Melnkalne 2018

2 atbildes [Pēdējā ziņa]
Raicha
Nav tiešsaistē
Kopš: 23/11/2011
Ziņas: 216
Manīts: pirms 31 min

Melnkalne 18.07.2018 – 25.07.2018

Īss info –

Biļetes uz Melnkalni iegādājos pateicoties ierakstam ceļakājā (hooraay). Biju ceļojuma meklējumos ar domu, lai nav pārāk ilgi un tālu jālido un lai var apvienot aktīvāku atpūtu un atpūtu pie ūdens (te nu es kļūdījos).

1.daļa

18.07.2018 dienas vidū ielidojām pilsētā Tivat un ar taksometru braucām uz pilsētu Kotor, kur mēs nakšņojām 1 nakti. Nākošajā dienā agrā pēcpusdienā devāmies uz Durmitor nacionālo parku caur pilsētu Perast.

2.daļa

19.07.2018 – 22.07.2018 3 naktis palikām netālu no pilsētas Žabļak.

3.daļa

22.07.2018 – 25.07.2018 3 naktis palikām pilsētā Budva.

Kopā 7 naktis, 3 dažādās vietās.

 

  1. Daļa (Kotor, Perast)

Izlidojām no Rīgas un ielidojām Tivat laicīgi, lidojums ilga aptuveni 2.5 stundas. Lidojām divatā, ar sievu un nemaz neiedomājos pajautāt vietas blakus un tika iedotas mums vietas ar eju pa vidu (atpakaļ ceļā mēs šo kļūdu labojām). Kaut kā biju iedomājies ka no lidostas kursēs arī autobusi, bet nekā. Viens pēc otra mums nāca klāt taksometru vadītāji un piedāvāja aizvest. Piedāvājumi bija pa 25 eur, bet diezgan nedomājot piekrita arī pa 20 eur un pēc tam izrādījās ka mierīgi varējām atbraukt pa 15 eur. Tivat – Kotor (abos virzienos) 15-20 eur, Tivat – Budva tāpat 15-20 eur. Daudz nepārdzīvojām, bet mācību guvām. No malas izskatījās, ka lidmašīnā pārsvarā lidoja tie, kas pirka uzreiz pilnu tūroperatora piedāvājumu. Ceļš līdz mūsu izvēlētajām naktsmājām Kotor aizņēma aptuveni 20 minūtes un tur mūs sagaidīja dzīvokļa īpašniece ar aukstu Coca Cola.  Pirmās dienas vakariņas - pēc īpašnieces ieteikuma noorganizējām sev vakariņas turpat mājās, uz balkona, ar skatu uz Kotor līci. 

Mana sieva gan par savu zivi nebija sajūsmā (bildē -  garā un tievā, neatceros vairs kā sauca), bet pārējais viss bija labi. Pirmajā vakarā un otrās dienas pirmajā paspējām apskatīt vecpilsētu, ostas daļu, uzkāpt cietoksnī, iedzert pirmo Aperol Spritz (ūdeņaināko ceļojuma laikā), nopirkt dažus sīkumus Kotor mazajā tirgū un gūt ļoti pozitīvus iespaidus par visu.

Cietoksni uzkāpām pa A ieeju, vieglāko ceļu, bet lejā kāpām uz pilsētas otru pusi, pa grūtāko ceļu.

Izņemot 1 skatu vietu, tur nekas tāds nebija, pārsvarā krūmi, šaurs un viena nedaudz virs metra gara čūska, no kuras sieva ļoti nobijās.

Nedaudz pirms pusdienlaika atveda mums noīrēto mašīnu un devāmies uz Perast. Sezonas laikā pilsetā iebraukt nevar, tapēc automašīna jānovieto dažus simtus metru no pilsētas, maksas stāvlaukumā (2 eur par dienu).

Perast mēs remdējām slāpes ar pirmo izlejamo Melnkalnes alu – Nikšičko. Tajā kafejnīcā arī es uzreiz metos iepazīties ar ceļu satiksmes noteikumiem un alkohola limitu Melnaklnē – 0.3 promiles, tapēc otru aliņu sev nemaz neņēmu, lai gan ļoti gribējās. Paēdām arī vienā no populārākajām vietām Perast pusdienas (populārākajā netikām, bija rinda un nenosakāim ilgs laiks jāgaida), es nopeldējos un devāmies tālāk uz Žabļak.

  1. Daļa (Durmitor, Žabļak, Tara upe)

Žabļak mēs sasniedzām pēc nepilnu 2.5 stundu brauciena. Braucējiem kas bez problēmām vada automašīnu Rīgā, nevajadzētu būt lielām problēmām Melnkalnē. Brauciena laikā līdz Žabļak vairākas reizes redzējām policijas mašīnas, bet vienīgā reize kur “šāva” ar radaru bija gandrīz pie mūsu naktsmājām, pilsētā.

Vietējie ļoti daudz “midžina” ar gaismām informējot par policiju, līdzīgi kā tas bija 10-15 gadus atpakaļ pie mums.

Vakarā aizgājām uz vietējo tūrisma informācijas centru un noskaidrojām visu mums vajadzīgo un meitene kas tur strādāja iedeva arī savu vizītkarti un teica, lai rakstam jebkurā laikā, noteikti palīdzēs. To arī pēc tam vairākas reizes izmantojām (taksometra pakalpojumiem un tūru organizēšanai). Vakarā arī sapirkām ēdamo vietējā veikalā, ko bijām nolēmuši kādu dienu pagatavot mājās.

Pirmajā dienā nolēmām kāpt Bobotov Kuk (2523m virs jūras līmeņa), jo solīja labu laiku. Laicīgi piecēlāmies un izmantojot taksometra pakalpojumus nonācām pārgājiena sākuma punktā Sedlo (sākums bija plānots Sedlo, 1907m virs jūras līmeņa un atpakaļ ceļš uz Žabļak 1400m vjl).

Pēc nepilnas pusstundas pārgājiena manai sievai palika bail un vienojāmies ka turpmāko gājienu/kāpienu es veikšu viens, bet viņa atgriezās Sedlo un pēc tam mani sagaidīja Žabļak.

Kopā kāpjot augša pavadīju aptuveni 2.5 stundas un bīstamākais/grūtākais posms bija pēdējā stunda. Neieliku nevienu bildi/video no tā kā izskatījās virsotnē, bet labākais video par kāpiena beigu daļu un skatu no augšas ir TE! Atpakaļceļā uz Žabļak tikai pirmā daļa, kāpiens no virsotnes, bija grūtāks, jo pārējais 90% bija pārgājiens. Kopā tas man prasīja nepilnas 7 stundas un nedaudz virs 16.5km. Pēc tam vakarā arī devāmies atpūsties vienā no 2 bāriem pilsētā

Otrajā dienā no rīta ieplānojām raftingu (latviešu valodā – laivošanu?) pa Tara upi (vienu no dziļākajiem kanjoniem pasaulē),Tara tilta apskatīšanu un nelielu Durmitor parka iepazīšanu. Upe jūlijā ir ļoti mierīga un krāces, ūdens šļakatas laivā bija tikai dažās vietās. Ūdens upē auksts, ap 10 grādiem, un ielecot tajā ar īso hidru tāpat elpu aizsita ciet.

Nolaivojām šķiet nepilnus 10km, piestājām pie Tara tilta un beigās jau mūs steidzināja atpakaļ, jo laikam 14:00 jau nākošā grupa bija jāved.

Īsu Durmitor parka un Melnā ezera apskati veicām vakarā, jo pēcpusdienu nolēmām veltīt diendusai :) 

 Šis bija tas vakars kad nolēmām pagatavot veikalā nopirkto ēdienu. Vienīgais pieminēšanas vērts ir cīsiņi – tie bija neēdami. Esmu diezgan izvēlīgs Latvijā cisiņu jautājumos, tapēc grūti man tos salīdzināt ar šejienes sliktākajiem izstrādājumiem.

Pēdējā rītā Žabļak dienas kārtība bija bija kalnu un Žabļak pilsētas apskate no kādreizēja ziemas slēpošanas trases gala punkta (restorāns Momcilov Grad), kur pavēras ļoti skaisti dabas skati un Tara tilta nobraciens ar Zip-line. Momcilov Grad var noklūt gan ar mašīnu, gan riteni, gan ar kājām. Izvēlējāmies braukt ar mašīnu dēļ ierobežotā laika.

Tie, kas brauc daudz ar riteni, noteikti varētu izbaudīt kāpumu gandrīz visa ceļa garumā. Zip-line izmantojām dzelteno trasi, kas bija nedaudz virs 800m. Skati skaisti, bet kopumā nekas īpašs. Atrodoties uz tiltas tas viss tomēr likās iespaidīgāk.

 

  1. Daļa (Budva, Lovčen parks)

Atpakaļ ceļs no Žabļak bija ieplānots 3 stundas, tomēr nolēmām izmest līkumu līdz Ostrog klosterim klintī. Mēs to nožēlojām, jo brauciens bija garš un nogurdinošs. Mēs arī neesam reliģiozi cilvēki, tapēc pašā klosterī/baznīcā nemaz iekšā nebijām plānojuši iet un rindās nestāvējām.

Šis bija interesantākais/šaurākais braciens pa šaurajiem serpentīniem visā Melnkalnes ceļojuma laikā. Ceļš no Podgoricas uz Budvu izvērtās vissātrākais, jo tajā posmā vietējie (man ta domāt) vissvairāk pārkāpa ātruma ierobežojumus un vienīgajā vietā kur stāvēja policija mēs tikām jau vairākus km iepriekš brīdināti.

Budva jau no paša sākuma mums sagādāja vilšanos. Sākot ar maksas autostāvvietu, beidzot ar milzīgajām masām un krievu valodas dominanci. Nebūtu neatceļama viesnīcas pēdējās 2 naktis, tad drošvien mēs būtu braukuši atpakaļ uz Kotor vai tiktu uz Perast (jā, jā, mūs jau te brīdināja par to) J Ja kādam liekas, ka jūrmalas pludmale, saulainā vasaras sestdienā, ir pilna ar cilvēkiem, tad viņi nav bijuši Budvā sezonas laikā. Pludmales ir mazas, šauras, beiži vien diezgan netīras.

Tas gan attiecas tikai uz centrālajām pludmalēm, jo tālāk netikām. Pa seniem laikiem samaksājām arī par sauļošanās krēsliem. Priekšpēdējā dienā, kad dažas stundas pavadījām Mogren pludmalē, notika negadījums, kur tikai laimīgu apstākļu sakritības pēc neviens smagi necieta. No klints noripoja milzīgs akmens, kurš nogāzās ceļa vidū starp galdiem, pie kuriem sēdēja cilvēki. Aiznest to neviens pēc tam nevarēja, tikai noripināja maliņā.

Priekšpēdejās dienas rītā aizbraucām uz Lovčen dabas parku, jo tur paverās skaists skats uz apkārti. Skaisto skatu mums izdevās redzēt daļēji, jo laikam bija nedaudz par mākoņainu/dūmakainu. Tā nebija vilšanās, bet arī wooow efekta nebija.

Ja mēs vēl kādreiz atgrieztos Budvā (nezinu gan kapēc),  tad noteikti vēlreiz aizietu paēst uz Konoba Bocun, pirmajā vietā tripadvisor. Katru dienu izstaigājām vecpilsētu, piesēdām dažādās vietās, lai remdētu slāpes.

Ja plānotu vēlreiz, tad noteikti vairāk par 1 nakti Budvā nepaliktu. Vissdrīzākais paliktu 2 naktis Kotor, 3n Durmitor, 2n Perast (piemēram). Daudz kas palika vēl neapskatīts (neviens izbrauciens ar laivu/kuģīti), Skadarsko ezers, Podgorica, Tivat. Varbūt vajadzēja izbraukt kādā izbraucienā ar kuģīti no Budva, kaut vai līdz Sveti Nikola salai.

Žabļak, iespējams, kāds uzlauza īrēto auto ar cerību ka kaut kas ir salonā. Neesmu speciālists un nevaru ar 100% pārliecību teikt ka skrāpējumi nebija iepriekš.

Kopumā ļoti patika un noteikti vienreiz dzīvē Melnkalni izvēlētos kā ceļojuma galamērķi. Īstam ceļojumam gan vajadzētu 2 nedēļas, lai izmantotu šeit visas iespējas un paviesotos kaimiņvalstīs.

p.s.

Sorry par gramatikas kļūdām, tik daudz raksījis nekur sen nebiju. Bildes samazināju, nezinu vai tas ko deva un vai tas bija vajadzīgs, Visas ieliktās bildes ir no mobilā telefona.

Māris
Nav tiešsaistē
Kopš: 08/04/2009
Ziņas: 2792
Manīts: pirms 9 st

Foršs apraksts! Vai vari, lūdzu, ieteikt kādus labus cūkgaļas cīsiņus? (Pilnīgi nopietni Grin)

Viestursp1
Nav tiešsaistē
Kopš: 25/02/2013
Ziņas: 5331
Manīts: pirms 18 st

Jā, interesants apraksts. No savas pieredzes arī varu teikt, ka Budvu, ja brauktu tagad, vispār svītrotu no apskatāmo objektu saraksta un pašu Budvu nevaru noraksturot savādāk kā NOTHING SPECIAL. Vecpilsēta, salīdzinot ar tā gala vecpilsētām gandrīz nekāda, Budvas centra daļas pludmales - pārsvarā ar sīkiem, asiem akmentiņiem. Pat jūnijā jau bija pārāk pilns ar krievu tautības "pakešu tūristiem". Varbūt, ka Budva neliktos tik nepievilcīga, ja mans brauciens nesāktos Bosnijā un Hercegovinā, kas tomēr "uzrunāja" vairāk nekā Melnkalne ar savu tūristu pārpilnību.