Grieķijas apmeklējums: Atēnas + Krēta

4 atbildes [Pēdējā ziņa]
Olorenso
Nav tiešsaistē
Kopš: 02/09/2012
Ziņas: 20
Manīts: pirms 21 ned
Pievienoju vēl vienu mūsu ģimenes ceļojuma aprakstu, šoreiz uz Grieķiju, kas līdzīgi kā citi manējie ir gan informatīvs, gan ar daudzām personīgām pārdomām un piedzīvojumiem. Ceru, ka kādam noderēs plānojot ceļojumu uz šo jauko dienvidu valsti.
 
------------------------
 
Atvaļinājums Grieķijā
 
Periods: 01.-09.10.2013, dalībnieki: Lauris un Agnese
 
1.diena / 1.oktobris
Lidmašīna uz Atēnām plānota 14:35, attiecīgi taxi uz lidostu sarunājām jau uz 12:00. Protams, taksis mūs lejā gaida, jo nedaudz aizkavējamies, bet tas tīrais nieks salīdzinot ar mūsu potenciālu kavēties un tad pa galvu pa kaklu skriet. Taksists jauks šoferītis un pa ceļam līdz lidostai daudz ko mums pastāsta par takšu biznesu un citām aktualitātēm. Lidostā esam diezgan ātri un tam par godu pie ieejas satiekam Norčiku, kurš kā izrādās brauc komandējumā uz Horvātiju. Papļāpājam un vienojamies pēc bagāžas iečekošanas tikties augšā Lido ēstuvē.
Papļāpājām lidiņā, pēc tam arī pie mūsējā izlidošanas Gate un šķiramies no viņa, vienojoties, ka Rīgā jātiekas uz vienu aliņu Smile
Plānotais tiešais reiss ar Airbaltic līdz Atēnām plānots ap 3 stundām. Es vēl veicu pēdējos darba zvanus un nočekoju e-pastus, lai pēc tam var atslēgt darba e-pastu līdz pat atvaļinājuma beigām. Pirms lidojuma vēl pēdējais brauciens līdz pašai lidmašīnai ar autobusu. Tajā nepatīkami auksts, mēs drebināmies, bet mūs silda apziņa, ka pēc pāris stundām mums svīdīs paduses no Atēnu tveices.
Izlidojam laicīgi pat pirms paredzētā laika, paceļamies un var uzspēlēt arī kādu iPad spēli. Šoreiz pie sirds iet Sudoki Smile
Drīz plānots sēsties Atēnu lidostā, lidmašīna nolaižas zemāk un paveras super skati pār Egejas jūru un daudzajām "nezinu kam pieder" salām. Jau tuvāk pašām Atēnām varam novērtēt Grieķijas kalnaino sauszemi un šaurās kalnu serpentīnas.
Te atceramies, ka tomēr esam bijuši aizmāršas. 1.lieta, kas būs aizmirsta mājās ir grāmata par Grieķiju un Krētas karte ar sazīmētiem iespējamajiem apskates punktiem. Ok, nav traģēdija, jo man kaut kas ir iPadā un kaut kas ir arī galvā, turklāt zinu, ka ir pilns apple store ar aplikācijām no sērijas "iepazīsti Grieķiju vai Atēnas". Būs labi, bet tomēr škrobe Frown
Nosēžamies veiksmīgi un kā ierasts, ja lidmašīnā ir vairāki post padomju tūristi, tad atskan vētraini aplausi un es neslēpšu, ka mani tas besī Smile Par ko viņi katru reizi aplaudē??? Par to, ka pilots veiksmīgi nosēdināja lidmašīnu? .... tas taču ir viņa darbs, viņš nemaz netaisās avarēt, jo ja avarēs, tad pats taču arī būs tutū! Man taču neviens neaplaudē, kad es nosūtu bosam kārtējo atskaiti!!!!
Ok, Atēnu lidosta visa marmorā, pagaidām nekas neliecina, ka šī ir krīžu nomocītā Eiropas Savienības pastarīte, Eirozonas kauna traips.
Čemodāns arī tiek saņemts sveiks un vesels, dodamies meklēt metro, kurš mūs aizvedīs pēc iespējas tuvāk viesnīcai.
Jā, ārā laiks patīkami silts (ap +23) un mums smaids līdz ausīm. Kārtējais atvaļinājums pa īstam var sākties.
Metro nav tālu, turpat pie lidostas. Kas mani baidīja, domājot par Grieķiju vēl esot Latvijā, ka būs grūti vajadzīgās vietas atrast, jo viss būs tikai grieķu valodā. Vismaz pagaidām nav problēmu, jo gandrīz visur ir uzraksti vismaz 2 valodās, t.sk. arī ar latīņu burtiem.
Paldies metro biļešu pārdevējam, kurš mums angļu valodā izstāsta, kura ir tuvākā metro stacija mūsu viesnīcai un kurā metro stacijā uz kuru metro līniju pārsēsties. Metro brauciens no lidostas vienā virzienā 1 cilvēkam maksā 8 eiro. Līdz Atēnu centram jābrauc kādas 30-40 minūtes. Sapratu, ka šo metro līniju līdz lidostai pagarināja pirms 2004.gada olimpiskajām spēlēm, kuras notika Atēnās.
Ar 1 pārsēšanos tiekam līdz Larissa station metro stacijai un, izejot uz ielas, mūs jau sagaida pilnīga tumsa, kaut laiks tikai pus8 vakarā. Te dienvidos tumšs paliek nedaudz ātrāk. 
Pirmais iespaids par Atēnām nepārsteidz, biju lasījis, ka dzīvojamo māju arhitektūra te īpaši nekāda, ielas šauras un netīras, daudz vecu mašīnu un pilns ar motorolleriem. Ielu ietves pirms ielas bez slīpumiem, attiecīgi man Luksemburgas princim, lai nebojātu manas Luksemburgas princeses čemodāna ritentiņus, ir jāpiepūlas pirms katra no krustojumiem. Bet ok, tas sīkums. 
Viesnīca ir ļoti tuvu, pēc max 10min esam jau viesnīcas recepcijā. ID karte, kredītkarte un mums tiek piešķirts 511.numuriņš. Numuriņš tā tīri neko, izskatās samērā tīrs, bet skats uz pagalmu. Kopā par 3 naktīm double-room samaksājām 84 eiro. Kaut lēns, bet tomēr numuriņā kaut kāds wifi arī ir Smile Jē, lai dzīvo www Smile
Nedaudz atpūšamies, pārvelkam ziemas kažokus uz vasaras šortiem un dodamies iepazīties ar naksnīgām Atēnām.
Aga viesnīcu meklēja Booking.com, skatoties pēc atsauksmēm un viens no faktoriem bija drošs rajons. Lai arī mūsējais skaitās drošs, tomēr pa pustumšām ieliņām iet nav pārāk patīkami. Kas hīts, viņiem te uz ielas viens pie otra dažādi krāmu un lupatu veikali. Tāds Viļņas tirgus sortiments, mūs pārāk neinteresē, ja nu vienīgi kāda triko treniņjaka ar CCCP uzrakstu. Bet kā saka, ja jau ir tik daudz to bodīšu un viena pie otras, tad jau ir arī pieprasījums.
Recepcijā iepirkām pilsētas karti, viesnīcas onkulītis mums ieteica doties uz Gazi rajonu, kas slavens ar daudzajām tusiņu vietām un restorāniņiem. Ieteica braukt ar metro, jo tas esot ap 3km attālumā. Hhhh, iesmējāmies, jo viņš laikam nenojauta, ka, mums špagotājiem, tas tīrais nieks Smile
Solis bija raits, gar Karaiskaki laukumu, pa n-tajām ieliņām mazāk kā stundā jau bijām pie tā Gazi rajona.
Esam izbadējušies, taču pietiekami pieredzējuši, lai nemestos pirmajā restorāniņā, jo tajā, protams, cenas vislielākās. Vēlāk atrodam mūsu šī vakara restorāniņu un ēšanas izvirtības var sākties!
Pirmais ko saprotam, ka tikai Grieķijā tev ir dota iespēja izgaršot pa īstam grieķu salātus. Varbūt, varbūt tikai liekas, taču tomāts ir sarkanāks, jo vairāk redzējis saulīti, gurķis arī garšo savādāk un fetas siers ir pa visu šķīvi nevis 2 gabaliņi 2 rindās. Un otra atklāsme - grieķiem ir savs alus Alfa un tas man garšo!
Tā mēs te izbaudām ēdienu, nopētām cilvēkus un dodamies prom. Blakus vēl daudz barčiku un daudz, daudz cilvēku, kaut pēc būtības ir otrdienas vakars.
Ir laiks doties uz viesnīcu, uzkrāt spēku rītdienas Atēnu iepazīšanai. Vēl tikai neliela pastaiga gar Pnyx kalna pakāji, vēl skats uz Atēnu lepnumu kalna galā, gaismām izgaismoto Partenona templi. To apmeklēsim rīt, kopā ar pārējiem Akropoles varenumiem.
Finišējam metro stacijā Thissio, saprotam, ka viens metro brauciens 1 personai maksās 1.4 eiro un braucam uz viesnīcu. Ārā vēls, jau tuvu 11 vakarā, bet metro te strādā vismaz līdz pusnaktij.
Pirms viesnīcas vēl šopings pārtikas veikalā - dažādi augļi un dzeramais, tas ir tieši kas vajadzīgs. Ar nepacietību gaidām rītdienu, kur Atēnu antīkais centrs mūs jau gaida Smile
 
2.diena / 2.oktobris
No rīta pamodos un kārtējo reizi secinu, ka nav labākas gultas pasaulē kā mūsējā Rīgā, jo jūtos neizgulējies, nogulētas visas maliņas :( 
Protams, vakardien idejiski plānojām sākt Atēnu apskati agri no rīta. Dzīvē tas nerealizējas un izraušamies no viesnīcas pēc 10-iem. Dodamies uz mūsu Larissi metro staciju.
Saprotam, ka Atēnās metro ir pieejamas dienas kartes par 4 eiro vienam cilvēkam, ko var izmantot 24h garumā, t.sk. arī citos transporta līdzekļos. Liekas saprātīgs cipars. Vēlāk arī uzzinājām, ka ir tāda biļete pa 20 eiro cilvēkam uz 3 dienām, kurā iekļauts brauciens turp/atpakaļ uz lidostu un brauc cik gribi visos transporta līdzekļos 3 dienu garumā.
Par pirmo šīs dienas apskates objektu izvēlamies, iespējams slavenāko Atēnu tūrisma objektu - Akropoli. Pirms tās apmeklējuma turpat netālu no ieejas iestiprināmies ar vēlajām brokastīm - kruasāniņiem un tējiņu Smile
Pie Akropoles ieejas uzzinām, ka ieejas biļete maksā 12 eiro no cilvēka, taču tā ir kā kompleksā biļete, jo ar to var vēl apmeklēt veselu rindu Atēnu antīkos brīnumus.
Dodamies iekšā, ārā samērā karsts, noteikti virs +25, bet no saules nav īsti kur paslēpties. Uzreiz pavērās super skats uz klints augšā esošo Partenonu. Lai nokļūtu līdz tam, izskatās, ka kāds gabaliņš būs jāpakāpelē.
Vispirms pasēžam nelielajā Dionīsa amfiteātrī, sastopam 2 latviešus, kuriem pēc īsa bla – bla palūdzam mūs arī nobildēt.
Vēlāk stāvāks kāpiens uz galveno ieeju Akropolē, pirms tam vēl iespaidīgais romiešu Odeion of Herodes Atticus amfiteātris. Gids kaut ko murkšķēja, ka tas domāts deju priekšnesumiem. 
Mums gida nav, bet tas mums neliedz ik pa brītiņam uzspicēt ausis un paklausīties uz apkārt esošajiem gidiem, kas pastāsta daudz un dažādas interesantas lietas. 
Kāpjot augšā, visapkārt paveras lieliskā Atēnu pilsēta un tās "daudzveidīgā" arhitektūra, jo bez dominējošām 3-5 stāvīgām mājām, uz rokas pirkstiem var saskaitīt arī kādu augstāku ēku. Visas mājas ir vienā gaišā tonī, tā kā beigās tās saplūst vienā veselumā. Acu skatienam paveras arī pretī esošais Filopapou kalns ar tā statuju kalna augšgalā, to plānojam apmeklēt rītdien no rīta.
Pie ieejas Akropolē ir lielas kāpnes, kas pirms pašas ieejas sašaurinās, veidojot cilvēku saplūdumu un visi satraukti pirms Akropoles iekarošanas.
Starpcitu, Atēnas ir pilnas ar klaiņojošiem suņiem un tos nevar nepamanīt, taču neviens no viņiem līdz šim nav izrādījis nekādas agresijas izpausmes. Arī Akropoles augšā tādu suņu ir nav mazums.
Kā jau gaidīts, pirmais ko ieraugam ir Partenons visā savā krāšņumā, bet kā jau bija zināms tas n-tos gadus jau ir nemitīgos remontos un stalažās. Bet tas neliedz nojaust tā varenumu. Turpat pa kreisi atrodas kaut kas līdzīgs Atēnu dievietes templim jeb The "Old temple" of Athena. Pašā kalna galā speciāla platforma ar augstu karoga mastu un lepni plīvojošu, milzīgu Grieķijas karogu. Izskatās iespaidīgi!
Tajā platformā, protams, visi drūzmējās un grib nofotografēties uz kādu no Atēnu panorāmām. Populārākais skats ir uz Olimpijas Zeva templi, mēs, protams, arī Smile Tālumā redzams arī slavenais visu olimpisko stadionu priekšstāvi The Panathinaikon Stadium. Tur arī plānojam būt.
Apstaigājam apkārt Partenonam, padzeramies no publiski pieejamā ūdens vietas (nav pārliecības, ka tas tīrs, bet garšoja ok), pabaudām skatus un dodamies uz izejas pusi. Vēl tikai riņķis ap Atēnu dievietes templi. Kopā augšā pabijām kādu stundu, bija ok un pietiekami.
Vispār pārāk darīt tur nav ko, ja vien tev nav punktiņš uz arheoloģiskajiem izrakumiem, tad gan tur ir ko stundām darīt. Bet tas neattiecas tikai uz šo vietu, jo arī vēlākajos objektos daudzas apskates vietas vairāk ir kā iedomu objekti - kā te pirms tūkstošiem gadu ir bijis nevis kā tagad ir. Piemēram, no noteikta tempļa ir palikusi pāri viena kolonna un tā pati nezini vai īsta. Ja tu tik labi nezini vēsturi un kas, kur, kad kādu ir dievinājis, tad brīžiem noteikti super truper apskates objekti liekas kā tādi pusgruvešu sanesumi. Bet ok, kam nav dots, tam nav. Vismaz ir patīkami apzināties, ka mana mammīte te pie katra objekta pavadītu stundu Smile
Dodamies lejā, apejam Akropolei apkārt pa Dienvidu pusi un pametam šo slaveno vietu.
Ieteikums - labāk apmeklēt šāda tipa objektus agri no rīta vai vēlā pēcpusdienā, jo tad ir nedaudz mazāk saules un cilvēki arī mazāk. Savādāk pat oktobrī te ir konkrēta cepeškrāsns. Interesanti arī, ka grieķi ir baigie sliņķi, jo liela daļa populārāko apskates objektu tiek slēgti pirms 15:00.
Sāka gribēties ēst, nedaudz pastaigājām pa Atēnu vecpilsētas rajonu Plaka. Interesants rajons, noteikti atšķiras no pārējā Atēnu pelēkā masīva. Te ieliņas šaurākas, n-tie veikaliņi, restorāniņi un tirdziņi. Cilvēki arī daudz vairāk, tātad arī kabatzagļu teritorija, par ko vairākās vietās arī ir brīdinājumi. Vēlāk atrodam foršu restorāniņu, kuru mums iepārdeva uz ielas stāvošais oficiants, kuram izdevās mūs pārliecināt, ka šī ir labākā vieta Atēnās :) 
Tā arī bija, atnesa bezmaksas ūdeni un maizi, bija kaut cik ejošs wifi un bija arī iespēja uzlādēt manu telefonu.
Aga pirms brauciena solīja ieturēt jūras produktu diētu, solījumu pagaidām tur un pasūtīja lasīti Wink ņam-ņam! Es neatsakos no mana Grieķijas kulinārijas atklājuma - grieķu salātiem un manai gaumei atbilstošu vietējo grieķu Alfas alu. Plua vēl cepts sieriņš un var teikt, ka esam gatavi tālākām pastaigām.
Plāns apmeklēt antīkās Agoras kompleksu, taču te arī pirmo reizi pārliecināmies par jau pieminēto grieķu slinkumu, jo šī apskates vieta ir vaļā tikai līdz 14:30 Frown nekas, tad tas atliekas uz rītdienu. Pa ceļam satiekam un parunājamies ar 2 amerikāņu tantukiem, viena no NY, otra no LA. Viena īpaši pļāpīga, gandrīz vai nākas nepieklājīgi atvadīties, lai saprot, ka mūžību negribam klausīties viņas stāstos Smile kopā atcerējāmies lieliskos Grand canyon piedzīvojumus.
Nedaudz pavirzoties uz priekšu, izmantojam iespēju uzkāpt Areopaga kalnā, kurš atrodas pavisam netālu no Akropoles. Aga kalna sasniegšanai izmanto mūsdienu kāpnes, es, savukārt, antīkās akmens trepes vēl no aiz-aizvēstures laikiem, pa kurām noteikti kāpusi kāda dieviete.
Ok, vēl pastaiga pa gājēju ieliņām, ieraugam jau otro vidēja izmēra bruņurupuci, kuri te vieglā mierā pastaigājas.
Nākamais apskates objekts ir Olimpijas Zeva templis jeb pareizāk tas, kas no tempļa palicis pāri. Šis objekts arī taisās uz slēgšanu, bet mums ar 30min pietiks, lai visu ievērtētu. Protams, iespaidīgi, taču nekas īpašs, sajūtas nav tik iespaidīgas, lai domās nokļūtu gadu simtus/tūkstošus atpakaļ. Reāli no tempļa pāri palikušas 5 kolonnas 2 rindās, kaut gan savulaik tas bijis viens no lielākajiem, ja ne pats lielākais starp tādiem tempļiem.
Tālāk dodamies pāri ielai, lai izstaigātu Nacionālos dārzus jeb parku. Kaut kur sākumā arī milzīga ēka, kas ir viņu Nacionālais izstāžu centrs Zappeion. Pats parks ļoti interesants ar daudzām šaurām taciņām un dažiem vīnogulāju tuneļiem.
Izmetam līkumu gar parkam pieguļošo Prezidenta rezidenci un mums reāli paveicās, jo ir iespēja noskatīties goda sardzes maiņu, kas pats par sevi ir interesants process. Džeki apģērbti kā tādi klauni, svārkos un kurpju jeb rūķu zandeļu galos ir bumbuļi. Nu tad viņi tur staigā turp šurp un tā kā tādi pāvi ceļ augšā un uz priekšu kājas. Nu izskatās interesanti, ja ne smieklīgi. Blakus visu laiku policists (-i), kas vēro apkārtējos kā arī pie sardzes maiņas pārbauda vai sardzei visi pripambasi vietās.
Vēlāk turpinām pastaigu pa parku, neraksturīgi man, nedaudz apmaldamies, izejam ārā gandrīz tur kur iegājām, bet ok kam negadās. Interesanti, ka šajā parkā ir arī neliels zooloģiskais dārzs, kurā apskatāmi dažādi mājlopiņi  sākot ar āžiem, vistām, pīlēm, trušiem un visur neiztrūkstošajiem baložiem.
Nākamais objekts ir Grieķijas parlamenta ēka un pieguļošais Syntagma laukums. Pie parlamenta ēkas nofotografējamies ar goda sardzi, ievērtējam simtiem kurnējušos baložus un dodamies pāri uz slaveno laukumu. Ja godīgi, nekas īpašs tur nav, laukums kā laukums, bet gudrās grāmatās bija rakstīts, ka viens no slavenākajiem ever. Ok, te notikuši daudzi protesti, vēl daudz kas, bet nu mēs neesam baigi aizkustināti.
Mums top plāns aizbraukt līdz viesnīcai, pārģērbties, atpūsties un vēlāk doties vakara izbraucienā. Vēl pirms viesnīcas, blakus esošajā pārtikas veikalā pāris donatiņi un kokteilīši, lai vakars interesantāks.
Vakarā laiciņš joprojām silts, bet nu drošības pēc šļopenes nomainu pret hiking kurpēm un t-krekla vietā izvēlos kreklu ar garām rokām, vēlāk nenožēloju. Aga gan satuntulējas, arī ir priecīga.
Vakarā ar metro aizbraucam līdz galapunktam vienai no metro līnijām, kur atrodas Piraeus osta. Ceram ieraudzīt kaut  ko iespaidīgu, bet tā arī nesameklējam. Vieni vienīgi milzīgi kruīza kuģi un viss. No šejienes atiet visi tie kruīza kuģi uz n-tajām Vidusjūras salām un valstīm. Kā vēlāk izrādās tas slavenais ostas rajoniņš Mikrolimano atradās netālu, tikai vienu metro pieturu pirms galapunkta. Ok, vismaz saldajā ēdienā apejam apkārt Pireneju Olympijakos futbola stadionam. Tālumā redzam arī tāda paša kluba nosaukuma basketbola halli. Man prieks, Aga nesaprot par ko man prieks :) 
Dodamies atpakaļ ar metro, man ierosinājums aizbraukt līdz Olimpiskajam stadionam 2004.gada vasaras Olimpiskajām spēlēm, bet Aga mani pierunā to darīt rīt, jo ir jau vēls un kājas nogurušas un vajag uzkrāt spēkus rītdienai. Es kā kārtīgs vīrs salūztu un neiebilstu Smile
Viesnīcā wifi ekspluatācija, nedaudz paskatījos vietējo Olympijakos futbola komandas spēli čempionu līgā ar beļģu Anderlecht un dodamies pa gultām uzkrāt spēkus rītdienai. Vienojamies, ka iziesim no mājas ap 8-iem no rīta.
 
3.diena / 3.oktobris
Rīts agrais, bet nu nedaudz pārkāpta noruna iziet no viesnīcas ap 8-iem. Izejam 8:10  Šodien daudz kas ieplānots, t.sk. plānots apmeklēt abus slavenākos Atēnu pilsētas kalnus & parkus Filopappou un Lykavitos kalnus. 
Vispirms dodamies uz savu metro staciju, lai aizbrauktu līdz Sygro-fix metro stacijai, kas ir tuvākā stacija Filopappou kalnam. 
Esam ārā no metro, Aga sevi palutina ar illy kafiju, iegādājamies pāris kruasāniņus un maizītes un esam gatavi augšā kāpšanai. Kalnā pa riņķi spirālveidīgi iet galvenais gājēju celiņš, mums sanāk kalnā uzkāpt pa vienu no sāniem, kas izskatījās mazāk izmantots. Lai arī kaut kur dzirdējām, lasījām, ka kalnā jākāpj vairāk stundas, mums par pārsteigumu pašu kalna virsotni sasniedzām jau samērā ātri, noteikti ne vairāk kā 30 minūtes. Pašā kalna galā ir piemineklis bagātniekam Filopappou, kurš nav bijis grieķis un kā stāsts vēsta, esot sensenos laikos labi ieinvestējis Atēnu attīstībā un kā vienīgo pateicību lūdzis, lai viņu apglabā iepretim Akropolei. Piemineklis nekas īpašs, toties skats uz visām Atēnām, un jo īpaši Akropoli, lielisks. Apstaigājam apkārt, nofotografējamies un dodamies tālāk.
Netālu no kalna virsotnes uzejam uz kārtējo amfiteātri, skats no klints uz leju iespaidīgs, droši vien izrāžu laikā, klints tiek izmantota arī kā balkons VIP viesiem 
Tālāk uzejam uz galveno asfaltēto / bruģēto gājēju celiņu, taču joprojām cilvēku ļoti maz, kā nekā tomēr vēl pats rīta agrums.
Plānojam apskatīt kārtējo amfiteātri Theatron Filopapou, taču tas kā izrādās slēgts no divdesmitajiem septembra datumiem. Apkārt teātrim žogs, tālāk gan pats žogs nedaudz izdemolēts, ja ļoti gribētu varētu arī aizlavīties līdz pašai skatuvei, bet to nedarām, īpaši mūs neiedrošina arī tuvumā esošo suņu niknie rējieni.
Tālāk vēl viens Pnyx pakalniņš, pie tiem kaut kādi slavenie mūri, kas mums maz ko izsaka.
Noejam vēl garām observatorijas ēkai, savukārt, jau izejot no parka, ļoti krāšņa grieķu baznīca ar interesantu fasādi dažādās krāsās un rakstos.
Noteikti izmantojam iespēju apmeklēt arī vienu no Atēnu nozīmīgākajiem apskates objektiem – seno Agoru. Šeit atsegtas dažādu ļoooooti seno laiku tempļu un citu ēku drupas. Tajos antīkajos laikos te bijis Atēnu politiskais, reliģiskais un arī komerccentrs. Šajā vietā arī viens no vislabāk saglabājušajiem tempļiem. Tālāk vienā no muzeju telpām atrodam iespēju viesu grāmatā latviski ierakstīt laba novēlējumus Atēnām  Daudz no šīm drupām, vismaz manā iedomu pasaulē, nespēju uzburt ainu ar to, kā te izskatījās pirms tūkstošiem gadu.
Nākamais apskates objekts ieplānots visu stadionu stadions – Panathinaikon, kurā notika pirmās modernās olimpiskās spēles 1896.gadā. Bet pa ceļam līdz stadionam, izstaigājam vairākas ieliņas Monastiraki rajoniņā, kas, galvenokārt, slavens ar savu krāmu tirgu, kas izpleties pa vairākām rajona ieliņām. Agai liela interese par dažādiem suvenīriem, attiecīgi virzāmies uz priekšu samērā lēni.
Līdz stadionam tomēr kaut kā tiekam, iegādājāmies ieejas biļeti par 3 eiro no cilvēka, cenā iekļauts arī audio gids, kas šī stadiona iepazīšanu padara interesantāku. Stadions izskatās iespaidīgi, taču man atkal un atkal kaut kā pagrūti domās aizceļot simtiem gadu atpakaļ un iztēloties kā te bijis tajos senajos laikos, jo izskatās, ka pats stadions ir konkrēti restaurēts un man tāda sajūta, ka maz kas palicis no senajiem laikiem. Iespaidīgs kontrasts starp piķa melno skriešanas celiņu attiecībā pret baltajiem sēdvietu sektoriem. Pats izskaitīju, kopā katrā no malām 54 sēdvietu rindas, kopā stadions var uzņemt gandrīz 70 tūkstošus skatītāju. Iespaidīgi !!
Vienā no malām ir tāds kā tunelis, kas ved uz stadiona muzeju, kur izstādīti neskaitāmu olimpisko spēļu lāpu prototipi, kā arī apraksti un bildes par moderno olimpisko spēļu aizsākumiem. Gar muzeja sienām viena pie otras ir durvis, kas izskatās tiek izmantotas kā ģērbtuves dažādu pasākumu norises laikā. Beigās vēl n-tās fotogrāfijas pie stadiona galvenā pjedestāla, kurš gan izskatās tāds paplucis.
Pienācis laiks pusdienām, izdomājam atkal doties uz Plakas rajonu, kurš piedāvā restorāniņu pie restorāniņa, tā par izvēli sūdzēties nevar. Restorāniņu izvēlamies, viesmīlis mums ierāda vienu retajiem brīvajiem galdiņiem, kas par neveiksmi ir pirmajā rindā no gājēju ielas puses, kas attiecīgi liek būt vairākas reizes uzmanīgākiem no slavenajiem Atēnu kabatas zagļiem nekā citās rindās sēdošajiem. Otrs visu laiku jāatšaujas no dažādu krāmu piedāvātājiem. 
Šodien vēl plānots apmeklēt antīko Kerameikos drupu kompleksu. Iespaids tas pats – pilns pagalms ar tūkstošiem gadu veciem ēku atlikumiem, šeit noteikti jānāk vai nu cilvēkiem ar labi attīstību iedomu pasauli vai arī jāpārzina antīkā vēsture, tad noteikti ar katru ēku fragmentu ir saistīts vesels stāsts un sēžot zālītē par to var tīksmināties.
Dodamies uz metro, lai nokļūtu līdz mūsu šodienas pēdējam mērķim – vizuāli augstāko Atēnu kalnu Lykavitos. Izkāpjam Evagelismos metro stacijā, kurai blakus atrodas Atēnu galvenā slimnīca, un dodamies iekarot kalnu. Īpašiem sliņķiem tiek piedāvāts kalnā uzbraukt/nobraukt ar funikulieri, taču mums tādu izmantot būtu sitiens zem jostas vietas. Mēs špagosim ar kājām. Vispirms vairāku kvartālu garumā ejam pa gājēju ielu jeb precīzāk gājēju kāpnēm, kāpnes nav tikai brīžos, kad kārtējo reizi tiek pārieta kāda iela. Sasniedzot kāpņu augšu, redzam pašu kalnu, kurš iežogots, taču nevaram atrast, kur uzsākt kāpšanu. Apkārt iet negribas un Agai izdodas atrast vienu vietu, kur žogs ir pārrauts un mums izdosies nokļūt aiz žoga. Tas arī izdodas. Pa gājēju serpentīnām max 30min laikā sasniedzam kalna virsotni, pa vidu, protams, n-tie foto/video  Kalna iekarošanai esam izvēlējušies īsto laiku, jo augšā uz skatu platformas būsim vēl gaismā, taču pēc mirkļa jau būs tumšs. Tas saucas divi vienā 
Skatu laukumā ir kārtējā baznīca, kuras krusts jumta augšā ir redzams pāri visām Atēnām. Tālāk arī lielāks restorāniņš, kur vienā no telpām arī pienāk tas funikulieris. 
Augšā skats pār visām Atēnām un kārtējo reizi ir iespēja pārliecināties par šīs pilsētas īpašo šarmu. Tā ir milzīga, pēc būtības cik tālu vien acis redz ir gaišās ēkas viena pie otras, tā ir izpletusies milzīgā teritorijā. Nu kaut kur taču jādzīvo tiem 4 miljoniem.
Pēc kārtējās foto sesijas dodamies lejā. Izkalkulējam cik garš gabals būtu, ja uz mājām ietu ar kājām, secinām, ka tie ir nieka 3km un uzsākam ātro soli mājās. Atpakaļ ceļš uz viesnīcu ir super, jo pēc būtības visu laiku sanāk kāpt tā kā no kalna, attiecīgi soļa tempiņu esam uzsituši normālā ātrumā. Pirms viesnīcas vēl iepērkamies mazā supermārketiņā, kur izskatās ir krievu veikals, jo ļoti daudz pārtikas produkti ir no Krievijas.
Lai arī nopirkām komplekso transporta biļeti, reāli to izmantojām tikai metro, kaut gan Atēnās vēl pieejami vilcieni, autobusi, tramvaji un pat trolejbusi.
Viesnīcā tiek pārkārtoti visi čemodāni un ir plāns agri iet čučēt, jo rīt ļoti agri jāceļas.
Tā arī beidzās mūsu ceļojuma pirmā daļa - Atēnu ceļojums, lai arī tikai nedaudz vairāk par 2 dienām, tomēr tas bija pilnīgi pietiekami, lai iepazītu šo Grieķijas šedevru. Pilsēta ļoti interesanta un noteikt vērts to kādreiz apmeklēt, vienīgi dariet to atbilstošā gadalaikā, piemēram, oktobrī. Ja vien negribat saskarties ar 40 grādu karstumu. Otrs ir jāsamierinās ar diezgan izteikto netīrību uz ielām un noteiktās vietas pat smirdoņu. Viss pārējās atkarīgs no jums pašiem, cik ļoti Jūs spējat priecāties par dzīvi un tās dotajām iespējām 
 
4.diena / 4.oktobris
Šorīt agrais rīts, jo lidmašīna uz Krētu pl. 7:55. Plānojam nokļūt lidostā ar pirmo iespējamo metro 5:30 no Larissi stacijas, nokļūt līdz Synigma stacijai pārsēsties uz lidostas metro līniju un tad jau ar otro iespējamo metro, kas būs 6:04 braukt uz lidostu, lidostā būtu 1h pirms izlidošanās. Riskanti, bet citu variantu nav, ja nu vienīgi ar taksi, kas var izmaksāt līdz pat 50 eiro.
Pie Larissi metro stacijas esam ļoti laicīgi, pati metro stacija vēl nav atvērta. Kādas 10min nākas gaidīt, tad vārti tiek atvērti, nopērkam biļetes pa 8 eiro gabalā un gaidām mūsu metro. 
Līdz pārsēšanai jābrauc 3 pieturas un stulbi apzināties, ka pirmais iespējamais metro uz lidostu izies tikai dažas minūtes pirms mūsu metro iebrauks stacijā un nāksies 25min gaidīt nākamo. Bet tavu laimi, tas otrs metro kavējas un mēs paspējam arī uz pirmo iespējamo metro uz lidostu, tātad lidosta būsim laicīgi un bez stresa.
Lidosta izdrukājam boarding pass, iečekojamies un dodamies uz drošības pārbaudi. Tur mums grib konfiscēt  jogurtiņu, vienojamies, ka turpat to izēdīsim Smile
Lidojums līdz Chania plānots 50min, pa ceļam līdz galamērķim pat tiek paspēts piedāvāt dzeramos un vienu bulciņu. Agai loti patīk stjuaršu kleitiņas, esot oriģināla zaļā krasā ne tā kā pierasts citos lidojumos citās avio kompānijās.
Nosēžamies, autobuss mūs aizved līdz lidostai, Aga paliek sagaidīt mūsu draugu & čemodānu Teo, es, savukart, eju meklēt mūsu auto nomas kantori "Sur price" Wink tādu neatrodu, bet uzzinu, ka tai nomas kompānijai nav savs kantoris un ka kāds atnāks ar manu uzvārdu uz plāksnītes un aicinās mani. Tā arī ir - mani sagaida Mustafa līdzīgs kungs ar melnu bārdu un visus papīrus nokārtojam turpat uz vietas uzgaidāmajā. Nu aizdomīgi lai neteiktu vairāk Smile Ok, džeks man sola iedot vienu klasi augstāku auto, es, protams, esmu aizdomīgs.
Pirmais, kur jau viņš man uzmet ir maksā par opciju atgriezt auto pa nakti ārpus darba laika. Visur bija rakstīts 20 eiro, viņš iemanās paprasīt 20 + pvn jeb 25 eiro. Ok, pārdzīvosim Smile
Aga paliek lidostā, es ar Mustafa braucam ar taxi uz tuvējo stāvvietu pēc auto. Un tad es ieraugu mūsu tuvāko dienu limuzīnu Smile tas ir, tas ir ..... varētu pat teikt - nopelniem bagātais 1975.gada "Gada auto" nominācijas uzvarētājs Hyndai Accent. No ārpuses oldschool, iekšpusē labi palietots, kā nekā tomēr gandrīz 100 tūkstoši nobraukti Smile nu, bet galvenais, ka baltā krāsā un 4 durvis + bagāžnieks Smile vienīgi durvis jāslēdz vaļā/ciet ar atslēgu kā vecajos labajos laikos!
Atvadāmies un es traucos pie Agas atrādīt auto. Viņas seju rotā smaids, nosmejamies,  galvenais, ka iet uz priekšu un ir pat 5 ātrumi Smile
Pirmā mūsu pieturvieta ir Chania -  ne tikai Krētas viena no vecajām pilsētām, bet arī viena no lielākajam. Chania nokļūstam ātri, jo pilsēta no lidostas atrodas aptuveni 15 km.
Nokļūstam līdz Chania vecpilsētai un tās tuvumā meklējam, kur noparkoties, sākumā nevaram atrast, vēlāk pabraucot tālāk un, piebraucot no otras puses, atrodam parkinga vietu bez problēmām. Ir samērā agrs, cilvēki mazāk, ārā samērā silts, taču apmācies tāpat kā pēdējās dienas Atēnās. 
Pirmais kas pievērš mūsu skatienus ir jūra. Vējiņš paliels, viļņi spēcīgi sitās pret piekrastes akmeņiem. Kūrorta sezona tūlīt beigsies, tuvējās pludmalēs cilvēku pamaz. Redzamas arī vairākas krīzes pazīmes, jo tuvumā esošais pludmales parks izskatās bankrotējis un attiecīgi nolaists.
Uzreiz par sevi liek manīt populārākais Chania apskates objekts Svētā Salvatira cietoksnis. Vēlāk noejam gar vecās venēciešu ostas piekrastes ieliņu, tur praktiski tikai tūristi, attiecīgi daudz veikaliņu un restorāni viens pie otra. Pagaidām mums ēst negribas, tamdēļ visu restorānu viesmīļu uzaicinājumus ignorējam. Bet cenas gan ievērtējam, lai zinātu no kā izvēlēties vēlāk, kad kurkstēs vēders.
Nedaudz tālāk piekrastes loka otrajā pusē ir interesanta Tzamasi turku mošeja. Vēlāk mūsdienu osta ar n-tajiem noparkotiem dažāda izmēra kuteriem, jahtām un laiviņām. Piestājusi arī viena nenormāli liela biezo jahta, droši vien miljonu vērta, apkalpotājs bija nodarbināts ar putekļu meklēšanu un rokturu spodrināšanu Smile
Vēlāk pastaiga pa samērā garo molu ar bāku tā galā, no kura iespēja vērot Chania no jūras puses. Bet pirms tam iespēja redzēt mirkli kā viens puisis izvelk ar parastu aukliņu kaut ko līdzīgu astoņkājim / oktapusam Smile Tas vēl būtu ok, es pat paslavēju puisi par good catch, bet tālāk gan sākās nepatīkamais, jo puisim nebija prāta izdomāt humānāku veidu kā piebeigt to rādījumu kā vienīgi bez apstājas klapējot to dažādos leņķos pret blakus esošo mūra sienu Frown Agu tas tik ļoti aizkustināja, ka viņa bija gatava vismaz šodien neēst arī zivis. 
Pēc garās pastaigas pa ostu un mola iekarošanas laiks pusdienām. Šoreiz agrās pusdienas, jo agri esam cēlušies.
Pēc pusdienām vēl izstaigājam citas vecpilsētas daļas, ievērtējām Romas katoļu baznīcu, nedaudz pakāpelējam augstāk pa vecpilsētu līdz Siavou bastionam, no kura pārredzama liela daļa pilsētas, ievērtējam jau pieminēto cietoksni no iekšpuses un plānojam doties ārpus pilsētas sākt iekarot Krētu.
Vispirms dosimies uz Rietumu salas piekrastes vienu no skaistākajām pludmalēm Falassarna, kur esam sameklējuši labu viesnīcu ar labām atsaucēm. Vispār Krētā nevienu viesnīcu neesam iepriekš rezervējusi, tās katrai naktij meklējam booking.com attiecīgās dienas pēcpusdienā, atkarībā no atrašanās vietas un apmēram zināmā gala mērķa konkrētajam vakaram. Tūristu sezona Krētā gandrīz kā beigusies, viesnīcu izvēle lieta, mūs apmierina viesnīcas cenās ap 30-35 eiro par dubultnumuriņu uz vienu nakti. Var dabūt arī lētāk, bet tad jāmeklē, jo izvēle stipri mazāka. Mūsu nosacījumi - labas atsauksmes un pieejams wifi arī numuriņā.
Sākumā izbraucot no Chania braucam pa mazākas nozīmes ceļu gar jūru, izbraucam vairākus piejūras ciematiņus/kūrortus, bet ātri vien apnīk, jo skati nav nekādi īpašie un biezi tāpat esam patālu no jūras. Pārvietojamies uz vietējo autobāni un aizbraucam līdz lielākai piejūras pilsētiņai Kastelli.
Apkārt klasiski šādu salu skati - piekrastē kūrortpilsētiņas / ciemati, gar krastu nedaudz līdzenāks un tiklīdz nedaudz sāc braukt iekšzemē tā uzreiz brauc kalnu serpentīnā. Krēta diezgan atgādina Kanāriju salu Tenerifi.
Mums no Kastelli bija jābrauc iekšā kalnos. Man patīk braukt pa šaurajiem un stāvajiem kalnu celiņiem, tamdēļ arī izvēlējāmies braukt līdz Falassarna pludmalei nevis pa vietējās nozīmes lielceļu. Nu, nezinu vai šoreiz tā bija pareizā izvēle, jo tad sākās piedzīvojumi. Jo augstāk braucām, jo mūsu baltajai ķēvei bija grūtāk un grūtāk, varētu teikt, ka viņa mocījās, jo ceļš palika šaurāks, bedraināks un grumbuļaināks. Ik pa brīdim mūsu priekš piedziņa spolējā un man nebija bail, ka auto neizturēs, bet gan bija bail par riepām vai tās uz kādas no šķembām netiks pārgrieztas. Otra lieta jau braucot lejā, bija jādomā kur varēsim apgriezties atpakaļ, ja būs tāda vajadzība. Ceļš šaurs un apkārt tikai klintis. Tad kad bijām jau izmocījušies gandrīz līdz galam, varēja jau redzēt mūsu pludmali un tai pieguļošo ciemu, kā arī mūsu ceļa beigas, bija palicis tikai viens serpentīnas loks, bet ceļš tajā drausmīgām, lietus izgrauztām bedrēm, pusriteņa platumā vismaz, citur kur pa maliņu varētu pabraukt garām, pat pusmetru dziļas vagas Frown Stāvums līkumā ļoti liels, priekšā izskalota bedre, kura jau tā piemesta ar akmeņiem, lai vismaz ar džipu varētu izbraukt. Atstāju mašīnu, izstaigāju līkumu un grūtos posmu pirms un pēc tam, izdomāju kur braukšu utmldz. Man bija bailes tikai par to vai mūsu ne pārāk augstā mašīna kaut kur neuzsēdīsies. Bija jāpieņem lēmums - vai nu riskēt un braukt lejā un pēc līkuma jau esam pludmalē vai griezties atpakaļ, atkal mocīties pa to šauro taku, meklēt citu ceļu, bet tomēr beigās vismaz bez evakuatora būt mājās. Ja braucu lejā un uzsēžos, tad tālāk saviem spēkiem vairs netieku Smile īsāk sakot pieņēmu sev neraksturīgu lēmumu un Aga tam ar prieku piekrita - neriskēt Smile sakostiem zobiem pa centimetram turp šurp apgriezāmies riņķī un braucām atpakaļ Smile Uzreiz gan ceļu atpakaļ neatradām, tomēr maldīšanās nebija ilga un ar vismaz stundas pazaudēšanu bijām šodienas galamērķī. 
Kā balva mums fantastiskā pludmale un mājīgā viesnīca. Ātri sagatavojamies, lai paspētu iziet un pakāpelēt pa klintīm, lai pie jūras uz kādas no klints virsotnēm sagaidītu saulrietu. 
Kāpelēšana pa klintīm gar jūru ir grūtāka nekā iedomājāmies, jo visu laiku klintis augšā, lejā, grūti pārredzēt kur iet, kur nokļūsi, temps lēns, tamdēļ ātri sākām atpakaļ ceļu. Pa ceļam iespēja iepazīt kaut kādas atliekas no naturālās saimniecības 21.gadsimtā.  Kaut kāda ala, kur izskatās, ka kāds vēl dzīvo, tur arī ugunskura vieta un sanesti žagari, tālāk gultas vieta jeb midzenis. Blakus alai ielokā kazas un aitas, tālāk olīvu plantācijas. Izskatās traki un, ņemot vērā, ka sāk krēslot, pat bailīgi.
Esam atpakaļ smilšu pludmalē, apsēžamies pludmales krēslos un sagaidām saules pazušanu aiz horizonta. Nu ko lai saku - romantiski Smile Paliek tumšs, ārā pieņemas vējš un paliek pat nedaudz vēsi.
Ejam uz viesnīcu, iekārtojamies, Atis man ir atsūtījis nofotografētās Krētas grāmatas lappuses un varam iepazīties ar rītdienas un turpmāko dienu apskates objektiem un vietām. Aga jau sen čuč, es vēl rakājos pa internetu par un ap Krētu un beigās diezgan vēlu ieeju gulēt.
 
5.diena / 5.oktobris
Ceļamies ap 9-iem, ieturam ļoti garšīgas brokastis turpat lejā viesnīcas restorāniņā un esam gatavi šodienas salas tālākai iepazīšanai. Laiciņš joprojām ne īpaši patīkams, it kā silts, bet ļoti stiprs vējš, kas nav īpaši patīkami. 
Pirmais mērķis šodien, manas darba kolēģes Sniedzītes ieteiktā Balos pludmale turpat netālu Gramvousas pussalas ziemeļrietumos.
Līdz turienei iet tikai viens ceļš gar piekrasti 12 km garumā, vēlāk parkingā jāatstāj auto un 2 km jāiet ar kājām. Pirms tam gan ceļa sākumā jāmaksā iebraukšanas maksa 1 eur no cilvēka apkārtnes uzturēšanai Smile
Pie parkinga mūs izkoriģē labi savā darbā iejuties parkinga uzraugs, ar svilpi zobos visiem atbraukušajiem norāda kur jāparkojas, cik liela distance jāietur no blakus mašīnas, cik no priekšējās apmales utt... Nedodies’ esi pa tālu, džeks grieķiski murminot tev liek pārparkoties Smile
Sākam turpceļu līdz pludmalei, ja gribētu varētu arī noīrēt ēzeli, kurš tevi par 10 eiro paved kādus 500m tuvāk. Mūs tas neinteresē, bet ja arī interesētu tad neizvēlētos, jo noskatījāmies raidījumu "Orel i reška", kur redzējām, ka tas ēzelis reāli paved tikai daļu no posma, grūtāko gabalu lejā/augšā tev jāiet pašam Smile
Jau takas sākumā vējš ir pieņēmies spēkā, esam pašā salas galā, pussalā kur satiekas 3 jūras Krētas, Lībijas un Vidusjūras.
Vēl pašu pludmali neredzam, bet ekspektācijas ir lielas, jo dzirdēti stāsti un redzētas bildes. Pēc mirkļa jau priekšā paveras skats uz pašu pludmali. Vienreizējs skats, baltas pludmales smiltis, brūnas klintis un gaiši zils, pilnīgi caurspīdīgs ūdens. Nereāli skaisti, liekas, ka tev priekšā ir fotošopā apstrādāta bilde nevis reālitāte, turklāt tas viss apskatāms no ievērojama augstuma. Turklāt interesanti, ka līcītis savā veidā ir sadalījies 2 daļās, kur pa vidu ir saliņa, attiecīgi mums ir plāns to līci savā veidā apiet apkārt.
Vienīgais traucēklis ir milzīgs vējš, kas konkrēti sapūš visas maliņas. Izčīkstu no Agas šalli, aptinu galvu un kļūstu par arābu šeihu Smile izskatos smieklīgi, toties man silti Smile
Lejā turpinās kāpņu serpentīnas un pēc neilga laika jau esam pašā pludmalē. Ūdens pavēss, doma par peldi pat neienāk prātā. Tiek iemūžinātas bildes rakam-bokam un sākām riņķi apkārt pludmalei. Otrajā pusē tavernā iemalkojam karstos dzērienus un dodamies atpakaļ. Negribam šķirties no šīs vietas, vēl n-tie foto, pat labākām bildēm tiek noģērbti visi kažoki, lai iemūžinātās bildes izskatās vasarīgākas :) 
Esam parkingā, kopā nogājām apmēram 5km un esam ļooooti  apmierināti. Ja manās iedomās vispār ir vieta iztēlei par to kāda izskatās paradīze, tad, lūk, šī varētu būt mana paradīze uz zemes vietas 
Braucam lejā, sanāk kādu mašīnu arī apdzīt, jo daži autovadītāji pa šo ceļu brauc pārāk uzmanīgi. Patiesībā jābrauc uzmanīgi arī no cita viedokļa – šeit un vispār visā Krētā ļoti daudzās vietās ceļu ir pārpildījušas kalnu kazas, kuras nekautrējās gulēt arī ceļa vidū.
Nākamā pieturvieta ir netālu no Kastelli ciematiņa, kādus 10km dziļāk kalnos, atrodas senās pilsētiņās Ano Palaiokastro, saukta par pilsēta ar daudzajiem ganālpulktiem, drupas. Šeit saglabājušies dažādi seno laiku ēku un torņu drupas. Bija interesanti, ciematiņā pat ir bijusi sava Akropole. Apstaigājām teritoriju ar kājām, interesanta baznīca ar kapiem pašā baznīcas pagalmā. Jau braucot prom, viena no nogāzēm vairāki auto vadītāji bija izdomājuši, ka augstāk neviens cits auto nevar uzbraukt un bija nolikuši auto principā ceļa vidu. Sākumā nedaudz papīpināju, no tuvākās ēkas iznāca pāris grieķu. Sapratām, ka starp tuvākajiem cilvēkiem nav neviena vaininieka un kopā domājām risinājumus, kā nenokurnēt te visu dienu! Izskatījās, ka man nav variantu pabraukt garām, tomēr ar izpalīdzīgo grieķu pārliecinošu milimetrs pa milimetram bīdīšanu izdevās paspraukties garām tam auto.
Tālāk nolemjam Kastelli ieturēt pusdienas, pēc tam plāns apmeklēt vienu no diviem saldūdens ezeriem visā Krētā – Kourna ezers. Skats pie ezera vienreizējs. Pats ezers atrodas milzu kalnu ieskauts, izskatās, ka siltākā laikā te varētu būt baigais tusiņš, jo apkārt viss sagatavots kārtīgām ūdens un pludmales izklaidēm. Ilgi šeit nedomājam uzkavēties, netālu no ezera atrodas Rethymno pilsētiņa, otra Krētas vecpilsēta.
Krētā jau kārtējo reizi pārliecināmies, ka tas, ka booking.com uzrādītais, ka konkrēta viesnīca ir brīva, nenozīmē, ka tā tiešām būs brīva. Tā arī šoreiz, aizbraucam uz it kā brīvo viesnīcu, bet vietu nav. Ok, šajā pilsētiņā brīvu viesnīcu par labām cenām ir daudz un viesnīcu kur nakšņot atrodam ātri. Šoreiz sarunājam numuriņu 2.stāvā, tuvāk wi-fi rūterim  un par lielo numuriņu samaksājam kā par mazo double-room. Iekārtojamies numuriņā un dodamies izstaigāt vecpilsētu. 
Pirmais, ko izstaigājam ir rosīgā ostmala, kur pilns ar restorāniņiem. Kārtējo reizi pārliecināmies, ka no malas izskatāmies pēc krievu tautības, jo mūs bez liekas iepazīšanās krieviski uzrunā vairāki kažoku (šubu) tirgotāji un piedāvā veiksmīgi iepirkties Wink nevaram tikai saprast, kurš no mums diviem tad ir tas, kura izskats nodod  man jau liekas, ka Aga!
Tālāk apstaigājam Rethymno slaveno Fortetsa cietoksni, kas celts 16.gs.. Tas ir samērā milzīgs, apstaigājam tam apkārt. Tālākajā galā ejam garām basketbola hallei un no tās uz autobusu dodas vairāki milži. Kā vēlāk izrādās šajās dienās šajā hallē notiek basketbola turnīrs, tad, lūk, šie milži bija no slavenās Atēnu Panatinaikos basketbola komandas. 
Tālāk noejam gar pilsētas galveno parku un dodamies atpakaļ vecpilsētā. Pēc garas pastaigas, pirms došanās uz viesnīcu, esam vienisprātis, ka esam pelnījuši iegādāties pāris kokčiņus, kas vēlāk arī veiksmīgi tiek utilizēti  Jūtamies noguruši un dodamies čučēt.
 
6.diena / 6.oktobris
No rīta pamostamies pirms 9-iem, sataisāmies un ap 10-iem izraušamies no viesnīcas. Atslēgas kā runāts atstājam numuriņā. Vakar atstājām mūsu limuzīnu nedaudz sānu ieliņā, tātad vispirms jāpārliecinās vai kādam pa nakti tas nav iepaticies un nav izdomājis to iegūt sev. Fū, par laimi viss ok un auto mūs gaida tur kur tam jābūt.
Laiciņš šodien siltāks kā 2 iepriekšējās dienas, mazāk mākoņu, mazāks vējš un karstāk cepina, bet temperatūra tāpat pavisam slinki, tomēr nedaudz virs 20 grādiem. 
Sākumā nolemjam izbraukt pa Rethymno pilsētiņu ar auto pa hopon-hopoff maršrutu. Protams, gaismā pilsētiņa savādāka, bet nekas īpašs. Fortetsa naktī apgaismots pat izskatās labāk. Pa ceļam piestājam pie autoostas, man ir ideja noskaidrot vai šeit nav iespējams nopirkt biļeti autobusam, kurš mūs vedīs no Sougia uz Samarijas aizas sākumu. Vienkārši mani uztrauc, tā kā tur būs tikai viens autobuss 7:00, vai tas nebūs pilns un visiem vietas var nepietikt. Autoostas biļešu tirgonis diemžēl īpaši neizrāda vēlmi man palīdzēt, kaut ko angliski purpina un ierēc par mani kā es izrunāju pilsētas nosaukumu Sougia Frown brrrr! Ai, vienalga, braucam tālāk. 
Nobraucam gar Rethymno galveno pilsētas parku, tad mēģinām atrast kaut kādas slavenas bruņurupuču ligzdas, ko vietējie ir uztaisījuši pret kaut ko protestējot. Ne pašas ligzdas, ne protestētājus, ne par ko viņi protestēja neatrodam, toties uz ielas pie tūristu info kantora satiekam info meiteni, kura mums daudz ko pastāsta.
Vispirms viņa izbola acis, ka mēs plānojam Samarijas aizas apmeklējumu organizēt ar savu auto. Tas neesot iespējams Smile ok, izstāstām savu plānu viņa saprot, bet anyway zvana uz noteiktiem kantoriem, lai precizētu vai tiešām oktobrī tur kaut kas vēl notiek un kāds no transportiem (kuģītis un autobuss) vēl šajās oktobra dienās kursē. Sajūta tāda, ka viņa domā, ka šajās dienās tās visas lietas nevar noskaidrot internetā. Ok, nav jātic vienam interneta resursam, bet ja vienādas lietas rakstītas vairākos www resursos, tad ir pamats ticēt.
Pastāstām meitenei kur vēl plānojam braukt, viņa visu akceptē, vienīgi silti neiesaka doties uz Krētas salas augstākā kalna Idas apkārtni. Konkrētāk, mēs gribējām doties uz Zoniana alu. Šo Idas kalnu Krētā sauc par "naked mountains" jeb par plikajiem kalniem, jo tas nav klinšains, praktiski bez zaļumiem un no tāluma izskatās kā gluda piramīda. Neiesaka, jo tajā rajonā ļoti izplatīts ir marihuānas bizness un attiecīgi diezgan bieži ir policijas reidi. Mēdz būt apšaudes un arī vietējiem ir normāli turēt pa kādam šaujamam. Ok, redzu Agai ļipa sāk trīcēt, skaidrs tur nebrauksim. Paldies info meitenei par palīdzību, dodamies tālāk pa tūrbusa maršrutu.
Tālāk izbraucam ārpus pilsētiņas, iekšā kalnos. Vispirms interesanta baznīca, kur nedaudz parunājam ar baznīcas atbildīgo, varbūt arī mācītāju, bet apģērbies bija civilajā. Nākamais pieturas punkts interesants ciematiņš Mili, kurā palikušas drupas no 16.gs. būvēm. Bija interesanti, jo pašas drupas ir aizas otrajā pusē, apakšā tek maza upīte. Vispirms jānoiet kāds gabals līdz apakšai pa akmeņainu taku, tad pār tiltiņam un jau pa aizas otru malu līdz pieminētajam ciematiņam. Bez interesantajām drupām vēl takas galā maza baznīciņa ar maziem pieguļošiem kapiem. Starp citu, maza baznīca, kura pēc būtības ir izkalta klintī, atradās arī takas sākumā. Jā, lielas, mazas un ļoti mazas baznīcas Krētā ir pa pilno. Nezinu kā tos sauc, bet arī pavisam mazas mājiņas, tādi kā putnu būri, atrodas ļoti daudz ceļa malās, apkrautas ar krustiem. Domājam, tās arī kādas lūgšanās vietas.
Braucam tālāk uz augstāko šī ceļa vietu Chromonastiri - ciematiņš, kurā atrodas militārais muzejs. Svētdienās tas nav pieejams tūristiem, bet pie ārējās sētas lepni izvietota apskatei militārā kara tehnika - helikopters, tanki, bruņumašīnas un lielgabali. Nē, nu pārliecinoši, kadri iemūžināti, varam braukt tālāk.
Nākamais apskates objekts ciemats Roussospiti, kuru sauc arī par Rethimnona "balkonu" dēļ tā, ka skats uz to pilsētu no šejienes tiešām pa rubli. Lai arī Rethymon pilsēta no šejienes pāris km attālumā, tomēr tā labi redzama un uz Krētas jūras fona izskatās iespaidīgi. 
Turpinām ceļu līdz netālajam 13.gs. Agia Irini dāmu klosterim. Klosteris iespaidīgs, ļoti sakopts un interesentiem pieejams. Pieguļošas telpas brīvi apskatāmas publikai, bet pašā klosterī, lai arī iespējams iekļūt, tomēr tikai svētās māsas pavadībā. Nobīstamies, ka ekskursija varētu ilgt pārāk ilgi, nespētu laipno mūķeni pasteidzināt un beigās nobumbulētu tur visu dienu. Tā vietā izvēlamies doties atpakaļ uz pilsētu iestiprināties. Noparkojamies un diezgan ātri arī nobāzējamies. Mums kā pierasts viens no nosacījumiem ir wifi pieejamība. Tas šeit ir, tā kā varam pasūtīt pusdienas.
Šī bija līdz šim sliktākā pieredze - Agai zivs bija sausa, mana neapmierinātība bija tajā, ka garnīrs manam ēdienam ēdienkartes promo bildē bija maigi izsakoties stipri bagātāks nekā dzīvē. Vispār ar Agu esam vienisprātis, ka tie restorāniņi, kas atrodas tūrismu plūsmas tuvākajā ieliņā parasti mēdz būt sliktāki, jo viņos masas tāpat ieplūst, attiecīgi mazāka interese censties un kvalitāte mēdz pieklibot. Šis bija tas gadījums.
Pie pusdienām vēl precizējam tuvākos dienu maršrutus un apskates objektus, vienojamies, ka lai nebūtu baigā steiga, tomēr izlaidīsim vienu no Krētas must-see objektiem - nozīmīgāko minojas civilizācijas būvi Knossosas cietoksni. Saprotam, ka pie atlikušo dienu skaita, brauciens uz turieni būtu tikai turp un uzreiz atpakaļ, attiecīgi saprotam, ka nav īsti vērts. Žēl, tomēr steigai šajā atvaļinājumā nav vietas!
Nākamais plānotas apskates objekts ir viena no slavenākām Krētas alām - Melidoni ala. Pagaidām gan vēl nedaudz pamaldamies pa Rethymon pilsētu, jo nezin kāpēc sāku neuzticēties navigācijai. Ok, metam ripā un tagad centīšos tai klausīt. 
Pati ala atrodas kādus 30km no pilsētas, nokļūstam tur samērā ātri. Ala atrodas kalna grēdas pašā augšā, ieeja alā maksā 3 eiro no cilvēka. Par to iegūstam 68 pakāpienus dziļu alu, kas pēc saviem izmēriem iespaidīga, vienīgi šobrīd no esošajiem 3 nodalījumiem, apskatei pieejams tikai viens. Pati ala saistīta ar dažādām dievībām, bet papildus tai ir arī nozīmīga loma jaunajā vēsturē. Šeit revolūcijas laikā pret turkiem 19.gs. sākumā slēpās 370 vietējo iedzīvoju un drošsirdīgi pretojās, tomēr vēlāk tika iesprostoti alā un nosmacēti, jo turku komandieri pavēlēja alas ieejā izveidot milzīgu ugunskuru. Kopumā alas apmeklējums var aizņemt max līdz 30min.
Pēc alas apmeklējuma plāns pārcelties un Krētas salas dienvidu krastu. Sākt varētu ar slaveno Preveli pludmali jeb kā tā ir iesaukta par Palm beach. Pludmale ir viens no must-see objektiem, jo pie noteikta saules apgaismojuma tās smiltis izskatās rozā krāsā. 
Uz to vietu speciāli braucam nevis pa lielo šoseju, bet gan pa maziem Krētas kalnu ceļiem, kuri ir ļoti stāvi un šauri. Tādā veidā, mūsuprāt, vislabāk vari iepazīt Krētas būtību. Navigācija rāda, ka līdz Preveli pludmalei jābrauc ap 70km un ~ 1h 40min. Ceļš garš un sākt jau tās serpentīnas apnikt. Pa ceļam redzam arī izslavētās Krētā cauršautās ceļu zīmes. Saprotu, ka tā ir viņu izklaide - šādi viņi atpūšas. Mēs mēdzam uzspēlēt Alias ģimenes lokā, viņi dodas izklaidēties un sašaut kādu ceļa zīmi. Normāla štelle! Aplīmētas, apkrāsotas ceļa zīmes ir daudz kur Krētā, bet cauršautas zīmes pagaidām sastaptas tikai Idas kalna apkārtnē.
Tuvojamies Preveli pludmalei, kalnu grēdas kļūst savādākas, vairāk tādas aizveidīgākas. 
Pie pludmales ir parkings, kurā līdz 18:00 jāmaksā 2 eiro par automašīnu. Mēs esam pēc 6-iem, attiecīgi nav neviens, kas iekasē naudiņu. Atstājam auto parkingā, dodamies ar kājām lejā, mērķis ievērtēt saulrietu, kas plānots ap 19iem. Piekrastē turpina būt ļoti vējains, vienīgi, tas vējš nav tik auksts kā tas bija pie Balos pludmales.
Nedaudz pakāpjoties zemāk un ieraugot pirmo reizi pludmali, saprotam kamdēļ tā tiek iesaukta par Palm beach. Gar nelielo upīti, kas ietek Lībijas jūrā, ir interesanta palmu birzīte. Izskatās iespaidīgi. Tiekam līdz pludmalei, pārvarot kādu 20min kāpienu lejā pa vairāk kā 600 pakāpieniem serpentīnu veidā. Saulrietu šoreiz neredzēsim, jo priekšā klintis. Lejā pie pludmales taverna jau ciet, un vispār izskatās, ka esam palikuši vienīgie. Pamazām jau krēslo, bet mēs vēl nolemjam izstaigāt taku pa palmu mežiņu, kura stiepjas vairākus simtus metru garumā tās upītes krastā. 
Saulītes vairs nav, tamdēļ nav arī atbilstošā apgaismojuma, lai ieraudzītu rozā jūras smiltis. Palmu birzīte arī atstāj sireālu iespaidu, jo vienā pusē augstas klintis, kuras ieskauj šo aizu, otrā pusē upīte, kuru knapi var saredzēt, jo lielās palmu lapas skatu uz to vienkārši aizklāj. Pati upe vienā līmenī ar taku, pie krasta uzreiz pāris metru dziļš. Tāda sajūta, ka pietrūkst tikai mērkaķu palmās un kāds krokodils, kurš nomedīs mūs un izleks no ūdens mirklī, kamēr mēs pie krasta pozējam.
Paliek jau pavisam tumšs, mums jādodas atpakaļ, vēl ~25min kāpiens atpakaļ pa kalnu taku. Šī vieta ir kārtējais pierādījums tam -  jo vieta ir vairāk nošķirta no cilvēkiem (var nokļūt tikai fiziski piepūloties), jo tā ir tieši interesantāka ar savu neskartību.
Esam veiksmīgi taku pievarējuši, tagad laiks atpūsties. Bet vispirms laiks booking.com sameklēt naktsmītni. Pēc kartes tuvākā lielāka pilsētiņa ir piejūras Plakias. Tur arī naktsmītni atrodam, kaulējamies ar saimnieci par cenu, vienojamies un iekārtojamies numuriņā. Viņa gan lūdz, lai nestāstām viņas dēlam par cik lētu naudu viņa mums ir atdevusi numuriņu Wink tas ir vecs triks, te katrā otrajā viesnīcā tā saka.
Kamēr es rakstu, Aga jau aizgājusi gulēt, bet nezinu vai viņa var pagulēt, jo blakus bārā diskotēka sit augstu vilni un izskatās, ka šajā kūrortpilsētiņā ierobežojums skaļai mūzikai pēc 23:00 īsti nestrādā Frown Rīt plānojam celties uz 9:00, jo daudz kas ir ieplānots.
 
7.diena / 7.oktobris
No rīta pieceļamies pirms 9-iem, bet es izraušos no gultas tikai 9:30, jo viesnīcā bija pārāk labs internets Smile
Iekrāmējam čemodānus automašīnā un dodamies pameklēt ideālo vietu brokastīm. Agai oža nostrādā un tiekam pie lieliska brokastu piedāvājuma. Man par 6 eiro iekļauts siera un šķiņķa gabaliņi, kruasāns, medus, džemi, sviestiņš, 2 omletes, tomāts, tēja un svaigi spiestā apelsīnu sula. Protams, maize un ūdens kā jau pierasts par brīvu. Vai nav good value for money?
Kā pirmo šodien ieplānots apmeklēt kādus 35km attālumā esošo Frangostello cietoksni, kuram ir nozīmīga loma Krētas vēsturē. Uz turieni iet nopietnākas nozīmes ceļš tālāk no krasta un iet ceļš tieši virs klintīm gar pašu Lībijas jūru. Ir mums jau pieredze šajā braucienā ar neizbraucamiem kalnu celiņiem, ceram, ka šis tāds nebūs, jo izvēlamies romantiskāku ceļu gar pašu jūru. Nenožēlojam, jo ceļš ir izbraucams, kaut gan mūsu super vāģis dabū normāli pastrādāt. Vairākās vietās braucam gar pašu klints malu un lejā sitās jūras viļņi, citu brīdi atkal patālāk, bet tad atkal super truper skati kā kalni saplūst ar zaļi zilo jūru.
Vairākās vietās jūra turpat, izdomājam atstāt mašīnu zemes ceļa malā un doties nopeldēties. Lai tiktu līdz pelēkajai pludmalei kādu brīdi jākāpj lejā pa celiņu, tad gar krastu jāpārvar akmeņu grēdas un tad jau esam īstā pludmalē. Nenožēlojam, jo ūdens neticami, bet silts kā piens un pilnīgi dzidrs tā, ka gruntī var redzēt katru akmentiņu. Sāļš gan dikti ;(
Pēc vairāk kā stundas esam atpakaļ mašīnā un dodamies tālāk. Izrādās turpat vien arī mūsu kalnu celiņš beidzas, jo sākas mazs kūrortciematiņš. Tam izbraucot cauri kartē it kā krasta ceļš turpinās, bet ceļam priekšā aizvilkts drāšu žogs. Ok, turpināsim ceļu pa lielo ceļu.
Pēc neilga laika jau esam pie paša cietokšņa. Reāli dzīve izmēros mazāk iespaidīgs, taču ko tu gribi no 14.gs. būves. Ieejas maksa 1.5 eiro un mums ir dota iespēju sajusts šo senā gadsimta elpu. Cietokšņa iekšpusē ir arī skatu tornis, no tā var labi ievērtēt blakus esošo pludmali un pārējo apkārtni. Cietoksnim izvēlēta laba atrašanās vieta, jo tas uzcelts Krētai neraksturīgā līdzenumā. Šādi līdzenumi Krēta nav pierasta lieta. Attiecīgi savos laikos cietokšņa sardzei bija vieglāk pārredzēt apkārtni.
Tālāk plāns nokļūt Sougia. Tā ir vieta no kurienes var sākties Samarijas aizas apmeklējums. Ja tev ir savs auto, tad labāk atbraukt uz šo ciematiņu iepriekšējā naktī, palikt pa nakti un agri no rīta ar publisko autobusu doties uz aizas sākumu. Tad tiek pieveikti aizas 18km, tu nonāc ciematā Aghia Roumelli, no kura vienīgais iespējamais transports, lai nokļūtu kaut kur tālāk, ir prāmis, kas tev vienreiz dienā aizved uz vairākiem pieejamajiem maršrutiem. Ja nav savs auto, tad no Chania vai citām lielākajām Krētas pilsētām tiek organizēti tūristu autobusi vai arī tu vari pats nokļūt līdz aizai ar publisko autobusu, piem., no tās pašas Chania.
Intersanti, ka no Frangostello līdz tai Sougia pa taisno ir kādi 30km, bet lai nokļūtu ar auto, nepieciešams apbraukt visiem kalniem apkārt, kopā attālums kādi 130km.
Attiecīgi sākumā ceļš visu laiku pa kalnu serpentīnām augšā, vēlāk tas pats tikai jau leja. Vispirms gan pabraucam garām otrai slavenākai aizai aiz Samarijas aizas - Imprazas aiza, neslēpšu, ka man bija doma arī šo aizu tā garām ejot noskriet, bet nu Aga uz manu vēlmi neparakstījās. Šī gan būtu vairāk kā uz pusi īsāka par Samarijas aizu, tikai 8km, tomēr ok, 2 aizas 2 dienās varētu būt pa daudz.
Turpinām ceļu pa konkrētām serpentīnām uz augšu, jo augstak ceļamies, jo skati iespaidīgāki. Kad sasniedzam ielejas augšu, tad atkal visu laiku serpentīnas uz leju. Tiem, kuri nav pie stūres sajūtas droši vien nav labākās un kuņģis var likt par sevi manīt.
Braucot uz Sougia pa ceļam sāk kurkstēt vēders, tātad ir jāpaēd. Agas ierosinājums izmest mazu līkumu iekšā Chania tiek akceptēts. Pilsēta sasniegta, tagad jau labāk zinām, kur var noparkoties. Nolemjam neēst tūristu ielas pirmajā līmenī, bet vecpilsētas mazajās ieliņās. Tādu restorāniņu atrodam un vēlāk pēc Agas vērtējuma šī pagaidām top nr.1 estuvīte Krētā:)
Pēc pusdienām neliela steiga, jo vajag līdz tumsai nokļūt līdz Sougia, lai varam iegādāties rīta autobusa biļetes un uzzināt, kur kas atrodas, lai no rīta pirms 7-iem nav stress.
Turp līdz Sougia ceļš ļoti labs, mašīnu praktiski nav, tā kā varam atļauties pedal to the metal. Pa ceļam vēl apstājamies, jo Aga grib nočiept pāris gandrīz gatavus apelsīnu no ceļa malā esošajiem apelsīnu dārziem.
Sougia tiek laicīgi sasniegta un esam gatavi visas lietas nokārtot, vienīgi pie parkinga tuvāk esošā restorāniņa viesmīlis min, ka autobuss uz Samarijas aizu kā dažas dienas vairs neiet dēļ mazā pieprasījuma. Man sirds sažņaudzās, jo būs jābrauc ar taksi, kas būs sālīti ;( Labi, ka mani atkačā biļešu pārdevēja mazā būdiņā, kas izrādās ir tieši ko meklējām. Autobuss par laimi vēl ejot, iegādājamies biļetes pa 5.10 eiro personai. Tā kā sieviete bija ļoti laipna, atļāvos viņu nobombardēt vēl ar 100 jautājumiem kas, kur, kad saistībā ar aizas apmeklējumu. Beigās jutu, ka es viņu sāku besīt. Vienojamies, ka katrs nākamais jautājums 1 eiro. Man vairs jautājumu nebija 
Vēl tikai palika atrast naktsmītnes un iegādāties dzeramo un ēdamo rītdienas aizas pārgājienam. 
Ar viesnīcu mums sokas labi, jo jau pirmajā, ko uzrunājām arī paliksim. Te gan nācās kaulēties + vēl visu interesantu padara, ka viesnīcas turētāji 2 večuki ne bumbum citās valodās kā grieķu. Ok, beigās uz kalkulatora nositām cenu no 70 uz 35 eiro Smile Aga gan tur sarka un bālēja kamēr es kaulējos, bet nu ko darīt, ja tā kaulēšanās patīk un interesē. Večukam gan nebija 5 eiro ko izdot, teicās vēlāk atdos. 
Pēc tam kad iepirkām visu rītdienai un apskatījām ciematiņu, apēdām bulciņas pie jūras un atbraucām uz viesnīcu, es Agai saku, lai dabū no papucīša mūsu piecīti, bet ko onka - prasa pasi, kaut ko murmina un saka, ka varam maksā rīt no rīta! Mums žoklis vaļā, sakām, ka jau samaksājām un īstenībā viņš mums 5 eiro parādā. Šis bola acis, mēs viens otru pat žestu valodā nesaprotam un dodamies augšā uz numuriņu. Kāpjot pa kāpnēm, redzu ka viņš izvelk naudu no kabatas, skaita un saprot, ka tiešam esmu šim jau iedevis. Pēc šī incidenta onka visu atceras un skrien man atdot to  piecīti Smile sasmejamies kopā un arī ar Agu saskatāmies un labi saprotam, ka arī mums vecums nenāks viens - tas nāks ar vecuma skrelozi Smile
Ok, sakārtojam mugursomu rītdienai un šoreiz agrāk čučēt, jo rīt agri jāceļas un jābriest garam, bet skatu ziņā vienreizējam pārgājienam.
 
8.diena / 8.oktobris
Ceļamies 6:30, jo 7:00 jau plānotais autobuss uz aizas sākumu. Noliekam mūsu limuzīnu centrālajā stāvvietā, netālu no autobusa pieturas. Pie pieturas jau daudzi gribētāji, mēs savtīgi cenšamies iekārtoties tuvāk iekāpšanas vietai, lai cerētu autobusā uz sēdvietu, jo kā nekā jābrauc 1h 30min. 
Sēdvietu dabūjam, diemžēl dažiem jauniešiem tā nepaveicās un viņi ceļu pavadīs stāvus. Jāsaka gan, ka pusceļā izrādās vajag pārsēsties uz citu autobusu, kurš pārņem stafeti un aizgādā mūs līdz galamērķim.
Aizas iekarošanai jāiegādājas ieejas biļete 6 eur apmērā no cilvēka un mūsu ceļš var sākties. Nodrošinājušies ar dzeramajiem, ēdamajiem un kādu plānāku apģērba gabalu uzsākam takas stāvo sākumposmu. Takas pirmajos 2km vertikālais kritums ir gandrīz 1km, pēc būtības visu laiku diezgan stāvi, līkloču pakāpieni. Šo posmu sauc par koka kāpnēm jeb Xylaskalo.
Apkārt skuju koki, tā kā baigie skati uz pašu aizu vēl nav manāmi. Vēlāk nonākam līdz interesantai, ļoti mazai baznīciņai Agios Nokolaous. Vēlāk jau sasniedzam aizas grunti un no tā brīža pēc būtības visu laiku virzāmies uz leju pa upes grunti, kura šajā gadalaikā ir sausa vai vietām ar nelielu ūdens teci.
Šeit un turpmāk arī paveras grandiozie aizas dabas skati, ko lai saka – iespaidīgi. Vienā no posmiem paejam garām Samarijas ciematam, kur kopš 1962.gada, kad šai teritorijai tika piešķirts nacionālā parka statuss, vietējie iedzīvotāji ir pametuši ciematiņu un pārcēlušies uz dzīvi citur.
Atšķirībā no citām pieveiktajām aizām un takām citās valstīs, šeit dzeramais ūdens pieejams katrā no starpposmiem, kuri visas aizas garumā bija ap 10. 
Starpcitu vairākās vietās satikām slavenās Kri-kri kazas, kuras sastopamas tikai dažos Krētas nostūros. Šīs gan pārāk izlutinātas un atēdušās cilvēku atstātos atkritumus un našķus, ko cilvēki piedāvā šiem lopiņiem. Bija arī vairākas pavisam mazās kaziņas, tās vēl sākumā tādas bailīgas. Vienā no posmiem izejam cauri tā saucamajiem Dzelzs vārtiem, kas ir šaurākā vieta aizā, reāli tikai pāris metru platumā. 
Visbeidzot pēc mazāk kā 5 stundu pārgājiena sasniedzam aizas beigas un tam par godu izdzeram zelta vērtē tirgoto svaigi spiesto apelsīnu sulu  Piebilst, ka tā ir svaigi spiestā laikam nebija jēgas, jo vismaz Krētā cita apelsīnu sula kā svaigi spiestā vispār netiek piedāvāta.
Lai nokļūtu līdz gala mērķim gan vēl 3 km jānostaigā un būsim sasnieguši Agia Roumeli ciematiņu, kas ir arī mūsu galamērķis. Kopā veikti 16km, ar tiem šī aiza daudz kur tiek saukta kā garākā, pastaigām pieejamā aiza Eiropā. Īstenībā tā neesot, jo esot garākas, kaut vai tajā pašā Verdonas aizā Francijā. Aizu populārākajos vasaras mēnešos apmeklē gandrīz 40 tūkstoši mēnesī, kas liekas iespaidīgi, bet tajā pašā laikā varētu būt nogurdinoši, jo dzirdēti nostāsti, ka brīžiem aiza vairāk atgādina pūli, kas kopā vienā masā dodas pa aizu lejā.
Mums ar laiku paveicās, jo temperatūra turējās ap 20, kas nebija pārāk karsti. Bet tas nelika vien sarauties no domām vien par to, kas te darās karstajos vasaras mēnešos, kad temperatūra tuvojas 40 grādiem (!!).
Gala ciematiņā atrodam vientuļāku pludmali un dodamies nopeldēties. Ūdens atkal kā piens, vienīgai šeit akmeņaināka pludmale un akmeņi ļoti slideni. Pēc tam atrodam biļešu kases, kurās var iegādāties prāmja biļetes atpakaļ uz Sougia. Biļete maksā 8.50 eur no cilvēka. Pēc tam turpat blakus restorāniņā pusdienas.
Līdz prāmja atdiešanai mums jāgaida 3 stundas, dodamies nelielā pastaigā gar piekrastes klintīm, vēlāk saldējums vietējā pludmales kafejnīcā. Es, savukārt, vēl dodos pēdējo reizi šogad nopeldēties atklātā jūrā 
Pats kuģītis spēj uzņemt kādus 1000 gribētājus un ir diezgan paliels. Kuģa maršruts iet tieši gan piekrasti un ir ļoti labi skati, kur ūdens saplūst ar klinšaino krastu un milzīgajām klintīm, vietām klintis saplūst ar zemajiem mākoņiem, kuri ieskauj tos.
Tuvojamies mūsu prāmja galamērķim, šeit arī svarīgi izkāpt vieniem no pirmajiem, lai varam max ātri nokļūt līdz mašīnai, lai uzreiz izbrauktu atpakaļ uz Chania, bet galvenais, lai būtu ātrāk par autobusiem, kuri visdrīzāk vilksies pa kalnu serpenīnām. Diemžēl mums nesanāk būt tik operatīviem, priekšā ir 3 autobusi un notiek tas ko paredzējām, auto mums nav tik jaudīgs un serpenīnās īpaši nav variantu viņus apdzīt. Visbeidzot, kad Aga man konkrēti nodeva, ka negrib vairs elpot tos dūmus, nācās apstāties malā un tos atlaist tālumā. 
Ar visu to čakarēšanos Chania bijām diezgan pavēlu, tamdēļ meklējām viesnīcu max tuvu lidostai, jo rītdienas lidmašīna ir 6:55 no rīta, kas nozīmē, ka lidostā jābūt pēc 5iem no rīta. Tādu viesnīcu arī atradām, max 15km no lidostas.
Viesnīcas jeb pareizāk atsevišķas mājiņas telpas ir ļoti viesmīlīgas, tieši tādas ar ko beigt atvaļinājumu. Es vēl dodos uz recepciju, jo mūsu numuriņā nav wifi, lai iečekotos rītdienas reisiem. Gribas arī šeit izdrukāt iekāpšanas biļetes, taču beigās tas nesanāk, esmu pārliecināts, ka tas izdosies lidostā.
Visi darbi padarīti un var iet gulēt.
 
9.diena / trešdiena
Ceļojums praktiski beidzies, šodien atlikuši tikai lidojumi līdz mājām. Par šodienu maz būtu ko stāstīt, ja ne vien uber notikumi lidostā. Mums plānoti 2 lidojumi – no Krētas uz Milānu un tad pēc 2h pauzes no Milānas uz Rīgu. Abi ar Ryanair.
Ceļamies 4:30, jo gribam lidostā būt pēc 5:00. Lidosta nav tālu, izlaižu lidostā Agu ar koferiem un pats braucu uz auto nomas parkingu, lai atgrieztu mūsu nomas auto. Novietoju auto, bezmaksas mikriņš mani un vēl vienu klientu aizved to 1km līdz lidostai.
Lidostā jau Aga noskaidrojusi, ka, protams, mums vajag fiziski izdrukātas biļetes. Nekādu automātu, kur iespējams veikt izdrukas nemanām. Saprotam arī, ka pie avio kompānijas čekingdarbinieka biļetes neizdrukāsim vai arī neko nesarunāsim, meklēju iespēju tās izdrukāt citā vietā. Visu apgrūtina tas, ka šobrīd ir 5:15 un, protams, reti kurš kantorīts ir atvēries. Tiek, kas ir vaļā, tie skaidrā valodā pasaka, ka viņi neko nedrukās. To visu stresaināku padara tas, ka uzzinām, ka biļešu izdrukāšanas serviss pie Ryanair maksā 70 eur.... pie tam no cilvēka, kopā 140 eur jeb nedaudz virs 100 LVL. Vēlreiz pārliecināmies, ka pareizi saprotam angļu valodas ciparu izrunas spēles un ka nevis 17, bet gan 70 eur. Un tad tu vienā brīdī saproti, ka tev nav daudz variantu un tev jāsamaksā šī extra  100 Ls vienkārši tā pa kāju, tas galīgi neuzlabo garastāvokli. 
Vēlāk pārliecinies, ka arī pie pašas čekinga vairāki pasažieri tiek vilkti uz zara par dažādiem trūkumiem – pa smagu soma, vairākas tašas vienam cilvēkam, izmēri ne tādi – nu baigais konveijers.
Es pat baigi nevainoju Ryanair manā gadījumā, to viņi skaidri pasaka savos noteikumos, ka biļetei ir jābūt fiziski izdrukātai, es vienkārši kārtējo reizi cerēju izbraukt sveikā, žēl vienīgi, ka tā mācība tik dārga 
Respektīvi, zinātu, ka viss tā izvērtīsies, būtu izbraukuši kaut vai stundu ātrāk, atraduši kādu nakts web kafejnīcu vai vienalga kādu viesnīcu, kur tas ir maksas pakalpojums, bet nu būtu atraduši ko lētāku par 140 eur. Ceru, ka citi mācīsies no šādām kļūdām, es jau nu noteikti! Patiesībā mēs izdrukāt šīs biļetes jau varējām Rīgā, zinājām jau tad, ka mums tāpat vajadzēs vienu papildus nododamo bagāžu.
Lai visu vēl aizraujošāku padarītu jāmin, ka mums jau izdrukātas nebija arī otras biļetes. Šajā gadījumā jau Milānas lidostā ar noteiktu stresa piedevu, tomēr ātri atrodas atrast info desk, kurš mums par 6 eur piedāvā pakalpojumu izdrukāt dajebko, tev tiks tas dajebkas jāatsūta uz noteiktu e-pastu. Prieks vismaz, ka ietaupījām 134 eur.
Nepaiet ne pāris stundas, esmu nomierinājies un atslābis un mēs palēnām nosēžamies Rīgas lidostā. Vēl tik gardas pusdienas Lidiņā, brauciens ar taxi mājās un superīgais atvaļinājums var beigties, jo rīt atkal uz darbu!
 
 
Sintija
Lietotāja Sintija attēls
Nav tiešsaistē
Kopš: 31/01/2010
Ziņas: 215
Manīts: pirms 5 st

Paldies par aprakstu! Interesanti palasīt, jo pati nesen biju Krētā, tikai vēl tūrisma sezonas pašā karstumā (augusta beigas, septembra sākums). Man priekšstats par Palm beach bija pilnīgi citāds - no augšas tiešām izskatījās smuki (kāpjot pa tiem pakāpienu simtiem), bet lejā bija tāds cilvēku kolhozs, ka ātri vien laidāmies prom. Vasarā uz turieni var atbraukt arī ar kuģīti no Plakias, tāpēc tūristu bija daudz. Vienīgi rozā smiltis ir nevis pie Palm beach, bet gan Elafonissi. Bijām arī tur, rozā smiltis redzējām, bet palika šausmīgi skumji par to, ko tūrisms ir nodarījis šai skaistajai vietai. Varbūt nesezonā ir citādi, bet sezonā bija nenormāli daudz tūristu, visa pludmale nosēta ar pludmales krēsliem un saulessargiem, koki un krūmi izbraukāti, jo katram jau gribās piebraukt maksimāli tuvu bīčam, miskastes pārpildītas un vējš to visu drazu pūš jūrā... Tiešām žēl. Bet Krēta ir ļoti skaista un tajā ir ļoti daudz interesantu vietu. Tūrisma sezonā gan ir nedaudz vairāk jāiespringst, lai atrastu tūristu neskartas vai mazāk skartas vietas, bet tas ir izdarāms. Smile

Olorenso
Nav tiešsaistē
Kopš: 02/09/2012
Ziņas: 20
Manīts: pirms 21 ned

Par tām rozā smiltīm nebijām pārliecināti, bijām to kaut kur pa ausu galiem dzirdējuši. Kā jau rakstīju, bijām tur neilgi pirms saulrieta un nodomājām, ka roza smiltis neredzam, jo nav pietiekošs apgaismojums Wink Tad izrādās, esam paši ko sajaukuši un nekādu roza smilšu tur nemaz nevarēja būt Smile paldies par komentu.

SuperVineta
Lietotāja SuperVineta attēls
Nav tiešsaistē
Kopš: 29/10/2008
Ziņas: 551
Manīts: pirms 1 gads
Kur: Catalunya

Biju dzirdējusi, ka tā ir, tādēļ aizņēmos no draudzenes studentes ISIC karti, ar to Akropoles apmeklējums ir par brīvu.

Free admission for: University students and students at Technological Educational Institutes or equivalent schools of Member - States of the European Union and students at Schools of Tourist Guides, by showing their student ID

Komentārs tiek sagatavots elektroniski un tas ir derīgs bez paraksta.

JJJ
Lietotāja JJJ attēls
Nav tiešsaistē
Kopš: 29/11/2013
Ziņas: 277
Manīts: pirms 1 d

Biju Grieķijā ar vieglo mašīnu no Latvijas 2011. gada jūlijā, 14 dienās nobraucu 7882 km, bijām divatā, tālākais punkts apm. 100 km uz dienvidiem no Atēnām, Epidarvos amfiteātris. Ceļā uz turieni cauri Rumānijai un Bulgārijai, atpakaļ cauri Melnkalnei, Serbijai, iegriezāmies Ungārijā paplunčāties Heviz termālajā ezerā. Apskatījām arī Atēnas, Meteoru, Bulgārijā superīgo Rilas klosteri, Rumānijā vienas sālsraktuves un, protams, Drakulas pili. Ceļojums sanāca brīnišķīgs!

Kopējie ceļojuma izdevumi 965 Ls (tikai!), ko sastāda 370 Ls 13 viesnīcas/kempingi, 503 Ls dīzeļdegviela, 93 Ls pārējie izdevumi. Vidējā vienas nakšņošanas cena tikai 26,44 Ls, vidējā degvielas cena 0,98 Ls/litrs. Ja kāds grib braukt uz Grieķiju, neiesaku braukt cauri Rumānijai un Bulgārijai, jo tas ir lēnu un sarežģīti - nav nevienas ātrgaitas šosejas, ceļi bedraini un līkumoti. Toties cauri Melnkalnei un Serbijai viss ir ok.

Nezinu, vai tas te kādu var ieinteresēt. Droši vien man atkal pārmetīs, ka plātos ne pa tēmu.

Starp citu - nākošo reizi atkārtošu šo ceļojumu ar savu kemperi.