Kā parasti, visas bildes blogā, šeit ieskatam krāšņākās

Ziemeļīrija – vieta, kas atrodas uz Īrijas salas, tomēr ir daļa no Apvienotās Karalistes. Tā ir sala, kurā dažas no populārākajām ekskursijām šobrīd ir saistītas ar Troņu Spēļu filmēšanas vietām. Šeit arī atrodas viens no gleznainākajiem piekrastes ceļiem Eiropā un te ir neskaitāmās mazas pilsētiņas, no kurām gana daudzas sākas ar “Bally-“. Balīkāstla, Balīmena, Balīmanī, Balīgalī, Balintoja un citas. Izrādās, tulkojumā no gēļu valodas baile na nozīmē “vieta”. Tā nu mēs dodamies uz daudzām mazajām “vietām” Ziemeļīrijā.

Tieši divas nedēļas pirms brauciena sāku katru dienu pārbaudīt laika prognozi, un, jo tuvāk izlidošanas datumam, jo sliktāk. Visbeidzot, dienu pirms izbraukšanas prognoze rādās pavisam drūma, sola vien 8-10°C, mākoņus un stipru lietu. Nopūšos, vasaras drēbes atstāju mājās, un paņemu līdzi pārgājienu apavus, vairākas jakas un cepuri. Slikti laikapstākļi mani neatturēs no brauciena! Cepure, starp citu, tiešām ļoti noder.

LATVIEŠI ĪRIJĀ

Mūsu ceļš sākas Dublinā, kas nemaz neatrodas Ziemeļīrijā, taču šoreiz pilsētas nav brauciena galamērķis, Dublinu un Belfāstu atliekam kādai citai reizei. Izlasot Belfāstas nosaukumu, atmiņā ataust kādreiz ziņās redzētās demonstrācijas ar policistiem ar dūmu raķetēm un kāds brita stāsts par samazināto atkritumu urnu daudzumu, baidoties no spridzināšanas draudiem. Protams, ja vien nebūtu gana ar slikto laika prognozi, divas nedēļas pirms brauciena, Lielbritānija paziņo, ka palielina terorismu draudus līdz otram augstākajam līmenim pirmo reizi piecpadsmit gadu laikā. Tas gan šoreiz mani nesatrauc, jo ar Belfāstu sastapšos tikai tik, lai, pabraucot tai garām uz M2 šosejas, tiktu līdz pirmajai mazajai piekrastes pilsētiņai.
Pie Dublinas lidostas sagaidām auto nomas autobusu, kuram pie stūres ir … Ainārs! Latvietis, kurš šeit dzīvo jau divpadsmit gadus un latviešu valodā runā nu jau ar nelielu akcentu. Kad gribam sēsties busiņa aizmugurē pie pārējiem pasažieriem, Ainārs aicina, lai tak nākam blakus!

Tā nu sēžam priekšā, blakus šoferim, un pamanām Laimas saldumu kasti uz priekšējā paneļa. Ainārs ir priecīgs satikt tautiešus, iztaujā mūs kāpēc esam atbraukuši un ko gribam apskatīt, vai tiešām tikai dabu skatīties un ne pie viena ciemos ne? Viņš smaidot stāsta, ka parasti gan viņam nejautā vai viņš ir no Latvijas, uzskata par poli. Vācieši gan mēdzot jautāt vai viņš no Baltijas valstīm. Ainārs stāsta, ka lidostā strādā daudzi latviešu, un Īrijā tie ir visur. Tomēr visa brauciena laika nevienu citu latvieti gan vairs nesatiekam, varbūt Ziemeļīrijā viņu ir mazāk.
Kāpjot laukā no busiņa pie nomas, Ainārs vēl stāsta kā labāk apbraukt maksas ceļu atgriežoties lidostā un saka, lai uzmanāmies, braucot pa kreiso ceļa pusi! Tāpat arī brīdina, ka īru numurzīmes Ziemeļīrijā varot mums radīt problēmas, jo tās “tur nemīl”.

GRIBĒJĀT AUTO? BET VAI DIVI TAUKŠĶI JUMS IR?

Internetā jau laicīgi pierezervēta un apmaksāta automašīna, kuru atļauts izvest uz Ziemeļīriju, izrādās, visu auto nomu noteikumi to nemaz neparedz. Šoreiz izvēlamies automātisko ātrumkārbu, jo braucot pa nepareizo ceļa pusi negribēsies domāt par vēl vienu lietu, īpaši, pa šaurajiem, līkumainajiem lauku ceļiem braucot. Pirmais nepatīkamais pārsteigums, ka auto noma tiešām grib 2220 eur depozītu. Piemaksājot vēl 30 eiro dienā var vienoties par mazāku depozītu, bet tad sanāk samaksāt gandrīz tikpat, cik jau samaksāts par pašu auto īri, un nopirktā pašriska apdrošināšana kantori neinteresē. Te vis nav ASV, kur par 20 dolāriem dienā var braukt uz nebēdu! Kad beidzot vienojamies, dodamies pie auto, kurš ir apdauzīts pilnīgi no visām pusēm, šķiet, ka uz pilnīgi katras detaļas ir pa buktei vai skrambai, kas jau sākusi rūsēt. Pieņemšanas-nodošanas aktā gan vairums skrambu nemaz nav atzīmētas, tādēļ jāiet atpakaļ pie lodziņa lūgt tomēr atzīmēt visus bojājumus. Depozīts nu liekas lielāks nekā šobrīdējā automašīnas vērtība!

BEIDZOT CEĻĀ!

Izbraucot no Dublinas, spoži spīd saule un vienlaicīgi līst lietus. Izrādās, ka ir diezgan silti, un seko trešais nepatīkamais pārsteigums – automašīnai nav kondicioniera, kaut arī nomas līgumā tāds bija paredzēts. Pēc brīža saprotam, ka auto arī neripo tik labi, ka gribētos, braucam pa lielo šoseju ar 120 km/h, mašīna dīvaini dreb. Pa lielo šoseju braukšana neizskatās nemaz tik piņkerīga, galvenais, jāturas savā joslā, jo pirmajā brīdī tomēr to kreiso pusi tik labi nejūt. Vismaz pagrieziena rādītāji un slotiņas pie stūres atrodas turpat!

Jo tuvāk esam Ziemeļīrijai, jo skaistāki skati paveras visapkārt – dažādu zaļo toņu pļavas, kuras vienu no otras atdali dzelteni, ziedoši krūmi, kupli, tumši mākoņi virs galvas, un pat brīžiem paspīd saule. Ceļš no Belfāstas līdz otrai krasta pusei, kur dodamies mēs, ir ap 150 km, taču ir salīdzinoši līkumots un šaurs. Kad nokļūstam līdz pirmai mazajai pilsētiņai Karikfergusai, kura gribējām apskatīt viduslaiku pili, gāž kā no spaiņa, un nolemjam doties tālāk cerībā, ka varbūt laiks uzlabosies. Un uzlabojas! Pēc piecpadsmit minūtēm ir koši zilas debesis ar dažiem baltiem mākoņiem, ir dažus grādus siltāks un noskaņojums uzlabojas. Nolemjam braukt tā, ka apstāsimies tur, kur vien vēlēsimies, ja būs skaisti vai kāda norāde uz apskates vietām. Pirmā tāda vieta ir Islandmagee pussala, kur atrodas Gobbins klintis un skatu celiņš. Izrādās, tiltu un tuneļu sistēma, kas radīta 20.gadsimta pirmajos gados, lai apskatītu klintis un tur dzīvojošos putnus, bijusi slēgta teju piecdesmit gadus, un tikai šogad aprīlī ir atvērta apmeklētājiem! Nolemjam vispirms ātri apbraukt apkārt pussalai. Ceļi paliek aizvien šaurāki, bet acis žilbst no tā cik zaļa ir apkārtne! Pļavas ir aitu un jēru pilnas, dažviet mana pa kādai govij, taču uz ceļa nevar apstāties nevienā vietā un ne uz brīdi. Šeit abu virzienu kustībai paredzētā braucamā daļa ir aptuveni trešdaļa no Čaka ielas platuma! Pēc kāda līkuma skatam paveras fantastiska Brown’s Bay pludmale, kur ir vieta piknikam un kur izskrieties suņiem. Līdz šim pludmale bijusi populārākā apmeklētāju apskates vieta uz pussalas, taču droši vien tagad Gobbins klintis būs pirmajā vietā. Te smaržo pēc jūraszālēm un lauksaimniecības. Turpmāk šādas pludmales un līcīši paveras skatam teju ik pēc pāris kilometriem. Kad tiekam līdz Gobbins pagriezienam, atkal sāk gāzt lietus… Šķiet, lietus mākonis kustās tajā pat virzienā kā mēs!

Turpinot ceļu gar krastu, redzam neskaitāmus mazus ciematiņus, pilsētiņas, klinšainus krastus un mazas pludmalītes. Ir sestdienas rīts, gar krastu pastaigājas ģimenes, pārīši un kādas pilsētas kanālā peld pīles. Pēc pirmā skata gluži tādas pašas, kā Latvijā, tēviņam zaļa galva, tikai mātīte izskatās mazliet raibāka. Kad tās piepeld tuvāk, izrādās, ka tās ir gandrīz divreiz lielākas par parastajām pīlēm! Sapratušas, ka tās nebarosim, pīles aizpeld prom. Bet mēs ejam uz jahtu piestātni, kurā ir ārkārtīgi mierīgs ūdens. Tik mierīgs un tik caurspīdīgs, ka redz katru krāsaino ūdenszāli!
Ik pa brīdim apstājamies pie ceļa, lai apskatītu aitas, klintis, vērotu mākoņu krāvumus tālumā (kur jau atkal līst), taču mūs lielākoties pavada saule. Pati Ziemeļīrijas smaile slavena ar Glenns of Antrim jeb Antrimas ielejām, kas tiek uzskatītas par vienu no skaistākajām vietām uz salas. Šeit ir deviņas ielejas, kas sniedzas no Antrimas plato līdz krastam. Patiesībā, tik tālu redzētās vietas liek domāt, ka Ziemeļīrijā visur ir skaisti!
Tā kā laiks turpina būt labs, sākam prātot par to kā vakarā brauksim uz Giant’s Causeway, vienu no pasaules skaistākajām un arī neparastākajām vietām, kas ir galvenais ceļojuma galamērķis, ja reiz laikpastākļi ir tik labi! Tomēr plāni ir tam, lai tos vēlāk mainītu.
Kādā brīdī ceļš no krasta aizlokās dziļāk vidienē, un uzreiz manāmas atšķirības dabā – vispirms koki, kas apauguši ar efejām, tad apkārt tiem papardes, rada pirmatnēju sajūtu. Līdz pat viduslaikiem visu Īrijas salu klāja biezi meži, bet mūsdienās tie ir vien 11% no salas, salīdzinājumā, citur Eiropā tie ap 35%.

Pēc dažiem kilometriem pilnībā nomainās ainava. Zaļo pauguru vietā tagad ir ar brūni dzeltenīgu zāli noauguši lauki. Tur aizvien ir aitas, taču liekas, ka esam atgriezušies oktobrī, jau atkal sāk līt un paliek arvien aukstāks. Pēc brīža ieraugam tiltu pāri brūnam laukam, kura apakšā kaut kas burbuļo. Izrādās, šis ir slavenais izzūdošais ezers Loughareema. Ezers atrodas uz kaļķakmens virsmas, un tam ir viena drenēšanās vieta, kas stipra lietus laikā mēdzot aizsērēt un tad ūdens līmenis ceļas – pat seši metri un vairāk, un ceļš iet tieši pāri ezeram! Savulaik ceļš bijis zemāks un 1898.gadā te gājis bojā kāds pulkvedis un viņa zirgi, jo ezers bija pārplūdis, bet pulkvedis gribēja pagūt uz vilcienu un dzina karieti pāri ezeram. Kopš tā laika leģenda vēsta, ka šeit aizvien spokojoties kariete ar zirgiem. Mūsdienās ceļš ir krietni augstāks, tāpat arī uz tā uzceltas akmens barjeras, lai nevienu nepiemeklētu pulkveža liktenis un nerastos jauni spoki.

GIANT’S CAUSEWAY: BŪT VAI NEBŪT?

Jo tuvāk braucam viesu namam, jo sliktāki paliek laikapstākļi. Šķiet, saulriets pie Giant’s Causeway vis nesanāks. Nolemjam vispirms braukt uz viesu namu. Šoreiz dzīvosim tādā kārtīgā viesu namā, Causeway Lodge, kas atrodas pie Bušmilzas pilsētas. Tas ir neliels divstāvu namiņš, kurā ir padomāts par pilnīgi visu, izņemot internetu – šodien tas nestrādā un mums nav iespējas apskatīties vakariņu vietas nosaukumu un adresi. Burtiski dažas dienas pirms brauciena nejauši uzzinu, ka kāda sieviete, ar kuru teju desmit gadus atpakaļ mācījos kopā kursos ASV, ir tieši no šīs vietas, tā kā uzturam kontaktu sociālajos tīklos, viņa ieteica vakariņu vietu, atceros tikai to, ka nosaukumā kaut kas bija par nāriņām, taču neesmu pārliecināta, kurā mazajā pilsētiņā restorāns. Izrādās, viņa vasarā mazajā Bušmilzas pilsētiņā svinēs kāzas, viesnīcā, kuru gribēju norezervēt arī es, bet kas bija pilnībā aizņemta, tādēļ paliekam viesu namā, par ko gan šoreiz ir prieks. Viss cits namiņā ir vislabākajā kārtībā – mājīga istabiņa, kur blakus tējkannai ir arī burciņa ar cepumiem, vannasistabā ir halāts un čībiņas, viss ir jauns, tīrs un šeit tiešām ir patīkami atrasties. Uzreiz jūt, ka šī nav vis liela, bezpersoniska viesnīca. Mājā mūs ielaiž īpašnieces mazmeita, kas arī iesaka, ka vakariņot labāk doties uz Portrašu, jo Bušmilzā viss sestdienas vakarā jau ir aizņemts. Par laikapstākļiem viņa arī zina teikt, ka šeit ir Ziemeļīrija un viss var mainīties kuru katru brīdi, un lai mēs nekreņķējoties. Nolemjam, ka brauksim, kā ieteica īpašnieces mazmeita – uz Portrašu. Braucot uz pilsētu pamanām daudzas ceļazīmes, kas norāda uz skatu punktiem, dažos arī pieturam, taču līst tik ļoti, ka pat neizkāpajm laukā. Lietus mākonis viennozīmīgi mūs ir noķēris!

Beidzot iebraucam Portrašā, kurš sagadīšanās pēc pēkšņi ieraugu ieteikto restorānu – Mermaid! Braucam apkārt kvartālam, cenšoties atrast kādu stāvvietu, bet viss ir aizņemts. Beidzot atrodam stāvvietu, tā ir teju divus kilometrus no restorāna. Bet, tā jau ir okeāna krastā, un ievērojam, ka tālumā sāk skaidroties. Varbūt tomēr šodien ir cerības uz labāku laiku? Nolemjam iztikt ar veikala sviestmaizēm un piecas minūtes vēlāk, kad izejam no veikala, aizvien līst, taču koši spīd saule. Kur ir varavīksne?! Ātri braucam uz skatu punktiem ārpus pilsētas un pa ceļam to arī ieraugam – košāku un biezāku nekā jebkad citur redzētās. Atmiņā ataust lasītais par īru folkloras draiskajiem gariņiem, leprekoniem, kuru zelta podi ir aprakti zem varavīksnes.

Skatam paveras fantastiskas klintis, šalcoša zila jūra un cauri mākoņiem laužas saules stari. Ko lai ķer, ko lai grābj? Līdz saulrietam vairs nav daudz laika, tādēļ braucam uz Balīkāstlas pilsētu, aiz kuras bija augstākais skatu punkts apkārtnē. Te krāšņi paveras jūrā zūdošā saule, koši rozā mākoņi un salas tālumā, aiz kurām redzama Skotija. Tā kā bija paredzēts braukt vien vakariņās nevis fotoekspedīcijā, līdzi nav ne siltās filca jakas, ne piemērotie apavi, un pa slapjo zāli drīz vien nobrienamies gluži slapji. Ir tikai 9°C un nemaz vairs nav omulīga sajūta. Tomēr redzēts burvīgs saulriets un saules izgaismota mirdzoša zāle ar tūkstošiem pieaugušu un mazu aitiņu. Aitas te ir dažādas – gaišu vilnu un tumšām galvām, dažas pavisam tumši brūnas, citas pavisam maziņas, un citas noaugušas ar vilnu. Nosaluši un izmirkuši, tomēr esam ārkārtīgi priecīgi par izbraukumu gar krastu. Kā vienmēr, vislabākā kamera ir tā, kas ir līdzi, un to gan mēs viesu namā neatstājām!

GIANT’S CAUSEWAY

Giant’s Causeway ir viena no skaistākajām un zināmākajām vietām Ziemeļīrijā, 1986.gadā iekļauta UNESCO Pasaules mantojumu sarakstā. Ar ko šī vieta ir tik īpaša? Aptuveni 60 miljonus gadu atpakaļ apkārtne bija vulkāniski ļoti aktīva, un, notiekot izvirdumam, šķidrais bazalts izvirzījās cauri krīta slānim un izveidoja plato. Lavai atdziestot, izveidojās plaisas, no kurām radās neparastas, lielākoties, sešstūrainas kolonnas. Tas arī ir galvenais iemesls, kādēļ katru dienu šo vietu apmeklē tūkstošiem cilvēku. Īru leģenda gan ir gandrīz tikpat interesanta, kā patiesā rašanās vēsture. Pāri jūrai, skotu Staffas salā ir līdzīgas kolonnas, kas radušās no šī paša lavas ceļa, tādēļ viena no leģendām vēsta, ka šis ir bijis gigantu bruģēts celiņš, ko gigants Bennandonders iznīcinājis, bēgot no milža Fiona. Savukārt Fions patiesībā iebaidījis pretinieku pārģērbjoties par bērnu, jo Bennandonders domājis, ka, ja reiz Fiona bērns ir tik liels, cik gan milzīgam jābūt pašam Fionam!

Lai apskatītu Giant’s Causeway, nepieciešams samaksāt 9 mārciņu ieejas maksu. Izrādās, tā ir maksa, lai ieietu apmeklētāju centrā, pašā dabas parkā ieeja ir bezmaksas, taču apmeklētāju centrā var novietot automašīnu, ir kafejnīca, labierīcības un suvenīru veikals.
No rīta šeit vēl ir kluss, taču, jo tuvāk pusdienlaikam, jo vairāk cilvēku sarodas. Jūdzi garo taku var mērot paša spēkiem vai arī samaksāt 3 mārciņas par braucienu ar autobusu. Arī šeit novērojam mainīgos Ziemeļīrijas laikapstākļus. Brīžiem debesis nomācas pelēkas un smidzina, tad atkal skaidrojas un sešstūrainās kolonnas izgaismojas saulē, bet cepure, daudzās jakas un galvenais, kapuce, noder. Nolemjam, ka šī patiesi būs tā vieta, kur atgriezīsimies uz saulrietu! Darbinieks mums stāsta, ka vakarā droši varam likt auto tālākajā stāvvietā, tik vēlu to neviens vairs nepieskata, un, galu galā, mums ir biļetes, kas derīgas diennakti. Vakarā gan satiekam vietējos fotogrāfus, kuri ar savām automašīnām brauc līdz pat pašam krastam, nevis divdesmit minūtes nāk no tālākās stāvvietas, kā to darījām mēs! Patiesībā, arī pa dienu, ja uz parku brauc vairāki cilvēki, auto var novietot viens – biļetes pārbauda pie izejas, un pasažieri var sakāpt auto autobusa pieturā, nevis stāvvietā.

Vakars ir drēgns, taču pa ceļam manam daudzus mazus trusīšus pļavās, mitrā zāle mirdz saules staros un debesis paliek arvien skaidrākas. Vakaros apmeklētāju ir krietni mazāk, galvenokārt, tie ir profesionālie fotogrāfi un un japāņu tūristi, kas, ietinušies viesnīcas halātos, cenšas kaut ko ātri nofotografēt.

FILMĒŠANAS VIETAS

Ziemeļīrijas krasts ir ļoti populāra vieta Troņa spēļu fanu vidū, jo ik pa brīdim redzam dažādas norādes par vietām, kas redzamas seriālā. Tā kā to neskatāmies, vēlāk ar interesi salīdzinām savas fotogrāfijas ar internetā atrodamajām, un patiesi, visas galvenās apskates vietas reģionā ir iekļuvušas kadrā. Filmēts ticis gan pie Dunluces, gan Dunsaverikas pilsdrupām, kuras mēs redzējām starp dubultu varavīksni!

Tāpat arī iemūžināta Dark Hedges aleja, kurā aug 18.gadsimtā stādītie dižskabārži. Aleja ir patiesi iespaidīga, tikai diemžēl neapdomīgie atpūtnieki tajā atstāj automašīnas, katrs savā galā, un gaida viens uz otru, lai nofotografētu kadru bez cilvēkiem, pūš un elš un lamā citus, kaut paši ir tikpat ļoti pie vainas. Apzinīgu tūristu, kas atstāj automašīnas norādītajā stāvvietā, nav daudz.

Vēl kāda slavena apskates vieta netālu no Giant’s Causeway ir Carrick-a-Rede piekaramais tilts. No 1755. līdz 2002. gadam katru gadu no krasta uz blakus esošo salu zvejnieki pārmeta piekaramo tiltu, savulaik šādi varēja noķert pat 300 lašus dienā, bet 2002.gadā tie bija tikai 300 laši visas sezonas laikā, tādēļ zvejniecībā šo tiltu vairs neizmanto. Iemesls kādēļ zveja veicās tik labi bija vienkāršs, pie salām ir dziļāks ūdens nekā pie krasta, un tā viegli varēja tikt klāt pie migrējošajiem lašiem.

Tilta nosaukums radies no salas nosaukuma, kas tulkojumā nozīmē “akmens ceļā” jeb Carraig a’ Ráid. Savulaik tiltam margas bija tikai vienā pusē un starp dēlīšiem bija lielas starpas, taču mūsdienās tas ir ļoti drošs. Tāpat gan katru gadu vairākus atpūtniekus no salas nākas celt nost ar laivu, jo viņi nav gatavi doties atpakaļ pa 30 m augstumā esošo 20 metrus garo tiltu. Šī noteikti nav piemērota vieta, kur noskaidrot, vai ir bail no augstuma! Taču gājiens pāri tiltam noteikti ir tā vērts – salas klintīs ligzdo kaijas un citi putni, skatam paveras koši zilais, caurspīdīgais ūdens, kurā, ja paveicas, var redzēt delfīnus un haizivs!

VISKIJA LIELVALSTS

Visbeidzot, ja daba un seriāli nav tavā gaumē, iespējams, kaut ko interesantu var uzzināt Bušmilzas pilsētā, Bushmills viskija darītavā. Bushmills ir vecākā Īrijas viskija ražotne. Lai arī Bushmills zīmols tiek izmantots kopš 1784.gada, patiesībā pirmā licence kādam vietējam ražotājam tikusi piešķirta jau 1608.gadā. Ūdens viskijam tiek ņemts no vietējās Saint Column Rill upes. Ražotnē ir ļoti stingri nosacījumi apmeklētājiem, viens no tiem ir, ka kategoriski aizliegts filmēt, fotografēt un smēķēt, īpaši, iekštelpās. Lai gan mūsdienu fotoaparāti nešķiet tādi, kas varētu radīt dzirksteli, tomēr īpašnieki nevēlas riskēt. Tūres uz ražotni ir diezgan pieprasītas, tādēļ bieži vien būs jāgaida vairākas stundas līdz tūres sākumam, tikmēr ēdnīcā var ieturēt pusdienas. Pēc ražotnes izstaigāšanas, kur tiek pastāstīts gan par eņģeļa tiesu (viskija devu, kas pakāpeniski izgaro), ļauj paostīt mucu, kas jau gadu desmitiem ir tukša, bet aizvien smaržo pēc viskija un iepazīstina ar dažādiem viskija veidiem, vienu var arī nogaršot.

Ražotnes veikalā var iegādāties arī ekskluzīvus dzērienus, kurus nepārdod nekur citur. Interesanti, ka ražotnes bārmenis tā arī nevarēja pastāstīt, cik ir atļautais promiļu daudzums Ziemeļīrijā. Vien ieteica, ka gan jau izdzertais daudzums nebūs par lielu, bet labāk nedzert līdz galam! Izrādās, limits ir 35 mikrogrami uz 100 ml izelpā. Starp citu, Bushmills ražotnē aizvien pudelēs lej arī Jameson viskiju, jo savulaik tie bijuši viena uzņēmuma produkti.

KOPSAVILKUMĀ

Pēc dažām dienām Londonā satikts britu paziņa uzzinot, ka es brīvdienās biju Ziemelīrijā, rauc degunu un teic, ka es esmu pirmais cilvēks par kuru viņš jebkad ir dzirdējis, kas brauc atpūsties uz turieni. Tomēr mēs Ziemeļīrijā nebūt nebijām vienīgie tūristi. Neskatoties uz sliktajiem laikapstākļiem, redzējām gana daudz citus apmeklētājus, īpaši daudz bija franču skolēni, un protams japāņi. Automašīnas ar īru numurzīmēm arī redzējām daudzviet, tāpat arī neviens mums nedarīja pāri “sliktās” numurzīmes dēļ. Latvieti Aināru redzam arī lidojot prom no Dublinas, šoreiz viņš brauc ar citu autobusu, ne to, kurā esam mēs, taču arī todien viņam ir darbdiena.

No Ziemeļīrijas man vienmēr paliks atmiņā mazās piekrastes pilsētiņas ar krāšņajām klintīm, milzīgie zaļie plašumi, kur tālumā kā mazi punktiņi ir aitas un truši, fantastiskie dzeltenie krūmi un spilgtā jūra. Tā vien šķiet, ka Ziemeļīrijai kāds iedevis vien dažas krāsas, taču tās visas ir krietni košākas par citur pasaulē redzamajām!

Par praktisko: lidojām ar Ryanair (viena bija Samsung biļete, otru piepirku), izmantojot veiksmīgo sēdvietas izvēli no foruma (ar divu atsevišķu rezervāciju sasēdināšanu kopā). Nakšņošana Dublinā caur makemytrip ar atlaižu kuponiem, Bushmills nācās meklēt viesnīcu Expedia, jo citur pavisam nekā nebija. Auto caur neftlights, apdrošināšana Insurance4carhire.

Visas bildes jeecha.