No Austrālijas Ziemeļu pilsētas Cairns, eksotiskā un noslēpumainā Papua New Guinea ir divu stundu lidojuma attālumā, arī avio biļetes ir pieņemamā cenā, katram 260 AUS (return no Cairns, esam divi pieaugušie un divi bērni 3 un 11 gadi), lai varētu braukt pāris dienas ielūkot vismaz PNG galvaspilsētu Port Moresby.

Atkal lidmašīna! - nosaka mazā meitiņa, smagi nopūšoties, sešos no rīta ieraudzīdama mūsu transportlīdzekli(vēl atmiņā viņai daudzās lidmašīnas braucienam uz Austrāliju), bet lidmašīna šoreiz ir kompakta PNG Airlines ar Austrāļu pilotiem pie stūres un papuasu stjuartu. Lasot rīta avīzi, ēdot brokastis, un ielūkojoties nesaprotamā filmā, ko uzlicis stjuarts par Blondīni - kultūristi, vērojam mākoņu dejas virs koraļļu jūras un ar nepacietību gaidam parādamies Papua New Guineas aprises....

Papua New Guine ir valsts par ko ļoti minimāls info, kaut vai vīzu jautājums. Kad par to interesējos, - neviens neko īsti nezina, un no Latvijas ārlietu Ministrijas saņēmu e - pastu, ka iebraukšanas vīzu mums jākārto Londonā, un tā ir valsts, kur neiesaka LV pilsoņiem doties..Kaut kā neloģiski man tas šķita kā tūristam, jo tad mums savas pases oriģināli jāsūta uz Londonu? Bet papuas Jons, no PNG Airlines aģentūras Cairns, apskatot mūsu pases visu paskaidroja, - ka tūristu vīzas varam droši pirkt lidostā un vairākas reizes noprasīja, - ko mēs Papua New Guinea darīsim, piedevām ar maziem bērniem, vai mēs braucam pie kāda ciemos? Kad paskaidrojām, kad gribam ielūkoties viņu valstī, ka interese kā tūristiem, ka nevienu tur nepazīstam utt. - domīgi grozīja galvu un uzrakstīja savas paziņas telefona numuru Port Moresby, lai, ja nu kas - zvanam viņai.....

Arī viesnīcu jautājums pirms braukšanas sagādāja galvassāpes, jo gribējās visdraudzīgāko/lētāko variantu, kas bija Mapangas Misionāru māja, bet kura uz mūsu datumiem bija aizņemta - tā vismaz epastā atrakstīja. Bet tās dažas, kaut cik viesnīcas, atkal nesamērīgi dārgā cenā, un arī izvēle palikšanas ziņā liela nav.. Noskatījām, ka internetā pieciešams izskatās hotelis Malinga, - atsauksmes nebija tās pašas labākās, bet nospriedām, ka pāris naktis jau nekas slikts mums nenotiks izvēloties lētās naktsmājas........

Papua New Guinea savu salas arhipelāgu dala ar Indonēzijai piederošo Jaungvineju, un pirmais eiropiešu kontakts ar salu bija 16 gadsimtā portugāļu pētniekam Jorgem Menesam, kas apskatot salu nosauca to pa Ilhas dos Papuas(Land of Fuzzi haired People), tad līdz 1800. gadam bija klusums, kamēr nesarosījās un pamazām piekrastē viens aiz otra neuzradās Eiropas misionāri, tirgotāji un kolonisti.. tika dalītas tiesības uz Papua New Guineu gan vāciešiem, britiem, Holandiešiem utt, bet pēc otrā pasaules kara PNG nonāca Austrālijas pakļautībā līdz 1975 gadam... visi vairāk uzturējās piekrastes rajonos un tika uzskatīts, ka Papua New Guineas vidiene ir pārāk neviesmīlīga, lai kāds tur varētu dzīvot, un šo reģionu neviens tā īsti nepētīja līdz 1930 gadam, kad Eiropas pētnieki meklējot zeltu atklāja vairāk kā vienu miljonu iedzīvotāju, kas dzīvoja auglīgajās kalnu ielejās PNG Augstkalnes vidienēs, un piekopa kultūru, kas nebija mainījusies kopš akmens laikmeta....Izturīgās teritorijas, kalnainie apvidi un necaurejamie tropu meži bija sadalījuši papuasus daudz un dažādās ciltīs, kam katrai bija sava valoda(apmēram 800 dažādu dialektu), kultūra un attīstība, tā dodot pasaulei vienu no aizraujošākajām un daudzveidīgajām kultūrainām. Ir reģioni dienvidu pusē, kur vēl joprojām (kā runā) tiek piekopts kanibālisms, augstienē vēl pēc savām paražām dzīvo daudzas ciltis, interesantākā ir Huli etniskā cilts, ko atšķir pēc to unikālajām rotām personīgajām milzīgajām parūkām, kas tiek veidota no dzīves laikā savāktajiem matiem, un kura atklāta tik pirms apm. 60 gadiem. Aiz lidmašīnas loga beidzot tālumā virs mākoņiem ir izspraukušās Papua New Guineas kalnu smailes. tāda nereāla sajūta, un liekas, ka tā arī varēja justies Meness atklājot Papua New Guineu, jo tādas sajūtas - vārdos neaprakstāmas, jo šo zemi tik iedomājos bērnībā lasot Zila Verna romānus, un nekad, pat pārdrošos sapņos nebiju domājusi, ka kādreiz tur es ar būšu kāju spērusi...

Tuvojoties Port Moresby esam jau pielipuši pie lidmašīnas loga un sajūsminamies par fantastisko jūru, kas ir tik tirkīzzaļi zili caurspīdīga, kad liekas redzam pat zivis un koraļļus... Kalni un ielejas, sulīgas krāsas, fantastiskas saliņas un jūra - tāds ir pirmais iespaids no lidmašīnas par Papua New Guineas dabu, kas ir ļoti līdzīga Austrālijas Ziemeļu daļai......

Esam klāt starptautiskajā Port Moresby lidostā Papua New Guineas galvaspilsētā. Ir ļoti silts, pat karsts un liels mitrums. Aizejam izmainīt Kinas(apmēram 100Kinas - (25LVL), un pasu kontrolē pērkam vienreizēju tūrisma vīzu katram pa 100Kinām. Vīza tiek ielīmēta pa visu pases lapu, un nopētu, ka derīga divus mēnešus... Apskatoties apkārt redzu, ka bez mums lidostā ir daži skarba paskata piedzīvojuma meklētāji, trīs eiropieši ekipējušies ar daivinga atribūtiku, un viens biznesa kungs, un tad esam mēs un papuasi - visapkārt vieni vienīgi papuasi...

Izejot no lidostas situācija mainās - esam tikai mēs un vieni vienīgi papuasi. Tikai tagad nāk pretī sieviešu un vīriešu kārtas papuasi ar sarkaniem zobiem,..(kā vēlāk noskaidrojām, tāda paskata cēlonis ir viņu zaļais Beteles rieksts, ko var atrast augam un tirgojam Papuanew guinejā uz katra ielas stūra un ir ļoti populārs vietējo iedzīvotāju ikdienas dzīvē. Beteles riekstam piemīt nomierinoša, stresu mazinoša iedarbība gandrīz kā viegla narkotika., kas apreibina un nomāc bada izjūtu un iekrāso muti un zobus sarkanus, bet skats ir diezgan baiss, un prātā nāk kanibāli......).šī masveida aizraušanās ar Beteles rieksta košļāšanu bīstami piesārņo apkārtni, jo ļoti jāseko tam, lai ejot pa ielu neiekāptu izspļautajos Beteles rieksta atkritumos...

Sagatavojam 20 kinas taksim, un tik tā beidzot skaudri saprotam, ka joki beigušies, ka valsts ir tieši tāda par kādu mūs brīdināja arī Ārlietu Ministrija, un arī takši visi ir apbružāti, ka braukt ar viņiem liekas riskants pasākums. Redzu garām pabraucam taxi, kam par numuru kalpo uz kartona uzrakstīti cipari piesieti mašīnas aizmugurē.......Skatos, ka taxis, ko varam paņemt ir par piecām kapeikām labāks par taxi ar kartona numuru, bet nav vairs starpības gaidīt ko labāku.....gribam ātrāk redzēt viesnīcu.........Piebraucot pie viesnīcas - , kas vairāk atgādināja baraku ar dzeloņdrāžu maziem logiem, un blakus viesnīcai nesaprotama celtne, ar uzrakstu, ka tas ir naktsklubs - tad nojaušu, ka tas, kas ar mums notiek, varētu saukties no sērijas - vakars uz ezera(jebšu vakars Papua New Guinea!!)..Un arī viesnīcas receptore mums iesaka, lai mēs te nepaliekam ar maziem bērniem, bet ziņkārība liek palūgt parādīt pasūtīto istabu. Šausmas jau pārņem pagalmā, kas pilna no ielas ieklīdušiem briesmīga izskata apreibušiem papuasiem - ballētājiem........

Paverot istabiņas durvis nāsīs iesitās smārds, kas uzsit mums visiem vēl lielāku nelabumu, un acīm paveras tāda it kā "uzfrišināta" it kā viesnīcas istaba, kas nerada nemazāko ticību uz kaut mazāko higiēnu normu ievērošanu, - aber lūdzu, un cena 100AUD par nakti.......

Feini, ir dienas vidus, karsts, bērni grib ēst, dzert - tualeti, esam PNG, apkārt izskatās krimināli, viesnīca mums nav!... Izlemjam, ka brauksim uz Eli Beach hoteli, ko internetā iepriekš biju noskatījusi kā labu esam, bet dārgu - 500 AUD par nakti. Ņemam taxi un braucam. Viesnīca tik tiešām izrādas pilntiesīga četriniece zvaigžņu ziņā. "Viesnīca pārpildīta !" - , mums smaidot pasaka viesnīcas recepcija, - " nav neviena numuriņa!", meitene no recepcijas atbild uz mūsu izmisīgo jautājumu, un vēl piebilst, ka šīs dienas viesnīcu esot okupējuši burāšanas sacensību dalībnieki..

Mums jau zināma deva saspringuma, bet zinu, ka visiem risinājumiem vienmēr būs atrisinājums, galvenais lieki tagad nestresot, bet ļauties situācijas pavērsieniem - jo notikumi ir neikdienišķi, varētu pat teikt traki, un nēsam raduši nolaist rokas un padoties...Ir jau mazliet aprasts ar Port Moresby skarbumu arī Elis Beach apkārtne kaut nekārtīga, bet daba ir īpatnēji skaista, - turpat pludmale, un tālumā kā pudiņi ir izmētātas dažādu izmēru saliņas, par silto piekrastes ūdeni priecājās mazi papuasu bērneļi.. ķeru mirkļus ar foto un "štukojam" variantus, ka brauksim uz Missionāru māju - cerams, ka ārā mūs neviens nedzīs, komfortu mums nevajag - galvenais, - lai ir tīrs un drošība.... vēl jau arī ir PNG Airlines Jona iedotais telefona numurs.....

Staigājam šo PM pilsētas daļu, un skatamies, ka esam uz ielas vienīgie ne papuasi, visi mūs pastiprināti vēro un sajūtam, ka mums ir uzradies "pavadonis", kam laikam interesanti, ko mēs te tā vazājamies,....

Ņemam atkal taxi un skaidrojam, ka gribam uz Misionāru centru, izskatās, ka taxists zina ko gribam no viņa, bet uztaisa ekskursiju aizvedot mūs uz citu luterāņu māju, kas ir pārpildīta un cilvēki guļ uz grīdas... Nu būs vēl lielākas ziepes, klusība domāju, un lūdzu lai notiek brīnums, un varam palikt Mapangas Misionāru centrā

..............

Mūsu acu priekšā beidzot normāla paskata celtne, apkārtne tīra un sakopta, un uzraksts uz mājas Mapanga Missionar, liek saprast, ka esam klāt... un ir tik liels prieks paverot centra durvis beidzot redzēt eiropiešu sejas, spodras telpas un beidzot ir arī drošības sajūta, - paņem no mums 200 AUD pa nakti, un izrādās, ka viesu nams ir vairāk kā brīvs, jo esot atteiktas istabiņas... Viss kārtībā, esam neizsakāmi priecīgi par tādu pavērsienu, un tad tik pa īstam apjaušam patieso realitāti - ka PM ir ļoti, ļoti skarbi, un ka mums ir baigi noveicies.........

Bērni atraduši mantas un spēlējas, bet pie manis piesteidzas Mapangas saimniece un sāk skaidrot, lai es tādos īsos šortos nedomāju uz ielas rādīties - ka man var uzbrukt krimināli noskanoti papuasi.Ko nu!!, - ir līdzpaņemti tik svārki, bet tie ar īsi, un citu drēbju man nav, jo ārā ir mežonīgs karstums!!.... ok, mēģinu atlocīt šortus uz garāko variantu, lai kaut cik aizsedz stilbus....

Nopētam apkārtni un redzam, ka katra māja ir apjosta ar pēc iespējas augstāku sētu, kam galā uzkrauts riktīgs dzeloņdrāšu mudžeklis. Mūsu viesu nama drošības puiši ir nopietni papuasi, kas izrādās tīri lādzīgi un labprāt pastāsta mūs interesējošu info. Apprasamies pa kanibālismu - vai nēsot izrunāts??, - nē, nē, taa esot vēl kaut kur dziļos kalnos!!!. - tā papuasi..

Redzam, ka PNG cenas visam ir ļoti lielas un apsardze mums stāsta, - ka pašā galvaspilsētā lielā vairumā ierodas papuasi no kalnu teritorijas, kam nav ne darba ne saprašanas kas ir labs un slikts un galvenais vadmotīvs viņu rīcībai ir pirmatnējie instinkti - lai izdzīvotu skarbajā pilsētas realitātē, viņi laupa, zog, izvaro utt, protams, tādi nav visi, bet kolīdz satumst, pilsētā uz ielas ārā labāk nerādīties..

Liekam doto info aiz auss, un dodamies skatīt ko jau varam - galvenokārt redzam uz ielām valdošo lielo nekārtību,. - visur ir saspļaudīts Beteles sarkanie pleķi. Izlemjam aiziet līdz pilsētas centram, kas pilns ar tur pulcējošajiem papuasiem, kas cenšās viens otram ko nopārdot vai vienkārši tāpat kavē savu laiku..Liekas valsts kā arī pilsēta iet grūtu attīstības ceļu tās neveiksmīgi izvēlētās politikas dēļ, kaut sala ir bagāta ar atradnēm un lauksaimnieki veiksmīgi kultivē kafijas un palmu plantācijas. Spēju tik iedomāties, kā Papuanew guineja būtu attīstījusies, ja būtu palikusi Austrālijas pārvaldībā, bet par to vairs tik liecina iesāktās un nepabeigtās ietves, ceļi un citas Austrālijas infrastruktūras iezīmes...

Ir savādi, ka visi papuasi ar bērnišķīgu interesi mūs atklāti vēro un pēta, bet tad skaidroju savām meitenēm, ka Rīgā noteikti mēs ar nespētu slēpt ziņkāri, ja mūsu pulkā būtu ieklīdis kāds kolorīts papuass.

Nospriežam, ka jāiegūst pēc iespējas vairāk info ko apskatīt, jo, protams, ka nevienu tūrisma informācijas centru uz ielas nemanījām un tadi tur vispār nav, un arī saprotam, ka tūrisma objekts ir pati Port M oresby un PNG kopumā... Vakarā runājamies ar eiropieti, kas dzīvo kalnos un uz pilsētu atbraukusi darīšanās un paliek Mapangā. Izrādās viņa zina, Latviju, un izstāsta - cik patiesībā PNG ir skaista ārpus pilsētas. Kā papuasi dzīvo mazos ciematos kalnos un nodarbojas ar lauksaimniecību, zvejniecību, medībām, amatniecību. Cik savdabīga ir viņu kultūra un tradīcijas. Cik auglīgas ir viņu augstienes, un cik garda ir tur izaudzētā kafija un tēja. Tā iespējams būtu putnu vērotāju paradīze ar 700 salā mītošajām putnu sugām, viens no tiem unikālais paradīzes putns ir Papua New Guinejas nacionālais simbols, un šā krāšnā putna spalvas rotā daudzu cilšu parūkas, jo papuasi tic, ka izrotājoties ar skaistā un graciozā putna spalvām tā spējas iemiesosies viņos..Diemžēl, tas būtiski samazina šo putnu populāciju un tie patvērumu meklē dziļāk biezokņos tālāk no apdzīvotām vietām un cilvēka acīm...

Apmeklējam vietējo tirdziņu - kur uzmanību piesaista kokā grēbti interesanta paskata suvenīri - maskas. Darinājumi ir interesanti un ļoti īsti, jo turpat uz vietas redzu kā vīrelis veido kokā paradīzes putnu, papuasiete tamborē jaunu somiņu un ver krellītes. Cik jauki, ka papuasi nav uzbāzīgi, kā turki vai ēģiptieši nospriežu, jo nevaru vien beigt priecāties par viņu jaukajiem darbiem, un viņi man to arī ļauj darīt, kautri smaidot un rādot ar vien skaistākas greznumlietiņas..

Esam mazliet iepazinuši PortMoresby un apkārtni - un saprotam, ka noteikti līdz galam neiepazītā Papua New Guinea mūs vilināt vilinās atpakaļ ar savu nezināmo, neizprasto dabas mežonīgo skarbumu un īstumu, kas ļauj justies nevis kā tūristam, bet piedzīvotāju meklētājiem, ko arī izbaudījām uz savas ādas.

Noskaidrojām un izpētījām, kad vislabākās niršanas vietas ir otrpus salai Madangā, kas ir ļoti gleznaina pilsēta ar skaistiem koraļļu rifiem, kas ir mājvieta daudzām retām zivju un augu sugām, kā arī īpaši aizrautīga varētu būt niršana tur pie Japānas cīnītāju vrakiem kas atdus jūras dzelmē.. paši pārliecinājušies, ka neskatoties uz lielo nekārtību pat pilsētā -  dabas krāšņumu tā nevar aizsegt, - jo tāda floras un biofaunas bagātības koncentrācija ir tikai un vienīgi PNG.... vienīgi "vilšanās", ka negadījums ar fotoaparātu ir izdzēsis lielāko daļu sabildētā, kas vairs tikai atmiņā.....un iespējams tas uz atgriešanos.