Maroka (Feza un Rabata) 2019.gada aprīlī

6 atbildes [Pēdējā ziņa]
Atis
Nav tiešsaistē
Kopš: 20/04/2012
Ziņas: 493
Manīts: pirms 13 st

2019.gada aprīļa beigās 4 dienas pavadījām Marokā. Plānots bija tikai Fezas un Rabatas apmeklējums - laiski pastaigāt pa pilsētām un izbaudīt siltumu un eksotiku. Ierobežoto dienu skaita dēļ bez traukšanās uz kalniem vai tuksnesi. Jāpiebilst, ka es Marokā esmu bijis arī iepriekš, taču darba darīšanās.

---

Fezā ieradāmies vēlu vakarā un uzreiz pārsteidza modernā, tīrā un ērtā lidosta. Nekādu rindu pie iebraukšanas kontroles, pēc dažām minūtēm jau bijām cauri un ārā. Salīdzinot ar 2017.gadā izbaudīto divu stundu rindu uz pasu kontroli Kasablankā, šis bija necerēti lieliski. Vēl tikai brauciens uz Fezas vecpilsētu dzīvokļa izīrētāja busiņā un gājiens pustumsā pa vecpilsētas ieliņu labirintiem, kur pusnaktī vēl notika aktīva sociālā dzīve.

Mūsu mājoklis bija netālu no pilsētas vārtiem, airbnb atrasta māja, kas esot labi atjaunota. Padārgi, bet ar eksotikas pieskaņu. Ierodoties miteklī, mazliet pat apstulbām no patīkama pārsteiguma – visa tradicionālā divu stāvu māja ar nelielo iekšpagalmu vidū bija noklāta nelielās flīzītes, filigrānos griezumos un koka gleznojumos.

Fezas vecpilsēta jeb medīna ir milzīgs šauru un piemēslotu ieliņu labirints. Katrā spraugā un  caurumā ierīkotajos ūķos dzīvo vai strādā cilvēki, kaut ko turpat arī pārdod. Teorētiski visā Marokas lielākajā medīnā (kādu pusotru kilometru plata un mazliet garāka) ar gandrīz divsimt tūkstošiem iedzīvotāju netiek izmantotas automašīnas, kaut gan dažos stūros tās tomēr bija iespraukušās. Smagākas lietas pārvadā ar rokas ratiem un ēzelīšiem uz muguras, pēdējiem aiz sevis atstājot sūdu čupas, kas organiski iekļaujas visos citos pa ielu plaši izmētātajos atkritumos. Cilvēki visur staigā kājām, gan lielākos baros, gan mazākos, turklāt arī visa pārējā dzīve notiek uz ielas.

Rīta pusē bijām uz dažām stundām jau iepriekš rezervējuši gidu, turklāt ar norunu, ka mūs pilnīgi un nemaz neinteresē iepirkties. Par šādu pakalpojumu samaksājām 400 dirhamu standarta 250 vietā (noruna arī bija, ka nevienā apskates objektā nemaksājām dzeramnaudas vai par paskatīšanos un līdzīgiem neformāliem pakalpojumiem, izņemot oficiālās ieejas maksas). Lai arī mūsu gids Abdula bija ciešams un runāja labā angļu valodā, viņš neviltoti sapīka, kad saprata, ka mūs patiešām neinteresē pirkt pilnīgi neko (pat ne lielisku organisku argāna eļļu vai ārkārtīgi autentiskas šalles), nevēlamies iet iekšā nevienā veikalā vai pusdienot viņa ieteiktajā vietā.

Staigāšana šurpu un turpu pa bezgalīgo ieliņu mudžekli bija interesanta. Milzīgie tirgi, jo īpaši dzīvnieku sadaļas, kur sprostos sabāztās vai aiz kājām saišķos sasietās vistas uz vietas nokauj, visiem ķermeņa šķidrumiem aiztekot pa ielu uz leju. Iespaidīgā ādu miecētava, kur pa šķidrumiem ar baložu mēsliem un krāsvielām mīcās ģērētāji un krāsotāji. Nepārtrauktā kņada visapkārt, kas sākas sešos no rīta un norimstas tikai pēc pusnakts.

Dienas vidū krietni pieēdāmies treknos un saldos marokāņu ēdienus ēnainā kafejnīcā, lielos daudzumos uzdzerot brīnišķīgu svaigi spiestu apelsīnu sulu. Un tad atkal dažus kilometrus ar kājām, šoreiz uz vienu no tuvējiem pakalniem, kas paceļas pāri Fezas medīnas mūriem. Garām piegānītai kapsētai, kur ganījās vientuļš un izbadējies ēzelis un tad augšā uz mūru drupām, no kurām paveras lielisks skats uz visu veco Fezu. Fiziskā aktivitāte bija arī nepieciešama, lai varētu sagatavoties sātīgajām un ārkārtīgi treknajām vietējām vakariņām, kas mums bija sarunātas vakarā mājās.

Nākamajā dienā ar vilcienu braucām uz Marokas galvaspilsētu Rabatu. Šai pilsētai tūristi bieži met līkumu. Esot pārāk moderna un sterila un neesot nekā īpaša, ko redzēt - to esmu lasījis arī tepat Ceļakājā. Manuprāt, Rabata ir laba izvēle, taču par eksotiku var daļēji piekrist - atšķirībā no pārējās Marokas, Rabata ir visai “civilizēta”. Atkritumi uz ielām centrā nemētājas, ielas un ietves ir samērā labā stāvoklī un tīras, mājas sakoptas, visapkārt zaļumi, dārzi, ziedi un koki. Rabatā ir relatīvi daudz pārtikušu iedzīvotāju, šeit ir arī visas galvenās valsts institūcijas un ārvalstu vēstniecības. Jūtama arī mazāka reliģijas klātbūtne – ir maz lakatos ievīstītu sieviešu, bet aicinājumus uz lūgšanām pilsētā dzirdēja pamaz. Centrā ir pat funkcionējoša katoļu katedrāle.

Manuprāt Rabatā ir laba rietumu pasaules ērtību un Marokas eksotika kombinācija. Pilsētā ir gan paliela un pietiekoši autentiski noskrandusi medīna, gan cietoksnis augstāk virs pilsētas, tad vēl romiešu laiku drupas, turklāt ļoti fotogēniska upe un pludmale. Viss relatīvi ērti izstaigājams ar kājām. Salīdzinoši nelielā tūristu skaita dēļ Rabatā nav uzbāzīgi dirhamu prašņātāji, pareizā ceļa rādītāji un mistisku pakalpojumu sniedzēji, bet cenas uzreiz ir vietējo cenas. Taksometros nav jālūdz ieslēgt skaitītājs. Ja brauciens pāri upei zvejnieka laikā maksā 2,5 dirhamus (25 centus), tad zvejnieks vispirms nepiedāvā samaksāt desmit reizes vairāk. Tirgū daudzviet bija pieliktas cenu zīmes un pārdevējus kaulēšanās neinteresēja. Ja nepatīk, var iet citur un neviens pakaļ netaisās skriet. Protams, tam ir zināma ēnas puse, jo “tradicionālie” suvenīri praktiski nav pieejami, viesnīcu izvēle nav liela un angļu valodu saprot maz.

Augstāk - Rabatas medīna, bet zemāk zvejnieki Rabatas ostā, kur gan laivu būvēšana, gan tīklu žāvēšana notiek visu acu priekšā. 

Blakus Rabatai, turpat otrā upes krastā ir Salē - pilsēta, kurā meklēt to eksotiku, kas trūkst Rabatā. Aizbraukt var vienkārši un dažās minūtēs, ar modernu franču Alstom tramvaju – Rabatā ir labs tramvaju tīkls, tā ir viena no retajām pilsētā Āfrikā, kur šāds transporta veids vispār ir pieejams.

Augstāk skats no Salē uz Rabatu, bet apakšā kreisajā pusē dūmakā redzama Salē no rabatas puses.

Salē ir netīra un trokšņaina medīna, kuru apjož milzu mūris - viss kā vajag, taču arī te tūristiem īpašu uzmanību nepiegriež un bērni naudu nediedelē. Vēl pirms dažiem gadiem, par spīti tam, ka Salē no Rabatas fiziski atrodas aptuveni pusotra kilometra attālumā, Salē medīnā tūrisma nebija. Tur uzturēties pat skaitījās mazliet bīstami, ne visi taksometri turp brauca. Tas zināmā mērā saistīts ar vēsturi, jo 17.gs.  šeit berberu pirāti nodibināja neatkarīgu valsti un sekmīgi uzbruka eiropiešu un amerikāņu kuģiem. Savukārt 20.gs. Salē bija galvenais Marokas kreisi un islāmiski noskaņotu nacionālistu centrs, kas nereti radīja ievērojamus konfliktus ar karali un valdību. Arī mūsdienās Salē medīnā tūristu ir pamaz, nakšņošanai pieejamas ir tikai dažas riādas un vienā no tām apmetāmies arī mēs. Pretēji morāli pagrimušajai Rabatai turpat otrā upes krastā, mēs ļoti labi, skaidri un skaļi dzirdējām visus aicinājumus uz lūgšanām. Obligāto pamošanos piecos no rīta atsvēra tas, ka netālās mošejas aicinātājam uz lūgšanām bija patīkams un labi nostādīts balss tembrs.

Nevar nepieminēt arī impozanto riādas saimnieci, tā ap gadiem sešdesmit. Viņa nesaprata angļu valodu, nesaprata kā apieties ar elektroniskajām ierīcēm un necieta nekādus iebildumus; tai pašā laikā bija sirsnīga un jauka. Pie brokastu galda visi sēdējā tieši tur, kur viņa parādīja (“...tēvam jāsēž šeit, sieva pie labās rokas, abas meitas otrā pusē..”) un kopumā darīja visu tā, kā lika saimniece.

Saulriets no vietējās mošejas pagalma.

Salē apjumtās tirgus ielas, pietiekoši nesen atjaunotas (ļoti agri no rīta, kad tirgotāju vēl nav, pārējā laikā ir visas durvis līdz galam vaļā un pūlis visapkārt).

Rabatā un Salē devāmies eksotikas meklējumos medīnā, kā arī lielos apjomos dzērām pārsaldināto marokāņu tēju. Vēl apmeklēšanas vērts bija lielu mūru iežogotais Cheallah komplekss - tur saglabājušās feniķiešu un romiešu laiku drupas, kuras ieskauj blīvs un ēnains dārzs, bet starp visām mošeju un romiešu pirts drupām dzīvo vairāki desmitu balto stārķu ģimenes, kas visus pavada ar skaļu klabināšanu.

Rabatā ir arī modernās mākslas muzejs, kurā mūsu atbraukšanas brīdī bija Parīzes Orsī muzeja ekspozīcija. Diezgan daudz impresionistu darbu – Monē, Sezāns un citu autoru darbi, taču ja Latvijā pie šādas izstādes stāvētu rindas, tad te visu vērojām klusumā un mierā, kamēr daudzie miljonus eiro vērtās mākslas apsargi, ērti iekārtojušies savos krēslos, klusināti krāca. Turklāt ieeja ar dzelzceļa biļetēm muzejā ir par velti, un tajā bez franču impresionisma bija vesels lērums gan baudāmas, gan nebaudāmas Marokas un Āfrikas modernās mākslas.

Zemāk - karaļu mauzolejs Rabatā, kuru sargā milzīgi godasargu daudzumi, gan zirgos, gan uz kājām.

Pēc ilgajām pastaigām, ceturtās dienas vakarā atlika vien nogurdinošs lidojums uz Stanstedu (arī Rabatā lidosta ir maza, taču ar ātru pasu kontroli) un dažas dienas Londonā, kas pēc Marokas radīja zināmu šoku.

Praktiskā informācija:

Turp lidojām RIX-CRL-FEZ, atpakaļ RBA-STN-RIX, viss Ryanair. Pērkot aptuveni četrus mēnešus iepriekš, dažas biļetes billotas, viena 10kg reģistrētā bagāža uz diviem. Kopā ap 110 EUR uz cilvēku.

Šajā laikā kurss aptuveni bija 10 MAD (marokas dirhami) = 1 EUR

Fezā īrējām māju (Airbnb), bet Salē palikām riādā (booking.com), ap 500 MAD diennaktī uz diviem. Šāda cena ir virs vidējās, bet mums bija vēlme dzīvot labi atjaunotās/uzturētās vēsturiskajās ēkās. Viduvēja viesnīca maksātu 100-400 MAD, privātie dzīvokļi var būt lētāki.

Vilciens Feza-Rabata 1. klasē ap 11 EUR, ap 160km. Brauc reizi stundā, biļetes gan stacijā, gan internetā. Stacijā ieradāmies tikai 10 minūtes pirms vilciena atiešanas un paspējām vēl automātā biļetes nopirkt. Vilciens tīrs, ērts, ātrs, precīzs – noteikti pārspēja daudzās Rietumeiropas valstīs izmantotu. Pašlaik Marokā tiek intensīvi būvētas franču TGV ātrvilcienu trases, daļa no kurām jau atklāta.

Orientējošās cenas:

Ieeja muzejos – 20-70 MAD. Salīdzinot ar situāciju vēl 2018.gadā, kad daudzviet ieeja bija vien 10-20 MAD, cenas ievērojami augušas. Tās ir ārzemju tūristu cenas, vietējiem aizvien zemās ir spēkā.

Ēdiens 25-70 DHS, dzēriens (bezalkoholisks) 5-15 MAD. Tas vidējās rietumnieku apmeklētās vietās, kur nav kliedzošu pārtikas higiēnas normu pārkāpumu.

Labā restorānā (manuprāt, vietējo izpratnē labs restorāns pasniedz spāņu, itāļu un franču ēdienus) ēdiena cena ir ap 50-200 MAD, vīns 50-150 MAD glāzē. Ja dārgākajos restorānos Rabatā alkohols nav problēma, tad daudzviet citur Marokā to var būt grūtāk iegādāties. Manuprāt, ne vietējais vīns, ne alus to zemās kvalitātes dēļ nav pirkšanas vērti.

Uz ielas un lētākās ieskrietuvēs varēja labi paēst arī par 10-30 MAD. Šajā braucienā, kad ar vēdera problēmām nevēlējos riskēt, neēdu ielu ēdienus. Tomēr Google Maps var atrast labas tūristu atsauksmes arī par pēc pirmā skata ne visai pievilcīgām ēstuvēm.

Orange tīkla SIM karte ar 5GB datiem, 120 MAD.

Pirms ceļojuma internetā labāk noskaidrot aktuālās cenas visiem pakalpojumiem, Tripadvisor šādu padomu netrūkst. Praktiski visur, kur vien iesaistīti tūristi (pārvadājumi, gidu pakalpojumi, apskates objekti), ir nodrošināta izkārtne ar oficiālajiem tarifiem, diemžēl, ne vienmēr salasāma vai labi ieraugāmā vietā. Kā man ieteica kolēģis, kurš Marokā strādā – problēmu gadījumā ar taksometriem vajag palūgt piebraukt pie vietējā policista. Tas efektīvi atrisina visas problēmas, jo policija parasti ir tūristu pusē - vietējā vara aktīvi un represīvi strādā pie pozitīva valsts tēla.

Franču valoda noteikti atvieglo dzīvi (piemēram, restorānos ēdienkarte var būt tikai franču un arābu valodās), lai arī tūristu biežāk apmeklētās vietās saprot un runā angliski.

Populārākās vietās jārēķinās ar bērnu un jauniešu uzbāzību un pieprasījumiem iedot naudu ne par ko, vai izteikti nevajadzīgiem pakalpojumiem. Tādas ir jau ļoti senas vietējās tradīcijas, taču tajās pašās tūristu vietās netrūkst normālu un atsaucīgu cilvēku, kas ceļu ļoti labi parādīs un palīdzēs ar jebko citu arī par velti.

Reta bija tā vieta, kur varēja izmantot maksājumu karti (bankomātu gan netrūka). Nopirkt vilciena biļetes internetā ar ārzemju maksājumu kartēm nebija iespējams, bet stacijā biļešu automātos maksājumu karšu spraugas bija aizlīmētas ar līmlenti.

Pēc tam kad pārsniedzu Revolut bezmaksas naudas izņemšanas limitu, maksājām ar eiro, kurus ņem pretī ļoti labprāt, un tā kā kurss šajās dienās labi sakrita ar 1:10, tad aprēķini bija vienkārši. Eiro krājumus biju paņēmis līdzi tikai 5 EUR banknotēs, lai nerodas atlikuma izdošanas problēmas.

andrian
Lietotāja andrian attēls
Nav tiešsaistē
Kopš: 02/02/2010
Ziņas: 712
Manīts: pirms 6 st

Labs! Bet es nekādi nevaru sanemties tikt līdz Marokai, lai gan maršruta varianti, pat vairāki, ir sazīmēti..

zdeneks
Nav tiešsaistē
Kopš: 02/04/2018
Ziņas: 75
Manīts: pirms 7 st

Labs.... Februārī paredzēts apmeklēt Maroku. Kādas elektrības rozetes šiem ir? Vai eiropas vai  angļu tipa?

Atis
Nav tiešsaistē
Kopš: 20/04/2012
Ziņas: 493
Manīts: pirms 13 st

zdeneks rakstīja:

Labs.... Februārī paredzēts apmeklēt Maroku. Kādas elektrības rozetes šiem ir? Vai eiropas vai  angļu tipa?

Eiropas

Janochka
Nav tiešsaistē
Kopš: 18/10/2011
Ziņas: 816
Manīts: pirms 18 st

Paldies par foršu aprakstu!

Nixija
Nav tiešsaistē
Kopš: 05/08/2011
Ziņas: 127
Manīts: pirms 4 d

Jā, no manis arī- paldies par foršu aprakstu. skatāmies Marokas virzienā.

Sofija

epolitic
Lietotāja epolitic attēls
Nav tiešsaistē
Kopš: 13/03/2013
Ziņas: 77
Manīts: pirms 4 d

Mēs bijām līdzīgā ceļojumā, bet pieķērām klāt vēl dienas izbraucienu uz Ciedru mežiem un makaku apskati. Sabiedriskais no pilsētas autoostas (ļoti šaubīgs un bijām vienīgie ārzemnieki) izmaksāja apmēram 3-4eur, tūre būtu bijusi vismaz 50-100eur.
Fezā gan nebija ko darīt vairāk par 2 dienām, kā arī dzīvojot vecpilsētā tevi mēģinās apčakarēt un aizvest neceļos. Google maps Fezā nestrādā pareizi, kā arī uz vakariem tiek slēgtas vairakas ielas.
Ja gribat iepirkties, darāt to pa dienu, jo vakaros visiem suvenīriem cenas ir x10. Piemēram par Marokas šalli vairāk par 5Eur nekur nesamaksājām. Visur iepērkoties zemāko cenu dabūjām kad pateicām ka neko tomēr nepirksim un ejot prom piedāvāja cenu dalīts ar 2. 
Rabātā iespējams arī turpat centra pludmalē pasērfot, bija ideāls treneris (pus dzīvi dzīvojis Skandināvijā), ja nepieciešams varu atrast kontaktus.