Gabaliņš Meksikas jeb Jukatanas pussala

4 atbildes [Pēdējā ziņa]
ilzuks79
Nav tiešsaistē
Kopš: 03/01/2014
Ziņas: 60
Manīts: pirms 3 d

Ideja par Meksiku man radās 2015. gada vasarā, kad izmisīgi mēģināju izdomāt tālu ceļamērķi, kam bija jābūt kaut kur ārpus Eiropas un arī Āzijas. Tieši tad, kad ideja par šo apmēram 9000 km attālo valsti bija sākusi mani pārņemt, no rīta mostoties pirmais, ko Facebook man piedāvāja, bija izdevīgs piedāvājums biļetēm uz Kankunu. Nebiju vēl izkāpusi no gultas, kā tās jau bija nopirktas, un plānošana varēja sākties. 

Foto nav daudz. Un tieši pašu smukāko nav. Jo bildējām ar telefoniem, taču... Iemeslu skatīt apraksta sadaļā Merida – Chiquila.

Laiks

11 dienas martā

Maršruts Meksikā

Cancun – Puerto Morelos – Playa del Carmen – Tulum – Coba – Valladolid – Chichen Itza – Hoctun – Izamal – Merida – Progresso – Merida – Celestun – Merida – Chiquila – Holbox – Chiquila - Cancun

Kankūna (Cancun)

Pirmais iespaids, ierodoties Meksikā, ir Kankūnas lidosta un tās tuvējā apkaime, proti, pāris desmit šoferu, kas laiski pļāpā savā starpā lidostas priekšplānā, uz pāris desmit collectivos* fona. Ir jau pavēls, lidojums ir bijis garš, taču tas, ka aktīva meitene mums jau ir pamanījusies pārdot biļetes (25 USD katram), nebūt nenozīmē, ka kāds steigtos mūs kaut kur nogādāt. Tikai tad, kad beidzot sagaidīti vēl pāris cilvēku, kas dodas Playa del Carmen virzienā, brauciens var sākties.

Puerto Morelos

Neko daudz no pašas Puerto Morelos gan laikam neredzam. Mūsu viesnīca (Eco Boutique Hotel Amarte) atrodas tiešā 307. šosejas, kas savieno Cancun ar Playa del Carmen (un turpinās laikam gan līdz Chetumal), tuvumā, taču, ieejot tās teritorijā, nemūžam to nepateikt. Tā ir īstena oāze pašā džungļu viducī, ar visām tam piederošām skaņām, smaržām un veidolu. Arī cilvēkus nemana.

Pirmā ekspedīcija Meksikā ir rīta gājiens uz vietējo Go Mart veikalu jeb, precīzāk, benzīntanku. Tā kā ir doma kādu laiku pagulšņāt pludmalē, uz kuru mums ir apsolīts šoferis Viktors (tas ietilpst viesnīcas pakalpojumos un oficiāli ir bez maksas), taču pie viesnīcas esošajā veikaliņā alu netirgo, citu variantu neredzam kā doties uz 5 minūšu attālo tanku. Šī ir pirmā reize, kad sastopamies ar meksikāņu izpratni par attālumu un laiku. Pulkstenis rāda 8:00, bet mēs veiklā solī brienam (burtiski, jo zāle ir pagara) gar 307. šosejas malu, kamēr mums garām nesas milzīgas kravas mašīnas ar kantainiem purniem kā no amerikāņu filmām. Pēc 30 minūtēm patiešām esam klāt. Saulē jau nokarsēti, itin priecīgi no ar ledu pārpildītām kastēm kraujam grozā alus bundžas. Laime ir tik tuvu! Bet nē. Pārdevējonkulis krata pirkstu un runā kaut ko par manjana, galu galā top skaidrs, ka pie alus tikt varēsim tikai pēc 9:00. 9:05 nokārtām galvām un Coca-colas bundžiņām rokās atgriežamies mītnes vietā, lai 9:30 laipnais Viktors mūs aizvestu līdz tam pašam benzīntankam, un pēc tam, ar priecīgi aukstumkastē džinkstošām Coronām, jau līdz burvīgajai Playa Lolita pludmalei pie Karību jūras. Karību jūra ir kaut kas neaprakstāms, tādu to esmu skatījusi uz pastkartēm, un tāda tā ir arī īstenībā. Zilzaļā ūdens krāsa, zilas debesis, karsta saule, baltas pūderveida smiltis un palmas – man vairs nevajag neko citu.

Playa del Carmen

Sakot, ka collectivo no mūsu viesnīcas līdz Playa del Carmen maksā 20 peso** katram, viesnīcas meitene gan nemānās. Patiešām, 40 peso, 20 minūšu brauciens un „eiropiešu Kankūna” kā to mēdzot dēvēt, ir klāt. 5. avēnija lepni piedāvā visdažādākos restorānus, kafejnīcas, bārus un veikalus, kuru cenas ir ievērojami augstākas nekā jebkur citur attālāk no tās. Pludmale kādreiz noteikti ir bijusi ļoti skaista, vietām tāda vēl arī ir, bet jūra ir nežēlīga, tai gluži vienalga, vai milzu bagātību vērtās, spožās viesnīcas paliek bez pludmales vai nepaliek. Nelīdz arī mākslīgi veidotie vaļņi, kas mēģina kavēt dabasspēku, jūra tik un tā arvien vairāk noēd krastu, zogoties aizvien tuvāk viesnīcu pamatiem.

Šeit apmeklējam arī pirmo nopietno autoostu Meksikā. Viss ir ļoti labi organizēts, kasieri runā skaidrā angļu valodā, izskatās, ka ir pieraduši pie apjukušajiem tūristiem, un, acis nemirkšķinot, pārdod biļeti uz autobusu (65 peso katram), kura galapunkts ir Tulum drupas nevis pati pilsēta (kursē arī autobusi uz pilsētu). Šis ir arī mūsu pirmais (un vienīgais) brauciens ar augstākās klases ADO firmas tūristu autobusu.

Tulum

Jau izkāpjot no autobusa, ir skaidrs, ka „visi ceļi ved uz drupām”. Dažādi darboņi neatlaidīgi cenšas kaut ko notirgot vēl labu gabalu pirms īstās ieejas, pie kuras, lai arī pulkstenis nerāda vairāk par 10:00, stāv kādi 50 cilvēki. Rinda tomēr virzās ātri, un drīz vien, iegādājušies biļetes (atkal 65 peso katram), jau dodamies garām neskaitāmām organizētu tūristu grupām (kas rindā pie kasēm nav stāvējušas), kas gidu pavadībā kustas daudz lēnāk par mums.

Šī ir sena pilsēta, ko viedie maiji uzcēluši bezgala jaukā vietā pie pašas Karību jūras. Nebeidzami celiņi, takas un taciņas ved pie dažādām celtņu pārpaliekām, citām labākā, citām sliktākā tehniskā stāvoklī. Palmu netrūkst, jūra mirguļo zili zaļa un saule cepina uz goda. Vieta patiešām ir skaista, drupu ir daudz, un skats, kurš, ierakstot google meklētājā vārdu „Tulum”, parādās kā pirmais, ir fantastisks. Tomēr, man jāatzīst, ka tas ir viens īstens masu tūrisma pasākums, kur, lai nobildētu maģisko skatu, nākas bezmaz vai gaidīt rindā, vai arī nekaunīgi pabāzt savu pašiņkoku visiem pa priekšu. Mēs pārlieku ilgi neuzkavējamies un masu peldējumā vienā no skaistākajām vietām pie Karību jūras arī nepiedalāmies.

Skats no Tulum drupu kompleksa uz Karību jūru.

Bariņš puišu, kas pulcējas netālu no vietas, kur pirmīt mūs izlaidis autobuss, apgalvo, ka līdz pilsētas centram esot aptuveni 2 km. Labi, ka nenoticam uz vārda un tomēr noķeram collectivo, kas dodas īstajā virzienā. Attālums izrādās esam krietni lielāks. Pati Tulum arī neizskatās tik maza, kā man to bija mēģinājusi iestāstīt māte Google, kad, vēl mājās esot, gribēju to noskaidrot. Tomēr tā ne ar ko īpašu neuzrunā.

Coba

Šajā ceļojumā brīžiem esam tūristi taupīgie – tad pārvietojamies ar lētu autobusu vai collectivo, ēdam apšaubāma izskata ēstuvēs un guļam lētās viesnīcās, taču brīžiem izlemjam, ka laiks ir nauda un tā vietā, lai gaidītu pāris stundas autobusu, kāpjam iekšā pirmajā taksometrā un par 390 peso braucam uz apmēram 50 km attālo Cobu, lai apmeklētu maiju piramīdas. Es ar šoferi visu ceļu runāju spāniski, kaut gan, jāatzīst, spāņu valodu tā īsti nepārvaldu.

Cobā no divām centrālās ielas malā esošām viesnīcām izvēlamies mūsuprāt to labāko, un par 650 peso iegūstam naktsmājas tieši blakus (vai virs?) vistu kūts, taču ar tiešu izeju uz viesnīcas restorānu. Arī brokastis iekļautas. Vēl noskaitām 160 peso par diviem velosipēdiem, ko ātri vien piegādā kaimiņu iestādes izpalīdzīgais puisis, un dodamies aplūkot 5 km attālās cenotes (dabiski izveidojies saldūdens pazemes ezers). Protams, ka nu jau vajadzēja būt piesardzīgākiem ar meksikāņu nosauktajiem attālumiem, taču atkal jau noticam. Attālums izrādās 12 km tiešos saules staros pa nedaudz paugurainu (brīžiem), gan ne pārāk automašīnu apdzīvotu, šoseju. Karstums dzen uz priekšu un liek mīt pedāļus ātrāk cerībā drīzāk iemērcēties vienmēr +24 grādus siltajā cenotē. Kā pirmo apmeklējam Multum Ha cenoti, kas no trim apkaimē esošajām, izvietojusies vistālāk no mums. Tās nosaukums nozīmējot „akmens kalns ūdenī”, jo zem ūdens labi saredzams akmeņu krāvums, kas atgādina maiju piramīdu. Esam vieni no nedaudzajiem apmeklētājiem, būtībā uz platformas pie ūdens stāv vēl pāris puiši, bet ūdenī peldam vieni, līdz ierodas trokšņains vietējo jauniešu bariņš un visi tāpat kreklos tērpti sakrīt ūdenī. Mēs dodamies tālāk.

Nākamā rindā ir Choo-Ha, ar stalaktītiem bagāts zemūdens ezers, kur vietām ir tik sekls, ka iespējams pārvietoties ar kājām. Esam tur vienīgie. Pelde jau atkal ir patīkami veldzējoša.

Trešo Tamcach-Ha cenoti neapmeklējam, jo trokšņainais jauniešu bariņš aizdevies tieši tur, un mums ir plānā vēl pagūt uz maiju drupām, kas atvērtas līdz 17:00.  

Pie Cobas drupām pieripojam nedaudz pirms slēgšanas, lai uzzinātu, ka, pirmkārt, ar riteņiem teritorijā iekšā netiksim, lai gan pie ieejas tūlīt tiek piedāvāts iznomāt teritorijas apsaimniekotāju piedāvātos velosipēdus, otrkārt, apmeklējums iespējams arī pēc oficiālās slēgšanas – proti, samaksājot 220 peso katram, var ekskluzīvi rāpties piramīdā, lielu tūristu pūļu neieskautiem.  Kamēr šaubāmies, ko darīt, pamanām klasisku tūristu atrakciju, kas uzslieta turpat netālu no ieejas kompleksā – no koka torņa trosēs iesieti cilvēki traucas pāris ezeram, kur tos pretējā pusē sagaida puiši ar auto, lai nogādātu atpakaļ. Mums nekavējoties tas jāizmēģina, un drīz vien jau esam trosēs un ezeram pāri. Smaidu no auss līdz ausij, tomēr atzīstu, ka bailīgi nebija nemaz. Tad arī nolemjam, ka nebūsim atkal tūristi taupīgie un dodamies lūkot maiju drupas saulrietā.

Teikšu, kā ir – neesam mēs nekādi „drupu cilvēki”, akmeņu krāvums vai sabrukusi māja, lai cik tā sena nebūtu, mūs nesatrauc tik ļoti, cik, iespējams, citus. Taču tad, kad skatam paveras Nohoch Mul piramīda, arī mums aizraujas elpa. Tā tik varena slejas džungļu vidū, ka, ja pirms tam baidījāmies, ka nejauši varētu to nepamanīt citu drupu vidū, tad nu visas šaubas zūd. Ar augstumu 42 m tā ir augstākā visā Jukatanas pussalā un apmeklētājiem joprojām ir atļauts uzkāpt pa 120 pakāpieniem, lai nokļūtu tās virsotnē. Vēlreiz novērtējam to, ka esam šeit nokļuvuši jau pēc oficiālās slēgšanas, jo atrašanās diviem vien uz piramīdas pakāpieniem šķiet vēl fantastiskāka. Augšā vēl viens pāris bildējas, bet es sēžu un baudu sajūtu „uz pasaules jumta”. Traki gan tie maiji bijuši, lai ko šādu uzbūvētu! Saule patiešām jau riet, kad izejam pa kompleksa vārtiem.

Vakarā Coba ir pavisam mierīga. Lielākā daļa tūristu, kas ieradušies ekskursijā pa dienu, jau pilsētiņu pametuši. Sēžot vietējā restorānā, kur esam vienīgie apmeklētāji, klausāmies, kā iepretī esošajā policijas mītnē likuma sargi skaļrunī informē iedzīvotājus par nedēļas nogalē plānotiem pasākumiem, viņiem pretī ielas otrā pusē puišeļi spēlē beisbolu, bet blakus ēkā baznīcā sapulcējušies baznīcēni priecīgi dzied.

Valladolid

No rīta uzstājīgi modina gailis. Uz Valladolid braucam ar Mayab firmas autobusu, ko mums ieteicis viesnīcas puisis, tas piestāj tieši pie viesnīcas un bez mums tajā brauc kādi desmit samiegojušies meksikāņi. Jāpiebilst laikam, ka pirmo nedēļu Meksikā mēs esam agrie putni, jo laika atšķirību dēļ ilgāk par 5:00-5:30 nogulēt nav iespējams. Toties, cik daudz ir iespējams izdarīt pa tik garu dienu! Lai arī iebraucam bezmaz vai katrā ciematā uzņemt jaunus pasažierus un autobusa logu gandrīz pilnībā sedz uzraksti par brauciena galamērķi un papīra gabali, kas sargā no saules, šoferis brauc ātri un klausās repertuāru, kas sākas ar aktuālākajiem jauniešu elku izpildītajiem gabaliem un beidzas ar kaut ko tādu, ko vēlāk dzirdēju daudz un dikti arī citviet Jukatanā – tas varētu būt meksikāņu transs? Nezinu, bet šķiet, ka tas tādā dīvainā veidā uzmundrina vadītāju.

Valladolid ierodamies 9:00, taču tūlīt pat ir skaidrs, ka pulkstenis šeit rāda tikai 8:00, jo centrālajā laukumā svinīgi tiek mastā vilkts milzīgs Meksikas karogs (vēlāk šādu procedūru novērojām arī citviet valstī), un tas te notiek precīzi šajā laikā. Jā, gluži nemanot ir nomainījusies atkal laika josla.

Valladolid. Puiši dodas uz darbu.

Pilsēta glīta, sakopta, smuka baznīca, kurā pabāžu pat savu grēcīgo degunu. Taču mums jau ir skaidrs, ka te neuzkavēsimies. Jo pilsēta ir pilsēta, laiks ir laiks, un mums ir citas prioritātes. Dodamies atkal uz autoostu un braucam uz izslavēto Chichen Itza, šoreiz ar Oriente autobusu. Tagad gan neesam vienīgie nevietējie, jūtams, ka ne jau mēs tikai tādi izgudrojuši jau pēc 10:00 nokļūt ar autobusu vienā no jaunajiem septiņiem pasaules brīnumiem – Chichen Itza arheoloģiskajā kompleksā.

Chichen Itza

Autobuss pieved pie paša kompleksa, 10:30 esam jau iegādājušies salīdzinoši nebūt ne lētās biļetes – 235 peso katram, un drūzmējamies liela tūristu pūļa pārņemtajā zonā, kur iespējams iedzert gan alu, gan... Ak, alu gan mums nedod. Neesot vēl 11:00. Tā arī netikām gudri, kad kurā vietā Meksikā iestājas noteiktais alus patēriņa atļautais laiks.  

Ieejam pa galveno ieeju un mani momentāli pārņem nepārprotamu asociāciju virkne. Tas ir mūsu pašu Brīvdabas muzejs! Un nevis šādā tādā dienā, bet jūnija pirmajā nedēļas nogalē, proti – ikgadējais gadatirgus! Gar plata ceļa abām malām izvietojušies tirgoņi, kas piedāvā visdažādākos daiļamatniecības priekšmetus, tai skaitā preces, kas „visas maksā tikai 1 USD”. Skan pašdarinātas svilpītes, kuru skaņas šeit atgādina eksotisku putni klaigas vai  čūsku šņācienus, un nabaga apjukušie tūristi īsti nesaprot, vai jāmetas kaulēties vai jālūko arī pēc kādas piramīdas. Esmu ļoti vīlusies. Varbūt pie vainas vakardienas Coba un tās absolūtā miera ieskautā varenā piramīda, bet varbūt vienkārši zināma alerģija pret visu šo masu pasākumu. Drupām kā tādām jau nav ne vainas (lai piedod vēsturnieki un cienītāji par tik pieticīgu vērtējumu), bet mēs pamanāmies kompleksu izstaigāt stundas laikā, un vairāk fotogrāfijas top ar simpātiskajiem varaniem, kas te čum un mudž, un ļauj sev pieiet rokas stiepiena atstatumā, nevis drupām...  Pie tam saule sāk cepināt ne pa jokam. Jā, pasaules brīnums ir apskatīts, bet, ja man tagad liktu izvēlēties starp mūsu apmeklētajiem diviem maiju drupu kompleksiem, es, acis nemirkšķinot, ņemtu Cobu.

Galvanais Chichen Itza dārgums – Kukulkana templis jeb El Castillo piramīda, kam esot 365 pakāpieni (katrā pusē pa 91, bet augšējā platforma kā 365.), viens par katru gada dienu.

Skaistulis varans

Un tad ir klāt nākamā sastapšanās ar meksikāņu „precizitāti”. Tā kā bez drupām šajā pilsētā darīt nav ko, gribam braukt tālāk. Jā, nav problēmu, Oriente autobuss uz Meridu braucot ik pa brīdim. Bet mums vajag uz Izamal. Arī nav problēmu, saka ašs puisis lielā tūristu autobusu stāvlaukuma galā, un notirgo mums biļeti uz autobusu, kas mūs aizvedīšot līdz vietai ar nosaukumu Hoctun. Jāpagaida tikai 40 minūtes. Nu ko, šoreiz pieļaujamā kļūda ir tikai nieka pusotras stundas ilgumā. Beidzot esam autobusā, kur neviens negaužas par to, ka pāris stundas jāpastāv kājās, toties braucam.

Hoctun

Tramīgi lūkojamies pa logu, mēģinot saskatīt kādu norādi uz vietu, kura mūsu kartē nemaz neparādās. Galīgi negribas pabraukt garām, jo Merida mūsu šodienas plānos neietilpst. Autobusā kādā no neskaitāmajām pieturām iekāpj divi vīri ar paplātēm pilnām ar maizītēm, bulciņām un ko tik vēl ne. Visi pieklājīgi saspiežas, lai ļautu viņiem izspraukties cauri un piedāvāt gardumus iegādāties arī autobusa pēdējā rindā sēdošajiem. Kad tirdzniecība notikusi, nākamajā pieturā viņi priecīgi sasaukdamies izkāpj.

Un nu ir klāt arī mistiskā Hoctun. Izkāpjam un saprotam, ka esam šeit vienīgie iebraucēji. Galvenajā laukumā uzstādīta skatuve, skaļruņos skan mūzika, bet no visām pusēm ierodas krāšņos tērpos ģērbtas jaunkundzes, arī puiši, gan ne tik grezni, bet ir manāmi. Policijas džips atved vēl kādus piecus gaidāmā pasākuma dalībniekus, un, braucot prom, kartības sargi arī mūs pasveicina. Ir pilnīgi skaidrs, ka te mēs neiederamies, taču collectivo uz Izamal, ko kāds puisis, pamanot mūs apmulsušus stāvam netālu no vietas, kur autobuss mūs izlaidis, sola, tā arī nerādās. Taksometrus te neredz. Nāk vakars, bet īsti nav skaidrs, kā nokļūt uz Izamal, kam it kā nekur ļoti tālu nevajadzētu būt. Tad piebrauc nenosakāmas markas tumšas krāsas automašīna, gadus 30 vismaz veca, polsterējums, cik redzams, atplīsis, pa logu izliecas vīrietis un uzrunā mūs, apgalvojot, ka esot taksis. Cena līdz Izamal esot 120 peso, bet tepat ir vēl divi potenciāli braucēji, kas gatavi ar mums lepno limuzīnu dalīt. Sanāk, ka par 60 peso varam tikt nogādāti galamērķī. Tā kā īsti variantu nav, sitam saujā un braucam. Nabaga nodzītais spēkrats mūs apbrīnojami eleganti nogādā Izamal pašā centrālajā laukumā. Un labi, ka tā, jo, kā izrādās vēlāk, Hoctun pat īsti viesnīcu nav.

Izamal

Man joprojām skan galvā svinīgā vīrieša balss, kas vairākkārt skandina „Izamal, Izamal, Izamal”. Turpat no centrālā laukuma paveras skats uz klosteri, kas lepojas ar pasaulē otro lielāko iekšpagalmu pēc Vatikāna. Katru vakaru no pirmdienas līdz sestdienai 20:30 tur notiek gaismas un skaņas izrāde „Maiju gaisma”, kur gaismu spēle uz garīgās celtnes sienām savijas ar mūziku un skanīgu vīrieša balsi, kas stāsta pilsētas vēsturi spāņu valodā. „Staro Rīga” rīkotājiem noteikti būtu ko pamācīties. Sēžu uz betona apmales un vēl brīdi pēc izrādes nespēju atgūties. Iespaidīgi.

Viena no dzeltenās pilsētas pārstāvēm.

Bet vispār jau viss ir par dzelteno krāsu. Jo pilsēta ir dzeltena. Pavisam, pavisam dzeltena. Tik dzeltena, ka rodas vēlēšanās skriet un meklēt kādu dzeltenu tērpu, lai iederētos. Iztieku tomēr ar savām vecajām dzeltenajām iešļūcenēm. Izamal uzskata par vienu no Meksikas maģiskajām pilsētām, un tāda tā noteikti ir, jo, lai arī ar „maģiskumu” noteikti domāts kas cits, dzeltenās mājas to padara tieši tādu.

Pašā vakarā mūs no viesnīcas, kurā esam apmetušies gluži pilsētas centrā, izvilina laukā mūzikas skaņas. Laukumā ieradies orķestris un savā nodabā, un, kā izskatās, tikai un vienīgi savam un interesentu priekam, spēlē uz nebēdu. Ģimenes ar bērniem nemaz nesteidz uz mājām, visi draudzīgi vakarē, ieturoties ar turpat no ielu tirgotājiem iegādātiem našķiem. Mēs paēdam kafejnīcā Muul, kuras oficiants laipni atnes mums palasīt grāmatu par Izamal un pastāsta arī par šejienes kultūras pasākumiem. Blakus aptiekā vērojams apmeklētāju pieplūdums, kuri pie saviem rolleriem vai mašīnās atgriežas, iegādājušies coca-cola, cepumus un...cigaretes. Jā, šeit aptiekā tirgo arī tās. Pa to laiku, kamēr ieturamies, no kafejnīcas iznāk divas eiropeiskas izcelsmes kundzes ap 80, iesēžas nomas auto un lepni aizbrauc. Eh, gribēšu es arī tā ceļot vēl, kad man būs 80.

No rīta galvenā rosība notiek tirgū. Tas nav nekāds tūristu tirgus. Izskatās, ka tajā sanākuši vai visi pilsētas iemītnieki, lai ieturētu brokastis. Pie atsevišķiem tirgoņiem veidojas ievērojama izmēra rindas. Pa ielām kursē automašīna, uz kuras jumta izliktie četri skaļruņi vēstī par svaigāko un labāko gaļu pilsētā, cits auto aicina pievienoties deju kursos.

Gaļas bodes reklāmauto

Mēs collectivo, kas dodas Meridas virzienā, iekāpjam vēl pirms tūristi sākuši ierasties. Vienīgās brīvās vietas busiņā izrādās blakus puisim, ar kuru vakar dalījām „taksi”. Viņa sejā gan nenoraustās ne vaibsts, kas liecinātu par mūsu atpazīšanu.

Merida

Kad man jau nestāv vairs zobs uz zoba trakās aukstā gaisa plūsmas dēļ collectivo, esam sasnieguši galamērķi. Pirmais iespaids liek ātrāk bēgt prom no šīs miljonu pilsētas. Cilvēku burzma, ielu tirgoņi, mašīnas, mums to nevajag. Lai arī Meridā vēlāk caur autobusa logu redzam skaistas koloniālā stila celtnes, pilsēta ir un paliek pilsēta. Mums to negribas, tāpēc, tīrā spāņu valodā pajautājot ceļu pāris pretimnācējiem, esmu mūs jau nogādājusi vajadzīgajā autoostā. Vispār ir viena lieta, kas man ļoti simpatizē vairumā Jukatanas pussalas pilsētu (par pārējo Meksikas daļu nevaru spriest) – šeit ielām nav nosaukuma, bet tās ir numurētas, ir pārskaitļu ielas un nepārskaitļu – ja zini adresi, neatrast vajadzīgo ir ļoti grūti.

Progreso

Jau iekāpjot autobusā, kura nosaukums „Autoprogreso” pat vēsta par piejūras galamērķi, ir skaidrs, ka dodamies vietējo iedzīvotāju iecienītas atpūtas vietas virzienā. Daļa pasažieru ir jaunieši, kuri skaļi apspriež nedēļas nogales plānus, pārējie – ģimenes, pārsvarā ar maziem bērniem. Tūristi ar autobusu uz Progreso masveidā nebrauc. Viņi tur drīzāk ierodas ar lielajiem kruīza kuģiem, kuri divreiz nedēļā piestāj Progreso ostā, izlaižot pastaigā visdažādāko tautību viesus.  

Nevar apgalvot arī, ka tūristu loku šeit veido tikai kruīzu braucēji. Gar krastmalu kā sēnes pēc lietus saaugušas viesnīcas, bet liela daļa ārzemnieku (galvenokārt amerikāņi un kanādieši) šeit pārziemo. Nav tik dārgi, kā lielajos kūrortos, kā piemēram, Kankunā, ir mierīgāk, iespējams, klusāk. Un ļoti droši. Tai pat laikā lielveikals pa rokai un autobuss līdz Meridai aizved 30 minūšu laikā.

Mēs savu viesnīcu atrodam ar gādīga kafejnīcas īpašnieka palīdzību. Vienkārši painteresējamies par iespēju atrast nedārgu naktsmītni un viņa kolēģis mūs ar savu auto ātri vien aizvizina līdz vienai. Tā diemžēl ir pilna, bet īpašniece zin ieteikt citu tepat aiz stūra. Mūsu viesnīcai ir divi stāvi, neliels baseins, saimniece Marija un kādi četri Kanādas/ ASV pensionāru pāri, kuri vakarā pie baseina rīko sev vakariņas un dzer vīnu. Un tā jau pāris mēnešus, jo mītnes zemē esot auksti. Mēs viņus netraucējam un ejam peldēt uz okeānu.

Progreso mols, kas iestiepjas tālu okeānā

Progreso lepojas ar vienu no pasaulē garākajiem moliem, kas okeānā iestiepjoties 6,5 km garumā. Diemžēl kājāmgājējus uz tā nelaiž. Ir arī bāka, kas tumsā smuki mirgo. Vakarā neliela rosība manāma, taču disko ugunis un dārdošu mūziku nemana. Vietējie atpūtnieki no kartona lielām glāzēm dzer mičeladu (dzērienu, kas sastāv no glāzītes tekilas, alus un tobasko, taču, tūlīt pat jāpiebilst, ka šim dzērienam esot 101 dažāda recepte, to varot gatavot arī bez tekilas, un varot pievienot vēl visdažādākās piedevas) un uzkož markesitas (vafeles/ pankūkas, kuras var pildīt gan ar šokolādes krēmu, gan ar sieru, ņemam ar sieru un garšo patiešām lieliski).

Progreso iela. Kāds mājas īpašnieks laikam iegādājies lielāku auto un secinājis, ka tas vairs neietilpst pie dzīvojamās platības piebūvētajai, ar režģi norobežotajai auto novietnei, tāpēc... apbūvējis mašīnai apkārt nedaudz uz ielu izbīdītu sētiņu...

No rīta ap 7:00, spītējot  milzu vējam, lēkājam jau pa okeāna viļņiem. Pludmalē starp rietumnieciska izskata suņu staidzinātājiem manās arī pa kādam mičeladas dzērājam, kas vēl gulēt nav gājis. 

Bet mums laiks doties tālāk.

Celestun

Līdz Meridai šoreiz nokļuvuši ar collectivo, vēl samērā agri jau iesoļojam kārtējā autoostā. Jāpiebilst, ka tās Meridā ir vairākas, tāpēc iegādājoties biļetes jāieklausās, no kuras vajadzīgais autobuss startēs. Ar mums ļoti grib draudzēties autoostas uzraugs, kurš jūsmo par Celestun pludmali un iespējām tur dzert alu (?), tomēr apbēdina, sakot, ka svētdienās vīrs, kas atbild par somu glabāšanu, nestrādājot. Neko darīt, somas plecos un uz priekšu, pareizāk laikam gan uz iekšu.

Autobuss līdz 100 km attālajam Celestun zvejnieku ciematam velkas 2,5 stundas. Jāiebrauc ir katrā miestā un jāuzņem arvien jauni brauktgribētāji. Nevar īsti saprast, uz kurieni viņi visi brauc, jo neba nu nebūtu vēl flamingo redzējuši. Mēs gan patiešām neesam redzējuši, un tāds ir mūsu šīsdienas mērķis.

Veiksmīgi sarunājuši ar onkuli vietējā kafejnīcā paglabāt mūsu somu, kamēr lūkojam flamingo, sēžam jau motorikšā un traucamies uz biosfēras rezervātu skatīt rozā putnus. Atkal, pašiem īsti neaptverot, esam izspēlējuši turīgo tūristu kārti – laivās, kas dodas rādīt putnus, sēž pa 6 – 10 cilvēkiem, toties mēs braucam lepni divatā (ja neskaita laivas vadītāju). Par to arī samaksājam 79 USD, taču ir tā vērts. 1,5 stundu ilgā brauciena laikā tiekam pievesti pavisam tuvu rozā brīnumu baram, kas savā nodabā sarunājoties, gremo rozā aļģu (?) gabaliņus, no kā arī iegūst savu bārbijkrāsu. Tur viņu ir simtiem, ūdens tiem sniedzas tikai līdz kāju locītavām, un tā viņi tur ganās. Laivotājiem ir noliegts flamingo biedēt, lai tie celtos spārnos, kas, protams, ir katra fotogrāfa sapnis noķert šādu skatu. Mums tāpat izdodas redzēt pāris desmit flamingo kustībā. Izskatās fantastiski. Ir nedaudz nomācies, un rozā spārnu vēzieni pret iepelēkajām debesīm veido īstenu gleznu.

Rozā flamingo bariņš

Izmetam līkumu gar pelikānu salu (tad mums vēl pelikāni izraisa sajūsmas spiedzienus), desmitiem šo cienīgo putnu sēž krūmāju zaros, bet citi laidelējas apkārt, mēģinot nomakšķerēt kādu zivi.

Pelikāns lidojumā

Tad vēl izbrauciens pa mangroves ūdens mežu, kas atgādina skatu no piedzīvojumu filmas un liek piesargāties no kāda nejauši ieklīduša krokodila zobiem, un laivojam jau atpakaļ.

Pa to laiku ir sācis līt, motorikša aizved mūs pie somas un lādzīgā onkuļa, pie kura, pateicībā par izpalīdzēšanu, arī papusdienojam, un ejam stāvēt rindā pie autobusa.

Merida – Chiquila

Nakts autobuss ir lieta, par kuru pirms brauciena vairākkārt pārdomāju – kas ir svarīgāk – izgulēties un tad pusi dienas pavadīt autobusā, vai arī neizgulēties (jo kurš nu var autobusā pagulēt, kurš nevar), toties ietaupīt dārgo laiku. Tika izlemts par labu laika taupīšanai, un tā nu 22:30 kāpjam iekšā Oriente autobusā, kas dodas uz Jukatanas ziemeļdaļā esošo Chiquilu, kas mums kalpo kā vieta, no kurienes kuģot uz Holbox salu, kur plānots pavadīt ceļojuma 3 noslēdzošās (ja neskaita pašu pēdējo) dienas.

Pats par sevi šis brauciens ne ar ko īpašu nebūtu atzīmējams, ja vien... Mūsu ģimenes mobilie sakari ir apdraudēti, jo viens telefons jau paziņojis, ka bez pabarošanas nestrādās, bet otrs grasās to darīt tuvākās stundas laikā. Tāpēc, lai ierodoties salā mēs vismaz zinātu pareizu laiku, arī otru telefonu izslēdzu un ielieku somā atpūsties. Neilgi pirms izkāpšanas (kā vēlāk izrādās) pamostos un gribu noskaidrot, cik ir pulkstenis, un mans miegs ir kā ar roku noņemts, jo somas kabata, kur tam bija jāatrodas, ir atvērta un tukša. Un es neuztraucos par telefonu, es gara acīm jau redzu mūs meklējam Latvijas vēstniecību Mehiko, jo... nav arī abu pasu. Neliela panika, autobuss jau apstājies, kad pases, nometoties uz ceļiem, atrodam divas sēdvietas aiz mums uz grīdas. Telefona, protams, nav. Taču atvieglojums par pasēm ir tik liels, ka telefona zudums tāds sīkums vien šķiet.

Holbox

Ārā vēl tumšs, pirmais prāmis uz Holbox salu kursē 6:00. Man gan liekas, ka ir 5:00, bet ko mēs zinām, palikuši bez sakariem un arī bez pulksteņiem. Saka jau, ka laimīgie laiku neskaitot. Laiks riktīgi vējains, divstāvīgo prāmi mēģina aprīt diezgan liela paskata viļņi, bet es esmu tā sagurusi, ka pamanos pat iemigt pusstundu ilgā brauciena laikā.

Uz salas izskatās, ka visi vēl guļ. Atbraucēji ātri pazūd kur nu kurais, un mēs dodamies kaut kur uz priekšu pa galveno ceļu, kas, tāpat kā visi pārējie salas ceļi, baltu smilšu un māla sajaukuma klāts, asfaltu pat sapņos nav redzējis. Vietām jālec pāri peļķēm, jo izskatās, ka vakar ir krietni lijis. Dažnedažādu krāsu, pārsvarā vienstāva/ divstāvu mājeles arī vēl miegaini snauž, sienas rotā izteiksmīgi, patiešām koši grafiti, bet mūs pamana varbūt tikai rets rīta pastaigā izskrējis suns. Sajūta visai sirreāla. Viesu namā, kas mums rezervēts, iekšā vēl pat nav ko sapņot tikt, aizstaigājam gan līdz tam, pasnaikstām kaklus gar glīto sētu, un dodamies atpakaļ uz centrālo ielu gaidīt, kad kāds modīsies un varbūt sāks tirgot brokastis.   

Mākslas darbs uz mājas sienas.

42 km garā un 1,5 km platā Holbox ir sala, kur neesot mašīnu. Tā apgalvo visi bukleti un vietnes internetā. Tomēr gluži taisnība tā nav. Vietējie piegādātāji, celtnieki un vēl kādi mums nezināmu profesiju pārstāvji ir priviliģēti arī šeit pārvietoties ar motorizētiem transporta līdzekļiem, pārējiem gan tiek piedāvāts iznomāt elektromobīļus, velosipēdus, vai arī uzticēt savu transportēšanu elektromobīļiem-taksometriem. Velosipēdus iespējams iznomāt neskaitāmās vietās, uz visu dienu tas maksā 120 peso, vai arī 20 peso stundā.

Viena no Holbox salas ielām.

Dzīvojam ļoti skaistā vietā, no otrā stāva apartamentu balkona/ terases, guļot šūpuļtīklā, katru vakaru iespējams vērot brīnišķīgu saulrietu, saulei eleganti pazūdot okeānā. Un ne tikai. Pirmajā vakarā mans ceļabiedrs, atgriežoties no pīppauzes pirmajā stāvā, satraukti paziņo, ka pa jumtu skrienot suņi, kas izskatoties pēc kaķiem. Domāju jau, ka nabadziņam viesu nama īpašnieki, nīderlandieši būdami, būs kaut ko tai tabakai piebēruši. Bet nekā, nākamajā vakarā arī man ir tas gods iepazīties ar ziņkārīgajiem dzīvnieciņiem, kas, nu jau mēness apspīdēti, sēž uz mūsu mājvietas palmu lapu jumta tikai pāris metru atstatumā, spocīgi iezīmējoties uz visādi citādi tumšās debess fona. Saimniece smejot saka, ka tie ir jenotsuņi, kas katru vakaru izklaidējoties, skraidelējot pa pagalmu un tad bizojot līdz jumtaugšai. Mīlīgi.

Tipisks Holbox viesnīcu atribūts – šūpuļtīkls. Arī uz numura terases.

Šeit neviens nesteidzas, visi šķiet tik relaksēti, laimīgi. Kafejnīcas īpašnieku mierīgi iespējams sastapt basām kājām, servējot rīta kafiju, vienīgi 80+ onkulis mazā viskautkā veikaliņā ik dienas ļoti dusmīgu seju sēž veikala durvīs, un par kaulēšanos, kad gribam iegādāt šūpuļtīklus, nevar būt ne runas. 600, viņš saka. Un, ja divus, mīlīgi smaidot prasu, 600, nemainīgi skan atbilde. Tomēr šūpuļtīklus nopērkam, izskatās, ka kalpos ilgi un labi.     

Holbox salas neapdzīvotā piekraste.

Salu apgūstam, izmantojot velosipēdus. Kā saka mūsu saimniece, pa labi esot viss par naudu, pa kreisi viss par brīvu. Ar kājām nedaudz aizstaigājuši „par brīvu” virzienā, secinām, ka velosipēdi noderēs, lai aizdotos vēl aiz „par naudu” robežām. Braucam caur greznāk iekārtotu viesnīcu rajonu, kas tiem, kas vēlas mieru un nesabojātu dabu, taču nespēj atteikties no glamūra komforta, piedāvā nelielas, taču visādā ziņā elegantas viesnīcas. Tas tomēr joprojām nenozīmē asfaltu un limuzīnus. Tālāk ir kaitotāju pludmale, kur pieredzējuši kaiteri kopā ar vecāku līdzpaņemtiem bērneļiem, kas vēl tikai mācās, ķer lielo vilni un vēju. Tad vēl mazliet un atduramies pret upi, kas, ieplūstot okeānā, mums grib liegt tālāku salas izpēti. Tomēr, neatlaidīgajiem pieder pasaule. Riteņi pār plecu un mēs pārvaram šajā brīdī nemaz ne tik dziļo upi. Tas pilnīgi noteikti ir to vērts, mums paveras kilometriem gara baltu smilšu pludmale bez neviena cilvēka. Krasta seklajos ūdeņos savā nodabā peras pelikāni, bet salas vidienē vīd pa kādai palmai. Nobraucam krietnu gabalu, taču ir skaidrs, ka braukt vēl varam ilgi, bet garantijas, ka spēsim tikt salai apkārt, tāpat nekādas nav. Pie tam, nedaudz bail, ka ūdens līmenim paceļoties, mēs varētu palikt šeit kā tādi robinsoni krūzo. Tas jau būtu nekas, bet tie nomas riteņi... Tāpēc atgriežamies.

Holbox salas neapdzīvotā pludmale.

Tā arī tās dienas paiet. Vienīgais, kas šeit mūs spēj izsist no līdzsvara, ir pēkšņais skaidras naudas aptrūkums (šeit tomēr lielākoties visi norēķini notiek skaidrā naudā), kuru salas vienīgais bankomāts nespēj atrisināt, jo tā naudas līdzekļi gluži vienkārši ir beigušies. Sen neesam tā priecājušies kā nākamajā rītā, sastopot uz kāpnēm pie bankomāta meiteni, kas gluži triumfējoši mūs informē, ka ir! Aparātā atkal ir nauda!

Saulrietā

Holbox - Chiquila – Kankūna

Salu pamest, kā izrādās, nav nemaz tik viegli. Tas, ka prāmī, kas atiet no Holbox piestātnes, pārsvarā vērojamas sentimenta pārņemtas atpūtnieku sejas, kas vēstī par skumjām pamest miera oāzi Holbox, ir tīri normāli. Bet problēmas sākas uz sauszemes, kad tādi kā mēs, uzticoties internetā sagrābstītām gudrībām, esam iedomājušies uz Kankunu aizbraukt ar collectivo. Te tāda nav. Liela cenu izkārtne vēstī, kas taksometrs mūs tur nogādās par 100 USD. Nē. Pilnīgi noteikti nē, ir jābūt citam variantam. Jā, lūdzu, 13:30 esot Oriente autobuss. Arī to mēs esam lasījuši, bet mums vajag agrāk. Ko gan 4 stundas iesākt Chiquilā, kur bez taksistu drūzmas un pāris tūristu bodēm tikpatkā nekā nav? Tāpēc ietiepīgi kratām galvas noliegumā par jau kuro reizi piedāvāto 100 USD braucienu, taču ieklausāmies, kad summa tiek beidzot izteikta vietējā valūtā. Varot arī par 1200 peso! Nav jābūt matemātikas ģēnijam, lai, zinot kaut aptuvenu valūtas kursu, aprēķinātu, ka tas sanāk par gandrīz 40 USD mazāk. Un bankomāta trūkums arī neesot šķērslis, pēc 45 km Kantunilā tāds atradīšoties.    

Taksometrā uz Kankunu. T-krekli uz atzveltnēm un kājslauķis uz paneļa - šādi šoferīši sargā savu autiņu polsterējumus un apšuvumus no spilgtās saules.

Lielas izvēles jau nav. Kantunilā tiekam izlaisti pie bankomāta, kuru apsargā līdz zobiem bruņots vīrs, kurš, redzot mūsu vajadzību, noņem ķēdi, kas atdala bankomātu no ārpasaules, un mēs piecas reizes neveiksmīgi lūdzamies aparātam iedot kaut nedaudz peso, lai sagrabinātu taksistam par braucienu. Nekā. Labi, ka taksists zin vēl kādu naudas kasti, kas, lai ar neapsargāta, naudu iedod.

Divu stundu brauciens un tiekam atstāti Kankunas priekšpilsētā, jo vīrelis šo pilsētu nepārzinot, un mums būšot labāk paņemt citu taksi. Kā tad. Ātri nomainām ampluā, un esam atkal tūristi taupīgie. Ašs onkulis mūs jau „savācis” un skaidro, ka te nākšot autobuss tieši uz mums nepieciešamo pilsētas rajonu. Biļete maksājot... Hmm, es nekad īsti nesaprotu tos skaitļus spāņu valodā, bet desmit un pieci teiktajā izšķiru, ko, saliekot kopā, iegūstu 150 peso. Jā, nu dikti lēti nav, bet atkal jau ko darīt. Liels ir mūsu pārsteigums, ka patiesībā biļete maksā 10,5 peso, onkulis smej. 

Kankuna

Nekad nebrauciet uz Kankunu, ja neesat viesnīcu – monstru cienītāji un neilgojaties pēc visuresošas amerikāņu kompānijas. Tā vairs nav Meksika, tas jau ir kāds attāls ASV dienvidu štats. Kaut gan puisis viesnīcā, pieklājīgi uzprasot, no kurienes esam, ir pārliecināts, ka arī Latvija ir viens no daudzajiem ASV štatiem. Šeit patiešām visu var iegādāties, maksājot dolāros, šeit visi runā angliski, šeit ir uzraksti angliski, šeit ir amerikāniska izmēra šoppingcentrs (jā, nevis iepirkšanās, bet šoppinga), milzu suvenīru veikali un sporta centri. Viss perfektai atpūtai. Un nevienas mazas, mīlīgas viesnīcas, tikai daudzstāvu bloki, kas viens otru cenšas pārspēt izmērā, un, drošvien, piedāvājumā. Tā jums ir Kankunas viesnīcu zona, kur, labu gribēdama, esmu rezervējusi naktsmājas pēdējai naktij Meksikā arī mums.

Lai vai kā, Karību jūra nepieviļ. Tai šodien ir draiskulīgs noskaņojums, un lielākā daļa amerikāņu ar sarkanu karogu rotātajā pludmalē ūdenī iet neuzdrošinās. Mēs gan to tikvien darām, ieejam ūdenī līdz ceļiem un lecam pa viļņiem bez apstājas. Kaifs! Vakarā vērojam tālumā jūrā mirdzam kruīza kuģa gaismiņas, un zvaigznes, zvaigznes, zvaigznes, ka atkal gribas dungot to dziesmu, kas mani šurp atvīla „wanna dance by water ’neath the Mexican sky”...

Skats no viesnīcas balkona Kankunā. Karību jūra.

Ceļojums mājup rit pēc plāna, meksikāņu muitniece nevar noturēt smieklus, izrunājot vārdu Jānis, viņa atkārto „Dzenis, Dzenis” un smiedamās māj ar roku, lai ejam tālāk. Pat bažas par to, vai pietiks ar 2 stundām Hjūstonā, lai veiktu visas formalitātes pirms nākamā reisa, nav pamatotas, šeit vienīgi barga izskata tumšādaina muitniece man uzsauc „I like your shirt”, par ko apmulstu, jo šādus negaidītus komplimentus neesmu pieradusi saņemt.

Always Coca-Cola – tas noteikti ir par Meksiku! Iespaids, ka meksikāņi dienu uzsāk, pavada un noslēdz ar colas bundžiņu rokās.

Mums Meksika patika. Noteikti iesaku!    

 

*Collectivo ir kā mūsu maršruta taksometrs, busiņš bez iezīmētām pieturvietām, tomēr ar konkrētu maršrutu

** Visas cenas rēķinājām, pieņemot, ka 100 peso ir 5 EUR. Pašlaik aktuālais kurss ir 5 EUR = 101,24 peso.

 

 

      

         

 

 

      

 

Lei Fengs
Lietotāja Lei Fengs attēls
Nav tiešsaistē
Kopš: 26/07/2013
Ziņas: 2468
Manīts: pirms 2 d

 Atļaušos papildināt stāstījumu, jo tikai 21.aprīlī atgriezāmies no MEX. Iespaidi svaigi. Vairāk par cenām un slepenām fīčām:)

 Satraukums par vēsa alus tirdzniecību iestājās arī mums. Piem. Quintana Roo štatā (Kankuna&Co) to varēja darīt visu diennakti, kamēr kaimiņos esošajā Yucatan (Merida&Co) darba d.no10.00-22.00, svētku un svinamajās no 11.00-17.00 Valladolid izdarījām kreiso tekilas pirkumu ar ievīkstīšanu avīzē un milzu slavas dziesmām par izvēlēto marku, atlaidi spešelī for jū un testēšanas programmu piedevām. Tas nekas, ka pēcāk konstatējām, ka esam 3x pārmaksājuši. Es nebiju idejas autors un tāpēc vainu neuzņēmos!Smile Mexico DF bija 24h pieejamība.

  Ielidojot Kankunā interesanta padarīšana. Ejot cauri muitai nospied pogu un iedegas jebšu sarkana gaisma, kas nozīmē-virziens pārbaude, jebšu zaļa-staigā vesels! Somas jālaiž c.rentgenam. Mūsu džeku apturēja, jo somā bija šādi tādi pārt.prod., bet pretenzijas nebija.

  Cenas. Visa brauciena laikā dzīvojām centros, labās vietās, 2/3 gadījumu ar iekļautām brokastīm, pieejami datori. Vid.cena (iesk.1 nakts pie Gatwick) 12EUR/pers.nakts. 

 Brauciens no CUN lidostas ar foršu ADO busu 66 peso, brauciens no centra uz Zona Hotelera 10.50 peso. Tiešām Zona Hotelera ir garlaicības kalngals, jo piestūķēta ar brāļiem tūristiem. Viegli apčikājamiem!:) 

 Labi paēst Mexico var par EUR 2-3, hokeja čaļi Mehiko mums ieteica http://www.lachayamaya.com/. Tas Meridā. Exelents restorāns ar smalku apkalpošanu: uzkodas, labs otrais+alus kopā 8EUR.

  Tagad turpināšu haotiski: brauciens ar kuģīti uz Isla Mujeres 7EUR return, taksis bij interesanti-piem.iebraucot Pueblā ar busu, ir jāiet pie kioska-kases, jāsamaksā par konkrētu zonu un , saņemot čeku jādodas uz citu būdiņu, kur iedod takša numuru un brauc vesels! Ar taksistu nav nekādu naudas attiecību. 23 km braucieni uz hokeja halli Mehiko maksāja 5,6,7 EUR, galvenais iebakstīt pa auto taksimetru, ka vēlamies braukt ar ieslēgtu skaitītāju. Maksātāji vienmēr bijā 3gb. Metrobuss Mehiko. Baigais monstrs! https://mortgagesinmexico.wordpress.com/2011/12/22/mexico-citys-metrobus-attracts-more-funds/ 10peso. Braucieni var būt nežēlīgi tālu! Metro 5 peso. Neejiet blīvi apmeklētās stacijās! Profiņi apzags, ka nenieka nejutīsiet. Ielās ļoti daudz dažādi policisti. Izlidošanas nodeva no Kankunas 50 EUR!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!! Tātad biļete jāpērk ļoti lēti! Vislētāko redzēju no CPH un Stokholmas 215EUR abi gali. Veikalos forši augļi, dārzeņi, lēti. Alkohols lēts, izņemot Eiropas. Visādi D.Amerikas rumi+tekila ap 6-7 EUR par krietnu trauku. Mēs ņēmām 5gad. Flor de Cana. Vienā veicītī mūs jau pazina un dabūjām bezmaksas tekilas kursus!Smile Viss nav tik vienkārši kā te daži iedomājas. Tur ir pulka zortes un ne vienmēr vajag laimu un sāli. 

 Starppilsētu autobusi dārgi. Iekšējie lidojumi sakarīgi. Ja brauc ar Oriente busiem, tad būs autentiskāk un lētāk.

 Pilnībā pievienojos Ilzes teiktajam par colas auto! Viņi atspirdzinās ne pa jokam! Piem.10l limpenīte:), baisais bundulis maksā 2EUR! Alus ap 13,15, 17 peso, krogā 25-30, mazie kokcīši ar Jack Daniels, Captain Morgan piejaukumu 70 EURcenti-1EUR.

 Baigi piekusu:( Atvainojos autorei par muldonību, bet mana balss arī par braucienu uz MEX! Ērti, labi, lēti! Cilvēki atsaucīgi, laipni. Spāņu valodu iemācīsieties 3 dienās.

 Vēl ir acteku piramīdas Teotichuan. Apmeklējuma vērtas!

 Seņjoras un amigosi, visi uz MEX!Smile

 p.s. Hop on hop off buss Mexico DF EUR 7, tik ilgi un daudz, ka slikta dūša sametīsies.

  

17-mit, ICAO, EVMP

Lei Fengs
Lietotāja Lei Fengs attēls
Nav tiešsaistē
Kopš: 26/07/2013
Ziņas: 2468
Manīts: pirms 2 d

 Ehh, aizmirsu! Doktoru Simi aptiekās redzējāt? Bija visur! Šeit izcilnieks: https://www.youtube.com/watch?v=C82MRWRtxa8

17-mit, ICAO, EVMP

Lei Fengs
Lietotāja Lei Fengs attēls
Nav tiešsaistē
Kopš: 26/07/2013
Ziņas: 2468
Manīts: pirms 2 d

 Vai tad tiešām bail no Meksikas, ka nav komentētāju? Pirmā apvainosies autore......Smile Tālāk redzēs......

17-mit, ICAO, EVMP

zmejs
Lietotāja zmejs attēls
Nav tiešsaistē
Kopš: 08/01/2014
Ziņas: 850
Manīts: pirms 2 st

Kas tur ko komentēt - Meksikā viss cool, cilvēki ar stipriem nerviem, ja reiz pat Leifengu pārcieta Wink