Šis būs apraksts par 17 dienu garu ceļojumu uz ne tik bīstamo valsti Kolumbiju! Pacietīgajiem, kas izlasīs visu, uzreiz iesaku uztaisīt tasi kafijas (vēlams Kolumbijas), jo raksts būs diezgan garš.

Kolumbija par sevi bija radījusi iespaidu, kā nedroša valsts, kurā narkotiku karteļi nepārtraukti izrēķinās viens ar otru, savukārt tūristus parastos nolaupa vai aplaupa uz katra stūra visi, kuriem nav laika iesaistīties narkotiku karos. Tomēr pēc ceļojuma uz šo valsti, jāsaka gluži tāpat, kā Māra dzied astronautu dziesmā, ka “šeit sen jau nav, kā desmit gadus atpakaļ”! Patiesībā jau arī pirms biļešu iegādes zināju, ka tik traki nebūs, jo viens no bijušajiem kolēģiem bija no Kolumbijas un pastāstīja, ka tas stereotipiskais tēls, ko varam gūt, skatoties ziņas, ir ļoti nepatiess. Kolumbija ir pavisam normāla un pat droša valsts, ja vien pats ievēro normālus piesardzības pasākumus un nebāz degunu, kur nevajag. Ar normālajiem piesardzības pasākumiem bija domāts vilkt vienkāršas drēbes, kā dara arī vietējie, nestaigāt apkārt ar spoguļkameru kaklā un maku bikšu aizmugurējā kabatā (kaut gan pēc maniem novērojumiem, ļoti liela daļa kolumbiešu to nēsāja tieši tur). Ar deguna nebāšanu tur, kur nevajag, bija domāts nebraukt uz teritorijām, kurās tiek audzētas narkotikas un kuras ir FRAC jeb guerrillu kontrolē.

Bogota ar lietus mākoņiem tālumā

Papētot sīkāk, izrādās gan, ka situācija nav nemaz tik vienkārša, jo Kolumbijā jau no 1964. gada pastāv militārais konflikts. Lai arī tajā iesaistītas ļoti daudzas puses, pa lielam tur var izdalīt pašreizējo valdību un FARC. FARC it kā cīnās par nabadzīgo cilvēku tiesībām un komunismu, bet realitātē tie savu darbību nodrošina ar narkotiku ražošanu, tirdzniecību, kā arī cilvēku nolaupīšanu pret izpirkuma maksu. Tomēr pēdējos gados to ietekme un spēks ir krietni mazinājies, pa lielam skarot vairs tikai džungļu reģionus dienvidaustrumos, kuros tie slēpjas, Panamas pierobežu, pa kuru narkotikas tiek bīdītas tālak uz ziemeļiem, kā arī dažas piekrastes pilsētas valsts rietumos. Ar detalizētu drošo un nedrošo zonu karti var iepazīties te: https://www.gov.uk/foreign-travel-advice/colombia

Loģistika jeb Kolumbijas apbraukāšana

Kā var redzēt, tad pa lielam ap Bogotu, Medelīnu un ziemeļu piekrasti viss ir droši. Patiesībā jau laikam droši ir arī daudz kur citur, bet dzīvē par to nepārliecinājāmies, jo mūsu maršruts veda tikai cauri zaļajām zonām. Ceļojumu uzsākām un pabeidzām Bogotā. Pa vidu starp pilsētām pārsvarā izvēlējāmies pārlidojumus, jo līdz ar VivaColombia zemcenu aviokompānijas izveidi, arī tradicionālās aviokompānijas Avianca un LAN konkurences rezultātā ir nolaidušas cenas. Rezultātā lidot ir ne tikai krietni ātrāk, bet bieži vien pat ne īpaši dārgāk kā visu dienu vai nakti kratīties ar autobusu. Braucieni ar autobusu tīri teorētiski arī ir nedaudz nedrošāki, bet tikai pārvietojoties pa bīstamajām zonām. Un, lai arī reizēm attālumi starp pilsētām nav nemaz tik lieli, bieži vien ceļi ved pāri kalniem, kā rezultātā brauciens kļūst daudz garāks.

VivaColombia piedāvā ļoti pievilcīgas cenas, tomēr ir viena problēma – biļetes praktiski nav iespējams nopirkt ar ārpus Kolumbijas izdotu kredītkarti. Daudz kur Kolumbijā arī redzējām, ka viesnīcas vai tūrisma aģentūras piedāvā iegādāties VivaColombia biļetes tieši šī iemesla dēļ, tomēr iegādājoties tās jau ceļojuma laikā (neilgi pirms lidojuma) cenas var vairs nebūt tik pievilcīgas. Turklāt biļetē nav iekļauta bagāža un bezmaksas rokas bagāža ir ļoti, ļoti ierobežota: “The piece at no charge is called personal item: consisting of one (1) piece with maximum 6 kg and 40x35x25 cm.” Bet nevajag mest plinti krūmos, jo, kā jau minēju, ar VivaColombia ienākšanu, arī Avianca un LAN piedāvā ne īpaši dārgākas biļetes konkrētos maršrutos, turklāt ar iekļautu nododamo bagāžu. Līdzīgi, kā citur Dienvidamerikā, lai iegūtu zemāko aviobiļešu cenu, tās ir jāpērk vietējā tirgū, šajā gadījumā Kolumbijā. Ļoti nosacīti Kolumbijā, jo galvenais, lai tās būtu izdotas šajā valstī, ko var panākt, pērkot tās internetā pie Kolumbijas tirgotāja vai aviokompānijas mājaslapas Kolumbijai domātajā versijā. Turklāt šeit tas ir pilnīgi legāli, jo šīs biļetes nav domātas vietējiem, kā, piemēram, Peru, un tās drīkst iegādāties arī ārzemnieki. Mēs lidojumiem izvēlējāmies Avianca, jo tai bija nedaudz draudzīgākas cenas, kā arī vairāk lidojumu, salīdzinot ar LAN. Lai iegādātos biļetes par Kolumbijas cenām, vienkārši jāiet uz, piemēram, Avianca Kolumbijas mājaslapu. Pēc pāris mēģinājumiem ievēroju, ka Avianca nepatīk labrātīgi pārslēgties uz šo versiju, bet ejot pa tiešo uz šo saiti (http://avianca.com/es-co/), viss notiek.

Savā ziņā ceļojuma maršrutu nedaudz arī pieskaņojām lētajām aviobiļešu cenām. Pēc maniem novērojumiem vislētākie lidojumi akciju piedāvājumā bija BOG-BAQ, kā arī BOG-AXM vai BOG-PEI. Izveidojām savu maršrutu ar trīs pārlidojumiem: Bogota – Barankvilla (BOG-BAQ), Kartagena – Medelīna (CTG-MDE) un Armēnija – Bogota (AXM-BOG). Lidojumi BOG-BAQ un AXM-BOG izmaksāja aptuveni 17 EUR par katru, bet CTG-MDE lidojums bija nedaudz dārgāks un maksāja ap 25 EUR. Lai nedaudz ietaupītu naudu, ieteiktu visas biļetes pirkt vienā reizē. Jo par biļešu iegādi tiek iekasēta transakcijas maksa, bet tā ir par pirkumu, nevis lidojumu. Tātad, ja pirktu visus trīs lidojumus vienā biļetē, tad šī transakcijas maksa (16000 COP / 5 EUR) būtu jāmaksā tikai vienu reizi. Tomēr pērkot visus lidojumus vienā biļetē ir nedaudz riskanti, jo nokavējot vienu, visi nākamie varētu tikt atcelti. Mēs pirkām divus lidojumus vienā biļetē, jo trešajam vēl nebija pārāk pievilcīga cena, un trešo lidojumu atsevišķi vēlāk. Posmus pa vidu aizpildījām ar diviem autobusu pārbraucieniem, katrs no kuriem aizņēma ap piecām stundām, bet par autobusu satiksmi kā tādu pastāstīšu vēlāk.

Ceļš uz Kolumbiju

Lidojums uz turieni bija ar United Airlines caur viņu bāzi Ņuarkā (EWR). Kas interesanti, tad gan lidojums uz Ņuarku, gan tālāk uz Bogotu tika izpildīts ar šaurajām lidmašīnām (narrow-body aircraft) nevis ar lielajām, kā ierasts garajos lidojumos. Tas vēl nebūtu nekas traks, jo sēdvietu ērtums bija līdzvērtīgs lielajām lidmašīnām, taču otrajā lidojumā, no Ņuarkas uz Bogotu, nebija pat bezmaksas barošanas un IFE (in-flight entertainment) bija tikai par maksu, lai gan lidojums bija tuvu pie sešām stundām. Acīmredzot tik tuviem Dienvidamerikas galamērķiem viņi piemēro to pašu principu, ko vietējiem Amerikas lidojumiem. Lidojums OSL-EWR tika izpildīts ar 757-200, bet EWR-BOG ar 737-800.

Tā kā United dienā ir tikai viens lidojums uz Bogotu, tad nebija īpašas laika izvēles un nācās samierināties ar vēlo ielidošanu, kurai pēc saraksta vajadzēja būt 21:34, bet realitātē aizkavējāmies un ieradāmies tikai neilgi pēc desmitiem. Ja vien iespējams, ieteiktu ielidošanu un izlidošanu ieplānot dienas vidū vai vismaz rīta pusē, jo savādāk neatliks nekas cits, kā braukt uz centru ar taksi, jo autobusi beidz kursēt ap 22:00-23:00, savukārt no rītiem tie sāk braukt jau diezgan agri, parasti ap 5:00. Kamēr izgājām imigrāciju un izkratījām no bankomāta nedaudz naudas, tikmēr pēdējie autobusi jau bija aizbraukuši. Bija palicis vēl viens feeder autobuss, kuram it kā vajadzēja braukt uz El Dorado portālu/staciju, bet šoferis teica, ka portāls jau ir slēgts un viņš brauks uz depo. Autobusā gan bija krietns bariņš cilvēku, tomēr, kā noskaidroju no viena vietējā, kurš runāja angliski, tad portāls būs slēgts un tur, kur brauc autobuss nav droši, viņu pašu tur sagaidīšot draugs ar mašīnu.

Pārvietošanās Bogotā

Te laikam derētu neliela atkāpe par Bogotas sabiedrisko transportu. Lai arī grūti izprotams, tas vairs nav tik haotisks, kāds bija pirms pāris gadiem. Pilsētā ilgi noritēja diskusijas par to, vai būvēt vai nebūvēt metro, bet gala rezultātā tika izvēlēts cits modelis – maršruti, kas līdzīgi kā metro šķērso pilsētu pa konkrētām maģistrālajām ielām ar tikai autobusiem atvēlētām joslām. Gaidot olimpiskās spēles, līdzīga sistēma tika izveidota arī Riodežaneiro,  kur šobrīd ir jauns autobusu maršruts, kas iet no lidostas līdz pat vienam no olimpisko spēļu ciematiņiem. Tiesa Riodežaneiro tas darbojas papildus metro, kas uz šo ciematiņu neiet.

Bogotā šī sistēma saucas Transmilenio. Katra lielā maršruta galā ir tā saucamais “portāls”, no kura uz tuvējo apkārtni iet vietējie autobusi pa īsākiem maršrutiem. Lai pārvietotos šajā sistēmā, nepieciešams iegādāties Transmilenio kartiņu par 2000 COP (0.66$), kurā tad var ielādēt, cik vien naudas nepieciešams. Viens brauciens izmaksā no 1500-1800 COP (0.50-0.60$), atkarībā no autobusa veida un no tā, vai ir, vai nav pīķa stunda. Transmilenio autobusu pieturu ietvaros ir iespējams arī pārkāpt no autobusa uz autobusu, nepērkot jaunu biļeti, jo maģistrālie Transmilenio autobusi piestāj pieturās , kurās ieeja ir līdzīgi kā metro caur “virpuli”, taču izejot no šīs pieturu sistēmas būs atkal jāpērk jauna biļete. Jāpiemin, ka vienu braukšanas kartiņu drīkst izmantot vairāki cilvēki un pēc kartiņas nopīkstināšanas un iziešanas cauri “virpulim”, to var padot otram braucējam. Līdzīga apmaksas sistēma ir parastajos Transmileno autobusos, kuros iekāpšana ir pa priekšējām durvīm un kur “virupulis” ir pašā autobusā. Tajā arī kartiņu var nodot otram līdzbraucējam. Arvien vairāk autobusu tiek pievienoti vienotajai Transmilenio sistēmai un colectivos (privātie maršrutu busiņi) paliek arvien mazāk un mazāk. 

Tā kā ieradāmies Bogotas El Dorado lidostā pārāk vēlu, tad uz centru nācās braukt ar taksometru. Taksometri arī skaitoties nedroši, ne tikai apšmaukšanas ziņā, bet var arī aplaupīt vai nolaupīt, tāpēc ar zināmu piesardzību stājāmies rindā uz oficiālajiem taksometriem. Taksometrs aizbrauca līdz viesnīcai ļoti ātri un beigās vēl paņēma mazāk naudas nekā bijām vienojušies pie iekāpšanas. Lai arī samaksājām 25000 COP (8$), tomēr nokļuvām viesnīcā droši un vēl neilgi pirms pusnakts. Ar autobusu noteikti būtu jāpiepluso vēl vismaz stunda klāt. Taisnības labad gan jasaka, ka ar autobusu par šo naudu būtu varējuši mierīgi vizināties kādas trīs dienas pa Bogotu.

Naudas lietas

Kolumbijas valūta ir Kolumbijas peso un tai ir diezgan zema vērtība, tāpēc pa lielam viss notiek tūkstošos vai simtos. Mazākā naudas vienība ir 20 peso monēta, kuru tā arī ceļojuma laikā nekur neredzēju, turklāt arī veikalos pie naudas izdošanas visu apaļoja līdz 50 peso. Tā kā man ir karte, kurai nav ne komisijas maksas par naudas izņemšanu ārzemēs, ne valūtas konvertāciju, tad naudu ceļojumam gandrīz vienmēr (lasīt – izņemot Argentīnu) izņemu no bankomāta. Visdrošāk to Kolumbijā darīt no Bancolombia bankomātiem, jo tie nepiemēro komisiju par naudas izņemšanu, kamēr citos tā var sasniegt pat 10000 COP. Pie esošā kursa 3000 COP ir aptuveni 1 USD, tāpēc visas cenas galvā automātiski pārrēķināju dolāros, vienkārši izdalot cenu ar 3.

Bogota

Bogotā plānojām pavadīt vien pāris dienas, jo pēc līdzšinējās pieredzes, secinājām, ka lielās pilsētas nav priekš mums un daudz labprātāk apceļojam mazākus ciematus un dabas parkus. Turklāt Bogotā ir arī diezgan vēss klimats. Lai arī pilsēta atrodas ļoti tuvu ekvatoram, tās vidējā dienas gaisa temperatūra visu gadu ir vien 15 grādi. Tas pateicoties tam, ka tā atrodas tik augstu virs jūras līmeņa. Ar saviem 2640 m vjl tā ir ceturtā augstākā galvaspilsēta pasaulē. Mazliet jocīgi,  ka augstākais kalns, kura virsotnē līdz šim sanācis uzkāpt ir līdzīgā augstumā, kādā atrodas Bogota.

Lai arī Bogotas vēsturiskajā centrā La Candelaria, kurā atrodas visi galvenie apskates objekti, ir arī lētākās apmešanās vietas, tas tomēr ir salīdzinoši nedrošs rajons, īpaši naktīs, kad uz ielām labāk nevajag rādīties. Turklāt, kā pirms ceļojuma lasījām atsauksmēs, tajā esošajos hosteļos un viesnīcās ir notikušas aplaupīšanas arī dienas laikā. Tāpēc izlēmām apmesties pilsētas ziemeļu pusē, rajonā, ko sauc Chapinero, viesnīcā Casona del Patio, par kuru varu teikt tikai visu to labāko. Viesnīca pieejama arī Orbitz sistēmā, līdz ar to tur var izmantot arī visus pieejamos atlaižu kodus vai Orbucks/Cheapcash. Mūsu viesnīca atradās vienu kvartālu no Holiday Inn Express, kā arī pāris kvartālus no Hilton, kas lika nojaust, ka slikts šis rajons tik tiešām nevarētu būt. Viesnīca bija mazā, ļoti kartīgā un tīrā sānieliņā, kurā būtu grūti atpazīt Bogotu.

Jau pirmajā vakarā atklājām kādu Kolumbijas dīvainību, pilnīgi visur bija zīmes, lai, rūpējoties par vidi, podā nemet tualetes papīru. Nezinu, ko viņi ar to pēc tam dara un kāpēc to nedrīkst mest podā, bet centāmies pieturēties pie šiem norādījumiem.

No rīta bijām augšā jau ļoti agri. Man vienmēr ir paticis lidot rietumu virzienā, jo tad ir daudz vieglāk pielāgoties jaunajai laika joslai. Ja parasti es dodos gulēt ļoti vēlu (vai varbūt jāsaka agri, ja reizēm ap šo laiku jau lec saule) un mīlu ilgāk pagulēt, tad pēc lidojuma rietumu virzienā esmu augšā jau ap 6:00 un gatavs apgūt jaunās teritorijas. Savukārt vakaros, kad ārā jau tāpat ir tumšs, arī ātrāk nāk miegs. Ja varētu izvēlēties vienā braucienā apbraukt apkārt pasaulei, tad noteikti brauktu rietumu virzienā, jo savādāk tās, manuprāt, būtu mokas visa ceļojuma garumā.

Brokastis bija iekļautas viesnīcas cenā, kas bija patīkami. Tās gan nebija bufetes tipa brokastis, taču varējām no ēdienkartes izvēlēties vienu no 9 piedāvātajiem brokastu komplektiem, kuros bija  gan vieglāki varianti ar augļiem un sviestmaizēm, gan sātīgākas brokastis ar tradicionālo Changua piena un olu zupu. Pirms tam biju lasījis, ka viens no nacionālajiem ēdieniem ir arepa, ko vietējie ēd no rīta līdz vakaram. Tas ir no kukurūzas miltiem cepts plācenis jeb pankūka. To mēdz ēst kā ar olu, tā avokadu vai pildītu ar gaļu. To izmanto arī kā piedevu siltajiem ēdieniem papildus citām bieži sastopamām piedevām, kā, piemēram, ceptu platano (nesalds banāna tipa auglis) vai rīsiem. Tā kā gribēju nobaudīt kaut ko no vietējās virtuves, tad pasūtīju šādu plācenīti ar ceptu olu. Pēc notiesāšanas sapratu, ka šis nav mans mīļākais ēdiens un tajā brīdī vēl arī nezināju, ka turpmākajā ceļojuma gaitā tādus plācenīšus gandrīz vai pakaļ sviedīs, tomēr jutos gandarīts nobaudījis kaut ko no vietējās virtuves. No brokastu telpas bija skats uz omulīgo viesnīcas iekšpagalmu.

Brokastis

Bruņojušies ar vien pašu nepieciešamāko (lai neaplaupa) devāmies iekšā pilsētā. No sākuma bija jāiegādājas Transmilenio kartiņa, ko izdarījām vienā no maģistrālā autobusa pieturām. Tad noorientējāmies un izvēlējāmies pareizā maršruta autobusu un jau neilgi pēc tam bijām ceļā. Viens novērojums, ko izdarījām pa šīm dienām Bogotā, ir tāds, ka Transmilenio maģistrālie autobusi parasti ir ļoti pilni, kamēr citi maršruti, kas iet pa parastajām ielām, ir pustukši. Tāpēc, ja vien iespējams, ieteiktu izvēlēties parasto autobusu, jo brauciens būs daudz mierīgāks un nebūs jāuztraucas par spiešanos. Autobusa galapunkts bija pašā La Candelaria centrā, no kura sākām pilsētas izpēti.

Veiksmīgi bijām ieradušies Bogotā tieši nedēļas nogalē, jo ļoti daudzi muzeji, tai skaitā slavenais zelta muzejs, svētdienās ir bezmaksas. Arī kāpiens Monserrate kalnā, kas ir Bogotas apmeklējuma neatņemama sastāvdaļa, daudz drošāks ir tieši nedēļas nogalē, kad to apmeklē arī daudzi vietējie. Kāpienu kalnā nolēmām veikt jau pirmajā dienā – sestdienā. Ārā nedaudz līņāja, tāpēc nedaudz baidījos, ka uz kalnā vedošā bruģakmens ceļa nebūs daudz cilvēku, bet manām bailēm nebija pamata, jo, kā jau sestdienā, arī citu kāpēju netrūka. Monserrate kalnā iespējams uzbraukt arī  ar gaisa vagoniņu un funikuleru, kurus šoreiz gan neizmēģinājām.

Monserrate ceļš augšup

Kāpjot augšup, ik pa laikam uz bruģētās takas bija pa kādam policistam. Cik sapratu no vietējiem, tad policija vispār asociējas ar drošību. Un, ja kaut kur nav policijas vai cilvēku, tad tur nav pārāk droši staigāt. To arī centāmies ievērot un  kad sāka palikt tumšs, nespērām kāju ieliņās, kur nebija neviena cilvēka.

Jo augstāk kāpām, jo smukāks bija skats pār Bogotas metropoli. Lietus te lija, te atkal pierima. Rezultātā tas sākās un beidzās kādas reizes septiņas, līdz bijām pievarējuši augsto kalnu. Vairāk laikam uz mums nospēlēja lielais augstums virs jūras līmeņa, jo pilsētā bijām ieradušies tikai iepriekšējā vakarā un ķermenis vēl nebija aklimatizējies. Rezultātā ieturējām biežas pauzes un pārāk nesteidzāmies. Tikai uzkāpuši pašā augšā un pavērušies apkārt varējām saprast, kā šajā pilsētā spēj satilpt teju vai 9 miljoni iedzīvotāju.

Skats pār Bogotu no Monserrate kalna

Lai arī pilsētas apbūve pārsvarā ir ne pārāk augsta, skatoties no augšas, var redzēt, ka Bogota stiepjas kilometriem tālu un ir ļoti blīvi apdzīvota. No augšpuses tā izskatās sarkanīgi oranžīga, jo zemās apbūves mājas jumti pārsvarā ir veidoti no māla dakstiņiem. Pašā kalnā atrodas Monserrates baznīca un labi kopts un iekārtots parks/dārzs ar taciņām un dāžādām ēkām. Tāpat tur arī ir tirdziņš, kurā var iegādāties visus iespējamos Kolumbijā sastopamos suvenīrus, kā arī nobaudīt kādu ielu ēdienu. Šī bija pirmā reize, kad mēs sākām aptvert, cik Kolumbija patiesībā ir lēta. Par pāris bulciņām un kakao mēs samaksājām mazāk nekā 1$ un tas bija tik tūristiskā vietā, cik vien iespējams.

Monserrate tirdziņš

Gan ceļu augšup, gan lejup mērojām ar kājām. Kad bijām nokāpuši lejā, lietus jau bija pierimis. Atlikušo dienas daļu veltījām, lai apmeklētu Kolumbijas nacionālo muzeju, kurā ieeja ir bezmaksas. Muzejs bija diezgan liels un interesants, un guvām jaunus priekšstatus par Kolumbiju. Tiesa lielākā daļa informācijas bija spāņu valodā, ar kuru mēs esam uz “jūs”. Tā kā muzejs atradās gandrīz pusceļā no centra līdz viesnīcai, tad izlēmām, ka atpakaļ uz viesnīcu dosimies ar kājām. Gandrīz viss ceļš veda pa galveno 7. ceļu, un jāsaka, ka nevienu brīdi nejutāmies apdraudēti. Ja nu vienīgi brīžiem bija neomulīgi, kad apkārt klīda pa kādam vietējam bezpajumtniekam, tomēr ar drošību tas nekādā ziņā nav saistīts.  Pēc garas un piepildītas dienas, viesnīcā ieradāmies īsi pēc saulrieta, ap 18:00. Turpat viesnīcas restorānā arī pavakariņojām, kas gan nebija prātīgākā izvēle, jo ēdiens nebija pārāk garšīgs. 

Nākamo dienu veltījām muzeju un vecpilsētas izpētei. Sākām ar zelta muzeju (Museo del Oro). Šajā muzejā atrodama lielākā zelta izstrādājumu kolekcija no pamatiedzīvotāju ciltīm, kuras apdzīvoja Kolumbijas teritoriju pirms spāņu ierašanās. Viens no galvenajiem apskates objektiem muzejā ir pēc izmēriem nelielais Muisca zelta plosts, kas pierāda El Dorado rituāla eksistenci. El Dorado rituāls bija zelta un dārgakmeņu ziedošana, metot tos Guatavita ezerā. Muzejā var uzzināt interesantu informāciju par dažādām metodēm, kā visi šie objekti tikuši veidoti, kā arī vēlāk atjaunoti. Pēc muzeja apmeklējuma devāmies tālāk iepazīt vecpilsētu.

Klīstot pa mazajām ieliņām, nejauši uzdūrāmies kādiem baznīcas svētkiem. Kā vēlāk noskaidrojām, tad patiesībā tā bija Dona Bosko tipa skola un svētki bija viņa dzimšanasdienas atzīmēšana. Dons Basko bija priesteris, kurš veltīja savu dzīvi, lai nodrošinātu izglītību ielu bērniem un citiem, kas nogājuši no “pareizā ceļa”. Šajos svētkos varējām gan paklausīties pūtēju orķestri, gan paskatīties kolumbiešu nacionālas dejas.

Dona Bosko svētki

Pusdienlaikā iestiprinājāmies vietā, kas saucās Capibara 4 Carnes. Vieta atrodas tieši blakus Botero muzejam, sānieliņā. Paņēmām uz diviem vislielāko grila komplektu, klāt vēl vienu Club Colombia aliņu un dabīgo limonādi, ko var dabūt gandrīz visur Kolumbijā (to taisa no ledus, laima un cukura, un tā ir ļoti garšīga) un par visu kopā samaksājām mazāk nekā 10$. Kā tagad TripAdvisor lasu, tad izrādās, ka viena no gaļām bija arī pati kapibara, kas, kā izrādās, ir jūrascūciņai līdzīgs radījums, tikai krietni vien lielāks un sastopams pārsvarā Dienvidamerikā. Pēc pusdienām paspējām vēl izskriet cauri Botero muzejam, kur gan laikam būtu vēlams uzkavēties daudz ilgāk. Fernando Botero ir viens no salvenākajiem, ja ne pats slavenākais kolumbiešu mākslinieks, kura darbus redzējām vēl arī daudzās citās pilsētās, gan gleznu formā, gan skulptūru formā dažādos parkos. Viņam raksturīgajā stilā visas būtnes un reizēm arī objekti ir attēloti ļoti korpulenti un neproporcionāli dūšīgi. Muzejā bija arī šajā stilā gleznota Monas Lizas glezna.

7. iela svētdienā

Atceļā atkal dodamies pa 7. ielu, kas svētdienā ir pilna ar ielu tirgotājiem, māksliniekiem un ko tik vēl ne. Svētdienās, dienas pirmajā pusē Bogotā tiek slēgtas lielākās pilsētas ielas (vienā virzienā), lai pa tām varētu braukt velosipēdi, skriet skrējēji un vienkārši pastaigāties cilvēki. Autobusi, kas kursēja pa šīm ielām, tagad brauc pa citām sānieliņām, ne pa ierasto maršrutu, bet izskatās, ka cilvēkus tas nemaz nesatrauc, gluži pretēji, šķiet, ka viņiem šī iniciatīva patīk. Runājot par šādām interesantām iniciatīvām un drošību Bogotā, nevar nepieminēt lietuviešu izcelsmes mēru Antanas Mockus Švickas, kas pilnībā izmainīja pilsētu deviņdesmito gadu vidū. Pēc viņa ievēlēšanas, viņš pats iesaistījās interesantos reklāmas rullīšos, piemēram, mazgājoties dušā un aicinot iedzīvotājus taupīt ūdeni (to netecinot, kamēr dušā ziepējas). Rezultātā ūdens patēriņš pilsētā kritās par 40%. Tāpat viņš izveidoja vairāk nekā 7000 drošības grupu, kuru rezultātā slepkavību skaits pilsētā kritās par 70%, satiksmes negadījumos bojāgājušo skaits kritās par vairāk nekā 50%, kā arī visiem pilsētas iedzīvotājiem tika nodrošināts dzeramais ūdens. 

Ar šo arī noslēdzās mūsu divu dienu Bogotas apmeklējums un nākamajā rītā bija jālido uz Barankvillu.

Ceļš uz Tagangu

Barankvilla ir lielākā ostas pilsēta Kolumbijā. Tā kā aviobiļete bija jau iegādāta, bet detalizēta izpēte tika veikta tikai pēc tam, tad izrādījās, ka īsti ko apskatīt šajā pilsētā nav un pēc plāna bija uzreiz no lidostas doties uz Santa Martu. Pati Barankvilla ir vairāk “strādnieku” pilsēta. Viena lieta, kas viņu nedaudz izceļ, ir fakts, ka aktrise Sofija Vergara (Glorija no seriāla Modern Family) nāk no šīs pilsētas. Tomēr īstais galamērķis nebija arī Santa Marta, bet gan Taganga, kas ir mazs ciematiņš okāna krastā, aptuveni 5km aiz Santa Martas. Ja būtu laicīgi zinājuši, ka Barankvilla nebūs ko darīt, tad droši vien būtu pirkuši lidojumu pa tiešo uz Santu Martu.

Lai Kolumbijā kaut kur aizbrauktu ar autobusu, parasti ir jādodas uz termināli. Taču, lai būtu interesantāk, kolumbieši ir izdomājuši, ka terminālis nebūs vis pilsētas centrā, bet kaut kur nomalē. Un, lai būtu vēl interesantāk, dažreiz pilsētā būs pat vairāk nekā viens terminālis. Barankvillā viņi izdomāja, ka nebūs arī autobusa no lidostas uz termināli, bet tikai uz centru, tāpēc, lai tiktu uz termināli, mērojam ceļu līdz šosejai, kura atrodas mazāk kā kilometru no lidostas. Karstums liek par sevi manīt. Pieraduši pie vēsās Bogotas, nu velkam visas jakas nost, jo ārā ir ap 30 grādiem. Tāda temperatūras atšķirība, mazāk kā stundas lidojumā no Bogotas. Šķērsojam šoseju un pie vietējiem noskaidrojam, ka no turienes tik tiešām iet colectivo uz termināli. Mazāk kā pēc minūtes jau esam autobusā, kuram gan logi, gan durvis vaļā un dodamies ceļā. Jau pa autobusa logu pamanam lielākās atšķirības ar Bogotu – uz sānielām aizved putekļaini zemes ceļi un pie vairākām mājām, slēpjoties ēnā no karstās saules, uz lieveņiem sēž vietējie. 

Šoferis laipni pietur autobusu bez aicinājuma un norāda uz termināļa ēku, tomēr neesam tajā vēl iegājuši, kā viens pasažieru vervētājs jau piesteidzies un prašņā uz kurieni mēs dodamies, saucot visus iespējamos galamērķus, vairāk, protams, tēmējot uz tūristiskām pilsētām. Noskaidrojis, ka dodamies uz Santu Martu, viņš mūs ved uz vienu autobusu, kur tiek paziņots, ka biļete maksā 12000 COP (4$). Tā kā cena ir tāda, kā internetā pirms tam izpētīju, tad pārāk nelaužos un kāpjam autobusā, kur būšot nedaudz jāuzgaida, līdz dosimies ceļā. Tomēr būdams nemierīgs, izkāpju no busiņa, lai dotos uz termināli un pajautātu par cenu pie dažu citu firmu lodziņiem, jo kompāniju tur ir vairāk, kā sētas suņu pagalmā. Gandrīz jau tieku termināļa ēkā, bet mani pamana tas pats koordinators un sašutis dzen atpakaļ uz busiņu ar tekstu “Amigo, kas par lietu, mēs tač jau visu sarunājām!” Trešajā piegājienā tomēr tieku terminālī, bet gandrīz tur arī palieku. Noskaidrojis, ka cena tiešām ir minētie 12000 COP, redzu, kā džekiņš skrien man klāt, izrādās autobuss jau atiet no perona. Sievas kliegšana “espere, espere…” nepalīdz. Ielecam jau braucošā autobusā, bet laikam jau šoferis tomēr zināja, ka mēs tūlīt būsim. Tad notiek biļešu pārdošana. “Biļešu” nosacīti, jo biļete nevienam netiek izsniegta. Turpmāko stundu pavadam lēnām braucot ārā no pilsētas un koordinators visu ceļu stāv atvērtās autobusa durvīs un vāc braucējus. Citi busiņi gan dara tāpat, tāpēc šķita, ka neko daudz nezaudējam, izvēloties tieši šo kompāniju.

Kā neatņemama brauciena sastāvdaļa ir arī tirgotāju uzņemšana, kas piedāvā dažādus dzērienus un uzkodas. Tirgotājs, šķiet, arī katreiz samaksā šoferim nelielu “nodevu” par uzņemšanu autobusā, vai vismaz atstāj kādu bezmaksas uzkodu vai dzērienu. Tirgojas viņi ātri, bet kamēr ir izgājuši cauri autobusam, kādi pāris kilometri ir jau nobraukti. Tad nu viņus tur izlaiž un atpakaļ laikam jāčāpo ar kājām, jo autobusi stājas tikai tur, kur tik tiešām ir jāstājas, piemēram, pie maksas ceļu barjerām un lielākajām pieturām vai reāliem pasažieriem.

Nedaudz aizdomīgu mani dara fakts, ka tā pilsēta, kuru visu laiku bļauj koordinators neskan gluži kā Santa Marta. Papētījis karti secinu, ka drīzāk tā varētu būt Bosconia, un Santa Marta, lai arī uz to pusi, nav gluži pa ceļam uz Bosconia. Iebraucam pilsētā Cienaga un es jau saku sievai, ka tūlīt būs kaut kas interesants, vai nu mūs vienkārši izsēdinās no busiņa vai nu aizbrauksim ne tur, kur vajag, vai vēl kaut kas tamlīdzīgs. Un kā nu ne, koordinators izkāpis, pēc brīža atgriežas pie mums un saka:”Jūs ko, nemaz negribat uz Santu Martu braukt?” Mums, gandrīz pašsaprotami, esot bijis jādodas viņam līdzi. Viņš mūs ātri pieved pie cita busiņa, iespiež naudu ķepā otra busiņa šoferim, pasaka – Santa Marta, un pazūd tik pat ātri, kā parādījās pie Barankvillas termināļa. Iekāpjam busiņā, kurš šajā gadījumā ir kārtīgs chicken bus, visi logi un durvis vaļā, vējš svilpo tā, ka neko dzirdēt nevar, kondicioniera nav. 

Tā nu mūsu pēdējās 45 minūtes aizrit nedaudz mazākā komfortā, kā bijām gaidījuši, pie sevis nosolos vairs šos koordinatorus neizmantot. Bet citādā ziņā piedzīvojums, protams, neatsverams. Kā saka, tādu par naudu nenopirksi. Nonākam Santa Martas terminālā, kurš atkal, protams, nav pilsētā. Prasu vietējiem policistiem ar automātiem, no kurienes atiet colectivo uz Tagangu, jo zināju, ka jābūt tiešajam busiņam. Par vienu lietu, ka jādodas uz lielo ceļu, policisti ir vienisprātis, tomēr viens domā, ka jāņem busiņš vienā virzienā, kamēr otrs domā, ka pretējā. Ejam uz lielo ceļu un prasām vietējiem, kuri viennozīmīgāk norāda virzienu. Atkal nepaiet pat minūte, kā esam noķēruši miniatūra izmēra colectivo, kurā, lai apsēstos, kājas jātur šķērsām. Tomēr pa 3000 COP (1$) uz diviem lēnām virzamies Tagangas virzienā. Šķiet katrs nākamais autobuss, ar kuru braucam ir arvien lēnāks. Brīžiem liekas, ka es varētu izkāpt no busiņa un ātrāk aiziet uz Tagangu ar kājām, turklāt skaņa busiņam ir tāda, ka viņš tūlīt sajuks pa reizinātājiem. Kā vēlāk noskaidrojām, tad šajā pašā maršrutā kursē arī daudz lielāki busiņi zilā krāsā (kaut kas pa vidu starp mikroautobusiem un lielajiem autobusiem), tāpēc daudz labāk braukt ar tiem.

Brauciens colectivos busiņā

Iebraucot Tagangā pārņēma neliels šoks, redzot to, cik ļoti ielas ir piesārņotas ar dažādiem plastmasas atritumiem. Nesaku, ka ar laiku es to pieņēmu kā kaut ko normālu, tomēr pēc pāris dienām biju jau pieradis un atkritumi man tik ļoti vairs netraucēja. Nevajag pārprast, neviens nemeta neko pūstošu vai tamlīdzīgu uz ielām, tie bija vienkārši dažādi plastmasas gabali, ko cilvēki nevīžoja pacelt augšā. Un ne visas ielas bija tik piemētātas. Visā citā ziņā Taganga bija perfekta vieta, kur pazust uz ilgāku laiku. Ciematiņš ir pietiekoši maziņš, lai tajā nejustu pilsētas burzmu, tomēr tā kā tā ir tūristu iecienīta vieta, tad var atrast pietiekami daudz dažādu ēstuvju un izklaides iespēju. Tas atrodas kalnu ieskautā līcī un ir vien pārsimt reiz pārsimt metri liels. Vienīgā patiesi asfaltēta iela ciematā bija tā, kas iet gar okeāna krastu, visas pārējās pārsvarā bija vienkārši zemes ceļi.

Tipiska Tagangas ieliņa

Par apmešanās vietu Tagangā mēs izvēlējāmies Casa Tara, ko rezervēju caur booking.com. Tā ir viena māja ar trim līdz četrām istabiņām, kuru uztur kolumbietis vārdā Andres ar savu mammu. Neraksturīgi tuksnesīgajai videi, kurā atrodas Taganga, māju ieskāva biezi, caurauguši krūmi, kas bija kā maza oāze tuksnesī. Tā atradās nedaudz kalnā un no terases varēja redzēt pašu okeānu.

Istabiņā nebija iekļautas brokastis, bet kam gan vajadzīgas hosteļa brokastis, ja par mazāk kā 1$ tās varēja iegādāties uz ielas. Pēc Andres ieteikuma no rīta devāmies pēc arepas ar iekšā ieceptu olu, kādas katru rītu no 6:00 līdz aptuveni 9:00 uz ielas gatavoja kāda sieviete. Turpat bija arī termosā sagatavota kafija. Šāds komplekts ar arepu un kafiju, kas bija lielisks iesākums dienai, maksāja vien 2500 COP (0.80$). Ja ir vēlme pēc konkrētas vietas, tad tā ir te, pie bērnudārza. Arī vietējie regulāri iepirkās pie šīs sievietes, reizēm pat bērnam sarūpējot pusdienas, pirms sūtīt to uz bērnudārzu.

Arepas brokastīs

Tomēr visvairāk Tagangā varēja izbaudīt tieši jūras ēdienus. Tā kā pilsēta ir okeāna piekrastē un tajā dzīvo arī diezgan daudz zvejnieku, tad vienmēr varēja dabūt svaigi noķertas zivis, turklāt par ļoti demokrātisku cenu. Interesanti bija vērot, kā vēlu vakarā vai agri no rīta zvejnieki tirgojas ar restorānu īpašniekiem un darbiniekiem. Reiz, pirms vienām pusdienām, kāds restorāna vadītājs, uz ledus klātas paplātes, atnesa apskatīt svaigās zivis, kuras tajā rītā bija iepircis. Tā mēs tur zem salmu jumta ēnā sēdējām un klausījāmies, no kurienes katra zivs nāk un kura ir tā labākā un garšīgākā. Viņš, protams, mēģināja notirgot lielāko un dārgāko, jo tā kā šī skaitās klusā sezona, tad tūristu ir salīdzinoši maz un bizness neiet tik spīdoši.  Katrā gadījumā secinājām, ka ir iespēja izvēlies savai gaumei un maciņa biezumam atbilstošu porciju. Un zivis šeit tiešām ir garšīgas, arī pašas vienkāršākās.

Tirgošanās ar zivīm

Lielākā daļa restorānu atrodas piekrastē, burtiski 10 metrus no pludmales, zem salmu nojumēm. Kas ļoti patika Tagangā – neuzmācīgie viesmīļi un pārdevēji. Viņi, protams, mēģina tevi iesaukt no ielas, bet, ja tu pasaki nē, tad liek tevi mierā, turpretī  Kartagenā no tiem bija gandrīz neiespējami atkauties.

Jau pirmajā vakarā devāmies uz vienu no piekrastes restorāniem nobaudīt kādu zivi, bet diemžēl visas vietas uz okeāna pusi bija aizņemtas. Tad kad nedaudz ieminējos par “playa” ar domu, ka gribējām labāk galdiņu uz pludmales pusi, viesmīlis laikam nedaudz mani pārprata un ātri vien aizstiepa galdiņu ar krēsliem gandrīz pašā piekrastē, rezultātā mums bija uzklāts galds pašā okeāna malā, kur tad mūs arī apkalpoja Tipiski par dienas piedāvājumu jeb ķērienu jāmaksā ir no 10000 – 15000 COP (3.30-5$), bet, ja iet ēst pusdienlaikā, tad par to pašu summu klāt vēl tiek dabūta arī zupa. Gandrīz visur piedāvājums ir ļoti līdzīgs – cepta vai grillēta zivs (labāk ņemt grillētu, jo tad tā ir daudz garšīgāka un sulīgāka) ar kokosriekstu pienā vārītiem rīsiem, ceptiem platano un kaut kādiem svaigiem salātiem. Maksājot nedaudz vairāk, var dabūt arī kaut ko izsmalcinātāku vai labākas/lielākas zivis.

Daudzās vietās, tai skaitā pludmales restorānos, ir arī kokteiļu piedāvājums 2×1 happy hour. Kad prasīju, kurā laikā ir tā laimīgā stunda, tad viesmīlis atbildēja, ka sākot no 16:00 līdz slēgšanai… Vienkāršākus kokteiļus, kā mojito vai brazīļu caipirinha varēja dabūt divus pa 10000 COP (ap 1.65$ par vienu), bet, piemēram, piña colada pa 14000 COP par diviem (2.20$ par vienu).

Bet visforšākais dzēriens Tagangā bija svaigās sulas ar ūdeni vai pienu. Noteikti jāņem ar pienu, jo tad principā sanāk saldējuma kokteilis, kas vairāk kā 30 grādu karstumā ir tieši tas, kas vajadzīgs. Tos tirgo no ratiņiem visas ielas garumā un pagatavo, sablenderējot augli, ledu, pienu un cukuru. Pēc vairākiem mēģinājumiem nonācām pie secinājuma, ka vislabākie kokteiļi sanāk kioskiņā pašā pludmales kreisajā malā (vistuvāk policijas iecirknim) un tur arī ir visdevīgākās porcijas. Kad pasūti kokteili un pārdevēja to taisa, tad neticās, ka tas viss saies vienā glāzē, jo blenderis ir gandrīz pilns. Un nesaiet jau arī. Nākas nodzert kādu trešdaļu glāzes un tad tiek pieliets arī atlikušais. Maksā tie nieka 3000 COP (jeb 1$).

Labo kokteiļu kioskiņš “Yugos Naturales Marys”

Viens ieteikums, norēķinoties par kaut ko Kolumbijā, ir, vai nu dot precīzu naudu, ja ir zināms, cik tam jāmaksā, vai arī dot krietni vairāk un tēlot, ka tu zini, cik tam jāmaksā, lai saņemtu pilnu atlikumu. Reti kad gan mūs mēģināja apkrāpt un gandrīz visi cilvēki likās godīgi. Vienīgi vienu reizi, braucot colectivo, es iedevu 3000 COP, kad braucienam vajadzēja maksāt 2800 COP, bet atlikumu nesaņēmu. Varbūt šī summa šķita pārāk sīka lai ķēpātos. Un vēl vienā beķerejā mums vienas un tās pašas bulciņas katru dienu maksāja savādāk (arī pārdevējas bija citas). Visur citur likās, ka cilvēki ir ļoti godīgi. Piemēram, pērkot cukurmango, kas, starp citu, ir mans vismīļākais Kolumbijai raksturīgais auglis, vienā Tagangas veikaliņā, pārdevēja nosauca cenu 200 COP par vienu (kas jau tā ir ļoti lēti), bet, kad redzēja, ka man pagrūti atrast normālus, neiebojājušos augļus (jo bija vakars un lielākā daļa jau bija izpirkti), teica, ka es par saviem 1000 COP varu bez maksas paņemt vēl vienu.

Pēc vakariņām devāmies atpakaļ uz viesnīcu. Daļa no Tagangas ieliņām ir neizgaismotas, pa kurām Andres ieteica naktī labāk nestaigāt. Tas gan netraucēja vietējiem puišeļiem pilnīgā tumsā tajās spēlēt futbolu. Labi, ka nedabūjām pa galvu ar futolbumbu, kad pustumsā šķērsojām vienu no šādiem “futbollaukumiem”. Taganga ir izteikti tuksnesīga pilsēta un uz to arī nav izbūvēts ūdensvads. Katrā mājā un viesnīcā ir ūdens rezervuāri, kurus ik pa laikam atbrauc un piepilda ar ūdeni. Katru dienu varējām vērot skatu, kā no Santa Martas brauc padomju laikiem līdzīgas piena mašīnas, tikai pārvadāja nevis pienu, bet ūdeni. Arī ūdenskrāns vismaz mūsu viesnīcā bija tikai viens. Ja no rīta pa to tecēja salīdzinoši vēss un atveldzējošs ūdnens, tad vakarā neatlika nekas cits, kā iet karstā dušā. Papildus tam mums nebija arī kondicioniera. To gan laikam varēja palūgt par atsevišķu samaksu (ap 6$ pa nakti, ja var ticēt Booking.com atsauksmēm), jo tā darbināšana sastādītu trešdaļu no istabiņas izmaksām. Mēs izvēlējāmies izbaudīt vietējo dzīvesveidu un iztikām bez kondicioniera. Pa nakti turējām terases duris vaļā un gulēt varējām pavisam mierīgi. Ja vien neskaita vienu incidentu, kad nakts vidū pamodāmies no paliela blīkšķa. Izrādās pa atvērtajām durvīm istabā bija ievēlies vēl viens viesis. Par laimi tas bija kaķa formā, kurš vēlāk nobijās vairāk no mums, nekā mēs no viņa, tāpēc ātri vien pats aizmuka prom. Andres apgalvoja, ka pilsēta esot diezgan droša, tikai nez kāpēc agrāk uzņemtās bildēs Booking.com varējām redzēt, ka mājas zemie koka vārtiņi ir nomainīti uz diezgan augstiem metāla vārtiem.

Pludmales Taganga apkārtnē

Pašā Tagangā var atpūsties, nopeldēties pludmalē, nobaudīt jūras veltes, bet, lai izbaudītu daudz labāku pludmali, ir vērts mērot 15 minūšu gājienu līdz nākamajā līcī esošajai pludmalei Playa Grande. Lai uz to nokļūtu, vienkārši jāturpina iet pa kalnu taciņu austrumu virzienā no Tagangas pludmales pāri kalnam un nākamajā līcī būs Playa Grande. Policija gan iesaka diennakts tumšajā laikā tur nestaigāt, jo tur mēdz aplaupīt tūristus, vai vismaz doties turp grupiņās, bet vismaz diennakts gaišajā laikā mēs ar nekādiem starpgadījumiem nesaskārāmies. Takas sākumā gan vienmēr bija sastopams policists.

Playa Grande Tagangā

Lai arī pludmale ir skaista, tajā nav īsti vietas, kur pašam izklāties uz dvielīša, tāpēc ir jāīrē pludmales krēsls. Katrai krēslu zonai galā ir arī savs restorāns un bāriņš, uz kuru gan nav jāmēro ceļš, jo apkalpos arī pludmales krēslā. Cenu par krēsla izmantošanu laikam nosaka pēc deguna, jo vienam vīrietim paprasot, viņš mūs drusku nopētīja, un teica, ka krēsls maksāšot 5000 COP. Pagājām tālāk un cita sieviete teica, ka pie viņas būs pa 3000 COP (1$). Beigās sarunājām, ka par diviem būs 5000 COP. Nepagāja ne minūte, kad ieradās vēl divas meitenes un viņā cena tika nosaukta 4000 COP par krēslu. Jebkurā gadījumā cena ir pietiekami simboliska, dzērieni gan te ir aptuveni divreiz dārgāki nekā Tagangas restorānos.

Arī tālāk uz priekšu ir pludmales, ik pēc aptuveni 15 minūšu gājiena, tomēr pēc kādu 4 pludmaļu apskatīšanas, kuras nebija tik labi uzturētas, secinājām, ka Playa Grande ir vislabākā opcija. Uz to kursē arī kuģītis no Tagangas, kas par 3000 COP vienā virzienā nogādās jūs uz Playa Grande vai atpakaļ.

Tayrona nacionālais parks

Divi galvenie iemesli, kāpēc cilvēki dodas uz šo reģionu, ir Tayrona nacionālais parks, kā arī Lost City Teyuna (spāniski Ciudad Perdida). Šis ir senās civilizācijas ciemats, līdzīgi kā Machu Pichu. Otro mēs izlaidām, jo nospriedām, ka tas aizņems pārāk daudz laika no ne tik garā ceļojuma, kā arī izmaksas bija salīdzinoši augstas (700000 COP no cilvēka). Arī par Tayronanedaudz šaubījāmies, jo cilvēku viedokļi dalījās. Vieni apgalvoja, ka tas ir ļoti komerciāls pasākums, jo parku uztur kaut kāda franču kompānija, kuru interesē tikai ienākumi, savukārt, citi teica, ka tas bijis labākais no visa Kolumbijas ceļojuma. Jāatzīst, ka pēc Kolumbijas standartiem, ieejas maksa tik tiešām ir augsta – 39500 COP (12.50$), tomēr eiropiešiem, tai skaitā mums, tā liekas pavisam normāla cena. Tā ir tāda interesanta lieta, ka uzturoties kādā valstī, tu sāc visu vērtēt pēc tās standartiem. Un kādu laiku padzīvojuši Kolumbijā, arī mēs sākām mainīt domas par to, kas ir lēts un dārgs. Ja vakariņas varēja mierīgi paēst par 10000 COP, tad 40000 COP pēkšņi sāka likties dārgi. Bet nospriedām, ka tomēr dosimies turp. Nokļūt uz parku var vai nu ar tūri (dārgi un bezjēdzīgi), ar autobusiem pašu spēkiem, kā arī ar motorlaivu pa tiešo no Tagangas (arī dārga opcija). Laivas izbrauc no Tagangas no rīta ap 9:00, tiklīdz savācas pietiekami daudz braucēji, savukārt atpakaļ izbrauc no parka ap 16:00. Maksā šis prieks 45000 COP (15$) no cilvēka. Izlēmām, ka turp dosimies ar autobusiem, jo tā ir lētāk, bet atpakaļ brauksim ar laivu, jo diez vai pagūtu uz autobusu, ja parks tiek slēgts jau 17:00. Izbraucām no Tagangas uz Santa Martu ar colectivo ap 7:00 (1400 COP), pirms tam paķerot arepu un kafiju mūsu ierastajā vietā pie bērnudārza. Palūdzām, lai šoferis mūs izlaiž Santa Martā pie tirgus, no kura kursē colectivo uz Tayrona parku. Brauc gan viņi daudz tālāk (uz Riohacha), bet koordinators uz ielas bļauj arī Tayrona. Biļete līdz Tayrona ieejai maksāja 6000 COP par cilvēku. Ap 8:15 jau bijām pie parka ieejas (tas atveras 8:00), noklausījāmies obligāto video par parku un tā noteikumiem, un varējām veikt apmaksu. Lūdzu nedariet tā kā mēs un paņemiet līdzi pasi, jo, lai nopirktu biļeti, nepieciešama pase. Darbiniece gan pieņēma manu pases numuru mutiski, jo biju to saglabājis telefonā, bet laikam jau varēju nosaukt gandrīz jebko. Samaksājām ieejas maksu (39500 COP no cilvēka) un iekšā bijām. Tālāk, lai tiktu līdz īstajai parka takai, kas ved uz parka epicentru El Cabo, var vai nu iet ar kājām (ap 4km jeb 45min) vai braukt ar busiņu pa 2000 COP. Tā kā busiņš gaidīja, kad savāksies pietiekami daudz cilvēku, mēs devāmies ar kājām. Busiņš mūs apdzina tikai tad, kad bijām jau trešdaļu ceļa pievarējuši. Turklāt arī ceļš uz īsto takas sākumu pie Los Naranjos bija interesants. Vienīgā atšķirība no takas bija tāda, ka šeit bija uzliets asfalts.

Īpašie radījumi, kas sastopami tieši Tayrona nacionālajā parkā

Uzsākot īsto taku, kas bija aptuveni 7km gara un prasīja aptuveni 2.5 stundas, tās sākumā bija zīme ar dzīvniekiem un putniem, ko tur varēsim sastapt. Gan mērkaķīšus, gan ķirzakas un vēl dažus citus interesantus dzīvniekus arī sastapām. Tieši konkrētos putnus gan nemanījām. Pirms nelielā pārgājiena domāju, ka tas jau tāds nieks vien ir, tomēr iet tropos šādā karstumā nav joka lieta. Ņemot vērā, ka neplānojām nakšņot parkā (kas arī ir opcija un nedaudz nožēloju, ka to neizmantojām) un līdzi nebija daudz mantu, mums šis pārgājiens bija salīdzinoši vienkāršs, tomēr tāpat lika krietni vien pasvīst. Citi par galveno mērķi un apskates objektu uzskata pludmali, kur tad arī pēc iespējas ātrāk cenšas nokļūt. Tomēr pats parks ir arī džungļi, caur kuriem ved šī taka, tāpēc mēs nesteidzāmies un centāmies izpētīt katru radījumu vai neierasto augu, ko sastapām pa ceļam.

Zaļā ķirzaka, kas nesteidzīgi pastaigājās pa Tayrona parka vīteņaugiem

Redzējām arī jūrascūciņām līdzīgus radījumus, par kuriem tagad ir aizdomas, ka tie varētu būt kapibaras, ko notiesājām pāris dienas atpakaļ Bogotā. Arī edipa cekulainos tamarīnus (mērkaķīšus), kas ir izmirstoša suga un mīt tikai šajā parkā, redzējām. Tiesa tie bija pašu palmu galotnēs un brīžiem likās, ka viņi cenšas uzmest kokosriekstus uz galvas uzmācīgajiem tūristiem. Mēs no tiem veiksmīgi izvairījāmies un turpinājām ceļu, lai apbrīnotu balto smilšu pludmales. Pludmales tiešām bija brīnišķīgas un pārējai Kolumbijas piekrastei neraksturīgas, tomēr tā kā bijām piedzīvojuši gan Austrālijas nebeidzamās kāpas, gan Jaunzēlandes Ābela Tasmāna piekrasti, tad viņas mūs nespēja gluži pārsteigt. 

El Cabo pludmale, Tayrona nacionālajā parkā

Patiesībā šī piekraste ir ļoti bīstama, lai peldētos (dēļ rip tide) un visā parkā ir tikai divas vietas, kur var peldēties. Pirmā ir La Piscina, kas ir aptuveni pusceļā līdz otrai – El Cabo. Mēs apmetāmies El Cabo, jo no tās iet kuģītis atpakaļ uz Tagangu. Atrast un sarunāt vietu kuģītī nebija pārāk grūti, jo visu dienu garām staigāja koordinators un tirgoja biļetes. Te neko nokaulēt neizdevās un nācas samaksāt 45000 COP no cilvēka. Izbraukšana bija paredzēta precīzi 16:00, kas mums deva 4 mierīgas stundas, lai nesteidzīgi izbaudītu pludmali. Kamēr es mierīgi gulēju, pēkšņi pamanīju, ka visi sāk mani fotografēt. Īsti nesapratu, ar ko esmu izpelnījies šādu slavu, un nedaudz samulsis cēlos kājās. Izrādījās, ka man tieši gar galvu bija nogājusi liela izmēra iguana un visi fotografēja to, nevis mani.

Iguana El Cabo pludmalē

Brauciens ar kuģīti atpakaļ būtu aprakstāms mazākajā mērā kā ekstrēms. Vispirms darbinieki savāca visas somas un sameta tās laivas vidū, un tad sākās iekāpšana. Nekāda piestātne tur nebija izveidota, tāpēc laivā vajadzēja kāpt pa tiešo no ūdens. Tad kapteinis iedarbināja dzinējus un varējām doties ceļā. Tiesa, no sākuma bija jāizkļūst no piekrastes lielajiem viļņiem. To viņš veikli darīja, bēgot no viļņiem sāņus ar diviem jaudīgiem motoriem. Tiesa ne no visa bija iespējams izvairīties, tāpēc pāris krietni ūdens šļācieni tika arī pašā laivā. Laivas dibens pamazām pārtapa par nelielu dīķi un es jutu līdzi tiem cilvēkiem, kuru somas bija somu kaudzes apakšā. Papildus tam visam, ik pa laikam varēja redzēt, ka ūdenī zem viļņiem pavīd pa kādam kārtīgam klints gabalam. Atlika tikai cerēt, ka kaptenis zina pareizo ceļu no šī līča.

Motorlaiva atpakaļceļam uz Tagangu

Tālākais ceļš bija salīdzinoši mierīgs, bet arī ik pa laikam saņemot šādu tādu ūdens devu un lēkājot pa viļņiem. Ar braucienu esmu gandarīts, jo zinu, ka citās valstīs par šādām izklaidēm noplēstu vēl vairāk, turklāt tas būtu vienkārši izbrauciens, nevis stundas brauciens kaut kur. Laikam jau vērtīgākā atziņa te būtu – ja plānojat izmantot kuģīti, tad neko ūdensneizturīgu uz sevis nevelciet un pārliecinieties, ka jūsu soma nav kaudzes apakšpusē. Pluss šim braucienam bija tāds, ka nebija divas reizes jāmaina busiņi un iebraucām tieši Tagangas piekrastē, pa tiešo restorānā, kur varēja pavakariņot, jo Tayrona parkā viss ir nenormāli uzcenots (kā jau “Francijā”).

Ja ir doma parkā nakšņot, tad tur ir iespējams kā izīrēt šūpuļtīklu, tā telti un pašu teltsvietu. Ir iespējams palikt arī ekomājiņās, bet tad jārēķinās ar aptuveni 200 EUR par nakti, par ko varētu gandrīz nedēļu dzīvot kaut kur citur Kolumbijā.

Kartagena

Pēc Tagangas plānā bija Kartagena, kur pateicoties IHG Point Breaks, izdevās norezervēt viesnīcu Holiday Inn Express Bocagrande par nieka 5000 punktiem par nakti, kas manā gadījumā sanāca ap 21$ par nakti, bet, pat pērkot punktus, tas maksātu mazāk kā 29$, kamēr parasti šī viesnīca maksā virs 100$.

Kartagena ir vissenākā un arī vistūristiskākā pilsēta visā Kolumbijā. Daļēji tas, protams, ir pateicoties tam, ka tā ir ostas pilsēta un tur piestāj kruīzu kuģi, kā arī ir virkne tiešo lidojumu no daudzām ASV pilsētām. Pati pilsēta nav tik interesanta, cik tās vecpilsēta jeb tā sauktā walled city, jo to ieskauj mūris. Bocagrande atrodas uz zemes raga un savā ziņā atgādina Maijami pludmali, gan apbūves ziņā ar virkni debesskrāpjiem (tai skaitā HIX viesnīcu), gan tas, ka arī Maijami pludmale atrodas uz zemes raga. Tiesa pludmales smiltis ir brūngani melnas pretstatā baltajām Floridas smiltīm.

Maijami pludmalei līdzīgā Bocagrande

Parasti, lai nokļūtu Kartagenā, būtu no Santa Martas jābrauc uz Barankvillu, no kuras būtu jābrauc jau ar citu autobusu uz Kartagenu. Tomēr aptaujājot visas kompānijas Santa Martas terminālī, noskaidroju, ka viena, Expreso Brasilia, tomēr piedāvā arī tiešos braucienus. Biļete maksāja 25000 COP no cilvēka un jau pēc aptuveni 4.5h stundām mēs bijām Kartagenas terminālī, kas atrodas aptuveni 11km no Kartagenas centra. Iepriekš internetā izpētīju, ka no termināla jākursē Metrobus autobusiem uz centru. Jautāju kādam vietējam, kur ir autobusi uz centru, bet šis man sāka skaidrot, ka tādi neeksistē un esot jāņem taksis. Es tikai māju ar galvu un gāju meklēt tālāk. Ieraudzīju norādi uz Metrocar, kas likās gana līdzīgi Metrobus un devos tajā virzienā. Un, protams, ka tur bija autobusi, kas iet ne tikai uz centru, bet ik pa laikam kāds brauca arī uz Bocagrande (cena 1800 COP no cilvēka). Izbraukuši cauri visai pilsētai, nonācām pie mūsu viesnīcas. 

Skats no Holiday Inn Express Bocagrande jumta baseina

Viesnīca bija lieliska, ar jumta baseinu 14 stāvā, no kura varēja nesteidzoties lieliski vērot saulrietu un Bocagrande debesskrāpjus.  Kartagenā noskaņojumu nedaudz sabojāja uzbāzīgie tirgotāji, kas vecpilsētā gandrīz aiz rokas rāva un dusmīgi centās uzspiest savus pakalpojumus. Nedaudz komiski likās arī brīvprātīgie tūrisma gidi, kas vienkārši nāca klāt un sāka kaut ko stāstīt, ar domu, ka pēc tam par to būs jāsamaksā. Nekāda samaksa, protams, netika veikta, uz ko gidi apvainojās, bet vismaz lika mieru. Nezinu, vai tā notiek visu gadu, bet katru dienu ap pusdienlaiku uznāca arī stiprāka lietusgāze, kas Kartagenas vecpilsētu pārvērta mazā Venēcijā. Pēc aptuveni stundas gan lietus atkal pārgāja un vēl pēc stundas visas ielas jau bija atkal nokaltušas.

Lietus Kartagenā pārvērta to mazā Kolumbijas Venēcijā

Pati vecpilsēta bija ļoti skaista. Ielas tajā bija šauras un haotiski izkaisītas, gluži kā Vecrīgā. Ēstuvju bija daudz un dažādu, tiesa lielā daļā no tām, pēc ēšanas rēķinam tiek pieskaitīta brīvprātīgā dzeramnauda 10% apmērā, kamēr lielākajā daļā vietu ir pieņemts atstāt vien 1000-2000 COP. Man nav žēl atstāt vairāk, ja serviss tiešām bijis teicams, bet nepatīk šī mākslīgā uzspiešana – reizēm tiek atnests jau no kases aparāta izsists čeks, kur virsū rakstīts “servicio voluntario”. Kāds gan brīvprātīgais, ja tas jau ir iesists čekā. Pilsēta ir interesanta un tās piedāvājums bagātīgs, tomēr var redzēt, ka tur cilvēki zin, kā noslaukt un uzsildīt tūristu.

Šajā pilsētā apmeklējām arī Juan Valdez kafejnīcu, kas varētu būt alternatīva amerikāņu Starbucks gan atmosfēras, gan dzērienu piedāvājuma ziņā. Juan Valdez nav tikai kafejnīcu tīkls, bet arī viens no lielākajiem kafijas ražotājiem Kolumbijā. Tiesa viņi paši neaudzē visu, jo tā drīzāk ir mazo audzētāju asociācija, kura tiek reklamēta zem viena zīmola. Cenas, lai arī ne tik lielas, kā amerikāņu Starbucks, ir ļoti augstas Kolumbijas līmenim, tāpēc to pārsvarā apmeklē angliski izsakoties upper middle class. Kafija parastā tur maksā ap 3000-4000 COP (1-1.33$), bet kaut kas līdzvērtīgs aukstajam frapučīno ap 9000 COP (3$). Ņemot vērā, ka pa 9000 COP Kolumbijā var arī paēst pusdienas, tas, protams, nav ikdienas dzēriens. Salīdzinājumā citur kafija maksā 500-1500 COP (0.16-0.50 $). 

Juan Valdez kafejnīca

Medelīna

Nākamā sarakstā pēc Kartagenas bija Medelīna, uz kuru šoreiz lidojām. Busiņu uz lidostu noķērām turpat pie viesnīcas, izejot uz ielas un sagaidot parasto chiken bus, kam viena no 10 galvenajām pieturvietām (zīmīgi – katra savā fontā un krāsā) logā bija aeropuerto. Šoferis mums pat parādīja, uz kuru pusi ir jādodas, jo busiņš pieturēja apmēram vienu kvartālu no lidostas. Lidojums atkal nebija ilgāks par stundu un jau drīz vien bijām arī Medelīnas starptautiskajā lidostā, kas atrodas aptuveni stundas braucienā no pašas pilsētas. Biļete maksāja 9000 COP no cilvēka. Autobuss aizveda līdz pašam centram, kur arī bijām apmetušies – viesnīcā Hotel Nutibara. Par viesnīcu rakstīts, ka tā savulaik bijusi greznākā viesnīca Medelīnā un tur vienmēr apmeties arī kura tur laika prezidents. Bet ar viesnīcu bija tāpat, kā kādā (uz patiesiem notikumiem balstītā) portugāļu anekdotē par lidošanu, kur kāds kungs prasa aviokompānijas bosam: “Es nesaprotu, kas ir noticis ar jūsu aviokompāniju? Kad es ar to lidoju 70-jos gados, tad lidmašīnas un krēsli bija daudz labāki, stjuartes bija jaunas un spriganas.”, uz ko boss atbild: “Man nav ne jausmas, jo nekas nav mainījies. Mēs joprojām lidojam ar tām pašām lidmašīnām, pie mums joprojām strādā tās pašas sjuartes…” Īsāk sakot, laiks bija gājis uz priekšu, bet viesnīca palikusi turpat.

Skats no viesnīcas uz centru, fonā Fernando Botero gleznotais attēls uz mājas sienas

Medelīna pēdējos divdesmit gados ir pamatīgi mainījusies un šobrīd liekas, ka ir modernākā pilsēta Kolumbijā. Tā arī šķita vissakoptākā un organizētākā no visām, bet tas iespējams tāpēc, ka neapmeklējām tās nabadzīgākos rajonus. Lūzuma punkts pilsētas tēlā bija Medelīnas karteļa iznīcināšana 1993. gadā ar tā vadītāja Pablo Eskobāra nāvi. Pirms tam Medelīna ir tikusi dēvēta par pasaules slepkavību galvaspilsētu. Lai labāk raksturotu to, kāda tā bija pirms tam un kāda ir tagad, var aiziet uz San Antonio parku Medelīnā un apskatīties Botero putna statuju, kas 1995. gadā tika uzspridzināta, nogalinot 30 cilvēkus. Pēc Botero lūguma tā joprojām saglabāta tāda, kāda tā bija pēc sprādziena, bet blakus tai uztaisīta jauna replika.

Putna statuja Medelīnā

1995. gadā pilsētā arī atvērts pirmais un vienīgais metro Kolumbijā.  Cilvēki Medelīnā ļoti lepojas ar to, ka viņiem ir savs metro, turklāt tas ir viens no tīrākajiem, kādu esmu redzējis, un tajā pat ir reklāma, kas skandē kaut ko līdzīgu par “metro kultūru”. Iniciatīva, kas palīdzēja vēl vairāk sagraut noslāņošanos starp nabadzīgajiem un bagātajiem, bija gaisa vagoniņu sistēmas izveide. Šobrīd Medelīnā darbojas jau divas šādas līnijas, bet trešā ir celtniecības stadijā. Vēsturiski kalnu nogāzēs dzīvo visnabadzīgākās cilvēku grupas, kuru mājvietas bieži ir uzslietas no šur tur atrastiem materiāliem, līdzīgi kā Brazīlijas Riodežaneiro, kur šādus rajonus sauc par favelām. Lai arī šāda gaisa vagoniņu izbūve ir ekonomiski neizdevīga, tā ir neatsverama sociālo barjeru laušanā un ātrākas/ērtākas satiksmes nodrošināšanā nabadzīgākajai iedzīvotāju daļai. Gaisa vagoniņu līnijas ir iekļautas arī metro sistēmā, kas nozīmē, ka ar to pašu metro biļeti (kas maksā 2000 COP par vienu braucienu) iespējams izbraukāt arī šos maršrutus. Turklāt no gaisa vagoniņiem paveras brīnišķīgs skats pār pilsētu.

Medelīnas gaisa vagoniņu satiksme

Katru reizi, esot kādā no Kolumbijas pilsētām, bija tā komfortablā drošības sajūta, kad likās, ka te viss ir tik forši un lēti, es esmu atradis vietu, kur pa 10000 COP var dabūt dienas piedāvājumu ar zupu, silto un dzērienu. Un bija tādas nelielas iekšējas bailes atstāt šo vietu, jo likās, ka nākamajā taču viss būs dārgi, tūristiski un slikti. Tomēr tas viss bija līdz brīdim, kamēr aizbraucu uz šo jauno vietu un sapratu, ka visu laiku biju pārmaksājis, jo jaunajā vietā dienas piedāvājums maksā vairs tikai 6000 COP (2$). Un šī jaunā vieta bija Medelīna. Šī laikam bija viena no vislētākajām pilsētām, ko sanāca apemklēt ceļojuma laikā. Bet jau pēc divām pavadītām dienām bija jādodas tālāk, šoreiz uz pēdējo pieturvietu – Salento, kas ir Kolumbijas kafijas audzēšanas reģiona sirds.

Salento

Ceļu uz Salento mērojām ar autobusu, kurš kursē no Medelīnas dienvidu termināļa, taču līdz tam vēl jānokļūst. No viesnīcas izgājām neilgi pēc 8:00 un ar metro aizbraucām līdz Poblado metro stacijai, no kurienes, sekojot norādēm, ar kājām varēja aptuveni 20 minūtēs aiziet līdz terminālim. Sākām staigāt apkārt, lai atrastu labāko piedāvājumu uz Pereira vai Armenia (kas ir lielākās pilsētas un no kurām iet colectivo uz Salento), kad pie Flota Occidental kompānijas lodziņa uzdūrāmies uzrakstam “Salento Directo 9:00AM”. Tas bija tieši tas, kas mums vajadzīgs. Jautāju darbiniekam, vai var nopirkt biļeti uz šo reisu, uz ko viņš apstiprinoši māja ar galvu. Prasīju: “Bet ir taču jau 9:00, vai tiešām var?” Viņš paskatījās pulkstenī: “Jā, protams… ” un aizmugurē uzsaucot kādam darbiniekam, lai pagaida, būšot vēl divi braucēji, tikām uz tiešo reisu. Biļete maksāja 41000 COP (un esmu diezgan drošs, ka šis bija vienīgais tiešais autobuss dienā). Autobuss šajā gadījumā bija mazais mikroautobuss nevis lielais buss, tomēr tas varbūt pat bija pluss, jo brauca viņš ļoti ātri un brauciena laikā apsteidza ļoti daudzus lielos autobusus, turklāt daudz veiklāk varēja apdzīt lēnu braucošus traktorus. Pirmā pusotra brauciena stunda gan bija diezgan ekstrēma, jo pateicoties līkumotajiem kalnu ceļiem man sametās diezgan slikta dūša, lai gan parasti tā nekad nenotiek. Pēc tam ceļš kļuva nedaudz mierīgāks, bet nelielas atskaņas no nelabuma tāpat bija vērojamas. Ja lielajam autobusam līdz Armenia jābrauc aptuveni 6.5 stundas, tad mēs bijām jau Salento nedaudz mazāk kā pēc 6 stundām, turklāt bez vajadzības pārsēsties. Pa vidu šoferis apstājās ceļmalā esošā atpūtas tipa ēstuvē (tā kā “Sēnīte”, tikai zem lielas nojumes nevis iekštelpās), kur 20 minūšu laikā varējām mierīgi un lēti papusdienot (12000 COP uz abiem ar normālu silto ēdienu un dzērienu).

Jau pa ceļam uz Salento jutām, ka mums tur patiks – apkārt bija vieni vienīgi mazi kalnu ciematiņi. Arī Salento nebija izņēmums, ar tikai 3000 iedzīvotājiem, ciematiņš atradās kalna galā un uz visām pusēm no tā bija skats uz tālumā esošajām kafijas audzētavām, kalniem un ielejām.

Jau iebraucot pilsētā, bija skaidrs, ka tūristus viņi gaida atplestām rokām. Zemāk redzams pirmais krustojums pilsētā. Nu jā, vēl viņiem arī ļoti svarīgi, kurš uzvarēs kārtējās vēlēšanās.

Pirmais krustojums iebraucot Salento

Ciematiņā apmetāmies viesnīcā Hostal Er Zorzal, kuru rezervējām caur Booking.com. Istabiņas aprakstā bija teikts “Room with the view”, kas, palasot atsauksmes, nozīmē, ka istabiņai ir arī logs, acīmredzot dažām tāda nemaz nav Viesnīcas personāls bija ļoti laipns un pēc reģistrēšanās mums pat tika uztaisīts welcome drink, šim reģionam raksturīgs kokteilis ar dažādām garšvielām. Viesnīcas labākā daļa bija terase tās iekšpagalmā ar skatu uz dārzu un kalniem fonā. Dārzā arī bija putnu barotavas, kur varēja vērot lielākoties vietējās šķirnes baložus, bet pa reizei arī kādu eksotiskāku putnu, kā, piemēram, kolibri. Uz terases tika pasniegtas arī brokastis. Kamēr mēs tajā baudījām savus welcome dzērienus, sākās spēcīgs negaiss un ielūza terases jumts, līdz ar to mums bija jāpārvācas nedaudz sāņus.

 
Ielūzušais jumts un lietus

Lai arī spāņu valoda maigi izsakoties nav mūsu stiprākā puse, no viesnīcas vadītāja sapratām, ka viņiem 5 mēnešus nav lijis lietus, bet es drīzāk sliecos domāt, ka nav bijis tāds negaiss. Lai vai kā, jau nākamajā dienā jumts bija salabots un mēs varējām turpināt baudīt terases priekus.

Pirmajā vakarā devāmies apskatīt ciematu un tam blakus esošo skatu punktu, no kura varēja redzēt ceļu uz Kokoras ieleju (Cocora valley). Kokoras ieleja un kafijas tūre bija galvenās lietas, ko šajā ciematā bijām plānojuši apskatīt. Nākamajā rītā piecēlāmies, izpētījām laika ziņas un sapratām, ka uz Kokoras ieleju jābrauc šajā dienā, jo tad solās būt labāks laiks, savukārt kafijas tūre jāatstāj nākamajai dienai.

Nokļūt uz Kokoras ieleju var ar vienu no daudzajiem džipiem, kas bāzējas centrālajā laukumā un darbojas kā taksometrs, jo īstu taksometru pilsētā nav. Visi džipi ir ar atvērtā tipa aizmuguri, visbiežāk Willy vai Jeep. Lai paspētu kārtīgi apskatīt Kokoras ieleju, vajadzētu būt laukumā vismaz 9:00, bet vēl labāk 8:00 vai agrāk.

Kokoras džipi gaida braucējus galvenajā Salento laukumā

Mēs ieradāmies ap 8:05 un džipa īpašnieks teica, ka brauks 8:30 vai ātrāk, ja savāksies cilvēki. Ir iespējams arī braukt vieniem pašiem, bet tad jāmaksā kā par privāto braucienu (jāapmaksā visas vietas). Dalot džipu ar pārējiem, cena par braucienu vienā virzienā ir 3400 COP. Nedaudz pastaigājām, nopirkām maizītes pusdienām netālu esošajā beķerejā un pa to laiku jau bija savākušies cilvēki, lai piepildītu ne tikai vienu, bet gandrīz divus džipus. Laimīgā kārtā viņu tur netrūkst, īpaši rīta agrajās stundās, jo reizēm cilēki noalgo džipu uz visu dienu. Kad visas vietas džipā aizpildītas, vēl divi vai trīs cilvēki var nostāties kājās džipa aizmugurē un braukt visu ceļu stāvus. Nezinu, cik tas ir legāli, bet tur šķiet tas nevienu neuztrauc. Lai nebūtu bīstami, šoferi nebrauc pārāk ātri un aptuveni 10km garais brauciens ilgst vien nieka 10-15 minūtes, līdz nonākam pie ielejas.

Kokoras ieleja un džipu pieturvieta

Bet kas tad ir Kokoras ieleja? Tā ir Los Nevados nacionālā parka teritorija, kurā aug aizsargājamas vaska palmas. Šīs palmas ir garākās palmas pasaulē un var sasniegt pat 60-70 metru garumu. Tā kā cilvēki tās diezgan strauji izcirta, tika izveidots šāds parks, kur tās šobrīd aug un ir aizsargājamas, lai arī vairs nav apdraudētas izmiršanai.

Pašā parka teritorijā ir vairākas dabas takas, no kurām vispopulārākā ved līdz Acaime kanārijputniņu rezervātam, bet atpakaļ – caur Finca la Montaña reindžeru mājiņai. Tīrais gājiens aizņem aptuveni 4 stundas (ap 14km), bet piestājot un apskatot apkārtni, protams, daudz vairāk. Atgriežoties sākumpunktā tur jau visticamāk gaidīs kāds no džipiem, kurš tad, kad piepildīsies, atkal brauks atpakaļ uz Salento. Svarīgi būtu neierasties pēc 16:00, jo tas ir pēdējais laiks, kad viņi tur gaida kādu pasažieri. Ierodoties vēlāk, var nākties visus 11 km atpakaļ uz Salento mērot kājām.

Kokoras ieleja

Skats un palmu grandiozums ir grūti aprakstāms kā vārdiem, tā fotografijām. Vien salīdzinājumam, jāpaskatās uz sētu augstāk redzmajā bildē un to, cik augstas ir palmas, kas aug tai blakus.

Atceļā atrodam kādu mazāku taku, kas iezīmēta arī OSM, tāpēc nolemjam doties pa to nevis oficiālo ceļu. Sākums ir iespaidīgs, nu jau ejam pa pļavu pilnīgi starp palmām, nevis redzam tās pa gabalu, kā no oficiālās takas. Neizskatās arī, ka darītu ko pretlikumīgu, ja nu vienīgi fakts, ka taka iet caur kaut kādām govju ganībām. Tomēr nonākuši punktā, kur takai jāpievienojas oficiālajam ceļam, secinām, ka priekšā ir aizslēgti vārti un sētai augšā ir dzeloņdrātis. Sēta nav pārāk augsta, nedaudz virs cilvēka auguma, tāpēc viegli vien pārrāpjos tai pāri. Nedaudz baidos par to, ko teiks sieva, jo tā bija mana ideja iet pa šo taku. Bet arī viņai prāts nesas uz piedzīvojumiem, tāpēc īpaši neatpaliekot no manis, arī viņa ir tikusi pāri sētai. Pēc neilga brīža jau esam atpakaļ pie diviem džipiem, kas gaida braucējus. Šoreiz esam pēdējie, kas piepilda džipu, tāpēc man sanāk stāvēt kājās. Kāds puisis piedāvā manai sievai savu sēdvietu, ko viņa labprāt izmanto. Es gan esmu priecīgs par to, ka varu braukt stāvus, jo tā var kārtīgāk apskatīt apkārtni, kalnus un izbaudīt sejā traucošo vēju, vienīgi no koku zariem nedaudz jāuzmanās. Ar to šodienas piedzīvojums noslēdzas, bet vakariņās izdomājam nobaudīt divus reģionam tipiskus ēdienus – bandeja paisa, kas ir visdažādākā veida gaļas kopā ar avokado, rīsiem, ceptu platano un olu, bet otrs ēdiens ir trucha, kas ir reģionā diezgan bieži sastopama zivs, cepta uz patacon, kas ir no platano augļa veidots milzīgs čipsis. Klāt piedzeru Poker alu, no kura silti iesaku izvairīties, jo tas garšo ne pēc kā. Daudz labāka izvēle ir Club Colombia, kurš ražo laikam trīs veidu alu – gaišo lager, tumšo, ko viņi sauc par negro, kas ir nedaudz par saldu manai gaumei, bet nav slikts, un vēl kaut kādu trešo, kas parasti ir daudz retāk sastopams piedāvājumā un ko tā arī nenobaudīju.

Vakarā vēl atklājam kādu superlētu, bet labu kafejnīcu, kuru iecienījuši tieši vietējie un kurā kafija tiek gatavota ar ļoti interesantu aparātu. Tas, ko mēs sauktu par kapučīno, bet viņi sauca kaut kā savādāk, maksā vien 900 COP (0.28$). Kafejnīca atrodas Salento laukuma rietumu stūrī.

Kafija Salento

Nākamo dienu veltam, lai iepazītu kafiju tuvāk, t.i., dodamies kafijas tūrē. Viena no retajām tūrēm, kas pieejama arī angliski, ir Finca El Ocaso kafijas tūre. El Ocaso īpašums atrodas aptuveni 4km no Salento un uz to var mierīgi aiziet ar kājām. Īpaši jau turpceļā, kad ceļš ved tikai lejup no kalna. Tūres sākas katru apaļo stundu un valdoda atkarīga no tā, kas pirmais ierodas un izvēlas valodu. Saka, ka labāk ierasties agrāk, jo tad esot mazāk cilvēku. Savādāk var sanākt grūstīties ar vēl 40 citiem interesentiem. Mēģinam paspēt uz pašu pirmo, kas sākas 9:00, tomēr aizkavējamies un esam klāt tikai 9:15. Toties ir priekšroka valodas izvēlē, jo varam noteikt tūres valodu par angļu. 45 minūtes paskrien salīdzinoši ātri un uzrodas vēl aptuveni 10 cilvēki. Gide ir ļoti jauna, bet vismaz runā apbrīnojami labi angliski, kas Kolumbijā nav bieža parādība. Tūres laikā izejam un dabā apskatām pilnīgi visus kafijas audzēšanas posmus no stādīšanas, līdz pat grauzdēšanai. Tiekam arī paši pie ražas novākšanas. Lai arī nav sezona, pa kādai sarkanai ogai izdodas atrast arī mums. Tūres noslēgumā katram tiek pagatavota arī tase kafijas, kur par galveno kafijas malēju tiku iecelts es.

Kafijas tūre, attēlā var redzēt kafijas pupiņas visos procesa stāvokļos no ogas līdz maltai kafijai

Tūre ir izsmeļoša un interesanta. Tūres laikā iepazīstamies ar Ivonnu, kas ir no Šveices un vienatnē apceļo Dienvidamerikas valstis. Izlemjam kopīgi doties atpakaļ ar kājām, kamēr pārējie tūres dalībnieki ir pārāk slinki un izsauc sev džipu. Tūre maksāja 10000 COP no cilvēka, lai gan TripAdvisor vēl jūnijā bija atsauksmes, kur rakstīts, ka tā maksā 8000 COP. Kad teicu, ka, vai tad tūre nemaksājot 8000 COP, tad gide teica – nē, tas tak bija vēl pirms mēneša. Saprotu, ka bizness iet diezgan labi, par ko nebrīnos, jo citur tūres maksā pat 20000 COP.

Atpakaļceļā, runājoties ar Ivonnu, spriežam, ka šis ir labākais laiks, kad apmeklēt Kolumbiju, jo šobrīd šī valsts, vismaz tūristu apmeklētākajos reģionos, ir ļoti droša, lai arī publiski cilvēki varbūt domā savādāk, bet cenas vēl ir pietiekoši zemas. Palasot Lonely Planet un citus ceļvežus, ir skaidrs, ka pēdējos 3-5 gados cenas ir praktiski dubultojušās. Un skatoties pēc esošajām tendencēm, kaut vai tai pašai kafijas tūrei, augs vēl vairāk.

Nākamajā dienā braucam ar busiņu uz Armēniju un no tās tālāk uz lidostu, lai lidotu uz Bogotu. Pa ceļam visnegaidītākajā brīdī redzu, ka kokā tā vienkārši sēž kārtīgs pirāta cienīgs papagailis, gan izmēra, gan krāsainības ziņā. Nodomāju, ka šī valsts tik tiešām nebeidz pārsteigt. Ierodoties lidostā, tās ārpusē ir kādu četri armijas krāsās tērpti vīri ar automātiem. Saprotu, ka tik rožaini varbūt ar drošību šajā valstī nav, ja reiz viņi tur stāv, bet varbūt tieši pateicoties viņiem, varam nesteidzīgi un nebaidoties iepazīt Kolumbiju.  Pati lidosta ir  ļoti maza un tajā nav pat vārtu numuru, jo vārti ir tikai vieni. Lidojums mazliet aizkavējas, taču tā kā uz mājām izlidojam tikai nākamajā dienā, tad tas mūs īpaši nesatrauc.

Ierodoties Bogotā, jau kā vietējie skrienam ar savu Transmileno kartiņu uz autobusu un braucam pārlaist vēl pēdējo nakti jau pirms tam apmeklētajā viesnīcā. Ir žēl doties projām, bet varbūt jādodas, kamēr vēl ir labi, lai paliek labas atmiņas Vakarā vēl sapērkam kafijas krājumus, ko aizvest līdzi gan pašiem, gan citiem kā ciemakukuli, un esam gatavi doties ceļā.

Tāds, lūk, piedzīvojums un negaidītas emocijas par Kolumbiju!