Palau kajakošanas atskaite, divu galīgi nepieredzējušu kajakotāju pieredze.

Uzreiz atvainojos par fotogrāfiju kvalitāti, bijām paņēmuši līdzi spoguļkameru, bet aizmirsām uzlādēt baterijas... Tāpēc viss fotogrāfēts ar telefonu... Bet ticiet, tur bija ļoti skaisti! Šeit var noskatīties kvalitatīvi nofilmētu video, kas uzņemts braucot pa līdzīgu maršrutu:

https://www.youtube.com/watch?v=oEtjpBQPbrA

Tā kā foruma lietotāja Linca jau ir uzrakstījusi brīnišķīgu aprakstu par niršanu Palau, kurā var atrast arī labu ieskatu Palau vēsturē, tad šeit vairs to neatkārtošu (sapnumedniece.lv/mikronezijas-saules-salas-palau/). Tiem, kam ir nopietna interese par šo valsti, iesaku no sākuma izlasīt Lincas aprakstu. Bet šis apraksts būs no ne-nirēju skatpunkta (lai gan ļoti apsvērām pa vasaru tomēr par tādiem kļūt, tomēr beigās tā arī neiztaisījāmies).

Pagājušā gada sakumā Ceļakājā uzdūros ziņai par China Airlines cenu kļūdu biļetēm uz Palau (300 eiro turp/atpakaļ no Amsterdamas, laikam varēja dabūt pat vēl drusku lētāk). Jau pirms biļešu pirkšanas sapratu, ka lētas būs tikai pašas biļetes un cenas uz vietas Palau ir ļoti maciņam-nedraudzīgas, bet, tā kā man bērnībā viena no mīļākajām rotaļlietām bija globuss, tad iespēja aizlidot uz tādu pasaules nostūri sajūsmināja tik ļoti, ka biļetes sev un mīļotajam tomēr nopirku. Vēl arī bija doma par to, ka varētu padzīvoties vienkārši kādā pludmalē bez civilizācijas labumiem (jau bija pieredze ar gulēšanu šūpuļtīklos džungļos un zinājām, ka tas mums patīk), tāpēc augstās viesnīcu un tūru cenas tik ļoti nebiedēja. Pēc biļešu iegādes ātri vien atradu aprakstus par kajakošanas ekspedīcijām Palau galvenajā “apskates objektā” UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā iekļautajās Rock Islands (ērtības labad es viņas saukšu par Klinšu salām), kas atrodas starp Palau galveno salu Kororu un trešo apdzīvotāko salu Peleliu (apmēram 40 km attālums). Jo vairāk par šo iespēju interesējos (internetā gan nav pārāk daudz informācijas), jo vairāk kļuva skaidrs, ka to arī darīsim.

Gatavojoties braucienam, aizrakstīju gandrīz visām Palau tūrisma aģentūrām. Lielākā daļa atbildēja, ka viņi kajakus uz vairākām dienām neizīrē. Trīs man atbildēja, ka viņi var izīrēt – Sam's Tours, MAML Divers un Fish'n'Fins. Sam's Tours jeb Paddling Palau (laikam PP ir Sam's Tours meitas uzņēmums, kas nodarbojas tieši ar kajaku lietām) sniedza vissakarīgāko atbildi un lielākā daļa cilvēku, kas internetā ievietojuši aprakstus par kajakošanu Palau, kajakus bija ņēmuši tieši no viņiem, tāpēc arī izvēlējāmies šo aģentūru. Gandrīz visos kajakošanas aprakstos bija minēts, ka no Kororas no sākuma ir jāsaorganizē laiva, kas ievestu kajakus un kajakotājus iekšā Klinšu salās, protams, tāds pasākums maksātu diezgan dārgi (šķiet kādi 100-150 USD no cilvēka), bet Paddling Palau uzreiz piedāvāja gatavu maršrutu ar sākumu Kororā bez dārgā transfēra. Beigas bija paredzētas piektajā dienā Peleliu un no turienes valdības laivu (37 USD no cilvēka) mēs dotos atpakaļ uz Kororu. Par dubultā kajaka īri viņi gribēja 80 USD dienā. It kā jau dārgi, bet ņemot vērā, ka lētākā viesnīca Kororā vien maksā 80 dolāru, bet tūrēm cenas sākās no 100 dolāriem par cilvēku, tad jebkas cits, ko mēs būtu varējuši sadarīt Palau izmaksātu krietni dārgāk. Pie tam kajakojot mēs pabijām arī daudzās no tām vietām uz kurieni cilvēki brauc snorkelēt ar tūrēm.

Lai mazliet ietaupītu, visu nepieciešamo ekipējumu, izņemot kajakus un airus, nolēmām neīrēt uz vietas, bet ņemt līdzi. Te dažas no līdzi-paņemtajām lietām:

- Gulēšanai: Kambodžā pirkti lieliski guļamtīkli ar iebūvētiem moskītu tīkliem, virves tīklu piekāršanai, 3x4 m plēve-jumts.

- Gatavošanai: veikalā Virsotne iegādāts mazu deglīti, kurš darbojas ar tehnisko spirtu vai, ja tāds nav pieejams ar jebkuru citu alkoholu (bet, protams, jo vairāk grādu, jo labāk darbojas).

-Trauki: Gandrā pirkts alumīnija katliņš, kurā uzvārīt ūdeni (parasti ar vienu piegājienu varējām uzvarīt 0,7 l ūdens), divas plastmasas bļodiņas ar aizveramiem vākiem, divas krūzītes, galda piederumi.

-Svecītes, sērkociņi, šķiltavas

-Uz galvas piestiprināmas spuldzītes

-2 enerģijas bankas telefoniem - ar to mierīgi pietika, lai gan telefonus izmantojām tikai kā modinātājus un fotoaparātus, jo Palau Eiropas sim kartes nedarbojas un Klinšu salās vispār nav pārklājuma...

-Pārtika: brokastīm ar ūdeni aplejamās pārslas, šķīstošā kafija, vakariņām – roltoni, sausās zupas, speciālās tūrisma maltītes (tā kā šīs: https://www.gandrs.lv/turisma-partika-un-sporta-uzturs/14393-turistu-partika-pasta-with-soya-bolognese-180g/). Pusdienās mēs lietojām Joylent ražotu pulveri, kas satur visas nepieciešamās uzturvielas (līdzīgi kā amerikāņu ražotais Soylent). Bija arī uzkodas, tā paša Joylent ražoti batoniņi, ko var apēst, lai pārvarētu pēcpusdienas nogurumu.

-Ūdens: piecām dienām uz diviem cilvēkiem paņēmām 4 pieclitrīgās pudeles un 15 puslitra pudeles. Jāsaka, ka knapi pietika.

-Drēbes: tās mēs paņēmām par daudz, būtībā vajadzīgas ir divas kārtas: kajaka apģērbs, kas pilnīgi visu laiku ir slapjš un viena sausā kārta, ko uzvlikt vakarā krastā. Temperatūra ir pietiekami augsta, lai nekad nebūtu auksti, pat visu dienu sēžot slapjumā, ar slapjām drēbēm mugurā. Ar kajaku komplektā nāca arī “svārki” - tāds maiss, ko uzvelk uz vidukļa un kura malas nostiprina ap kajaku, lai neļautu ūdenim nokļūt iekšā kajakā. Mums gan tas nebija pārāk aktuāli, jo reti bija tādi brīži, kad ūdens tik ļoti šļakstītos. Bet es viņu liku gandrīz visu laiku, lai saulē nedegtu kājas (izskatās apmēram tā: http://gowiththeflow.ie/shop/large-nylon-spray-skirt/). Starp citu, kajakojām un snorkelējām jeb kā mēs sakām šņurkoļojām vienmēr ar drēbēm mugurā, jo saulē, sevišķi jau uz ūdens, var ļoti stipri apdegt un Palau dedzina diezgan traki. Visu laiku centāmies būt ar apsegtu galvu un lietojām pretapdeguma krēmu ar aizsardzības faktoru 50.

-Lai nomazgātu sālsūdeni bijām sarunājuši, ka Paddling Palau mums iedos līdzi “solāro dušu”, bet diemžēl viņi par to aizmirsa. Beigu beigās nebija tik traki, āda niezēja tikai sākumā un tā kā gandrīz katru vakaru lija, tad pa vakariem “gājām dušā” tropiskajā lietū.

-Daudz miskastes maisi un maisiņi ar “rāvēj-aizdari”, lai visas lietas būtu sausumā.

Pirms ceļojuma diemžēl izrādījās, ka kaut kur esam pazaudējuši savus guļamtīklus… Nolēmām, ka mēģināsim nopirkt Taivānā, turpceļā mums tur bija jāpavada nakts un bija mazliet laika no rīta. Rezerves variantam paņēmām līdzi vecu telti, kura kādus gadus 12 ja nebija lietota. Diemžēl Taivānā neko labu tā arī neatradām. Beigu beigās Palau vietējā veikalā nopirkām parasto dārza guļamtīklu un atsevišķu odu tīklu. Guļamtīkls veikalā bija palicis tikai viens un tad nu nolēmām, ka viens no mums gulēs tīklā un otrs teltī. Jāpiebilst, ka telts mums bija kā pēdējais variants, tāpēc līdzi nebijām paņēmuši nekādu sakarīgu paklājiņu, tā ka teltī-gulētājam nācās gulēt uz matracīša, ko uztaisījām no guļammaisa, drēbēm un China Airlines nočieptajām sedziņām. Skatoties atpakaļ, pareizākie guļamrisinājumi ir guļamtīkls vai īpaši kompakts un mīksts rullējams paklājiņš piemērots gulēšanai uz betona vai dēļiem.

Pirmajai un pēdējām divām naktīm bijām rezervējuši viesnīcu. Par spīti tam, ka tā bija viena no vislētākajām viesnīcām Palau, viena nakts maksāja 82 ASV dolārus. Plānojot ceļojumu un saprotot, ka Palau sabiedriskā transporta nav, sākām domāt kā tikt no lidostas uz viesnīcu, apjautājāmies viesnīcai cik maksātu mūsu nogādāšana viesnīcā. Viņi atbildēja, ka 20 USD no cilvēka. Par 12 km braucienu. Tripadvisor izlasījām, ka vēl viena iespēja ir noīrēt mašīnu no kantora IA rent a car. Vairāk nekādu informāciju par viņiem internetā neatradu, bet vēlāk noskaidrojām, ka viņi iznomā māzākā izmēra mašīnas par 28 dolāriem dienā un viņiem ir arī savs galdiņš lidostā, tā ka ielidojot var, piemēram, turpat uzreiz paņemt mašīnu. Kā jau uz salas, formalitātēs viņi neieslīgst, nekādus depozītus neprasa un apdrošināšanu arī nespiež pirkt. Viņiem var arī piezvanīt pa telefonu un viņi var mašīnu atvest uz viesnīcu, ko mēs divas dienas pirms izlidošanas arī izmantojām un otrās dienas beigās mašīnu atdevām lidostā pirms izlidošanas tādējādi ietaupot naudu par nokļūšanu no viesnīcas uz lidostu.

Pirms lidojuma uz Palau, lai tiktu no lidostas uz viesnīcu, caur skaipu sazvanījāmies ar tādu Džonstonu, taksistu, kura telefona numuru atradām Tripadvisor un sarunājām, ka viņš par 25 USD mūs aizvedīs no lidostas uz viesnīcu. Kad pēc muitas un imigrācijas iznācām sagaidīšanas zālē, Džonstonu uzreiz atradām un, kamēr gājām uz mašīnu, mums piesitās viens vācietis, kurš arī brauca uz to pašu viesnīcu, un jautāja vai mēs viņu arī varētu paķert līdzi. Mums iebildumu nebija, kaut kā arī likās, ka mēs braukšanas izdevumus varētu sadalīt uz trijiem, tomēr neko līdz galam nesarunājām, kas izrādījās kļūda, jo Džonstons pēc tam no vācieša arī tāpat noplēsa 25 dolārus… Nu skaidrs, Palau tāpat kā visā pārējā pasaulē visas cenas vajag izrunāt un nevajag neko uz priekšu iedomāties.

Lai nu kā veiksmīgi nokļuvām viesnīcā, kopā ar vācieti aizgājām izmest loku pa bodēm (cerējām nopirkt sev tos nelaimīgos guļamtīklus un tehnisko spirtu deglītim), un atgriežoties viesnīcā nolēmām mazliet pasvinēt ierašanos Palau. Izrādījās, ka vācietis arī tāpat ir ieplānojis izīrēt kajaku un šķērsot Klinšu salas, tikai atšķirībā no mums, viņš to plānoja uz kādām desmit dienām. Viņš vēl nebija sarunājis sev kajaku, tāpēc viņam bija daudz jautājumu mums un tā nu pamazām ņēmām un izdzērām visu alu, ko bijām nopirkuši ar domu ņemt līdzi arī kajaka braucienā (kas gan nebija pārāk daudz).

1. diena

Tā nu no rīta pamodāmies ar vieglām paģirām un steidzām ātri un mazliet nesakarīgi savākt līdzi ņemamās mantas. Nez kāpēc mugurā uzvilkām sausu apakšveļu (kurš gan kajakā lieto apakšveļu??). 7:00, kad vēl galīgi nebijām gatavi, mums pakaļ jau atbrauca Maks no Paddling Palau, šaubos vai mums izdevās atstāt labi sagatavotu cilvēku iespaidu… Viņš mums palīdzēja savākt mantas un, kas svarīgi, izlemt ko atstāt un kas mums braucienā galīgi nenoderēs (piemēram, atstājām grāmatu un lielāko daļu drēbju). Tad viņš mūs nosēdināja, lai parādītu visas kartes un izstāstītu par maršrutu, centāmies cik spējām, lai ar paģirainajām, džetlegotajām smadzenēm visu uztvertu, kas mums ne visai izdevās, tomēr mierinājām sevi ar to, ka maršruts un nelielas instrukcijas mums ir sagatavots rakstiski:

Te arī aptuvenais maršruts no Kororas uz Peleliu, kā redzams, visas salas tiek apbrauktas no rietumu puses un virzienā no ziemeļiem uz dienvidiem, jo tā visur iet ūdens straume. Kā sapratām, lielākajām salām pietuvoties ir grūtāk, jo ir lielāki viļņi.

Tam sekoja brauciens uz bodi, lielākā daļa pārtikas mums bija līdzi, bet vēl vajadzēja nopirkt ūdeni un atrast, ko liet iekšā spirta deglītī. Pēc tam nopirkām atļaujas, lai varētu uzturēties Rock Islands, tās ir derīgas 10 dienas un maksā 50 dolāri. Diemžēl iepriekšējā vakarā atrastais željveida spirts īsti labi nedarbojās, tāpēc izdomājām nopirkt šņabi un mēģināt to želeju sajaukt ar šņabi. Pirms kāpšanas kajakā vēl izmēģinājām šo metodi, bet īsti labi negāja, tāpēc nācās izmest vēl vienu loku pa bodēm. Beigu beigās tehnisko spirtu tā arī nekur neatradām, bet atradām dziru, kas skaitījās 100% alkohols, ko atjauktu vietējie lieto iekšķīgi. Litra pudele maksāja 20 dolārus, bet nu pirkām, jo tobrīd citu variantu nebija… Šitas dega uz urrā un tas nozīmēja, ka ar karstu ūdeni ēdienreizēm bijām nodrošināti.

Laivu piestātnē Maks un viņa kolēģis palīdzēja sakārtot mums mantas kajakā. Tā kā ūdensnecaurlaidīgo somu mums nebija (kaut kā iedomājos, ka tās mums iedos kopā ar kajakiem, bet laikam tāpēc, ka nekādu papildus ekipējumu no viņiem neīrējām PP mums tādas somas arī neizsniedza…), tad visas atlikušās dienas visu pakojām vienkārši miskastes maisos… Bet jāsaka maisi kalpoja godam un nekas slikts mūsu mantām nenotika. Tad viņi mums ierādīja kā pareizi kāpt kajakā un kā tur iekāpt no ūdens (tur arī beidzās sausās apakšveļas jēga…), un tad jau mēs sēdējām kajakā ar airiem rokās un aidā jūriņā… Lai pēc kādiem 50 droši noairētiem metriem saprastu, ka nesaprotam, uz kuru pusi jāairē, pēc pamatīgākas iedziļināšanās kartēs aptuveni sākām nojaust. Nācās atzīt, ka acumērs un attāluma sajūtas mūs viļ. No sākuma, lai orientētos un saprastu, uz kuru pusi braucam, mēģinājām lietot Googlemaps, bet pāris stundas vēlāk kļuva skaidrs, ka Google kartes Palau ir diezgan neprecīzas un diemžēl, mēģinot vadīties pēc telefona, palaidām garām pirmo apskates objektu – Jelly Pond. Slavenajā medūzu ezerā 2016. gada sākumā medūzas esot izmirušas, tāpēc uz turieni nebraucām, bet tā vietā Maks mums piedāvāja aizbraukt uz Medūzu dīķi, netālu no Kororas, kur arī esot medūzas, bet sasodīto Google nepareizo karšu dēļ to neatradām. Tā vietā piestājām pirmajā mierīgajā līcītī, kur pie klints malas bija tieši tik plata horizontāla virsma, lai varētu izkāpt, piesiet laivu, uzlikt snorkelēšanas masku un drusku nopeldēties. Protams, pirmā snorkelēšana, lai arī necila salīdzinot ar to, kas nāca pēc tam, likās lieliska.

Vēlāk aizairējāmies līdz Ngerchoal galējam rietumu punktam, piestājām “Pinčera lagūnā”, paēdām pusdienas.

Pludmales tur nebija (vai nu arī vēl nebija, jo ūdens līmenis bija pārāk augsts), bet pie klints bija pietiekami sekls, līdzens un horizontāls, lai varētu izkāpt un izlocīt kājas, uzlikt šņurkuļmaskas un papeldēties.

Sekojām Maka ieteikumam līdz diviem pēcpusdienā uzsākt pārbraucienu uz nākamo lielo salu Ngeruktabel, lai pēc tam gar rietumu malu sasniegtu šīs nakts nometni “Peninsula Camp”. Lai gan attālums nebija liels, braukšana pāri atklātākiem ūdeņiem jau vairs nevedās tik ātri kā priecīgā airēšana gar krastu, un attālinoties no salām bija grūtāk novērtēt progresu, līdz ar to dūša arī kļuva švakāka.

Pēc nokļūšana pie Ngeruktabelas sākās nezināma garuma ceļš uz dienvidim, jo no vienas kartes bijām “izbraukuši”, bet otrā vēl nebijām “iebraukuši” un nezinājām, kad viņā iebrauksim, jo kartes savā starpā nesavienojās. Mēģinājām to saprast pēc “čupčiku” izvietojuma – par čupčikiem mēs sākām saukt mazas, apaļas ar kokiem apaugušas klinšu saliņas, kuru Palau ir ļooooti daudz, un salīdzinot čupčiku izvietojumu un formu dabā un kartē, noteicām savu atrašanās vietu visas atlikušās dienas.

Ap pulksten četriem kļuvām jau nepacietīgi – saules stari sāka palikt ieslīpi, bet nometni vēl nebijām atraduši, tāpēc sākām airēt ar nelielu distanci no krasta, ar domu, ka tad ies ātrāk, jo nebūs jāizbrauc katrs mazais līcītis, mani gan līdz galam tā arī nepārliecināja šī stratēģijai, jo likās, ka pie krasta ir mierīgāks ūdens un līdz ar to ātrāka braukšana, kā arī vienkārši pie krasta ir interesantāk. Tādā veidā mēs apbraucām arī dažus čupčikus, bet tad kļuva vēl grūtāk saprast vai tik mēs neesam pabraukuši garām vajadzīgajai vietai (“vajadzīgā vieta” atradās iepretim pakava formas saliņai).

Ņemot vērā, ka mums bija tik švaka saprašana par to, kur braucam nebija nekāds brīnums, ka iebraucām nepareizajā lagūnā – atdūrāmies pret strupceļu un dabūjām airēt atpakaļ… Tomēr beigās, kādas 20 minūtes pirms saulrieta, mums izdevās atrast pareizo ceļu un pareizo “pakava veida saliņu”, iepretim kurai bija mazs līcītis ar nelielu horizontālu zemes pleķīti, kur apstāties.

Jāsaka, ka vienīgais iemesls kāpēc Peninsula Camp eksistē ir tāds, ka nav nevienas citas vietas, kur apstāties. Tāpēc arī laikam viena liela daļa cilvēku izvēlas no Kororas izbraukt ar motorlaivu, kura kajakus aiztransportē līdz Ngeruktabelas austrumu puses vidum un tur atstāj, bet kā jau minēju šis prieks mums izmaksātu kādus pāris simtus dolāru.

Līcītī sasveicinājāmies ar makšķernieku, vēlāk izrādījās mēs nebijām vienīgi, kam te paredzēts nakšņot. Mūsu maršrutā šī bija vienīgā nakšņošanas vieta bez jumta, aprakstā bija teikts, ka laivu jāatstāj lejā un telts jāceļ klints augšpusē, kur bija pāris kvadrātmetri līdzenas zemes, bet tā kā augšā jau bija trīs teltis uzceltas un līdz saulrietam bija palicis maz laika, nolēmām savu apmetnīti taisīt turpat lejā pie laivas. Vieta gan nebija sevišķi pievilcīga, pie tam zeme bija nelīdzena un klāta ar diezgan asiem akmeņiem. Henrijs piekrita pirmo nakti gulēt teltī, es paliku guļamtīklā, tā ka man iebildumu nebija. Bijām ļoti priecīgi par pie galvas piestiprināmajām lampiņā, jo ļoti drīz iestājās tumsa.

Mūsu kaimiņi izrādījās 3 čehi, no kuriem tikai viens nedaudz runāja angliski. Protams, viņi arī bija izmantojuši tās pašas Expedia lētās biļetes, noīrējuši kajakus no tās pašas aģentūras un brauca tieši pa to pašu maršrutu kā mēs tikai vienu dienu ilgāk. Bet nu lieli runātāji viņi nebija, tikai aizņēmās no mums vienu galvaslampiņu, lai varētu pa tumsu uzkāpt augšā klintī pie savām teltīm, jo kāpiens bija stāvs.

Sākām kārtot visu vakariņām – labi, ka tomēr bijām atraduši spirtu, tas dega labi un kādās desmit minūtēs ūdens uzvārījās. Kamēr ēdām vakariņas, pamanījām tumsā ik pa laikam iespīdamies gaismiņu, domājām, ka vēl kāds tūrists mēģina atrast nometni, beigās izrādījās, ka tie ir Nacionālā parka reindžeri. Viņi bija redzējuši dūmus un atbraukuši pārbaudīt, kas tas ir. Pie reizes palūdza arī uzrādīt uzturēšanās atļaujas. Palau katru reizi saskaroties ar varas pārstāvjiem, man nepameta sajūta, ka viņi it kā tēlo, ka ir nopietni, bet īstenībā paši līdz galam netic visu oficiālo izdarību nopietnībai. Pēc tam čehi stāstīja, ka viņi gan bija aizrādījuši par ugunskura kurināšanu, bet ne ar kādiem sodiem draudējuši netika. Vēl paprasījuši vai viņiem ir šņabis un priecīgi iedzērši piedāvāto sļivovici:)

Pēc vakariņiem un ciemiņiem, ar džungļu nakts skaņām gājām gulēt (kādos septiņos vakarā). Tiklīdz iekārtojāmies uz čuču muižu, nedaudz sāka grabēt nomazgātais katliņš – izrādās žurkas. Tās mums nāca ciemos katru vakaru, visās nometnēs, kur palikām. Bet nu tā kā par žurkām jau bijām dzirdējuši, viss ēdamais bija noslēpts kajakā aizvākotā kastē. Mazliet pagrabinājās, saprata, ka nekā nav un likās mierā. Vēlāk sāka nedaudz līt lietus, tā ka bija jēga likt plēvi.

2. diena

Pamodāmies ap kādiem pieciem, ar pirmo gaismiņu. Pabrokastojām.

Čehi arī nokāpa lejā, izrādījās, ka mums šodien ir vienāds maršruts un atkal nakšņosim vienā nometnē. Pa nakti ūdens līmenis bija noslīdējis un laiva palikusi augstu sausā vietā, tomēr, kamēr ēdām brokastis, ūdens atkal sāka celties un laiva jau atkal gandrīz bija ūdenī. Kamēr es vācu nost nometni, Henrijs bija paspējis atbrīvoties no 50% galvas apmatojuma ar papīra šķēru un vienreizlietojamo skuvekļu palīdzību un turpmāko dienu jauno, nepabeigto frizūru slēpa zem lakatiņa.

Pirmā pietura bija “Tarzāna ezers”, jauks līcītis ar brīnumainiem koraļļiem. Maks teica, ka te esot sastopami jūraszirdziņi, tos mēs neatradām, laikam nebija mājās, bet koraļļi un zivtiņas bija ļoti smuki.

Tālāk cauri čupčiku labirintam ceļš veda uz “Mīksto koraļļu arku”. Arka izrādījās “caurums salā”, kuram cauri tek ar barības vielām bagātas ūdens masas. Tur bija ļoti daudz visdažādāko krāsu un izmēru zivju, laikam jau zivīm bagātākā vieta, kur pabijām. Gar stāvajām salas sienām noauguši koraļļi, dziļumā varēja redzēt vēl vairāk un vēl lielākas zivis, kas sniedza priekšstatu par to, kas droši vien redzams nirējiem un mazliet pārņēma nožēla, ka neesam nirēji. Šeit pimo reizi izmēģinājām kaijakā tikšanas tehniku bez iespējas stāvēt uz stabilas virsmas, nebija vienkārši, bet izdarāms arī neatlētiskiem ķermeņiem.

Šodien vēl bija tāls ceļš priekšā – jāapbrauc visa Ngeruktabelas sala. Salas dienvidrietumu stūrī ieraudzījām alu no nolēmām piestāt atpūsties/izstaipīt kājas, kā arī Henrijam bija palicis neērti sēdēt kajakā. Ala bija diezgan liela un spriežot pēc sikspārņu sūdiem – apdzīvota. Staigāt bija pagrūti, jo iekšā akmeņi bija asi un slideni, bet nu atpūsties vajadzēja, atradām, kur piesēst un apēst pusdienas – izdzert dienišķo devu ar Joylent pulverdzērienu. Nosēdējām tur kādu pusstundu, tikmēr garām aizbrauca vairākas motorlaivas ar āziešu tūristiem, kuriem mēs centīgi mājām.

Izbraucot ārā no alas, Ngeruktavel salas otrā pusē:

Beidzot nokļuvām salas otrā pusē un gar austrumu malu devāmies Ngchus nometnes virzienā. Ngchus nometnes līcī ūdens bija pavisam mierīgs un skatam pavērās vairākas pludmalītes ar baltām smiltiņām. Un, tā kā sapratām, ka nu jau līdz nometnei ir palicis vairs nedaudz un ir vēl paagrs (paagrs=nebūs jāceļ telti pa tumsu), vienā mazā pludmalītē piestājām nedaudz atpūsties un palaiskoties vienatnē. Uz pēcpusdienu vairs arī nebija dzirdami nekādi motorlaivu trokšņi, jo tūristu laivas visas jau ap trijiem devās uz Kororu, pilnīgs miers un idille.

No svētlaimīgās atpūtas vietas nometni sasniedzām kādu desmit minūšu laikā.

Ngchus jeb Bruņurupuču pludmale bija visskaistākā nometne, kur mēs palikām – ļoti plaša, skaista pludmale, kuru no divām pusēm apskalo mierīgie līča ūdeņi. Ar palmām, klintīm un ar veselām divām nojumēm: viena grillēšanai, ar cepamvietu, betona galdiem un soliem; otra – gulēšanai ar betona platformu kādu pusmetru virs zemes un arī galdu un soliem.

Čehi, protams, bija ieradušies daudz agrāk, jau iekārtojušies guļamnojumē, mēs nolēmām arī gulēt turpat, vietas tur bija kādiem desmit cilvēkiem. Ļoti īstenībā brīnījāmies, ko viņi visu dienu bija darījuši, jo viņi uz nometni bija atbraukuši jau ap pusdienlaiku, cik sapratām viņi dienu bija pavadījuši šeit pat peldoties, snorkelējot un makšķerējot, lai arī noķēruši neko nebija.

Smieklīgi, ka uz salas bija vistas, vienai pat bija divi cālīši un tā viņi visi bariņā ar nervoziem pārskrējieniem pārvietojās no palmas uz palmu, laikam baidoties no plēsīgiem putniem. Varbūt kāds viņus te bija te atstājis kā rezerves ēdienu neparedzētiem gadījumiem. Pēc vakariņām sāka līt un es izmantoju izdevību, lai noskalotos. Čehi mūs nedaudz pacienāja ar saviem brīnumdzērieniem, nu un tad jau varēja iet gulēt. Naktī bija grūtības ar gulēšanu tik daudziem cilvēkiem vienā vietā – Henrijs krāca, tas traucēja čehiem, čehi nevarēja pagulēt, sāka dzert šņabi, tas savukārt traucēja man… Bet nu beigās jau kaut kā izgulējāmies.

Tā kā mums pašiem nekādas jēdzīgas bildes nesanāca atļāvos ielikt dažas Ngchus bildes no no viena cita bloga: http://kayakingpalau.blogspot.com/2008/08/ngchus-beach.html

3. diena

Nākamajā dienā no rīta vēl pasnorkelējām. Izrādījās, ka te ir ārprātīgi daudz zivju, atradām arī notriektu japāņu Zero lidmašīnu no Otrā pasaules kara (Palau norisinājās diezgan asiņainas cīņas starp amerikāņiem un japāņiem). Kad jau visu bijām sakrāmējuši un gatavi doties, pie nometnes piebrauca divas motorlaivas ar ģimenēm un sāka riktēties uz ballīti, bērni kā no laivām ārā - ūdenī iekšā. Pieaugušie sastiepj leduskastes ar alu uzstellē regeju pa visu nometni, un piektdiena var sākties. Man starp citu ir aizdomas, ka visas tās nometnes salās ir izbūvētas nevis priekš tūristiem, bet gan lai vietējiem būtu kur atpūsties.

Mēs gan nepalikām ballēties, bet devāmies uz mazu saliņu skatīties “Varavīksnes rifus,” tā kā saliņas bija vairākas un visas mazas, grūti bija noteikt, kura īstā, tāpēc devāmies uz to, kur priekšā jau mūs gaidīja trīs pazīstamie čehu kajaki. Čaļi vienkārši sēdēja pludmalē, teica, ka šajā salas pusē nekā nav ko redzēt. Mēs nolēmām pārbaudīt kā ir salas otrā pusē, un, uzvilkuši šņurkuļus, pārgājām pāri (sala bija kādus 5 metrus plata…), tālāk no krasta bija interesanti, lai gan stipra straume, čehi arī pievienojās, bet ilgi nepalika.

Izlīdu ārā pēdējā, tikmēr bija piebraukuši reindžeri un pastāstīt, ka snorkelēt te ir bīstami (laikam tāpēc, ka pūta liels vējš) un ka braukt uz ziemeļiem pa Ngeruktabelas austrumu pusi kā bija čehu plānā, viņi nevarēs. Čehi saskuma, jo Ngeruktabelas austrumu pusē viņiem bija paredzēts piestāt smukajā “Medusmēneša pludmalē” un apskatīt slaveno “Piena ceļu.” Tādi saskumuši viņi aizbrauca tālāk, mēs vēl nedaudz uzkavējāmies un arī devāmies tālāk. 

Tā kā šīs dienas galamērķis bija “Giant Clam beach” nolēmām šodien iespējas ātrāk nokļūt nometnē, lai varētu visu pēcpusdienu snorkelēt pie “gigantiskajiem klamiem,” bet nebijām cerējuši, ka nonāksim tur jau pirms pusdienlaika. Kā jau pusdienlaikā, tur bija pilns ar āziešu tūristiem, kuri ēda ceptas zivis. Čehi jau sēdēja un pļāpāja ar āziešu grupas gidu. Viņi izskatījas drusku pārsteigti mūs ieraugot, jo bijām nometnei piebraukuši no otras puses (šajā vietā Euideichol salai varēja pāriet pāri). Mēs arī uzēdām, un izlēmām, ka nav vērts snorkelēt pie milzu gliemežvākiem tagad, kad te pilns ar tūristiem, labāk aizbraukt paskatīties kaut ko citu un tad pēcpusdienā atbraukt atpakaļ.

Tad nu nobraucām uz dienvidiem uz citu pludmali, kur priekšā bija vēl viena vietējo piektdienas ballīte. Pasnorkelējām, palaiskojāmies un par spīti sagurumam nolēmām apskatīt vēl vienu vietu – tā saucamo “Brīnumu kanālu”, kur starp divām salu grupām kursē motorlaivas viena aiz otras tāpēc bijām noinstruēti snorkelējot piesiet kajaku pie kājas (nu priekš tam, protams, bija virve ar lipekli). Bija ļoti smuki, bet arī ļoti stipra straume, beigu beigās es ļoti piekusu un nolēmām airēt atpakaļ. Uz ziemeļiem airēties jau bija krietni grūtāk nekā uz dienvidiem, jo sanāca irties pret straumi.

Braucot garām pludmalei, kur bijām piestājuši pirms tam, redzējām, ka ballētāji visi jau bija aizbraukuši, tāpēc nolēmām apskatīties kā tur būtu ar gulēšanu. Izskatījās labi, tāda pati nojume, paaugstinājums gulēšanai, galdi, soli kā iepriekšējā nometnē. Pat labāk nekā Giant Clam beach, jo tur bija tikai galdi, nebija “gultas”. Apsvērām palikt, arī tāpēc, ka te bija vientuļāk (lasi: bez čehu kolēģiem), bet nu tā kā nebijām vēl milzu gliemžus redzējuši, irāmies vien atpakaļ.

“Mājās” paspējām īsi pirms saulrieta, tā kā alus mums nebija, pie saulrieta piedzērām zemeņu sulas izstrādājumu ar to šņabi, kas bija par švaku dedzināšanai.

Čehi bija pazuduši, bet vēlāk redzējām uguntiņas spīdam uz pretējās salas, laikam viņi bija pārcēlušies uz turieni. Šoreiz telti un guļamtīklu cēlām uz galda. Žurkas šeit bija sevišķi draudzīgas vai arī vienkārši nebija iemācījušās baidīties no cilvēkiem. Pēc tumsas iestāšanās, pietika mums nedaudz aizgriezties, tā šīs bija uz galda, bet nu atkal, apskatīja, ka neko ēdamu nedabūs un vairs mums netraucēja.

4. diena

Nākamajā rītā atkal cēlāmies ar sauli, pēc brokastīm peldējām apskatīt gliemežus. Tie patiešām bija iespaidīga izmēra, kādu metru gari un plati milzeņi, lai gan lielākā daļa izskatījās miruši. Tad nu devāmies trešo reizi gar Euidelchol rietumu krastu, garām Brīnumu kanālam pa Mecherchar salas rietumu pusi uz dienvidiem. Iebraucām Cikāžu ezerā, bija ļoti interesanti maldīties gar saliņām kā pa labirintu. Par “ezeru” to var saukt visai nosacīti, jo, protams, īstenībā tā ir ļoti jauka lagūna. Jautri bija mūsu mēģinājumi iebraukt lagūnā pa taisno un meklēt ieeju starp saliņām, ko arī atradām, bet secinājām arī, ka bēguma laikā tas nebūtu iespējams. Lagūnā iekšā priecēja gludais, zaļais ūdens, putnu brēkšana kokos un vajprātīgi skaļās cikādes.

Uz pusdienām piestājām “Zivju dzenīša pludmalē” (Kingfisher's beach), lai tur nokļūtu bija jāizbrauc cauri arkai, un kādus 50 metrus tālāk bija pludmale – kārtējais paradīzes stūrītis, kur nogurušam tūristam atpūsties.

Mums drīz vien piebiedrojās arī čehi. Snorkelēšana bija ļoti laba. Es sajutos stipra un aizpeldēju līdz arkai, caur kuru pirmīt bijām atbraukuši. Pūliņi attaisnojās – pie arkas atkal bija ļoti daudz zivju un pārpeldot otrā pusē ieraudzīju kādu metru garu haizivi vai haizivjbērnu. Mazā haizivs gan tikko mani ieraudzījusi zibenīgi aizsteidzās prom, bet nu es biju ļoti priecīga!

Izdzērām dienišķo pulverdzērienu un turpinājām ceļu. Vējš un straume mūs ļoti labi nesa drīz vien sasniedzām Omekang salu ar “Long beach” - garu zemes strēli, kas iestiepjas jūrā. Tur gan ārā nekāpām, jo tieši tobrīd bija piestājušas vairākas tūristu grupas un tā kā mēs jau varējām redzēt “savu salu”, devāmies pa taisno uz pēdējo nometni “Jackson beach”. Tur mēs mazliet iztraucējām vietējā fotogrāfa un ķīniešu modeles fotosesiju. Fotogrāfs teica, ka mēs esam malači, jo uz šo salu maz cilvēku aizbraucot, laikam jau pārsvarā tikai tādi kajakotāji kā mēs, tagad jau mēs bijām tālu no Kororas. Šeit arī nebija ierasto betona galdu un solu, bet bija koka būdiņa, kur pakārt guļamtīklu un uzcelt telti. Netālu atradām vēl vairākas būdiņas. Divas no tām bija tualetes un vēl divas guļambūdiņas diezgan bēdīgā stāvoklī. Starp citu, visās nometnēs, izņemot pirmo, bija tualetes ar tualetes papīru. Blakus mūsu guļambūdiņai bija arī “virtuves būdiņa”, kur bija atstātas vairākas pannas, tīrīšanas līdzeklis un vēl šādi tādi virtuves rīki. Arī guļambūdiņā atradām vairākas lietas, kuras cilvēki te bija atstājuši, jo daudziem kajakotājiem šī ir pēdējā nometne pirms brauciena beigām. Uz būdiņas sienām bija atstāti uzraksti ar vārdiem un datumiem. Varēja jau redzēt, ka šogad bijis austrumeiropiešu pieplūdums, bija pat pateicības vārdi fly4free:)

Salīdzinot ar citām salām, šai bija arī paliela horizontālā teritorija, pa kuru pastaigāties un kokospalmu mežiņš. Drīz sākās lietus, fotogrāfs un modele aizbrauca, mēs iekārtojām būdiņu gulēšanai. Pēc lietus apstaigājām salu. Apiet apkārt nebija iespējams, jo kādus 500 metrus no nometnes sākās klints siena. Tā nu atlikušo pēcpusdienas daļu pavadījām izbaudot pastaigājoties, peldoties un izbaudot vientulību uz salas.

Vēlāk ar interesi noskatījāmies kā ap 200 metru no otras salas krasta apstājās japāņu (?) tūristu laiva un visi tūristi kādu brīdi pastaigājās līdz celim dziļajā ūdenī. Pēc viņu aizbraukšanas, ziņkārības dzīti, aizairējām līdz tai vietai, tikai lai to interesanto neatrastu, droši vien vienkārši laba selfiju vieta. Redzējām arī kā uz Carp Island pusi aizairējas čehi, tā bija pēdējā reize, kad viņus redzējām, arī lidmašīnā uz Taipeju viņus nesatikām.

Vakarā, pēc smagas cīņas, Henrijam izdevās atvērt kokosriekstu, kas bija ļoti garšīgs, bet visu nespējām izēst un atstājām turpat pie būdiņas. To mēs vēlāk nožēlojām, jo naktī varēja dzirdēt kā žurkas ap viņu ņemas. No rīta viss bija izēsts tīrs!

5. diena

Pēdējā diena. Šorīt iztaisījāmies sevišķi raiti, jo mums bija teikuši, ka 14:00 no Peleliu atiet laiva uz Kororu un to mēs ne par ko negribējām nokavēt. Jau 7:00 sēdējām kajakos (parasti rīta taisīšanās mums bija vismaz līdz kādiem astoņiem), rīts bija apmācies un drusku lija, bet tas bija labi, jo nebija karsti un jāairē mums bija daudz, pirmais mērķis bija Carp Island. Priekšā redzējām divs lielas salas, pirmo reizi izmantojām kompasu, lai saprastu uz kuru no viņām jāairē, jo te vairs nebija čupčiku pēc kuriem orientēties. Šis bija lielākais attālums pa atklātu ūdeni, kas mums bija jāšķērso. Airējāmies apmēram pusotru stundu. Bija ļoti sekls, bijām dzirdējuši, ka bēguma laikā no Carp Island var kājām aiziet līdz Long beach. Ik pa laikam varēja redzēt pa kādai zivij, un tad mūsu laivai lielā ātrumā garām aizpeldēja raja. Carp Island ir privāta sala ar viesnīcu, garām braucot, redzējām dažas mājiņas un arī koka laipu, ko atpazinām no Lincas fotogrāfijām. Tā kā bija labs progress, nolēmām mazliet patraucēt gārņus un citus jūras putnus un piestāt uz pretējās salas.

Tālumā varēja redzēt un dzirdēt īstos okeāna viļņu aiz ārēja rifa. Tuvāk Ngedebus salai ūdens vēl joprojām bija ļoti sekls un dibenu klāja tumši (vulkāniskas izcelsmes?) akmeņi, kuriem centāmies neuzskriet. Izskatījās drusku bailīgi, jo gar Ngedebus rietumu stūri bija vēl vairāk akmeņu un no tāluma nevarēja noteikt cik tuvu lielie viļņi pietuvojas salai, izskatījās ļoti tuvu. Tomēr veiksmīgi izpeldējām starp akmeņiem, viļņi, lai arī bija tuvu, līdz salai netika, bet nu vismaz redzējām kā izskatās “īstā jūra” otrpus sargājošajiem koraļļu rifiem un sapratām, ka ar kajakiem noteikti negribam tur nokļūt.

Tā mēs veiksmīgi tikām salas otrā pusē, no kurienes jau varēja redzēt Peleliu. Vēl nedaudz un jau ap 11:00 bijām pie Peleliu dokiem. Tur mums vietējie palīdzēja izvilkt kajaku. Izrādījās, ka lielajai valdības laivai salūzis motors tāpēc pēcpusdienas reiss uz Kororu bija atcelts un nākamais būtu tikai pēc divām dienām, kas mums īsti nederēja, jo tās dienas vakarā mums bija lidmašīna uz Taivānu. Bet piestātnes tante pastāstīja, ka ir nirēju motorlaiva, kas ap trijiem piestāj Peleliu un pēc tam brauc uz Kororu un ka varbūt mēs varam sarunāt ar to, lai mūs aizved. Vajadzēja sagaidīt niršanas aģentūras darbinieci, kura bija aizgājusi uz tirgu. Darbinieci sagaidījām viņa par 55 dolāriem (ja pareizi atceros) piedāvāja mums braukt ar motorlaivu. Valdības laiva būtu maksājusi 37, bet nu mēs bijām priecīgi, ka vispār ir kāds, kas mūs var aizvest. Sazvanījāmies arī mūsu kajaku aģentūru, sarunājām, ka kajakus atstāsim turpat Peleliu. Tā nu mums bija diezgan daudz laika līdz pēcpusdienai. No tās pašas sievietes izīrējām velosipēdus un braucām izpētīt salu. Atradām veikalu-kafejnīcu, kur tikām pie auksta alus un čipšiem. Kamēr tur sēdējām, viens večuks jau sāka mums piedāvāt, lai nākam palikt pie viņa pa nakti. 

Pēc četrām ūdenī pavadītām dienām braukt ar velosipēdu un skatīties uz visādiem civilizācijas brīnumiem likās ļoti interesanti, arī pārvietošanās pa zemi TIK daudz bija kaut kas neparasts. Mājas, baznīcas, skolas. Pa kādai notriektai Otrā pasaules kara lidmašīnai. Redzējām mājas, kur lidmašīnu propelleri bija izmantoti kā dekori. 

Pēc lociņa izmešanas pa salu, atgriezāmies piestātnē. Nirēji kavējās, mēs gulšņājām un gaidījām, piestātnē šim nolūkam bija izbūvēti lieli betona soli, uz kuriem var ļoti veiksmīgi gulšņāt. Pamazām saradās vēl cilvēki, izrādījās, lai sagaidītu laivu no Kororas. Daudzi atgriezās no darīšanām lielajā salā Kororā atpakaļ uz mazo salu Peleliu.

Pēc kādas stundas pienāca arī mūsu laiva. Nirēju bariņš – kādi seši vācieši, neizskatījās diezko priecīgi, ka mēs viņiem pievienojamies. Apmēram pa pusotru stundu nobraucām visu ceļu, ko ar kajaku bijām mērojuši 5 dienās – apmēram 50 kilometrus.

Beidzot nonācām viesnīcā, sen sirdi nebija pildījis tāds prieks par dušu, tīrību un gultu ar Matraci!!

Palau palikām vēl divas dienas. Izīrējām mašīnu un abas dienas braukājām pa Babeldaobas salu. Pirmajā dienā vienkārši braucām, kur acis rāda pa maziem celiņiem skatīties kā Palau dzīvo. Bijām arī uz visiem nozīmīgākajiem “tūrisma objektiem”, kurus laikam jau varētu izbraukāt arī vienas dienas laikā, bet bija labi to darīt lēnā garā, piestājot vienkārši interesantās vietās, jo nekur nav jāsteidzas. Galu galā jāsaka, ka, ja es tā nebūtu uztraukusies vai paspēsim laikā tikt no Peleliu uz Kororu, droši vien būtu bijis labāk pagarināt kajakošanu par vēl vienu vai pat divām dienām, lai apskatītu vēl citas vietas (Ulongu, Piena ceļu, Mečerčaras un Ngeruktabelas rietumu pusi), ilgāk par nedēļu gan laikam nebūtu iespējams, vienīgi, ja sarunātu, lai aģentūra atved papildus dzeramo ūdeni, jo uz salām nekur nav saldūdens. Vēl par problēmu ar laiku varētu kļūt atkritumu maiss, mūsējais jau pēc četrām dienām smirdēja diezgan spēcīgi.

Par spīti grūtībām, dažreiz neērtajiem gulēšanas apstākļiem, vienveidīgo ēdienu, sāpēm dažādās ķermeņa vietās un pastāvīgo atrašanos slapjumā, šis man bija viens no lieliskākajiem ceļojumiem dzīve. Noteikti gribētu Palau atgriezties un īstenībā pat varētu vēlreiz izbraukt tieši to pašu maršrutu, jo zem ūdens jau katru reizi var ieraudzīt kaut ko citu un, ja patīk snorkelēt, noteikti iesaku šāda veida ekspedīciju, jo katrā vietā var uzturēties tieši tik ilgi cik vēlies un tas nav jādara kopā ar vēl daudziem citiem cilvēkiem. Palau man likās arī ļoti droši, orientēties kopumā bija viegli, patrulējošie reindžeri, kurus satikām vairākkārt, radīja sajūtu, ka par mums kāds parūpētos, ja mēs nonāktu grūtībās. Tūristu aģentūru laivas piedāvāja dzeramo ūdeni. Kad mūs no piestātne savāca Padling Palau pārstāvis, viņš stāstīja, ka mums paveicās ar laiku, jo nākamajā nedēļā iespējamas vētras un ka, ja vējš būs ļoti stiprs, viņi brauks meklēt kajakotājus, tā ka, ja nu laika apstākļu dēļ ceļu turpināt nav iespējams, kāds, kas par tevi noteikti parūpēsies. Man likās ļoti labs līdzsvars starp vientulību tropiskajā paradīzē un civilizācijas sniegto drošību.

Un vēl jāsaka liels paldies “k”, kurš laikam bija pirmais, kas Ceļakāja ielika info par lētajām biļetēm uz Palau!