilsētas vēsturi. Iekārtojušies omulīgajā naktsmītnē, kurā tik tiešām izpalīdzīgs un draudzīgs personāls, jo šis ir ģimenes uzņēmums, pirmā problēma, kas jāatrisina ir vietējās valūtas – konvertējamo marku iegāde, jo Latvijā tās nav iespējams iegādāties. Viesnīcā mums iesaka tuvākā lielveikala valūtas maiņas punktu. Tad nu brienam pa tādu kā tranzīta ielu uz priekšu norādītajā virzienā un pēc kāda laika pamanām arī Mercator veikalu, kas atrodas dzelzceļa otrā pusē. Noskatījuši īsāko ceļu no vietējiem, dodamies pāri, pa ceļam vēl pamanām vīru, kas gana kazas uz sliedēm, pa kurām ik pa laikam pārvietojas arī vilcieni. Viņš droši vien zina to grafiku.

Sasnieguši iespaidīgā izmēra veikalu un iemainījuši naudiņas, nolemjam doties tālāk – meklēt sabiedrisko transportu vai taksi, lai dotos uz pilsētas centru, jo nu mums ir nauda. Un tā ejot, sākām vērot pilsētu, manījām daudz sacaurumotu māju, kuras ieskauj ļoti daudz jaunu modernu ēku – viesnīcu, biroju, dzīvokļu. Šeit, liekas, dzīve iet uz priekšu. Pilsēta tīra, sakopta. Protams, neatņemama pilsētas sastāvdaļa ir daudzie minareti, jo Bosnija un Hercegovina ir musulmaņu valsts. Tomēr ielās nekas daudz par to neliecina. Ļoti maz ir sieviešu, kas staigātu musulmaņu tradicionālajā apģērbā. Tā, vērojot pilsētu un iestājoties tumsai, esam sasnieguši pilsētas centru. Lielāko daļu ceļa bijām veikuši gar Miljackas upes krastu. Šeit pie upes atrodas viens no ievērojamākajiem šīs pilsētas vēstures lieciniekiem – Latīņu tilts, kas slavens ar to, ka notikums uz šī tilta kalpoja par ieganstu 1.pasaules kara sākumam. Šeit 1914. gadā Bosnijas serbu nacionālists Gavrilo Princips nogalināja Austrijas kroņprinci Franci Ferdinandu un viņa sievu. Tiltu pār Miljackas upi šeit ir daudz, visi skaisti izgaismoti – jauni un pavisam senlaicīgi, bet īsto nevar sajaukt ne ar ko. Atraduši tiltu, dodamies tālāk uz pilsētas austrumnieciskāko rajonu, kur atrodas Baščaršija – austrumu tirgus. Protams, vakars nav laiks, kad apmeklēt tirgu, jo tur viss notiek no rīta un pa dienu. Savukārt vakarā šeit ir daudz kafejnīcu un krodziņu. Tad šeit arī vēlamies nokļūt, lai nogaršotu ko tradicionālu. Tomēr šoreiz vilšanās, vietējie šeit dzer tikai kafiju un uzēd kūkas un pēc vairākkārtējas apriņķošanas izvēlamies vienu krodziņu, kas piedāvā arī ko uzēst. Tad nu izvēlamies to, jo tukšie vēderi un garā pastaiga liek par sevi manīt. Šoreiz paēdam ne sevišķi tradicionāli, bet vismaz kaut kas. Atpakaļ gan nolemjam vairs neiet ar kājām, bet gan ar taksi, kurš šeit ir gandrīz par brīvu, par braucienu cauri visai pilsētai samaksājām tik 4ls. Atpakaļceļā novērtējam, ka esam veikuši milzīgu gabalu ar kājām, tomēr kā gan citādi pilsētu iepazīsi.

7.diena. Austrumnieciskās noskaņas – Sarajeva un Mostara

Kā nu brauks prom no Sarajevas, nepagaršojuši slaveno turku kafiju un neapmeklējuši austrumu tirgu agrā rīta stundā, kad tajā visdzīvīgāk. Iepriekšējā vakarā jau redzējam daļu no tirgus teritorijas, bet no rīta tas ir pavisam kas cits. Ik uz soļa spīd vara trauki, acis raibas metas no daudzajiem austrumnieciskajiem lakatiem un dažādiem maziem austrumu stila nieciņiem. Bet tam visam pa vidu ir mazas kafejnīciņas, kurās var nodoties kafijas un varbūt kāda austrumu salduma baudīšanai. Tad nu atrodam pazemes autostāvvietu pie paša tirgus, kur mūs dziedādams sagaida autostāvvietas uzraugs, kurš mūs notur par lietuviešiem un priecājas par Bosnijas uzvaru basketbola čempionātā pār lietuviešiem (tieši šajās nedēļās tas norisinājās Slovēnijā). Nākas viņu apbēdināt un teikt, ka esam no Latvijas, kas Bosniju uzvarēja…

Dodamies iekšā, skaists saulains rīts, +9 grādi. Kāda pārdevēja man nosauc pakaļ, ka ir zima, bet latvieši taču atbraukuši uz dienvidiem krekliņos, kleitiņās. Saulītē jau paliek siltāk. Iegādājuši austrumnieciskos suvenīrus, dodamies meklēt kādu kafejnīcu, kur nogaršot turku kafiju, kuru it kā gatavojot karstajās smiltīs. Kafejnīcu šeit ir daudz, tāpēc izvēlamies vienu no tām, kurā kafiju pasniedz tradicionālajos vara traukos. Protams, karsto smilšu šeit nav, ūdens tiek vienkārši uzvārīts un uzliets kafijai. Tomēr dzerot to no tradiconālajiem traukiem, ir sajūta, ka tas tomēr ir kas cits, lai gan kafija droši vien tāda pati kā dzeram Rīgā, tikai tā atmosfēra. Turku kafija ir ļoti stipra, biezumi sastāda gandrīz pusi no kanniņas, kurā tā tiek pasniegta. Esam mazliet sasiluši un pienācis laiks pamest šo interesanto pilsētu. Pa ceļam uz stāvvietu vēl atrodam austrumu saldumu veikaliņu. Iepērkam šo to, ko nodegustējam pa ceļam uz nākamo pilsētu.

 

 

 

 

 

 

Šoreiz nesanāca apskatīt nozīmīgu Sarajevas vēstures liecinieku – olimpisko spēļu norises vietas. Bet tas lai paliek citai reizei, jo šī ir pilsēta, kurā varētu kādreiz vēl atgriezties…

Braucot ārā no pilsētas vēl atskatāmies uz moderno Sarajevu un dodamies ceļā, pa salīdzinoši maziem, bet mīlīgiem ceļiem. Laiks ir skaisti saulains un varam baudīt Bosnijas un Hercegovinas ainavas pilnā burvībā. Kalni šeit ir skaisti, zaļi, atšķirībā no neauglīgajiem Horvātijas kalniem. Paliek arvien siltāk aiz loga.

Dodamies vēl mazliet tālāk uz dienvidiem – uz Mostaru, kas ir tālākais punkts mūsu ceļojumā. Mostara ir pilsēta, kas noteikti jāredz viesojoties šajā valstī. Tā ir viena no visvairāk cietušajām pilsētām Bosnijas kara laikā. Pilsētas simbols ir vecais tilts, no kā arī radies pilsētas nosaukums. Ierodoties šeit iepriecina laikapstākļu uzlabojums, nu jau +25. Ar grūtībām atraduši, kur novietot auto, secinām, ka šī ir īsta tūrisma pilsēta arī nesezonā. Ienākot vecpilsētā, uzreiz nonākam tirgū, kas šķiet ir pat vēl austrumnieciskāks par Sarajevā redzēto. Visapkārt minareti, kas vēl vairāk pastiprina austrumniecisko noskaņu. Izejot cauri pārpildītajam tirgum, beidzot manām arī pilsētas simbolu – veco tiltu, uz kura arī pulcējas ievērojams skaits tūristu arī šajā nesezonas laikā. Satiekam arī latviešus, pasveicinamies un dodamies tālāk. Jauki, ka arī tik tālu aizbraucot var dzirdēt savu dzimto valodu.

 

 

 

 

  

 

 

 

 

Vispakārt tiltam ir dažādas informācijas plāksnes un attēli ar neseno vēsturi. Tilts bijis nopostīts pavisam un 10 gadu laikā atjaunots pašreizējā izskatā, tā ka pat nevar pamanīt. Par neseno vēsturi liecina daudzās sašautās ēkas visapkārt. Tomēr cilvēki liekas ar dzīvi apmierināti un smaidīgi. Izstaigājuši krustu šķērsu nelielo vecpilsētu un pamielojušies ar saldējumu, laiks doties tālāk. Nu jau uz māju pusi, jo šis bija tālākais punkts mūsu ceļojumā.

Vakarpusē mums jāierodas Horvātijas vidusdaļā, netālu no Pagas salas, priekšā diezgan garš pārbrauciens. Šeit plānots pavadīt divas naktis un uzņemt spēkus atpakaļceļam. Pa ceļam (jau otro gadu pēc kārtas) piestājam Horvātijas auglīgākajā – Neretvas ielejā, lai iepirktu gardumus mājām. Šeit ceļmalās var iegādāties gan dažādus augļus, gan sulas, eļļas, dažādi pagatavotas olīvas utt. Pilnām somām dodamies tālāk.

Vakarpusē, līdz ar tumsas iestāšanos sasniedzam apartamentus. Laiks atpūtai un horvātu vakariņām. Beidzot ir silti un vakariņas (šoreiz jūras veltes) baudām krodziņa āra daļā. Horvātija vairs nav tik lēta kā kaimiņzemes. Neko daudz paēduši neesam, bet atstājam krietni vairāk naudiņas. Kroga un apartamentu saimniece sūdzas mums, ka šogad maz tūristu no Krievijas, jo tā kā Horvātija šogad iestājusies Eiropas Savienībā, šiem nepieciešamas vīzas un daudzi tādēļ izvēloties kaimiņzemi Melnkalni. Tā mazliet papļāpājot, paiet vakars un nu laiks miegam. Rīt beidzot laiska atpūta pludmales smiltiņās.

8.diena. Horvātija. Pagas salas īpašais šarms.

Tā kā lielāko daļu no ceļojuma nebijām baudījuši īpašu lutināšanu laikapstākļu ziņā, tad šī un nākamā diena ir pēdējais laiks, kad varētu pagozēties dienvidu saulītē un gūt kādu pigmentu. Šī mums ir pilnīgi brīva diena bez kādiem īpašiem plāniem, tāpēc ieraugot, ka no rīta spīd saulīte, nopriecājamies, saliekam dvieļus somās un dodamies pludmales meklējumos. Vispirms dodamies norāžu virzienā. Iebraukšana pludmalei pieguļošajā teritorijā šeit arī nesezonā ir maksas. Izvēlamies palikt šeit, cilvēku gandrīz nemaz, jo šejienes iedzīvotājiem šeit varētu būt pavēss. Un šodien ir arī diezgan vējains. Arī mums vairs neliekas pārāk silti un pavisam drīz sarodās arī diezgan daudz mākoņu un pat sāk pilināt lietus lāses. Skaistais rīts bija īslaicīgs. Sauļošanās beigusies un jādomā ko darīt tālāk. Nolemjam doties uz netālo Pagas salu. Iepriekš esmu izlasījusi, ka Pagas sala ir slavena ar sieru (Paški sir), mežģīnēm un skarbo Mēness ainavu. Tuvojoties salai, ainava tik tiešām paliek arvien tuksnešaināka. Brīnamies, ko gan tās aitas ēd, no kuru piena gatavo slaveno sieru. Bet braucot tālāk manām arī pašas aitas, kuras atradušas kādus ēdamus zaļumus. Redzams, ka Pagas salā kustība pa ceļiem ir stirpi vien lielāka salīdzinoši ar vietu, kur nakšņojam. Nonākam Pagas salas lielākajā pilsētā Pagā, kura izvietojusies tādā kā baltu kailu klinšu ieskautā līcītī. Mūsu pastaigu pa Pagu pārtrauc spēcīga lietusgāze. To pārcietuši kādā suvenīru veikaliņā, dodamies ielās apskatīt pavisam balto pilsētiņu. Bruģis šeit pilnīgi spīd.

Arī pusdienas laiks pietuvojies – uzēduši picu kādā no vietējiem krodziņiem un pēc tam iegādājušies slaveno vietējo sieru, konstatējam, ka laiks ir stipri uzlabojies un nolemjam doties tepat uz vietējo pludmali un turpināt no rīta pārtraukto pigmentu iegūšanu. Jo kas zina, kāds laiks būs tad kad atgriezīsimies nakšņošanas vietā. Šeit pludmale pilna ar ārzemju tūristiem, jo krastā atrodas viesnīca. Tā nu pāris stundas pagozējamies.

Var uzskatīt, ka diena izdevusies un esam paguvuši pat vairāk nekā bija domāts. Atpakaļceļā vēl piestājam pie tilta, kas savieno Pagas salu ar cietzemi. Tilts un baltās, kailās klintis saulrietā izskatās iespaidīgi. Neliela fotosesija un atpakaļceļš līdz apartamentiem…

 

Vēl uz brīdi piestājam pie kāda vīnogu lauka, lai arī vakariņām kaut kas tiek, jo šovakar uz dārgo apartamentu krogu neiesim – pārāk mazas porcijas un pārāk lielas cenas. Nodrošinājušies ar rezerves variantu, laižam uz naktsmītni, vakariņas izdevušās – saldas un sulīgas.

9.diena. Māju virzienā. Umaga

Šodien daļa no garā mājupceļa, cauri pusei Horvātijas. Ceļš garš un īpašu mērķu nav arī šodien, izvēlamies ainaviskāko, bet diemžēl stipri garāku un līkumotāku ceļu, gar pašu piekrasti. Šāda izvēle tāpēc, ka beidzot pie debesīm nav neviena mākonīša un braucot pa piekrastes ceļu, un pamanot kādu skaistu pludmali, varētu piestāt un nedaudz vēl pēdējo reizi šajā ceļojumā pasauļoties. Tomēr vilšanās, tikai ap pusdienas laiku atrodam daudz maz piemērotu pludmali… pilsētiņā, kur vismaz cilvēcīgi tiek klāt pie ūdens, jo pārējās vietās lielākoties augsti, klinšaini krasti. Tad nu beidzot mazliet atpūšamies. Ir iespēja beidzot likt lietā Latvijā iegādāto snorkelēšanas komplektu.

Pēc trīs stundu atpūtas, dodamies atlikošo ceļa gabalu līdz Umagai, pilsētai Istras pussalā, kas atrodas vistālāk ziemeļos. Umaga slavena ar to, ka šeit notiek ATP tenisa turnīri. Par to liecina daudzās vietās apstādījumos izveidotās dekoratīvās tenisa bumbiņas. Izskatās, ka šajā pilsētā dzīvo turīgāki ļaudis. Pilsēta ļoti sakopta, mājas visas svaigi izremontētas, droši vien priekš daudzajiem tenisa līdzjutējiem, kad tie šeit ierodas.

Izmetam nelielu līkumu pa pilsētas promenādi līdz vecpilsētai un tā kā šis ir pēdējais vakars mūsu ceļojumā (nebraucot automašīnā), tad nolemjam, ka jāiet kārtīgās tradicionālās vakariņās. Uzmetam aci vairākiem krodziņiem un izvēlamies vienu, kurā ir visplašākais jūras velšu piedāvājums. Šeit gan porcijas ir lielas un pieēdam pilnus vēderus ar gardām jūras veltēm. Saimnieks vēl beigās uzcienā ar kaut kādu zālīšu uzlējumu, lai mums jautrāka nokļūšana līdz apartamentiem.

Un tad jautri ejot mājās visādi brīnumi rādās.

Veiksmīgi tikuši līdz mājiņai, varam atpūsties, jo nākamā diena būs grūta, viss garais ceļš mājup, ko esam nolēmuši veikt vienā piegājienā.

10.diena. Ceļā…

Atvadāmies no Horvātijas un braucam cauri Slovēnijai, Ungārijai, Slovākijai, Polijai, Lietuvai – tieši tāpat kā turpceļā. Ungārijā vēl uztaisām nelielu iepirkšanās pauzi, jo vajag taču iepirkt lētos ungāru vīnus un vēl šo to klāt. Tā nu mašīnā gandrīz vairs nav vietas, tāpēc nu tikai jābrauc, nekādas iepirkšanās. Navigācija mūs izdzen cauri Budapeštai, tagad to redzam daudz skaistāku un saulaināku, tikai šoreiz sanikno sastrēgumi.

Ceļš mazliet liek padomāt par redzēto un pieredzēto šo desmit dienu laikā. It kā daudz un tai pašā laikā maz, pa lielam tikai paši slavenākie objekti, bet priekšstatam der. Un tagad zinās, kur ir vērts atgriezties kādreiz un kur ne. Pa lielam neiepriecināja laikapstākļi, vismaz sākumā, bet ja būtu bijuši +40, diezin vai arī būtu laimīgi. Dažas reizes lielajās pilsētās sanāca diezgan liela staigāšana, bet kā gan pilsētu savādāk iepazīsi. Nav jau māksla iesēsties taksī un aizvizināties līdz galamērķim. Un it sevišķi, ja laikapstākļi atļauj pastaigāties (izņemot Budapeštu). Arī attālumi starp objektiem bija saplānoti tā, ka neieradāmies kaut kur dziļi naktī, vienmēr bijām ar gaismiņu. Tiesa gan, pārbraucieni bija palieli un nogurdinoši, varbūt ilgāk vajadzēja uzkavēties kādā vienā noteiktā vietā. To visu saliekot kopā, varu teikt, ka viss ir izdevies, bet protams vēl ir daudz ko pamācīties, lai viss būtu ideāli.

Līdz nākamajam ceļojumam!