Vai ir kāds garšīgāks auglis par gatavu, sulīgu mango tieši no koka, pašā sezonas plaukumā? Ja ir, man tādu vēl nav sanācis baudīt! Maija mēnesi Kubā var nosaukt dažādi – par lietus sezonu, ne-sezonu, krabju migrācijas sezonu vai arī - mango sezonu! Kārtīgs negaiss tropiskajās zemēs? Uz priekšu, būs smukākas bildes! Krabji? Neēdu, bet obligāti jānobildē! Savukārt mango, tie nevar negaršot! Maziņi, koši dzelteni, lieli, rozā, visi smaržīgi! Kuba manās atmiņās vienmēr paliks kā garšīgo mango zeme!
Brauciens uz Kubu nāca pēkšņi, negaidīti un es tam droši teicu jā! Patiesībā, es pat necerēju, ka vēl pagūšu aizbraukt uz Kubu, jo janvāra vidū parādījās ziņas par ASV un Kubas attiecību uzlabošanos, un uzreiz izskanēja viedoklis - ar Īsto Kubu tūlīt būs cauri! Esot jābrauc tagad un tūlīt, lai vēl pagūtu redzēt izslavētās vecās Amerikāņu (un padomju) mašīnas, redzētu kapitālisma nesabojātus kubiešus un sajust sociālismu visā tā garšu gammā. Taču, vajag tikai vēlēties, un pat klusu pie sevis izteikti sapņi piepildās!
Maija sākumā es lidoju uz Kubu, divu nedēļu piedzīvojumā, lai gan izsildītos pludmalē, gan nedaudz panirtu un izbaudītu izslavēto Kubas kultūru. Gribējās redzēt kāda tad Kuba īsti ir – apskatot Havanu, Las Terrazas, Vinales un Pinar Del Rio reģionu, apmeklēt Trinidadu, ienirt Cūku līcī un arī mazliet pagulēt Varadero pludmalē. Dažādu apsvērumu dēļ bāzes dzīves vieta bija Varadero, 5 zvaigžņu „viss iekļauts” tipa viesnīcā, ar vairākām iekļautām ekskursijām, tādēļ smējos, ka šoreiz esmu „tūrists parastais”, līdz ar visiem lidmašīnā satiktajiem tipiskajiem vācu tūristiem. Lai arī daudz ir dzirdēts par kubiešu izīrēto istabu – casa particulare – priekšrocībām, šoreiz šī iespēja gāja secen, bet kas zina, varbūt dzīve mani aizvedīs uz Kubu vēlreiz! Izbraucienos devāmies vienojoties ar vietējiem šoferiem, un izmantojot viņu automašīnu, gan gluži retro, gan arī mūsdienīgākus variantus. Tā šoreiz bija patīkama ekstra, jo novērtēju kā ir iekrist sēdeklī pēc pāris stundu pastaigas pa pilsētas. Pietam, noteikti taču gribas izbraukt arī ar kādu piecdesmito gadu auto! Bet, par visu pēc kārtas!
Kuba toreiz un tagad
Daudzi domā, ka Kuba ir viena sala, taču tā nemaz nav. Tā sastāv no galvenās salas un vairākiem arhipelāgiem. Šoreiz izbraukājām tikai galveno salu, bet, ja tavā rīcībā ir vairāk par nedēļu divām, ir dzirdēts, ka pārējās salas ir ārkārtīgi skaistas un tās noteikti ir vērts apmeklēt!
Kubas vēsture aizsākas ar aravaku valodā runājošajiem taino indiāņiem, kuri Kolumba ekspedīcijas 15.gadsimtā uztvēra ne īpaši draudzīgi, un, ne velti. 1514.gadā, pēc trīs gadus ilgām cīņām, spāņi pieveica vietējos iedzīvotājus un nodibināja Havanu. Jau nepilnus četrdesmit gadus vēlāk vietējie iedzīvotāji un to kultūra bija gandrīz pilnībā iznīcināti. Gandrīz viss, kas palicis no viņu kultūras ir vien daži vārdi – Kuba, Havana, tabaka, kanoe un vēl daži citi, kas tiek izmantoti arī angļu valodā. Vārds „Kuba” tulkojumā no indiāņu valodas, visdrīzākais, nozīmē „kur ir daudz auglīgas zemes” vai arī pēc kādas citas versijas, „lieliska vieta”.
Līdz ar spāņu ierašanos un vietējo iedzīvotāju iznīcināšanu, Kubas vēsturē sākās arī kāds cits svarīgs posms. Cukurniedru plantāciju apstrādei 16.gadsimtā masveidā tika ievesti vergi no Āfrikas, tā veidojot pamatu šodienas Kubas iedzīvotājiem. Daudzi kubieši aizvien zina no kurām Spānijas vai Āfrikas daļām ir cēlušies to priekšteči. Tālākie divi gadsimti iezīmē cīņas starp britiem un spāņiem par to, kuram tad piederēs Kuba. Līdz ar vergu tirdzniecību tiek ievesti ķīnieši, lai papildinātu darbaspēka rindas. Lai arī 1902.gadā ASV it kā nodod valsts varu Kubai, tomēr 19.gadsimtā Kubā sākas cīņas par neatkarību un asi parādās ASV interese par šo reģionu,seko vairāki neatkarības kari, līdz beidzot ASV okupē Kubu. kubieši par šo periodu atsaucas kā par marionešu laiku, kurā tiem nav bijusi nekāda teikšana. Tomēr tieši pateicoties amerikāņu kapitāla un pašu amerikāņu ieplūdumam Kubā, tā ir tāda, kādu mēs to redzam šodien. Tad tika celtas greznas ēkas, amerikāņu privātmājas, ievestas tā laika skaistākās automašīnās. Šajā laika posmā Kuba piedzīvoja ārkārtīgu ekonomisko uzplaukumu, vidējā alga rūpniecība bijusi astotā augstākā pasaulē, un, lai arī trešā daļa iedzīvotāju dzīvoja nabadzībā, Kuba bija piektā attīstītākā valsts Dienvidamerikā. Tomēr, pieaugot nevienlīdzībai starp bagātajiem un vidusslāni, palielinājās neapmierinātība ar pastāvošo iekārtu. 1959.gadā Fidels Kastro un Če Gevara pārņēma Kubu un turpmāk attiecības ar ASV tikai pasliktinājās. 1962.gadā tika ieviests embargo, kā arī Padomju Savienības raķešu novietošana Kubas teritorijā turpināja eskalēt Auksto Karu. Padomju Savienībā būtiski atbalstīja Kubu, īpaši finansiāli, tāpēc līdz ar tās sabrukumu, Kubā iesākās Period Especial, jeb Speciālais laiks, kas izraisīja ārkārtīgu badu un trūkumu. Regulāri elektrības pārtraukumi, ēdiena pārdale elitārajiem izraisīja nemierus, kas tika ātri apspiesti. Parastie kubieši bija spiesti ēst visu, ko vien var atrast, tiek runāts, ka daudzi Havanas zoodārza iemītnieki ir pazuduši šajā laika posmā, un jebkas, kas nebija piesiets un apsargāts, tika nozagts.
Šodien kubieši saka, ka viņiem ir jauns labākais draugs – ASV. Tuvākajā laikā tikšot ieviesta prāmju satiksme ar Floridu, tikšot atjaunoti visi tirdzniecības un diplomātiskie kontakti, un nupat ASV paziņoja, ka izņem Kubu no to valstu saraksta, kas atbalsta terorismu. Man grūti spriest, kāda Kuba bija pirms gada, trim vai pieciem, taču man radās sajūta, ka neatgriezeniskais process ir ne tikai sācies, bet jau rit pilnā sparā. Lai arī šoseju malās aizvien manāmi uzraksti „Sociālisms vai nāve” vai arī zīmējumi par to kā kubiešu dūre sasit Onkuli Semu, tūrisms ir kļuvis par ļoti nozīmīgu Kubas ienākumu avotu un nez vai ies mazumā. Ir lietas, kas gan ļoti skaidri vēstī par sociālismu Kubā, piemēram, valūta. Pagaidām Kubā aizvien tās ir divas, moneda nacional jeb MN un CUC jeb konvertējamie peso (MN pret CUC attiecība ir 25 pret 1, 1 CUC ir 1 USD), taču arī to valdība plānojot mainīt jau tuvākajā laikā. Kuba ir lielu pārmaiņu priekšā.
Ceļš
Teju 11 stundas garš Condor lidojums no Frankfurtes ar pilnu lidmašīnu ļoti priecīgu vāciešu, naksnīga lidosta, kurā nosēžoties lidmašīnai uzreiz aizsvīst logi. Mantu skanēšana, īsa pasu un vīzu kartiņu pārbaudei un esmu laukā atlidošanas zālē un gaidu bagāžu. Izrādās, ka man vienīgajai no visa reisa tā nav atnākusi... Pazudušo mantu birojā noplāta rokas un saka, ka viņi nav pārliecināti, vai nākošajā dienā ir kāds reiss no Eiropas. Netiek piedāvāta kompensācija vai pirmās nepieciešamības preces. Mazliet saskumstu, jo, lai arī man neatnākusi bagāža kļuvusi par ikdienu ceļojumos, rokas bagāžā ir šādi tādi sīkumi un man ir laba apdrošināšana, tomēr skraidīt meklēt drēbes valstī, kas zināma kā ļoti nepiemērota, lai iepirktos, nedara mani priecīgu. Cenšos novērst domas, vērojot vecās automašīnas pilsētas ielās un pieticīgās vietējo mājas. Somu saņemu tikai ceturtajā dienā pēc atlidošanas un tikmēr esmu lielākais Kubas fans – uz visām manām jaunajām kleitām un krekliņiem ir rakstīts „Cuba!” visdažādākajās variācijās, un vienīgie šorti viesnīcas veikalā , kas man der, ir XXL bērnu šorti. Kā izrādās, Kubai ir arī vēl kāda īpatnība – gandrīz neiespējami atrast veikalu, kur izsniedz čekus. Tos izsniedz tikai par 50+ cigāru pirkumiem, visi kases aparāti „nestrādā”, un beigu beigās man piedāvā uzrakstīt kvīti no burtnīcas izplēstā lapā. Pirmā iepazīšanās ar Kubu skaidri liecina par to, ka esmu pieradusi dzīvot gluži citā pasaulē.
Kas ir Kuba?
Havana ir kā atsevišķa valsts Kubā. Varadero, jāsaka, nemaz nav Kuba. Teju kā sava valsts ir arī Trinidada un jau atkal sava - Pinar Del Rio reģions. Kāda tad ir Kuba? Ir tūristu Kuba un vietējo Kuba. Vietās, kur ir daudzi tūristi, vietējie dzīvo salīdzinoši labi. Viņiem ir koptas mājas, pa logu redz ieslēgtus televizorus un rokās spīd jaunākie viedtālruņu modeļi, kuros tiek skaļi atskaņoti jaunākie hīti. Viedtālruņi esot statusa simbols, un novērojām, ka apsviedīgākajiem gidiem tiešām ir labāki telefoni. Uzreiz redzams, ka viņiem ir piekļuve konvertējamiem peso un darbs ir saistīts ar tūrismu. Dzeramnauda un komisijas ir tas, kas sastāda viņu īsto algu. Vērojot šos kubiešus neredzu nekādu atšķirību starp Kirasao salā manīto, dzīve kā jebkurā Karību reģiona salā. Taču kādā brauciena dienā lūdzam piestāt Jovellanos, pilsētā, kurā nav nekā, kas varētu interesēt tūristus, ja vien neskaita dažus kilometrus tālāk esošo Vladimira Iļiča Ļeņina kolhozu.
Divi gara auguma, gaiši tūristi rada ceļojošā cirka efektu, un visu garāmgājēju acis pievēršas mums. Tiek pārtrauktas sarunas un mēs tiekam ar vēroti. Sajūtas mazliet atgādina filmu Inception, kad visi sāk lēnām nākt uz vietu, kur esam mēs. Neieskatoties nevienam acīs, ātri apskrienam apkārt dažiem kvartāliem un redzam to Kubas nabadzību, par kuru esam dzirdējuši iepriekš. Ne vairs tik traki, kā Period Especial laikā, kad pupiņu vietā ēda lopbarībā izmantojamās palmas, taču no tūristu vietās redzētā ir tālu. Pilsētas centrā esošajā veikalā nav nekā, tas izskatās pilnīgi tukšs. Uz ielas stūra var nopirkt tās pašas pieminētās pupiņas. Ir arī kāds it kā elektronikas veikals, taču neko vairāk par sienas pulksteņiem tur nemana. Šeit neviens mums nepiesienas un nepiedāvā nopirkt cigārus kā jebkurā Varadero vai Havanas ielā, vai svaigus mamei un banānus, kā tikko apmeklētajā La Isabel. Pilsēta šķiet drūma. Tāda ir vietējo Kuba, kaut nekur tālu nemaz neesam aizbraukuši – esam uz šosejas pa ceļam uz Cūku līci.
Komisijas un Havana
Uz Havanu ceļojuma laikā dodos divreiz – vienreiz organizētā privātā ekskursijā, deviņvietīgā autobusā ar pārāk stipru kondicionieri un īpaši neinteresētu gidu Abelu un otrreiz ar 1957.gada Ford (kuram nestrādā spidometrs, sēdekļi ir ielaminēti, bet ir gaisa kondicionieris, kurš pat dažreiz tiek ieslēgts!), ar šoferi, kurš nerunā angliski, un gidu Horhe, kurš cenšas nopelnīt komisiju pie katras iespējas. Par komisijām man ļoti patika alternatīvajā Kubas gidā, Cuba Conga, minētais, ka, ja tev ir kubiešu draugs, tad tavas izmaksas par braucienu var būt par 30% lielākas, nekā ja ceļo pats. Par katru pirkumu un pusdienām, uz kurām tevi atvedīs kubiešu draugs, viņš saņems komisiju. Protams, ka tā netiek atrēķināta no veikala vai restorāna peļņas! Par to tu samaksāsi pats. Tāpat arī grāmatā minētais piemērs par dolāru koku. Iedomājies, ka ej pa ielu un ieraugi koku, kurā aug dolāri. Vai iesi tam garām? Protams, ka nē! Ja no tā nokritīs kaut lapiņa, tu to kratīsi tik ilgi, kamēr vairs nekas nenāks nost. Esi sveicināts Kubā, tu esi dolāru koks! Lai arī nesaskārāmies ar ceļvežos aprakstīto plaši izplatīto ubagošanu un iežēlināšanu, tomēr pārspīlētas cenas manījām gan. Īpaši izcēlās tualetes. Ceļojumā smējāmies, ka rums ir lēts, bet čurāšana dārga. Pie katras kafejnīcas, benzīntanka, viesnīcas tualetes sēž sieviete. Viņa pēc skaita izsniedz tualetes papīru, un norāda uz šķīvīti, kurā saliktas 1 CUC monētas. Par tualetes apmeklējumu jāmaksā! Salīdzinājumam, 0.3l Santiago de Cuba ruma pudele maksā 3.80 CUC. Kā mums paskaidroja Horhe, tas esot šīs sievietes vienīgais ienākumu avots, viņa uzkopjot tualeti un dzeramnauda paliek viņai, tādēļ lai mēs atbalstītu šo sievieti, naudiņa tomēr būtu jāiemet. Nav gan tā, ka viņa tur tikai sēž un nolaidusi acis lūdz. Nauda tiek pieprasīta, arī aktīvi žestikulējot un paceļot balsi, un arī tad, ja līdzi ir savs tualetes papīrs un ja esi kafejnīcas viesis, kurš nupat samaksājis par ārprātīgi dārgām pusdienām. Pēc divām šūmēšanās dienām par to, ka tualete apmeklējums maksā teju eiro! Mēs atklājām, ka šķīvītī var likt arī mazāka nomināla monētas – 10, 25 centavo, un par tām tiek pateikts paldies un žestikulēšana mitējas. Vienīgā atšķirība, ka iznākot no tualetes, tās jau būs pazudušas somiņā, un šķīvītī, ka vienmēr, būs tikai 1 CUC monētas.
Apskates vietas Havanā
Lai arī maijs skaitās nesezona, tūristu Havanā ir pārpārēm. Tāpat arī pārpārēm ir dažādu uzbāzīgu tirgotāju un izklaidētāju. No banānu lapām satīti viltotie cigāri ir pārpilnībā, tāpat arī dažādu karikatūru zīmētāji. Tautiskos tērpos saģērbtas sievietes metas ap kaklu vīriešiem un dod bučas. Starp citu, Kubā prostitūcija ir aizliegta un tiek sodīta ar pat diviem gadiem pāraudzināšanas nometnē, bet tas kubietes un kubiešus neattur. Taču visi tirgotāji uzreiz pievēršas lielākajai tūristu grupai, kas redzama, tāpēc, ja blakus piebrauc autobuss ar divdesmit vāciešiem, pastaiga ir diezgan rāma.
Havanas apmeklējums mums ir sadalīts trijās daļās – vecā Havana jeb Habana Vieja, ar piestāšanu pie Kristus statujas ar skatu uz pilsētu, centrālo Havanu un Vedado. Vecā Havana ar UNESCO palīdzību tagad tiek atjaunota pilnā krāšņumā. Bruģētās ieliņas, ielu muzikanti, senatnīgās ēkas, šī ir Havanas mantojuma daļa. Slavenais katedrāles laukums un Svētā Franciska baznīca, tāpat kā daudzas citas par dievnamiem vairs neizmantotas baznīcas no spāņu laikiem, slēpjas tieši šeit. Šajā rajonā atrodas arī daudzas mazas un salīdzinoši dārgas viesnīcas, par kurām mūsu gids nebeidz vien stāstīt – šeit pagājušajā gadā palika Bejonsē! Latvija? Lietuva? Arvīds Sabonis bija šeit! Tiek parādīta gan vieta, kur palicis Spānijas karalis, gan gubernatora māja ar koka bruģi, kas speciāli ielikts, lai mazinātu troksni, gan slavenā viesnīca, kurā dzīvojis Ernests Hemingvejs. Kubā Hemingvejs tiek pieminēts bieži, jo Pulicera balvu dabūjušais „Sirmgalvis un jūra” ir sarakstīts tieši Kubā.
Centrālā Havana man nedaudz atgādināja nesakoptu Kluso centru Rīgā. Tikpat skaistas mājas, taču uz katra balkoniņa žāvējas veļa, un mājas ir pilnīgi un galīgi nolaistas. Turpat Hemingveja iecienītākais bārs La Floridita un Vašingtonas Kapitolija kopija. Pa ceļam vairākkārt manījām ēkas, kas šķita jau kaut kur redzētas, un gids to arī apstiprināja, ka daudzas ir kopijas Amerikā esošajām.
Jāatzīmē, ka veco automašīnu mīļotajiem Centrālajā Havanā noteikti būs ko darīt, jo tur bija visvairāk un visuzpucētākie braucamie visā Kubā. Mūsu gids smējās, ka rozā kabrioleti ir tūristu lamatas, jo eiropietes neesot spējīgas paiet garām tik skaistam autiņam, kuram pie stūres vēl ir viegli iesirms kubietis baltā kreklā un ar hūti uz blakussēdētaja sēdekļa. Visskaistākās mašīnas ir tūristu pārvadāšanai, katram taksistam dienā jāmaksā 2 CUC par pārvadāšanas atļauju, taču nav tā, ka vecās automašīnas ir tikai skata pēc. Ir gana daudzas sarūsējušas, knapi kustošas mašīnas, kas tiek izmantotas personīgajām kubiešu vajadzībām.
Vedado mums kā galveno atrakciju pasniedz Revolūcijas laukumu. Tam apkārt ir vairākas ministrijas, bet patiesībā, nekas īpašs. Šeit esot teiktas daudzas svarīgas runas un tā esot teju svētākā vieta. Krietni interesantāki liekas blakus esošie kapi, Necrópolis Cristóbal Colón. Uzskatīti par vieniem no svarīgākajiem vēsturiskajiem kapiem pasaulē un interesantākajiem Latīņamerikā. Braucot tiem garām mēs ar lielu interesi vērojam skulptūras un kapenes spožajā saulē. Diemžēl par ieeju tūristiem ir jāmaksā 5 CUC no cilvēka, tādēļ mēs uztaisījām vien dažus kadrus stāvot blakus kasei. Pie kapsētas Horhe teica pievērst uzmanību, kā viņš teica, „voodoo”. Pie stūriem bija noliktas mazas lellītes, sašķaidītas olas un saldumi. Cik painteresējamies citur, tas gan gluži neesot voodoo, bet gan santeria, vietējo reliģija, kas ir afrikāņu reliģiju un katoļticības sajaukums, jo vergi savus dievus „paslēpuši” katoļticības tēlos, un patiesībā turpinājuši pielūgt sev svarīgās dievības.
Tirdziņi, šovs un naktsmājas
Havanā ir pilns ar dažādiem tirgiem un tirdziņiem. Tie visi esot mākslinieku tirdziņi, taču liels vairums preču ir ražotas Ķīnā (T-krekli, cepurītes, somas) vai Spānijā. Šķiet, Havanas lielākais tirdziņš ir Almacenes San José. Tirgo vietējās sandales („ļoti laba cena, tur strādā mans brālēns/onkulis/kaimiņš!”) un dažādi sīki suvenīri – ādas somiņas, bungas, magnēti un it kā melno koraļļu rotaslietas. Mazie piekariņi ir tīri glīti, taču es neloloju cerības, ka tie tiešām gatavoti no izskalotiem melnajiem koraļļiem, nebojājot koraļļu rifus. Labākajā gadījumā, no tā saucamajiem zilajiem ragiem, sliktākajā, no plastmasas. Katrs tirgotājs steidz sasveicināties un sāk atkārtot pantiņu par to, ka skatīšanās ir bezmaksas un jautā no kuras valsts esi. Lai arī daudzos ceļvežos raksta, ka kubieši nekaulējas, tomēr realitāte ir pretēja. Cenas var un vajag nokaulēt, labi darbojas „iešana prom”, vairāku priekšmetu pirkšana reizē, lai dabūtu labāku cenu vai lētāko priekšmetu par brīvu. Tāpat tas viss maksā krietni lētāk, nekā izdodas nokaulēt. Vienmēr rūpīgi jāapskatās, vai viss pareizi saskaitīts, vai tiek izdots pareizs atlikums. Vietējiem ir arī niķis „iesmērēt” kādu MN naudaszīmi konvertējamo peso vietā. Tāpat, ja ir patrāpījies kāds veikals, kur tomēr dod čekus, tas obligāti jāņem! Pie izejas to var palūgt uzrādīt, un, ja nebūs ko parādīt, var gadīties maksāt otrreiz.
Es biju nedaudz skeptiska par Tropicana kabarē apmeklējumu Havanā. Bija dzirdētas daudzas ļoti dažādas atsauksmes, tajā skaitā, ka, ja līst lietus, šovs tiek atcelts. Taču man par pārsteigumu šī bija viena no interesantākajām atrakcijām un viennozīmīgi spligtākajām atmiņām no Havanas! Koši tērpi, labi atstrādāta horeogrāfija, ļoti profesionāli mākslinieki. Ceļabiedri komentēja, ka šis šovs esot labāks par Parīzē redzēto. Uz skatuves tika gan dejots, gan dziedāts, nepārtraukti mainot tērpus un atrašanās vietu. Astoņu cilvēku kompānijai atnestas divas pudeles ruma un katram pa kolai, kas esot iekļauts apmeklējuma cenā. Par fotografēšanu gan ir jāmaksā atsevišķi. Tropicana Cabare gan arī atkal varēja vērot jaunas kubiešu meitenes eskortējam vāciešus krietni gados, un, vērojot kubietes šķita, ka viņas šovu ir redzējušas vismaz vairākus desmitus reižu.
Vienu nakti paliekam Havanā, un, braucot uz viesnīcu no kabarē, ielas šķiet tukšas. Tad pie kādas privātmājas redzam milzīgu cilvēku baru un desmitiem automašīnu. Tur esot tusiņš. Kad jautājam, vai tur būs droši, gids nervozi nosmejas un saka, ka to nu gan viņš nevarot garantēt. Viņš pats ir no Matanzas pilsētas, kas ir nepilnas stundas brauciena attālumā no Varadero, tādēļ arī viņam Havana patiesībā ir sveša.
Viesnīca ir tieši tāda, kādu es to biju iztēlojusies. Reģistrējoties no pases tiek izrakstīti teju visi dati. Grīdas paklāji ir mazliet uzburbuši un istabiņā stipri smaržo pēc pelējuma. Vannasistaba izskatās tieši tāda pati kā mazajos ASV ceļmalas moteļos, taču ūdens krāna rokturis man paliek rokās, kad cenšos to atgriezt. Intereses pēc ieslēdzu TV. Vietējā kanālā rāda padomju filmu ar titriem spāņu valodā. Ir arī venecuēliešu kanāli un daži ārzemju, kā piemēram BBC, CNN. Tie vietējiem neesot pieejami, tāpēc nebrīnos, kad Varadero viesnīcā „pieķeru” istabeni sēžam un skatāmies TV, brīdī, kad viņai istabiņa būtu jātīra. Vietējie gan paši klausās ārzemju mūziku, ik pa brīdim dzird Pitbull (kurš ir kubiešu izcelsmes!), un Enrike Iglesias šeit arī ir cieņā.
Las Terrazas
Nākošajā dienā braucot uz Las Terrazas, jūtos mazliet atvieglota, jo Havana ir koša, uzbāzīga un tās ātri kļūst par daudz. Savu dara arī stiprā svelme, ir +33, un vietējie saka, ka šogad lietus sezona kavējas. Vēroju mango audzes ceļa malā, klausos par dažādiem stadioniem un pieminekļiem. Gandrīz uz katra tilta vai lielāka pagrieziena redz stopētājus. Šādos brīžos mūsu šoferis ar rokām rāda kādu dīvainu kustību, mana versija ir, ka tas nozīmē uguni jeb tūristus. Kubieši saka, ka viņi ir „ugunī” jeb strādā ar tūristiem. Stopē pat policisti, kas ieraugot šofera zīmi pasmaida un nolaiž roku. Kubā nepietiek transporta, pieturas ir cilvēku pilnas un transports ir stipri vairāk piebāzts par 15.trolejbusu septembra rītā. Tā ir problēma, un pagaidām vienīgais, kā tas tiek risināts, ir uzliekot vairāk soliņus pieturā (dažās pieturās manīju pat 20 soliņus). Līdz ar privātās uzņēmējdarbības atļaušanu, daudzi sākuši nodarboties ar pārvadājumiem piemērotām kravas mašīnām. Atceries padomju laiku ZIL pelēkās mašīnas, uz kurām bija uzraksts „Maize”? Tajās tiek izgriezti lodziņi, ielikti soliņi un tagad tas ir autobuss. Daudzi autobusi aizvien ir no 50.-tajiem gadiem. Veci vilcienu vagoni arī tiek pārveidoti par autobusiem. Nopietnu mērķu vadīti stopētāji vicina naudu, jo ir gatavi samaksāt, lai kaut kur nokļūtu.
Ceļš uz Las Terrazas ir daudz skaistāks par to, kas paveras skatam braucienā no Varadero uz Havanu. Šeit lauki ir koptāki, ganās vairāk lopu, ir zaļāks. Arī šeit laukus aizvien apstrādā ar dzīvnieku pajūgiem. Mēs beidzot sasniedzam Las Terrazas speciālo zonu, gids mazliet saminstinās, šķiet, šis ir pirmais viņa brauciens uz šejieni un viņš nav pārliecināts, kur mums jāiet tālāk. Mums liek uzgaidīt, kamēr vietējo grupa spēlē un dzied, mūs cienā ar dzērieniem un piedāvā nopirkt grupas kompaktdiskus, kas maksā 10 CUC.
Pēc brīža satiekam Sesīliju - garu, nosauļojušies blondīni ap četrdesmit, kas runā ar franču akcentu. Beidzot ir kam pajautāt visus interesējošos jautājumus par Kubu, jo Sesīlija ir ļoti zinoša! Lai gan Las Terrazas pirmajā brīdī nešķiet nekas īpašs, tomēr tieši šis brauciens paliek atmiņā teju visvairāk no visas Kubas. Sesīlija stāsta par ciemata vēsturi, par to kā izcērtot kokus sākusies zemes erozija un kā ciematu piemeklējusi dīkdienība un prostitūcija. Tagad Las Terazzas ir paraugkomūna, kurā iedzīvotāji pārtiek no tūrisma ieņēmumiem. Sastādīti jauni koki, var apskatīt franču laika kafijas žāvēšanas vietu un uzzināt leģendas un stāstus par šo vietu. Sesīlija mums rāda Kubas putnus, dod pagaršot pomma rosa augļus, ko atveduši franči un stāsta par tūristu koku. Izrādās, Kubā ir kāds koks, kuram ir sarkana miza un tā lobās. Tas esot iesaukts par tūristu koku, jo pēc revolūcijas ļoti daudzi inženieri aizbēga uz ASV, vietā tika atvesti cilvēki no Padomju Savienības. Gaišie krievi apdega Kubas saulē, palika sarkani un tad tiem nolobījās āda. Tā pēc līdzības šis koks nu tiek saukts par tūristu koku.
Sesīlija tiešām cenšas izrādīt mums visu to labāko. Uzzinām par Period Especial un kā kubieties krāsojušas matus ar hibiscus ziediem līdz pirmajam lietum, jo matu krāsas nav bijis. Kā nesušas vēstules matu sakārtojumos, atbalstot partizānus. Mēs tiekam pie mango groza par 1 CUC, uzzinām, ka kādreiz bezmaksas piešķirtās zemes kārtība vairs neesot spēkā, tā tagad ir jāpērk, lai celtu māju. Izpeldamies dabīgajos baseinos un dzeram kafiju (un saldējuma kokteili, ja negaršo kafija). Paēdam vienas no garšīgākajām pusdienām Kubā un apmeklējuma beigās gribam noskaidrot Sesīlijas mobilā telefona numuru, lai to nodotu nākošajiem apmeklētājiem, Seslīja samulst. Viņa to nedrīkstot dot, jo drīkst strādāt tikai savā valsts darbā, ja kāds viņu pieķers kā gidu no malas, viņu atlaidīs un viņa var vairs nekad nedabūt darbu. Taču, apmeklējot Las Terrazas, ir iespējams pieteikt konkrētu gidu, un, ja kādreiz tur dodies, noteikti jautā pēc Sesīlijas, jo viņa ir labākais gids, kuru satikām visa ceļojuma laikā!
Izslavētā Marijas kafija no Las Terrazas tiek aizvesta mājās cienastā lielam kafijas mīļotājam, vēlāk uzzinām, ka tā esot negaršīgākā kafija, kas jebkad dzerta. Pat šķidrā amerikāņu susla esot labāka. Skaidrs, šo kafiju no Kubas nevest!
Pinar Del Rio
Galvenais mērķis, dodoties uz Vinales un Pinar Del Rio, ir redzēt, kā tie gatavoti cigāri. Lai arī mūsmājās ne rums, ne cigāri nav īpaša aktualitāte, tomēr interesanti taču! Pa ceļam iebraucam „indiāņu” alās Cueva del Indio, kurās gan neviens indiānis nav dzīvojis, taču brauciens ar laivu cauri alai ir diezgan izklaidējošs. Pie alas katram tiek iedota glāzīte ar nupat svaigi izpiestu cukurniedru sulu, pēc vēlēšanās, ar rumu. Pieraduši, ka ekskursijā viss ir iekļauts, mēs labprāt padzeram sulu, jo diena ir karsta un sula patiesībā ir ļoti garšīga. Bet nekā, šīs dienas gids Fidels pēkšņi atvainojas un saka, ka piemirsis pateikt, ka par sulu ir jāmaksā atsevišķi. 3 CUC no cilvēka. Dusmojamies. Sakām, ka vairāk par 1.50 CUC nemaksāsim. Kubietis dusmojas pretī. Sula jau izdzerta! Šis bija pirmais kārtīgais apčakarēšanas mēģinājums Kubā, pēc kura paliekam dusmīgi, pārstājam atstāt dzeramnaudas un uzbāzīgajiem muzikantiem pie pusdienām apstaigājot visus ar cepuri „nauda mūzikai!” ar smaidu atbildam „paldies, nē!”.
Patiesībā, Pinar Del Rio varētu būt visgleznainākā province. Tās kalnainās ielejas ir iekļautas UNESCO mantojumu sarakstā, un vietējie teica, ka tās tādas izveidojušās 300 miljonus gadus atpakaļ. Šeit pat esot atrastas dinozauru fosilijas. Tam par godu ir uzzīmēts Prehistoric Mural gleznojums uz viena no kalniem, kas esot lielākais ārdurvju gleznojums pasaulē. Gleznojums gan izskatās pēc liela bērnu zīmējuma ar košām krāsām, un mēs esam gatavi doties tālāk. Fidels nav priecīgs, ka kafejnīcā pie gleznojuma netiek pasūtīta neviena pati Pina Colada un komisija iet secen.
Taču pēc brīža jau izbraucam cauri mazo namiņu pilsētai Vinales un nokļūstam pie kāda tabakas audzētāja. Viņš izrāda vienīgo tabakas augu, kurš speciāli neesot novākts, lai būtu, ko parādīt tūristiem. Tabaka tiek nodota valstij. 90% valstij, 20% kubietim, tāda tā kubiešu matemātika. Angārā žāvējas lapas un kolorītais vīrietis platmalē rullē kopā cigāru.
No tabakas smaržas reibst galva, ir karsti. Turpat blakus ir arī viņa māja. Vai šeit var nopirkt cigārus? Protams! No gultas apakšas tiek izvilkta kartona kaste, kas pārklāta ar avīzēm. Cigāri tiek pārdoti pa 10 gabaliem, 10 CUC par buntīti (salīdzinājumā – marķētie cigāri veikalā maksā ap 35 CUC par 5 gabaliem). Vai var sarunāt lētāk? Kubiete nav priecīga, tomēr piekrīt iepakot 12 cigārus buntītē, bet par tādu pašu cenu. Katra buntīte tiek ietīta avīzē. Aizvedot suvenīrcigārus atpakaļ uz Latviju, mūsu cigāru eksperti apstiprina, ka tie patiesi ir Monte Cristo, kā mums ir teikts (taču eksperti arī saka, ka cigāri ir sarullēti nevienmērīgi, tāpēc neizturētu kvalitātes pārbaudi). Pie viņas mājās arī beidzot pirmo reizi redzam brūno cukuru, kuru tik izmisīgi cenšamies nopirkt, bet nekur nevaram atrast. Veikalos un kafejnīcās ir tikai Kubā rafinētais cukurs. Vietējie gan brīnās un saka, kam jums brūnais cukurs? Tas taču ir neveselīgs!
Sapirkušies cigārus dodamies atpakaļ uz mašīnu, Fidels pēkšņi atvainojas un saka, ka dikti slāpstot, un iet atpakaļ uz māju pie kubietes. Atpakaļceļā gan tiek manīts kabatā bāžot naudu. Arī šeit darbojas komisiju sistēma. Bet vismaz viņš palīdz mums nopirkt lētus lielos mango ceļmalā, 6 gabali par 1 CUC. Fidels beidzot arī šo to pastāsta par Īsto Kubu. Viņš esot bijis pasniedzējs, taču tā nav varējis izdzīvot, tāpēc sācis strādāt ar tūristiem. Sieva esot ārsts, drīz iešot pensijā. Dēlam savukārt vēl jāmācās augstskolā un visiem kubiešu vīriešiem ir vismaz gads jādienē armijā. Ja neturpina mācības augstskolā, tad divi. Pēc izlaiduma eksāmeniem tiekot noteikts, ko cilvēkam vajadzētu mācīties un lielākais konkurss esot tieši uz mediķiem. Fidels lepni stāsta, ka medicīna Kubā esot labākā pasaulē, tas nekas, ka zāļu gandrīz neesot. Kuba sūtot ārstus uz Dienvidameriku un Āfriku, dažādās misijās, un par to ārstiem pat kaut kas tiekot samaksāts! Kubas mediķi ir arī veids kā no Venecuēlas tiek saņemta nafta. Barters. Redzot kubiešu dārznieku viesnīcas teritorijā, kurš plaši smaida bezzobaino smaidu, man galīgi negribas ticēt par Kubas lielisko medicīnas līmeni. Kubai esot ļoti augsts vidējais iedzīvotāju mūžs, bet zinot kā tās lietas notika Padomju Savienībā, statistikas datus gribas uztvert ar nelielu neticības devu.
Cūku līcis un krabju sezona
Pēc garajiem pārbraucieniem beidzot gribas atpūsties, taču atpūta ilgst tieši vienu dienu. Mēs jau dodamies tālāk – uz Cūku līci, pazīstamu arī kā Playa Girón un Bahía de Cochinos. Vietas ap Cūku līci ir ļoti nozīmīgas Kubas vēsturē, mazajās pilsētiņās manāmi plakāti ar Če Gevaru, pieminekļi, kā arī daudzas kapu kopiņas... Kā mēs tiekam līdz Cūku līcim? Viesnīcā atrodam Aramis, niršanas instruktoru, kas par 90 CUC noorganizē braucienu uz Cūku līci ar divām ieniršanām. Snorkelētājiem jāmaksā 45-50 CUC, atkarībā no cilvēku skaita. Taču niršana ir fantastiska, jo nirstam tikai mēs divatā un Aramis. Pēc ieniršanas vienojāmies ar Aramis par vēl vienu šādu braucienu. Ūdens ir pilnīgi caurspīdīgs, redzamība virs 35 m, un ūdens virsma ir 31°C silta. Karību jūra esot vismaz par grādu siltāka nekā Atlantijas okeāns. Arī 30 m dziļumā ūdens temperatūra aizvien ir 29 grādi.
Zivju gan nav pārāk daudz, Aramis skaidro, ka tās ir izķertas. Redzam pa kādai barakudai, spārnskorpēnai, mums tiek parādītas jūraszvaigzne, milzīgi gliemežvāki un mēs nirstam ap vraku. Vienā no niršanas reizēm paņemu līdzi mazu maizes gabaliņu un tad nu gan beidzot redzu daudzas zivis, kas mani teju nes nost no pleznām. Niršanas starplaikos Aramis cienā mūs ar mazajiem La Isabel nopirktajiem banāniem un cukurniedru kociņiem, un ejam vērot turpat blakus esošo zemūdens alu – cenoti. Ūdens ir krietni vēsāks, taču gandrīz tikpat caurspīdīgs, un veselus 70 metrus dziļš. Pa ūdeni peld koku lapas, bet zem lapām slēpjas mazas zivtiņas. Esot arī salaistas jūras zivis, kas diezgan stipri izceļas uz mazo brūno zivju fona. Pa ceļam uz cenoti vērojam krabjus. To tur ir tūkstošiem un tie nemaz nebaidās! Ir krabju migrācijas sezona, ar tiem ir pilni koku dobumi, akmeņu krāvumi un zāle. Ejot pa celiņu redzam daudz sarkanās skudras, noskurināmies, bet izrādās, tie ir nupat izšķīlušies mazie krabīši, kas jau dodas atpakaļ iekšzemē! Sarkanie krabji neesot ēdami, taču pa ceļam redzam cilvēkus lasām cita veida krabjus milzīgos maisos. Ēšanai. Visvairāk to esot pēc lietus, un Aramis stāsta, ka tad gan kamēr aizbraucot līdz niršanas vietai, citreiz visas četras riepas esot cauras, par ko gan mans vīrs saka, ka tas nu gan noteikti esot pārspīlēti un tā nevarot būt. Vienīgais mīnuss Cūku līcim ir odu daudzums. 30 sekundēs, kamēr izkāpjam no mašīnas, man ir jau pieci kodumi. Nopūšos no galvas līdz kājām ar pretodu līdzekli un cenšos uzvilkt hidrotērpu. Aramis tikai smejas, ka odi ir viens no iemesliem kāpēc amerikāņiem nekas nesanāca Cūku līcī. Purvainā zeme ap līci ir īsta tropiskā odu paradīze.
Pēc niršanas Aramis mūs aizved uz tiešām vislabāko restorānu visā Kubas apmeklējuma laikā. Par 12 CUC no cilvēka tie atnesti milzīgi šķīvji ar omāru, krabju, korkodilu, bruņurupuču gaļu, rīsi, melnās pupiņas, salāti un svaigi spiesta guāvas sula. Garšīgi. Viens no īpašniekiem piedāvā iegādāties krokodilādas somiņas, jostas un makus. Mūsu gaumei mazliet par autentisku.
Trinidad de Cuba
Vēl palicis viens galamērķis, kuru cītīgi apsveram, bet ceļš diezgan tāls un nebūs arī lēts. Trinidada. Horhe saka, ka vismaz 300 CUC dienā, lai uz turieni tiktu. Tas esot tālu un lētāk neviens nebrauks. Tomēr cits Aramisa ieteiktais šoferis ir ar mieru braukt par 200 CUC, apvienojot Cienfuegos un Trinidadu. Ekskursiju tūres tiek piedāvātas par 95 CUC no cilvēka, iekļaujot arī Santa Claru. Tā kā redzēt Če Gevaras apbedījuma vietu neietilpst mūsu plānos, cenšamies pierunāt šoferi uz El Nicho ūdenskritumiem. Kategorisks nē. Esot slikti laikapstākļi, tas neesot droši. Visdrīzākais, tas vienkārši prasītu krietnu līkumu no ceļa un tad viņš vairs neiekļautos plānotajos 200 CUC ar benzīnu un saviem pakalpojumiem, un vēlāk pat saka, ka neesot nozīmes, cikos mēs būsim atpakaļ, galvenais, lai nav lieka kilometrāža. Bet apsola tomēr mūs aizvest uz skaistāko Karību pludmali. Sarunāts! Nolemjam, ka iespēja pavadīt tik laika, cik gribam katrā vietā, ir vērtīgāka par dažu CUC ietaupījumu, un pašiem ņemot nomas mašīnu tā tāpat maksātu ap 70-100 CUC dienā un vēl jāmaksā par degvielu. Bet šeit mūs arī aizvedīs!
Svētdienas dienā sešos gaidam viņu viesnīcā, viņš atbrauc... un viņam blakus ir sieva. Jo ir svētdiena, viņai darbā nav jābūt, un viņa arī ļoti grib redzēt Trinidadu, jo nekad tur nav bijusi! Tā nu viņi visu ceļu sarunājas spāniski, atskaņo mūziku no telefona un Trinidadā sievai tiek plaša ekskursija. Šoferis gandrīz nemaz nerunā angliski, sieva ne tik, bet mūsu spāņu valodas zināšanas aprobežojas ar bebida un banos, tāpēc īpaši nepārdzīvojam, izvelkam mūsu Lonely Planet gidu un izstaigājam pilsētu paši.
Pilsēta ir tiešām ārkārtīgi skaista. 2014.gadā tā nosvinējusi 500 gadu jubileju, un ir kā iekonservēta laikā, jo savu uzplaukumu piedzīvojusi cukurniedru audzēšanas laikā. Mazās bruģētās ieliņas, vienstāvu mājiņas, krāsainas sienas un glītas baznīciņas rada senatnīgas pilsētas noskaņu.Pulksten vienpadsmitos šī vieta ļoti strauji pārvēršanas par tādu kārtīgu tirgus laukumu, jo viss ir tūristu un pārdevēju pilns.
Šeit beidzot var redzēt kaut ko, kas patiesi izskatās pēc koraļļiem, tādi mazi, mazi akmentiņi. Cenas arī gluži citas, kaklarota maksā jau 35 CUC, ierasto 12 CUC vietā. Man aizejot tiek kliegts par 25, taču nolemju, ka pirkt tikai pirkšanas pēc nav vērts. Pilsētā ir patiesi daudz tirgotāju. Uz katra stūra sauc ”Privet, drug, sigari, sigari!”, ir pilns ar veciem vīriņiem, kas izliekas, ka smēķē cigārus vai brauc uz ēzeļa, bet ēzeļiem uz pieres zīmīte foto=0,5 CUC.
Beidzot nolemjam iet paēst uz šofera ieteikto vietu, kur par 12 CUC varot paēst bufetē visu, ko gribas. Ieejot prasām, cik cena, smaidīgs viesmīlis saka, ka 15 CUC no cilvēka. Atbildam, ka mūsu informācija liecina par 12 CUC no cilvēka. Nē, tas esot bez dzērieniem. Aizejam uz bodīti pāri ielai, kur par sīknaudu nopērkam lielo ūdens pudeli un alu, un dodamies atpakaļ. Šoreiz uzreiz apsēžamies pie galdiņa, mums pienāk jau cita viesmīle un saka citu cenu, bez dzērieniem esot 10.50 CUC. Labi vien, ka nepiekritām pirmajā reizē! Kārtīgi saēdamies mango, gaļa gan šķiet mazliet aizdomīga, un esam gatavi doties tālāk.
Pie Playa Ancon
Playa Ancon bija tā vieta, kur mēs bijām sapratuši, ka mūs vedīs, taču mūs vis neaizved līdz turienei, bet gan izlaiž nedaudz pirms tās. Te ir īsta kubiešu pludmale. Par 1 CUC var dabūt salmu saulessargu, no kura mēs atsākāmies. Tāpat jāpārģērbjas pie mašīnas, bez kabīnēm, ieslēdzam visas somas bagāžniekā un dodamies peldēt. Šoferis ar sievu arī dodas peldēt, pirms tam rūpīgi nosmērējoties ar sauļošanās krēmu. Tā kā tā ir nepazīstama pludmale, cenšos īpaši nestaigāt ar kājām, bet tikai peldēt, jo baidos no jūras ežiem. Daudzi apkārt snorkelē. Vēlāk eju lasīt gliemežvākus un akmeņos ūdenī ieraugu kaut ko adatainu un sarkanu. Labi vien ir, ka peldēju uzmanīgi! Gliemežvāku nav daudz, un tie, kas ir, ir mikroskopiski maziņi, taču manai kolekcijai noderēs. Kādu stundu pastaigājamies gar krastu un vērojam tālumā kalnos lielos mākoņus. Sākam satraukties, kā nu būs ar tālāko brauciena daļu, vai nelīs?
Ceļā uz Cienfuegos un pilsētā
Šķiet, paši kubieši īsti neapzinās, kas tūristiem ir interesanti. Šoferis par varītēm grib piestāt visās vietās, kur ir kādas pilsētu ceļa zīmēs, taču nesaprot mūsu sajūsmu par ielejām pie kalniem, graciozajiem tiltiem pāri līcīšiem. Kad skaidrojam, ka labāk gribētu apstāties tieši tur, viņš īsti nesaprot un atrod jau kārtējo pilsētas zīmi. Viņam šeit daba liekas pierasta un nekas īpašs. Beidzot saka, lai tik sakām kad, uzreiz apstāsies, bet tieši tad sāk stipri līt. Izbraucot cauri kalniem lietus mitējas. Lai arī vairs nelīst, tomēr tagad liekas, ka pelēkie mākoņi ir visapkārt un kļūst tumšs.
Kad beidzot nokļūstam Cienfuegos, sāk līņāt. Tālumā atkal ducina pērkons, un kad esam pilsētas centrā, sāk stipri gāzt. Cienfuegos centrs man ļoti atgādina Ņuorleānu, un ne velti, izrādās, to cēluši tieši franču imigranti no Luiziānas. Pilsēta ir arī jaunākā UNESCO mantojuma vieta pasaulē, un tiek saukta par Dienvidu Pērli.
Slēpjamies no lietus mašīnā, kad pamanām, ka vietējiem bērniem lietus pilnīgi netraucē. Viņi basām kājām spēlē futbolu pilsētas galvenajā laukumā, viens puisis apguļas zemē, pašā peļķes viducī un ar rokām zīmē eņģeļus, gluži kā mēs sniegā! Pēc brīža ieraugam citus bērnus, kas samirkušo zemi no apstādījumiem izmanto dubļu kaujām. Lūk, īsta bērnība!
Kopsavilkumā
Divas nedēļas Kubā paskrēja garam nemanot. Kuba izrādījās mazliet citādāka, nekā es gaidīju. Mazliet mazāk stereotipiska (daudzās bildes internetā, kur redzamas kubieties smēķējam cigārus neatbilst patiesībai), mazliet bagātāka (vismaz tūristu rajonos) un krietni dažādāka vienas valsts ietvaros, nekā varētu domāt. Pirms brauciena es ļoti satraucos par mantu drošību viesnīcā, taču nebija itin nekādu problēmu. Tāpat arī es biju mazliet pārsteigta par tūristu miksli Kubā, vairums tūristu bija no Krievijas, Vācijas, un Kanādas. Un, līdzīgi Turcijai, visi kubieši ar mani centās runāt krieviski.
Uz Kubu noteikti nav vērts braukt, lai tikai zvilnētu pludmalē un neredzētu neko no pārējās valsts. Ēģipte un Turcija ir tuvāk un apkalpošanas līmenis būs labāks. Tomēr vecās automašīnas un košie kubieši gan ir tikai Kubā.
Pirms braukšanas ir obligāti jāizlasa Cuba Conga jeb alternatīvais ceļvedis pa Kubu. Tur aprakstītais atbilst par kādiem 80% (mums nebija problēmu ar tukšiem bankomātiem un arī tik daudz govis un kazas pa lielceļiem pa nakti apkārt neblandījās), un nekad nenāks par sliktu arī Lonely Planet. Pirms Kubas izlasīju arī grāmatu par kubiešu attiecībām ar ārzemniekiem, From Cuba With Love, un no pilsētās redzamā šķita, ka arī tas atbilst patiesībai.
Diemžēl neviens no mums nezināja spāņu valodu, un daži vārdiņi, ko iemācījos Duolingo aplikācijā pirms brauciena, man īpaši nenoderēja, taču kaut kā jau skaidrībā tikām. Daudzi kubieši gana labi saprot angļu valodu, ja tas viņiem ir izdevīgi. Piekrītu tam, ka liels vairums no tūrisma industrijā strādājošajiem centīsies kaut nedaudz apčakarēt, bet saka arī tā, ka tie jau neesot īstie kubieši. Taču arī ar tūristiem strādājošo vidū bija patīkami izņēmumi, kā Aramis un Sesīlija.
Vai Kubai var tā patiesi sagatavoties? Droši vien, ka nē. To Īstās Kubas sajūtu redz tikai uz vietas. Ir dienas, kad Kuba kaitina un ir vismaz tikpat daudzas, kad tā šķiet fascinējošākā zeme, kur būts. Taču lietus-krabju-mango sezona Kubā ir laba!
Visas ~100 bildes ir te: http://sapnumedniece.lv/mango-sezona-kuba/
Cīņai ar uzbāzīgajiem 'naudas koka' tīkotājiem mēs ieguvām savā īpašumā nekonvertējamos kubas tugrikus (peso cubano, CUP) un pēc tam visiem mēģinājām dot tos. Vajadzēja redzēt tos ģīmjus, kad CUC vietā tika piedāvāti viņu bezvērtīgie papīrīši (1:25) Uz iebildumiem nekādi neraģējām un izlikāmies ka nevienu vārdu nesaprotam.
Par to grāmatā arī bija aprakstīts, kā maksāja par matu griezumu CUPos nevis CUCos
Bet ubagotājiem es nedotu arī CUPos neko, tur iedod mazo pirkstiņu un cauri ir!
Nu tas jau nebij ubagotājiem, bet visādiem tualetes apsargiem un tamlīdzīgiem elementiem.
Mēs kaut kā tā arī netikām pie CUPiem pa to laiku, ja neskaita, ka vienai meitenei atlikumā iesmērēja 3 CUC vietā 3 CUP.
Atgriezos no šīs valsts maija sākumā, un mani centieni iegādāties Kubas brūno cukuru arī bija neveiksmīgi,vienīgā vieta kur redzēju bija Havannas vecpilsētas kafejnīcā Cafe el Escorial kur tika pie kafijas atnests trauciņā kā baltais tā ari brūnais. Saruna pēc tam kafejnīcas virtuvē par vēlmi iegādāties līdzņemšanai beidzās nesekmīgi - saprast saprata ko es gribu, bet es nesapratu kapēc viņi nevar vai negrib pārdot jo spāņu valodu nepārvaldu
Tad mēs neesam vienīgie!!!! Mums beigās iebēra mazā maisiņā līdzi drusku. Paņēmu jau arī to viesnīcas papīra maisiņu balto cukuru, bet veikalos tādam lielajiem iepakojumiem bija rakstīts "rafinēts Kubā", pēc tā sapratu, ka ražots tomēr nav gan. Gids arī pateica, ka viņiem pašiem savas ražošanas nepietiekot cukuram...
Linca, varbūt tev ir saglabājies Cuba Conga ceļvedis un vari padalīties?
Linca, varbūt tev ir saglabājies Cuba Conga ceļvedis un vari padalīties?
Cuba Conga nav ceļvedis. Tur aprakstīti slazdi tūristiem un kā tajos neiekrist (tiesa, ne vienmēr tas tik viegli izdodas)
Cuba Conga nav ceļvedis. Tur aprakstīti slazdi tūristiem un kā tajos neiekrist (tiesa, ne vienmēr tas tik viegli izdodas)
To jau sapratu, tieši tāpēc bija doma izlasīt papildus LP, lai neiekristu. Liels paldies par grāmatu!
Atsūti man privāti epastu, es pārsūtīšu!
Paldies! Bzh jau atsūtīja.
Sveiki.
Atsūtiet Lūdzu kāds Cuba Conga uz epastu.
Paldies.
Sveiki.
Atsūtiet Lūdzu kāds Cuba Conga uz epastu.
Paldies.
berzais [at] nowhere [dot] info met atpakaļ. Laikam pārāk daudz sasūtīti. Bet, ja vajag vēl kādu eksemplāru, labāk paprasi privāti kādam, kurš atzinies, ka viņam ir.
Paldies, bet epasts līks neko nav atsūtījuši ... gaidu. Paldies
berzais [at] inbox [dot] lv
Neviens nevar atsūtīt
Neviens nevar atsūtīt
Tāpēc ka āksties. Neviens negrib būt viens no 100, kurš Tev sūtīs. Paprasītu privāti jebkuram no tiem N forumiešiem, kuri te uz šo grāmatu atsaucas, dabūtu momentā. Bet, ja tas tik sarežģīti, paņem te. Dzēsīšu rīt.
Liels Paldies. Var droši dzēst.