Kā es braucu ASV lūkoties!!!

6 atbildes [Pēdējā ziņa]
Garais Džonis
Lietotāja Garais Džonis attēls
Nav tiešsaistē
Kopš: 26/01/2012
Ziņas: 96
Manīts: pirms 37 ned
Kur: Savā fazendā

 Šis nav tipisks ceļojuma apraksts, bet ceļojuma piezīmes, kas brauciena laikā tika sūtītas draugiem. Šis apraksts nepretendē uz statusu - noderīga informācija vai tamlīdzīgi....tās ir sajūtas, emocijas, pārdomas...ar nelielu devu humora....enjoy....šī ir pirmā no n daļām....pārējās būs vēlāk....bildes albūmā...

Darbojošās personas - es, es pats un mana sieva (Čirkainais)!

 

bildes var apskatīt www.draugiem.lv meklēt lietotāju - Long John...

 

 

Kā es braucu ASV lūkoties! I daļa - NY

1.diena
Šovs ir sācies....Rīgā mūs iespundē pavecā gaisa kuģī ar nepieklājīgu nosaukumu Foker....bagāžu nav kur nolikt, viss šaurs, vismaz aukstu gaisa padevi iedeva...un nepilnā, baiļu pilnā 1,5 h nogādā Arland lidostā....viss jau būtu baigi feini, bet jāmet akmens Tele2 sakņu dārziņā, kas nepiedāvā mums nekādus sakarus, pat ne tradicionālās 3 sms nesūta. Nu ko, meklējam pa kabatām naudu, atrodam 20 kronas vikingu naudiņās. Bet tālāk atkal jautri, taksofons norij 10 naudiņas pat paldies nepateicis, laikam kāds iepriekš zvanīja *uz krīta*. Tas vel sūds, bet nav angļu valodas, vismaz man kā igauņu zemniekam to neizdodas atrast. Beigās par atlikušajām naudiņām sazvanām hoteli ParkInn, sola, ka būs pakaļ, bet kad, tas nu paliek noslēpums...man jau klusa priekšnojauta, ka sūdi būs lielāki nekā 1905.gadā...bet neko stāvam gaidām, abi divi uzvelkam * kuplo*, līdz arī buss ir klāt, kas mūs pa pliku velti aizvizina uz iestādījumu blakus lidostai. Lepni iekārtojamies siltajās cisās un skatāmies *Bīstamās mājsaimnieces* , vēders ar burkšķ, bet restorāns vēl nav vaļā....apriju lielkonfekti MIKS, bet vēders ar to nez kāpēc nav mierā....šamais uzprasās un grib garšot slaveno Arlandes pūdēto siļķi.....nu redzēs kā būs...Nu ko, tad pagaidām 2009.gada 22.marts, plkst 16-30 (pēc Latvijas laika 17-30) 

1.dienas turpinājums...
pulkstenis dobji nozvanīja 5to stundu, dzeguze nemaz nenāca ārā skatīties WTF notiek te apkārt, bet no otras puses pilsētā viss mierīgi....Čirkainais (Sintija) saka, ka jāiet baroties, jo citādi Sīmanis uzmācas un gribas gulēt. Labs i, ceļās augšā un ies ēst. Restorāns pirmajā stāvā, L burta formā, sarkaniem drapētiem krēsliem un ozolkoka krāsas galdiem. Ieņemam labākas vietas stūrī un ņems gaidīt. Nepaiet pat 10 minūtes arī Makaronēdāja izskata oficiants ir klāt. Pa to laiku vēders jau sāk aptīties ap mugurkaulu un spiest uz nierēm. Izvēlamies ceptu lasi "po flotski" ar balzamiko mērci, un sautētiem dārzeņiem. prasām, ka klāt gribam piekost kartupeļus mundierī. Es, kā jau rūdīts amerikāņu ēdienu pazinējs un feinšmekers, piedzert paņemu Coca-cola, kā nekā jānorūdās, lai stātos pretī amerikāņu rīmām. Mūs jau brīdināja, ka nevajag ar tiem, lasi - amīšiem, strīdēties, sākumā tie Tevi novedīs līdz savam līmenim un tad sakaus ar pieredzi. Sintija paņem "LOHA" minerālūdeni....a, un vēl mēs paņemam grieķu salātus, uz abiem, jo viesmīlis baida, ka porcija ir veri veri big, U know!!!!! Labi, teikšu kā bija, ēdiens bija prīmā, kā Kolkā Melnais Janka teiktu - cepuri nost, kāju virsū! Vienīgais, kas mūs izbrīnīja, ka dzērienus atnesa pēc salātiem, aber beigās izrādījās, ka šamais bija aizmirsis par mūsu pasūtījumu. Nu tiktāl jau viss ir bumbās, bet kad bija jāsāk maksāt... Pirmajā brīdī es ar acīm meklēju kādu, kas pēc skata ir padumjš, nerunā angliski un ir manāmā ķirsī - bij doma visu novelt uz viņu. Jautāsiet iemeslu - nu kā man šodien dzimene, a šamais man uzsauca. lai nu kā pusdienas 2 cilvēkiem, viesnīcā pie lidostas ap 40 LVL. Pēc tam pa gultām un sapņiem par iekošanos Lielajā Ābolā....2008.gada 23.marts, plkst. 9:20.....Nu tad pagaidām..turās . nākamā ziņa no NewYorkCity

2.diena, 2009.gada 23.marts
Duša, brokastis un "kuplais". Tā iesākās šī diezgan interesantā diena. Patīkams satraukums pa ceļam uz lidostu, kur mūsu ceļš vedīs uz Londonu un pēc tam uz New York. Visu prieku sabojā doma, ka ceļā būs jāpavada apmēram 9 stundas - vienas apzinīgas baltās apkaklītes darba diena. Laiku, ceļā no Stokholmas uz Londonu īsinām skatoties monitoros lidojuma grafisko attēlojumu - augstumu, ātrumu un temperatūru aiz borta....interesanti, jo visu laiku nav jāuzmācas stjuartei ar stulbiem jautājumiem vai esam jau izlidojuši no Zviedrijas gaisa telpas, vai dāņu ekstrēmisti redz mūsu lidmašīnu un ko par to visu saka, bāleliņi norvēģi!

Londona beidzot ir sasniegta. Laiks ir uzlabojies, sniega vietā (kas bija iekš Stokholmas) līst lietus + mainīga virziena un izskata vējš!!!! Londonas lidosta mani kā vienkāršo ļaužu pārstāvi pārsteidz - liela, varena un "kein ahnung"! Labi, ka māku latgaliski virzienu paprasīt. Čekojamies iekšā, pārbaude tāda, ka liekas ASV klerki jau ir pārvākušies uz vakareiropu, pārcensdamies darīt savu darbu. Čirkaino (lasi, Sintiju) pirms iesēšanās lidmašīnā vēlreiz paņem uz izbrīnu un veic kontroli, ne par velti daudzi viņu notur par Mr. Davis un mani par Mrs. Janis....tā lūk! Tas nekas, ka visas parpalas, pat viņas mētelītis ir pie manis.....mani jau arī pratināja - vaicāja: "Do You have something to declare?" Es šim saku, kā tad: „Don' t go to London!" Sabučojāmies ar muitnieku un šķīrāmies kā draugi.......beidzot esam uz American Airlines (turpmāk - AA) borta. Šamais jau priecīgs berzē rokas, cik te ērti un feini, jau sapņoju, ka lidojums būs "viena vīle" tik ērtā braucamajā. Bet, kas Tev deva, tādam homo vulgaris kā man, taču nedos sēdēt VIP un 1.klases "deguniem" paredzētajās vietas. Labi, ceļamies spārnos...vai nu pilots no Tilžas vai nu kas, bet gandrīz knapo Stokholmas brokastu "gobelēns" rotāja AA labās puses logus....

Pacēlušies tā kā nu būtu....lai gan man likās, ka liela lidmašīna mazāk zvalstās un kratās, bet tas lai nu paliek uz pilota Antona Smita sirdsapziņas....jau sāku kavēt laiku un skatīties monitorā, cik ātri, augstu lidojam, ka klāt jau sengaidītās pusdienas.....visiem izdala salātus (burkāni, āboli un selerijas) maizīti, sāli, piparus + ābolmaizi saldajā....piedāvā vēl izvēlēties pastu vai chicken....mēs pasūtam chicken, bet stjuartes tante saka, ka tikko beidzās, viss notiek, viss sildās - tūlīt, ka badīgajam Žoņī atnesīs. Pa to laiku jau ir izkosts 1 Diet coke, aprīta maizīte (ar pipariem), bet ne chicken ne pasta pat sapņos nerādās. Visi apkārt šmakstina un kāds jau mauc iekšā "nikno" (grādīgos), bet "homo vulgaris" ir aizmirsts. Čirkainais jau sabesījies un badīgi norij ābolu strūdeli un paziņo, ka viņi savu pastu var iebāzt tur kur gaisma neiespīd un vispār, viņa iet gulēt. Es vēl turu fronti un ceru, ka mani aplaimos ar chicken. Beigās arī mans mērs ir pilns, jau sāku atrotīt piedurknes un esmu gatavs līst kauties par dienišķo pārtikas devu. Pie apkakles nogrābtais obers ļoti atvainojas un sāk man pielabināties ar lasi no VIP un 1.klases ļaužu ēdienkartes. Nu ko, es jau nav uz kašķi, saku, lai tik nes šurp....i beigās arī 1 pasta prieks Čirkainā atradās. Tā nu mēs karaliski paēdām lasīti, sparģeļus un kartupeļu pjurē, klāt piekodām pastu, un no priekiem pasūtījām vēl vienu diet coke, lai stiprinātu mieru un garu. Pa ceļam mūs sabiedēja un ieteica norādīt visu kā ir, i imigrācijas lapā, i muitas lapā, lai nebūtu jāved dialogs ar stūrgalvīgajiem jenķu policmeņiem... Nu neko, nolaidāmies, savācām bagāžu un tad bija klāt lielais patiesības mirklis, kam sekoja lielais LAUZIENS. Muitnieks pat nepaskatījies uz mūsu lapelēm, novēlēja Have a nice stay in NY, pēc tam neliela atmiņa muitnieku fotoalbumā ar mūsu pirkstu nospiedumiem un sveiki Gauja, t.i. NY

Kenedija lidostā ir tāda feina lieta kā "air train", kas par baltu velti aizvizina uz jebkuru no termināļiem, kas kopumā ir 8....un tieši pie 8.termināļa iet shuttle bus uz mūsu Best Western mitekli lidostas rajonā. Ņemam telefonu, kas pateicoties Tele2 aizmāršām beidzot mums ir devis sakarus ar ārpasauli, un zvanām uz viesnīcu. Džeks recepcijā atbild, ka buss iet katru pusstundu, tā kā bez kreņķiem varam uzvilkt "kuplo" un gaidīt busu. Iečekojamies viesnīcā, istaba laba, ar visām ekstrām, pat gludeklis un gludināmais dēlis. Izdomājam, ka jāieēd "ķīnietis", jo džeks recepcijā iedeva pāris menu un teica, ka fast and cheap. Nolemjam, ieēst hot and spicy zupu, buffalo wings un breaded shrimps....kopā sanāk ap 20 zaļajiem, jo cenas te visur ir bez PVN....PVN viņiem gan tikai 8 % ar kapeikām. Gaidām, gaidām, nez kāpēc fast nestrādā, eju vilkt kuplo, un skatos viens ķīnietis recepcijā aizdomīgi grozās....šis pa angliski nebumbum, skatos rēķins ap 30$, bet tā kā ēst gribas ņemu ciet. Pēc tam sāku ieskatīties ko tad īsti esmu nopircis....kaut kādi pelmeņi, kreisā zupa, ne spārni, ne kas....beigās atčoknos, ka esmu samaksājis 30 zaļos par kāda cita gringo paiku. Kliedzu valts, raudu, plēšu matus, līdz recepcijas puisis apžēlojas par mani un zvana uz to ieskrietuvi, lai džeriko ar 30 naudiņām brauc atpakaļ un ved man manu pasūtījumu. Pēc krietnas 1/2 stundas "mazais nindja" ir klāt....bet šoreiz tikai ar zupu un spārniem, manas garneles nav. Es skatos rēķins 9,90$, es šim iedodu 10 zaļos ar šis ar savām teļa acīm blenz uz mani un pēkšņi izmet angļu valodā ka not enough....es saku, ka tevi buffalo cālis parautu, Tu jau man arī neesi visu pasūtījumu atnesis. Čirkainais pārlaimīgs sit iekšā spārnus....zupu izlēmām atstāt labākiem laikiem, jo tādu mana ome pat cūkām nedeva...spicy gan bija, bet vienīgais ko no zupas spēju atpazīt bija ūdens un šampinjoni...jā un kaut kas spicy.... 

Pazuduši neesam, nolaupīti arī nē...lūk arī turpinājums
Iekošanās Lielajā ābolā (lasi – New York) sanāk diezgan skarba. Izrādās Lielais Ābols ir iepuvis, tārpi lien ārā, krāsa arī tāda nekāda.....vai labākajā gadījumā nenogatavojies. Sākot ar to, ka mūsu vizītes laikā gaisa temperatūra naktī ir ap 32 F (0 pēc Celsija), svilpo ass vējš. Pa dienu gan gaiss nedaudz uzsilst. Bet vispār ar laiku bija paveicies, nezinu kā būtu reaģējis, ja būtu lietus. Ceļamies agri, jo daudz gribam paskatīties. Secinām, ja laiks ko vari pavadīt vienā vietā ir ierobežots, izvēlies tūrisma firmu piedāvājumu, vismaz kopbildi noķersi. Ja laika daudz, šķērdē to pēc saviem ieskatiem. Uzēdam brokastis un šodienas maršruts ir skaidrs – ar viesnīcas busu uz JFK lidostas 8.termināli, kas tautā pazīstams ar nosaukumu Federal Circle, tur ņemam ciet air train ar kuru maucam līdz Jamaica Station, kas ir vienlaicīgi galapunkts un sākums train un subway. Tas air train ir labs risinājums – starp termināļiem tas kursē bez maksas, bet ja gribi tikt uz pilsētas infrastruktūru – maksā ragā – 5$. Papildus fīča air train ir tāda, ka tas kursē pilnībā automātiski, bez vadītāja, nav pat tik ierasto biļešu konduktoru. Pats atrod staciju, pats apstājas, kaut ko pabubina angliski un mauc tālāk. Labi, back to work....

Pa ceļam no JFK, kas, starp citu, ir lielākā un noslogotākā lidosta ASV (2.vietā ir LosAngeles, 3.vietā – Miami) braucam garām kapiņiem – vismaz man tā pavirši skatoties liekas. Bet ja liekas var dabūt pa tuņķi...Patiesībā tas bija dzīvojamais rajons iekš to Jamaica....mājas tādas 10 uz 10 metri, 2 stāvi, fasāde boļe meņe takaja ze, vienīgais krāsa atšķirīga un auto marka pie durvīm. Noliekam katrs pa 5$ par tikšanu cauri vārtiņu „dzelzs žokļiem”, kuriem abās pusēs stāv pa „čekistam”, lai gan vārtiņu augstums tāds sēdoša suņa augumā. Turpat nopērkam subway tickets. Viens brauciens, vienā virzienā maksā 2$ (plāno palielināt līdz 2,5$ paši NY people par to baigi diskutē – to be or not to be), bet mums ar Čirkaino iepatīkas FunPass par 7,5$, kas dod Tev iespēju braukāt visu dienu gan ar metro, gan busu. Ņemam ciet metro ar daudzsološo numuru E, kas sevi nodēvējis par ekspresi, jo tipa laiž pa ātro, piestājot katrā 3-4-5 pieturā. 

Ir divu veidu metro – jaunie un vecie. Vecie kā vecie – diezgan žēlīgi. Jaunie – elektronisks tablo, lai Tu saprastu WTF ir šī station, gan smuki nodrapēti sēžamie, gan elektroniskā balss, kas pa skaļruņiem gan metro vagonā sēdošajiem, gan uz perona gaidošajiem paziņo, kāpēc ieradies, cik ilgi te domā kvernēt, un kad mauks tālāk. Kopējais ceļā no viesnīcas līdz Manhattan 8.Avenue un 34th street stūrim pavadītais laiks bija 1,5 h...jauki....mana zemnieka sirds to smagi uztvēra...pa to laiku i zirgu var pārsiet, i zivi pusdienām izķidāt. Izvelkamies virszemē, un izdomājam, ka vajag paņemt Starbucks kapiju un uzvilkt kādu kuplo, pirms shopping show will go on.
Eju muti pavēris uz elektronikas veikalu

http://ifrype.com/i/icons/external.png); padding-right: 12px; word-wrap: break-word; background-position: 100% 50%; background-repeat: no-repeat no-repeat; ">http://www.bhphoto.com

. Čirkainais maigi bubinādams iet nopakaļus. No ārpuses veikals tāds necils, 2 stāvi, krāsa nolupusi, bet kad iegājām iekšā.......uhh....Elkor plaza sucks. Pa to laiku šveicars mums jau atver durvis, pats pēc ģīmja un līdzības kā ebrejs. Pēc paris minūtēm Čirkainais mani kautrīgi rausta aiz piedurknes un prasa vai mēs neesam iespērušies kādā ortodoksālo ebreju rautā. Skats labs, veikalā viss staffs tikai ebreji, kurš pēc pārliecības, kurš izskatās līdzīgs. Visiem vairāk vai mazāk ielokoti peisaki (labi atlaista baķeņbārda). Citiem tie peisaki tādi izpūruši, laikam nokautējis iecienītās lokšķēres. Pēcāk sākam likt visu pa plauktiem un noprotam, ka bode pieder kādam Icekam vai Joskem, bet cepuri nost par savējiem tas parūpējas....savas rebes, savi deguni.

 

 

Par BHPhoto var teikt tikai labu. Viss ko viens foto, video vai audio maniaks var vēlēties. Tur daudzi tādām sarkanām acīm kā uz kaušanu, nēsājas riņķī ņem visu kas kustas un kas nekustas. Iepirkšanās arī interesanta. Katrā nodaļā savas preces. Tu izvēlies ko vēlies, čalis iedod Tev čeku, ko pie kases apmaksā. Un tālāk pats interesantākais – katrā nodaļā nopirktās preces pa konveijeru nogādā pie check out – KASES. Tu tikai staigā, ņem ko sirds kāro un tikai pie kases saproti, ka vļip ochkarik, ver tik maku vaļā un maksā bargo piķi. Pēc tam, kad esi apmaksājis, saņem preci un dosies laimīgs mājās. Mēs ar Čirkaino arī iepirkām dažas lietas un tikai pie preču saņemšanas saprotam, ka mums nav ēzeļa, kas visu šito nogadās būdā. Prasām, kur var nopirkt kādu čemodānu, šie saka, skaidra lieta, dodies pie Macy’s (Meisijas), man acis uz kātiem, kas tas par zvēru un ar ko tas barojas. Tie tik saka, divi kvartāli un būsi klāt. Man tā arī nav skaidrs vai tā ir kāda sena Iceka brūte, ko čaļi lobē, jo šai švaki ar šeptēm. Iejūdzam pelēcīti, lasi – mani, un laižam meklēt. Pēc 10 šausmīgām minūtēm un neliela finiša spurta pie sarkanās gaismas atskāršam, ka Macy’s nav nekas cits kā pasaulē lielākais lielveikals – 11 stāvi, aizņem veselu kvartālu (Latvijas mērogos aptuveni kvadrāts starp Brīvības, Lāčplēša, Tērbatas un Elizabetes ielām). 9.stāvā tirgo koferus un arī es pie viena Samsonite tiku. Knapi visu preci tajā sastūķēju. 

Viena lieta nodarīta, klāt nākamā. Gribas šausmīgi rīt. Deguns mani nepieviļ uz drīz ieslājam iekš Kentucky Fried Chicken (KFC) Asie buffalo spārniņi, kartupeļi ar miziņu, kuru konsistence ir tuvāk biezputrai, green salad (lapas, tomāts un gurķis) un protams, Diet Coke. Pierijamies kā cūkas un nu laiks „kuplajam”. To mēs nolemjam uzvilkt parkā, kas sastāv no 5 kokiem, 20 krēsliem, 1 pieminekļa, 1 parka uzrauga un 10 tulpju dobēm. To visu ieskauj Macy’s dienvidu daļa un vēl dažas labas augstceltnes. Labs i, kuplais ir nodarīts, laiks vīriem. Maucam uz būdu, nometam koferi un atpakaļ uz Manhattan. Nolemjam laisties naksnīgā špacierī ar 2-stāvu busu. Visi (mūsu izvēlētie) braucieni sākas no Times Square (Taimskvēra). Šie piedāvā Downtown loop (aplis pa rajonu, kur saimnieko finanšu sīkstuļi, „maitu lijas”, augļotāji un citi tumši ļautiņi, kuru dēļ Atim bija iespēja Bloomberg TV pateikt leģendāros vārdus „nasing spešal”. Par ko iet runa, es domāju nav jāpaskaidro), Uptown loop pa Manhetenas augšu. Laimīgā loze šoreiz izkrīt par labu romantiskajam Night loop (Nakts aplim). Biļete nopirkta – pa zirgiem! Brauciens sācies, lauskis kož no visa spēka, vējš arī tāds patruls. Bija jau šis tas ko redzēt. Bijām arī Bruklinā, kur, pēc Manheteniešu diplomātiski piesardzīgā izteiciena – dzīve rit nedaudz savādāk. Es jau berzēju rokas, Čirkainais sajūsmā sākt iznīcināt tūrfirmas busa inventāru un ar galvu saplacina Diet Coke bundžu. Domājiet, ka redzējām ielu bandu kaujas vai policijas pakaļdzīšanās scēnas ar šaudīšanos (vismaz būtu kādu tūristiem par prieku iestudējuši)? Nekā tamlīdzīga! Tur bija tikai skats uz NY skyline (kopskats vai peizāža kopumā ar augstceltnēm), autobuss tik šausmīgi kratījās, ka man pat neviena bilde nesanāca ar šiem skatiem, nāksies Jums apmierināties ar bildēm no Google. Vienīgā atšķirība bija tā, ka nekur neredzējām citu tik ierastos dzeltenos taksīšus. Jā un vēl Manhetenieši apskauž Brukliniešus, jo otrie var atļauties dzīvoklī ielikt veļas mašīnu un atvēlēt normālu vietu virtuvei. Manhetenas „kabatiņās” tas praktiski nav iespējams. Tā teikt, gribi dzīvot Manhetenā – maksā par...mazāku komfortu un fīčām. Tā, viss, šodienai pietiek, maucam uz būdu!

No rīta ierastā procedūra un atkal esam Manhattan. Šodien prāts nesas uz nerātnībām, tāpēc padomā ir izmest loku ar daudzsološo Downtown Loop (tā pati busa kompānija, kas vakar). 48h biļete visiem viņu piedāvātajiem braucieniem maksā 54$. Pa ceļam uz Taimskvēru netīšām nopērkam kaut ko līdzīgu Iphone. Sākumā prasīja 600 bakšus, pēc tam atdeva par 350$. Esam atkal busā, Čirkainais šodien mierīgs un kā jau uz nerātniem svētkiem, uzvilcis krāsainu cepuri ar bumbuli (pušķi). Downtown loop neiekačā, jo daļu jau bijām redzējuši romantiskajā Night loopā. Redzējām pleķi, kur kādreiz slējās apjūsmotie Twin Towers. Tagad tur ir būvbedre, vairāku futbola laukumu lielumā. 
Auksts pēc suņa. Pat Staļingradas blokādes laikā bija siltāks. Busā otrā stāvā vairs neviens nesēž, tikai Čirkainais un es. Man jau viss do feņi, pēdējas saprāta paliekas vējš paķēris sev līdzi. Aci no izsalšanas pasargā fotoaparāta „actiņa”, pirksts, kam reiz bija jāspiež poga, tagad ievīstīts jakas rokas stērbelē un negribīgi ieņēmis kaujas pozīciju knipsējienam, tā teikt, ja nu gadās kāds wow skats. Redzam kaut kur starp kokiem Statue of Liberty....kaut kur tālu un nesasniedzami. Pat ja piemaksātu, nebrauktu to lūkoties. Parīzē to var tuvumā apskatīt. Nez kāpēc tur rindas nestāv, lai ar saviem ziepjutraukiem iemūžinātu sevi pie šīs Francijas dāvanas. Un vispār ņujorkieši var būt pateicīgi tiem holandiešu brašajiem jūrniekiem, kas sapīpējas zāli, „pašāva” garām D-Amerikai un nokļuva Hudzonas upes grīvā. Tā teikt lielākā atšķirība starp jogurtu un NY ir tā, ka jogurtā, laikam ejot, attīstās dzīvība. Čurāt arī gribas, tā kā acīs cērtās. Tikai Čirkainais smuki smaida savu viltīgo smaidu – arī viņai viss do feņi, tikai, redz, neizrāda. Vismaz man tā šķiet.

Labi balle beigta, dzīslās sāk atgriezties dzīvība un deguns pēc kuņģa pirmā pieprasījuma meklē Kentucky Fried Chicken. Jautrības labad, Čirkainais šo valstiski svarīgo vistu pasūtīšanu pie visiem....tobiš pie operatora uztic man. Kā nekā Čirkainam galvā cepure ar pušķi. Ar pēdējiem spēkiem, prasu lai iedod man to pašu ko vakar iedeva Čirkainajam. Spāņu paskata pārdevēja māj ar galvu un iedod ēdamo. Aiznesu visu līdz galdam, a tur Čirkainais nofiksējas stopkadrā, sliena jau tek gar lūpu un tiek paziņots audita rezultāts – kreisie (ne tie ko vajag) salāti ar saldu mērci, vistu spārni „ vulgaris”. Ak, jā, diet coke ir īstā. Velku savu miesu pie pārdevējas, lieku lietā savas spāņu izcelsmes šarma paliekas un lūdzu iedot „īsto paiku”. Šī muļķīgi smaida, „ nodod bobi” puikām virtuvē, un pēc 3 minūtēm man dod „īstos spārnus”. Pēc tā, kā Čirkainajam raustījās augšlūpas kreisais kaktiņš sapratu, ka nu ir d...galīgā un neviens man nenāks palīgā. Aso buffalo spārnu vietā ir spārni vulgaris tikai ar saldu BBQ (bārbekjū) mērci. Čirkainais jau atmetis cerības paēst, mēģina vienoties ar savu kuņģi par plāna „B” iedarbināšanu, un kādu laiku paciesties, uzturot dzīvību no iekšējām rezervēm. Beigās Čirkainais kā cēlās, tā vēlās un veikli atnesa „vakardienas” paiku. Es starā, Čirkainais arī. Bija tika daudz paika, ka iesaiņojām līdzvešanai, a ja nu Miami ir pārtikas krīze, vismaz līdz lidojumam un Karību salām novilksim.

 

 

Kā es braucu ASV lūkoties! II daļa - Miami

Laiks doties iekarot Miami. JFK lidostā izjūtam riktīgu pārbaudi, ķidā visus pa visām vīlēm. Pat ejot caur skeneri rokā jātur bording pass un pase. Tik bailīgi viņi...ka tik kaut kas nenotiek. Čirkainais arī noliek pilnvaras un dabū muitniekiem atstāt savu uztīto kāsi. 

No Miami lidostas līdz Dowtown, kur mums rezervēta viesnīca aptuveni 20-25 minūšu brauciens, kas mums izmaksā 26$. Uzmetu 4$ pa virsu un traušamies laukā no takša un ejam iekārtoties numurā. Tad, kad parīt lidosim uz Puerto Rico, taksis no viesnīcas uz lidostu maksā tikai 21$. Viesnīca Miami pārsteidz ar to, ka nav karstā ūdeņa. South Beach viesnīcās tāda situācija būtu neiespējama. Kaut kā aprasināmies ar auksto ūdeni, noskaitām lūgšanu ūdens Dievam un ejam gulēt ar cerību, ka rīt varēs ceļa putekļus noskalot. Internetā nets nav, tāpēc arī šis apraksts top vēlāk. Ar labu nakti!

Rīts Miami sākas ar vājprātīgu, stindzinošu brēcienu no vannas istabas, kas mani izrauj no burvīga sapņa par laisku gozēšanos dienvidu saulē ar kokosrieksta padzērienu rokās. Es jau apsveru rīcību gadījumā, ka nu vannā pa nakti uzradies kāds auksts ķermenis, kas vakar vēl nebija, un kur to nozūmēt. Bet Čirkainais tik auro ar mātes vārdiem, ka aukstais ūdens knapi tek, bet karstā ūdens vietā pa krānu gāžas melna zampa, nu tek naturāli melna smilts. Es jau šo mierinu, ka labi vien ir, ka vēl nebija saziepējusies un salikusi ruļļus matos. Atkal izlīdzamies ar auksto ūdeni no krāna, ko lielākā daudzumā mums palīdz savākt plastmasas glāzīte. Brokastis neēdam, jo laicīgi jātiek uz pilsētas tūres satikšanās vietu. Neēdam nevis tāpēc, ka negribas, bet tāpēc, ka brokastis dod tikai 1h, no 8-9 rītā. Ilgi man nācās kuņģim paskaidrot, kāpēc viņš nedabū dienišķo bulku. 

Pa ceļam secinām, ka tantei Googlei nevar ticēt, jo tā mums iedeva autobusa maršrutu, kas nemaz nekursē. Paņemam busu ar numuru „S”, kas mūs par 2$ no deguna, aizved no Downtown uz South Beach. Nokļuvuši galapunktā, iepērkam Panama Jack keponu un saules brilles, jo te ir silts +25C un saulains. Vismaz Čirkainais ir aizmirsis par cimdiem un cepuri ar pušķi, savukārt es, čemodāna dziļākajā stūrī nobāzu garo, silto apakšveļu. Kamēr gaidām busu, nolemjam iemērkt kājas „ Atlantijā”. Bīčā daži vēl pēc nakts tusa „ļežakos” sutina, cits jau 9 no rīta ar kasti Corona aliem vazājas, cits tikko atvilcies, ietinas dvielī un lien zem saulessarga nosnausties. Pludmales darbinieks azartiski ar metāla detektoru pārmeklē pludmali. Ūdens okeānā siltāks nekā pie mums vasarā jūrā. Krastā izskalota draudīga izskata un krāsas medūza. Es jau ierēcu par auksto gaļu un Čirkainais solās sameklēt „zirga redīsu”, kas tulkojumā uz latviešu valodu velk uz mārrutkiem.

Aizvelkamies uz busu. Mūsu operators un šoferis vienā personā Jim Moore, ar visiem iepazīstas un kā izradās viņa ex sieva ir latviete. Mūsu kompānijā ir 4 spāniski runājošas omes, viena runāja gan spāniski, gan angliski, gan kā izradās franciski. Korocje izbijusi skolotāja. Tad mums pievienojās pāris no Francijas, kas angliski nesaprata principā, brīžiem, kad tā spāņu skolotāja ar viņiem runāja, šķita, ka viņi pat franciski nesaprata. Vēl kompāniju sastādīja 4 cilvēku ģimenīte no Kolumbijas.

Labi, laižam pa Miami, peizāžu lūkoties. Buss aprīkots ar GPS, kas ieslēdz „stāstnieku”, kad braucam garām kārtējam piemineklim, kādai slavenai būdai, restorānam vai tiltam. Nu feini jau vispār, smuka pilsēta. Menti gan tur biezs kā melnais tūkstotis. Parādīja mums māju un restorānu, kur vēl dzīvam esot, viesojās un dzīvoja Versače. Tur tagad tautas masas ēd, fotografē. Interesanti, ka pēc Forbes pētījuma, Miami ir tīrākais gaiss un dzeramais ūdens ASV. Jau 15 pēdas zem zemes, zem granīta slāņa tek varena saldūdens upe. Šī iemesla dēļ Miami nav metro.

Vispār pie „amīšiem” ir inčīgi. Automašīnas dalās 3 grupās (pēc motora tilpuma) – līdz 3 l, līdz 6 l un virs 6 l. Lielākajai daļai džipi, un jaudīgi. Daļa „zīmuļu” braukā ar sporta mašīnām. Miami ir daudz foršu salu un tikpat daudz un foršu tiltu. Mūsu, latvju bāleliņu „zelta vārtu tilts” aiz kauna ielīstu zemē. Mums Dienvidu tiltam ir 3 joslas katrā virzienā, kas galos sašaurinās, padarot tiltu grūti braucamu. Viņiem kā minimums 3 joslas....un ASV divas joslas ir tikpat platas kā mums 3. Jauki vai ne. Jim parāda mums arī „biezo” kvartālu, kurā jebkurš mirstīgais var iebraukt, pačolēt, kā šie dzīvo. Protams, villas ieskauj labi augsti žogi un iekšā var tikt tikai koriši....

Pa ceļam Jim piestāj Fresh Market, lai varam „ uztankoties” un nebūtu atkal jāvienojas ar kuņģi. Mūsu nopirktās garneles kokosa skaidiņās ar mango mērci kūst uz mēles. Arī augļu salāti garšo savādāk nekā pie mums. Vispār ASV pārtikas veikalos paikas dažādība ir fantastiska, sākot ar sortimentu, beidzot ar low fat un bez cukura pārtiku. Dažu lietu izmantojamību man nācās apšaubīt, proti, pēc paskata tur tirgoja, man kā zemniekam pazīstamās „lopu bietes”. Nopietni, ar visiem piekaltušajiem dubļiem! Jā un vēl, kamēr vazājies pa bodi un mēģini iepirkties vari kafiju na šaru iestrēbt. Es pilnu alumīnija litrīgo kanniņu pielēju, tā teikt „na krainije pozjarnije”. Blakus bodei atrodas bijušais PanAmerican ofiss, kas tagad pārtapusi par City Hall. Agrāk te bija lidmašīnu terminālis un lidmašīnas pacēlās un nolaidās ūdenī.

Pēc tam Jim mūs nogādā Everglades National Park, kas ir viens no diviem Miami nacionālajiem dabas parkiem. Parks aizņem vājprātīgu platību, jo ceļam, kas ved uz un vienlaikus arī caur parku, abās pusēs, cik vien skaties, līdz horizontam ir parks. Daļa ir līdzena, daļa kokiem apaugusi. Daļa koku ir nokaltuši un to izdarījusi valdība, jo cik sapratu, tad no Austrālijas ievestie koki patērēja ļoti daudz ūdens, tāpēc tos „izkaltēja”. Tas tika darīts, lai glābtu parka ekosistēmu. Everglades mīt ap 1 miljons aligatoru. Tad vēl tajā mīt Large mouth bass (tiešā tulkojumā – lielmutes asaris), kas mēdz uzkost pa aligatoram, kamēr tie vēl mazi. Arī aligatoru stiprā dzimuma pārstāvji neatsakās no saviem mazuļiem. Tad tur mīt 3 veidu čūskas, indīgākā no kurām ir Coral Snake (Koraļļčūska). Ir vēl arī plaukstas lieluma zirnekļi, kas dzīvo kokos un ēd zivis. No koka zara nolūko upuri, tad metas uz galvas ūdenī un rij to zivi nost. Ir gadījumi, kad Miami mietpilsoņi paņem par mājdzīvnieku pitonu, bet kad tas ir pieaudzis un kļūst par nastu, tad ņem un aizved uz Everglades un palaiž dzīvē. Tā kā dabiski tie Everglades nedzīvo, tad parka darbinieki tos aizsūta pa skuju taku, tā arī pagājušajā nedēļā izglābuši pīli no viena šāda pitona.

Mūsu gids Everglades labais čalis – pēc izskata riktīgs cowboy. Bārda, mati bizītē, iededzis. Vizināja mūs ar glider (dzelzs laiva ar lielu propelleru aizmugurē), līkumos tikai sānslīdēs „gāja”. Aparāts zvērs – 15 cilvēki +cowboy = aparāts iet griezdamies, brīžiem pa dubļiem, brīžiem pa niedrēm, nu gluži tāpat kā rada pa CSI. Vienā vietā apstājamies, mūsu cowboy lien ārā basām kājām ūdenī, piedāvā dubļu SPA un stāsta, ka pāris dienu atpakaļ, te bijis tik sauss, ka varēja basketbolu spēlēt. Stāstīja arī, ka nedrīkst pa ūdeni ar roku plakšķināt, jo aligators dzird skaņas ūdenī ¼ jūdzi tālu un var sākt airēt skaņas virzienā skatīties, vai nav kāda paika atnākusi. Redzējām arī mazos „krokšus”, kaut ko līdzīgu zivju gārnim. Pēc tam bija šovs ar 7-gadīga aligatora mocīšanu pēc labākajām ASV vrestlinga tradīcijām – vilkšana aiz astes, lekšana virsū no mugurpuses, rokas bāšana rīklē un vienas beibes vārdā Alise no UK tracināšana ar kroksi.

Pēc tam mūs aizveda uz centru, kur Jim mums sarunāja uz pusi lētāku braucienu ar kuģīti pa Miami ūdeņiem, lai paskatītos sunset. Braucām garām mājām, kur dzīvo „resnie” – P.Daddy, Stallone, Elizabete Teilore, un visādi citi „zīmuļi”. Bija arī brīvs viens zemes pleķis, kas pārdodas par nieka 7,2 miljoniem USD, kas latos ir aptuveni 3,8 miljoni. Nekas dižs salīdzinot ar Jūrmalu. Bija doma nopirkt un uzsliet tur guļbūvi, vēl labāk ierīkot ekskluzīvu „Lidiņu” . Visi brauktu skatīties, kas tas par trako....
Pēc tam bijām ellīgi labā restorānā BUBA GUMPS - tjipa restorāns pēc filmas Forests Gamps motīviem. Restorānā varēja dabūt baigi labo sea food (jūras veltes). Restūzi ieteica Jim. Pēc tam pastaiga uz hoteli, un pa gultām. Secinājām, ka šī būtu vieta kur varētu palikt dzīvot, nokavējot lidmašīnu.

 

Kā es braucu ASV lūkoties! III daļa - Puerto Rico

Puerto Rico

Part I

Ielidojam pa skaisto, aiz loga saule, pilots stāsta, ka aiz borta 25 grādi plusā. Ideāli. Beigās šis saka, ka nekas nespīd, nāksies 10 minūtes gaidīt, kamēr Puerto Rico lidostas darbinieki sadomās atbrīvot vietu kur lidmašīnai piebraukt un izkraut mūsu sagurušās miesas.

Esam ārā. Aiziet pirmais „kuplais” Karību salās. Tad atrodam tūrisma info centru, kas mums palīdz saorganizēt car rental (pirmo un vienīgo šajā braucienā), jo esam izlēmuši salu iepazīt tuvāk. Sagaidām Čārliju (kas, kā vēlāk izradās, ir auto nomas nosaukums), kas mūs aizved uz nomas placi, aizpildām papīrus, novelkam credit card un mums iedod atslēgas. Te nu mums paveras skats uz mūsu noīrēto 6 litrīgo, turbo sporta aparātu KIA Rio, pie tam - automāts. Labs ir, lecam iekšā un velkam uz hoteli. Izgriežam no nomas un iesēžamies „korķī”. Viņiem tā ir ierasta lieta.

Sapratu, ka auto noma bija mūsu lielākā kļūda. Man likās, ka Latvijā braukšanas kultūra ir d....., tad šeit ir vēl trakāk. Visi brauc principā kā grib – ievēro tikai sarkano gaismu un arī izņēmuma gadījumos. Lūk, ko es sapratu par braukšanu Puerto Rico. Pirmkārt, runāt pie stūres pa telefonu ir norma. Otrkārt, kad gribi nogriezties vai pārkārtoties braukšanai citā joslā nekādā gadījuma nelieto pagrieziena signālu. Treškārt, kad Tu stāvi pie luksofora kāds trešais vai ceturtais, tiklīdz ieslēdzas zaļais signāls – taurē cik vien vari, nu nevar taču tiem ņergām priekšā ļaut traucēt Tavu izbraucienu. Ceturtkārt, zīmes, kas norāda, kur no bāņa „ies” tas vai cits exit ir tikai vienu reizi. Piemēram, Vācijā Tev 5 reizes atgādinās, ka būs exit uz turieni un turieni. Te pilnībā pietiek, ka maucot pa 3-4 joslu bāni Tevi par to painformēs vienreiz. Piektkārt, arī tumsā pietiek, ja priekšā Tev deg tikai viens gabarīts, visi tevi redz un respektē. Vienīgā labā lieta ir degvielas cena – par 15$ ielēju 30 litrus. Tāpēc nebrīnos, ka te visi braukā ar džipiem virs 3 l.......

Iečekojāmies Radisson Ambassador . Viesnīca augstā līmenī, istabiņā ledus, kafijas automāts, seifs, gludeklis, 3vietīga gulta ( kas, starp citu, bija pati labākā un ērtākā visā mūsu braucienā – līdz šim). Domājām, nav ko sutināt viesnīcā, brauks paskatīties salu, saulrietu, ieēst vietējo paiku. Pa ceļam veikalā, kas, starp citu, stradā 24h diennaktī, iepirkām suši, salātus, maizes u.c. snackus, lai ir pa ceļam ar ko baroties. Braucam pa to vājprātu, kas saucas Puerto Rico satiksme. Luksoforos viņi tādu terminu kā „zaļais vilnis” nezin. Nīkstam korķos un saprotam, ka ieplānoto maršrutu nesanāks noklāt, tāpēc mēģinām to saīsināt. Čirkainais saka, neņem galvā Žoņī, ņem starp kājām, tur vairāk vietas. Labais padoms no vecāsmātes pūralādes un „kuplais” palīdz, sliktais garīgais kā ar roku atņemts. Aicinošs izklausās brauciens par Ruta Panoramica (Tjipa panorāmas ceļš, kas vijas pāri visai salai). Rutu redzējām, bet panoramica - skuju! Ceļš ir lēns, ar serpentīniem un neskarto dabu. Ieberzies konkrēts. Nevienā vietā nezinām, kur esam, divas reizes pašaujam garām īstajam ceļam. Neskartā daba vietumis robežojas ar cilvēka roku darbu. Auto šroti ir pēc katra kilometra. Nav neviena vieta, kur feini apstāties un tiešām papriecēt acis ar panorāmas skatiem, lai gan braucot šur tur labs skats paveras. Riskējam tikt sabraukti un metam auto gan līkumos, gan pie nepārtrauktās līnijas (nez vai viņi maz izprot tās nozīmi), gan citos caurumos.

Braucam cauri vietējiem ciemiem, pie bāriem redzam daudz jaunus un vecus cilvēkus ratiņkrēslos. Pārsvarā vīriešus, un redzot ar kādiem šrotiem un kādā ātrumā viņi pārvietojas - nav brīnums. Pašus pārgalvīgākos droši vien neredz, tie jau sen gonko pa skuju takām. Palikuši tikai „mīkstie”. Ceļi arī labie. Tajās vietās kur šļūdonis „nonesis” daļu ceļa, viņi nevis to salabo, bet pa pus ceļu uzliek betona bluķus, citiem vēl vismaz ar atstarojošo krāsu ir uzkleksētas norādes par apbraukšanu. Labi, dienas pasākums izjaukts, sāk palikt tumšs, maucam uz būdu. Pa ceļam pašauju garām 3 exitiem, kuros nogriežoties salīdzinoši viegli un ātri varētu nokļūt mājās. Maldāmies! Čirkainais vairs nerunā ne pušplēsta vārda. Karte arī nolikta malā. Beigās netīšām nokļuvām uz īstā ceļa un tikām mājās.
Tātad pirmās dienas rezumē ir tāds, ka gribējām braukt skatīties mazas ostas pilsētiņas, iekost kādu local food un pēcāk paskatīties saulrietu, bet beigās dabūjām tikai „pa tuņķi”, riekšavu stresa un pustukšu bāku. Beidzot miers, ejam gulēt.

Part IIPulkstens 6 pēc vietējā laika ceļamies. Kuplais, diet coke un varam iet brokastīs. Šodien esam gudrāki, un domājam, ka brauksim ātrāk, mazāk korķu un vakardiena deva pārliecību par saviem šofera spēkiem. Šodien mums padomā Rainforest (lietusmežs), pludmale, neliels šopings un pa mājām.

Ļembasts sākas, kad gribu dabūt auto, ko vakar par 2$ iedevu kaut kādam džekam noparkot. Šorīt neviens par tādu auto neko nezin. Domāju, ka nu ir atkal ieberziens uz pāris taukšķiem, par pakāsto mašīnu, jo man jau vakar bija nelāga sajūta, ka atdodu pirmajam pretimnācējam, kas solās noparkot manu kruto aparātu, īrētu auto ar visām atslēgām. Džeks arī cits. Šis solās meklēt, bet 10 minūšu laikā viņam tas neizdodas. Man jau ragi duņās, saku, ka man vienalga, pavadīšu ar kādus pāris gadiņus San Juan ķurķī. Čirkainais saka, galvu augšā manu briedīt, nevar teikt, ka ir vienalga, ja viss vēl nav zaudēts. Beigās jau aparāts atrodas, šis vēl no manis uz kreņķiem saņem 2$ un slavinot mani nozūd savā sarga budkā.

Gandrīz netiekam līdz lietus mežam, jo ieraujam „zarā”. Proti, nepareizā ceļā. Bet laimīgi tiekam līdz galam. Esam vienīgie, izņemot vienu nomaldījušos tirliņu, kas ātri notinas, redzot brigādi no LV – Čirkainais un igauņu zemnieks. Lietus mežs pa skaisto, koki, liānveidīgie nokarenie, papardes, palmas, bambusa birzis, upe ar ūdenskritumiem. Vienu ūdenskritumu mēs gandrīz neredzējām, jo norāžu tur nav, un mēs jau bijām gatavi griezties atpakaļ, bet es teicu, iesākts darbs ir jāpabeidz. Un, patiešām, pēc 50 metriem redzējām to, kā dēļ tur braucām. Zem ūdenskrituma tāds kā mazs dīķītis vai dumbieris, kur varēja peldēties. Mani no līšanas ūdenī atturēja, vientuļš dvielis, kas mētājas pie ūdenskrituma. Izvirzīju trīs versijas. Pirmā, kādu ir aiznesis uz savu ligzdu un uz labākiem ūdenskritumu ezeriņiem aizsūtījis pūķis Baisulis. Dvielis vien palicis par biedinājumu citiem kārumniekiem. Otrā, kamēr šis vai šī ir peldējusies, kāds ir nospēris drēbes. Tā nu šis vai šī, kā no mātes miesām nākusi, slēpjas krūmos, lai izdevīgā brīdī nospertu manus foršos šortus un Panama Jack keponu un aizlaistos, mani atstājot debesu zvaniem šūpojoties. Nekā nebija, mans jau nav ar pirkstu taisīts. Trešā versija – lēts triks ar cilvēku nolaupīšanu. Vietējie Puerto kaujinieki ir šo nolaupījuši vai nu lai apmācītu par mežabrāli (māsu) vai nu tur kādā ciemā un liek „rūpēties par cilts genofonda atjaunošanu”. Mums ar Čirkaino pietiek ar pāris foto ģimenes albumam.
Vēl tai mežā, taku sākumā ir daudz mazu budku, kur vietējiem pasēdēt pie nospeķotiem koka galdiem, pacept mangālī gaļiņu un nostrēbties „garšīgo”. Bet tās būdas tādas baisas, kokos ieaugušas, pārdesmit metrus viena no otras. Labi meža tūre beigusies maucam meklēt izslavēto pludmali. Atkal maldāmies. Vietējie angliski nerunā, ja runā, tad fig ko sapratīsi. Sapratām, ka jāsāk mācīties spāņu valoda. D-amerikā, Karību salās un vēl šur tur daudzi runā spāniski. Beigās jau to pļažu atrodam, samaksājam 4$ par parkingu un vēl 5$ par vienu ļežaku katram un sākam sust Karību saules staros. 
Vispār jau smuki, smalka smiltiņa, palmu pavēnis, uzbāzīgi (uzbāzīgi, ka visu laiku vazājas un kaut ko piedāvā, bet ne tā kā Ēģiptē, bet ja Tu izrādi interesi vai paskaties uz viņu, tad mēģina notirgot) tirgotāji, kas piedāvā aukstus drinkus, snackus, u.c. drazu.

Man kā vēsturniekam un zemnieku dzīves pazinējam bija interesanti paskatīties uz, kā Dixons saka, mammām. Sievietēm te ir tādas pa......., gribēju teikt pēcpuses. LV tikai retajai tādu redzēsi. Daudzas izskatās apetītelīgas un formīgas, bet dažas ir staigājošas katastrofas. Kājas slaidas līdz tai vietai no kurienes tās aug, pēc tam ir muciņa ruma, vai kā dzied Čikāgas piecīši vienā no savām dziesmām – „...kā nocirsts telefona stabs, bet visā visuma uz augšu paskats vienmēr bija labs”. Viena pat pēc mūsu platuma grādu standartiem sirga ar anoreksiju. Vienā vārdā runājot - big boobs and big butts. Daudzām ir tetovējumi, daudzas peldas T kreklā un biksēs. Tā lūk.
Jūtam, ka saulīte pieķērusi un laiks posties ceļā.

Pa ceļam iebraucam Best Buy elektronikas šopā un tieku pie sen kārotā 3kāja (tildes pareizrakstības labotājs uzstājīgi mēģina izlabot uz „sen kārotās 3.kājas), fotoaparātam. Ja nederēs fotoaparātam, noderēs skautu pārgājienos, kur zupīti uzvārīt. Šoreiz nepašaujam garām īstajiem pagriezieniem, iebraucam „uztankoties” paikas bodē un maucam uz būdu. Starp citu, BACARDI ruma dzimtene, ja to var tā saukt, ir Puerto Rico. Netālu no galvaspilsētas San Juan ir ražotne. Veikalos 1 l „garšīgā” (rums) maksā 10-12$, labāka zorte līdz 20$ par litru. Nogurums liek par sevi manīt.

 

Part III

Pulkstenis nodimdina 6 rīta stundu. Latvijā tagad ir 13:00 visi ēd, līksmojas. Tikai mums San Juan Radisona lielā gulta šķiet labākā vieta un lieta ko darīt. Atmetam ar roku plānam vēl šodien pirms kruīza maukt salu lūkoties. Nolemjam pagulēt, paēst bez stresa, un vispār...uz Puerto Rico nebrauksim. Vismaz ne tuvākajā laikā.

Rīts kā rīts....”kuplais”, utt. Jūs jau zināt! Sataisāmies un maucam uz Charlie car rental atdot aparātu un pierunāt kādu mūs aizvest uz kruīza kuģa piestātni. Līdz Charlijam tiekam, atkal jau sāk vilkt uz „villas izmešanu”, jo mums jāgaida pusstunda līdz kāds mūs aizvedīs uz kruīza termināli. „Bumbas tiek veltas” un visā vainots busiņa šoferis, kas ir busy (aizņemts). Man gan vairāk liekas, ka šis iepriekšējā vakarā pārāk daudz salietojies „garšīgo” un lakstojies ap tūristēm. Beigās jau mūs aizved, šis vēl dabū 2$.

Sākās iečekošanās uz kuģa. Kuģis gandrīz kilometru garš, 12 stāvos, neskaitāmas ēstuves, daļa strādā 24h diennaktī, tax free veikali, SPA, sporta zāle, 4 baseini, minigolfs, teātris un koncertzāle, bibliotēka, izstāžu galerija, kazino un spēļu zāle, bāri (uz katra stūra), u.c. Savāc mums bagāžu, ko nogadās uz istabu, iedod mums „ atslēgu”, kas kalpo gan kā atslēga, lai iekļūtu istabā, gan kā līdzeklis, lai uz kuģa norēķinātos par pirkumiem (tas plastmasas gabals ir „piesiets” manai kredītkartei, no kuras tad kruīza beigās novilks lielo kāpostu). To arī „nolasa” uzkāpjot un nokāpjot no kuģa (nolasot paradās attiecīgā homo vulgaris bilde). Ielienam kuģī, mēģinām noorientēties. Līdz istabu atvēršanai vēl 1h, īsinām laiku ar „kuplo” un ar ēdienu, ko jau sāk dod visiem badīgajiem rīmām. Amīši jau „sit” iekšā baltmaizes bulkas ar desu un sinepēm, burgerus, frī, malto gaļu ar pupām. Respektīvi, pēc principa, ja par velti, tad jāēd nost visu kas kustas un nekustas. Daudzi jau burās. Tā vien šķiet, ka kruīzs izvēlēts, lai pierītos un dzertu....no rīta līdz vakaram.

Beidzot tiekam istabā, noliekam mantas un ejam pastaigāties pa San Juan vecpilsētu. Smuka, daudzām krāsainām mājiņām, bruģētām ielām, strūklakām...visu to ieskauj senie forti un pilsētas mūri. Daudzas ģimenes ar bērniem piekrastē pie viena no fortiem masveidā „laiž pūķus”. Saule svilina un ja nebūtu vēja, būtu dimbā. Iepērkam suvenīrus un lēnām šļūcam uz kuģa, jo sāk gribēties ēst. Kuņģis, sajutis ēdiena smaku un apjausmu, ka ēdamā netrūks visu turpmāko nedēļu, nav pierunājams. Iečekošanās uz kuģa sākas 14:00 un pēdējie uzkāpj 21:00. Pēc stundas kuģis ir gatavs iziet atklātos ūdeņos. Pa to laiku es jau esmu sacēlis haju. Čirkainā bagāža ir atvesta, mana nav. Kuģa viesu rokasgrāmatā rakstīts, ka bagāžu var atvest līdz 23:00, jo kopumā uz kuģa uzkāpj ap 2000 pasažieru un kamēr visiem izvadā paiet laiks. Mani gan tas nenomierina, jo sajūta, ka viņi grib nospert manu foršo fotoaparāta trijkāji. 23:30 eju meklēt koferīti. 3.stavā pie info deska noskaidroju, ka viņi, redz nav varējuši saprast, kam pieder tas koferis. Tāds kekss uz kuģa nav iečekojies. Pat esot skatījušies kofera „badžu”. Nezinu no kurienes viņiem rokas aug, ka noplēsuši birku ar manu istabas numuru un viņu burtu atpazīšanas spējas. Jo es iečekojos kuģī kā Mr. Janis Gutmanis, bet uz „badža” stāv rakstīts Jānis Gūtmanis (ar garumzīmēm). Vai tiešām divas „-„ zīmes tik ļoti sarežģī manis atpazīšanu? Labi, viss atrisinās, paņemu savu koferi „vientuļnieku” un laimīgs velku uz būdu. Čirkainais jau sutina, jo sajutās „savādi”, jo sākot kustību, lai arī jūra bija ļoti mierīga, kuģis ņēma un šūpojās. Čirkainais jau bija gatavs uzlikt kādu gobelēnu. Mēģinu aizmigt, bet nesanāk, jo ik pa brīdim Čirkainais ripinās man virsū, te atkal „knābā” sienu. Mēģinu pačurāt - sanāk, bet dīvaini, jo pods visu laiku staigā te pa labi, te pa kreisi.

 

Kā es braucu ASV lūkoties! IV daļa - St.Thomas

7 no rīta kuģis ir piebraucis pie salas ar nosaukumu St.Thomas, kas līdz 1917 piederēja dāņiem, kas to pēc tam pārdeva amīšiem. Uz salas pašlaik dzīvo 55000 iedzīvotāji, gadā „izlauž” cauri ap pusmiljonu turisto. Ūdens uz salas ir gandrīz vērtīgākais. Lietus sezonas laikā viņi visu lietus ūdeni, kas nolīst, savāc, filtrē, pilda cisternās un pēc tam lieto. Vienu biznesa ideju saskatīju – tur trūkst labu automehāniķu, tā kā ja kādam gribas meitenes, rumu un naudu, lai mauc dzīvot un strādāt uz St.Thomas. Mūsu gids, par ko stāstīšu vēlāk, reizi trijos mēnešos maina bremžu klučus, jo taisnu ielu tur praktiski nav, kalnā augšā un no kalna lejā, lai gan sala nav liela, šeit mēdz būt sastrēgumi, kad 1 km vari braukt 1 h. Tas ir laikos, kad ostā ienāk kruīza kuģi. Mūsu dienā bija divi kuģi, mēdz būt pat 5 lieli un pa kādam mazākam. Tagad šī oficiāli skaitās amerikāņu teritorija. 

Pēc 8 sāk tautas izlaišanu dzīvē. Mēs ar, nokāpjam un klīstam pa ostas rajončiku, bet visas bodes vēl ciet. Laika mums vēl ir, tāpēc uzvelkam „kuplo”. Šodien mums paredzēta ekskursija ar vietējo „džeriko”, jo viņam bija labs piedāvājums. Varēja, protams, ņemt ekskursiju no kuģa, bet Čirkainam bija „čuiņiks”, ka jāņem šis piedāvājums. Beidzot džeks ir klāt, iestīvē mūs savā fordā un aiziet. Vēl jāpaņem pāris cilvēku no viena hoteļa un ceļojums var sākties. Īstenībā salīdzinājumā ar kuģa piedāvātajām ekskursijām, kur sastīvē busā ap 30 deguniem un tad ved salu aplūrēt, mēs kopumā esam 7 – es, Čirkainais, Šoferis un 4 cilvēku ģimenīte no Milwaukee - fāters, mutere, sīkais un muteres mutere. Braucam uz pirmo pludmali Coki Beach. Vieta jau nu kā paradīze, tirkīzzilais ūdens, palmas, Bobam Mārlijam līdzīgie, ar drediem un milzīgām, adītām krāsainām cepurēm.

Šī snurkelēšanas reize no citām atšķīrās ar to, ka mums katram iedeva pa palielam suņa cepumam, laidāmies iekšā ūdenī un mūs apstāja kādu 8 veidu zivju bars, kam tikai interesēja kā aprīt manu cepumu. Tā jau forši, bet tomēr Sarkanajā jūrā pie Ēģiptes zemūdens pasaule bija krāšņāka, vismaz snurkelējot. Pēc tam ejam uz blakus esošo Coral World, kur varēja apskatīt gan akvārijā mītošas eksotiskās zivtiņas, gan papagaiļus, gan laiskās zaļās iguānas, kas „izklājušās” kokos sutināja. Bija arī lielie bruņurupuči, lemon shark, varēja pabarot rajas baseinā un paskatīties divu jūras lauvu trikus. Lauvas mācēja „dot pieci”, ripināties, rādīt mēli, pacelt balsi, spēlēt futbolu, stāvēt uz priekšķepām + vēl bumba uz deguna. Labākā fīča, ka šie divi jūras lauvas Taizemē ir apmācīti jūrā meklēt cilvēkus pēc dabas katastrofām, kāda piemeklēja Indonēziju un Taizemi (Cunami). Šiem apliek GPS un palaiž ūdenī un glābējiem atliek tikai sekot.

Pēc tam laižam uz otro bīču, kur snorkel nestāv ne tuvu......bet vismaz skati ir labie. Jā, bariņu ar jūras ežiem redzējām gan, un vienu zivi, kas no priekšas vai pakaļas izskatījās ka trijstūris....Mūsu gids kā pirms 18 gadiem atbraucis no Mičiganas tā arī palicis. Atbraucis kā daivinga instruktors, sezonā piedāvā ekskursijas un niršanu tūristiem, vētru sezonā māca vietējiem nirt.

The end...patiesībā jau bija vēl turpinājums, tikai nav pārrakstīts iekš to PC

 

 

Bez viltus, maldības un spaidiem, patiesā cieņā, Garais Džonis

pecina
Nav tiešsaistē
Kopš: 14/10/2010
Ziņas: 427
Manīts: pirms 4 ned

Atļaušos nepiekrist par "traģisko" braukšanas kultūru Puerto Rico, pagājušogad pati ar tā paša Charlie rent nomāto auto vizinājos pa salu, neko tādu briesmīgi nekulturālu no šoferiem nemanīju, jā, braukšana nav kā LV, bet tas jau normāli. Minēji, ka esi bijis Ēģiptē, tad jau man jāsaka, ka tur tā braukšana salīdzinoši ir krietni haotiskāka un briesmīgāka. Par norādēm Puerto Rico gan pilnībā piekrītu, mums pat auto nomas punktā ieteica neņemt navigāciju, jo ļoti neprecīzas esot. Tā nu arī braucām pēc kartes un pāris reizes novirzījāmies no kursa Smile Braucot uz to pašu Lietus mežu, iegriezām nedaudz par ātru un nonācām pie baismīga cietuma, kas bija kalnos. Pieļauju, ka pēc St.Thomas bija vēl feinākas salas, vismaz man citas patika labāk, piemēram St.Kitts un St.Lucie.

Garais Džonis
Lietotāja Garais Džonis attēls
Nav tiešsaistē
Kopš: 26/01/2012
Ziņas: 96
Manīts: pirms 37 ned
Kur: Savā fazendā

 Bija jau bija feinākas salas, par tām tikai apraksta nav Smile

Par braukšanas kultūru - katram jau savs viedoklis. Par Ēģipti piekrītu. Tāpēc arī Ēģiptē pats pie "barankas" nerullēju. Arī Taizemē un Indonēzijā pats nebrauktu..... Smile

Bez viltus, maldības un spaidiem, patiesā cieņā, Garais Džonis

ARD
Nav tiešsaistē
Kopš: 08/01/2010
Ziņas: 1029
Manīts: pirms 3 d

Lasāms aprakstiņš.

Starp citu, JFK nav pat ASV lidostu pieciniekā, nerunājot jau par Miami. Un, Evergleidā 1mio aligatoru?!!! Nu c'mon....!

Chiepa
Lietotāja Chiepa attēls
Nav tiešsaistē
Kopš: 23/03/2011
Ziņas: 97
Manīts: pirms 5 gadi
Kur: Rīgā...

Es ar varētu padzīvot Miami...tur ir dikti feini Smile Un tas klimats...mmmm Smile

 

I will travel around the world!

Wink

ARD
Nav tiešsaistē
Kopš: 08/01/2010
Ziņas: 1029
Manīts: pirms 3 d

Chiepa rakstīja:
 Es ar varētu padzīvot Miami... tur ir dikti feini Smile Un tas klimats... mmmm Smile

Sevišķi, kad plosās orkāni! Smile

sunfuns
Nav tiešsaistē
Kopš: 13/06/2011
Ziņas: 926
Manīts: pirms 7 st

ARD rakstīja:

Sevišķi, kad plosās orkāni! Smile

Nu kaut kādu asumiņu taču vajag dzīvē Smile

Kas attiecas uz aligatoriem tad tas 1 miljons ir visā Floridā, ne tikai Everglades.

2018: RIX, FRA, ZRH, BSL, VIE, MUC, SJJ, BKK, REP, PNH, BOM, CCU, DXB, IXB, HYD, VTZ
https://traveltip.org/visited.php?sunfuns