Jau izsenis esmu gribējis aizbraukt uz Komo ezera apkārtni. Tomēr katru gadu, pienākot atvaļinājuma ceļojuma izvēlei, izvēlējāmies ko citu. Jo no vienas puses Komo ezera apkārtne ir debešķīgi skaista, bet ir arī savi mīnusi – daudz tūristu un ceļot pa apkārti ir arī padārgi, jo apgabals mudž no slavenajiem&bagātajiem. Tomēr šogad, plānojot atvaļinājumus, saskārāmies ar laika ierobežojumiem, tādēļ izvēlējāmies beidzot veikt jau sen izstrādātu maršrutu (šķiet, ka 2-3 gadus atpakaļ diezgan detalizēti jau biju uztaisījis šo maršrutu).
|
Viena no skaistajām mājām Komo ezera krastā |
Izlidošanas dienā jutos mazliet dīvaini. Vēl iepriekšējās dienas rītā modos Parīzē, tagad mājās, bet jau bija jādodas tālāk. Faktiski mājās tik vien kā paspēju kā nomainīt "komandējuma komplektu" uz "atvaļinājuma komplektu" un aiziet. Tomēr jāatzīst, ka vēl pirmās dienas Itālijā jutos ne savā ādā – tā kā vēl domās Parīzē, tā kā mājās, bet nē – jau Itālijā.
|
Villa Balbinello |
Komo ezers atrodas Itālijas ziemeļos, pie robežas ar Šveici, vien nepilnas stundas braucienā no Milānas. Tādēļ varētu teikt, ka no Rīgas centra ar sabiedrisko transportu līdz turienei var nokļūt gandrīz tikpat viegli kā dažreiz uz kādu vietu tepat LV pie Krievijas robežas. J AirBalticlidojums, ja neskaita nelielu aizkavēšanos Rīgas lidostā, bija ļoti ok. Lidmašīnā bija arī dažas brīvas vietas, kas nozīmē, ka varējām ar Polundru sasēsties kopā (joprojām neceļas roka maksāt par vietu izvēli).
Izkāpjot no lidmašīnas jau uzreiz sajutām karstumu. Rīgā tajās dienās bija drēgns (Līgo/Jāņi), bet Milānā ap 30°C. Man pēc nedēļas Parīzē tas vairs nešķita nekas neierasts, bet Polundrs gan izskatījās, ka izbauda siltumu. Uz Milānas centru (jeb staciju Milano Centrale) var viegli nokļūt ar Malpensa Express vilcienu, kas kursē 2x stundā un maksā aptuveni 10 Eur par personu. Brauciena ilgums – ap stundu. Un jau braucienā sajutu patīkamo kontrastu – es vismaz mazliet saprotu ko apkārt runā. Francijā tas man bija milzu diskomforts, ka gandrīz vispār nesaprotu (pat ne kontekstu), kas notiek. Tagad varēja uzspicēt ausis un klausīties, kāvietējie itāļi apspriež ko ēdīs vakariņās un kas nāks ciemos. JVilcienā braucot domāju par to, ka nejūtu ierasto ceļojumu kultūršoku – to sajūtu, kad viss apkārt savādāks un citādāks. Spriedu – diez tas tādēļ, ka jau nedēļu pa Parīzi dzīvojos, vai tādēļ, ka ir jau būts Itālijā (lai arī Sicīlijā, kas ir pavisam cits stāsts), vai arī vienkārši tādēļ, ka Eiropa jau izceļota krustušķērsu un kultūršoks mazinās. Tā arī nepabeidzu par šo tēmu domāt, kad jau bijām klāt Milano Centrale –galvenajā Milānas dzelzceļa stacijā.
|
Skats no Brunate (pilsētiņas, kas kalna galā virs Komo pilsētas) |
Nepagāja ne 10 minūtes, kad jau satikām "īstos itāļus" – informācijas centrā gāja kā vistu kūtī –itālis ar kaut ko neapmierināts, raksta sūdzību,
staffneapmierināts, cilvēki rindā neapmierināti, rokas vicina, lamuvārdi gaisā! JMēs ar Polundru tik pasmaidām un nospriežam, ka atvaļinājums beidzot ir sācies un tiešām esam Itālijā! Uzzinām, ka mūsu vilciens attiet pēc 10 minūtēm. Paspējam nopirkt automātā biļetes (biļešu automāti ļoti ērti, vienkārši, saprotami, un ērti; vienīgi uzmanieties, Milānas centrālajā stacijā dažreiz aplaupa tūristus pie šiem automātiem), un devāmies meklēt savu peronu. Par pārsteigumu mums mūsu vilciena perons nav nozīmēts, izrādās vilciens kavē par 10 minūtēm. Tad vēl par 10 un tad vēl par 10 un arvien vairāk un vairāk. Atiešanas laiku pārbīdīja vairākkārtīgi. Man jau mērens nogurums mācas virsū,jo jau otro diennakti atrodos režīmā "kustība kaut kur ar koferiem". Ir savas plus – atradām stacijā ļoti, ļoti labu ēstuvi – vietējais
Bistrot, kas gan vairāk līdzinās mūsu
Gastronome. Dabūjām fantastiski garšīgu picu ar bifeļpiena mocarellu. Šajā vietā ceļojuma laikā atgriezāmies vēl vairākas reizes, jo
Milano Centrale mūsu ceļojuma gaitā mums pa ceļam gadījās vairākas reizes. Parasti dzelzceļa stacijās tu nesagaidi, ka atradīsi labu ēstuvi, bet šī pārspēja visas mūsu ekspektācijas (vēlāk pārbaudīju
TripAdvisor - ne mēs vienīgie sajūsmā). Turklāt jāatzīst, ka šīir
viena no skaistākajām dzelzceļa stacijām (apskatiet bildes, īpaši eksterjeru), kādā es jebkad esmu bijis (un kā Jūs ziniet, esmu bijis daudzās). Varētu teikt, ka šī noteikti ir manā Top 3 (kopā ar Porto un Antverpenes stacijām). Ļoti grezna stacija gan no iekšas, gan no ārpuses (par ko pārliecinājos vien tad, kad ceļojuma beigās atgriezāmies Milānā). Interesanti, ka pirmo reizi, kad ieraudzīju staciju no ārpuses, pie sevis nodomāju – atgādina
Union Station noVašingtonas DC. Un paršo domu aizmirsu, vien atgriežoties atpakaļ LV, izlasīju, ka
Milano Centrale arhitekts smēlās iedvesmu tieši no šīs stacijas. Laikam kaut ko sāku saprast no dzelzceļa staciju arhitektūras J
|
Katedrāle Komo pilsētā |
Pēc stundas brauciena ar vilcienu nokļuvām Komo stacijā. Iepriekš aptuveni biju izpētījis kā nokļūt līdz viesnīcai. Aptuveni 20 minūtes un bijām klāt mūsu noskatītajā
Hotel Engadina – nekas šiks, bet priekš Komo pilsētas salīdzinoši lēta cena un laba atrašanās vieta + pati viesnīca ļoti kārtīga, viss tīrs un apkalpojošais personāls ļoti draudzīgs. Brokastis priekš Itālijas ļoti bagātības un kvalitatīvas (lasīt - kruasāns ar aprikožu marmelādi liels un garšīgs). Šajāvakarā vairs neko arī nedarījām, jo pretēji plānotajam viesnīcā ieradāmies, kad jau bija satumsis.
|
Skats no Bellagio |
Nākamajā dienā, mūsu pirmajāpilnajā dienā pie Komo, uzreiz ķērāmies vērsim pie ragiem. T.i. atradām kuģu piestātni un devāmies 2h izbraucienā uz Bellagio– ciematiņu, kas atrodas gandrīz paša Komo ezera vidienē. Mērķis bija nevis pats Bellagio, bet gan pats brauciens, jo pats labākais, ko var darīt Komo ezerā, ir atrasties kustībā un redzēt visas brīnišķīgās ainavas. Īpaši neaizrāvos ar fotografēšanu, jo skatus pilnībā tāpat nevar nodot, turklāt bez platleņķa objektīva to nav pat vērts mēģināt darīt. Ezers un apkārtne ļoti skaists – faktiski ezers visu laiku ir maksimums 500m plats, starp divām kalnu grēdām. Braucienā no Komo uz Bellagio ir neskaitāmi skaisti mazi ciematiņi, ekskluzīvas villas ūdens krastā, skaisti izrotāti dārzi utt. Brauciena beigu daļā jau kļuva mēreni karsti, pēdējās 30 brauciena minūtes pat nokāpām no klāja, un ielīdām kuģa iekštelpās. Iesaku braucienu visiem, kas atbrauc līdz Komo ezeram. Izmaksas – ap 8 Eur vienā virzienā, bet šķiet, ka varēja pirkt arīdienas kartes ceļojumiem visai dienai.
Pašā Bellagioieturējām pusdienas – pirmo itāļu picu šajā ceļojumā. Atradām krodziņu mazlietiņ nostāk no galvenajām tūristu ielām (pareizāk – ielas). Bija gardi, mana tunča pica varētu teikt bija lieliska, Polundras sēņu pica laikam gan nebija izcila – mazliet par sāļu. Bellagiobez pilsētas izstaigāšanas var ieteikt aiziešanu līdz ragam – vietai, kur saplūst visas trīs Komo ezera "kājas" – ļoti skaista vieta. Atpakaļceļāno Bellagio braucām ar "ātro kuģi", kurš aizvizināja mūs atpakaļ uz Komo vien 45 minūtēs. Pa ceļam uz viesnīcu vēl nopirkām vietējos gardumus – prosciutto,formaggio, vino un melone. VietējaisBarbera vīns gan mūsu vēderiem likās nedzerams – ļoti, ļoti skābs, turklāt nedaudz burbuļots, pārējais gan garšoja lieliski. Vakarā aizgājām uz restorānu, kur gan dabūjām nepārāk labusēdienus un dzērienus (Komo pilsētā pagrūti neuzrauties uz tourist trap). Bet apskatījām pašu Komo pilsētu – maza kompakta pilsēta, salīdzinoši daudz tūristu, bet pašā pilsētā vairāk par pusdienu darīt arī nav ko. Šajā vakarā gan pagaršoju meloņu gelato, no kura atlikušajā ceļojumā tā arī nešķīros. Lai arī neesmu liels saldējuma cienītājs, tomēr meloņu gelato man var piedāvāt. J Polundrs savukārt turpināja savu Itālijas trendu - pistāciju saldējums.
|
Lugano |
Otrajā dienā devāmies izbraucienāuz Lugano. Šo dienas maršrutu Komo-Lugano-Menaggio-Komo biju laicīgi izplānojis, manuprāt, tas ir skatu ziņā skaistākais
daytrip kādā es jebkad esmu bijis Eiropā. Lieliski skati visu braucienu garumā. Jā, jā – uz to pašu Lugano, kas Šveicē. Komo atrodas vien pāris minūšu braucienā no Šveices robežas. Ja nekļūdos brauciens ar vilcienu no Komo līdz
Chiasso (kas ir robežpilsēta) aizņēma nepilnas 6 minūtes un maksāja mazāk par 2 Eur par personu.
Chiasso stacijā bija jāpārkāpjŠveices vilcienā, kura precizitāte bija lieliska – izbraukšana kavējās vien pāris sekundes. JSmieklīgi šķērsojām robežu. Robeža faktiski ir stacijas iekšienē, kur vienīgāpārbaude ir
facecontrol. Patumšasādas nokrāsas robežsargs ieraugot mani un Polundru paspēja vien pajautāt: „
Together?”. Pamājām ar galvu unšķērsojām robežu.
Tā arī nesapratu, vai robežsargs gribēja iepazīties ar gaišmataino un garkājaino meiteni īsajos šortiņos (Polundrs) vai vienkārši pārliecinājās, ka tam bārdainajam onkulim, kurš ievieš uzticību ar savu izskatu (es J), somā patiesībā ir visi nepieciešami dokumenti (lasi – ES valstu pases). Vēl pēc aptuveni 20 minūšu brauciena pa Šveici bijām jau Lugano, kur 20.gs. sākumādzīvoja Rainis un Aspazija (ok, viņi dzīvoja Lugano piepilsētā, bet pa lielam skati tie paši J). Vien atgriežoties atpakaļ Rīgā, uzzināju, ka Kasteņolā ir
muzejs un piemineklis abiem rakstniekiem. Būtu zinājis laicīgi – būtu noteikti apmeklējuši.
|
Vārti uz Lugano ezeru |
Lugano – izteikta Šveices pilsēta – viss sakārtots un pragmatisks, bet tajā pašā laikā skati apkārt ļoti skaisti – Lugano ezers un kalni. Šī bija viena no mūsu ceļojuma karstākajām dienām, tāpēc pārvietošanās pa pilsētu bija visai mokoša (turklāt bez neviena Šveices franka kabatā). Vieta, kas mums ļoti patika ir pilsētas parks ar lielisku skatu uz ezeru – lieliska vieta, kur vasaras dienās veldzēties. Apēdām vietējos
paniniun
galato. Ne velti minu terminu itāliski – Lugano izteikti itāliska pilsēta – uz ielām skan vācu un itāļu valoda, veikalos turklāt pieņem Eur, izdod gan tikai Chf. Faktiski nav tādas pārliecinošas sajūtas, ka esam šķērsojuši robežu un atrodamies citā valstī. Dienas otrajā pusē ar autobusu devāmies no Lugano uz
Menaggio, pilsētu atpakaļ Itālijā, pie Komo ezera. Brauciens ar autobusu no Lugano uz
Menaggio ir laikam mana mūža labāk pavadītā stunda autobusā J... diemžēl fotogrāfijās to nevar attēlot. Iesaku katram, kas ir šajā apgabalā.
Menaggio mums bija vien 10 minūtes, lai atrastu informācijas centru,
tabacchi, kur nopirkt biļeti, un pašu autobusa pieturu. Paspējām. Mirkli vēl šaubījāmies vai nepalikt pilsētā vēl 2h (nākamais autobuss uz Komo), bet tajā mirklī pāri grēdai sāka velties tumši negaisa mākoņi... Brauciens no
Menaggio uz Komo ir lielisks papildinājums iepriekšējā dienā veiktajiem braucieniem ar kuģīšiem – var apskatīt no iekšas tos pašus ciematus, ko iepriekšējā dienā apbrīnojām no kuģiem. Turklāt autobusa vadītājs nodemonstrēja Itālijas rallija braucēju spējas un pieredzi.
Dienas beigās vietējā bārā ieēdām
bruschetta,Polundrs iedzēra vīnu, bet es rabarberu tēju (kaut kas ļoti dīvains; tā ir, kad domā, ka itāliski visu saprot J). Noskatījāmies kāizsalkušais
Suarez nokož Itāli
Chiellini, un kā Itālija vietējiem par sašutumu izstājas no Pasaules kausa izcīņas.
|
Villa Olmo, Komo pilsētā |
Pēdējā dienā pie Komo ezera apmeklējām
Villa Olmo, piestājām pie Volta muzeja (A.Volts izrādās dzimis un dzīvojis Komo), kā arī devāmies uz pilsētiņu
Brunate, kas atrodas kalna galā virs Komo. Dažu minūšu brauciens ar funikulieri un esam augšā. Skaists skats uz Komo pilsētu un apkārt esošajām kalnu grēdām. Iedzērām tēju un kafiju kādā kafejnīcā ar brīnišķīgu skatu pāri Komo ezeram. Skaidrās dienās no
Brunate var redzēt pat Turīnu, kas atrodas ļoti labu gabalu prom. Dienas otrajā pusē uzsākām savu ceļojumu uz Boloņu, kur vismaz es daudz vairāk gaidīju pašu braucienu, nevis Boloņu, jo jābrauc bija ar
Frecciarossa. Bet par to – nākamajā bloga daļā... J
* Starp citu - tējas dzērājiem. Ziemeļitālijā ar to visa ceļojuma ietvaros bija pagrūti. Kad bāros, kafejnīcās vai viesnīcās prasi tēju, tad uz tevi labākajā gadījumā skatās dīvaini. Turklāt, kad atsakies no citrona un piena, tad esi nokristīts - tu noteikti esi anglis (tas nekas, ka iededzis un bārdains izskatos vairāk pēc turka). J
* Ceļojot pa Itāliju, neaizmirstiet par
coperta, kas daudzos restorānos vai pat bāros tiek piemērots Jūsu rēķinam.
Coperta, jeb tulkojumā - galdauts, ir maksa par galdauta klāšanu vai arī "maizes nauda". Atkarībā no iestādes šikuma saskārāmies ar maksu no 1.00 līdz 3.00 Eur (par personu). Tāpēc bieži, ja vien vēlaties iedzert
espresso vai apēst kādu
brioche (radziņu/kruasānu), bāros un kafejnīcās ir iespēja to nobaudīt arī turpat pie letes, vai pie stāvgaldiem (metiet nost latvisko kautrību J).
* Vietējā transporta biļetes (galvenokārt autobusa) tiek tirgotas tuvākajos
Tabacchi, jeb tabakas veikaliņos/kioskiņos, kas ir daudz foršāka mūsu Narvessen versija.
Pārējās bildes no ceļojuma var apskatīt šeit:
|
Atvadu skats uz Komo pilsētu |
Boloņa – ceļojuma pārsteigums
Kad plānojām ceļojumu, sapratām, ka starp Komo un Florenci (kas ir sava veida must-do, ja jau esi Ziemeļitālijā)vēlamies apmeklēt kādu no Emilia-Romagna pilsētām un pie reizes Itālijas gastronomijas mekām – Parmu (Parmas siers, šķiņķis), Modenu (balzāmetiķis) vai Boloņu (bolognese). No sākuma sliecāmies par labu Parmai, bet beigās, pērkot dzelzceļa biļetes, izdevīgāk sakrita laiki Boloņai. Nevarētu teikt, ka mūsu ekspektācijas par Boloņu būtu bijušasļoti augstas, bet rezultāts bija negaidīts…
|
Frecciarossa dodas prom |
Kā jau rakstīju iepriekšēja
blogā par ceļojuma sākumu Komo un Lugano, tad brauciens uz Boloņu mūsu izpratnē bija lielāks piedzīvojums par pašu Boloņu. Vienmēr, kā aviācijas un dzelzceļa entuziasts, gribēju izbraukt ar īstu ātrvilcienu. Līdz šim biju braucis ar tiem vilcieniem, kas Eiropā sasniedz 200 un mazliet vairāk km/h, bet
Frecciarossa (tulk. – sarkanā bulta) atsevišķos Milānas – Florences maršruta posmos sasniedz ātrumu tuvu 300 km/h un pat nedaudz vairāk. JTāpēc faktiski šis brauciens bija tas, ko tik ļoti gaidīju.
No sākuma gan ar vilcienu atbraucām no Komo līdz Milano Centrale, kur mūs atkal gaidīja Bistro apmeklējums (mums bija kāda stunda līdz vilcienam). Pēc sātīgajām pusdienām mūsu Frecciarossamūs jau gaidīja. Biļetes līdz Florencei mums izmaksāja 58 Eur (abiem), bet tākā biļetes pirkām i-netā kādu laiku iepriekš (3 nedēļas pirms brauciena), tad dabūjām vietas Business klasē par to pašu cenu, kas Economy klasē. Polundrs no sākuma bija bažīgs par ideju traukties ar vilcienu 300 km/h, bet tiklīdz viņa iesēdās super-ērtajā Frecciarossa krēslā, tā bažas pazuda. Bet, kad vēl atnesa bezmaksas vīniņu, tad Polundra ierastais smaids atgriezās. J
|
Polundrs dovoļnijs traucoties ar 300 km/h |
Pats brauciens – sākumā lēni izripinājāmāra no Milānas, bet tad jau vilciens sāka uzņemt ātrumu. Nereāla sajūta –traukties ar vilcienu gandrīz tikpat ātri, cik F-1 piloti taisnēs. Maksimālaisātrums, ko piefiksēju (vilcienā rāda ātrumu + planšetē aplikācija ātruma mērīšanai) – 305 km/h. Kopumā aptuveni 40% no brauciena ātrums turējās ap 300 km/h. Pie šāda ātruma ir savi mīnusi – pa logu redzamais pazūd tik ātri, ka iesākot teikumu "Paskaties, tur ir…" jau jālabo uz "bija"… JAinavu baudīšanai šis vilciens tiešām nav īsti piemērots, bet tas komforta līmenis. Vibrācija un troksnis ir mazāks nekā lidmašīnā, vietas ir daudz, daudz vairāk.
|
Maksimālais ātrums, ko piefiksēju - 305 km/h |
Kas interesanti, ka pie 300 km/h ātrumu nejūt, kamēr nepieceļas kājās. Tad gan līkumos ļoti labi jūt, ka kaut kas nav – centrbēdzes spēks tik liels, ka uzreiz izjūti, ka patiesībā ātrums ir daudz lielāks, nekā liekas – taisni noiet pa gaiteni gandrīz neiespējams. Tajā brīdī kļuva skaidrs, kāpēc šķita, ka apkalpojošais personāls ar dzērienu ratiņiem izskatās iešmigojis - taisni viņi nevarēja noiet un turējās pie ratiņiem.
|
Boloņas Universitātes juridiskā fakultāte |
Rezultātā no Milānas līdz Florencei nokļuvām stundā un 2 minūtēs (iekļaujot kavējumu). Savā ziņā brīnišķīga alternatīva lidmašīnām. Dienas laikā var aizlidot līdz Milānai, apskatīt Duomo, stundas attālumā ir Florences katedrāle, vēl pēc pāris stundām var iedzert espresso pie Kolizeja, bet vakariņās jau apēst oriģinālo napolitana picu Neapolē. Par spīti pastāvīgajiem kavējumiem, Itālijas dzelzceļa sistēma atstāja uz mani ļoti lielu iespaidu.
Ko mēs, Rīgas iedzīvotāji, zinājām par Boloņu? Boloņas mērce, Boloņas Universitāte (vecākā Eiropā), Boloņas futbola klubs… un tas laikam arī viss. Pirms ceļojuma, izlasījām, ka Boloņa ir sava veida pasaules pasāžu galvaspilsēta. Sagatavojāmies, ka būs daudz skaistu pasāžu. Bet redzētais mūs reāli pārsteidza – pasāžu skaits, daudzveidīgums, krāsas, koptums un izsmalcinātība ir vienkārši neiedomājama. Nezinu, vai vietējie iedzīvotāji vispār apzinās, cik ļoti viņu pilsēta izceļas uz pārejās pasaules pilsētu fona. Sabildēju neskaitāmas pasāžas, bet apskatiet kaut vai
Google attēlus Boloņas pasāžām.
|
Polundrs vienā no neskaitāmajām Boloņas pasāžām |
Boloņā pavadījām faktiski vienu vakaru un nākamo dienu. Var teikt, ka paspējām izstaigāt visu centru par spīti tam, ka dienā nedaudz uzlija lietus. Es teiktu, ka ja laiks ir ierobežots, tad Boloņā tieši bezmērķīga pastaiga pa centru ir labākais dienas pavadīšanas veids. Ilgu laiku staigājām un vienkārši sajūsminājāmies par pasāžu dažādajām krāsām, kolonām, flīzēm. Kad sākās lietus, tad bijām spiesti meklēt patvērumu vecpilsētas kafejnīcās, lai arī pateicoties pasāžām var turpināt arī staigāt - lietussargs īpaši nav nepieciešams. Īpaši, ja pārvietojaties pa pilsētas centrālo daļu. Tieši pašā centrā var atrast pāris izcilas vietas, kur nobaudīt vietējo Parmas
Prosciutto ar galda vīnu, kas kvalitātes ziņā neatpaliek no iepriekš ziemeļos dzertā. Un protams neskaitāmie veikali, kur cūkas šķiņķa kājas karājas skaisti sakārtotas rindā (izklausās pēc veģetārieša murga, ne? J), bet plauktos guļlielie Parmas siera rituļi. Neiztikām arī bez Boloņas mērces ēšanas – atbraucot no Milānas, devāmies uz Polundra noskatītu vietu universitātes rajonā –kafejnīcu
Le Stanze. Boloņas mērce bija ok, bet ar Polundru spriedām, ka nemaz tik būtiski neatšķiras no tās, ko dažreiz gatavojam mājās. JPati kafejnīca gan ļoti interesanta – izvietota vēsturiskā ēkā, kas atgādina baznīcu (varbūt arī ir bijusi, nezinu), ar freskām un attiecīgu apgaismojumu. Ir divi varianti – var ņemt dzēriena glāzi (kokteili vai vīnu, 6-8 Eur)) un uzkodas tad ir bezmaksas (uzkodu galds ļoti plašs) vai arī parastais
a la carte variants. Jebkurā gadījumā –ļoti interesanta vieta, kas ar savu interjera risinājumu izceļas uz pārējo kafejnīcu fona. Kafejnīcu var būt pagrūti atrast – paši nedaudz apmaldījāmies mazo ieliņu vijumos, bet pēkšņi atradām kafejnīcu, uz kuru gājām – gan bijām atnākuši pilnīgi no citas puses kā mums likās, ka ejam.
|
Kārtējais gardumu veikals Boloņā |
No Boloņas devāmies prom ar patīkamu noskaņojumu – abi spriedām, ka šis varētu būt mūsu ceļojuma pozitīvais pārsteigums. Iespējams, ka Boloņā arī vairs nav ko darīt vairāk par 2-3 dienām, bet šī diennakts, ko pavadījām Boloņā mums noteikti, ir bijusi pozitīva pieredze. Ieteiktu Boloņā piestāt jebkuram, kam interešu lokā ir arhitektūra, gastronomija vai Itālija. Jā, Itālija. Tagad, atskatoties atpakaļ uz visu ceļojumu varu droši teikt, ka tieši Boloņa bija tā vieta, kur sajutāmies visvairāk Itālijā. Komo, Florence un Cinque terre savu "Itāliskumu" mazliet zaudē tūristu pūļos…
Nākamā pietura - Florence
Florence - nedaudz arhitektūras, mākslas un kultūras
|
Florences katedrāle/Duomo |
Kā vienu no ceļojuma centrālajiem mērķiem bijām izvēlējušies Florenci. Kad sākām plānot ceļojumu Florenci vairākkārtīgi atstājām "aiz borta", jo šķita, ka pārāk tālu uz dienvidiem (ilgi jāceļo) un pārāk karsti. Tomēr doma, ka būsim tik tuvu nelaida vaļā, kārezultātā vairākas reizes pārplānojām ceļojumu, un ieplānojām 3 naktis rezidencē Florencē. Kādēļ Florence? Jo Florence faktiski ir viens no Itālijas kā valsts pastāvēšanas iedibinātājiem – no Florences nāk tik daudz slavenu cilvēku, ka nemaz nesākšu uzskaitīt – arhitekti, mākslinieki, politiķi,ārsti, izgudrotāji utt. Turklāt Florence 19.gs. kādu laiku ir bijusi arīItālijas galvaspilsēta. Jāatzīst, ka Florence man vienmēr apskatāmo vietu "rangā" ir bijusi augstāk par, piemēram, Romu. Vēlējos redzēt ar savām acīm tās vietas, par kurām tik daudz mācīts vēstures, ģeogrāfijas un kultūrvēstures stundās. Atceros, kā pirms kontroldarba mēģināju iekalt galvā to Brunelleschi J
|
Ponte Vecchio |
No Boloņas uz Florenci nokļuvām ar
Frecciargento jeb sudraba bultas palīdzību. Nav tik ātri kā sarkanās bultas, bet tāpat ātrums ir iespaidīgs – līdz 250 km/h. Galapunktā nokļuvām jau 37 minūtēs. Kā savu apmešanās vietu bijām izvēlējušies istabiņu
Residenza Giulia. Pirmais izvēles kritērijs bija nostāk no skaļajām un tūristu pilnajām Florences ielām, otrs –lai būtu gaisa kondicionieris, trešais ko nu tur liegties – cena. Pēc ilgstošas izpētes nonācām pie šī varianta, kurš izrādījās visai veiksmīgs. Istaba ar terasi, kur ieturēt maltīti. Turklāt vieta tiešām ļoti laba – 15-20 minūšu gājienā ārpus centra (kā Skanstes rajons Rīgā), kas ļāva atvilkt elpu no kņadas pilsētas centrā.
Ko mēs darījām Florencē?
<>·
Fantastisks kupola griestu gleznojums Florences katedrālē
<>·
Zvanu tornis ar skatu laukumu pašā tā augšā
<>·http://www.trattoriadagiorgio.it/ Nedaudz nost no centra, bet ļoti laba virtuve par ļoti demokrātiskām cenām. Arī galda vīns gards. Vienīgi, ja ejat peak-hour laikā, tad esiet gatavi, ka var nākties uzgaidīti, jo telpa ir ļoti neliela. Tāds vietējais itāļu restorāns/traktieris, kur visi ēdieni pagatavoti kā mājās – bez lieka šika, bet izcili gardi. Abi paņēmām pa set menu (ja pareizi atceros 13 eur par 2 ēdieniem + ½ l karafe galda vīna), un bijām ļoti apmierināti ar iznākumu. Varētu būt, ka šis bija ceļojuma labākais restorāna apmeklējums.
<>·J Atpakaļceļā uz pilsētas centru devāmies pāri slaveno
Ponte Vecchio, tiltu, uz kura izbūvēta tirdzniecības vietas, kurās mūsdienās tirgu galvenokārt dažādus juvelierizstrādājumus un tūristu preces, bet agrāk galvenokārt tur atradās miesnieku
veikali.
|
Polundrs Giardino Bardini |
<>·San Lorenzo tirgū. Šajā tirgū arī paši labi sapirkāmies – vietējiešķiņķi, sieri, augļi un maize. Ieteikums - ja esat šajā galā - noteikti pamēģiniet
mozzarella di bufala - garšo lieliski. Tāpat arī vietējie šķiņķi - tomēr neieciklējieties vien uz
Prosciutto, pamēģiniet arī
Bresaola (žāvēts liellopa šķiņķis) vai
Prosciutto cotto (vārīts šķiņķis, ko ļoti iecienīju)
.
<>·
Dāvida statujas replika,
Piazza della Signoria
<>·
Pēdējais vakars Florencē,
Piazalle Michelangelo