Mans brauciens uz Hamburgu nedēļas nogalē aprīļa sākumā notika ar mērķi apmeklēt koncertu 2017. gadā atvērtajā Elbas filharmonijā (Elbephilharmonie). Visplašāk pazīstama ar to, ka šo koncertzāli cēla vairāk nekā desmit gadus un izmaksāja aptuveni 800 miljonus eiro (sākotnēji plānoto 250 miljonu vietā; Dienvidu tilta tipa projektus naski īsteno visā pasaulē), kā arī tādēļ, ka Elbas filharmonija skaitoties viena no pasaulē labākajām koncertzālēm, vismaz no akustiskā viedokļa. Lai arī man nav muzikālā dzirde, klasiskā mūzikas patīk un ļoti gribējās gan dzirdēt, kā jaunajā zālē skan, gan aplūkot pašu ēku. Un arī Hamburga patīk.

Biļetes uz koncertiem Elbas filharmonijas lielajā zālē iegādāties nav viegli un to darīju aplam laicīgi - gandrīz gadu iepriekš. Biļetes uz nākamo sezonu sāk pārdot iepriekšējā gada jūnijā, lai arī uz atsevišķiem pasākumiem ir izņēmumi. Arī iegādes process nebija vienkāršs, jo vispirms jāpaveicas loterijā – biļešu kārotāju loks ir pārāk liels. Uz nelielu daļu koncertu darbojas princips – kurš pirms pagrābs, tam paveiksies. Kopumā pieteicos sešu koncertu loterijām (neko nelaimēju), bet uzsmaidīja laime iegādāties biļetes uz koncertu martā. Šīs biļetes tika pilnībā pārdotas nepilnas stundas laikā, kopš tika palaistas tirdzniecībā, turklāt serveris bija lēns un bieži kārās. Cenas ir sākot no 30-70 eiro par vienu sēdvietu viduvējās vietās, bet sasniedz arī 100 un vairāk par labākajiem pasākumiem. Taču cena nespēlē tik būtisku lomu, ja pietiekoši grūti ir tik pie iespējas šīs biļetes vispār iegādāties. Pārskatot pasākumu programmu radās iespaids, ka Latvijas slavenākos klasiskās mūzikas dziedātājus, izpildītājus un diriģentus šeit var dzirdēt un klausīties biežāk nekā pašu mājās. Pēc tam, kad biļetes uz koncertu pienāca e-pastā, atlika vieglākais – viesnīca un aviobiļetes. (Otra iespēja ir "melnais tirgus", kur biļešu cena ir līdz desmit reizēm augstāka par oriģinālo).

Abas dienas notika arī laiska staigāšana pa Hamburgu, kur priecāties par pirmo silto pavasara sauli bija iznākuši palieli ļaužu pūļi. Lai arī, pateicoties britu intensīvajām bombardēšanas kampaņām Otrā pasaules kara laikā, Hamburgas arhitektūra nav ļoti daudzveidīga, tās milzīgi plašā un dzīvīgā osta, kuras kādreizējie plašie noliktavu rajoni un vairs nevajadzīgās piestātnes ir pievilcīgi pārbūvētas, radīja jauku un omulīgu iespaidu. Bijušajā zivju tirgū, kas aizvien darbojas, taču nav pieejams apmeklētājiem, ir vairākas jaukas ēstuvju ar lērumu svaigu Ziemeļjūras zivju vēžveidīgo un tikpat labu vīnu izvēli, ko uzdzert virsū.

Biju Flohshanze krāmu tirgū, kuru vairāki ceļveži ļoti slavēja, bet izrādījās, ka diemžēl lielākā daļa tirgotāju tur ir profesionāļi, līdz ar to viss pilns ar lētiem ķīniešu draņķiem vai arī sudraba karotēm un porcelāna figūriņām. Nebija tas, ko sagaidu labā krāmu tirgū – pārdevēji, kuri atnesuši vairākas kastes ar savos bēniņos vai garāžās daudzus gadus nostāvējušiem labumiem.

Pienāca vakars un laiks uz koncertu. Apmeklētājus ar biļetēm uz koncertiem laiž iekšā, sākot ar divām stundām pirms koncerta, un likās, ka lielākā daļa skatītāju vismaz stundu vai divas iepriekš arī ieradās – visi gribēja aplūkot jauno ēku. Tiem, kas nenāk uz koncertu, skatu galeriju un bārus var apmeklēt par 2 EUR, taču maksimālais apmeklētāju skaits tiek ierobežots, tādēļ labāk ieejas laiku rezervēt iepriekš. Koncertu zāles apmeklēt iespējams tikai papildus ekskursiju ietvaros.

Ēkas arhitektūra ir iespaidīga un interesanta, sākot jau supergaro un izliekto eskalatoru, kas vairāku minūšu garumā visus paceļ piecu vai sešu stāvu augstumā pa izliektu tuneli. No skatu galerijas, kas ved apkārt visai ēkai (atrodas uz robežas starp veco ķieģeļu ēku un jauno stikla būvi) pavērās jauki skati uz Hamburgas ostas noliktavu rajonu un ostu – īpaši jau saulrieta laikā. Lai arī vizuāli šī ēka neliekas milzīga, tai ir 26 stāvi, kas paceļas vairāk nekā simts metru augstumā un ēkā bez zāles ir gan dzīvokļi, gan viesnīca ar vairākiem simtiem numuriņu.

Atgriežoties pie koncerta apmeklējuma, lielā zāle bija iespaidīga. Gandrīz deviņu stāvu augstumā ar skatuvi pa vidu un neregulāru formu balkoniem visapkārt. Akustika arī lieliska - varēja dzirdēt gan klausītāju klepu no paša tālākā zāles nostūra, gan pavisam klusas vijoles skaņas. Noteikti viens no patīkamākajiem dzirdētajiem koncertiem manā dzīvē, lai arī man grūti pavisam objektīvi salīdzināt. Noteikti gribētu šeit atgriezties vēl.

Nākamajā dienā bija tikpat karsts laiks. Tā kā uz muzejiem tik skaistā laikā iet negribējās, apmeklējām Blankenese - ciematu ap 10km no Hamburgas. Bijušā zvejnieku ciemata neganto pievilcību pirms gadsimta atklāja Hamburgas pārtikušākie cilvēki, un tās mūsdienu iedzīvotāju vidējais ienākums ir nedaudz pāri 100 000 euro gadā, padarot ciematu par bagātākajām apdzīvotajām vietām Eiropā. Taču bez dārgajām mājām, kuras izskatās gluži pieticīgi, ievērības cienīgs ir pavisam kas cits – nelielā pilsētele izvietota ļoti stāvā krastā ar jauku skatu uz Elbu, turklāt ielas vismaz daļēji aizvieto krustu šķērsu izvietotas kāpnes, kas līkumu līkumiem, simtiem metru garumā vijas starp mājām. Kāpnes te ir noteikti vairāk, nekā ielas un uz abām pusēm visu laiku paveras jauki skati. Nonākot pie Elbas, var papriecāties arī par skatu uz Airbus rūpnīcu, kas atrodas tieši otrā pusē.

Tad jau otrā diena bija apkārt, programmā palika tikai ne visai ērtā Hamburgas lidosta ar parupjiem drošības dienestu darbiniekiem.