Hei!

Pieņemu, ka šī gada iepriecinošās cenas uz Limu ir palielinājušas arī latviešu ceļotāju skaitu uz Peru. Mēs pasteidzāmies šo izdevību izmantot un atlidojām uz Peru šī gada jūnijā. Bet... Atpakaļbiļeti tā arī neizmantojām... Ja esat nolēmuši paviesoties Peru atvaļinājuma laikā, Machu Picchu lielākajam vairumam būs vieta, bez kuras apskates ceļojums nav iedomājams. Tāpēc nolēmu padalīties ar manu un mana vīra pieredzi, kā piecās dienās sasniedzām Machu Picchu, pieķerot klāt vēl papildus emociju gammu. Centos pieadaptēt rakstu ceļakājas publikai un pašā apakšā ir arī izmaksas. Ja ir kādi prakstiski jautājumi, droši rakstiet!

Salkantay pārgājiens uz Machu Picchu

Machu Picchu apmeklējums ir kas īpašs. Arī tā atrašanās vieta ir īpaša, jo tur var nokļūt tikai ar vilcienu vai kājām. Viens no slavenākajiem pārgājienu maršrutiem pasaulē ir Inka Trail. Tas ir maršruts, kas ved cauri seniem inku ciemiem ar kulmināciju Machu Picchu. Maršruta lielajai  popularitātei ir viens mīnuss – vieta pārgājienā ir jārezervē vairākus mēnešus iepriekš. Alternatīvs ceļš, taču ne mazāk interesants, ir Salkantay pārgājiens. *National Geographic Adventure Magazine* to ir ierindojis kā vienu no 25 pasaules labākajiem pārgājieniem. Tam par labu arī tika dota mūsu izvēle. Salkantay Trek ir fiziski izaicinošs pasākums, tas ir piecas dienas ilgs un kopā 79 km garš. Bet vai var būt skaistāks veids, kā, pēc vairākām dienām dabā, ierasties Machu Picchu?

1. diena: Kusko-Mollepata-Soraypampa

Viss, kā parasti Peru, sākas ar braucienu autobusā. Nepilnās četrās stundās esam aizbraukuši no Kusko uz Mollepatu. Tur paēdam brokastis un iepērkam vēl pa kādam auglim enerģijas papildināšanai. Lielās mugursomas, ar maksimāli atļauto saturu 5 kg apjomā, nododam zirgiem. Tas ir liels pluss, jo augstumā katrs kilograms “spiež uz leju” dubultā. Tad autobuss mūs mazliet paved ārpus ciema, kur sadalāmies pa mazākām grupām. Mūsu gids būs Villijs un kopā esam 13 pārgājiena biedri. Iepazīstamies - divas personas no ASV, viens puisis no Brazīlijas un pārējie no Francijas.

Iešana sākas 2900 metru augstumā un šodien būs jāiet ap 8 stundām. Sākumā taka vietām ir stāva, taču vēlāk nonākam uz takas, kas viendabīgi ved pa kalna sānu. Blakus tek maza upīte un apkārt paveras skatus uz kalniem. Šeit ir savdabīga veģetācija – zemi, ar sūnām noauguši koki, un dažādi ziedi. Latvijā ir sācies rudens (pārgājienu veicam Septembra beigās), bet Peru sākas pavasaris. Šeit, tāpat kā Latvijā, kā pavasara vēstneses saaugušas pienenes.

Pirmajā uzkodu pauzē iepazīstamies ar Bruno no Brazīlijas un pāri, Karolīnu un Stefanu, no Francijas. Bruno šis ir pirmais solo ceļojums, bet pāris ir astoņus mēnešus dzīvojuši Austrālijā, tāpēc īpaši mūs iztaujā par plāna realizēšanu, kad uzzina, ka Dienvidamerikā mums paredzēts būt vienu gadu. Bruno mūs cienā ar Brazīlijas riekstiem un maziem medus našķiem. Cienātie Bazīlijas rieksti ir labākie, kādus jebkad esam ēduši. Kā nekā ekskluzīva manta – pa tiešo no Brazīlijas un brazīlieša rokām.

Pēcpusdienā ierodamies mūsu pirmajā apmetnē (Soraypampa 3600 m), no kuras paveras Humantay un Salkantay sniegotās virsotnes. Par godu Salkantay kalnam, kura pāreju rītdien šķērsosim, arī šī pārgājiena nosaukums. Ir pēcpusdiena un mums ir pusotra stunda laika līdz saulrietam, lai aizietu uz tuvumā esošo Humantay lagūnu. Kāpiens uz to jau ir krietni slīpāks un, pēc garās dienas, prasa saņemšanos. Ieraugot lagūnu, visas grūtības aizmirstas kā nebijušas. Ūdens ir zilgani zaļā krāsā un tajā ietek upīte, pa tiešo no ledāja. Lai arī ūdens ir burtiski ledus auksts, Jānis ir gatavs pamēģināt, kā ir peldēt šādā augstumā. Un to arī izdara.

Vakariņu laikā mūs instruē par nākamo dienu. Tā būšot visgrūtākā, jo jātiek augšā un jāšķērso Salkanaty pāreja. Tādēļ arī laikus dodamies pa teltīm gulēt. Uz nakti uzvelku siltās drēbes, alpakas vilnas zeķes un cepuri, ietinos divos guļammaisos. Šādā kombinācijā ātri kļūst silts un laižos miegā.

2. diena: Soraypampa-Chaullay-Collpapampa

“Buenos días! Coca té!”, un mums teltī tiek pasniegtas krūzītes ar karstu kokas tēju. Bez šī ekskluzīvā servisa būtu grūti saņemties atvērt guļammaisa rāvējslēdzi. Bet pēc kokas tējas esam gan pamodušies, gan sasildījušies gana, lai ātri saģērbtos pārgājienam.

Ārā vēl ir tumšs, viens pēc otra grupas biedri ierodas pie brokastu galda. Dzirdam, ka uz nojumes sāk līt lietus, kas tā jau auksto rītu nepadara komfortablāku. Pēkšņi Bruno prasa, lai pasniedz “butterfly” un vicinās ar rokām, atgādinot taureņa spārnus. Visi neizpratnē raugās, kas Bruno padomā. Kad saprotam, ka Bruno domājis “butter” un rādijis kā smērē sviestu uz maizes, galdu pāršalc smiekli. Tas jau ir priecīgāks sākums pārgājienam.

Lietusmēteļos dodamies augšup. Līdz Salkantay pārejai būs jāiet ap četrām stundām. Joprojām smidzina lietus un, papildus tam, mums tuvojas balta miglas sega. Vēl nevar saprast, vai tā atnesīs sniegu vai spēcīgāku lietu, toties skats ir episks. Mans iešanas ritms ir lēnāks par Jāņa, bet ātrāks par citiem grupas biedriem, tādēļ ilgu laiku eju viena. Jau esmu nogājusi vairākus zig-zagus kādā stāvā vietā un redzu, ka lejā esošie dodas augšup pa citu taku. Uz takas tobrīd esmu viena un apsveru, ka būs vien jādodas lejā, lai no jauna sāktu kāpšanu pa blakus kalnā esošo taku. Dažus zig-zagus zemāk parādās mūsu grupas pavārs un uzzinu, ka šī taka būs ātrāka un tālāk savienosies ar blakus esošo.

Visapkārt rāmi krīt sniegs un esam sasnieguši Salkantay pāreju (4650 m) – visaugstāko vietu pārgājienā! Pāreja atrodas zonā, kur sākas Salkantay virsotnes (6264 m) sniega līnija. Šajā vietā, kopā ar grupas biedriem, veicam kokas lapu ziedojuma rituālu, kā to darījuši inki un, toprojām turpina, to pēcteči.  Villijs rokās paņem trīs kokas lapas un paceļ tās četros virzienos. Tad katrs noliekam savas trīs kokas lapas akmeņu krāvumā. Smiltīs Villijs mums uzzīmē inku krustu. Krusta forma simbolizē Dienvidu Krusta zvaigznāju, bet vidus Kusko jeb Inku impērijas centru.

Tālākā iešana septiņas stundas, tikai uz leju. Puse no laika ir jādodas pa punu jeb pļavām, kas raksturīgas augsto Andu centrālajā daļā. Savienojumā ar miglu un daudzajām upītēm, šeit skats ir savdabīgs.

Pēdējās stundas, pirms ierašanās Collpapampa apmetnē (3100 m), apkārtne kļūst zaļāka un tropiskāka. Sākas stāvāka iešana uz leju un ceļgali jau liek par sevi manīt. Kalni noauguši zemiem kokiem, uz tiem saaugušas bromēlijas. No tām, starp citu, var padzerties, ja ekstrēmā situācijā nepieciešams ūdens. Taka ved cauri arī kādai vietējai kopienai, kur, kā pēc māju skaita izskatās, dzīvo ap 3 ģimenēm. Līdzīgi kā Titikakas ezera salās, arī šeit iedzīvotājiem ir piešķirti saules paneļi. No šādas dzīvesvietas, katra došanās uz tūvāko apdzīvoto vietu paredz pārgājienu pa stāvu taku. Cits ceļš šeit nepieved.

3. diena: Collpapampa-Santa Teresa

Šīs dienas deviņu stundu maršruts ved pa līkumainu kalnu ceļu lejup. Temperatūra jau kļuvusu krietni siltāka, esam subtropiskā ielejā. Gar ceļa malām redzamas kokas un granadilla augļu plantācijas. Redzam arī vietējo orhideju ziedus, kas nokārušies gar kalnu sāniem.

Vēl mūsu apbrīnu piesaista koks ar milzīgiem baltiem ziediem. Zināju vien, ka tas ir indīgs, taču nu arī nosaukumu – brugmansija jeb enģeļa trompete. Villijam gan šajā sakarā ir stāsts par pārgājiena grupu vairākus gadus atpakaļ. Grupas puiši, zinādami auga īpašības, pārgājiena laikā to ievākuši un apmetnē pagatavojuši “tēju”. Atlikušais vakars tiem pagājis, skraidot kailiem. Viens no dalībniekiem redzējis tikai baltu un nav varējis izkļūt no šīs situācijas. Šim cilvēkam viss beidzies ar slimīcu, bet grupas gidam ar nepatikšanām. Villijs nobeidz stāstu, turot rokās lielo balto ziedu:”Nekad tā nedariet, ja visu atlikušo mūžu negribat redzēt baltu”.

Pusdienas ieturam mazā ciemā. Tur mums ir iespēja pašiem ievākt kafijas pupiņas no kafijas kokiem. Veicam arī to grauzdēšanu un malšanu pēc vietējām metodēm. Pēc gardās kafijas malkošanas, busiņš mūs aizved uz Santa Teresa ciemu, kur jau uzstādītas mūs gaida naktsmājas – teltis. Pirms tam gan visi dodamies uz termālajiem baseiniem. Tur puiši sāk sacensību baseina pārpeldēšanā ar aizturētu elpu. Šī atrakcija nepaliek bez ievērības un, pēc mūsu novērošanas, arī vietējie puiši sāk iemēģināt savas zemūdens peldēšanas spējas.

Ir vakars un, kad Jānis izlien no baseina, viņu nosēj moskītu mākonis. Arī citi pārgājiena biedri ir paspējuši ciest no moskītu kodumiem. Puisim no Holandes un sievietei no Brazīlijas kājas ir sarkanās pumpās un vietām asiņo. Lai arī pabiju džungļos, nekad tā arī īpaši nebiju sajutusi izteiktu moskītu klātesamību. Šovakar, kad visi šausminās par moskītiem, bet es joprojām pat neesmu uzlikusi insektu repelentu, saprotu, ka lielais vairums cilvēku moskītus pievilina krietni vairāk kā es. Kā vēlāk izpētu, tas, vai patiksi moskītiem, ir saistīts ar vairāku apstākļu kopumu, piemēram, asinsgrupa (priekšroka O grupai), izdalītais karbona dioksīds (jo lielāka ķermeņa masa, jo tas izdalās vairāk), svīšanas daudzums, apģērba krāsa (moskīti labāk saredz melno un sarkano), baktēriju daudzums uz ādas u.c.

Vakariņu laikā visi ir priecīgi, ka trīs dienas jau ir godam noietas, esam tīri un tuvojamies Machu Picchu. Šovakar arī nakšņošana civilizētākā vietā, mūsu telšu pilsētiņā pat ir bāriņš. Karolīna mudina visus uz alus iedzeršanu un viņai tas tīri labi padodas. Piedevām Villijs, par labu darbu, visam galdiņam uzsauc “inku tekilas” šotus. Vēlāk mums būšot arī iekurts ugunskurs pagalmā. Tikmēr no blakus galdiņa atskan izsauktais “Arriba, abajo, al centro, pa’dentro!” (Augšā, lejā, priekšā, iekšā!). Drīz arī mūsu galdiņa franči iesāk franču iedzeršanas spēli un dziesmas. Grupas pārcelšanās uz ugunskuru jau notiek deju soļos. Dejojam apkārt ugunskuram, Bruno mums māca sambu, citas grupas gidam tik ļoti iepatīkas ballīte, ka nu jau visas inku tekilas mums tiek uzsauktas. Armando no Salvadoras, savukārt, sajūsmina Jāņa deja Džeksona stilā, ka tiekam uzaicināti uz Salvadoru ar tekstu:”Mana māja ir jūsu māja”. Mežonīga bez gala, tāda bija mūsu visu labākā ballīte Dienvidamerikā...

4. diena: Santa Teresa-Aguas Calientes

Vakardienas trakumā visa grupa esam nobalsojuši par nobraucieniem pa zipline. Tādēļ, rīta pusē, izpaliek staigāšana, bet tā vietā mūs aizved uz Vertikal Zip Line ofisu. Mums būs jālaižas pa trosi 250 metru augstumā virs ielejas un to darīt varēs dažādos stilos, piemēram, atdarinot kondora lidojumu, kājām gaisā utt. Kopā būs jābrauc pa piecām trosēm, garumā no 500 līdz 1000 metriem, un jāpāriet iekārtais tilts. Šodienas specifikas dēļ, daudzu mūsu sejās ir manāmas pārdomas, ka labāk būtu gājuši nekā karājušies no troses ar galvu uz leju.

Jānis un Stefans gan ir tādā sajūsmā, ka, pēc instrukciju noklausīšanās, ir pirmie, kas uzsāk traukšanos pa trosēm. Pirms laišanās pa trosi, kur “pasažieris” tiek iekabināts ar kājām gaisā, apvaicājos, vai tomēr nevar standarta variantā. Pēc nolieguma instruktors sāk smīnēt un atzīstas, ka tomēr varot. Nākamajā punktā esmu jau piekabināta pie troses, kad cits instruktors vaicā:”Ar griešanos vai bez?” Saku, ka bez. Viņš mani iestumj un paspēj vien nopakaļ nokliegties:”Tātad ar griešanos!” Tikmēr Jānis, protams, ir iemēģinājis visus ekstrēmākos nobrauciena vaidus, kādi šeit iespējami.

Kad, adrenalīna piesātināta, nonāku pie iekaramā tilta, nopriecājos, ka vismaz šeit uz brīdi varēs atslābināties. Uz tilta “pašķidrā” veidā ir salikti dēlīši, pa kuriem jāiet. Vietām atstarpes starp tiem ir vien pāris centimetru, vietām vairāk par 30 centimetriem. Nospriežu, ka maziem cilvēciņiem iešana šeit varētu būt sarežģītāka, un mierīgi turpinu likt soli pa solim. Gandrīz jau esmu tikusi līdz tilta vidum, kad paliela auguma fotogrāfs sāk savu ceļu pretējā virzienā. Ar viņu ir jāsamainās uz šaurā tilta un tas pamatīgi sasveras uz sāna. Lai arī esmu piekabināta drošības trosei, praktisku apsvērumu dēļ, galīgi negribas krist lejā. Var taču sadauzīties, piedevām noteikti noķeršu paniku un nevarēšu sakoncentrēties uzrausties atpakaļ. Nevajag pat krist, kad panika tāpat ir ieradusies. Tilts joprojām pamatīgi līgojas un tā vidū soļi ir jāliek krietni lielāki, bet ir bailes netrāpīt uz nākamā dēlīša. Aiz manis nāk otras grupas puisis no Austrālijas un skaļi komentē:”Calm down, step, step, step, step...” (Nomierinies, solis, solis, solis, solis...). Nodomāju, cik jauks atbalsts, bet izrādās pusis to saka sev. Tilta galā satiekamies un sveicam viens otru, ka esam to izdarijuši. Kopīgi pārdzīvotas bailes tomēr satuvina cilvēkus...

Un nu, pēdējais nobrauciens kondora stilā. “Kondorus” pie troses piekabina mugurpusē un ķermenis atrodas horizontālā veidā ar seju uz leju. Gaidot savu kārtu gan redzu, ka brazīliešu pāris izmanto opciju nobraucienu veikt standarta variantā. Bet man, lai jau iet, kondora stilā! Sāku savu lidojumu pāri ielejai. Sāk pūst vējš no sāniem un paceļu vienu roku, kā tiku instruēta. Lidojums nostabilizējas un šķiet, ka nobraucienu veicu visai taisni. Jānis gan to visu vērojis un komentē, ka drīzāk esmu bijusi sāniskais kondors. 

Atlikušajā dienā gan šādas izklaides vairs nespīd. Atkal ir jāiet. Šodien jānoiet maršruts no Hidroelectrica līdz Aguas Calientes (1700 m) un tas vedīs gar vilciena sliedēm un Urubambas upes krastu. Mēs ejam pa ieleju un mums apkārt ir zaļi kalni. Īpaši priecājos par eksotiskajiem ziediem un brīžiem dzirdu arī pa kādai papagaiļa balsij. Maršrutā no apakšas ir redzams arī Machu Picchu kalns un dažas drupas, kas atrodas kalna sānā. Jau rīt būsim tur.

Pēcpusdienā sasniedzam Aguas Calientes pilsētiņu. Šeit nu gan viss iekārtots priekš tūristiem – visu veidu viesnīcas, paaugstinātu cenu restorāni, masāžas. Viss, ko pārgājienu pievarējušie vai ekskluzīvi ar vilcienu atbraukušie var vēlēties. Gribi vai nē, bet, Machu Picchu sasniegšanā, no Aguas Calientes izvairīties nav iespējams. Pēc četrām dienām dabā mēs pat saredzam kaut kādu šarmu šajā pilsētiņā. Bet tikai dušas un ēdiena dēļ. Šajā naktī teltis nomaina vienkārša viesnīcas istabiņa ar īstu dušu.

5. diena: Machu Picchu

Lielā diena ir klāt, mūsu pārgājiena kulminācija – Machu Picchu! Visa diena ir paredzēta Machu Picchu (2430 m) izpētei, bet iziešana no viesnīcas ieplānota nevajadzīgi agri, plkst. 4:30. Tā nu mēs ar lukturīšiem dodamies pa tumšo ceļu uz Machu Picchu ieeju. Tur tumsā jau gaida pamatīga rinda ar cilvēkiem. Kamēr gaidam, notiesājam līdzpaņemtās brokastis. Drīz vien tiek atvērti vārti un sākam stāvo kāpienu Machu Picchu kalnā. Joprojām ir tumšs un tas kāpšanu pa augstajiem pakāpieniem nepadara baudāmāku. Tā nu bars ar cilvēkiem tumsā kāpj pa neskaitāmiem pakāpieniem un rezultātā, kā rāda mans telefons, esam pievarējuši 167 stāvus. Ja man piedāvātu uzkāpt tikpat stāvus augstā ēkā, noteikti atteiktos.

Te nu mēs esam uzkāpuši kalnā un nonākuši senā pilsētā, kas atrodas debesīs! Jau kārtējo reizi atliek vien pabrīnīties par inku spēcīgo ticību un drosmi, būvējot tempļus un mājvietas tik augstu kalnos. No šejienes paveras vērienīgs skats uz citu kalnu virsotnēm, kuras ir ieskautas miglā. Lai arī apmeklētāju ir daudz, šeit valda neparasts miers.

Villijs vada tūri pa būtiskākajām Machu Picchu vietām. Pilsēta būvēta ap 1450. gadu, taču tika pamesta vien 100 gadus vēlāk, kad ieradās spāņu iekarotāji. Vēl pastāv versija, ka pilsētas iedzīvotāji miruši no bakām, kuras atveduši ceļotāji, vēl pirms spāņu iekarojumiem. Lai arī Machu Picchu atrodas 80 kilometrus no Kusko, spāņi tā arī to neatrada, tādēļ šī vieta netika izpostīta, kā tas notika ar vairums inku pilsētām.

Machu Picchu iedalās agrikultūras un pilsētas sektoros. Austrumu pusē, iespējams, bijusi dzīvojamā daļa, bet rietumu pusē sabūvēti tempļi. Būtiskākās vietas ir Inti Watana, Saules Templis un Istaba ar trīs logiem. Šīs vietas ir veltījums *Inti* jeb inku augstākajai dievībai - saulei. Inti Watana ir ceremoniālais akmens, kas novietots tieši tā, lai norādītu uz sauli ziemas saulgriežu laikā. Augstākās kārtas personas dzīvojušas atsevišķā zonā. Piemēram, amautas jeb viedo personu dzīvesvietas bijušas personalizētas ar sarkanīgām sienām, bet ñustas jeb princeses dzīvojušas trapecveidīgās istabās. Zemāko kārtu cilvēki dzīvojuši krietni vienkāršākās ēkās.  Kalnu nogāzēs ir izbūvētas terases, kas atrisinājušas zemes nogruvumu problēmas un izmantojamas agrikultūrai.

1911. gadā amerikāņu vēsturnieks un pētnieks Hirams Binghams ceļoja pa reģionu, meklējot senu inku pilsētu jeb “Inku Pazudušo pilsētu”. Tā vietā zemnieku zēns viņu aizvedis uz Machu Picchu. Tolaik liela daļa pilsētas bija noklāta ar veģetāciju, bet dažās ēkās pat dzīvojuši cilvēki. Sākotnēji pētnieks domājis, ka ir atradis Inku Pazudušo pilsētu jeb pilsētu, kura bija pēdējā patversmes vieta inkiem, pirms to impērija krita spāņu varā. Vēlāki arheologu pētījumi liecina, ka “Inku Pazudusī pilsēta” vairāk attiecināma uz citu, Vilkabambas pilsētu.

Binghams tiek uzskatīts par Machu Picchu atklājēju. Jā, jo viņa dēļ par šo vietu uzzināja visa pasaule. Diemžēl, visas inku vērtslietas jau sen kā bija “atklātas”, vēl pirms Binghama ierašanās. Villijs stāsta, ka krietni pirms Binghama un citiem, kas paviesojušies pirms viņa, šeit pabijis cilvēks ar savu “komandu” no Mollepatas. Par to vēsture klusē, jo šī cilvēka vārds saistās vairāk ar senvietu izlaupīšanu kā arheoloģiju. Šis cilvēks Machu Picchu veicis izrakumus un līdz mūsdienām klīst nostāsti par vērtslietām, kas atradušies viņa mājās un milzu zelta kausu, no kura viņš dzēris.

Binghams gan savu darbu veica godam. Ar arheoloģiskajiem izrakumiem viņš atklāja Machu Picchu sabiedrībai un uz to sāka ierasties interesenti no visas pasaules. 1981. gadā Peru valdība pasludināja šo vietu par “Vēsturisku Svētnīcu” un 1983. gadā tā kļuva par UNESCO pasaules mantojuma vietu, nosaucot to par “absolūtu arhitektūras šedevru un unikālu inku civilizācijas liecību”.

Interesanti, ka tā arī nav zināms, kāds bija pilsētas patiesais nosaukums. Par Machu Picchu tā tika nodēvēta, jo tā sauc kalnu, uz kura atrodas pilsēta (no kečua val. vecais kalns vai vecā virsotne).

Un tā dabas un vēstures piedzīvojums ir noslēdzies. Došanās uz Machu Picchu kājām priekš mums bijusi labākā izvēle, tas licis vairāk padomāt par šīs vietas vēsturi un vairāk izbaudīt nonākšanu tur. Un kāda ir lielākā vērtība šādiem vairāku dienu pārgājieniem? Cilvēki. Kopā ar grupas biedriem pavadijām piecas lieliskas dienas sarunās, smieklos un dziesmās.

Statistikas no mobīlā telefona par noietajiem kilometriem dienā:

1. diena/ 20 km
2. diena/ 25 km
3. diena/ 17 km
4. diena/ 15 km
5. diena/ 18 km

Pa visām dienām kopā 95 km un 510 uzkāpti stāvi.

Izmaksas personai:

Salkantay trek no tūrkompānijas Kusko “Liz’s Explorer” 225 USD. Viennozīmīgi varu ieteikt šo kompāniju, viss augstākajā līmenī pat par mazliet lētāku cenu kā piedāvā citas aģentūras. Sumā iekļauts:

• ieeja Machu Picchu;
• autobuss uz starta punktu Mollepata un atpakaļ uz Kusko no Ollantaytambo;
• vilciena biļete no Aguas Calientes uz Ollantaytambo;
• angliski runājošs gids un pavadonis vienā personā 5 dienas;
• lielās mugursomas līdz 5 kg nes zirgi;
• 4 brokastis, 4 pusdienas un 4 vakariņas maršruta laikā (laba ēdināšana, kas neap
• telts un matracis (tās, jau uzbūvētā veidā, katru vakaru sagaida jaunā apmetnē);
• 1 nakts hotelī Aguas Calientes.

Guļammaisa īre 15 USD. Man bija arī savējais kompaktguļammaiss, bet ar to vien nebūtu pieticis pirmajās divās naktīs.

Zip Line 30 USD.

Papildus vēl uzkodas un ūdens, ko par paaugstinātu cenu var nopirkt apmetnēs. Uzkodas biju nopirkusi Kusko, bet ūdeni gan pirkām katrai diena atsevišķi.

Kopumā, ja ceļojumā ir pietiekami laika un vēlēšanās “mazliet” izkustēties, tad Salkantay trek ir ne tikai papildus piedzīvojums, bet pat sanāk value for money. Piemēram, Machu Picchu ieejas maksa ir 38 USD, vilciens turp/atpakaļ ap 130 USD, kaut kas arī jāēd un, lai viss nebūtu vājprāta skrējienā, vismaz viena nakts jāpaliek viesnīcā Aguas Calientes. Salkantay trek tas viss jau ir iekļauts.

Ja rodas kādi papildus jautājumi, droši rakstiet – priecāšos palīdzēt!

Undii