Nikal Travel brauciens Likija - vilšanās...
Gidi
Turku gids Avni pat krieviski spēja būt kompetents – laba valoda, interesants stāstījums, pa vidam ievīti joki. Turpretim latviešu gide Agnese ar grūtībām spēja izveidot vienkāršus paplašinātus teikumus, stāstījums haotisks, mētāšanās no vienas tēmas uz otru, nepabeigtas domas, liela neskaidrība, ko tad īsti gide vēlas pateikt. Šādā stāstījumā nav skaidra pat tik delikāta lieta, kad nākamreiz būs tualetes apmeklējums. Pamatā šādas tādas zināšanas ir sagrābstītas, bet lielos vilcienos tomēr trūkst sirds gudrības un inteliģences. Nikal Travel ieteiktu tomēr pārliecināties par latviešu gidu kompetenci.
Ideoloģija
Lai arī, apmeklējot vēsturiskos objektus, programmā solītais tiek pildīts, deķītis tiek vilkts uz to, lai diezgan nekaunīgā veidā izvilinātu ne tikai līdzpaņemto naudu, bet arī to, kas ir kontā.
- Pirmkārt, pusdienas un vakariņas ir noorganizētas tā, lai nebūtu nekādu alternatīvu iespēju ne izvēles, ne cenas ziņā. Piemēram, pusdienas vienai personai maksā 15 eiro + dzērieni par papildu samaksu. Bet pati pusdienu vieta atrodas civilizācijas neskartākajās nomalēs – šosejas malās, lauku sētās, prastās čurātavās. Kaut gan savu 10 km attālumā, kas nav tik viegli noejams kājām 40 minūtēs, atrodas pilsētu centri... Ar vakariņām tieši tas pats – vai nu viesnīcā par 15 eiro, vai jāpaliek bešā, jo apkārt nekā nav.
Nacionālie ēdieni netiek īpaši piedāvāti. Par to tiek tikai runāts, ar uzsvaru, ka Turcijas virtuve ir viena no izslavētākajām virtuvēm pasaulē. Pārliecināties par to nav iespējams, jo viesnīcu brokastis un vakariņas ir orientētas uz tūristiem eiropeiskā garā, par pusdienām ceļmalas čurātavās nemaz nerunājot.
- Otrkārt, ekskursijas uz tekstila, paklāju, zelta un ādas centriem ir atstrādāts naudas izvilināšanas mehānisms. Informācija par pašu ražotnes procesu ir baltiem diegiem šūta. Kaut ko jau parāda, bet tas neiztur to, kā tiek šturmēti tūristi kaut ko iegādāties. Cenu augstākā amplitūda aizsniedzas pat līdz vairākiem tūkstošiem eiro. Ja kāds iekrīt un kaut ko patiešām nopērk, gidiem atlec savi procenti. Tāpēc nav jābrīnās, ka jau dažus kilometrus pirms ražotnes ceļotājiem jau tiek skalotas smadzenes...
- Treškārt, pašas tirdzniecības vietas ir vai nu tiešām čurātavas, kur uz grīdām izmestas kartona kastes, lai daudzmaz samazinātu urīna straumi no sieviešu tualetēm, vai nu tādi padomju laiku universālveikali. Gidi gan iesaka kaulēties, bet autobusā ir savi 30 cilvēki. Pie tirdzniecības vietām stāv apmēram pieci autobusi... Diez ko jau nesanāk, pie tam atmosfēra ir gandrīz piesūkusies ar tualešu smaku. Tādās vietās nav iespējams baudīt ne turku kafiju, ne tēju, ne svaigi spiestās sulas.
- Ceturtkārt, saņemoties un izraujoties no grupas – uz savu roku apmeklējot gan Kušadasi, gan Antāliju, izrādās, ka cenas gan par lukumu, šerbertu, tēju un garšvielām izrādās 3 reizes lētāk. Tas visbiežāk tiek konstatēts pēdējā dienā ar likumsakarīgu bubināšanu par gidu negodīgo.
Objekti
Lai arī būs redzama skaistā Efesa, Mira u.c., bet pilsētās ceļotāji netiek izlaisti. Tikai objektos. Ja kāda pilsēta tiek parādīta, tad no kalna. Autobuss brauc caur guļamrajoniem, un beigās rodas priekšstats par diezgan trūcīgu, noplukušu zemi un tautu, kur sievietēm nav nekādas dzīves. Aizbraucot uz Antāliju un Kušadasi var pārliecināties, ka nav nemaz tik traki.
Morāle
Diezgan skumji, ka pat vietējie gidi savas peļņas dēļ ir gatavi parādīt Turciju no sliktākās puses. Turku viesmīlība izrādījās turku viltība. Brauciens ir galā, bet rūgtums paliek.