Indonēzija Java/Bali, Dubaja

21 atbildes [Pēdējā ziņa]
Ilmis
Nav tiešsaistē
Kopš: 08/02/2011
Ziņas: 226
Manīts: pirms 6 st

Pagarš apraksts, bet varbūt kādam kas noder.

Liels, liels, lielāks (Dubaja)

Indonēzijas ceļojums sākās ar braucienu caur Dubaju.  Lidmašīna no Varšavair lielais airobuss. Bet tā, ka ir jau maija beigas, tad tā aizpildīta tikai par 30% - un vidējās rindas četros sēdekļos tikai pa retam kāds sēž. Paņemu palasīt diezgan pabiezu arābu laikrakstu un tavu brīnumu - uz avīzes titullapas liels Valda Dombrovska foto, tiesa kopā ar „kādu” Deividu Kameronu. Arab Emirates serviss jau gana labs, vienīgais, filmas nevar izvēlēties skatīties, kad gribu, bet tās tiek laistas katrā programmā vienlaicīgi, tā, ka ja uzslēdz vēlāk, tad nākas skatīties no vidus. Nolaižamies Dubajā ap desmitiem vakarā un skats uz izgaismoto Dubaju un to debesskrāpjiem ir ļoti krāšņs. Dubajas lidosta jau uzreiz atgādina, kur esam ieradušies – tā ir valsts, kas cenšas uzbūvēt visu vislielāko un plašāko. Viena pēc otras garas un augstas termināla halles ar kolonām tā, ka otru galu gandrīz nav iespējams saskatīt.

 Pēc kartes izskatījās, ka viesnīca ir diezgan tuvu lidostai, tāpēc iedomājāmies, ka varēsim aizdoties ar kājām pie reizes apskatot naksnīgo Dubaju, taču brīdī, kad nonākam pie izejas no lidostas, saprotam, ka esam patērējuši jau pus stundu un kartes norādītie attālumi ir diezgan maldinoši. Labi, paņemam taksi un to nenožēlojam – kājām mums prasītu aiziet vairākas stundas gar maģistrāles malu. Par pārsteigumu viesnīcā satiekam pazīstamus latviešus, kas brauc diezgan līdzīgā maršrutā – laikam jau lasām līdzīgas mājaslapas Smile Jocīgi likās, ka viesnīcā atņem pases, jo kādu laiku ar to nebiju sastapies. Dodamies naksnīgā pastaigā pa Dubaju un nevaram vien beigt brīnīties par debesskrāpju mākslas darbiem – katrs ir ar īpašas formas un ļoti interesants. Nav vienkārši kubiskas augstceltnes, kā tas ir daudzās citās valstīs. Nav gan skaidrs, kas visus tos debesskrāpjus apdzīvos, jo, ja viņi visi būtu aizpildīti, tad cilvēkiem tur nebūtu darba. Pie upes uz „promenādes”  ir sabraukuši tūkstošiem vietējo, kas vienkārši pastaigājās, sēž uz bruģa un pļāpā, vai, izklājuši galdautus, ietur līdzpaņemtās vakariņas. Uz promenādes cilvēku ir ļoti daudz, neskatoties uz to, ka ir jau 1 naktī.

Nākamajā dienā dodamies apskatīt Dubajas „buras” (Burj Al Arab) viesnīcu, bet te piektdiena, kas ir viņu brīvdiena, izspēlē ar mums ļaunu joku – metro kursē tikai pēcpusdienā, bet no pārējā sabiedriskā transporta arī darbojas atsevišķi maršruti. Nolemjam braukt ar taksi, un te nu taksists sāk izspēlēt savus stiķus ar skaitītāja izslēgšanu brauciena laikā un tālāk nesakarīgu atbildēšanu uz jautājumu, cik tad maksās brauciens.  Nu labi, braucam, bet pēc kāda laika jau redzu, ka taksists ved kaut kur garām tām vietām uz kurām mēs viņu bijām norīkojuši. Jautāju, kā tad tā un atbilde ir – tā vieta brīvdienā ir ciet, vedu uz citu vietu. Beigās, kad brauc jau garām „burai”, saku, ka mēs te tagad arī kāpsim ārā. Taksists par braucienu paprasa ap 45LVL, kur normālai cenai vajadzēja būt ap 7.5LVL. Sakām, ka viņš mūs „čakarē” un tāda cena nav iespējama. Uz ko viņš tikai atbild šī ir VIP zona, brīvdiena u.t.t. un tāpēc tāda cena. Nu nemaksāsim tādu cenu! Nu tad jābrauc uz policiju. Sākam braukt, bet tā kā laika nav ļoti daudz un tā kā nav zināms uz kādu „policijas iecirkni” (kā, piemēram, pēkšņi ievedīs tuksnesī un izmetīs ārā) viņš mūs aizvedīs, tad pasaku, ka samaksāšu visu naudu, kas ir makā - 20LVL un lai liek mūs mierā. Protams, ka tas „kompromiss” tāpat ir viņa nekaunīga uzvara, bet tā sakot, mūžu dzīvo, mūžu mācies.  Lai nu kā „burai” klāt netiekam, jo tā ir ierobežota no visām pusēm ar žogiem un ieeja ir par palielu maksu. Nu vismaz nopeldos Persijas līcī, kas gan ir silts, sāļš, bet nekas īpašs. Tālāk aizceļojam uz piejūras parku, kas viņiem skaitās īpašs, bet nu no mūsu viedokļa, vienkārši sakopta vieta ar uzturētu zālīti un palmām. Protams, ka te lielā vairumā viesi no bijušās PSRS mēģina apcepināt savas miesas, kas diezgan viegli panākams pie saules un temperatūras ap 38 C. Tad vēl aizbraucam uz Dubai Mall, kas ir grandiozs lielveikals, kas varētu aizņemt platību 10 t/c Spices, bet ir četros stāvos. Šķiet, ka tur savākusies liela daļa pilsētas un liela daļa tūristu, jo ko tad citu dienas vidū karstumā var darīt... Tomēr ne tikai centra izmēri ir iespaidīgi – iekšpusē atrodas kādus 10-15 metrus augsts un kādus 50 metrus garš stikla akvārijs ar stikla tuneli zem tā, pilns ar dažnedažādām pasaules zivīm (piemēram, lielām haizivīm, rajām u.c.) un koraļļiem. Tāpat centrā ir gan lieli ūdenskritumi, gan slidotava.  Savukārt pie centra ārpusē ir iespaidīgas gaismas un mūzikas strūklakas, kas konkurē ar Bellagio strūklakām, bet pie tām pasaulē augstākā celtne Burj Kalifa, tiesa strūklakas darbojas tikai vakarā. Vēl uzmetam aci Dubajas lielākajai mošejai, kas gan uz „debesskrāpju kultūras” izskatās pavisam necila un iespiesta starp pilsētas noplukušajām mājelēm.

 Vismaz priecīgs pārsteigums vakarā, kā kompensācija par taksi, bija Arab Emirates mūsu pārlikšana uz biznesa klasi saistībā ar to, ka lidmašīna bija pārpildīta. Līdz ar to 8 stundu  pārlidojums uz Jakartu pagāja nemanot.

Haoss un kustība (Jakarta)

Iznākot no Jakartas lidostas Tevi pārņem liels mitrums un karstums ap 30 C . Paņemam taksi un braucam.... šoks priekš eiropieša, kas līdz šim nav bijis Āzijā ir pamatīgs – nenormāls daudzums ar cilvēkiem, kas liela daļa pārvietojas ar skuteriem, bet pārējie krustu šķērsu ar kājām un riteņiem. Cilvēki vēl sēž ielu malā tāpat vien, vai kaut ko pārdod. Nav skaidrs, kā satiksme organizējas, bet neviens nevienā neietriecas, vai neaizķer. Skaidrs, ka Latvijā, šādi braucot,  būtu avārijas no vienas vietas. Labi, ātrumi varbūt nav tik ļoti lieli, jo nepārtraukti ir jābremzē un ātrumu nav nemaz iespējams uzņemt – varbūt arī tāpēc avāriju neredz. Šokē arī izteiktā netīrība ielu malās, kurās ne tikai ir dažādi mazformāta atkritumi, bet daudz visādu lielu atkritumu, kas šeit jau mētājušies gadu desmitiem. Bet cilvēki tiem apkārt dzīvo – un nav skaidrs, kāpēc tad vismaz nevar sakopt savu durvju priekšu. Bet varbūt mēs sev esam uzlikuši par augstu standartus... Pagājām pa kvartāliem pastaigāties – nu traģiski tie cilvēki dzīvo, bet uz mums blenza tā kā uz nezin kādām filmzvaigznēm, jo baltos laikam šajos kvartālos nebija redzējuši. It īpaši blenza uz sievu, jo pat indonēziešu vīrieši visi ir mazāki par sievu. Vēl katrs otrais uzskata par vajadzīgu uzpīpināt un piedāvāt kaut kur aizvest. Pēc Latvijas paraduma ir pagrūti, jo ja kāds Latvijā no muguras pīpina, tad Tu automātiski lec malā.

Slapjš arī sausajā sezonā. (Jogjakarta)

No rīta dodamies no Jakartas uz Jogjakartu. Izlidošana gan likās samērā jautra. Nekur nekādas lidmašīnu vārtu norādes nebija, jautājām somu reģistrētājai, kas laipni paskaidroja, ka izlidošana ir no 5 zonas. Drošības pārbaude ir diezgan pavirša, pie tam kafejnīcā varēja diezgan viegli ieiet vai arī kaut ko ielikt pirms drošības pārbaudes un pēc tam to no iekšpuses paņemt. Kad aizejam uz 5 zonu, nekādas norādes, ka šeit būtu lidojums uz Jogjakartu, nav. Atkal pārprasām – jā sēžat un gaidiet.  Ik pa laikam tiek paziņota iekāpšana kādā reisā indonēziski un kādi cilvēki no gaidītājiem pieceļas un dodas uz kopējo iekāpšanas vietu. Atkal pēc katras reizes ejam prasīt vai tas nav mūsu reiss. Nav. Beigās parādās arī mūsu reiss. Izejam lidostā – ej kur gribi, uz kuru lidmašīnu gribi, vai vienkārši staigā pa lidostu. Nekādi ierobežojumi. Redzot, ka daži cilvēki kāpj vienā lidmašīnā, kāpjam tiem pakaļ. Izrādās īstā. Atlidojam Jogjakartā – situācija analoģiska visi kaut kur pa lidostu dodas uz otru lidostas galu, bet pa vidu pūli papildina visādas citas grupas, kas dodas uz savām lidmašīnām, vai arī dodas pēc vīzām, vai vēl kur citur. Nu ievērojam dažus no mūsu lidmašīnas un cenšamies viņus paturēt acīs, cerot, ka viņi zina kur jādodas. Tā nu veiksmīgi nonākam pie somām.

Sarunātais viesnīcas transfēra šoferis piedāvā mūs pirms viesnīcas izvadāt pa visādām interesantām vietām. Piekrītam un dodamies  kalnos uz alām, ko citi tūristi nemaz nezin. Kā vēlāk izrādījās – tiešām neviena ārzemju tūrista, bet visi tikai vietējie indonēziešu tūristi. Pa ceļam šoferis izrādās ļoti zinošs un ļoti interesanti stāsta par Indonēziju, kā arī beidzot kāds, kas Indonēzijā labi runā angliski. Pa ceļam viņš ieved mūs pabrokastot kalna restorānā, no kura paveras grandiozs skats pāri Jogjakartas līdzenumam uz Merapi vulkānu. Pēc tam tiekam pie interesanta nobrauciena ar gumijas kamerām pa krāčainu upi ar skaistiem skatiem un ūdenskritumiem malās un vēl pie brauciena pa pazemes upi ar daudz stalaktītiem un sikspārņiem alās par nieka 7USD. Braucieni ļoti feini un var relaksēties pilnībā. Beigās vēl ir iespēja ielēkt upē no klints pazemes upes izveidotā hallē. Ūdens silts un patīkams, bet esam visi izmirkuši, jo tomēr krāces dara savu. Nākas nomainīt visas drēbes.

Dodamies tālāk uz „mirušo kalnu”, kur atkal ir daudz vietējo tūristu, bet ārzemnieku nav. Kāpjam kalnā pa ļoti interesantām taciņām, kas ved cauri sašķēlušām lielām pelēkām klintīm, kur pa spraugu cilvēka platumā jāvirzās stāvi pret kalnu (vai attiecīgi vēlāk lejā). Kāpjam tik augšup un, lai arī saule nespīd, karstums kopā ar mitrumu ir diezgan spiedīgs. Uzkāpjam laimīgi augšā (šķiet, ka bija kāpiens bija kādi 800m) un no augšas paveras varens skats pāri visai Javas salai. Žēl tikai, ka pirmais, ko ieraugām ir strauji tauvojošais negaiss ar spēcīgu lietu. Metamies lejā, bet mākonis šoreiz ir ātrāks un pēc pāris metriem jau mūs panāk. Pāris minūšu laikā lietus pāraug tik stiprā lietu, ka viss ir balts un stāvās mālainās kalnu takas nekavējoties pārvēršas par dubļainiem slidkalniņiem ar ūdeni. Tā kā paslēpties nav kur (zem džungļiem līst vienlīdz spēcīgi, jo spēcīgais lietus sitas tam cauri, it kā nebūtu nemaz nekādas pretestības), tad turpinām pārvietošanos lejup. Sievai ir iešļūcenes un tās ir tā kā slidas pa akmeņiem. Viņa novelk nost un mēģina tikt lejā ar plikām kājām. Taču arī kājas slīd pa akmeņiem, kā pa sviestu, bet akmeņu asās malas liek ik pa brīdim iekliegties sāpēs. Pēc kādas 30 minūšu cīņas beidzot tiekam līdz vienai nojumei. Sausie indonēzieši zem tā mūs uztvēra kā tādus spokus slapjā formātā no nekurienes. Viss izmircis līdz pēdējai vīlītei. Bet kā jau tas Indonēzijā parasts, lietus pārstāj līt pēc 20 minūtēm un varam turpināt kāpienu lejā pa dubļu strautiem. Protams, ka sausas maiņas drēbes jau sākt iet uz beigām Smile.

Braucam laimīgi vakariņās. Pa ceļam novērojam vienu uzjautrinošu skatu, kas Indonēzijai neesot neparasts – viena kravas automašīna atmuguriski stumj kalnā otru kravas automašīnu, jo otrajai nepietiek jaudas, bet pirmajai lielāka jauda ir atmuguriski. Šoferis aizved uz restorānu vietējiem indonēziešiem, kur patiešām ir garšīgi un ļoti mājīga atmosfēra. Arī šoferim ir jānopelna savs – visu dienu viņš mūsu programmā mēģināja iekļaut batikas salona apmeklējumu un visu dienu mēs no šī programmas punkta spītīgi atteicāmies. Vakariņu laikā izraisās saruna par ēkas jumta  konstrukciju un pēc vakariņām šoferis aizved mūs parādīt īpaši vecu jumta konstrukciju, kas izrādās... batikas salons Smile Protams, ka pēkšņi gadās meistars , kas mums sāk stāstīt interesanto batikas klāšanas procesu uz gleznām. Process tiešām interesants, kad ar vaska trafaretu aizklāj vajadzīgās vietas, bet pārējo nokrāso krāsā. Tad vasku nokausē nost un ar citu trafaretu aizklāj citas vietas, un atkal pārējo nokrāso citā krāsā. Tādējādi beigās sanāk ļoti interesanti un sarežģīti mākslas darbi. Skaidrs, ka beigās šos mākslas darbus ir iespējams iegādāties, bet cenas nav lielas, vidēja izmēra glezna maksā ap 13USD.

Vulkāna skaistums un posts. (Merapi)

No rīta atkal ceļamies četros, lai uzkāptu Boroboduras templī uz saullēktu. Visiem liek apvilkt sari un dodamies ar lukturīšiem.  Templis tumsā liekas biedējoši varens. Uzkāpjam augšā pa stāviem pakāpieniem un nosēžamies gaidīt. Viss apkārt tumšs un kluss, izņemot dažas indonēziešu tūristes, kas skaļi uzvedās un skraida apkārt fotografēdamās. Ārzemnieki vairākas reizes aizrāda viņām par uzvedību, bet laikam jau viņām ar saprašanu tā pagrūtāk. Debesis pamazām sāk sārtoties un tālumā redzams arī iespaidīgais Merapi vulkāns ar kūpošu dūmu strūklu. Ieleju pārklāj migla virs kuras redzamas kalnu muguras. Skats patiesi brīnišķīgs. Pamazām kļūst gaišāks, bet arī mākoņi vairāk tuvojas templim. Tad sāk atdzīvoties putni un rītausmā ar putnu čivināšanu pārņem sirreālas sajūtas. Pretējā pusē virs tempļa ir spilgts apaļš mēnesis, kas kopā mākoņiem izspēlē iespaidīgu skatu un tas vismaz ir mierinājums, ka klasiskais saullēkts tā arī neparādās. Rīts uzausis pilnībā un arī putnu un arī putnu vīterošana mitējas. Toties to nomaina tūristu baru bļaustīšanās, jo templis atveras parastajam apmeklētāju laikam. Vēl pirms tam pāris reizes apiet apkārt pa Boroboduras tempļa līmeņiem un var tikai apbrīnot, kā tempļa celšanas laikā bija iespējams sagatavot tika daudz akmeņus ar tajos precīzi iekaltām smalkām figūrām, kas pāriet no viena akmens otrā akmenī un nekur iekaltais stāsts neatkārtojas. Tad arī saprotam, ka, lai arī saullēkta tūre ir dārgāka, tā noteikti ir tā vērta, jo lielais tūristu daudzums pēc tam ir vienkārši nepanesams un rīta klusums ar zemes mošanos ir vienkārši brīnišķīgs.

Mūsu šoferis ir klāt un dodamies tālāk uz Merapi vulkānu. Pa ceļam iebraucam apskatīt vienu ne tik zināmu Mendut budistu templi, kas pārsteidz ar mieru bez tūristiem un lielu koku, kas pilns ar garām liānu virtenēm it kā no šejienes būtu ņemts Tarzāna stāsts. Tā, kā tūristi šeit praktiski neiegriežas, tad nākas cīnīties ar dažādu suvenīru pārdevējiem , kas iespējams, ir ieraudzījuši vienīgo dienas ienākumu un tikai aizcērtot automašīnas durvis ir miers un vairs netiek nekas piedāvāts no visām pusēm. Protams, arī šodien šoferim ir jāsaņem komisija un tāpēc pa ceļam apskatam sudraba izstrādājumu ražošanu. Lai arī no sākuma biju ļoti skeptisks, tomēr pēc tam biju priecīgs par šo iespēju, jo izstrādājumi ir īsti mākslas darbi, un bija iespēja apskatīt kā tie top. Cenas bija samērā saprātīgas un tā nu sievai tika arī savs prieciņš. Smile

Braucam pa maziem ceļiem augšā uz Merapi vulkānu un visapkārt ir īsti džungļi ar salaku palmām un maziem ciematiņiem. Brauc un baudi, ik pa laikam lecot ārā un fotografējot. Saproti, ka skaistu skatu ir tik daudz, ka bezmaz būtu jālec ārā pēc katra līkuma. Diemžēl katra apstāšanās prasa laiku un vulkāna pakājē nonākam tikai īsi pirms tumsas iestāšanās un  pati vulkāna smaile ir ietinusies mākoņos. Vulkāns pēdējo reizi izvirda 2010.gadā oktobrī un, lai arī visas pazīmes liecināja, ka tuvējiem ciematiem nav jāevakuējas, pēkšņi pamainījās vējš, kas atpūta karstos vulkāna pelnus uz ciematiem. Diemžēl 324 cilvēki un ap 3000 lopiņi burtiski tika uzcepti mikroviļņu krāsnī. Vulkāna pakājē bija fotogrāfijas, kas uzņemtas neilgi pēc vulkāna izvirduma un pelnu klātie ciemati izskatījās kā melnbaltās fotogrāfijas. Vulkāniskā zeme ir auglīga un tagad nezinātājs nemaz nevarētu iedomāties, ka divus ar pus gadus atpakaļ šeit norisinājusies traģēdija un tikai tukšie ciemati ar izpostītajām mājām par to atgādina (valsts neļauj cilvēkiem šeit vairs dzīvot). Mūs pierunā uzbraukt augšā kalnā uz lavas lauku ar džipu un piedāvājumu pieņemam. Lai arī brauciens ir interesants, augšā nonākam jau pilnīgā tumsā un neizdodas dabas varenību novērtēt. Laikam jau šoreiz ar šo uzbrauciena izvēli esam kļūdījušies. Lejā lavas upē cauru diennakti rosās ekskavatori ar smagajām mašīnām, kas rok un ved prom lavas smiltis, ko tālāk izmanto kā vērtīgu būvmateriālu. No ekskavatoru izraktajām bedrēm ceļas garaiņi, kas liecina, ka pat pēc trim gadiem, zeme zem virskārtas vēl arvien ir karsta. Arī mākoņi pa to laiku ir izklīduši un pustumsā var saskatīt vareno dūmojošo vulkāna siluetu, kas krāj spēkus nākamajam spēka pierādījumam.

Sīkās blēdības.

Indonēzieši  ir tauta, kur par visu būtu jākaulējas, bet ja nekaulējies tad bieži vien mēģina paņemt daudz vairāk, kā vispār būtu pieņemts.  Taču pat viesnīcā vakarā prasām, cik maksās istaba - 20USD. No rīta, kad ejam norēķināties, ir jau cits cilvēks, kas saka, ka viesnīcas cena ir 30USD. Kad mēģinām strīdēties, tad k-gs izvelk viesnīcas cenrādi uz A4 kopijas, kur nepārprotami cena ir 30USD. Nu ko vairs var pierādīt? Atliek secināt, ka vajadzēja samaksāt uzreiz, bet nekad nevari iepriekš zināt kā būtu pareizi.

Dodamies uz Taman Sari water palace, kas ir seno laiku sultāna bijušā atpūtas vieta. Uzreiz pie ieejas biļešu kontrolieris „izrādās gids”, kas izrādīs mums pili. Par cenu ne vārda. No sākuma domājām dot 0.5 dolārus, bet vēlāk nolemjam tomēr maksāt dolāru, jo stāsts bija diezgan plašs (lai gan sliktā/brīžiem nesaprotamā angļu valodā), bet gids beigās prasa no mums 6USD. Nu kādi 6USD, ja šofera cena ar visu auto ir 5USD stundā un tas jau nav lēti! Protams sākam strīdēties , bet viņš nepiekāpjas. Beigās uzstājam, ka vairāk par 3USD nemaksāsim pēc ilgas stīvēšanās viņš paņem 3USD un neapmierinātu seju aiziet. Kas attiecas uz pašu „Ūdens pili”, liekas, ka tai vajadzēja būt ļoti krāšņai un greznai (kā jau sultāna pilij), bet nekā – acīmredzot tālajā 17gs. nebija augsti greznuma standarti. Arī zemestrīce šo pili bija pamatīgi izpostījusi un arī par atjaunošanu indonēziešiem ir pavisam cita izpratne kā mums – melno, vulkānisko akmeņu vietā uztaisījuši gaišas apmestas sienas, kas jau pāris gados izskatās galīgi nolupušas spēcīgo lietavu dēļ. Indonēzieši cer, ka ar portugāļu un UNESCO palīdzību izdosies atjaunot pili agrākajā izskatā, kas pēc gida nostāstiem izklausās iespaidīgi – apkārt pilij ezers, apakšā zem ezera ved tuneļi, kas savieno ar mošeju un aizsardzības vaļņiem, aizmugurē lieli dārzi. Šobrīd gan skatoties nebija skaidrs, kā šajā pilī spēja dzīvot vienlaicīgi 40 sultāna sievas, jo dzīvojamās telpas bija maziņas gulta viena liela uz sešām sievām, tualetes divas u.t.t. Sultāns pats dzīvoja citā pilī un šeit nāca tikai papriecāties ar sievām. Arī mūsdienu sultāna pils ar greznumu un spozmi neizceļas, lai gan uz pārējo indonēziešu māju fona  tā, protams, ir grezna. Mūsdienu sultāns ir moderns cilvēks, kam vairs ir tikai viena sieva un trīs meitas. Tiesa, atkal pārsteidz batika – visur redzējām krāšņus batikas darbus, bet sultāna pilī ir vesela istaba īpaši veltīta viņa batikas tērpu radītājiem, bet paši tērpi gan ne ar kādu īpašo krāšņumu vai sarežģītību neizceļas.

Uz ielas ir pēc 5 m kāds mēģina uzsākt sarunu – kaut kur aizvest vai arī ir „perfekts gids” un zina vislabākos batikas salonus (par pils iekšpusē mūsu gids mūs ievilka batikas salonā, bet nu jau mēs vairs neesam pirmo dienu Indonēzijā Smile). Visur nākas ar smaidu kaut ko atjokot (ka gribam, lai mūs rikša aizved uz Kubu) , bet patiesībā pasākums ir diezgan apgrūtinošs. Ja arī ar kādu uzsāc sarunu un mēģini noskaidrot, piemēram, cikos pilī sākas kāds priekšnesums, tad iegūsti ļoti plašu spektru ar atbildēm, kas visas apmēram skan tā : „tagad viss ir ciet un būs vaļā pēc stundas, bet pa to laiku mēs varētu apmeklēt pilsētas lielākos meistarus kārtējā  batikas salonā vai parādīt pili”. Skaidrs, ka nevienam nav taisnība un visprecīzāko atbildi var iegūt no tikai tā, kas „pats nepiedāvājas palīdzēt”.

Pēcpusdienā apmeklējām hinduistu Prambaran templi. Templis ir iespaidīgs un skaists. Arī templim pieguļošā zeme ļoti plaša un sakopta. Teritorija ir liela tā, ka tūristi neviens nevienam īpaši netraucē. Apkārt tempļa galvenajām celtnēm ir bijuši 240 mazākas tempļa celtnes, kas visas sabrukušas zemestrīcē. Pie tempļa pie mums pieskrien bariņš meiteņu baltās formās un lūdz parunāties angliski – izrādās tās ir pamatskolas skolnieces, kam ir angļu valodas stunda un prakses uzdevums ir izstāstīt apmeklētājiem par Prambaran templi angliski. Nu feins uzdevums un viņām tas tīri labi padevās.  No tempļa vienīgā izeja ved cauri  pārbāztam tirgum kādus 200m. Vakarā vēl izmetam loku pa vietējiem fermeru laukiem un iepazīstam viņu dažādos augļus un to nosaukumus, un uzzinām, ka piemēram, zemes rieksti tiešām aug zemē kā burkāni Smile.

Austrāļu guļamrajons.

Atkal rīta/nakts pārlidojums uz Denpasaru/Bali. Ceram, ka tā būs vieta – kūrorts, kur viss būs perfekts un izlaizīts. Diemžēl pa ceļam uz viesnīcu saprotam, ka pilsētas izskats daudz neatšķiras no Javas salā redzētā. Šeit gan ir drusku savādāk – gar jebkuras ielas malu ir miljoniem pārbāztu būdiņu ar precēm – līdzīgi kā astoņdesmito gadu sākumā Polijā. Sieva grib paslinkot un manu ceļojuma plānu noraida – gribot pilnīgi neko nedarīt un pagulēt pludmalē. Nu labi, dodamies uz pludmali. No viesnīcas līdz pludmalei ir 200m, bet pēdējie 50m ir jāiet cauri gandrīz vai izgāztuvei. Izejot pludmalē nu jā, ir smiltis, ir zaļš Indijas okeāns, bet tīrība pludmalē patālu no Latvijas pludmalēm.  Dodamies gar pludmali tuvāk Kutas centrālajām pludmalēm, kur cilvēki peldas un sērfo. Viļņi sērfotājiem lieli, bet turpat tālāk viļņi vairs nav tik lieli un tur cilvēki peldas. Taču sākās „vecā dziesma” ik pēc 5m pielīp klāt kāds indonēzietis, kas piedāvā nopirkt rotas lietas, guļampaklāju, augļus, saldējumu, lokus, tetovējumus u.t.t. Nu nav iespējams vienkārši paiet uz priekšu kaut ko skatoties vai klusējot. Šķiet, ka esam atbildējuši jau vairākiem tūkstošiem indonēziešu uz „How are you, where are you come from, vai very cheap bla, bla, bla) Nonākam līdz vienai vietai, kur pludmalē notiek kaut kāda ceremonija. Izrādās, tā ir bēru ceremonija un katru dienu tur notiek vairākas ceremonijas ar līķu sadedzināšanu  turpat pludmalē uz sārta. Pēc tam savāc pelnus un pēc 40 dienām izkaisa tālu okeānā.  Ceremonijas notiek jūras krastā, lai „atdotu dvēseli  jūrai”. Ir uzklāts galds ar ēdienu un visi radinieki vienkārši aizlūdz par mirušo. Šodien glabāja mazu bērnu, to nesadedzina, bet tā vietā sadedzina lelli. Bet visa atvadīšanās ceremonija bija ļoti gara, tā, ka nebija pacietības sagaidīt beigas. Ceremonijas vidū vēl mainās priesteris, jo viens aizlūdz par mirušo krastā, bet otrs jau sūta dvēseli jūrā. Drusku jau jocīgi izskatās, ka visapkārt guļ puspliki cilvēki, bet tiem blakus tiek kremēti cilvēki . Dodamies tālāk atgaiņādamies no pārdevējiem un beigās izvēlamies vietu apsēsties un nopeldēties. Ieeju Indijas okeāna viļņos  - nu spēks ir milzīgs – pāri galvai gāžas divmetrīgi viļņi, bet pa apakšu okeāns rauj iekšā. Var pilnībā izbaudīt okeāna varenumu. Pa to laiku redzu, ka pie sievas jau apsēdušās trīs pārdevējas un citi vēl ik pa laikam piestāj. Eju krastā glābt, bet pārdevējas jau uzvarējušas un sieva ir iegādājusies rokassprādzes. Domāju, labi nopirkām un nomierināsies. Nē, tā kura pārdeva, pazūd, bet otra turpina tik mēģināt pārdot vēl kādu citu rokassprādzi. Tā nu šī izmisīgā cīņa norisinās vēl kādu pus stundu. Dodamies pastaigāt pa Kutu. Jā.... viesnīcas pie jūras ir izteikti skaistas resorti/villas, bet visas apsargātas un vienkārši pie tām klāt netikt. Bet tas nekas - pilnīgi visas ielas no vienas vietas ir nosētas ar tirgotāju būdiņām un tūristi jau arī nesēž viesnīcās.  Ļoti daudz un dažādu krogu/ēstuvju kur pa dienu sēž atsevišķi tūristi un dzer alu, bet vakaros droši vien tie ir pārpildīti. Katrs bārs/restorāns ir paliels – ap 100 galdiņiem. Nolemjam nopirkt kedas bērniem, jo dzirdēts, ka tās ražotas Indonēzijā. Pirmajā būdelē - pēc pārrunām par izmēriem pārdevējs pasaka cenu 45USD. Mēs sakām, nē mēs esam gatavi pirkt par 5USD. Pārdevējs vienkārši pagriežas un vairs ar mums nerunā.  Labi, otrā būdelē jau uzreiz paprasām savu cenu 5USD lai saprastu cenu. Pārdevējs vairs nerunā. Skaidrs, cena daudz par mazu. Nu labi, sarunājam, ka nākamajā vietā atkāpjamies uz 10USD. Mēģinām no pārdevēja izvilkt cenu – nu neparko nesaka, tikai ņemas ap izmēriem un daudzumu.  Nu nesaka, nesaka sākam meklēt izmērus – tas ir murgs viņš dod vienas pēc otra kedas, kurām ir „cits izmērs”, bet tie izmēri, kas iešūti iekšā pilnīgi neatbilst tam, ko var redzēt vienkārši saliekot kedas kopā (vienādām kedām ir dažādi izmēri, pie tam dažām kedām ir tikai US, dažām EU izmēri, kaut gan visas izskatās no viena ražotāja). Tā cīnāmies kādas 20 minūtes un tad nonākam pie cenas... 43USD. Ejam prom. Mūs ķer rokā. Cik mēs maksāsim? 10USD. Nē, viņš samazināšot uz 25USD. Un tā tālāk. Tad sāk piedāvāt brāķētas par mūsu cenu, tad „kompromisu” – vidējo starp viņa piedāvāto un mūsējo u.t.t. Beigās vienojamies uz 12USD. Skaidrs, ka tāpat jau kaut ko nopelnīja, kas nozīmē, ka sākotnējais uzcenojums tomēr bija ap 400%. Tā arī nesapratu, kāpēc cilvēki jūsmo par šo vietu (Kutu), kur ir tik daudz tūristu, bet es jau nu atpūsties šeit noteikti nekad nebrauktu. Ja nu vienīgi ja dzīvotu norobežotā resortā/villa ar savu pludmali, kas nošķirta no uzmācīgajiem tirgotājiem.

Kalni un miers.

No rīta apmeklējam Ulu Watu templi, kas ir augstas klints galā virs bangojoša Indijas okeāna. Karstums nežēlīgs (ap 38 C). Dodamies gar klints malu un baudām klusumu un viļņu triekšanos pret klintīm. Mieru traucē tikai pērtiķu bari, kas cenšas kaut ko no mums izdiedelēt. Tie ir gana nešpetni, lai paķertu piemēram saulesbrilles vai cepuri un nozustu kokos. Karstums dara savu un fotoaparāts atsakās turpināt darboties. Esam spiesti doties uz lielveikalu iepirkt jaunu fotoaparātu. Braucam tālāk pa nomaļiem ceļiem uz rīsu terasēm. Nu ceļš tik skaists, ka atkal ik pa brīdim gribas lēkt ārā un fotografēt. Arī ciemi ir pavisam citādi, kā līdz šim redzēti. Katra māja (precīzāk vārti un viss, cik redzams no ielas) ir ļoti dekoratīvs – ar daudzām dažādām akmens figūrām un ornamentiem. Cik sapratu, katrā mājā iekšā ir savs templis. Ik pa brīdim mūs aizvirza uz citu ceļu, jo kārtējā ciemā notiek kāda ceremonija – vai nu svinības, vai bērēs vai kāzas, bet tad piedalās viss ciems un iela ir slēgta.  Sevišķi krāšņi tiek izgreznoti tempļi (krāsaini ar karogiem, lakatiem, maskām u.t.t.), kuriem ir „dzimšanas diena”, kas tiek svinēta katru gadu. Pa ceļam sastopam sievietes, kas nes uz galvas dažādas smagas lietas. Diemžēl vecumdienās viņām būšot problēmas ar redzi.  Ciemi ir samērā tīri un tajos dzīve ir izteikti nesteidzīga. Visi kaut ko uz centrālās dara – sarunājas, spēlējas, nes ēdienu, iet viens pie otra ciemos – pilnīgs miers un klusums.  Uzbraucam Batukau vulkāna pakājē, kur ir daudz rīsu lauku plantācijas – skati tieši kā pastkartēs. Uz laukiem cītīgi strādā vietējie zemnieki. Izlemjam pastaigāt pa ceļu starp rīsa laukiem. Atkal, klusums, miers, apkārt čivina putni un burbuļo strautiņš. Esam tā aizrāvušies ar baudīšanu, ka attopamies diezgan tālu un jāsāk doties atpakaļ, lai neiestātos nakts. Braucam cauri kalniem uz ezera templi (Ulun Danu Bratan), bet pēc 10km nobraukšanas pret kalnu, ceļš izrādās izskalots un nobrucis – jābrauc atpakaļ. Skaidrs, ka nokļūt līdz templim pa gaismu izredzes ir mazas. Lai tur nokļūtu, ir diezgan augstu jāpaceļas kalnos un sanāk braukt cauri mākoņiem jeb miglu, bet kad tie paliek zem mums, tad atklājās skaidrs debesis ar vulkāniem uz saulrieta fona. Pa pēdējo gaismu paspējam uz ezera templi – nu skaists mākslas darbs uz ūdens. Un arī apkārtne ir ļoti krāšņa ar daudz ziediem un dažādiem veidojumiem. Šeit naudu daiļdārzniekiem žēlojuši nav. 10 minūtēs, kamēr apstaigājam templi, satumst pilnībā un dodamies tālāk uz Munduk ciematiņu. Atkal nobrucis kārtējais ceļš un mums jāmēro apkārtceļš ap 30km pa kalniem. Tas ir ceļš jau ar lielām bedrēm un ļoti stāvi ved lejā no kalna. Ātrums ne vairāk par 10km/h. Beidzot nonākam Munduk ciemā un tur izrādās vietējās dejas. Aizejam apskatīties un var tikai nobrīnīties par vietējo cilvēku atsaucību un vienotību. Deju vieta ir liels, liels angārs, kur sapulcējies viss ciems – gan bērni, gan jaunieši, gan večuki un visi atbalsta uz skatuves notiekošo. Uz skatuves ir divi orķestri (ja tos tā var nosaukt), kas spēlē indonēziešu mūziku un sēž divdesmit vīri, kas ļoti ritmiski un vienoti kustās un dzied. Visi vietējie. Nākamajā priekšnesumā iznāk indonēziešu daiļava – ļoti krāšņi ģērbta un izpilda indonēziešu deju, ka ir kaut kas līdzīgs indiešu vēderdejām ar vēdekli. Tad viņa sāk aicināt uz deju pa vienam vietējam, tiem apsien lakatu un  deja var sākties. Vīrietis lokās ap deju partneri ar lauztām kustībām, kas atgādina „robotu deju”. Tā dejas laikā tiek nomainīti vairāki partneri un skatītāji ar ovācijām sveic vīrus no sava vidus, kurus pazīst kā kaimiņu, brāli, vai kādu citu zināmu ciema iedzīvotāju. Sirsnīgi un vienkārši.

Tropiskie džungļi un ūdenskritumi.

No rīta ieturam brokastīs melno rīsu saldo un dodamies pastaigā pa kalnu takām līdz Melanting un Tanah Barak ūdenskritumiem. Tanah Barak ūdenskritums gāžas ūdens lejā tādā kā klints ielokā, kas viss ir pilnīgi zaļš no dažādiem vīteņaugiem. Ūdens diezgan daudz arī iztvaiko, tā, ka, pietuvojoties ūdenskritumam tu esi jau pilnīgi cauri slapjš. Dodamies pa šauru taku uz nākamo Melanting ūdenskritumu, kas mums liktos stipri šaura, lai pa to ietu, bet ik pa brīdim pretim kāds lavierē ar motorolleru. Vēlāk taka sazarojas un nu jau ir neizbraucama arī motorolleriem. Šķiet, ka šeit kāds ir gājis jau ļoti sen, , jo visa taka gan no augšās, gan apakšas ir diezgan aizaugusi ar tropu augiem.  Sajūta ļoti līdzīga kā Rīgas Zoo terārijā, tikai džungļi apkārt ir daudz biezāki, mitrums lielāks un taka aizaugušāka. Beigās nonākam līdz otram ūdenskritumam, kas ir ļoti skaists un vienlaicīgi slapjš, jo arī tur ceļas augšup daudz miglas/mitruma. Dodamies pa kalnu atpakaļ māju virzienā, bet slapjās drēbēs pārvēršas sviedru slapjumā pirmajos 30m augšup. Apkārt daudz banānu koku, kafijas un kakao krūmu. Esam pilnīgi vieni, bet ik palaikam sastopam kādu suni, kas mūs pavada rejot un nav aizbiedējami, vai kādu vientuļu cilvēku, kas džungļos cērt bambusus vai arī gatavo kādu zaļbarību lopiem. Kad esam galā, kreklus var pilnībā izgriezt. Tālāk dodamies uz Lovinu un pa ceļam iebraucam kafijas plantācijā, kur apskatām un uzzinām, kā tiek ražota slavenā Luwak kafija (kur dzīvnieciņi - civeta apēd kafijas augļus un pēc tam, kad pārstrādā tās tad no „pārstrādātā materiāla” tiek sagatavota īpaši garšīga kafija), kas gan ir arī ļoti dārga (500USD/kg). Pamēģinājām Bali, bet tā nelikās tik garšīga, kā analoģiska taisīta Javā. Tiesa Javā šī kafija nav tīra, bet tā tiek jaukta, lai uzlabotu garšu. Kafijas plantācijā apskatām arī kafijas civetas, kas ir kaut kas pa vidu starp āpsi un kaķi. Tiesa dienas laikā civetas guļ un strādā naktī. Pēc tam tiek dots degustēt gan kafijas, gan tējas un daudzas no tām ir ļoti garšīgas, kādas Latvijā nav gadījies dzert. Tiesa visas ir padārgas. Vēlāk aizdodamies aplūkot kārtējās rīsu lauku plantācijas kur tikko piepildīts ūdens un rīsi vēl neaug – bet kalni skaidri atspīd ūdens baļļās radot pavisam citu dabas ainavu, ka citas rīsu lauku terases. Apstājamies pie Banyan svētā koka, kas ir īpaši vecs koks diametrā ap 30m. Indonēzieši  uzskata, ka šajos vecajos, lielajos koku zaros mitinās mirušo dvēseles.  Vēl pa ceļam uz Lovinu ieskrienam nobaudīt karsto avotu baseinus. Āra temperatūra virs trīsdesmit grādiem un baseini arī silti, bet, iekšā tekošais ūdens, ir karsts. Kādu laiku plunčājamies, bet cik tad ilgi vannā sēdēsi karstā laikā Smile.  Ierodamies bungalo Lovinā, kas nav pie pašās Bali jūras, bet toties ar tik izcili veidotu daiļdārzu un skaistu baseinu, kādu varētu vēlēties daudzi privātmāju īpašnieki. Lai arī te ir izslavētās vientuļās pludmales ar baltajām smiltīm, arī te smilšu tīrība ir tālu tā, kas ir mūsu izpratne par tīrību. Var jau būt, ka pirms desmit gadiem te viss bija tīrs, kluss un vientuļš, bet tagad arī šeit jau ielauzušies tirgotāji un iedzīvotāji.  Protams, līdz Kutas „turistizācijai” vēl tālu. Saule noriet negaisa mākoņos radot skaistas kartiņveidīgas bildes, tikai diemžēl arī jaunais fotoaparāts jau sāk niķoties mitruma dēļ L. Paēdam vakariņas un pa tumsu taustāmies atpakaļ uz savu bungalo un kaut kur neiekrist palīdz daudzie zibeņi pamalē. Sajūtas diezgan biedējošas, bet zibeņi apgaismotajā Bali jūrā ir iespaidīgi.

Lovina, vieta kur nekā nav.

Šodien blakus dzīvojošais Nīderlandiešu pāris pastāstīja, ka bungalo (Sawah Lovina), kur mēs dzīvojam, esot vislabākā apmešanās vieta Bali, jo viens Nīderlandiešu ceļotājs esot apceļojis visu Bali 50 reizes 35.gadu laikā un tas savos ceļojuma aprakstos atzinis šo bungalo par labāko vietu kur palikt Bali. Faktiski bungalo ir tikai 6 istabiņas.

Pa dienu pastaigājām pa Lovinas pludmalēm – nekas nenotiek, puišeli makšķerē, citi snorkelē, kāds tūrists, kāds vietējais. Pa retam kāds kaut ko piedāvā, bet arī ne īpaši bieži. Visi nesteidzīgi dzīvo savu dzīvi. Mēs arī atgriežamies bungalo un mierīgi atpūšamies pie baseina. Vienīgā izklaide, kas šeit tiek piedāvāta, ir delfīnu vērošana.

Deja ar vulkānu.

No rīta nolemjam pamēģināt uz kāpt Batur vulkānā, un sākam braukt gar Bali jūras piekrasti. Pazūd visi tūristi, viesnīcas, tirgotāji un tiešām sākas vientuļas pludmales ar vietējiem ciemiem. Vēlāk nogriežamies augšup kalnos un pa stāvu serpentīnu dodamies vulkāna virzienā. Nonākot Kintamani, skatam paveras vulkāns, kas viens pats slejas pāri lielai, melnai lavas ielejai. Pa vidu melnajai ielejai ir atsevišķas zaļas oāzes, kuras lava ir apliekusi apkārt. Atsevišķās vietās no vulkāna laužas ārā dūmu strūklas, jo vulkāns skaitās aktīvs. Te jau atkal tiek gaidīti tūristi ar tirgotājiem un restorāniem.  Nolemjam nopirkt Salakas. Kaut kā šodien neko nevaram nokaulēt, jo pārdevēja neparko cenu nenolaiž un saka, ka tās nopirkusi tikai par 10 santīmiem lētāk, kā tās grib pārdot mums. Ilgi kaulējamies, un beigās tomēr piekrītam. Tomēr svars mums acīmredzami liekas pa maz. Pārdevēja demonstrē atsvarus un rāda, ka viss ar svariem ir kārtībā. Skaidrs, ka kaut kur ir šmaukšanās, bet nu labi, nopērkam ar’. Braucam lejā uz Batur ezeru, šoferis nepamana biļešu pārdevēju un pabrauc garām. Nu ka tā, tad tā. Pie ezera jau mūs sagaida un aicina „gidi”, kuriem gan īpaši liela nozīme neesot, jo vulkāna virsotne ir saskatāma no jebkuras vietas. Gidi esot ļoti uzbāzīgi, uzstājīgi un principā kalnā vieni paši nevarot tik, ja neizmanto viņu pakalpojumus. Cena svārstoties ap 30-40USD par cilvēku. Neliekamies ne zinis un braucam tik tālāk apkārt vulkānam mēģinot uztrāpīt uz cita ceļa, kas pieved tuvāk vulkānam. Ceļu atrast tā arī neizdodas, un vietējie paskaidro, ka patiesībā nekāda ceļa nav – tas esot tikai motobraucējiem, kas braukā pa vulkānu. Tālāk mēģinām uztrāpīt uz taku no otras puses vulkānam, kas nāk Kintamani. Vietējie saka, ka lai tik ejot augšā vulkānā un nekur jau nepazudīšot. Lietus līst diezgan stipri un, ejot ar plēvēm, sasvīstam diezgan ātri. Pretim nāk liela „siena guba”, bet zem tās paslēpusies zemniece, kas izstiepj roku un kaut ko mums jautā. Tā, ka tanī brīdī ēdam augli, tad nospriežam, ka viņai vajag to. Uzcienājam un viņa priecīga aiziet tālāk. Kāpjam, kāpjam taka paliek aizvien mazāka, mazāka, līdz pavisam pazūd džungļos. Nu, ko, ieraugām lavas straumi pa stāvu nogāzi un kārpāmies pa to augšā. Kad tiekam augšā, paveras varens lavas lauks ar lieliem lavas akmeņiem un kalniem. Lietus mitējies. Tālumā pa lavas laukiem braukā ap 40 motciklistu. Dodamies pāri lavas laukam viņu virzienā, jo viņi ir tieši vulkāna smailes pakājē. Kad nonākam līdz viņiem, tad sākas visādi jautājumi: „Kas jūs tādi?”, „Kāpēc nākat no šīs vulkāna puses?”, „Kur jūsu gids?” u.t.t. Viens izrāda klaju neapmierinātību – pats esot gids un kāpēc mēs neizmantojot gidu u.t.t. Mums vienalga, lai tik burkšķ. Pēc tā, ko esmu redzējis un lasījis, šķiet, ka vulkānā vieglāk būtu tikt sākumā kāpjot pa ieloku un tikai tuvu virsotnei, pagriezties „vulkāna pierē”, bet „gids” saka, ka pa ieloku uzkāpt nevar. Lai arī nemaz nedomājot vulkānu apliekt no otras puses, jo tas esot bīstami. Bet lai kāpjot taisni „pierē”, kas gan esot grūts ceļš. Nonākam līdz krāterim, kas ir pašā smailes pakājē un sieva nolemj palikt tur un pēdējo smailes gājienu neveikt. Labi dodos augšup viens. Pirmos 200m kāpt normāli, tad kalns kļūst arvien stāvāks un stāvāks, kore, pa kuru kāpju, arvien šaurāka. Beigās kalns ir tik stāvs, ka nākas kāpt principā rāpus. Kore ir ap 1-2m plata, bet izliekta, un abās pusēs ir krāteri. Nonāku (uzrāpoju) līdz vietai, kur kore ir pārlūzusi un ar lielām grūtībām tieku tai pāri. Bail paliek iedomāties, kā tikšu atpakaļ, bet tik cīnos uz priekšu. Sieva lejā jau ir pārvērtusies par mazu punktiņu. Apavi ik pa brīdim piebirst ar vulkāniskajiem akmeņiem. Kad apsēžos izkratīt apavus, paliek nelabi. Stāvums tāds, ka sēžot uz zemes, mierīgi var noripot lejā un beigas ir skaidras. Vēl rāpoju kādus 50m augšup, bet secinu, ka vulkāns no šīs puses lēzenāks nekļūst un sperot (rāpojot) ik soli es riskēju ar dzīvību. Sāk pārņemt bailes, jo pats vulkāna gals ir miglā tīts un saprotu, ka pa miglu rāpties lejā būtu pašnāvība. Lietus arī var uznāk jebkurā brīdī. Saprotu, ka šoreiz vulkāns ir uzvarējis un griežos atpakaļ. Nokāpt nav iespējams rāpus (kā rāpos augšā), jo ir jāredz iedobes, kur likt kāju. Viens solis garām un Tu krīti pa nogāzi lejā. Nākas šļūkt uz dibena un uzmanīgi taustīties pēc cietākiem iežiem. Ik pa laikam vulkāniskie ieži zem kājām aizbirst nebūtībā. Kad nonāku līdz kores lauztajai vietai, mēģinu kaut kā nolīst, bet lavas gabals, kas tur stāvēja, aizlido lejā, krāterī. Labi, ka droši nekāpu tam virsū. Pāris minūtes pamocījies, tieku tam pāri. Nu ja jau tai vietai tiku pāri, tad gan jau lejā tikšu un bailes sāk rimties. Laimīgs nonāku līdz sievai pēc 40 minūšu cīņas. Dodamies lejā. Tā, kā pa to pašu lavas nogāzi būtu grūti kāpt, izlemjam doties pa izžuvušu lavas upi. Dodamies, dodamies, upe iegraužas dziļi zemē un uz augstajiem upes krastiem ir džungļi. Dodamies tik tālāk. Upe kļūst šaurāka, līdz beidzot – kā tad upe beidzas ar 30m augstu „ūdenskritumu”. Pa upes krastiem augšā uzrāpties nav iespējams, tāpēc nākas doties pa upi atpakaļ kalnā. Beidzot nonākam līdz lavas nogāzei, pa kuru kāpām augšup. Sieva saka, ja nezinātu, ka mēs pa šejieni kāpām augšā, tad lejā nekāptu – pārāk stāvs. Man jau tās gan tagad  liekas „bērnu spēlītes”.  Laimīgi beidzot esam galā pēc vairāk kā trīs stundu cīņas.  Bikses, rokas, krekls cauri slapji un melni no vulkāna.

Braucam tālāk uz Ubud.  Ubudā nolemjam aiziet uz nakts deju priekšnesumu pilī. Uzvedums zem zvaigžņotajām naksnīgajām debesīm tiešām ir krāšņs. Tērpi ir neiedomājami skaisti. Tiesa pati deja manā izpratnē ir vairāk mīcīšanās puspietupienā kopā ar plaukstu un izvalbītu acu bolīšanu. Katra deja arī pagara - vairāk kā 10 minūtes. Beigās jau apnīk, jo nekas jau deju kustībās īpaši nemainās un arī muzikālais pavadījums, šķiet dzīvo „savu dzīvi”, kam nav nekāda sakara ar dejas ritmu. Labi, lai būtu – neko nesaprotu no mākslas. Lai nu kā nenožēloju nevienu dolāru no 8UUSD biļetes, jo priekšnesums tomēr krāšņs un redzēt to ir vērts.

Pērtiķu templis.

Ubuda pārsteidz ar savu atšķirību no Kutas, jo te ir nenormāli daudz tūristu un attiecīgi arī tirgotāji ar savām bodītēm ir ļoti daudz. Taču, atšķirībā no Kutas, neviens necenšas par katru cenu nopārdot savu preci ar uzrunāšanu un dīkšanu. Šķiet, ka vienīgi taksometru vadītāji ir „nākuši no Kutas”. To ir ļoti daudz un viņi visu laiku uzrunā. Toties bodītēs var ieiet un ar interesi papētīt preci un arī sakarīgi nopirkt. Ap pusdienlaiku aizdevāmies uz pērtiķu templi. Kaut kur iepriekš biju lasījis, ka vajagot nopirkt zemesriekstus, lai būtu ko pērtiķus uzcienāt, jo pie ieejas viss maksās 10 reizes dārgāk. Tā arī izdarām, bet pie ieejas ir uzraksts, ka pērtiķus ar zemesriekstiem barot nedrīkst. Labi, ieejam iekšā un domājam, ka vienu sauju riekstu iedosim. Tikko sieva ieliek roku somā un izvelk zemesriekstus sažņaugtus plaukstā, tā uzreiz 5 pērtiķi ir klāt (nu ļoti acīgi) un lec pa drēbēm augšā. Sieva spiegdama izmet zemesriekstus zemē, bet pērtiķi jau uzlēkuši uz pleca un mēģina atlauzt savilkto dūri. Sieva izmet visus zemesriekstus, lai pērtiķi liktu mierā. Tiesa pērtiķi uzlec ļoti maigi un pieskaras tā, ka nekādi skrāpējumi no viņiem nepaliek. Tūlīt gan klāt arī uzraugs un aizrāda par zemesriekstiem. Tālāk pavērojām, ka tie draiskojās ap ūdens bedri, krizdami tajā iekšā un viens otru dzenādami pa kokiem. Pērtiķu ir ļoti daudz un ir arī tikko dzimuši pērtiķēni – nu ļoti mīlīgi. Tomēr iespaidīgākais ir liels, liels vecs Banyan koks. Tam ir ļoti garas stīgas un kopā ar pērtiķiem rada īstu džungļu iespaidu.  Tālāk dodamies pastaigu takā pa rīsa laukiem un tikko esam nogājuši no Ubudas centrālās ielas, tā apkārt pilnīgs klusums ar atsevišķiem zemniekiem, kas apstrādā rīsu laukus un vadā rīsu maisus.  Turpat, starp laukiem ir arī viņu mājeles, ap kurām dauzās bērni. Nu ļoti ainaviska taka, kas vijas starp rīsu laukiem un ir palmu ieskauta. Taka ir tik šaura, ka pa to var paiet viens gājējs, vai pabraukt viens skūteris. Ik pa brīdim dažos novāktos rīsa laukos pārpalikumus knābā lieli pīļu bari. Rīsu lauki atrodas uz kalna muguras, kas ir aptuveni 300m plats, un abās pusēs ir ļoti dziļas gravas, aiz kurām atkal ir nākamās kalnu muguras. Tāpēc nekādi netiekam gudri, no kurienes pa kalna muguru lejā tek strauti, apūdeņodami rīsa laukus (precīzāk kā strauti gadās daudz augstāk par upēm, kas tek pa grāvām un kāpēc tie nenotek uz sāniem lejā gravās). Jo vairāk skatāmies, jo saprotam, ka visa apūdeņošanas sistēmā ir it kā primitīvi, bet vienlaicīgi ļoti gudri uztaisīta – tā, ka katram laukam tiek nepieciešamais daudzums ūdens, bet pārējais tiek pārdalīts zemāk esošajiem laukiem. Ejot tālāk, sāk pārsteigt lielās, modernās mājas rīsu lauku vidū, kur kāds savā rīsa lauka zemē ir uzcēlis māju un vairs neaudzē rīsus. Lieki runāt, ka nekāda piebraucamā ceļa mājām nav. Ir tikai taciņa, par kuru tad arī kaut kādā nesaprotamā veidā  atgādāti visi bloki un celtniecības materiāli. Ejam tālāk, līdz beidzot pārsteidz viens „luksusa villu komplekss”, kas kalna vidū, uz rīsa laika nogāzes, ir uzcēlis villu pāri visai kalna mugurai viena rīsa lauka platumā. Izrādās Honkongas investors. Smieklīgi izskatās rīsa lauka nogāze ar ūdeņainu rīsa lauku pieiet pie pašas villas sienas. Otrā pusē villai tieši tāpat turpinās rīsa lauki tālāk uz leju pa kalnu. Domājams, ka gadsimtiem veidotā rīsu kalna apūdeņošanas sistēma ir izjaukta, bet nu ja tāds ir biznesmeņa projekts, tad acīmredzot arī ir klienti, kas vēlas dzīvot šādā villā rīsa nogāzes vidū. No otras puses, apkārt ir klusums un ir skaisti skati, tikai sastāvējies rīsu lauku ūdens tomēr nav no tiem smaržīgākajiem sabiedrotajiem. Redzam, ka šādas villas jau ir vairākās vietās un droši vien nākotnē rīsu nogāze tiks aizbūvēta līdzīgi kā Latvijas lauksaimnieciskās zemes.

Templis jūrā.

No rīta dodamies apskatīt Ubudas pili, kur gan izrādās neko daudz nevar redzēt – tikai priekšpagalmu un vēl vienu pagalmu. Pa ceļam paskatāmies vietējo „dziesmu svētkus”. Nu labi, ne tik lielus, kā mūsējie, bet centrālajā stadionā iesoļo daudzi orķestri un dejotāji. Viss gan rada diezgan haotisku iespaidu, jo, šķiet, tur neviens neko speciāli nesagatavojas – soļo barā, kaut kur apstājas. Tad atskrien kāds „virsvadītājs” un liek kaut kā pārkārtoties. Tad kādi sāk spēlēt un citi dejot, bet nevarētu teikt, ka sanāk ļoti sinhroni. Tas nekas, pašiem prieks un skatītāji arī daudz.

Vēlāk aizdodamies uz vietējo putnu un reptiļu parku. Biļetes izrādās dārgākā atrakcija visā Indonēzijas ceļojumā – 26USD/cilvēkam. Protams, vietējiem biļete ir divreiz lētāka, bet tā ir visur – ir cenas tūristiem un vietējiem (50% lētākas). Lai arī biļetes ir padārgās, bet putni tiešām ir daudz un krāsaini. Putnu parks ir iekārtots vairākos līmeņos ar ūdenskritumiem un tiltiņiem – tā, ka ir iespēja atrasties blakus putniem, kas uzlidojuši koku galotnēs. Tiesa arī putni jau sen pieraduši pie cilvēkiem un ļauj sev pieiet pavisam klāt. Sajūta kā būtu dabā pie putniem, jo liela daļa tāpat laidelējās kokos (principā ļoti lielās apjumtās teritorijās) un nav iesprostoti būros. Tiesa pašas Bali salas putni ir tikai pelēki, brūni un balti. Pārsvarā visi krāsainie putni dzīvo citās Indonēzijas salās. Reptiļi arī ir ļoti daudz. Arī trīs un četrmetrīgi krokodili atrodas aiz pusmetrīgas sētiņas, un liekas, ka tiem varētu pat pieskarties. Mūsu Rīgas ZOO terārijs, salīdzinot ir smieklīgi mazs.

Pēcpusdienā mēģinām paspēt uz Tanah Loh tempļa saulrietu, kas uzcelts uz saliņas Indijas okeānā. Līdz šim nevienu dienu nav izdevies redzēt ne klasisku saulrietu, ne saullēktu, jo katru reizi tieši pamali ir aizklājuši mākoņi un saule parādās jau augstu virs horizonta. Lai arī tuvojas vakars un saule spīd pilnībā, tomēr, nonākot pie tempļa, redzam, ka arī šoreiz saule nepazudīs aiz horizonta, bet jau laicīgi ienirs mākoņos. Nu ko, templis ar bangojošo okeānu apkārt un savu sakoptību arī ir ļoti skaists pat bez saulrieta, ko arī pierāda nenormālie „saulrieta vērotāju” pūļi ap templi. Šķiet, ka šī ir apmeklētākā tūristu vieta Bali pēc tūristu skaita vienuviet. Pie tempļa ir apskatāmas arī strīpainās ūdensčūskas, kas ir ļoti mierīgas. Tā nu templis izrādās skaists nobeigums Indonēzijas apmeklējumam.

 

zaksis
Nav tiešsaistē
Kopš: 09/02/2011
Ziņas: 4668
Manīts: pirms 3 st

Apraksts, super, tā arī nesapru, cik 1 pers tas maksā....

Dunduri
Nav tiešsaistē
Kopš: 26/05/2010
Ziņas: 730
Manīts: pirms 9 st

Nu ļoti sulīgs stāsts!

cik ilgi kopā salās tika pavadīts un kā tika rezervētas guļvietas - Netā iepriekš vai uz vietas meklēts? Un cik maksā tāda Bali villa?

overexpose
Nav tiešsaistē
Kopš: 28/03/2009
Ziņas: 52
Manīts: pirms 15 ned

Paldies par rakstu un sveiciens no satiktajiem latviešiem Lovinas pludmalē Wink Sanāca atsvaidzināt saviļņojošās sajūtas pēc naksnīgā kāpienā Batur kalnā Smile Mums pasakainas villas izmaksāja ~160-190 USD ar brokastīm, kas izmantojamas 6 cilvēkiem, rezervējot iepriekš. Pieļauju, ka uz vietas var dabūt arī lētāk.

P.S. Ilmis, cerams Jums ar fotoaparātiem viss kārtībā un būs iespēja apskatīt arī kādu foto Smile

Coletya
Lietotāja Coletya attēls
Nav tiešsaistē
Kopš: 24/03/2013
Ziņas: 657
Manīts: pirms 26 ned
Kur: CPH

Ar tām villām ir tā, ka jūlijā un augustā cenas kudiš augšā.

Ja gribas kaut ko lētu sarunāt, var pameklēt Facebook 'Bali Accommodation' Grupas (piem. https://www.facebook.com/groups/231171780241689/ ). Daudz dažādu piedāvājumu. Te arī http://review.it/accommodation

ievisija
Nav tiešsaistē
Kopš: 10/03/2013
Ziņas: 785
Manīts: pirms 19 min

Izlasīju daļu no garā apraksta un cik interesanti lasīt cita pieredzi par vietām, kur paši esam bijuši un kur pieredze diezgan ievērojami atšķiras (piemēram, ar Dubajas taksometriem vispār nekādu problēmu nebija, vienmēr pirms brauciena noprasījām, cik apmēram maksās līdz norādītajai vietai un pat par pusstundu ilgu braucienu nesamaksājām vairāk par 4 latiem pēc skaitītāja), apraksts par Bali arī ļāva vēlreiz atgriezties ceļojuma atmiņās.

Ilmis
Nav tiešsaistē
Kopš: 08/02/2011
Ziņas: 226
Manīts: pirms 6 st

Abi fotoaparāti atdzīvojās pēc atgriešanās no mājās no mitruma. Attiecībā uz Dubajas takšīem - braucām vēl ar vairākiem takšiem un tur nebija pilnīgi nekādu problēmu, tā tas vienkārši bija nejaušs gadījums, kas tomēr mieles par pilsētu atstāja. Kopā viss brauciens ar visiem pārlidojumiem bija 15 sienas (+ 1 diena atcelta reisa dēļ). Attiecībā uz "villām" - tas bija vairāk mans apzīmējums skaistām sakoptām viesnīcām/bungalo ar plašiem dārziem, bet ne villu klasiskā izpratnē, jo maksimālā cena par naktsmītni bija 35LVL (pārsvarā 16 - 25LVL). It kā nebiju plānojis kaut ko rezervēt, bet tomēr divas dienas pirms izbraukšanas sarezervēju viesnīcas visās vietās. Jā, iespējams, ka uz vietas varētu dabūt naktsmītnes lētāk (cena gan var pamainīties no rīta un vakarā - skat. augšā), bet meklēšana uz vietas patērētu daudz laika.

Attiecībā uz izmaksām viss kopā (diviem cilvēkiem):

 

Lidojums ar viesnīcu Varšavā

Rīga – Varšava  - Rīga

~300EUR

Lidojums

Varšava – Dubaja - Jakarta

620LVL

Lidostu nodokļi jāmaksā Jakartā

 

30USD

Lidojumi

Jakarta – Jogjakarta – Denpasara - Jakarta

240USD

Lidostu nodokļi jāmaksā lidostās

Jakarta – Jogjakarta – Denpasara - Jakarta

48USD

Indonēzijas vīza

 

50USD

Auto īre ar šoferi 5USD/stundā 3 dienas

Java

110USD

Auto īre ar šoferi ar šofera naksņošanu  2 dienas

Bali

91USD

Auto īre ar šoferi

Bali

55USD

Viesnīcas

 

355USD

 

 

 

 

Subtotal

~1359LVL

 

 

 

Dubajas vīza

 

127USD

Viesnīca Dubajā

 

20LVL

Raftings + pazemes upes brauciens

 

14USD

Kalna kāpšana

 

4USD

Saullēkta tūre Borobodur

 

46USD

Brauciens pa vulkānu ar džipu

 

25USD

Tempļu apmeklējumi

Java

   ~40USD

Sultāna pilis

 

~12USD

Tempļu apmeklējumi

Bali

~25USD

Deju priekšnesums

 

16USD

Bali putnu un reptīļu parks

 

56USD

 

 

 

 

Subtotal

~217LVL

 

 

 

Ēšana vidēji 15USD

 

~200USD

Dažādas izmaksas

 

~100USD

 

 

 

 

Subtotal

~162LVL

 

Total 2 cilvēkiem

~ 1740

 

erixniko24
Nav tiešsaistē
Kopš: 04/09/2010
Ziņas: 125
Manīts: pirms 1 d

Jautājums.

Kur jūs sameklējāt tās auto īres ar soferi. Caur kautkādiem saitiem. Vai uz ielas kur ????

 

Paldies jau iepriekš.

muerto
Lietotāja muerto attēls
Nav tiešsaistē
Kopš: 24/01/2011
Ziņas: 160
Manīts: pirms 1 gads

Uz ielas!

Ilmis
Nav tiešsaistē
Kopš: 08/02/2011
Ziņas: 226
Manīts: pirms 6 st

Vienu šoferi rezervējām caur http://www.baliislandcarrental.com/, otru šoferi sarunājām to, ko atsūtījā viesnīca kā transfēra šoferi.

Mūsu šoferu tiešie kontakti Javā iploer [at] yahoo [dot] com - ļoti zinošs un labi runā angliski (vienīgais mīnuss - savi komisijas veikalu "stiķi" (skat. rakstā)), Bali saglabājies tikai telefons +6281339098219 - arī labs, ļoti atsaucīgs, lai gan ne tik labi runā angliski, bet toties absolūti nekur nemēģina ievilkt "savās komisiju interesēs"

Jā var meklēt uz ielas. Tomēr man tas likās risks, jo

1) pārsvarā visi, kas uzrunāja uz ielas, runāja ļoti sliktā angļu valodā, bet tomēr gribējās tādu, kas var pie reizes daudz ko izstāstīt par Indonēziju, saprast, ko tieši mēs gribam un aizvest uz vietām, ko standarta tūristiem nepiedāvā

2) man likās riskanti atstāt mantas ar šoferi, ko pirmo dienu esi saticis, kamēr paši devāmies dažādās aktivitātēs (tomēr vairāk uzticētos iepriekš rezervētiem, kur tad attiecīgi varētu pēc tam kaut kā meklēt "galus"). Lai gan vismaz Bali salā viņi uzskata, ka neviens nevienam neko nenozags karmas dēļ. 

3) tā cenu sarunāšana uz ielas vienmēr ir slidena, jo cena pēc izrādīties pavisam cita "objektīvu iemeslu" dēļ

PS Informācijai - šoferi visur paši maksā stāvvietas

Coletya
Lietotāja Coletya attēls
Nav tiešsaistē
Kopš: 24/03/2013
Ziņas: 657
Manīts: pirms 26 ned
Kur: CPH

Protams, jākaulējas. Smile

overexpose
Nav tiešsaistē
Kopš: 28/03/2009
Ziņas: 52
Manīts: pirms 15 ned

Mēs pēc ceļakājas biedres ieteikuma Bali izmantojām šoferi Wayan http://balidriverguide.org/, tiešām foršs un zinošs un viesmīlīgs, izrādīja gan savas mājas, fermu, plantāciju un aicināja piedalīties sava ciema ceremonijā.  Tā kā viņš bija strādājis arī ārpus savas valsts, angliski runāja ļoti labi un mācēja apieties ar eiropiešiem, atšķirībā no pārējiem uzbāzīgajiem šoferiem, ko nācās sastapt :) 

ievisija
Nav tiešsaistē
Kopš: 10/03/2013
Ziņas: 785
Manīts: pirms 19 min

Runājot par vārdiem, atcerējos šo

http://en.wikipedia.org/wiki/Balinese_name

Mūsu šoferis Bali arī bija Wayan, tur katrā ģimenē vismaz viens tāds, tādēļ pēc vārda vien nevarēs šoferi meklēt

overexpose
Nav tiešsaistē
Kopš: 28/03/2009
Ziņas: 52
Manīts: pirms 15 ned

Tāpat kā Ketuti, tāpēc arī norādīju linku Smile

Joziks
Lietotāja Joziks attēls
Nav tiešsaistē
Kopš: 11/06/2009
Ziņas: 408
Manīts: pirms 4 st

Šis bija aprakstīts grāmatā "ĒD, LŪDZIES, MĪLI" arī. Izlasīju pirms braucu uz Bali un notaujāju savam Wayanam arī. Viņš izstāstīja daudz par tradīcijām un ieradumiem.

Es šoferi atradu caur tripadvisor. Tāpat arī naktsmājas savā Bali - Malaizijas tripā sāku meklēt vispirms tur, vadoties pēc atsauksmēm.

 

muerto
Lietotāja muerto attēls
Nav tiešsaistē
Kopš: 24/01/2011
Ziņas: 160
Manīts: pirms 1 gads

Bali nav problēmu atrast taxistu 45-50$ dienā. Noskatiet uz ielas angliski runājošu koptu taksistu ar jaunu minivenu un sarunājiet divu dienu Bali tūri piesolot 90,-$, bet vienojoties ar taksistu par konkrētiem apskates objektiem(katram taxistam mašīnā ir lieliska laminēta karte). Bali taxistiem, kā papildus peļņas avots ir ievest jūs pusdienās. Ja nav vēlmes pusdienot taxista piedāvātajā vietā, uzreiz piesoliet dzeramnaudu. Bali lai apskatītu visus galvenos apskates objektus pietiek ar 2 dienām. Biju apmeties Nusa Dua rajonā un uzskatu, ka tūroperātoru pakalpojumus lietderīgi izmantot daivinga cienītājiem vai citiem ceļojumiem saistītiem ar jūras izbraucieniem.

Coletya
Lietotāja Coletya attēls
Nav tiešsaistē
Kopš: 24/03/2013
Ziņas: 657
Manīts: pirms 26 ned
Kur: CPH

Lielāka iespēja uzzināt kaut ko par balinēziešu tradīcijām ja ņem taksistu ar tiem iepriekšminētajiem raksturīgajiem vārdiem.

Ja gadās kāds cits, visticamāk ir no Javas, un tie nezin neko, tik pelnās. Smile

Dancis
Nav tiešsaistē
Kopš: 03/06/2012
Ziņas: 42
Manīts: pirms 1 ned

Sveiki ceļotāji!

mazliet paceļu šo tēmu. plānojam braukt novembra beigās. ielidojam Bali un atpakaļ no Jakartas. vēl sīki neesmu pētījusi kur ko darīt, bet plāns aptuvenais ir Bali, tad aizbraukt līdz Gili, tad caur Java un uz Jakartu. variet ieteikt ko un kā labāk skatīt un kur noteikti nē. esam ceļotāji un piedzīvojumu meklētāji - noteikti  ne pludmalē zvelnētāji vai gulētāji skaistā bungalow pie baseina.

Paldies jau iepriekš!

Coletya
Lietotāja Coletya attēls
Nav tiešsaistē
Kopš: 24/03/2013
Ziņas: 657
Manīts: pirms 26 ned
Kur: CPH

Gili max 2 dienas. Bez zvilnēšanas un snorkelēšanas nav īpaši vairāk ko darīt.

Bali tempļus var iečekot, ja labi sataisās var Mt. Agung vai Batur uzkāpt. Uz Kintamani, Uluwatu, Tanahlot gan jau noteikti. Ap Petang kkur bijām siltajos ūdeņos peldēties. Sanur pludmalē (vietējo galā) forši varēja ar kayakiem vizināties pa lēto. Ļoti tālu varēja aizairēties un jūraszvaigznes meklēt. Ja gribas nirt, iesaku tikai Ziemeļu daļā. Dienvidos viss piemēslots un slikta redzamība. Jimbaran var zivis baudīt. Kaut kā tā par Bali. Javu nezzz

Ilmis
Nav tiešsaistē
Kopš: 08/02/2011
Ziņas: 226
Manīts: pirms 6 st

Bali bija skaisti, izņemot Kuta beach. Taču lai vai kā, visvairāk tieši palicis atmiņā ir Jogjokartas rajons Javā ar Borboduras templi saullēktā un Merapi vulkānu.

bepino
Nav tiešsaistē
Kopš: 30/01/2013
Ziņas: 243
Manīts: pirms 24 min

Javā, Borobudur templis, Phanbaram templis, Merapi vulkāns. Tas viss lidojot uz Dzodzakartu un ap to ir apskatams

VS_Addict
Tiešsaistē
Kopš: 11/06/2009
Ziņas: 25
Manīts: pirms 3 min

Tā kā apskatītas abas salas, tad varu teikt, ka tās ir ļoti atšķirīgas gan labā, gan ne tik labā nozīmē. 

Bali, kā jau minēja, Kuta ir jāizlaiž (nepatīkama vieta), bet jābrauc uzreiz uz Ubudu, kur par ļoti labu cenu var apmesties skaistās vietās ar stāstu, brīnišķīgu ainavu. Apmeklēt, piemēram, māksl.Blanco muzeju, izbraukt dienas braucienā ar velosipēdu tikai no kalna (organizēts brauciens) caur vietējiem ciematiem, rīsu laukiem ar iekļautām ēdienreizēm. Gili salās var uzturēties arī līdz 3 dienām, kopējai noskaņas izbaudīšanai apmeklēt vismaz 2 salas (Trawangan un kādu mazāko salu). Lai saprastu salas piedāvājumu, tā ir jāizstaigā visa. Uz vietas tur tiek piedāvāti snorkelēšanas braucieni un niršana, tās ir galvenās izklaides. 

Javas salā ir vērts veltīt dienu Ijen vulkānam un sēra raktuvēm, kur, lai tiktu līdz pašai sēru ieguves vietai nāksies kāpt un iet kādas stundas, bet skati un pieredze būs tā vērta. Ieteicami speciālie apavi, kam zole neslīd, lai atpakaļceļš nepārvērstos par mazām mocībām Grin

Otrs ieteicamais apskates objekts no manas puses būs arī aktīvais Bromo vulkāns, turpat netālu no Ijen, arī tiek piedāvātas visas iespējamās komplektāciju tūres (saullēkts, pastaiga gar krāteri utt). 

Kā jau te minēja citi, Yogyakarta ir vērts apskatīt, jo tā ir pietiekami autentiska, kā arī civilizēta, jo netālais Borobodur ir Javas "nauda mašīna". Tiek reklamēta un piedāvāta saullēkta tūre, lai redzētu tālumā esošo Borobudur templi, bet šo ieteiktu izlaist, jo būtībā tas templis redzams tikai maijā vai jūnija, pārējā laikā nebūs redzams praktiski nekas. Pa ceļam uz vulkāniem var apskatīt Solo, kas slavena ar tekstilapstrādi.

Jakartā ir vērts apskatīt tikai galveno laukumu un padzert kafiju 200 gadus vecajā Batavia Cafe, kas ir mantojums no koloniālā laika.