Šis bija pirmais pašu plānotais ceļojums ārpus Eiropas un brīžiem vēlmes pārsniedza varēšanu, jo nogurums tomēr dara savu. Pavasarī Finnair cenu kļūdas ietvaros tika iegādātas biļetes uz Ziemassvētku un Jaungada laiku RIX-HEL-HKG un NRT-HEL-RIX, kas vienam cilvēkam izmaksāja 216 eiro. Tā kā lielpilsētas mūs neuzrunā, tad plāns bija pa vidu doties uz Filipīnām, bet (ne)drošības situācija mūs sabiedēja. Nākošais variants bija Japāna, bet tomēr gribējās vairāk saulītes un siltuma. Līdz nepilnus 2 mēnešus pirms ceļojuma uzdūros iikaunieces ceļojuma aprakstam (http://www.celakaja.lv/forumi/kajakosana-palau) par kajakošanu Palau (paldies viņai par to) un āķis bija lūpā. Šeit arī visa ekonomija beidzās, jo Palau nav lēts prieks un palicis nedaudz vairāk kā mēnesis, lai sarezervētu naktsmītnes, nopirktu trūkstošos lidojumus un visu pārējo saplānotu, ņemot vērā, ka tas ir arī maciņam nelabvēlīgais svētku periods.

22.decembra rītā ielidojam Honkongā, nokārtojam formalitātes, nopērkam Octopus kartes un dodamies meklēt autobusu līdz Tung Chung, tālāk metro dzeltenā līnija līdz Hong Kong stacijai, pārejam turpat pa pazemi uz centrālo staciju no kurienes metro zilā līnija līdz North Point, kur atrodas mūsu viesnīca turpmākajām 2 naktīm. Grand View Hotel izrādās atrodas zivju un arī citu lietu tirdziņa vidū. Tiekam pierunāti nopirkt brokastis viesnīcā, jo tad varēšot mums iedot numuriņu augstākā stāvā, par brokastīm nebija vērts maksāt (26 eiro par divām dienām divām personām), bet pēdējais – 28.stāvs bija ok, jo līdz augšai nenonāca ielas trokšņi un smakas. Kopumā viesnīca sen nav piedzīvojusi renovāciju un 85 eiro par nakti, bez brokastīm šķita pārāk dārgi samaksāts. Tad nu atstājam koferus un dodamies izpētīt apkārtni un paēst pusdienas, netālu atrodas krastmala un kuģīšu piestātne. Ēst nolemjam doties uz Tim Ho Wan, kas kaut kad esot ieguvis 1 Mišelīna zvaigzni, cilvēku daudz, bet ārā nav jāgaida. Ēdiens garšīgs un nav arī dārgi pa 10-15 eiro divatā var labi paēst. Maksāt var tikai skaidrā naudā.

Dodamies atpakaļ uz viesnīcu nedaudz atpūsties un vakarā ir plāns ar kuģīti no North Point doties uz Kowloon un no turienes skatīties gaismu šovu uz debesskrāpjiem. Diemžēl nočammājamies un pēdējais kuģītis aizbrauc mums gar degunu, tad nu steidzamies uz metro un dodamies uz Hong Kong staciju, lai vismaz no otras puses kaut ko redzētu.

Nākamajā dienā nolemjam, ka tomēr jāpavizinās ar kuģīti un dodamies no North Point uz Kowloon, biļete maksā 7,5 HK$. Nedaudz pastaigājam pa krastmalu Kowloon pusē un dodamies uz metro, lai brauktu atpakaļ uz Hong Kong salu, jo plānā ir Victoria Peak. Stundas laikā izstāvam rindas, un ņemot vērā Lincas ieteikumu sēžam vagoniņā labajā (iekāpšanas) pusē pie loga. Augšā mūs sagaida šādi zēni ar “Zvaniņš skan” melodiju.

Biļeti pirkām komplekso pa 90 HK$, kur iekļauts turp un atpakaļ ceļš un ieeja skatu laukumā. Pēc tam dodamies uz Edward Youde Aviary - putnu māju. Gribētos arī lielo Budu redzēt, bet tā kā tas ir pārāk tālu, tad atliekam citai reizei. Uz viesnīcu dodamies ar divstāvīgo tramvaju, iekāpt izdodas gan tikai kādā trešajā, jo iepriekšējos vienkārši nav vietas. Vakariņojam Tim Ho Wan, nedaudz atpūta un gulēt. Honkonga mums labāk patika tumsā.

No rīta pieceļamies tā pavēlāk, bet brokastīs vēl paspējam. Izčekojamies un dodamies ar metro uz Hong Kong staciju. Tā kā atkal esam nočammājušies, tad nolemjam braukt ar ekspresi un uzreiz tikt vaļā no koferiem un somām, tādēļ izmantojam iespēju iečekoties un nodot somas turpat Hong Kong stacijā un tālāk dodamies ar Airport Express uz lidostu. Secinam, ka ekspreša ātrums (vien dažas pieturvietas) un komforts ir piemaksātās naudas vērts.

Lai nokļūtu Palau mums priekšā 3 lidojumi (tiešo reisu no Honkongas nav un ar vienu pārsēšanos mūsu datumos maksāja dārgāk kā no Eiropas lidojot). Pirmais lidojums ir uz Manilu ar Cathay Pacific, ko iegādājos par aviosiem. Sākotnēji bija pieejams tikai lidojums, kur būtu 3 stundas starp nākošo nesavienoto reisu no Manilas, tā kā pa vidu vēl bija termināļu maiņa un biju lasījusi, ka 3 stundas ir minimums, kas vajadzīgs tranzītam Manilas lidostā, ja viss iet gludi, tad gribējās tomēr garāku savienojuma laiku un man paveicās, jo pēc kāda laika parādījās pieejamas dažas vietas premium economy klasē, un nu jau mums bija 6 stundas līdz nākošajam lidojumam. Kāpjot iekšā lidmašīnā mums tika samainītas iekāpšanas kartes un izrādījās, ka jaunās vietas ir biznesa klasē, bijām ļoti priecīgi un palika pat žēl, ka lidojums ilga vien nedaudz virs 2 stundām. Nākošais lidojums bija no Manilas uz Guamu, kas iekļāvās kombinācijā: MNL-GUM-ROR un ROR-GUM-NRT viss pirkts vienā biļetē. Lidojumi ar United Airlines. Vienam cilvēkam šāda biļete maksāja 700 eiro, pērkot laicīgāk noteikti ir lētāk. Neesmu pārliecināta vai ar 3 stundām būtu pieticis tranzītam. Manilas lidostā, šķiet, piedzīvojām tik daudz drošības kontroles kā visos lidojumos kopā ņemot, tai skaitā gan rakāšanos pa nododamo bagāžu un pirms iekāpšanas arī rokas bagāžas izkrāmēšanu. Par laimi atņemts gan nekas netika, tikai kabatas lukturīti bija jāpārliek rokas bagāžā.

Guamā ielidojām ap 4 no rīta un nododamo bagāžu nācās pašiem paņemt, jo nākošais lidojums uz Palau bija tikai vakarā un līdz galam nevarēja iečekot. Ap 8 no rīta mums izdevās tikt vaļā no bagāžas, negribīgi, bet tomēr iečekoja somas vakara lidojumam. Miegs nāca, bet visu dienu lidostā nīkt negribējās. Prātīgākais droši vien būtu izīrēt mašīnu un pabraukāt pa salu, bet mēs jutāmies pārāk saguruši, lai vadītu auto svešā vietā. Tādēļ paņēmām taksi līdz Ypao Beach Park (dārgs prieks - 25$ par 5 kilometriem). Aizstaigājām pa pludmali gandrīz līdz līča otrai pusei, pa ceļam redzot dažus makšķerniekus, kas krastmalā kaut ko meklēja.

Pastaigājām pa tiem dažiem veikaliem, kas bija vaļā, jo laukā kļuva nedaudz par siltu priekš mums. 25.decembris Guamā ir oficiāla brīvdiena un daudzas vietas bija slēgtas. Devāmies atpakaļ ar taksi (nu jau pa 20$) uz lidostu un gulšņājām tur līdz lidojumam.

Palau ieradāmies pēc deviņiem vakarā, nekādu transportu uz viesnīcu nebijām rezervējuši, bet starp sagaidītājiem ieraudzījām mūsu viesnīcas pārstāvi, kurš sagaidīja citus viesus, busiņā diemžēl vietas mums vairs nebija, bet šoferis teica, ja esam ar mieru 20 min pagaidīt, tad atbrauks mums pakaļ. Pēc 30-40 minūtēm bijām viesnīcā Palau hotel. Transfērs maksāja 25$. Viesnīcu varu rekomendēt arī citiem, atrodas pašā centrā pretī viens lielais veikals, blakus otrs. Svaigi renovēta, tīra, personāls jauks, brokastis iekļautas. Cena iekļaujot visus nodokļus apmēram 100$ par nakti. Nesezonā varbūt lētāk. Sarunājam, ka vakardienas šoferis, kurš pa dienām esot taksists, mūs no rīta uz 10:00 aizgādās pie Paddling Palau un dodamies gulēt.

Nākošajā rītā pēc nelielas maldīšanās esam klāt, izrādās viņi nesen ir pārvākušies un šī būs vieta, kur notiks viss, kas ir saistīts ar kajakošanu, kas ir ilgāka par vienu dienu. Nākotnē plānoti arī izbraucieni ar senajām koka kanoe laivām, varējām klātienē pavērot kā šīs kanoe top. Paddling Palau izvēlējāmies balstoties uz iikaunieces pieredzi un arī pagooglējot, izskatījās, ka viņiem ir vislielākā pieredze tieši ar kajakošanu. Mūsu dubultais okeāna kajaks maksāja 80$ dienā, kopā par 5 dienām 400$ no kuriem bija jāsamaksā 200$ depozīts. Mani gan mulsināja veids kā šī apmaksa bija jāveic, respektīvi jāaizsūta maksājumu kartes dati e-pastā. Tad nu šim mērķim Revolut izveidoju virtuālo karti, kuru pēc tam, kad nauda tik noņemta, bloķēju. Tikšanās laikā Rons (Paddling Palau šefs un cilvēks, kurš jau 25 gadus ņemas ar kajakošanas lietām, dabas aizsardzību utt.) parādīja mūsu kajaku, kurš iegādāts vien oktobrī. Izstāstīja visu ko mums vajadzētu zināt kajakojot tai skaitā, ka jāuzmanās no kāju, īpaši pēdu savainojumiem, jo šajā klimatā un pastāvīgā slapjumā infekcija būs klāt viens un divi. Pārrunājām maršrutu, pirmajā dienā, ja gribējām sākt no Kororas līdz Ulong salai mums būtu jāairē 8 stundas no vietas. Skaidrs, ka ar mūsu pieredzes neesamību un fiziskajām spējām tas ir nereāli. Tā kā nākošajā rītā kajakošanu uzsāks arī kāds pāris kopā ar gidu un viņi sāks no Ulong salas, tad mums tiek piedāvāts transfērs kopā ar viņiem, tikai mūs izsēdinātu pusceļā. Transfērs maksāja 100$ no cilvēka, tātad par mums abiem 200$ transfērs līdz Tarzan bay. Pamanījām, ka rēķins amerikāņu pārim ir virs 2000$ par 4 dienām, bet viņiem bija katram savs kajaks, transfēri, gids visām dienām un gan jau vēl kaut kas. Gala punktam mums arī bija 2 varianti vai nu Peleliu un valdības laiva no turienes uz Kororu vai Carp sala un Carp Island Resort transfērs, lai mazāk airēšanas ņēmām Carp salu. Transfērs no turienes maksāja 50$ par personu un 15$ par kajaku. Vēl no Paddling Palau var īrēt snorkeļus 10$ dienā vienam, un kempingošanai nepieciešamo komplektu 45$ par nakti. Mēs gan šo visu ņēmām līdzi. Pēc tikšanās mums tiek iedotas kartes un ūdensnecaurlaidīgās somas, un Rona palīdze Reencely mūs aizved līdz viesnīcai pa ceļam iebraucot pie reindžeriem atļaujas nopirkt (50$ no cilvēka). Tālāk dodamies iegādāties vietējo SIM karti, jo it kā Rock islands vietām esot zona un mums ir svarīgi kaut 3 vārdos sazināties ar mājiniekiem. Sākumā tante pārbauda vai mūsu telefonā vispār viņu karte darbojas, nokārtojam formalitātes (bez pases pie priekšapmaksas SIM kartes netikt) un samaksājam 25$ no kuriem 10$ ir tērējamais kredīts. Vēlāk testējot vai viss strādā izrādās nevaram nosūtīt SMS uz Latviju, ejam atpakaļ uz PNCC, tur tante paziņo, ka no šīs kartes vispār nav iespējams nosūtīt SMS uz Eiropu, nu neko darīt, pazvanīt vismaz varam, vēlāk gan arī SMS aizgāja, kas bija par problēmu sākumā nav ne jausmas. No LV uz Palau numuru gan varēja tikai no Tele2 piezvanīt.. Pēc tam dodamies uz veikalu iepirkt ūdeni, vēl šo to no pārtikas, (pamatēdienreizes mums bija Trek&Eat, izmēģinājām arī Jimmy Joy pulveri, tas gan mums ne visai garšoja) un dažus sīkumus. Piekrāmējuši pilnus ratus, domājām kā to visu dabūsim uz viesnīcu, lai arī tā ir turpat pretējā ielas pusē. Šī problēma atrisinājās pati no sevis, jo ir darbinieki, kuri pie maksāšanas saliek visu maisiņos un ja daudz iepirkumu tad ar ratiem aizstumj līdz mašīnai, puisis visus mūsu pirkumus sakrāmē ratos un jautā, kur ir mūsu mašīna? Atbildam, ka nav, jo dzīvojam tepat pretī viesnīcā. “Ok, no problem” un stūrē ratus pāri ielai uz viesnīcu, reģistratūras meitenes nosmaidīja vien, kad viņš iebrauca ar ratiem iekšā, bet puisis palīdzēja mums vēl visu sanest uz 3.stāva numuriņu. Vēl atlicis nopirkt spirtu mūsu Esbit plītiņai, lai tiekam pie karsta ūdens, īstenībā ar šo vajadzēja sākt, jo apstaigājot tuvākos Rona nosauktos veikalos tāda lieta nav dabūjama, palicis vēl viens veikals, kurš atrodas tā patālāk, iepriekšējā veikalā apjautājamies kurā virzienā mums jādodas uz šo veikalu, tur laipni izstāsta, kur tas atrodas, tad paskatās pulkstenī un pasaka, ka ir jau pieci un šajā laikā tas veikals taisās ciet. Diez kas nav, bet vēl varam mēģināt sameklēt iikaunieces pieminēto spirtoto dziru, pirms tam gan nolemjam piezvanīt Ronam, viņš atbild, ka tieši šodien esot tajā veikalā nopircis kanniņu priekš viņu plītiņām un varēšot mums pārdot kādu pudeli. Par šo samaksājām 15$, rezultātā tikām pie trīs “MSR fuel bottle”, izlietojām gan tikai pusi no vienas pudeles. Kad nu viss kajakošanai vajadzīgais salikts IKEA maisos, bet nevajadzīgais koferos, dodamies vakariņās uz Rock Island Cafe.

27. decembrī ceļamies laicīgi. 7:45 paredzēts mūs savākt no viesnīcas, līdz tam vēl paspējam pabrokastot, izčekoties un atstāt glabāšanā koferus ar pārējām mūsu mantām, jo pēc kajakošanas vēl vienu nakti paliksim šajā pat viesnīcā. Piestātnē sagaidām otru pāri ar gidu, visi kajaki jau ir salikti motorlaivā un pēc 40 min brauciena esam Tarzan bay. Mūsu plāns izskatās šādi:

Amerikāņu pāris dodas snorkelēt, viņiem plānā ir 4 dienu kajakošana un makšķerēšana kopā ar gidu, pirmo nakti mums sanāks nakšņot vienā vietā. Tikmēr gids ar laivas vadītāju izceļ mūsu kajaku, palīdz sakrāmēt mantas, parāda kā stūrēt kajaku, un dod citus padomus. Par stūrēšanu bija atbildīgs vīrs, viņš sēdēja aizmugurē. Stūre ļoti noderēja, jo straumes un viļņi brīžiem mēdza sagriezt kajaku nepareizā virzienā un stūrēt tikai ar airiem būtu visai gūti. Pēc plāna mums būtu jāsnorkelē turpat Tarzan bay, bet tā kā nebijām pārliecināti cik ātri mums ies ar airēšanu, nolēmām labāk pamazām doties uz nakšņošanas vietu un tad skatīties kā būs ar snorkelēšanu. Grūtāk gāja mums pielāgoties, lai airētu reizē, bet nu beigās jau kaut kā izdevās. Nākošais ko pēc Tarzan bay mums vajadzēja apskatīt bija mīksto koraļļu arka, bet laikam bijām pārāk aizrāvušies ar kajaka apgūšanu un airēšanu, ka palaidām garām. Tālāk sekoja Kekerei Toi – mazais kanāls, kuru mēs tālumā redzējām kā spraugu starp salām. Airēt līdz tam sanāca pa atklātāku ūdeni, nevarētu teikt, ka bija lieli viļņi, citās vietās bija lielāki, bet jūras slimība mani piemeklēja tieši šajā posmā. Šajā brīdī ienāca prātā Paddling Palau moto: “Paddle or die” jāsaka, ka airēšana arī mani glāba, kamēr rokas kustējās un skatiens koncentrēts uz kādu punktu tālumā tikmēr jāvemj nebij. Kaut kā tā arī aizairējām līdz Klo Toi pludmalītei, kur atpūsties un atgūties. Šeit pavadījām krietnu laiciņu, vīrs uzēda, es arī mēģināju, bet kaut kā garšas izjūta bija sabojājusies. Piedzīvojām tropisko lietusgāzi – divreiz. Vēl šajā vietā esot līdz potītēm ūdenī, kaut kas koda kājās, bet tā īsti saprast kas tas/tie bija neizdevās, jo viļņi skalojās kopā ar smiltīm un redzēt neko nevarēja. Iebrienot dziļāk ūdenī, kā arī krastā viss bija kārtībā. Šeit prom taisoties arī redzējām pirmo haizivs bērnu.

Tālāk bija jāšķērso liels atklāta ūdens posms ar lieliem viļņiem un kajaka svārki labi noderēja. Pēc tam gar Ulong salas malu airējām līdz salas galam, kur bija diezgan gara, skaista pludmale ar ierīkotu nometni.

Ieradāmies ap trijiem pēcpusdienā, kad pēdējās dienas tūres devās projām, satikām atkal amerikāņu pāri, kuri ar gidu devās izpētīt citas pludmales, kamēr vēl gaišs. Nopriecājāmies, ka esam palikuši divatā, ja neskaita žurkas, gaiļus un vistas, kuri šķiet ir ielāgojuši laikus, kad dienas tūristi dodas prom un nāk meklēt ēdamo.

Atlikušo laiku snorkelējām, uzcēlām telti, paēdām, noskalojāmies - bijām paņēmuši līdzi solāro dušu, izmantojām gan to tikai sākumā pēc tam šķita ērtāk vienkārši no pudeles aplaistīties, ūdens mums bija pietiekami, pat par daudz, jo vienu 5 litru pudeli mums vēl Makss (amerikāņu gids) atdeva. Vēl viņš iedeva mums 2 lāpas un šķidrumu priekš tām, īstenībā likās patīkamāk, ja pa nakti ir kāda gaismiņa. Gids mums arī lika izvilkt kajaku vairāk krastā un atgādināja, ka pārējās vietās arī kajakam jābūt krietnu gabaliņu uz sauszemes. Kā arī, ka tukšās plastmasas ūdens pudeles varot atstāt nometnēs pie grila, mēs gan novērojām, ka dienas tūru gidi savāc tikai lielās 5 litru pudeles, tādēļ atstājām tikai tās. Saule rietēja ap sešiem vakarā un gulēt gājām ap septiņiem, astoņiem. No rīta cēlāmies ap sešiem kopā ar sauli, bet kamēr paēdām brokastis, sapakojāmies parasti jau bija gandrīz astoņi.

Šajā dienā mums plānā ir uzrāpties salas virsotnē un pēc tam izpētīt Ulong salas apkārti un pārējās pludmales. Ar gida ziņu gan mainām secību un sākumā dodamies uz pludmalēm, jo rīta pusē ir bēgums, mazāk motorlaivu un mierīgāks ūdens.

Pēc tam atgriežamies savā nometnē, paēdam pusdienas un dodamies uz salas virsotni, kur esot senais ciemats un akmens krāvumu terase no kuras paveras jauks skats uz apkārtni no augšas. Realitātē sanāk gana stāva rāpšanās turoties pie virvēm un virsotnē akmens krāvumu siena ir, bet skata gan diemžēl vairs nav, viss aizaudzis. Bet vismaz telefonam ir zona - veselas 2 strīpiņas. Ulong sala arī bija vienīgā vieta, kur bija pārklājums, bet arī ne nometnē, bija jāpaairē nost no krasta vai jārāpjas virsotnē.

Šo nakti mums arī plānots palikt Ulong salas nometnē. Amerikāņi jau no rīta ir devušies projām, dienas tūres jau arī taisās prom, nopriecājamies, ka šonakt būsim divi vien nometnē, pēc stundām divām gan prieks noplaka, jo pirms paša saulrieta ieradās vairākas laivas ar tūristiem no tālumā stāvoša kuģa, sāka gatavot vakariņas un dzīvojās pāris stundas, kamēr mums jau galīgi nāca miegs, bet nevarējām telti uzcelt, jo gribējām likt to zem nojumes, pa naktīm mēdza līt un tad mums būtu jāliek virsējā kārta teltij, bet tas arī nozīmē, ka būtu pavisam karsti. Šajā nometnē gan neko klusa gulēšana nebija, jo norietot saulei, uz nojumes bleķa jumta sāka regulāri krist, pēc skaņas: nu vismaz kokosrieksti, bet realitātē, kā paskaidroja gids iepriekšējā vakarā, tie bija kastaņa izmēra augļi, kas garšo augļu sikspārņiem (fruit bats) un viņi tad arī bija tie, kas meta tos lejā.

No rīta cenšamies iztaisīties ātrāk, bet tāpat kad sākam airēt ir jau 7:30. Šodien jāairē daudz. Atpakaļ gar visu Ulong salu, piestājām Turtle bay, pasnorkelēt, bruņurupučus gan diemžēl neieraugām. Tālāk jāšķērso grūtais atklātā ūdens posms, piestājam atpūsties Klo Toi pludmalē, tālāk airējam līdz mazajam kanālam, šo visu mēs jau bijām airējuši ceļā uz Ulong. Maza atpūta nelielā pludmalītē, kas tikai pie bēguma parādās un pēdējais posms līdz Ngchus beach, kur mums ir nometne, esam klāt diez gan laicīgi - ap kādiem diviem. Līst lietus, tūristi taisās prom, bet vietējiem lietus netraucē. Mēs uzēdam un nolemjam sameklēt nogrimušo Japāņu lidmašīnas vraku.. Kā labs orientieris vraka atrašanai ir pretējās puses klints sienā esošs caurums. Nedaudz gan esam vīlušies, jo redzama tikai lidmašīnas astes daļa.  Gandrīz pie paša nometnes krasta ir daudz visādas interesantas zivtiņas, jo tur ir arī spēcīga straume. Šajā nometnē ir 2 nojumes, viena ar dēļu platformu teltij, otra bez. Atbrīvojusies ir nojume ar dēļu paaugstinājumu, tad nu mēs sākam tur iekārtoties.

Kad telts uzslieta, palikuši esam divatā, saule norietējusi, ēdam vakariņas un redzam tuvojamies gaismiņu pa ūdeni, sākumā domājām varbūt reindžeri, bet nē izrādās bariņš vietējo ar motorlaivu (reindžerus tā arī vispār nesatikām visā kajakošanas laikā). Vietējie paziņo, ka esot šeit visu rezervējuši uz 4 dienām un viņiem vajagot tieši šo nojumi, lai mēs pārceļoties uz otru un sāk krāmēt savas alus kastes virsū mūsu mantām. Neko darīt, sapīkuši pārvācamies uz otru, labi vēl ka bija otra, jo lietus tā arī nebija pārstājis līt.

Nebijām sajūsmā arī par ģeneratora darbināšanu visu nakti, bet nu žurkas vismaz nenāca.

No rīta gan atvainojās, ka viss tā sanācis, nu nekas, mēs esam gatavi doties tālāk. Pēc neilgas airēšanas esam pie pirmās mazās atpūtas pludmales, ūdenī līst snorkelēt īsti vēl negribas, tādēļ airējam tālāk skatīties milzu gliemenes, ieraudzījuši Giant Clam beach, nolemjam sākumā aizairēt ar kajaku līdz vietai kur vajadzētu būt gliemenēm un tad snorkelēt, bet ūdens ir tik dzidrs, ka gliemenes arī no kajaka var ideāli redzēt.

Nākošais plāna punkts ir brīnumu kanāls (wonder channel), brīdī kad esam tur, kursē diez gan daudz motorlaivas, palieli viļņi un straume, kā arī nevaram līdz galam noorientēties, kur tad īsti varētu izkāpt no kajaka, visur šķiet pārāk dziļš, lai pēc tam atpakaļ ierāptos, fiziski aktīvākiem cilvēkiem šī droši vien nebūtu problēma. Dodamies uz Cycad lake, šī vieta bija viena no manām mīļākajām, pirms ezera ūdens krāsa ir izteikti zila, bet tālāk ezerā vairāk zaļgana. Ne velti ezeru sauc par cikāžu ezeru, jo tās te var dzirdēt labi kopā ar putnu ķērkšanu un svilpošanu. Slīdam ar kajaku pa ezeru un ir absolūta miera sajūta.

Tālāk dodamies uz Kingfisher beach, pirms tam izpeldot cauri arkai. Šajā pludmalītē dzīvojāmies diez gan ilgi, paēdām pusdienas, snorkelējām, pažāvējām drēbes un man pat izdevās atvērt kokosriekstu, vienkārši gan tas nav, bet bija labs. Šeit arī no pludmales kādu brīdi varēja vērot kā haizivs bērns peld pa seklo ūdeni tuvumā krastam. Ūdens līmenis sāk celties un pludmales zemes strēlīte paliek arvien mazāka, tādēļ dodamies uz mūsu pēdējo nakšņošanas vietu. Viļņi ir palieli un piebraucot pie krasta, kāpjot ārā, mūsu kajaku apgāž uz sāniem un pielej pusi ar ūdeni. Babelomekang (2 dog beach) ir liela nojume zem kuras ir pat 2 platformas gulēšanai. Mierīgi iekārtojamies un sagaidām saulrietu, šeit mūs neviens netraucē, kopš ierašanās esam vienīgie cilvēki.

Neliels mīnusiņš šai nometnei gan ir sarkanās skudras, kuras mājo satrūdējušajos soliņu dēļos un pamanās pat teltī ielīst. Vistas un žurkas ir visās nometnēs un droši vien tieši dēļ tūristiem, žurkas ir vairumā ap nometnēm, jo dienas tūristi mēdz nesavākt visus savus atkritumus un ēdiena atliekas. Šajā nometnē šķiet bija atstāts kaut kas no ēdiena tā pavairāk maisiņos uz grilla, jo pa nakti tur vesels žurku klans ņēmās, nobildēt gan visas neizdevās, jo uzspīdinot gaismu, daļa metas bēgt.

Pienākusi mūsu pēdējā kajakošanas diena, no vienas puses esam priecīgi, jo drīz būsim civilizācijā ar dušu un citiem labumiem, no otras ir žēl visu šo skaistumu pamest. Šodien pirmā snorkelēšanas vieta (Pirate’s Hollow Marine lake) ir netālu - mūsu salas otrā pusē. Vienīgi tur var nokļūt tikai iepeldot pa mazu caurumu un kajaks jāatstāj šai pusē, tad nu šo izlaižam.

Airējam uz Long beach, piestājam nedaudz pastaigājam, bet nekas īpašāks kā citās pludmalēs nelikās vai arī nebija pareizais ūdens līmenis. Pēdējā pietura pirms Carp salas ir Jackson’s beach, piestājam apēst pa proteīna batoniņam, bet ilgi neuzkavējamies, jo šī nometne ir krietni apdzīvota - teltis saceltas pa visu perimetru. Uz Carp salu sākumā airējam uz tās aizmuguri, lai pēc tam varētu gar salu airēt tai apkārt un nokļūt vietā kur atrodas Carp Island Resort. Plānu īsti realizēt neizdevās, jo bija liels bēgums un tuvumā salai bija pārāk sekls, lai varētu airēt. Kādu brīdi pat vienkārši gājām un kajaku vilkām līdzi.

Galā bijām jau ap kādiem vienpadsmitiem, bet laiva uz Kororu būs 15:00. Šeit izdarījām kļūdu nesasmērējoties ar sauļošanās krēmu un pa tām dažām stundām ēnā, pamatīgi apdegām. Tā kā bijām pārāk ātri ieradušies, sākām nožēlot, ka izlaidām snorkelēšanu caur caurumu. Izkrāmējām kajaku, paēdām pusdienas un laiskojāmies gaidot transfēra laivu.

Cilvēku uz salas bija daudz un ik pa laikam atbrauca un aizbrauca tūristu laivas nirt vai ekskursijās. Uz Kororu ar mums devās vēl 2 vācieši un stundas laikā bijām klāt. Tur mūs sagaidīja Paddling Palau pārstāvji, paņēma kartes, ūdensdrošās somas un aizveda mūs līdz viesnīcai, kur mēs pa taisno devāmies uz dušu. Vēlāk aizgājām vakariņās atkal uz Rock Island Cafe, nogurums bija tik liels, ka Jauno gadu nolēmām sagaidīt pēc Latvijas laika un gājām gulēt, jo pēc saulrieta jau nāca miegs. No šī miega režīma bija pagrūti atradināties pat jau mājās esot, kā saule norietēja tā ļoti nāca miegs.

Dažas piezīmes par kajakošanu:

Kā jau iikauniece bija minējusi, tad google kartēs vairākās vietās nav atzīmēti ne tikai čupčiki(mazās apaļās saliņas), bet nav arī pat lielas salas:

Kopējais kajakošanas maršruts izskatījās šādi (ļoti precīzi gan diemžēl nav, jo vīra nopirktais GPS gadžets dažbrīd pārāk reti saglabājis atrašanās vietu un daži punkti savienoti pa taisno). Kopā noairējām ap 60 km, ja GPS nemelo.

Skaistuma iemūžināšanai līdzi bija spoguļkamera un telefoni, viens no tiem ūdensizturīgs ar domu pafilmēt zem ūdens, pēc pirmās dienas gan izrādījās, ka telefons nemaz tik ūdensdrošs nav un nobeidzās. Ar fotografēšanas mākslu drīzāk esam uz Jūs, tādēļ auto režīmā knipsējām visu, kas piesaistīja uzmanību.

Airēt vieglāk bija, kad debesis apmācās, bet skati skaistāki saulē. Lai arī līdzi bija ūdensdrošās somas, atkritumu maisi tik un tā noderēja, jo arī somās mitrums tiek iekšā. Gaisā ir ļoti augsts mitruma līmenis tāpēc drēbes un citas mantas izžāvēt gandrīz neiespējami.

Sagatavojušies bijām diez gan labi, nekas nepietrūka, pāri gan šis tas palika. Līdzi ņēmām: telts, piepūšami matrači, spilveni, pumpis, kokvilnas palagi – kā ieliktņi guļammaisam – šie noderēja, plānie guļammaisi gan nē, jo bija par karstu, sauļošanās krēmi, aptieciņa, dvieļi(ātri žūstošie), lukturīši – labāki tiešām uz pieres liekamie, striķis kur drēbes žāvēt, Esbit spirta plītiņa komplektā ar katliņu un pannu/vāku un vēja aizsargs plītiņai. Bļodas/krūzes ar vāku, galda piederumi, higiēnas lietas, rezerves USB akumulatori (powerbank), pirkstiņbaterijas lukturīšiem, saules panelis (nevajadzēja, pietika ar rezerves akumulatoriem), lietus jakas noderēja, 2 maiņas drēbes kajakam, 2 sauszemei, jaka un plānās garās bikses - nevajadzēja. Cepures, ūdensčības (plikām kājām labāk nestaigāt, ūdenī asi koraļļi, uz zemes gliemežvāki un citi sīkumi, man zem nojumes pēdā iedūrās pamatīga asaka), snorkeļi, solārā duša, kompass, cimdi airēšanai – mums noderēja plānie velocimdi bez pirkstiem. Odu sveces, odus gan pāris tik redzējām, bet mazās kodīgās mušiņas bija, šeit gan lielāka jēga no lāpām kā mūsu odu svecēm. Papīra dvielis, šķiltavas, atkritumu maisi, pārtika –Trek&Eat, aplejamas brokastu putras, roltoni, maize, tunča konservi, zemesriekstu sviests, žāvēti augļi, proteīna batoniņi, Jimmy Joy pulveris (palika neizlietots). Ūdens - 8 pieclitru pudeles un 4 divlitru. Dokumenti un skaidra nauda.

Gulēt mierīgi var arī guļamtīklos, nebūs tik karsti un vietu mazāk aizņem. Mēs izvēlējāmies telti, jo vīram neērti guļamtīklā gulēt, bet man bija bailes, ka žurkas pārāk tuvu man tiks.

Civilizācijā (Palau Hotel) mostamies ar saullēktu, sapakojam mantas, novēlam mājiniekiem laimīgu Jauno gadu un dodamies uz Enterprise autoīres kantori - vienīgo, kas strādā 1.javārī. Izrādās arī auto ir tikai viens, bez nekādām izvēles iespējām. Ņemam ciet, jo variantu jau nav, lidojam prom 2 naktī, līdz tam  mantas kaut kur jāliek un lielo Babeldaob salu redzēt gribas. Tiekam pie Nissan Rogue ar stūri mums ierastajā pusē. Cena par dienu 75$, ņēmām arī 0 pašrisku klāt pa 26$, otreiz laikam neņemtu, jo tas ir spēkā tikai tad, ja ir policijas atzinums, līdz ar to ja kāds, piemēram, pie veikala apskrāpē auto durvis un tu nepamani, tad tāpat ir jāmaksā par skādi. Vēl tika bloķēta drošības nauda 200$ apmērā. Dodamies uz viesnīcu izčekoties, Palau hotel pie reģistrēšanās ir jāsamaksā 50$ drošības nauda, čekojoties laukā, tiek pārbaudīts numuriņš, ja neko neesi sabojājis vai “aizņēmies” tad nauda tiek atdota. Visu maksāt labāk skaidrā naudā, jo ar karti viņiem 5% komisija. Apmeklējam dažus suvenīru veikaliņus, lielie veikali šajā dienā nestrādā un dodamies uz Babeldaob salu, pirmais apskates objekts ir Airai vīriešu māja, neviena cilvēka nav, mierīgi visu apstaigājam un sabildējam. Pēc tam no ceļa noknipsējām japāņu komunikācijas centru, viss kas varētu tur būt skatāms likās tāpat labi redzams no auto, tāpēc daudz laika šai vietai neveltījām. Dodamies lūkot iespaidīgāko Palau ēku – Kapitoliju, uz mazās valsts fona tāda tā tiešām ir un redzama jau pa gabalu.

Sākumā šķiet, ka esam šeit vienīgie cilvēki, bet paejot otrā pusē notiek dziedāšanas nodarbība bērniem vai kas tamlīdzīgs. Esam šeit dienas vidū, bet interesanti varētu būt arī pēc saulrieta, jo apkārtne un Kapitolijs izskatās krietni izrotāti ir pat vairākas improvizētās egles. Nākošais pieturas punkts ir akmens monolīti, 5$ ieeja, sejas kādiem 2 akmeņiem izdevās saskatīt pārējie šķita nekas vairāk kā parasti akmeņi. Skats tālumā uz okeānu bija tīri jauks, bet nākošajā objektā tomēr labāks un šķita, ka šeit vismaz ir vērts maksāt tos 5$. Japāņu vecā bāka atrodas pašā salas galā, pēc ieejas samaksāšanas vēl jāuzbrauc stāvākā kalniņā, tur ir iespēja novietot auto, vairāki galdi ar soliem un skati uz vairākām pusēm. Nelielas kāpnes ved uz pašu bāku, no tās gan drupas vien palikušas, bet ir tālskatis par brīvu.

Tālāk dodamies uz Ngardmau ūdenskritumu, 10$ ieeja un dodamies lejā, mini viensliedes dzelzsceļš izskatās, ka krietnu laiku jau izgājis no ierindas, jo sliede vietām jau ieaugusi džungļos un daži koki sakrituši pāri. Taka uz ūdenskritumu sastāv no trepēm, neliela posma ar vecajām raktuvju dzelzsceļa sliedēm, upes gultnes un iekarama tiltiņa, laikam ne pārāk sen lijis lietus, jo taka vietām diez gan dubļaina. Pie ūdenskrituma esam vienīgie cilvēki un protams žurkas un gaiļi ir arī te, jo ir jau krietna pēcpusdiena un ap galdiņiem mētājās pārtikas drupatas. Atpakaļ vairs neiet tik raiti, jo visu laiku ir kāpiens kalnā, bet nu pieveicam to un svaigs kokosrieksts ar salmiņu ir pašā laikā (2$). Ūdenskritums bija ļoti skaists un kāpiens noteikti tā vērts.

Ierodas kompānija ar ķīniešu tūristiem, bet viņus iekšā vairs nelaiž, jo ir jau gandrīz slēgšanas laiks un visiem apmeklētājiem tiek pierakstīts laiks cikos atgriežas no ūdenskrituma. Lēnā garā dodamies uz Kororu pa otru salas pusi, pa ceļam sagaidot saulrietu.

Paēdam vakariņas, sāk nākt miegs, pabraukājam turpat pa Kororu un Malakal salu, bet pa tumsu neko pārāk interesantu neredzējām. Uzpildām degvielu un dodamies uz lidostu. Labi, ka to izdarījām jau Kororā (benzīntanka darba laiks līdz 10pm), jo pie lidostas benzīntanks strādā tikai līdz 8pm. Paguļam mašīnā, jo nakts paies lidojot.  Karsti gan, vispār kajakojot karstums tā nejutās, ne uz ūdens, ne nometnēs. Atdodam mašīnu 23:00, pastāvam rindā uz bagāžas nodošanu, lidojums uz Guamu, tur 1,5h tranzītam. Paveicās, ka ielidojām pusstundu ātrāk, jo arī tranzītā ir jāiet publiskajā zonā caur drošības kontrolēm, tāpēc varam to izdarīt bez stresa, jo bija diezgan lielas rindas.

Naritas lidostā esam pirms 10 no rīta. Nododam koferus glabāšanā. Nopērkam biļetes turp-atpakaļ uz Tokiju ar Narita Express (N’EX), ja atpakaļ ceļš ir 2 nedēļu laikā, tad šāda biļete maksā 4000 jēnas, šī nav lētākā opcija, bet ātrākā un ērtākā gan. Vēl nopērkam Suica kartes, lai pārvietotos pa Tokiju. Mūsu viesnīca (Comfort Hotel Tokyo Higashi Kanda) atrodas Kanda rajonā un maksā aptuveni 60 eiro par nakti. Viesnīca nesen atvērusies, viss jauns, tīrs, patīkams, brokastis iekļautas, arī rajons ļoti kluss un mierīgs, Tokyo stacija ir 2 pieturu attālumā un citi apskates objekti ar nav tālu. Nedaudz atpūšamies un dodamies uz Shibuya, šķērsojam slaveno krustojumu, kuru vienā reizē mēdz pārriet vairāki simti cilvēku. Sameklējam Genki sushi, par kuru biju lasījusi labas atsauksmes, lai iemēģinātu tradicionālo suši bāru ar slīdošo lenti. Laukā stāv bariņš cilvēku un gaida. Kārtība šeit tāda, ka sākumā jāiet iekšā pierakstīt sarakstā savu vārdu un personu skaitu un tad iet ārā gaidīt, kad izsauks. Kopumā iespaids nav labākais, ļoti steidzīgi, izvēle maza un apmeklētāji ir tikai tūristi. Tālāk dodamies uz Shimbashi staciju, lai no turienes pārsēstos uz  Yurakimone automatizēto vilcienu un dotos uz Odaiba mākslīgo salu līci. Nedaudz paskatāmies promenādi, bet ir ļoti auksti, laiks Tokijā ir tāds pats kā Latvijā un mums nav tik siltu drēbju līdzi, lai daudz pa lauku staigātu, dodamies uz Mega Web, kas ir kaut kas līdzīgs motormuzejam un iepirkšanās centram kopā. Izstaigājušies, dodamies atpakaļ uz viesnīcu un gulēt.

No rīta paēdam brokastis un izčekojamies, prātīgāk būtu bijis palikt arī otru nakti šajā pat viesnīcā, bet vairs neko, viesnīca pēdējai naktij ir rezervēta Narita pilsētā, lai būtu tuvāk lidostai, lai gan reiss mums tikai pirms 12 dienā, būtu mierīgi visu paspējuši arī paliekot Tokijā. Pirmais uz kurieni šodien dodamies ir Asakusa rajons un tur esošo Asakusa Culture and Tourism Center, tur no pēdējā, laikam, 8.stāva var redzēt Nakamise-dori – iepirkšanās ielu, Sensoji templi un Asakusa shrine no augšas par brīvu.

No citas puses redzams arī Tokyo Skytree, naudas un laika taupīšanas dēļ uz to gan nedodamies. Izejam iepirkšanās ieliņu, ļoti interesanti, lai gan cilvēku ir ļoti daudz un pie tempļa pat īsti tikt nevar, jo Jaunā gada pirmajās dienās japāņi dodas uz tempļiem lūgties veiksmi, veselību, drošību utt. Šo gada pirmo tempļa apmeklējumu sauc hatsumoude un tas ir ļoti svarīgs notikums japāņu dzīvē katru gadu.

Tālāk dodamies uz Akihabara elektronikas kvartālu, neko gan nenopērkam, bet interesanti pastaigāt, šeit arī atrodam jauku suši bāru – Magurobito, atrodas Yodoboshi iepirkšanās centra 8 stāvā. Šis mums patīk daudz labāk par iepriekšējā dienā apmeklēto: garšīgi suši, jauka atmosfēra. Cenas tāpat kā iepriekšējā suši bārā, pēc šķīvīša krāsas.

Tālāk plānā sagādāt suvenīrus mājiniekiem. Japāņu saldumi un sake pieaugušajiem nebūtu problēma, bet vēlamies bērniem kaut ko no apģērba nopirkt. Sagooglējam (šim mērķim labi noder izliktie jaunākie iPad), ka lielāks bērnu veikals atrodas Odaiba rajonā, kur mēs jau bijām iepriekšējā vakarā. Veikals saucās Nishimatsuya un piedāvājumā ir viss sākot no dzimšanas līdz skolai. Cenu un kvalitātes līmeni varētu pielīdzināt Eiropas H&M vai C&A, mēs gan arī nemeklējām zīda kimono, bet ikdienas kleitiņas meitenēm un šeit izvēle patīkami pārsteidza visdažādāko modeļu kleitas, svārki un kas man īpaši patika liela izvēla svārkiem, kas patiesībā ir šortsvārki vai šorti kas izskatās pēc svārkiem (nezinu kā pareizi nosaukt) un svārki kas iestrādāti pie legingiem. Cenas vidēji 7-10 eiro par kleitiņu vai svārkiem. Iepirkušies dodamies atpakaļ uz Shimbasi staciju tālāk uz Tokyo staciju un no turienes uz Naritas pilsētu ar N’EX, te gan ir jāskatās, jo ne visi N’EX vilcieni piestāj Naritā, daudzi šo pieturu izlaiž un apstājas tikai lidostā. Sameklējam viesnīcu (Richmond Hotel Narita) par nakti ~ 65 eiro, pati viesnīca nedaudz novecojusi, bet iekļautas labas brokastis un transfēra buss uz lidostu. Kopumā par Tokiju palika ļoti labs iespaids, viss sakopts, cilvēki laipni, pieklājīgi un smaidīgi, noteikti gribētu atgriezties kādā pavasarī un paceļot vairāk pa Japānu. Ļoti ērti stacijās ir “coin locker”,  iespēja dzērienu automātos dabūt siltu tēju un wc podi ar pulti ar likās tīri forši. No rīta 10 minūšu laikā esam lidostā, savācam savus koferus no bagāžas glabātuves un atgriežam Suica kartes. Visas lidostas procedūras un lidojumi norit bez aizķeršanās un vakarā esam Latvijā, pārguruši, bet priecīgi un gandarīti par mūsu jauko ceļojumu.