Neapole 2018.gada martā

1 atbilde [Pēdējā ziņa]
Atis
Nav tiešsaistē
Kopš: 20/04/2012
Ziņas: 355
Manīts: pirms 4 st

Šī gada Lieldienās četras dienas pavadīju Neapolē. Ar ģimeni vēlējāmies Lieldienās pabūt tur, kur silts un izdevīgi tiešie reisi (es nedzīvoju Latvijā). Iegādājāmies biļetes uz Neapoli, lai arī atsauksmes, ko atradām ceļojumu aprakstos, arī Ceļakājā, galvenokārt vēstīja, ka Neapolē ir netīrs un īsti nav, ko redzēt. Neapole pārsvarā rekomendēta tikai kā starpposms, lai pārsēstos braucienam uz Amalfi krastu, Sorento, Kapri salu un Pompeju.

Tā kā bez vēlmes ar bērniem padzīvoties relatīvā siltumā, daudz citu prasību nebija, mūsu plāns bija vienkāršs – nekādu plānu, paliksim Neapolē četras dienas un gan jau atradīsim kaut ko labu.  Pats esmu plānošanas un apkārt nēsāšanās “frīks” un, jāatzīstas, bija grūti šādu domu iekšēji pieņemt. Braucām bez iepriekšējās gatavošanās un apskates objektu gūglēšanas, ja vien neskaita informāciju par sabiedriskās transporta biļetēm un TOP10 skatāmo objektu izdruku no Tripadvisor lapas. Pēdējo turklāt aizmirsu lidmašīnā.

Neapole patiešām sagaidīja ar siltumu - deviņpadsmit grādi pēc pretīgi aukstās, slapjās un garās ziemas bija kaut kas neiedomājami labs. Nebija arī ilgi jāgaida līdz Itālijas kultūras stundām, jo lidostā valdīja nekārtība, sākot jau pretrunīgām norādēm. Kad iekāpām autobusā uz centru, kur, aktīvi žestikulējot, pasažierus mēģināja kontrolēt un pamācīt, kur un kā pareizi jāsēž četri!!! šofera vadītāja asistenti, kļuva skaidrs, ka garlaicīgi nebūs.

Centrs pārsteidza ar netīrību un haosu. Haoss Itālijā ir ierasta lieta, bez tā nenotiek itin nekas, tomēr tik netīru pilsētas centru Eiropā vēl nebiju redzējis. Bez pārpildītām miskastēm, ap kurām vairāku metru rādiusā vāļājās pa pusei saplēstu atkritumu maisu kaudzes, pa ielu vējā plivinājās atkritumu driskas, ietvju un ielu malas bija piemētātas pārtikas atliekām, veciem maisiņiem un pudelēm, pašas ietves no vienas vietas noklātas ar suņu kakām, savukārt bruģakmeņu spraugas un sasprāgušā asfalta šķirbas blīvi pilnas ar cigarešu galiem. Māju sienas regulāri nočurātas. Internetā lasīju, ka pie gadiem ilgās atkritumu krīzes esot vainīga mafija, kas kontrolējot atkritumu izvešanu. Mazliet gan radās šaubās, vai tieši mafija ir tā, kas visu met pa taisno uz ietves vai nokārtojas uz ielu stūriem.

Neapoles vēsturiskā apbūve daudzviet izpaužas kā ne visai izskatīgas, līdz piecus stāvus augstas mājas ar noskrubušu krāsu, starp kurām vairākos līmeņos saliktas veļas auklas ar krāsainu veļu, nelielie balkoniņi stāvgrūdām piegāzti ar krāmiem, turklāt visur novilkti interneta un elektrības vadu jūkļi. Brauktuves un ietves funkciju izpilda vairākus metrus plata sprauga pa kuru spraucas cauri automašīnas un trakā ātrumā traucas cauri motorolleri. Pa vidum vēl daudz cilvēku, kas smēķē, dzer kafiju un bļaustās. Ļoti haotiska, taču reizē ar interesanta un dinamiska atmosfēra. Protams, lielu pozitīvu lomu nospēlēja mūsu relatīvi mazās meitenes, jo reti kurš itālis spēj paiet garām maziem bērniem tiem nepamājot, nenoglaudot galvu, vaigus, neuzsmaidot vai kaut ko nepajautājot.

Tā bija arī pirmā vieta Itālijā, kur ne reizi nepiedzīvojām to, ka mūs mēģinātu apkrāpt tādēļ, ka esam tūristi. Ēstuvēs netika pierakstīti neatnesti ēdieni, vai piestādītas brīnumainas maksas par sāls trauka izmantošanu. Ūķveidīgos pārtikas un augļu veikalos vēsturiski bomzīgajos kvartālos, kur pārdevēji bija pēc izskata ļoti apšaubāmi tipi nošņurkušās drēbēs un kur bija daudz iespēju noslaukt naudu no mums vismaz dubultā, mums prasīja maksāt ļoti nelielas, pat simboliskas summas.

Ēšana bija lieliska. Smaržīgi un nogatavojušies visu veidu augļi un dārzeņi; nevarēju vien atēsties gatavos un koši sarkanos tomātus, kas likās attāls radinieks ziemīgās Viduseiropas lielveikalu tomātiem ar zaļu vidu. Picas tās dzimtenē bija lieliskas, jo īpaši margerita un marinara. Nemaz nemeklējām vis-autentiskākās un vecākās picērijas, kur esot milzu rindas. Gājām iekšā tajās, kuras bija pa ceļam un kuru vidējās atsauksmes Google pārsniedza četri. Ar to pietika, lai katru dienu katrā ēdienreizē brangi paēstu lieliskus ēdienus, turklāt patīkami bija arī tas, ka cenu līmenis praktiski visur, arī salīdzinoši tūristiskās vietās, bija vienāds – četri līdz pieci eiro par picu. Lielākas atšķirības bija vienīgi dzērieniem. Pēc pusdienām vienmēr bija laiks pamatīgi saēsties gelato, kam diemžēl vēl nebija īsti sākusies sezona.

Lai pavisam nepaliktu bez kultūrvēsturiskās pieredzes, aizbraucām uz vienu no Vezuva 79.gada izvirduma apraktajām pilsētām – Erkolano (Herculaneum). Pirms tam nekad nebijām par tādu dzirdējuši, bet Tripadvisor komentāros uzzinājām, ka tā ir daudz labāk saglabājusies par Pompejām, mazāka (tātad, piemērota staigāšanai ar bērniem), turklāt, kas likās ļoti svarīgi, daudz tuvāk Neapolei.

Pēc pusstundas nežēlīgi pārpildītā un vecu grabažu atgādinošā Circumvesuviana piepilsētas vilcienā izkāpām nelielajā Erkolāno – lielākā daļa vilcienā esošo braucēju acīmredzami turpināja braucienu uz Pompeju. Turpat no stacijas iespējams braukt Vezuva tūrēs, bet mēs atkāvāmies no vairākiem uzmācīgiem šo braucienu pārdevējiem un lēni aizgājām uz pārsimt metru attālajām drupām. Atraktā pilsēta bija tiešām maza, turklāt daudzu māju drupas pat otrā stāva augstumā. Paložņājām pa mājām, paskatījāmies mozaīkas un skeletus, kas lielā skaitā atrodami pagrabos. Bērnus daudz vairāk par traģisko pilsētas vēsturi ieinteresēja ķirzakas, kas ložņāja pa akmeņu starpām, kā arī vardes tuvējā dubļu peļķē. Arī mani senlaiku vēsture ne visai saista, tomēr šīs drupas bija pietiekoši interesants – noteikti tādēļ, ka saglabājies kas vairāk par metru augstām sienām un dažām salauztām kolonnām. Uzzinājām arī, ka pagaidām atrakta ir ne vairāk kā ceturtā daļa no iespējamās senās pilsētas teritorijas, jo darbus traucē tas, ka mūsdienu pilsēta izvietota tieši virsū reiz apbērtajai. Un to, ka jau labu laiku priekšroka tiek dota konservācijas darbiem, nevis jauniem izrakumiem, jo naudas visam nepietiek (vai arī tiekot vienkārši nozagta).

Kad pienāca Lieldienu svētdienas rīts un atklājās, ka naktī izvesti visi atkritumi un ielas iztīrītas, ietves nomazgātas, likās, ka kaut kas pat pietrūkst. Tajā pašā dienā, sev par pārsteigumu, uzzinājām, ka sabiedriskais transports kursēs tikai līdz vieniem dienā. Šo informāciju turklāt saņēmām aptuveni piecas minūtes pēc tam, kad bijām iegādājušies sabiedriskā transporta pilnas dienas biļeti. Tas esot tādēļ, ka jāsvēta Lieldienas. Ap diviem apstājās tiešām viss – metro, autobusi, funikulieri un ielām pazuda gandrīz visi vietējie iedzīvotāja. Reti kura ēstuve palika atvērta un pie tām ātri izveidojās rindas, bet visi veikali un tabakas kioski bija simtprocentīgi ciet. Līdz ar to vienīgā iespēja palika staigāt kājām.

Ievērības cienīgs likās kaulu kambaris Neapoles nomales rajona Fontenelle kapsētā – tur zem iespaidīgām velvēm glītās rindās sakārtoti guļ daži miljoni kaulu. Gan no mēra epidēmijām, gan citiem gadījumiem, kad kapsētas bijušas pārpildītas. Interesanti, ka atšķirībā no citiem citviet Eiropā redzētajiem kaulu kambariem, te ar mirušajiem notiek apmaiņas darījumi, kas izpaužas kāda konkrēta galvaskausa “adopcijā” un neliela altārīša izveidē, uz kura tiek novietoti dažādi nieki un dāvanas mirušajiem. Attiecīgā mirušā galvaskauss tiek tīrīts un spodrināts un tiek cerēts, ka apmaiņā pret šo laipnību un dāvanām, arī dzīvajam tiks konkrēts labums mīlestībā, karjerā vai azartspēlēs. Lai arī pārāk daudz šādu altārīšu Fontenelle kapsētā nemanījām, uzraksts uz kapsētas durvīm vēstīja, ka aizliegts dāvināt mirušajiem cigaretes.

Tāpat iegriezāmies dažās baznīcās, kas gadījās pa ceļam un, kuras parasti bija noslēpušās zem neievērojami dzīvojamo namu fasādēm, bet iekšā mirdzēja vienā zeltā un rotājumos. Jauks bija Santa Chiara klostera pagalms, kur celiņu malas ar kolonnām noklātas ar interesanti apgleznotu flīzīšu rindām, bet arkveida ejās ap pagalmu ir vēl vairāk gleznojumu. Pa vidu visam staigāja pikti onkuļi, kuru galvenais uzdevums bija visiem nemitīgi norādīt, ko nedrīkst aiztikt (neko).

Lai arī bērniem būtu ko darīt, aizbraucām uz Citadella della Scienza – vietējo zinātnes centru. Ar mazu un sagrabējušu oranžu satiksmes autobusiņu aptuveni stundu kratījāmies pa Neapoles drausmīgo satiksmi un bedrainajām ielām. Zinātnes pilsētiņa bija dīvaina vieta ar vairākām ļoti labām izstādēm un vairākām ne visai labām. Radās iespaids, ka tad, kad kāda ekspozīcija vai priekšmets salūzt, to nevis labo, bet vienkārši tādu arī atstāj.

Tā trīs dienu laikā apradām ar Neapoles dzīvi. Atslābām no darba ikdienas un nepiespiesti staigājām un izbaudījām bezrūpīgo atmosfēru. Rūpju un nelaimju mūžīgi māktajiem latviešiem, tā bija patīkama atslodze. Piemēram brīžos, kad metro vagonā bariņš jauniešu sāka dziedāt labi zināmo partizānu dziesmu “Bella Ciao”, tad rokas plaukšķinot un skaļi dziedot, un dejojot tiem pievienojās vai viss metro vagons.

Neapolē bija tikai divi rajoni, kas nepatika. Santa Lucia, kur promenādē izvietoti liela daļa labāko viesnīcu. Tas ir bijušais ostas rajons, kas 20.gs. sākumā glamurizēts un pārveidots tūristu vajadzībām. Mūsdienās šīm ēkām ir glaunas fasādes, viss tīrs, kārtīgs, pilns ar suvenīru tirgotājiem un angliski runājošu tūristu pildītām “autentiskām” ēstuvēm. Likās pārāk sterili un neinteresanti. Pilnīgi pretēja un tikpat nepievilcīga bija centrālās stacijas apkaime – neglīta, nepārredzamu satiksmi, šausmīgi netīra, pilna ar ubagotājiem, kā arī lielu skaitu kriminālu elementu (vismaz pēc tādiem izskatījās), kā arī nebeidzamiem plastmasas mēslu tirgotājiem. Nekādā gadījumā nekad stacijas tuvumā nerezervētu viesnīcu, lai cik labs piedāvājums būtu.

Toties pietiekoši jauki likās gandrīz viss pārējais, it īpaši jau vecākā Neapoles apbūve, piemēram, Spāņu kvartāla apkaimē. Patīkami likās arī tas, ka lieli amerikāņu un citu Eiropas valstu tūristu bari ņem vērā ceļvežu norādes un Neapolē ilgi neuzkavējas. Ja vilcienā uz/no Pompejas, kā arī Centrālajā stacijā angļu valoda skanēja visu laiku, tad staigājot pa Neapoles pilsētu, to praktiski vairs dzirdēt nevarēja, pārsvarā bija satiekami tikai spāņu un itāļu tūristi, turklāt nekas nebija pārpildīts.

Mazliet praktiskāka informācija

  • Neapolē ar sabiedriskā transporta pārvadājumiem nodarbojas vairāki pārvadātāji. Metro vieni, funikulieriem citi. Viss it kā esot integrēts vienotā tīklā, tādēļ teorētiski ir iespējams iegādāties stundas (1,90 EUR) un dienas (4,50 EUR), kā arī nedēļas (15,80 EUR) biļetes, kas derīgas visos transportos. Izrādījās, ka teorija stipri atpaliek no prakses. Tabakas veikalos, arī tajos, uz kuriem tūrisma informācijas centrā norādīja, ka tur gan visas biļetes esot pieejamas, parasti bija tikai viens biļešu tips – vienam braucienam, kā arī 90 minūšu biļetes. Atklājās, ka 90 minūšu braucienam ir ierobežojumi, to var izmantot tikai braucienam vienā virzienā, piemēram, nevar funikulierī uzbraukt augšā un pēc pusstundas tikt lejā. Metro stacijās bija arī pa pusei salauzti un ļoti netīri biļešu automāti (nejaukt ar dzelzceļa Trenitalia automātiem, kuros pilnīgi citas biļetes pārdod), taču tajās pirktās biļetes ik pa laikam automāti pie barjerām mēdz aprīt. Tagad arī zinu, kā automātus labo – atnāk vīrs uniformā, ar dūri spēcīgi uzsit pa automātu. Automātam nokrīt tērauda apvalks, atklājot gadu simtiem nekoptu un putekļainu mehānismu, kura dzīlēs ir ievilktas ne tikai mana, bet arī daudzas citas biļetes un cita draza.
  • Izlasījām arī, ka bērniem no 6 gadus vecuma nepieciešama atsevišķa sabiedriskā transporta biļete. Realitātē bija skaidrs, ka nekādu biļeti nevajag nevienam bērnam līdz pat vismaz 13-15 gadu vecumam. Vispār izskatījās, ka lielākā daļa pasažieru biļetes nepērk jau gadiem ilgi.
  • Tāpat vairākas firmas piedāvā integrētas sabiedriskā transporta un apskates objektu ieejas biļetes, turklāt katrai ir savi nosacījumi. Tomēr, pēc maniem aprēķiniem, tās izdevīgas paliek tikai tad, ja plānots visu dienu pārvietoties ar sabiedrisko transportu, kā arī apmeklēt vairākus relatīvi dārgākos (virs 10 eiro) muzejus vai, piemēram, Pompeju. Uzmanīgi jālasa šo kombinēto biļešu apraksti, jo vairākas reklamē ieeju bez maksas vai ar ievērojamām atlaidēm (nepasaka, ka uzsvars liekams uz ieeju ar atlaidēm, bet atlaides var būt arī tikai 10-30%). Papildus ļoti būtiska šo karšu priekšrocība noteikti ir tāda, ka nav nepieciešams stāvēt rindās, kas vasaras sezonā var būt vairāku stundu garas.
  • Teorētiski braucienam starp centru un lidostu labākais ir Alibus autobuss (5 EUR biļete). Tomēr Alibus piedzīvojot haosu un grūstīšanos, kā arī līdz bezgalībai pārlādētu autobusu abos virzienos, kļuva skaidrs, ka taksometrs būtu bijusi daudz labāka izvēle. Tikai vēlāk uzzinājām, ka taksometru cena šādiem braucieniem ir fiksēta vietējos normatīvajos aktos – 18 eiro starp lidostu un uz centru, bez jebkādām papildus piemaksām (par bagāžu vai papildus cilvēkiem). http://www.taxinapoli.it/en/tariffs/ Svarīgs nosacījums - jau pirms brauciena jāinformē vadītājs, ka vēlas izmantot tieši fiksēto tarifu, jo tad netiek ieslēgts skaitītājs.
  • Bērnu rotaļlaukumu Neapolē praktiski nebija – ne par velti kā vienu no labākajām izklaidēm maziem bērniem rekomendē IKEA spēļlaukumu. Vienīgais normālais parks (zāle tajā, protams, nepļauta, celiņi apdrupuši, bet atkritumi mētājas tikai dažviet) ir Villa Comunale. Mazliet ārpus centra, pie jūras ar labu promenādi un pludmali vasarai. Turpat ir Chiaia rajons – salīdzinoši tīrs, ar vienu vai divām ielām, kur dārgo brendu modes veikali, taču sānu ieliņās pietiekoši daudz autentiskuma un dzīvesprieka.  
  • Mosto bārs (mosto.beer) – vismaz 2018.gada sākumā vienīgais daudzmaz labais mazo alus darītavu bārs, turpat Chiaia. Salīdzinoši augstas cenas (5 EUR par alu), bet ļoti labs alus no Itālijas mazajiem ražotājiem ar pamatīgu izvēli gan izlejamā veidā, gan pudelēs.
evo
Nav tiešsaistē
Kopš: 29/10/2008
Ziņas: 768
Manīts: pirms 4 st

Paldies par aprakstu.

Man par Neapoli līdzīgas atmiņas un sajūtas Smile