Ielieku savu Meksikas brauciena noīsinātos pierakstus. Varbūt kādam noder. Īpašs paldies Dunduri par ieteikumiem.

Auto noma.

Vēlu vakarā beidzot nolaižamies Mehiko un dodamies izņemt auto. Lai arī auto vija rezervēts vidējās klases, mums iedod kaut kādu Golfu, kur divas lielas somas bagāžniekā neieiet. Tad nu sākās diskusija, lai dod pareizu auto, kur vismaz divas lielās somas ieiet bagāžniekā, uz ko nomas kantoris apgalvo, ka tā ir cita klase un lai tad piemaksājot par citu klasi. Mēģinām pierādīt, ka mums nevajag citu klasi, bet konkrētajā klasē ir skaidri gaiši ierakstīts, ka mēs esam noīrējuši auto ar pietiekoši ietilpīgu bagāžnieku. Nomas kantoris atbild, ka neatbild, ka aģenti savā rezervācijā ir norādījuši, kā viņiem tāda auto nav un lai vaino auto īres aģentus. Nepiekāpjamies un pēc ilgas tielēšanās uz zvanīšanās, beigās tiekam tieši tāda auto modeļa, kāds bija rezervācijas lapā, neko nepiemaksājot. Acīmredzami tieši tāds auto viņiem arī bija, tikai, nezināmu iemeslu dēļ to negribēja dot, vai arī mēģināja izspiest lielāku naudu par to pašu variantu. Ceļojums var sākties.

Teotihuacán senā pilsēta.

Mexiko. Esam no paša rīta, piramīdas ir iespaidīgas. Mēģinu vizualizēt sev acu priekšā ainu, kāpēc daudzus gadu simtus atpakaļ cilvēkiem bija nepieciešams tik milzīgs darbs, lai uzceltu šīs grandiozās būves. Un kā tas vispār tehniski bija iespējams. Šoreiz piramīdās neļauj kāpt augšā Covid situācijas dēļ, bet nu skats jau no lejas patiesībā noteikti ir pat iespaidīgāks, nekā no augšas.

   Šeit, protams, ir daudz dažādu suvenīru tirgotāju, kas ir vairāk kā tūristu, taču ar katru minūti piebrauc jauni tūristu autobusi un pamazām piramīdu ciemata cilvēku proporcija nosveras par labu tūristiem. Labi, ka teritorija ir liela un pagaidām daudzie tūristi netraucē viens otram, taču ir vēl ir rīta stunda un nav īsti sezona. Sezonā apmeklēt piramīdas dienas vidū droši vien ir neprāts.

     Pēc piramīdām apmeklējam ļoti jauku kafejnīciņu tuvumā uzēdam vietējo “molcajete” ar sienāžiem piedevā.Patiesībā “molcajete” izrādās viens no garšīgākajiem ēdieniem Meksikā. Kā izrādās, kafejnīcas aizmugurē (kā droši vien daudzu citu kafejnīciņu aizmugurē) ir “tekilas” ražotnīte, kur parāda un nedaudz pastāsta par pašu ražošanas procesu. Tiesa, redzam, ka kafejnīciņa jau kādu laiku paši tekilu, (jeb, precīzāk, meskal konkrētā reģionā) nav ražojuši.

     Braucot prom no ciematiņa, ceļmalā pamanām tirgotājus, kas tirgo kaut kādus nenosakāmas izcelsmes un krāsas dzērienus no 20L bunduļiem. Saucās “pulqee”. Izskatās smieklīgi un vienlaikus biedējoši. Taču riskējam pamēģināt “puļku” un tas ir kaut kādas sūkalveidīgs skābens alkoholisks dzēriens ar tekilas novirzienu. Cerēsim, ka vēderi izturēs.

Toluca vulkāns un Monarh kolonija.

Aizdodamies uz Toluca pilsētu. Ielas pārpildītas ar cilvēkiem un darbojošajamies veikaliem. Taču visi cilvēki arī pa ielu staigā maskās, kas izrādās obligātas pat uz ielas. Maskas uz ielas nevalkājam un mums neviens neaizrāda, taču vietējie gan ļoti apzinīgi to ievēro. Kamēr pavakariņojam, izrādās, ka visi veikaliņi 20.00 ir aizslēgti un ielas ir pavisam tukšas. Vairs omulīgi nav un arī policijas mašīnas uz ielām ir biedējoši daudz. Jau pirmajās dienās saprotam, ka angļu valodu te 99% cilvēku nesaprot, kas pārsteidzoši, pat viesnīcu recepcijās. Tad nu nākas izmantot google translate, kur uzzinām, ka mūsu nākamais mērķis – Toluca vulkāns jau labu laiku esot ciet bīstamo ceļu dēļ, ziemas, kas tikko beigusies vai tml. Tas ir ļoti nepatīkams pārsteigums. Taču nekur iepriekš šādu informāciju nebijām redzējuši un tāpēc tomēr nolemjam riskēt un mēģināt iekarot kalnu.

Piebraucot pie vulkāna pakājes redzam, ka viss tomēr notiek – neskaitāmie kravas džipi strīpām ved augšā tūristus no stāvvietas uz takas sākumu. Lecam iekšā kravas kulbā un brauciens pa putekļaino ceļu ilgst apmēram pus stundu. Ak vai, galā no kravas kastes izlienam pilnīgi pelēki, klāti ar smalkajiem ceļa putekļiem. Kāpjam augšā vulkānā, kas ir samērā augstu virs jūras līmeņa (4300m). Gaiss ir retināts un viegli kāpšana neiet. Taču kāpiens nav ilgs un pēc neilga laika esam krāteru malā, no kurienes paveras brīnišķīgi skati gan uz zaļajiem un zilajiem ūdens krāteriem, gan plašo ieleju līdz pat horizontam. Ir to vērts! Nolaižamies lejā arī līdz krātera ezeriņiem un bildes iegūstam lieliskas. Lejupceļā no krātera jau gudrāk iekārtojamies pašā džipa dziļumā – tālāk no putekļiem, taču daudz jau tas nepalīdz un lejā drēbes un somas ir diezgan putekļainas.

Steidzamies tālāk uz Monarh tauriņa parku uz kuru pilnīgi nesaprotami atmigrē daudzi simti miljonu tauriņu no ASV. Pa ceļam uz parku braucam cauri daudziem ciemiem un varam novērot jau autentisku meksikāņu dzīvi. Reģions neskaitās pie pavisam drošajiem, tāpēc vietumis ir policisti atvērtos džipos ar ložmetējiem un arī redzam kādas operācijas sākumu, kur vairāki simti, līdz zobiem bruņotu policistu, kāpj iekšā džipos lai kaut kur dotos. Ciemos vietējie mūs vēro, tāpēc diez cik omulīgi nav. Braukšana ir ļoti nogurdinoša, jo guļošie policisti ir sabūvēti prātam neaptveramā daudzumā un ļoti neprofesionāli. Principā pāri braucot uz 10km stundā mašīna jau tiek lauzta. Guļošie policisti ir pie katras otrās mājas un vairāki pēc kārtas. Tāpēc arī brauciena ātrums nav liels un vienīgā atslodze ir maksas ceļi, kas ir ļoti labi. Lai arī cena par maksas ceļiem nav liela, bet iekasēšanas punkti ir samērā bieži izvietoti. Nonākam galā un sākam kāpt Monarh tauriņu kalnā, cauri kārtējām suvenīru tirgotāju būdiņām. Kāpjam un kāpjam, un kāpjam un pēc pus stundas kāpiena relatīvi stāvā kalnā jau viss pasākums ir pilnībā apnicis un pazaudējis jēgu, jo nevienu pašu tauriņu mežā nemanām. Sākam domāt, ka tas viss ir kaut kāds joks un galā nekas īpašs nebūs. Bet nu jau principa pēc dodamies līdz galam, lai redzētu, par ko tad ir stāsts. Kāpiena beigās, meža vidū ir tauriņu kolonija – priedes ir no vienas vietas nosētas ar daudziem simtiem miljonu Monarh

tauriņu. Iespaidīgi! Laikam jau tomēr šādu skatu vienreiz dzīvē ir vērts  redzēt! Nu nekādi nav skaidrs, kādu iemeslu vadīti, šie daudzie simti miljonu tauriņu katru gadu dodas tieši uz šo mazo zemes pleķīti tūkstošiem kilometru tālu.

Gvanahvato, pilsēta, kas dzied.

Viens no personīgi maniem lielākajiem patīkamākajiem pārsteigumiem Meksikā noteikti ir Gvanahvato pilsēta. Ļoti krāsaina, sakopta un skaista pilsētiņa. Varētu teikt, ka šī pilsētiņa ar sirdi un dvēseli, jo ielās ir ļoti daudz ielu muzikantu, kas vienkārši kopā ar cilvēkiem spēlē un dzied. Vakarā virs pilsētas izveidojas tāda dunoņa, it kā blakus mājā būtu ļoti skaļš naktsklubs – it kā dzirdi, ka skan daudz mūzikas, bet nevari precīzi izšķirt konkrētu dziesmu. Jo patiesībā pilsētā vienlaicīgi spēlē un dzied desmitiem ielu muzikanti - gan ansambļi, gan mazākās grupiņas, gan īpaši konkrētiem cilvēkiem, gan uz ielas, gan vienkārši tāpat

staigā muzicēdami apkārt un dzied kopā ar dejojošo publiku. Pati pilsētiņa ir kalnu ieskauta, bet zem pilsētiņas kalna ir daudz dažādi tuneļi ar krustojumiem, norādēm un virzieniem. Tā nu sanāca, ka braucot pēc navigācijas, nācās trīs reizes riņķot pa tuneļu sistēmu, jo navigācija nespēja saprast, ka patiesībā pie viesnīcas nav iespējams tieši piebraukt. Patiesībā tā atrodas augšā kalnā, virs tuneļiem. Cilvēki sirsnīgi, draudzīgi, priecīgi dejo un dzied uz ielas. Viss pilnīgi droši. Vērts ir uziet kalnā virs pilsētas un izbaudīt plašo pilsētas māju krāsu paleti saulrietā.

No rīta iegriežamies mūmiju muzejā, kas izrādās diezgan skarbs un baiss ar daudziem eksponātiem, kuri izstādīti no 19. gs. vidus holēras epidēmijas bojā gājušiem iedzīvotājiem. Nomācoši.

Diemžēl pa nakti kāds ir apskādējis auto. Tad nu nākas likt lietā ziepes, skropstu tušu un braucienu šurpu turpu pa putekļainu ceļu. Pēc manipulācijām skrāpējumi vairs nav redzami. Braucam tālāk uz Meksikas ziemeļiem un uzreiz aiz Gvanahvato ainava krasi pamainās. Parādās arvien vairāk dažādu veidu agavju un kaktusu variācijas. Ceļi atgādina Kalifornijas taisnos asfaltētos ceļus ar sadalošo dzelteno joslu pa vidu, kas stiepjas līdz pat apvārsnim. Gar ceļu malu esošās meksikāņu būdiņas izceļas ar izteiktu vienkāršību un nabadzību. Toties uz šosejas pretim brauc praktiski autobusi, lielās fūres un lielie pikap-veidīgie džipi (kas ir saprotams, jo pieguļošie ceļi ir pārsvarā neasfaltēti).

Apmeklējam pilsētiņu San Louis Potosi, kas arī ir diezgan skaista un ar kārtējo spāņu kolonizatoru ietekmi. Taču šī arhitektūra jau pavisam ir savādāka, kā līdz šim citās pilsētās redzētā – ar augstajiem 3-4m stāviem un lielām logu arkām.

Jukatana, austrumu krasts.

Lidmašīna kavējas un ierodamies Kankūnā ar divus stundu kavēšanos. Te nu sagaida nepatīkams pārsteigums – auto noma parāda noteikumus, ka ir nokavēts vairāk kā divas stundas no nolīgtā laika un ka konkrētās klases auto vairs nav pieejams. Varot piedāvāt citas kategorijas auto, bet par to, protams, ir jāpiemaksā. Pagalmā stāv vairāki mūsu klases auto, bet tie esot rezervēti jau citiem. Summa par auto rezervāciju jau ir no kartes novilkta, tā, ka varam doties kaut kur citur meklēt auto, bet summu vairs atpakaļ, neatgriezīs. Vēl izrādās, ka ir jāpiemaksā par papildus šoferi, lai gan likās, ka rezervācijā papildus šoferis bija ietverts. Tā, kā screenshot mums nav, tad atliek tikai samierināties un pirkt klāt trūkstošo, jo ir jau gana vēls.

Izlaižam līkumu par Kankūnas naksnīgo tūristu zonu un lieku reizi pārliecināmies, ka pareizā izvēle bija nepalikt šeit nevienu dienu. Tas pats, kas Eiropai daudz tuvākos “all-inclusive” kūrortviesnīcās un nekā interesanta. Protams, ka tūristu zonas centrā vienā kvartālā ballītes un mūzika sit augstu vilni, bet pārējais viss ir skaists un kluss, jo visi dzīvojas pa savām viesnīcām. Dodamies un Plaja del Karmenu un piedzīvojumi turpinās, jo izrādās, ka viesnīca ir pilna un viens rezervētais numurs nav pieejams. Jā, bookinga apstiprinājums ir, bet tas neko nelīdz, jo viesnīcnieks apgalvo, ka bookings tur visu laiku sūtot kaut kādas jaunas rezervācijas, lai gan viesnīca jau ir pilna. Viņi piedāvā palīdzēt meklēt jaunu viesnīcu, bet nu galu galā sameklējam paši, lai gan, protams, tā jau ir dārgāka. Plaja del Karmena ir pavisam savādāka pilsētele, nekā Kankūna. Te arī ir “all-inclusive” kūrortviesnīcas, taču pārsvarā ir parastās viesnīcas un pieeja Karību jūrai praktiski ir visur. Uz 5tās avēnijas dzīvība kūsā pilnā sparā. Darbojas daudz dažādi veikaliņi, kafejnīcas, jumta ballītes ar nenormāli skaļu mūziku, ielu mākslinieki. Protams, tas nebūtu forši noīrēt viesnīcu, kur ballīte notiek pilnā sparā līdz rītam uz blakus jumta, taču tikai tad es sapratu, ka mūsu noīrētais viesnīcas numuriņš bez logiem (numuriņš patiesībā smuks un noīrējot nemaz nemanījām, ka tur nav logu – taču pēc tam papētot visas bookinga bildes, tiešām nevienā nav redzams logs) uz ielu nav nemaz tik slikts variants. Arī bez logiem, var nedaudz tomēr dzirdēt ballīšu dunoņu no ielas.

Nākamajā dienā aizdodamies uz vienu no tuvumā esošajiem vairākiem parkiem, taču secinām, ka tie tomēr nespēj piedāvāt mums interesējošas lietas par saprātīgām naudu. Ieeja parkos maksā ap 100USD no cilvēka. Izdomājam piebraukt kaut kur apskatīt mežonīgo pludmali un dodamies pa vienu no ceļiem iekšā. Parādās uzraksts, ka tas tālāk ir privātīpašums, bet sargs pie iebrauktuves nemēģina mūs apturēt, tāpēc riskējam doties tik tālāk.

Jā pludmales skati ar jūru un palmām ir elpu aizraujoši. Aizbraucam līdz galam un tur izrādās klubs, kur, samaksājot depozītu - 35EUR no cilvēka, vari atpūsties labi iekārtotās vietās pie jūras, paēst un dzert dažādus kokteiļus cik vien lien iekšā, tērējot depozīta summu.

Pludmale ir izskatās kā Paradīze zemes virsū. Tā nu baudām sauli, jūru, snorkelējam, vienkārši pastaigājamies pa vientuļo pludmali un izgaršojam gan lieliskos ēdienus, gan kokteiļus. Turpmākā diena paskrien nemanot un beigās esam palikuši pēdējie kluba apmeklētāji, līdz tā slēgšanai. Izrādās, ka uz klubu ar maziem busiņiem tiek atvesti dažādi tūristi no viesnīcām, vai pēc parka apmeklējuma, ieturēt pusdienas un palaiskoties brīnišķīgā vietā uz pāris stundām un tad vesti atpakaļ. Pilnīgi neplānoti negaidīta un brīnišķīga vieta! Varētu teikt, ka tas ir visas Meksikas ceļojuma negaidītākais pārsteigums.

Nākamajā dienā aizdodamies pasnorkelēt uz netālu esošo parku, kas izrādās it kā slēgtā kurortā, bet tas izrādās vēl jo labāk, jo tur nav “cilvēku no ielas”. Zivis ir daudz dažādu krāsu un formas. Līcītis ir pilnīgi mierīgs, tāpēc vieta snorkelēšanai ir lieliska. Esot novērojami arī bruņurupuči, bet tos gan šoreiz nemanījām. Arī koraļļi šeit nav, bet esam gana apmierināti arī ar zivju daudzveidību. Pie snorkelēšanas saulītē gozējas diezgan daudz drošu iguānu, kas to tik gaida, kad viņiem arī tiks kāda ēdiena palieka.

Vēlāk aizbraucam uz skaistu pazemes cenoti, kur ūdens ir kristāldzidrā zilā krāsā. Tiesa, peldēt te nevar, jo esot ķīmiski minerāli ūdens virskārtā. Pazemes ala ir gara ar daudziem sikspārņiem, stalagmītiem un stalaktītiem, par kuriem gan neviens nesatraucas, lai tiem nejauši nepieskartos (atšķirībā no Eiropas alām). Vispārsteidzošākais alās ir garās koku saknes, kas ir izaugušas cauri klinšainai zemei un tad no alas griestiem sasniegušas alas apakšā esošo ūdeni. Tagad šīs saknes izskatās kā ļoti īpatnēji liānveidīgi stabi. Viras alām ir dzīvnieku “zooloģiskais dārzs”, bet tas jau vairāk jaunajai paaudzei. Vakarā nonākam pie Tulumas piramīdas, kas gan izrādās slēgta, jo ir jau pāri 17tiem. Pārnakšņojam viesu namā džungļos, nekurienes vidū, lai izbaudītu džungļu naksnīgās skaņas.

Dienu sākam ar netālās Calavera cenotes (caurumi zemē ar ūdeni apakšā, kas izveidojušies iebrūkot zemei pazemes ūdeņu dēļ)  apmeklējumu, kura ir īpatnēja ar to, ka tajā var ielekt no virszemes pa cenotes caurumiem. Palēkājam,  piedzīvojums labs, taču arī skati pašā cenotē liekas sirreāli, kad saules stari atstarojas dzidrajos cenotes ūdeņos.

Aizbraucam uz Cobes piramīdām, kas ir īpatnējas ar to, ka tās jau praktiski ir “apēduši” džungļi. Patiesībā likās interesantākās no redzētajām piramīdām. Pie Cobes nopeldamies kārtējās pazemes kristāl-zilās cenotēs. Patīkami un atsvaidzinoši karstajā dienā.

Holbox sala.

Pārbraucam uz Holbox salu. Lai arī te jau ir tūristi, taču vieta un pludmales te ir jau ar kārtu skaistākas, salīdzinot ar Kankūnu vai Plaja del Karmenu. Pilsēteles centrs ir ļoti maziņš, jo gan tūristu ir daudzkārt mazāk, gan attiecīgi arī dažādu tirgotāju.

Te pārsvarā tiek tirgotas dažādas jūras tūres – flamingo, vaļu vērošanas, snorkelēšanas, makšķerēšanas, vientuļo pludmaļu, putnu dabas parku apmeklējumi, luminiscējošo planktonu skatīšanās u.t.t. Pa salu izplatītākais pārvietošanās līdzeklis ir golfveidīgie carti vai velosipēdi. Šeit, atšķirībā no pārējās Meksikas, jau vairāk cilvēku uz ielas ir bez maskām.

Pludmalē palmas, baltas smiltis un dažādu zili zaļu krāsu Meksikas līcis. Te tomēr arī tūrisms ir ienācis un cenas ir augstākas kā Meksikā gribētos. Laikam Meksikā ir kāda valsts programma uz apjumtu, izgaismotu āra basketbolu būvniecību, jo šādi laukumi te ir katrā ciematā. Tad nu vakaros savācas ciems pie basketbola laukuma, atpūšas, skatās kādu vietējo komandu spēli, vai vienkārši mētā bumbu.

Saulrietā vairākās vietās pludmalē spēlē dzīvo mūziku. Romantiski. Citās vietās mūziku spēlē dīdžeji un cilvēki bauda vakaru.

No rīta paņemam makšķerēšanas / snorkelēšanas / pusdienu tūri. Tad nu sakāpjam internacionāla kompānija laivā un laižam pa Meksikas līci. Pa ceļam redzami flamingi un pasekojam līdzi delfīniem, kuri dzenā zivteles pa ūdens virsmu. Braucam diezgan patālu un tad kapteinis izdala makšķerauklas ar āķiem un vairāki vienlaicīgi gaidām lielo lomu. Meitenes izrādās prasmīgākas un sāk ķeksēt ārā nelielas zivis. Gadās arī viena palielāka, bet vairākas indīgās, kurām pakutinot vēderu, tās uzpūšas kā lielas bumbas. Lai arī viļņi nav lieli, laivu šūpo un pēc brīža jau kādam kļūst slikti, ka jādodas vien tālāk.

Aizbraucam uz snorkelēšanas vietu, bet izrādās, ka viļņi ir sakūluši ūdeni, ka snorkelēšana ir bezjēdzīga. Nu neko, aizdodamies uz putnu vērošanas līci, kur var novērot daudz vietējās faunas putnus. Pa to laiku kapteinis iztīra zivis, ko tik vien gaida pelikāni, jo tā jau laikam ir viņu šejienes ikdiena, kad var iegūt zivju barību pārāk nesaspringstot. Pārbraucam uz romantisku vientuļo piekrasti, kur palmu ēnā jūras krastā baudām “ceviche” (svaigas jūras veltes ar citronu un salātiem) un ceptas zivis. It kā jau tūre nav lēta, taču atpūsties var labi.

Pie Holboxas pa šēru var vairākus kilometrus aizbrist līdz Moskito ragam, kas ir mājvieta daudziem pelikāniem, flamingo un citiem putniem. Putnus var vērot pa gabalu, jo uzraksts vēsta, ka aiz nožogojuma varētu būt krokodili un rajas. Palielas rajas redzējām, bet par krokodilu esamību līcī gan stipri māc šaubas.

Jukatanas vidiene.

Nākamajā dienā aizbraucam apskatīt Chichen-Itzu saulrietā un ierodamies stundu pirms tās slēgšanas. Tas ir prātīgs lēmums, jo piramīda, tuvojieties  saulrietam izgaismojas skaistās krāsās. Arī cilvēku vairs nav un izdodas uzņemt labus attēlus ar vientuļo piramīdu, kas dienas laikā noteikti nav iespējams, jo objekts ir stipri komercializēts un tūristu autobusi brauc strīpām. Simtiem suvenīru tirgotāju steigšus vāc nost savus suvenīrus un visi kā viens mums cenšas pārdot kaut ko par 1USD.

Beigās, lai visas drupas apskatītu, nedaudz laiks pietrūka, bet droši vien, ja ierastos vēl pusstundu ātrāk, tad būtu gana. Protams, piramīda ir iespaidīga, taču izrādās, ka Saules piramīda ir lielāka, savukārt, Izamalas piramīdas ir vecākās. Tā, ka patiesībā, Chichen-Itza vienkārši zināmāka un es teiktu, ka stipri uz tūristiem vērsta (arī cena ir liela, salīdzinot ar citām vietām – 533MEX, kas ir ~22EUR). 

No paša rīta apskatām cenoti Ik Kil. Atkal kārtējā savādāka, smuka cenote, kas ir liela un dziļa un no augšas lejup cenotē stiepjas daudzas liānas, padarot šo vietu par īsti džungļos iederīgu. Atkal esam izvilkuši laimīgo lozi, jo esam tikai nedaudzi apmeklētāji un izdodas pat uztaisīt pāris kadrus, kad peldamies cenotē vieni paši. Ar katrām 10  minūtēm te sarodas arvien vairāk un vairāk tūristu un droši vien dienas vidū cenote ir pārpildīta, kad agrākie Chichen-Itzas apmeklētāji ir pabeiguši piramīdu apskati un dodas atveldzēties uz šo cenoti. Jā, var uzskatīt, ka arī šī cenote ir stipri komercializēta, jo atrodas kūrorta teritorijā, un attiecīgi apkārt tai ir apbūvēta liela infrastruktūra, bet, ko darīt, ja pati cenote ir skaista un slavens apskates objekts blakus.

Dodamies tālāk un pa ceļam iegriežamies vienkāršā ceļā bez norādēm, kur pēc kartes redzam, ka teorētiski galā varētu būt kārtējā cenote. Jā, tiešām ir! Un atkal pavisam savādāka – no kādiem ķīmiskiem elementiem tā iekrāsojusies spilgti elektrozaļa. Protams nevar būt ne runas par nopeldēšanos, bet nu skaidrs, ka šo cenošu dažādība ir ļoti liela.

Apmeklējam Izamalas pilsētu, kur praktiski visa centrālā daļa ir tikai ar dzeltenām mājām. Karstums ir liels, tāpēc izbrauciens ar pajūgu pa ieliņām ir taisni laikā. Gids ir jautrs un pastāsta daudz interesantas lietas, kuras nemaz tik bieži nevar uzzināt no šīs “tikai spāniski” runājošās zemes. Pēcpusdienā kārtējās peldes cenotēs, kuras ne-tūristu vietās jau ir praktiski bez maksas un arī bez cilvēkiem. Protams, te jau vietējie mēģina katru garāmbraucošo tūristu automašīnu pārvirzīt uz “savām” cenotēm, jo droši vien šādi tūristu  auto vien ir pāris dienā.

Mexico.

Lai arī sākotnēji biju ļoti skeptisks, par to, ko vajadzētu apskatīt Mexico un cik dienas tur pavadīt, kā arī par drošību galvaspilsētā, pavadītais laiks patīkami pārsteidza.

Iespējams, ka viss atkarīgs no rajona kurā dzīvo. Mēs dzīvojām Cuauhtémoc rajonā, kurš skaitās drošākais Mexico. Tiešām staigājām daudz apkārt arī pa vakariem, tūristu un kafejnīciņu pilns, nevienu brīdi nekāda apdraudējuma sajūtu neizjutām. Rajons ļoti zaļš un samērā sakopts. Šķiet, ka cilvēki sacenšas daiļdārznieka profesijā un ar izdomu apgriež piemājas kokus un krūmus. Daudz debesskrāpju un liels pilsētas sakopts parks. Sajūtas, kā parastā Eiropas pilsētā. Vienīgais, kas atgādina Meksiku, ir ielu tirdzniecība.

Aizbraucām uz peldošiem dārziem, kas izrādās izbrauciens ar laivām pa kanāliem. Protams, apkārt siro dažādas citas laivas, kas piedāvā dažāda veida ēdienu, mūziku vai suvenīrus. Brauciens ir savdabīgs, taču pietrūkt paša brauciena mērķis – kaut ko apskatīt, jo patiesībā tiekat aizvests uz kādu stādu audzētavu iepirkties, vai apskatīt kādas ūdens radības, vai kaut kādas vecas lelles, kas uzspraustas uz žoga. Arī “dārzi” ap kanāliem nav diez cik sakopti, kas liktu elpai aizrauties. Faktiski viss pasākums ir mērķēts uz naudas tērēšanu pašos kanālos. No sākuma laivu ir maz, bet, tuvojoties dienas vidum, kanālā to paliek jau ļoti daudz, ka satiksme kļūst apgrūtināta. Protams, laivu piestātnē izbrauciena laivas ir tūkstošiem un grūti pat iedomāties par sastrēgumiem, ja kaut daļa no tām brauktu pa kanāliem. Iespējams, ka brīvdienās tā arī ir. Kopumā pašam braucienam kā tādam jau nav ne vainas, ja tirgotāji nekrīt uz nerviem, savukārt, apkārt peldošo muzikantu ir daudz un tie spēlē mūziku dažādām gaumēm.

Vēlāk iebraucam Mexiko centrālajā laukumā, kur daudzi simti cilvēku stāv rindās, lai varētu noslidināties pa bērnu slidkalniņu, vai izbraukt ar vilcieniņu karuselī. Pie mums, ja pieaugušie piedalītos šādās atrakcijās, tas šķistu lielākā vai mazākā mērā dīvaini, bet meksikāņi tā izklaidējas. Tas, kas pārsteidz, ir, ka Mexiko vecpilsēta patiesībā ir gana skaista, lai pa to pastaigātos un vērotu koloniālisma laika ēkas. Citas ēkas pilnībā apgleznotas ar simpātiskiem un interesantiem māju gleznojumiem, kas ir samērā izplatīts arī pārējā Meksikā. Uz ielām vietumis spēlē mūziku un garāmgājēji vienkārši turpat uz ietves dejo. Pārsteidz, ka visas piegulošās ielas centram ir ar tematiskiem veikaliem pārpildītas. Piemēram, pāris kvartāli ar daudziem desmitiem kāzu kleitu veikaliņiem, turpat blakus vairāki kvartāli ar sūkņu veikaliņiem, vai nākamajā kvartālā tikai kancelejas preču veikaliņi. Principā tas jau ir labs variants – ja cilvēks zina, ko viņam vajag, tad atliek tikai aizdoties uz konkrēto kvartālu un izvēlēties starp daudziem blakus esošajiem veikaliņiem. Sestdiena ir brīvdiena, un tad šķiet, ka vairāki miljoni meksikāņu sapulcējas centram blakus ieliņās un ielu tirdzniecība norit pilnā sparā, līdzīgi kā dienvidnieku tirgos, kur pārdevēji pilnā balsī reklamē savu preci. Arī šeit tirgotāji ir sagrupējušies pa tematiskajiem produktiem. Cilvēku pūlis ir milzīgs, tā, ka grūti paiet uz priekšu. Ja neskaita to, ka visiem cilvēkiem uz sejas ir maskas, nekādi citādi Covida ierobežojumi nepastāv un cilvēki spiežas pūlī, lai pārvietotos uz priekšu.

Pat nevaru izskaidrot, kā Meksika ir panākusi, ka visi cilvēki ārpus telpām, pat 30 grādu karstumā, apzinīgi lieto maskas.

Mēs maskas ārpus telpām nelietojām, bet neviens (arī daudzie policisti) mums par to neaizrādīja. Var jau būt, ka vietējiem tiek likti lieli sodi, bet to gan nezinu. Vakarā vēl trāpām virsū uz policijas maršu pilsētas centrā, kas vienā ritmā maršē un izkliedz saukļus. Policijas vienības ir daudz un dažādas, ieskaitot jātnieku policiju un šo tūkstošu maršēšana pilsētas centrā rada iespaidu par drošības sajūtu apkārt, kas noteikti daudzas reizes ir uzlabojusies manos iepriekšējos uzskatos, domājot par Meksiku vispār.