Aprakstu ceļojumu pa ASV – gari sanāca, bet varbūt kādam kāda informācija noder.

Jau labu laiku gribējās apmeklēt klātienē Lielo Kanjonu un tāpēc meklēju iespēju tikt uz turieni par relatīvi lētu cenu. Jau iepriekš biju secinājis, ka nav jēgas apmeklēt Lielo Kanjonu vasarā, kad ir liels karstums un tur ir lieli cilvēku bari. Tā, kā Ziemeļu puse Kanjonam ir ciet līdz maijam un atkal ir ciet no novembra, tad secināju, ka prātīgākie laiki, kad turp doties ir maijs/jūnijs vai septembris/oktobris. Tā nu gaidīju kādu akciju, līdz beidzot to sagaidīju - “Apceļo vairākas ASV pilsētas pa 300 – 500LVL”. Ja jau brauc pāri okeānam, tad nolēmām pieķert klāt arī Ņujorku. Braucām divatā, kas sanāk kaut kādā ziņā dārgāk, piemēram, īrējot mašīnu, bet tai pat laikā garā ceļojumā ir vienkāršāk vienoties par pieturas punktiem. Bet nu par visu pēc kārtas.

Ņujorka – dzīvelīgā debesskrāpju pilsēta

Lidmašīna bija lielais Airbuss, bet nu gana pustukšs. Lidojuma trajektorija veda virs Grenlandes un gribējās paraudzīties uz to no putna lidojuma, bet diemžēl šis prieks šoreiz izpalika mākoņu dēļ. Toties akmeņainos Kanādas ziemeļus gan izdevās apskatīt pilnībā. Vakarpusē ieradāmies viesnīcā – „mazais” debesskrāpis - 28 stāvi, bet sajūta ir tāda kā stacijā, jo cilvēku pūļi lobijā kaut gaida, staigā, kaut ko meklē. Tur arī izvietoti veikaliņi un kafetērijas. Paši numuriņi gan ir nolaisti un neremontēti jau gadus 30. Istabiņas platība aptuveni 4*4 kvm, tā, ka praktiski ieiet tikai gulta. Un, protams, smaržo pēc hlora. Nu labi, nedomājam jau sēdēt visu laiku viesnīcā. Sākam ar nelielu vakara pastaigu līdz tuvējam Time Square naktī un tālāk līdz Centrālparkam. Man jau gan iepatīkas šī pilsēta - dzīvelīga, dinamiska un interesanta no dažādo debesskrāpju arhitektūras viedokļa. Cilvēku pūļi gan nenormāli – pat paiet pa ielu grūti. Time Square cilvēki ir tūkstošiem, visi kaut ko skatās fotografējās vai vienkārši grozās. Bijām domājuši aiziet uz kādu Broadway mūziklu, bet nu izrādījās, ka to skaits ir pārsteidzoši mazs un pārsvarā visi jau bija redzēti iepriekš. Centrālparkā atkal skrien tik negaidīti daudz cilvēku it kā notiktu kādas sacensības, kaut ir jau tumšs un tuvojas astoņi vakarā. Pie parka ir iespēja izvizināties neskaitāmos zirgu pajūgos, bet kā nodeva tam ir zirgu mēsli un to smaka visās parkam piegulošajās ielās. Tā, ka nekādu saprātīgu restorānu nemanījām un pārlidojuma nogurums darīja savu, tad uzēdām vistas girosu ar rīsiem un slātiem no ielu tirgotājiem. Jā, varbūt pārāk higiēniski nelikās, bet garšīgi gan un porcija par 6$ pietiek diviem cilvēkiem „atliektiem galiem”. Visās malās ir policisti, kas modri uzrauga kārtību ielās. Principā negulētas 24h, tāpēc „atplīsām viesnīcā jau ap 21.00.

No rīta laiks nemīlīgs – līst lietus, bet nu esam nolēmuši doties uz Downtounu un plānus nemainām. Lai arī lietus pa ceļam pārstāja, acīmredzot šāds nemīlīgs laiks cilvēkus ir atbiedējis un rindu nav nemaz, lai aizdotos uz Brīvibas statuju. Draudzene atzīmēja, ka pati statuja nelikās tik iespaidīga, jo mūsu nācijai tā jau neko nenozīmē. Protams, amerikāņiem tas ir cits stāsts, jo tas jau ir viņu nācijas simbols. Pēc Statujas iebraucām arī apskatīt Elis Island - vietu, kurai savulaik cauri gājuši gandrīz katrs ceturtais ASV imigrants. Vispār jau tīri interesanti - vēsturiskās lietas un foto par tā laika viņu piedzīvojumiem šajā salā. Pēc brauciena ar kuģīti aizdevāmies apskatīt Pasaules Tirdzniecības Centra tukšumus - uzreiz jau pa gabalu var saprast kur tie torņi bijuši - visur apkārt debesskrāpji, bet vienā vietā pēkšņi tukšums. Nu sajūta ļoti jocīga – vēlāk, kad apskatījām kartiņu, secinājām, ka tie tiešām tie ir bijuši gandrīz divreiz lielāki par apkārtējiem debesskrāpjiem. Savulaik esmu redzējis filmas kā tas viss notika un klātienē saproti, ka tas tomēr ir prātam neaptverami – gan tas, cik cilvēku dzīves tika izpostītas, gan tas kāpēc kādi teroristi tā darīja, gan tas, kā glābēji aizgāja bojā mēģinot glābt citus, gan postījumu mērogi, gan tas, kā pārblīvētā pilsētā sagrūst vairāki debesskrāpji. Dodamies tālāk uz Wall Street, kas ir viena no lielākajām vilšanām visā ASV apceļošanā – ofisu, klerku biezajos uzvalciņos un biznesa dzīvības vietā sastopam pilnībā nobloķētu ielu ar šķēršļiem pret iespējamiem teroristu uzbrukumiem un policistiem. Pati iela ir izteikti īsiņa un maziņa, bet nu vismaz akciju kotēšanas meka - Ņujorkas Birža tur atrodas. Vēlāk aizejam apskatīt Bruklinas tiltu, kas ir gana iespaidīgs un izdodamies cauri China Town - nu tā nu gan ir riktīga Ķīna. Cilvēki uz ielas ir tikai ķīnieši un visi uzraksti ir ar hieroglifiem. Pārdod visneiedomājamākās lietas lielā vairumā, un protams, no Ķīnas. Interesanti, ka šeit, atšķirībā no citiem rajoniem, nenovērojām nevienu policistu. Apskatījām pilsētas domi, galveno policijas pārvaldi un centrālo tiesu, kur ēkas ir kā jau viss Amerikā - izteikti lielas.

Nākamās dienas rītā aizdevos uz ANO ēku un noskatījos kā 14 policisti paceļ valstu karogus. Tā kā iepriekšējā dienā bija lijis, tad karogi izskatījās kā slapjas lupatas. Latvijas karogs tā arī nesāka plīvot, jo bija par slapju un atrodas aiz kokiem un krūmiem, kur to grūti ieraudzīt. Vēlāk noīrējām riteņus uz izvizinājāmies pa Centrālparku. Tas bija pareizs lēmums, lai pilnībā varētu izbaudīt parka dažādību un apskatīt vairāk. Smuks jau ir tas parks, bet arī cilvēku diezgan daudz. Vēlāk aizdevāmies uz Rokfellera centru un gribējām laicīgi nopirkt biļetes uzbraukšanai augšā, lai nebūtu jāstāv rindā, bet izrādījās, ka nekādas rindas šajā gadalaikā nav. Paklausot iepriekš lasītiem ieteikumiem uzbraucām augšā īsi pirms tumsas iestāšanās, tā, lai varētu apskatīt pilsētu gan dienā, gan naktī. To arī izdevās un skati jau iespaidīgi.

Losandželosa – Holivudas pilsēta

No rīta devāmies no Ņujorkas uz Losandželosu un no galā esam arī no rīta (laika joslu maiņas). Pirmie iespaidi pilsētā rada pilnīgu apmulsumu, jo braucot caur pilsētu nevarēja saprast, kas tas ir par nabadzīgo būdiņu lauku - cik vien tālu acis sniedzās - līdzenums ar vienstāvīgām noplukušām būdelēm, viss izkaltis un pilns ar meksikāņiem un melnajiem. Viesnīca bija Holivudā un kaut arī zināju, ka Holivuda ir kalnos, nekādus kalnus nevarēja nevienā virzienā manīt. Beidzot, pēc pusstundas braukšanas nonācām Holivudā, kur skats jau paveras pavisam citāds. Gājām pastaigāties pa Holivudas bulvāri un bija paliels vīliens - pilnīgi viss taisīts tūristiem tā, ka sāka pat mākt šaubas vai maz kādreiz te vispār kāda kinozvaigzne tuvumā stāvējusi. 90% no cilvēkiem ir tūristi un pārējie 10% ir tūristu izklaidētāji. Katrā kvartālā, ko nogājām nāca klāt kādi 3 līdz 5 autobusu tūru piedāvātāji. Pēc 50tā piedāvātāja tie jau bija tā apnikuši, ka daudzkārt pārsniedza līmeni "līdz kaklam". Kino zvaigžņu zīmes uz trotuāra droši vien sniedzas vairākos tūkstošos un lielākā daļa no tām, iespējams tikai taisījās kaut ko izdarīt kino, bet tā arī palika nezināmas plašākai pasaulei. Bija gana karsts, tāpēc izdomājām nopirkt kādu alu veldzei, bet to viņiem pārdod tikai specializētajos veikalos. Nogājām kādus 2 km līdz beidzot vienu kiosku atradām. Tā nu nācās sapirkties vairāk, lai nebūtu jānāk vēlreiz tik liels gabals citu dienu. Devāmies atpakaļ ar smago pirkumu maisu uz viesnīcu un pie pašas viesnīcas, secinājām, ka tur bija veseli divi specializētie alkohola veikali. Pa ceļam vēl paspējām iegriezties mūzikas veikalā, kas pēc lieluma varētu būt pus Rimi. Nu jā atrast te var visu, ko vien vēlies. Puse no veikala bija ar lietotajiem diskiem, kas kādam jau apnikuši, un tagad nopērkami par puscenu. Nu laba doma, jo gaume jau ar laiku mainās un arī mūzika apnīk, un kāpēc gan neatdot to citiem, pie reizes vēl kaut nedaudz nopelnot. Vakarpusē uzkāpām kalnā virs Losandželosas un paskatījāmies uz to naktī, kas gan nav ne tuvu tik iespaidīga kā Ņujorka. Kalna galā bija japāņu restorāns, kur brauca klāt tikai superdārgās automašīnas un ārā kāpa visticamāk, ka kinozvaigznes. Pēc tam vēl kādu stundu staigājām un redzējām visādus dīvainīšus (un to tiešām ir daudz), kas vazājās pa Slavas Aleju vakarā.

Nākamajā rītā mēģināju uzskriet kalnā, kas ir blakus Holywood zīmes kalnam. Visur „Private property - no trespass”. Mēģinu skriet pa kādu taciņu pa taisno kalnā, bet beidzas tā pie bomžu apmešanās vietas. Beigās kaut kā izdevās uzskriet tikt kalnā augšā un no tā paveras interesants skats uz Losandželosu, kur zemākā daļa ir smogā vai miglā, bet virs tā redzamas debesskrāpju augšas. Izgājām no rīta ārā no viesnīcas un pie izejas secinājām, ka ir karsts un tāpēc jāatstāj jakas viesnīcā. Aiznesu atpakaļ jaku uz numuriņu un skatos, ka apkopēja jau priekšā un jau tīra numuriņu. Durvju priekšā aizstūmusi lielos saimniecības līdzekļu tīrīšanas ratus. Domāju – ai, iesviedīšu to jaku pāri ratiem uz gultas, lai nav jāstumj rati nost un jājaucas apkopējas darbā, bet par cik viņa kārto tieši gultu, tad tomēr pārdomāju. Nostumju ratus no durvju priekšas nost un atvainodamies nesu jaku iekšā uz skapi. Atveru skapi - a tur tukšs! Skatos, arī gultas pārvalks citā krāsā. Ai, esmu trāpījis nepareizā istabā...

Devāmies apskatīt kino radīšanas vietu ‘Paramont pictures’. Pēc kartes bija jānoiet „tikai pāris” kvartālu, kas beigās dabā izrādījās ap 4 km. Karstums ap 30 grādiem un draudzenei ātri kurpes noberza kājas. Studiju paviljoni bija ļoti lieli, bet tomēr iekšā negājām, jo ar noberztām kājām būtu grūti tos izstaigāt. Tālāk jau izmantojām autobusu, kas pilns tikai ar melnajiem un latīņamerikāņiem un neviena baltā. Mēģinājām atrast kādu drēbju veikalu, bet vietējie „padomdevēji” ir dīvaini - norāda tikai uz pārtikas veikaliem vai arī uz veikaliem, kas ir mazu lupatu bodīšu lielumā. Pēc kartes atradām "fashion" kvartālu, kas bija blakus pilsētas centram. Nu ļoti liels bija mūsu pārsteigums, kad fashion kvartāls izrādījās tipa tirgus vai agrākā Sporta pils, kas pārpildīta ar latīņamerikāņiem un melnajiem, un kas pērk dažnedažādas pakaļdarinājumu preces. Cenas pa lielam visam ir ap 3 - 5 dolāriem, bet uzvalkiem un kleitām ap 40-50$. Tomēr sajūta varētu būt kā īstā Meksikā jo angļu valodu šeit nedzird vispār. Pēc tam ļoti ilgi meklējām pilsētas centrā, kur paēst, jo, atšķirībā no Eiropas, kafejnīcas šeit ir retums.

Vakarā apmeklēju Dalasas Stars - Losandželosas Kings spēli, kas gan beidzās tikai ar 0:1, bet nu “Staples” halle ir gana iespaidīga. 19000 līdzjutēji saceļ troksni pamatīgu, kad iesita vienīgos vārtus. Citādi gan Latvijas hokeja līdzjutējiem ne tuvu nestāv. Spēlē tika atzīmēti brašie amerikāņu policisti un attiecīgi sākuma goda iemetienu izpildīja policijas atmīnēšanas robots. NHL tomēr hokeju spēlē fantastiski precīzi un noraidījumus neviena komanda praktiski nepieļauj, izņemot abpusējos. Tajā gadījumā gan tikai diktors pasaka, ka ir sods, bet uz sodīto soliņa spēlētājiem jāiet nav. Katrā mazākajā pauzē izspēlē dažnedažādas sponsoru balviņas. Ik pa brīdim uz lielā cilindra rāda visādu interesantu statistiku par spēlētājiem. Amerikāņi nav kautrīgi un katrs cenšas nokļūt kameru priekšā ar savu izrādīšanos. Vislielākās ovācijas un attiecīgi balvu izpelnījās pusaudzis, kam svars krietni pārsniedza normu, bet, tas nebūt nebija par šķērsli piesaistīt kameru uzmanību ar krekla noraušanu un pārsteidzoši veiklu ļumošās miesas kratīšanu mūzikas ritmā. Starplaikā novēroju, ka atšķirībā no Rīgas, tur tiek piedāvāts diezgan plaša spektra uzkodas no daudziem dažādiem tirgotājiem un dažāda Kings atribūtika. Izskatās, ka katra amerikāņa "prestiža lieta" ir uzvilkt fanu kreklu par 200$ gabalā. Biļete biju iegādājies lētajā galā – zāles augšā, bet skats toties ir lielisks. Tiesa es, pāris slovāku un vēl pāris amerikāņu bijām vienīgie baltie ķīniešu sektorā, kur attiecīgi varēja dzirdēt tikai ķīniešu izsaucienus. Savukārt, šie daži amerikāņi jeb precīzāk amerikānietes lietoja alu pa 11$ gabalā lielos daudzumos un ar katru glāzi kļuva arvien skaļākas un mazāk vispār vairs interesēja hokejs, bet vairāk bija jācilā augšā rinda pēc kārtējās alus glāzes vai tualetes.

Vakarā, pēc hokeja kad devos uz viesnīcu (prom no Holivudas centra), pretī uz Holivudu plūda tik liela cilvēku masa, kāda ir novērojama Latvijā ja nu vienīgi pie pašas halles durvīm tūlīt pēc hokeja spēles. Skaidrs, ka nevarēju noturēties pretim ziņkārībai par to, kas tad īsti notiek Holivudā naktī un tāpēc nācās izvilkt draudzeni ārā “ielās”. Viņa sākotnēji neticēja stāstam par cilvēku plūsmas lielumu, bet kad izgājām ārā, arī viņai aiz brīnumiem nebija ko teikt. Tad nu varēja pavērot to trakumu, kas tur darījās - jaunas meitenes, ar svārciņiem līdz vietai kur kājas sākās, drūzmējās pie klubiem ar mērķi tikt iekšā, bet pie tiem stipri būdīgi melnie skrupulozi šķiroja un laida iekšā cilvēkus tikai pēc viņiem vien zināmajiem priekšrakstiem. Dieva sludinātāji cīnījās vārdu kaujās ar tā noliedzējiem un netradicionāli orientētajiem. Dažādas superdārgās tūningotās mašīnas vizinājās apkārt ar atvērtiem logiem un ieslēgtu mūziku pilnā skaļumā. Dažas mašīnas stāvēja ielas malās ar atvērtām durvīm un bagāžniekiem, kuros ievietoti televizori pilnā skaļumā rādīja Džeksona klipus. Uz ielas tiek piedāvātas neskaitāmas iespējas doties un izbaudīt "private" ballītes. Limuzīni ar pieciem sešiem sānu logiem, tikai ne vieglās mašīnas, bet arī džipveidīgi limuzīni. Protams, cilvēki neiedomājami daudz.

Nākamajā rītā uzskrēju augšā uz Holivudas uzrakstu cauri Beverlihilsai - interesanti - ielejās lejas daļā mājas koptas kā filmās, tad koku galotņu līmenī ir zaļa un necaurejams veģetācija (mitrie tropi), bet augstāk jau viss IR izkaltis un attiecīgi cilvēki cenšas uzturēt kādus zaļumuS ar nepārtrauktu ūdens liešanu. Var nojaust, ka bagātākie cilvēki dzīvo lejas daļā, nabadzīgie – vidusdaļā, bet vidēji situētie kalna galā. Vēlāk devāmies uz Klusā okeāna piekrasti. Ar katru km, ko tuvojamies okeānam (kopā ap 20km) dūmaka paliek arvien lielāka un kad nonākam galā, ir jau gana auksts (ap 15C). Gar piekrasti gan tusiņš liels - visi staigā, skrien, brauc ar riteņiem, skrituļslidām un tirgojas „ala” Jamaikiešu izstrādājumiem. Mēs arī iznomājām riteņus un aizlaidām uz Venēcijas rajonu, kuru šad tad var redzēt filmās – daudz kanālu un tiltiņu - nu gana skaisti. Gar krastmalu dzīvojās daudz melnie, bet daudz ir arī tūristu. Visā rajonā, kas tuvu okeānam (varētu būt ap ~225kv km) mājiņas ir tikai vienstāvīgas vai divstāvīvāgas ar ap 50-80kvm platību un pie tam vēl stipri nolaistas. Braucām ar autobusu atpakaļ uz Holivudu - nu šķiet, ka bijām vienīgie baltie visā pārpildītajā autobusā. Novērojām, ka meksikāņiem tas laikam ir goda jautājums – gandrīz katram cilvēkam ir dažādi tetovējumi, no kuriem izplatītākie ir galvaskausi un skeleti. Pārdošanā ir daudz kreklu ar šiem simboliem. Pēcpusdienā, kad atbraucām atpakaļ kalnos Holivudā, tur spīd saulīte un no dūmakas (vai smoga?) ne vēsts.

Vēja un erozijas radītie mākslas darbi – Valley of Fire

No rīta lidojam uz Las Vegasu un skati no lidmašīnas ir diezgan iespaidīgi - tuksneši mijās ar kalniem, regulāru formu pilsētiņas, un pilnīgi sirreāli apaļi apstrādāti lauki (diametrā ~ 5-10km). Pēkšņi tuksneša vidū parādās liela pilsēta Las Vegasa ar lieliem un krāsainiem debesskrāpjiem centrā. Iznomājam auto un iegriežamies tuvējā lielveikalā iepirkt kaut kādus sīkumus. Veikals pēc lieluma ir tāds kā trīs Alfas, bet kad gribējām iepirkt pārtiku, tad par mums informācijas centrā brīnījās, jo pārtikas veikali šādos lielveikalos nemēdzot būt. Sākām braukt prom tuksnesī un visur kur vien skaties, viss ir lielum liels - lielas mašīnas, lielas šosejas, lieli kalni, lieli līdzenumi, lieli debesskrāpji, lieli cilvēki, lieli veikali u.t.t. Patiesībā līdzenumi pārsteidza visvairāk - cik tālu vien skatiens sniedz, ir tikai un vienīgi līdzenums. Tad kaut kur pēkšņi no zemes izaug klintis. Tās ir izteikti sarkanas ar dažnedažādiem vēja un erozijas veidotiem caurumiem - mēs ar draudzeni metamies iekšā baudīt to burvību, un kur vien skaties, paveras jauni un jauni aizgrābjoši skati - tik ne nopriecāties. Tur apskatām vēja veidotu arku un 4000 gadu vecus vietējo indiāņu zīmējumus, pēc tam apmeklējam īpaši izveidojušos vietu klintī, kur ūdens (jeb precīzāk duļķes) saglabājas cauru gadu. Tas ir neticami, jo karstums pat tagad rudenī ir +32 grādi. Vēlāk nonākam pie "Varavīksnes panorāmas" un tur nu aizraujas elpa no krāsu daudzveidības klintīs, kas kopā ar saules spēlēm padara skatu fantastisku. Jau tuvojas tumsa, kad beidzot nonākam pie Baltās takas, kuru krēslas dēļ vairs nepaspējam iziet, bet tas nu ir žēl, jo sākumā, esam pārāk daudz laika patērējuši sarkanajās klintīs. Nākas secināt, ka šis nu būtu īsti elpu aizgrābjošs gājiens, ko nu atliek atstāt nākamajai reizei. Esam palikuši pēdējie parkā un, pirms mūs apņem uznāk īsta piķa tumsa, paspējam vēl apskatīt septiņas māsas – septiņas rindā atsevišķi stāvošas klintis.

Navajo tilts – tilts, no kura Kolorādo upe izskatās kā mazs strautiņš tālu lejā starp stāvām kanjona malām.

Šodien braucām uz Kanjona pašu austrumu galu. Nu, ko, pa ceļam varēja lekt ārā no mašīnas ik pa 20 minūtēm, jo tik dažādu dabu tik īsā sprīdī droši vien nekur citur nevar ieraudzīt. Pirms paša kanjona ir plaša ieleja, kurai galā majestātiski stāv klints, kas izskatās pēc liela apgāzta kuģa priekšgala. Šo klints skatu esmu jau esmu iepriekš ievērojis vairākās vietās, kā ASV plašumu vizītkarti. Savulaik pa lielo plakano ieleju esot klīduši antilopju un bizonu bari, un tagad to vizualizējot tas uzreiz liek sajusties kā filmās par indiāņiem. Kad nonākam pie Kanjona austrumu gala, nolemjam pa kanjona atzaru Cathedral Wash aiziet līdz Kanjonam. Šis nu atkal paliks kā neaizmirstams piedzīvojums - no sākuma parasta grava klintī divu cilvēku augstumā, bet atzara beigās tas būs jau divu - trīs deviņstāvu māju augstumā. Ūdens izgrauzis neskaitāmus līkumus un kritumus, tā, ka pa to malu vietām ir grūti, bīstami, vai pat neiespējami noiet. Vienā brīdī pārvietošanās jau kļūst bīstama un draudzene nolemj neriskēt un tālāk vairs neiet. Es turpinu riskēt. Beigās eju viens pats neiedomājamā klusumā (iepriekš jau ievērojām, ka nav ne putnu čivināšanas, ne cikāžu radīto skaņu, ne citu skaņu). Pēc kādiem pieciem gravas līkumiem jau sāk dzirdēt Kolorādo upi. Nu jā - iespaidīgi. Atpakaļceļš arī nav vienkāršs, jo vairākās vietās uzej pa nepareizo pārkari un nonāc strupceļa un jāiet atpakaļ meklēt citu gravas pārkari (turpceļā arī bija šādi jāstaigā šurpu turpu bija vairākas reizes, lai atrastu pareizo līmeni, pa kuru nokļūt tālāk). Kad nonāku atpakaļ līdz bīstamai vietai, tur jau savākušies kādi 10 tūristu skatītāji, kas aplaudē, kad to veiksmīgi pievārēju. Pabraucam gar Kolorādo upi uz augšu apskatīties vietu, kur laivotāji sāk savu ceļu - upe ir gana krāčaina un strauja. Tad uzejam uz Navajo tilta - lejā Kolorādo upe šķiet maziņa un ieskauta stāvās klintīs tā, ka tiem, kam bail no augstuma, droši vien nav labas sajūtas. Šis ir vienīgais automašīnu tilts, kas šķērso Lielo Kanjonu tā visā 970km garumā. Tilta augstums ap 142m, bet platums 254m. Blakus ir divi tilti – viens celts 1926.gadā, bet otrs 1994.gadā un skatoties to augstumu, nevar saprast, kā 20.gs. sākumā cilvēki spēja tonnīgās metāla konstrukcijas pārdabūt pār kanjonu. Zem tilta lidinās divi iespaidīgi kondori, kam uz muguras uzzīmēti cipari acīmredzot atpazīšanai. Dodamies tālāk uz Navajo indiāņu rezervātu, bet pa ceļam pēkšņi uzsmaida veiksme un ieraugām norādi uz “Zirga pakavu” - iespaidīgu vietu, kur Kolorādo upe met līkumu tā, it kā tas būtu pārdabiski milzīgs pakavs. Elpu aizgrābjošs skats, bet, līdzīgi, kā citās vietās, nekādi norobežojumi pie malas nestāv un katrs pats atbildīgs par savu drošību. Lejā, pakava līkumā apmetušies laibvotāji uz nakšņošanu izskatās, kā sīkas, krāsainas skudriņas. Stāvam klints galā un domājam, ka nekas tāds nekur citur nav ieraugāms....

Monument Walley – stabi nekurienē no nekurienes

Rīts sākās ar lietu un samērā lielu aukstumu - ne vairāk par +5C. Devāmies uz Monument Walley, kas ir redzami dažādās vesternu filmās un ir ievērojama vieta ar lielajiem akmens stabiem no zemes. Tā vēsturiski ir Navajo indiāņu zeme un tiešām tuvākajās apkaimes pilsētās redz tikai un vienīgi indiāņus. Atsevišķi baltie cilvēki ir tūristi. Atkal un atkal var tikai brīnīties par lielumu, plašumu un krāsām - zeme sarkana mālaina, no zemes ārā spraucas pa zaļam un dzeltenam zāles stiebram, klintis dažādās sarkanbrīnās krāsās un pāri visam zilas debesis ar pelēkiem lietus mākoņiem. Daļa no indiāņiem pārtiek no visvisādu rotaslietu pārdošanas. Savukārt, paši viņi dzīvo maigi sakot pieticīgi - tukša lauka vidū ir mazs vagoniņš un viss. Toties pie vagoniņa ir vismaz piecas lielās džipveidīgās mašīnas. Tā dzīvo ap 95% no redzētajiem vietējiem!!! Līdzīga aina paveras arī pilsētās. Kad nonācām pie klinšu stabiem, lietus pārstāja, bet vējš šajos plašums gan ir negants – nu kā nekā tam ir kur ieskrieties. Kā par laimi tur īsti nav apkārt jāstaigā un visu klinšu stabu burvību varēja izbaudīt tieši no mašīnas, jo ap visiem objektiem apkārt vijas gleznains ceļš (ap 20km). Vēlāk atstājām vējaino indiāņu zemi un devāmies atpakaļ virzienā uz Lielo Kanjonu. Pa ceļam, kā parasti, atkal nenormālie plašumi un visādi dabas veidojumu brīnumi kā, piemēram "cementu kalni" vai "absolūts Marss” – sarkans un pilnīgi bez jebkādiem augiem. Tuvojoties Kanjonam, sākās visādi kanjona atzari, kas ir kā pēkšņas dziļas plaisas plakanas zemes virsmā ap 200 metru dziļumā.

Lielais Kanjons – vieta, kur cilvēks var pilnībā apjaust dabas varenību

Kad nonācām pie Kanjona – nu, protams, varenībā tas pārspēj visu līdz šim redzēto. Nepaslinkojām un braucām iekšā katrā skatu punktā un baudījām skatus, kas no katras vietas ir savādāki. Kanjona šaurāko vietu izmanto putni savai migrācijai no vienas malas uz otru, bet tā ir „tikai” 13km šaura. Jau vakarpusē sasniedzām Lielā Kanjona ciematiņu un paspējām vēl papriecāties par saulrieta krāsām Kanjonā. Kad saule noriet, aukstums strauji pieņemas spēkā un sala dēļ jau kļūst grūti noturēt kameru rokās. Gar Kanjonu uz ceļa ir izvietotas brīdinājuma zīmes par iespējamiem zvēriem uz ceļa, un kā vēlāk noskaidrojām, tur mēdzot būt kalnu lauvas. Nevienu gan neredzējām, bet pašā dzīvākajā tūristu vietā iznāca stirna ar diviem maziem stirnēniem, kas acīmredzot nepazina nekādas bailes. Vēlāk gan internetā konstatējām, ka šī diena ir bijusi aukstākā diena arī no visām turpmākajām dienām mēnesi uz priekšu.

Nākamā rīta agrumā nolēmu paskriet gar Kanjona malu un pabaudīt saullēkta skatus. Iznāku ārā – uhh, mašīnai aizsaluši stikli, jo naktī acīmredzot grādi ir bijuši zem 0. Protams, šādā siltajā reģionā mašīnā nekas nav paredzēts stiklu atkasīšanai, un tāpēc nākas izmantot birku no nopirktajiem zābaciņiem. Sāku skriet gar Kanjonu un tad tik nācās dzirdēt dažādas piezīmes par savu trūcīgo apģērbu un auksto laiku no citiem saullēkta vērotājiem – kā, piemēram "labi ka vismaz zeķes tevi silda". Aukstums tomēr bija, tāpēc spēju izturēt tikai 20 minūtes līdz likās, ka pat spalvas uz rokām sāk saldēt. Tālākai dienai laika prognoze ir lieliska – visu dienu spīdēs saule, bet nebūs karsts. Tāpēc ar draudzeni nolemjam kāpt lejā Kanjonā. Startējām pl.9.20. Draudzene gan drusku bažījās, ka varētu pēc tam netikt atpakaļ augšā, bet nu nolemjam uztraukties par to vēlāk, jo pretī jau sparīgi kāpj augšā visādi pensionāri. Kad bijām kādu pusotru stundu gājuši, nonācām līdz bāzes stacijai kur 90% no cilvēkiem griezās atpakaļ augšā. It kā jau zinājām, ka parasti kāpiens augšup ir divreiz ilgāks, nekā gājiens lejup, bet nu Kanjona apakša izskatījās jau gana tuvu un tāpēc nolemjam doties tik tālāk. Vēl pēc kādiem 3km lejup nonācām pie zīmes, kas mums atklāja patieso ainu - līdz Kanjona apakšai lejup vēl ir 2.4km, bet atpakaļ augšup ir 7.5 stāvs kāpums. Nu ko, ja jau tik tālu atnācām, tad jādodas līdz galam... Aizgājām ar', pasēdējām, uzēdām līdz paņemtos burkānus (jo siers un maize kaut kā bija palikuši viesnīcā uz galda), iedzērām ūdeni un atpakaļ augšup. Mums bija palicis 0.5l ūdens, tāpēc ūdens ņemšanas vietā nepielējām pilnu pudeli, lai nebūtu lieki jānes. Zinājām, ka bāzes stacijā ir vēl viena ūdens ņemšanas vieta. Kāpjot pamanījos diezgan sasvīst, jo saule cepināja pamatīgi. Tā kā arī cepures nebija, tad liku uz galvas kreklu. Gājām tīri ņipri, bet neviens tūrists gan pretī lejā vairs nenāca. Draudzene pamazām sāka pagurt un kad beidzot nonācām līdz bāzes stacijai, izdzērām visu atlikušo ūdeni, lai pielietu pilnu pudeli no jauna... kas par nepatīkamu pārsteigumu - ūdens krānā nebija. Kā man paskaidroja viens novēlojies tūrists, tas vakar esot atslēgts, jo pa nakti esot bijis gaidāms sals, bet trubas nav siltinātas... Nu neko, 4.5km augšup būs jādodas bez ūdens. Taisnības labad jāsaka, ka tālāk taka gāja pa kalna mestās ēnas pusi un ūdens vairs īpaši nebija nepieciešams. Toties tagad pēc kārtīgas izsvīšanas lejā sāka nopietni salt ar visu džemperi (lai arī grādi ēnā droši vien bija ap 15-20), jo kā nekā drēbes bija sasvīdušas. Ar katriem 100m augšup draudzenei gāja aizvien grūtāk un grūtāk. Mēģināju viņai kaut kā palīdzēt - vilkt un stumt, bet tas tomēr īpaši nelīdzēja, jo ja spēki nav, tad to nav un kāju muskulatūra vairs nespēj kāju celt augšup. Sākām atpalikt pat no pensionāriem, kas devās augšup un garām steidzās citi kāpēji. Pēdējo km augšup mocījām kādu stundu vai pat divas. Protams, tagad apstājoties pēc katriem 20 uzkāptiem metriem izlasījām visus uzrakstus, kas bija Kanjona takas malā. Piemēram: „Nemēģiniet nokāpt lejā līdz Kanjona apakšai vienā dienā. Tas var radīt nopietnas paliekošas veselības problēmas!” vai „Līdz bāzes nometnei nav ieteicams iet lejā vienā dienā”, vai arī „Meitene noskrēja Ņujorkas maratonu, bet neaprēķināja pareizi ūdens daudzumu, kas būtu jāņem līdzi un tāpēc palika Kanjonā mūžīgi”. Nu ko, vajadzēja laikam gan iedziļināties uzrakstos jau lejā ejot. Lai nu kā, bet beigās tomēr nonācām atpakaļ augšā pl. 16.20. Sanācis nu gana nopietns gājiens - 7 stundas un kopā 20km no/pret kalnu. Kā nācās pajokot, draudzene malacis, uzstādīja jaunu pasaules rekordu jo varētu būt vienīgā dāma, kas nogājusi līdz Kanjona apakšai džinsos, bez nūjām, bez cepures, bez ūdens un bez speciālajiem apaviem J Tiešām, šādus „tūristus” starp kāpējiem nekur nemanījām. Vēlāk gan draudzene atplīsa pamatīgi un drebuļi arī bija klāt no pārslodzes.

Kā par laimi nākamajā dienā ar veselību viss kārtībā, vienīgi draudzenei sāp visas maliņas. Rīta notikums bija brauciens ar helikopteru virs Kanjona, kas, lai arī ir padārgs, bet ja nu tu reiz esi pie Kanjona, tad ir vērts savilkt jostu un to izmantot. No rīta tā kā drusku bailīga sajūta bija, kas gan ātri pārgāja. Samērā īsa drošības instrukcija, lidošanai un aiziet. Helikopters iedarbina dzinēju, troksnis ir pamatīgs, bet kad uzliek austiņas, tad apņem pavisam cita pasaule mūzikas pavadībā. Pilots iepazīstina ar sevi un atzīst, ka latviešu valodu gan neprotot, bet nu instrukcijas varēšot nodot gan angliski, gan vāciski. Tad ieslēdz U2 dziesmu „Beautiful Day”, kas perfekti raksturo šo saulaino dienu un kurā ir pieminēti pat kanjoni un līgani paceļamies gaisā. Nu ko, sajūtas aprakstīt nevar, tas ir katram pašam jāredz un jāsajūt - brauciens bija katra dolāra vērts. Sajūtas droši vien ir tādas pašas kā putniem, kam lēni apakšā nu jau Enyas pavadībā slīd grandiozais Kanjons. Bijām ieguvuši ekskluzīvās priekšējās vietas, kur stikls ir arī zem kājām. Kad rezervēju helikopteri, minēju, ka tās man nevajag (50$*2 cilvēki), bet nu tā kā neviens cits nebija pieteicies par piemaksu ekskluzīvās vietas iegūt, tad tās pienācās tiem, kas pirmie bija reģistrējušies lidojumam. Žēl, protams, ka prieks bija tik īss, bet palika skaidrs arī tas, ka noteikti gribētos pabraukt ar helikopteru pa Āfriku un pavērot dzīvniekus no augšas, jo tas varētu būt tikpat iespaidīgi. Tad nu devāmies tālāk savā braucienā un izbraucām pa Route 66 – nu nekas tāds īpašs nelikās. Pa ceļam apmeklējām Grand Canyon raktuves. Tīri interesanta ekskursija, lai gan diezgan daudz no stāstītā likās pasaciņas. Kaut gan kopumā raktuvju vēsture ir gana pamācoša, par to kā cilvēks visādi mēģināja ar tām gūt peļņu, kas arī tīri labi izdevās pie nosacījuma, ka derīgu izrakteņu tur nav nekādu. Šīs raktuves skaitās vienas no lielākajām sausajām raktuvēm pasaulē – mitrums ir pavisam neliels un tāpēc gaiss tur ir silts un sauss. Ir pat iespēja izīrēt "istabiņu" pa nakti pavadīt raktuvēs, ko diezgan daudz izmanto, lai gan prieks nav lēts ap 600$. Protams, istabiņa aprīkota mūsdienīgi ar visu nepieciešamo. Tur mēdz notikt arī laulību ceremonijas. Vakarā baudījām vakariņas netālu no pilsētas Kingmann kalnos – fantastiski mājīgā restorānā, kas ir meža vidū, kur apkārt ganās kalnu brieži.

Las Vegasa – brīvā pilsēta

Līdz šim mums visu laiku bija veicies braucienā gan ar laiku, gan ar nejaušu trāpīšanu dažādās lietās, bet nu šodien tomēr daļēji nepaveicās, jo izdomājām novirzīties no plāna. Pa ceļa redzējām, ka laika ir gana tāpēc izdomājām izmest 160km līkumu un aizbraukt noiet pa stikla tiltu (Skywalk), kas ir uzbūvēts tieši virs Kanjona tā rietumu daļā. Braucot pa ceļam uz Skywalk pēkšņi daba bija pilnīgi savādāka nekā līdz šim redzētā un tā bija tāda, kā varētu iedomāties ASV dienvidus vai Meksiku - ar kaktusiem un Joshua tree birzīm. Kad nonācām galā tad secinājām, ka viena paša pastaiga pa tiltiņu netiek piedāvāta, bet ir jāpērk komplekts, kurā ietilpst arī citi pasākumi kā indiāņu apmetnes apmeklējums, to priekšnesumu noskatīšanās, pusdienas u.t.t. vairāku stundu garumā. Komplekts kopā maksāja vairāk par 72$ vienam cilvēkam. Tad nu nolēmām, ka tas tomēr diviem cilvēkiem būs par dārgu, jo interese bija tikai paieties virs Kanjona. Tā nu griezāmies atpakaļ, bet nu vismaz ceļš bija viens no skaistākajiem braucienā. Braucām tālāk uz Hoovera dambi – tas nu kārtējais amerikāņu „lielum” brīnums - ne viena vien filma šeit ir uzņemta un skats ir ļoti iespaidīgs lejā no dambja, kas uzcelts pāri kanjonam. Tiesa pagājušogad blakus uzcelts tilts automašīnām un no tā tagad paveras vēl varenāks skats uz pašu dambi.

Pēcpusdienā ieradāmies Las Vegas - teikšu godīgi, sākumā biju galīgi apmulsis no tā ārprāta un kiča, kas tur darās - to faktiski nevar aprakstīt. Kas tikai tur nav sabūvēts - mūsu viesnīca tādā platībā kā, piemēram, Māras dīķis, 28 stāvi, kursē vilciens starp blakus viesnīciņām. No malas izskatās kā Disnejlendas pils. Nezinu, kāpēc, bet mums bez piemaksas iedeva Luksus apartamentus augšējā 28. stāvā. Nu nezinu vai vēl vai kādreiz tādos nonākšu – numuriņā ar džakuzi, viesistabu, vairākām tualetēm, kokgriezuma mēbelēm, zelta krāniem u.t.t. Diemžēl jau nevaram to izbaudīt, jo jāiet ielās skatīties ārprātu, kas darās uz ielas... Šodien ASV ir Helovīni, tā, ka tādu tērpu daudzveidību un izdomu vienkopus sen nebija gadījies redzēt sākot no multeņu un beidzot ar šausmeņu varoņiem. No sākuma doma bija apmeklēt kādu no daudzajiem piedāvātajiem šoviem, bet beigās, kad vairākas reizes noskatījāmies ielas „šovus” kā, Bellagio strūklakas, Mirage vulkānu, Island treasury pirātu kauju u.c., tad secinājām , ka visticamāk iekšējie šovi nespēs daudz vairāk pārsteigt un atstājām to nākamajai reizei. Ielas šovi ir ik pa pusstundai, tā, ka tos var noskatīties visus vakara garumā. Ja visā ASV uz ielas cilvēki nedrīkst atrasties ar atvērtu pudeli, tad te nu gan visi staigā apkārt atklāti lietojot alkoholu un pilnīgi oficiāli uz ielas piedāvā meitenes. Bet skaidrs, ka ne Holivuda un Ņujorka ne tuvu nestāv krāsainības mirgojošo reklāmu, kiča un citādam viesnīcu krāšņajam noformējumam. Cilvēku pūļi, protams, ir neiedomājami. Kā jau tas pienākas uzspēlējam Las Vegasā automātā, bet tā kā nekādi eksperti par azartspēlēm neesam, tad ātri nospēlējām atvēlēto naudu tā arī nesaprazdami spēles noteikumus.

Nāves ieleja – klusums karstums un miers

No rīta atstājam Las Vegasu, kur tagad var sastapt vairs tikai nedaudzus nakts uzdzīves sagurušos un dodamies uz Nāves Ieleju. Sākumā uzbraucām Dantesa kalnā no kura paveras skats uz visu Nāves Ielejas sālsezeru. Tāda jocīga sajūta – tik liels ezers (aptuveni 60*6km) un viss ir gandrīz izžuvis balts un pāri palicis tikai sāls. Kalns ir 1700m augsts, bet "ezers" 86m zem jūras līmeņa. No kalna skatoties lejā autobuss pie ezera izskatās kā maza skudriņa. Nāves ielejai pieder otrais karstuma rekords Pasaules vēsturē (56.7C), pēc Lībijas (57.5C). Kad braucām lejā no kalna, uz asfalta ieraudzījām īstu klaburčūsku un, lai arī sēdējām mašīnā, sajūta nebija omulīga to novērojot pa logu. Vēlāk uzzinājām, ka tās dzīvo kalnos, jo lejā, ielejā tām ir par karstu. Izbraucām pa „20 mūļu ceļu” ceļu, pie Zabriskie skatupunkta, kur visi kalni ir spilgti dzelteni - tikpat labi tas varētu būt smilšu karjers Latvijā, bet kalni saveidojusi apaļas formas. Visu laiku karstums "rudenī" ir ap 29 grādiem, kas ir maz. Šādā karstumā visu cauru gadu ielejā praktiski nekas neaug un arī kalni visapkārt ir bez jebkādas veģetācijas, tāpēc Rančo, kur dzīvojām, pēkšņi parādās ielejas vidū kā mirāža - zaļa oāze ar palmām, zāli un augiem. Pēcpusdienā vēl paspējām aizskrējām pastaigāt pa sālsezeru, kas ir sakristalizējies regulārās sešstūrainās formās un tiesām ir ļoti sāļš. Pa ceļam apskatām klintīs izveidojušos "tiltu" pār kanjoniņu, kas kā parasti, ir diezgan iespaidīgs aptuveni 5 Zviedru vārtu lielumā. Pirms pašas tumsas paspējam iegriezties "velna golfa laukumā”. Tā ir vieta uz ezera, kur sāls kristalizējas savādāk un aug tā kā stalagmīti uz augšu. Viss ezers tajā vietā izskatās kā ar lielām adatainām bumbām klāts, lielumā, kas sniedzas līdz celim. Tiesa, tās „bumbas” te ir klātas ar sakaltušiem dubļiem no spēcīgajām lietavām, kas gadās pāris dienas gadā. Saulriets pilnīgā klusumā ir neiedomājami fantastisks. Naktī rančo nododamies nakts peldei, jo ūdens nāk no pazemes siltajiem avotiem un ir 26 grādus silts. Sajūta atkal ir kā pasakā, kur klusumā pāri klājas debesis ar miljoniem zvaigžņu.

Otrajā dienā mēģinājām apskatīt pārējo Nāves ieleju. Izbraucām „Artists drive” ceļu. Krāsas šeit ir visdažādāko minerālu variācijas – sākot no zilām un beidzot ar sarkanām un dzeltenām. Žēl tikai, ka dienasgaismas saulē tās nelikās tik iespaidīgi, kā saulrietā, kad tās iesaka apmeklēt, lai baudītu pilnu krāsu gammu. Tad izstaigājām pa Zelta Kanjonu - pilnīgi viss kanjons ir zelta krāsā. Citi tūristi gan tādi „pavāji” - ieiet kanjonā drusku iekšā un uzreiz dodas atpakaļ uz mašīnām. Mēs ar draudzeni jau „esam satrenējušies” Lielajā Kanjonā un ejam daudz dziļāk kanjonā. Karstums gan ir tik liels, ka mute pilnībā izkalst jau pēc 15 minūšu gājiena. Pie Furnace Greek aizbraucām paskatīties pasaulē izturīgākās zivtiņas „pupfish”, kuras spēj dzīvot gandrīz vai vārošā sālsūdens strautā, kas, savukārt, burtiski pārsimts metros vienkārši izbeidzas - izgaro. Zivis gan esot redzamas pārsvarā pavasarī tā, ka mēs šoreiz tā arī nevienu neieraudzījām. Vēl var apskatīt īstas tuksneša kāpas, kur dzīvo klaburčūskas un ķirzakas. Tā kā dienā tuksneša kāpu virsma vasarā uzkarst līdz 93 grādiem celsija, tad visas ložņas pa dienu ir ierakušās dziļi zemē. Mēģināju vismaz atrast čūskas pēdas smiltīs, bet nu izdevās ieraudzīt tikai neskaitāmās ķirzaku takas. Vēlāk aizbraucām uz Mozaīkas kanjonu – kas atkal ir savādāks nekā citi - ar pilnībā gludi noslīpētu marmora dibenu. Nākot atpakaļ uz mašīnu, uzsākām sarunu ar amerikāņu tūristiem, kas uzreiz zināja Latviju pēc garšīgajām šprotēm. Taisnības labad jāsaka, ka arī citās vietās cilvēki nebrīnījās par vārdu Latvija un šķiet, ka pārsvarā cilvēki Latviju atpazina pēc mūsu olimpiešiem. Benzīna cenas pa lielam visur grozās ap 50 santīmiem, bet Nāves ielejā cenas uzreiz gandrīz dubultā. Nolēmām vēl pa ceļam apskatīt Darvina ūdenskritumu, kam vajadzētu būt tomēr retumam šajā ūdens atstātajā reģionā. Brauciens līdz ūdenskrituma stāvvietai bija pa tādu ceļu, kur normāli var braukt tikai džipi un kad beidzot nonācām galā, secinājām, ka būsim vienīgie skatīties gribētāji. Nu, neko, devāmies pa kanjonu 2km gājienā līdz ūdenskritumam. Kanjons palika aizvien šaurāks un neejamāks. Beigās draudzene atsacījās iet tālāk un pareizi vien bija, jo kad nonācu galā, secināju, ka ūdenskritums veidojas no sīka strautiņa un arī augstumā ir maziņš. Kalna galā apskatījām Varavīksnes kanjonu, kur kalns 1km augstumā izskatās, kā Hamburgers, kas sastāv no ļoti daudz un dažādas krāsas šķēlēm. Brauciena beigas atpakaļ virzienā uz Losandželosu pa šoseju ar divām joslām katrā virzienā un taisnēm, kas stiepjas līdz apvārsnim 14km garumā, ir ļoti vienmuļš, jo mašīnas uz divjoslu šosejas ir ļoti maz. Gribējām ieēst ceļa malā, bet nobraucot 150km, gar šoseju negadījās nevienas ēstuves - vien pāris norādes uz ēstuvēm, bet, kad tur iegriezāmies, tās izrādās "ghost towns". Vakarā atkal redzējām fantastisku saulrietu – uz plato ar dažiem Joshua tree siluetiem un vienīgo vēja parku, ko manījām ceļojuma laikā (bet toties ap 200 vēja ģeneratoriem).

No rīta pirms lidojuma mājup aizbraucām uz „Camarillo outlet” centru. Tur ir pāri pa 200 veikaliem. Ceļā visu laiku bija pilnīgi skaidrs laiks un spoži spīd saule, bet uzbraucām Santa Monikas kalnu pārejā tur pēkšņi priekšā pilnīgi sirreāla siena - migla un nobraucot lejā ielejā viss absolūtā miglā tīts, kur redzamība ir mazāka par 50m. Vispār pārsteidz amerikāņu pārspīlētā pieklājība, jo ja amerikānis stāvēs tuvāk par 2m, tad uzreiz atvainosies, lai arī nekāda sakara ar traucēšanu nav. Ja redz, ka kaut ko nesaproti, uzreiz metas palīdzēt, neatkarīgi no tā vai pats ir gudrāks, vai ne.

Izmaksas