Pamet, lūdzu, ideju kā darīji ar naktsmītni ? Iepriekš rezervēji vai meklēji uz vietas, un cik tas aptuveni izmaksāja ?

Mja, "licencēti" gidi - tas ir interesanti.. Tanžērā pāris gadus atpakaļ ar tādu sapinos. Sākumā pasaka vienu cenu (pārsteidzoši zemu), bet pēc tam, it kā nekas nebūtu bijis, paziņo, ka esam vienojušies par 10x lielāku ciparu

Dzīvoju Ibis pie pashas stacijas.   Maxaju ar Vaucheriem.   laikam taa maxaaja 40-45Eur pa nakti.

VAr dziivot arii pashaa mediinaa, bet mani drusku tas biedeeja, jo gribeejaas bik civilizeetaak.  Un stacija nav lielaa attaalumaa no Medinas.  PAt ar kaajaam vienu dienu aizstaigaajaam.

Vislabaak un leetaak (ja nav vaucheru) tad ir laikam atrast kaadu vieteejo kas izkaarto naktsmiitni. Kaut kur ko taadu lasiiju. MAn pazinjas tur nebija.

Vienvietīga istabiņa ap 5 eiro. Brokastis silti iesaku nepirkt, bus bulciņa ar ievārijumu. Kalnos pat ar tādām baroja, tā tak var nomirt ar. Paēst ēstuvēs var sākot ar 1,5 eiro - frī kartupeļi + salāti.

Ja trāpās uz saldējuma stendiem After8 saldējums ir fantastisks (piparmētru šokolādes).

Mēs Fesā medinā ņēmām sertificētu gidu - lai gan jāsaka, ka viņš pats mūs paņēma, tikko izkāpām no petit taksīša, tā acumirklī bija klāt - večuks ap gadiem65, no skata inteliģents, angliski runāja ļoti labi. Tā kā mēs bijām seši cilvēki tad kopējo summu sadalot no katra bija pa 5 eiriki. Bijām apmierināti - jo tiešām izvadāja visur kur vien var, arī pusdienas ieteica paēst ļoti jaukā, lētā vietā, kur mēs noteikti nebūtu iedomājušies iet. Vadāja viņš mūs stundas piecas.

Par nakšņošanu, mēs iebraucām Fesā no Marakešas ar vielcienu un turpat pie stacijas arī Ibis hotelis bija, diemžēl vietu brīvu gan nebija. Cik nopratu diezgan bieži tā mēdzot būt, varbūt bijām tūristu sezonas kulminācijā (bijām oktobrī)? Bet LP ceļvedis turpat norādīja netālu esošu 3* hotelīti no lētā gala - 50 eiriki 4-vietīgs numurs ar brokastīm (nosaukumu gan neatceros, bet pa diagonāli no IBISa raugoties netālu ar bija).

Tā kā tuvojās īstais laiks braucienam uz Maroku (labāk braukt - oktobris - novembris vai marta beigās - maija sākums) ievietoju atskaiti par pagājušā gada ceļojumu uz Maroku. Pedodiet, ka tik gari.

Maroka 16.03.2011. – 23.03.2011.

Ryanair reiss Rīga – Londona (Stansteda) – Agadira

Agadira – Londona – Rīga

Šobrīd ar Ryanair aizlidot uz Agadiru caur Londonu ir ļoti sarežģīti vai neiespējami - jāskatās lidojumi caur citām pilsētā (piem. Briseli). Nākotnē Ryanair sola tiešos lidojumus uz Maroku no Waršavas.

Maršruts: Agadira - „Immouzzer des Ida Outanane” - Taroudannt – Taliouine – Tafraoute - Sidi ifni - Legzira Plage - Mirleft - Agadira - Inezgane.

Kopā nobraukti ~1200km

Kopējās izmaksas (lidojums, auto īre, degviela, nakšņošana, ēšana, izklaides, dāvanas mājiniekiem) vienam cilvēkam – 250 LVL

Agadirā nolaižamies 19.30 Iepriekš esam noskaidrojuši, ka pēdējais sabiedriskais transports uz Inezgane no lidostas iet 20.30. Savukārt, Inezgane ir sabiedriskā transporta meka (vairāk tāda kā urbanizēta Agadiras priekšpilsēta) no kurienes var aizbraukt visos virzienos.

Lidostā izveidojās rinda, jo visiem ir jāaizpilda un jāatdod īpašas formas, kur jānorāda dati par sevi un plānoto ceļojumu – vēlams ierakstīt vismaz vienas apmešanās vietas adresi.

Nākamā rinda lidostā ir pie naudas mainīšanas – (ārpus Marokas nav iespējams iegādāties viņu vietējo valūtu MAD). Ieteikums – nemainiet naudu pirmajā valūtas maiņas punktā – tur noteikti ir visneizdevīgākais kurss. Lidostā ir divi valūtas maiņas punkti – otrs ir pie pašas izejas ar daudz izdevīgāku kursu.

No lidostas izgājām 20.25 un neriskējām meklēt sabiedriskā transporta pieturu. Kopā ar Spānietēm paņēmām taksi – uz četriem cilvēkiem taksis maksāja 125 MAD (sabiedriskais transports ~5 MAD)

Ieteikums – Takši nekur nepazudīs – mēģiniet izmantot sabiedrisko transportu. Pieturu var viegli atrast - izejot ārā no lidostas šķērsojiet takšu stāvvietu, mašīnu stāvlaukumu un autoceļu, autoceļa otrā pusē arī sabiedriskā transporta pietura.

Bijām iepriekš rezervējuši tikai vienu naktsmītni pirmajai naktij Agadirā.

Nakts iepriekš rezervētajā viesnīcā „Tagadirt” mums izmaksāja 30 EUR uz diviem cilvēkiem.

Viesnīcā bija plašs iekšpagalms ar baseinu – bija manāmi ļoti daudz Vācu pensionāri. Numuriņš bija diezgan nemājīgs – mēbelēts ar metāla skapjiem. Logu slēģus nebija iespējams aizvērt.

Bet brokastis bija vienkārši burvīgas. Brokastu telpā ārā uz terases stāvēja sieviete, kas pēc pasūtījuma cepa svaigu omleti un viņu vietējās „pankūkas”.

17.03.2011.

Agadira. Baudījām gardās brokastis un devāmies aplūkot pilsētu. Sākotnēji bija doma Marokas iepazīšanai Izmantot sabiedrisko transportu. Sameklējām autoostu un galveno takšu laukumu. Taksis prasīja pārāk lielu samaksu par mūsu izvēlēto maršrutu. Apkārt valdošā trokšņa, intensīvās satiksmes (satiksmes noteikumi vispār tur neeksistē) un kaulēšanās nogurdināti izlēmām meklēt auto nomu. Apstaigājām vairākas autonomas –cenas sākot no 250 MAD (~23 EUR)diennaktī par mazu Suzuki vai KIA. Tā nu mēs tikām pie Dacia Logan par 25 EUR diennaktī (25X 6=250 EUR). Dacia pamatīgi krakšķēja, kad sagrieza stūri un sākumā bija bail, ka paliksim kaut kur kalnos. Bet mašīna godam nokalpoja visas dienas.

Agadiras centrā ir universālveikals (centrā tāds ir tikai viens), kur nopirkām Argana (Dzelzskoka) eļļu (kosmētikā lietojamu)par 16 MAD 75 ml – pēc tam šo pašu produktu redzējām daudzās vietās tikai vismaz 10 X dārgāk.

Iespaidi par Agadiru – Tipiska tūristu pilsēta, Labiekārtota pludmale. Angliski runājoši Marokāņi, kuru vienīgā doma ir tikt pie Jūsu naudas. Ja Gribas redzēt īsto Maroku – nav vērts apmeklēt.

Mūsu maršruts ved uz „Immouzzer des Ida Outanane” – Ūdenskritumi Atlasa kalnos. Braucam pa kalnu ceļiem un beidzot ir iespēja pavērot vietējo dzīvesveidu un dzīvesvietas. Braucam cauri vairākiem ciemiem – galvenā iela, kas iet cauri ciemiem ir arī tirgus laukums.  

Pēc nelielas maldīšanās atradām arī ūdenskritumus. Nopriecājāmies, ka neesam šeit atbraukuši tūrisma sezonā. Vispirms jau vietējie puikas staigā pakaļ un piedāvā parādīt to īsto apskates vietu (protams par samaksu). Apņēmāmies paši nokļut līdz īstajai vietai – tas nemaz nebija vienkārši – izstaigājām tuvējo ciematu, kamēr atradām pareizo taku. Gar takas malām bija no dēļiem un plēves sabūvētas tirgošanās „lavočkas” par laimi ne sezonā šīs tirdzniecības vietas bija tukšas. Apskatījām ūdenskritumus, tiešām iespaidīgi. Lejpus ūdenskrituma upē vietējās sievietes mazgāja veļu – šis skats šķita daudz saistošāks.

Pa kalnu ceļiem devāmies uz Pilsētu Taroudannt – Iepriekš lonely plant biju lasījusi, ka šī pilsēta esot kā mazā Marakeša tikai atšķirībā no Marakešas, šī neesot tūristu pilsēta, bet svarīga vietējo tirdzniecības pilsēta.

Pēc lonely planet norādījumiem atradām viesnīcu pašā Taroudannt vecpilsētas centrā „Hotel el Warda”. Divvietīga istabiņa mums izmaksāja 100 MAD.

Istabiņa bija ļoti tīra ar izlietni istabā un skatu uz vecpilsētas ēku jumta terasēm. Viesnīcā bija arī jumta terase ar skatu uz tirgus laukumu.

Viesnīcā angliski runājošam puisim palūdzām, lai iesaka mums lētu un labu vietējo ēstuvi, kur varētu nobaudīt vietējo Marokāņu Tadžīnu.

Vēlāk sapratām, ka šī bija kļūda. Šajā vakarā ēdām visdārgāko (75 MAD) tadžīnu, kura turklāt bija arī ļoti niecīga.

Ja vēlaties izbaudīt to pašu ēdienu, ko ēd vietējo par to pašu cenu – ejiet vietējās ēstuvēs, kurās vairumā ēd vietēji. Turklāt jāņem vērā, ka katrā laikā šajās ēstuvēs tiek pasniegts cits ēdiens un Tadžīne vakarā vispār nav dabūjama. Tadžīnes sāk pasniegt no 12.00 un pēc 14.00 ir mazas cerības to dabūt.

Protams, Tūristiem domātajos restorānos tadžīni Jums apsniegs jebkurā laikā par 5 x lielāku cenu.
Nākamajā dienā vietējā ēstuvē baudījām daudz garšīgāku tadžīni un tā maksāja tikai 16 MAD. Ingus pat apgalvoja, ka šī esot bijusi pati garšīgākā tadžīna, ko badījām Marokā.

18.03.2011.

Taroudannt. Tieši pretī mūsu viesnīcas istabiņas logiem puiši tirgoja svaigi spiestu apelsīnu – greipfrūtu sulu. Rītu sākām baudot svaigi spiestu, atspirdzinošu apelsīnu sulu par 4 MAD. Apelsīnu sulu baudījām vēl vairākas reizes dienas laikā – tik saldu nekad iepriekš nebiju dzērusi.

Devāmies dienas gaismā apskatīt pilsētu. Diezgan ātri vietēji pamanīja, ka pilsētā ir tūristi un uzstājīgi mums piedāvāja savus pakalpojumus. No vairākiem izvairījāmies, bet viens puisis uzsāka ar mums sarunu angļu valodā un viņam izdevās mums iegalvot, ka tikai vēlās praktizēt anģļu valodu, tāpēc viņš labprāt mūs izvadās pa pilsētu. Diezgan ātri sapratām, ka tas nav tā pat vien. Puisis mūs izvadāja pa tirgus labirintiem. Mums veicās, jo piektdiena Taroudannt ir tirgus diena (katrā apdzīvotā vietā un pilsētā konkrētā nedēļas dienā ir tirgus) un no kalniem ir nonākuši Berberu tirgotāji. Bijām uz Maroku atbraukuši tikai ar mugursomām un bija plāns nopirkt apavus, kas būtu piemērotāki vietējiem klimatiskajiem apstākļiem. Mūsu draugs aizveda mūs uz apavu tirgotavu. Apavu bija ļoti daudz visi no ādas un ar rokām darināti. Draugs izlēma sev nopirkt vietējās „Berberu” kurpes , man iepatikās sandales. Kādu laiku kaulējamies un beigās bijām apmierināti – par aptuveni 380 MAD bijām nopirkuši kamieļādas vīriešu kurpes un man sandales. Vēlāk konstatējām, ka vīriešu kurpēm normālā cena ir 90 – 100 MAD, bet sandalēm 60 – 80 MAD.

Tomēr bijām pateicīgu mūsu draugam Muhamedam (50% vīriešu Marokā vārds esot Muhameds), jo tikām īstā paklāju tirgotavā. Tas kā viņi tirgojās – nu to vajadzētu pamācīties. Vispirms mūs pacienā ar ļoti stipru un saldu piparmētru tēju. Tad tirgotājs pastāsta, ka viņš ir ieradies no tuksneša tirgot paklājus un jau rīt viņš domā doties tālāk. Tu labi zini, ka tev nevajag nekādu paklāju, bet jau pēc 5 minūtēm sāc mainīt domas. Kā pasakā tavā priekšā tiek izritināti krāsaini paklāji. Tikko mana sajūsmu, ka kāds tonis tev iepaticies – uzrodas 5-6 paklāji tādā tonī dažādos izmēros. Un katram paklājam vēl ir savs stāsts. Mēs sākām taisnoties, ka esam ieradušies tikai ar mugursomām un nevaram aizvest paklāju mājās. Un tad mums prezentē, jau iepakotu paklāju sūtīšanai pa pastu..... Tikām ārā no tirgotavas nenopērkot nevienu paklāju. Mūsu Draugs Muhameds par to ir manāmi sapīcis. Vēlāk sapratām, ka Muhamedam tiek komisijas naudas par mūsu pirkumiem – šajā gadījumā, komisijas nauda no nopirktajām kurpēm.

Sameklējam vietu, kur pusdieno vietējie un par lētām naudiņām tiekam pie gardas tadžīnes (16 MAD) ar vietējo maizi. Vietējā ēstuvē ir iespēja nomazgāt rokas, roku noslaucīšanai tiek izsniegtas sagrieztas pelēkas papīra loksnes, kādas pie mums lieto preču ietīšanai. Galds pirms tam tiek noslaucīts ar hlorūdenī mērcētu lupatu. Tā kā ir plāns braukt uz kalnu pāreju (Tizin`Test) dodoties prom iepērkam vairākas vietējās maizes (1 maize 1.5 MAD), lai izsalkums mūs nepārsteigtu.

Dodamies kalnu pārejas virzienā pa kalnu ceļu, kas kādreiz bijis vienīgais ceļš uz Marakešu. Lonely planet šis ceļš ir aprakstīts kā ļoti skaists un arī bīstams.

Kalnos esmu bijusi vairākas reizes – ir redzēti gan Tatri, gan Alpi. Bet Atlasa kalni tiešām ir savādāki. Vairākas stundas braukājam pa kalna ceļiem. Reizēm sirds sarāvās bailēs, jo ceļš bija ļoti šaurs, un pretī braucošās smagās mašīnas pat nedomā bremzēt...

Te radās arī mīkla – pa kalnu ceļu pretī brauc vecs Opel rekord – var redzēt, ka priekšējos sēdekļos sēž četri vīrieši (divi vadītāja sēdeklī un divi blakussēdētāja krēslā) – tā kā aizmugurējie mašīnas stikli ir tonēti – jautājums - cik cilvēku sēž aizmugurējā mašīnas sēdeklī ???

Pavizinājāmies pa kalnu ceļiem un tuvojoties saulrietam braucam uz Taliouine – Safrāna galvaspilsētu. Iebraucot pilsētā esam vīlušies – neko ievērības cienīgi šeit neatrodam. Paložņājam pa vecu, pamestu „kasbah” (vietējo celtņu koplekss, kas celts no māiem un smilts) un dodamies meklēt viesnīcu. Lonely planet šajā pilsētā iesaka tikai trīs viesnīcas – izvēlamies meklēt „Auberge Souktana” (150 MAD). Jāsaka, ka šī bija vissliktākā apmešanās vieta ceļojuma laikā – duša darbojās tikai mazliet un ir tikai auksts ūdens, gultas veļa kādu laiku nav mazgāta.... Atrodam ēstuvi ceļa malā, kur ir iespēja dabūt zupu. Sēžam tumsā pašā lielceļa malā – šoreiz priecājos, ka ir tumšs un es neredzu no kā tā zupa sastāv. Garām mums paiet slaida sieviete tērpusies melnā paranžā izrotātā ar spīguļiem, kuri noslēpumaini tumsā mirgo. Pārņem tāda sireāla sajūta – pamazām sāku saprast šo paranžu jēgu.

Uz šo pilsētu ir vērts braukt, ja ir vēlme par adekvātu cenu nopirkt safrānu (pasaulē dārgākā garšviela) un ir šeit arī augsta līmeņa viesnīca (vismaz vienu ļoti greznu no ārpuses redzējām). Taliouine iekļāvām maršrutā, jo nākamajā dienā plānojām pa maziem lauku celiņiem braukt uz Tafraoute (uz šo pilsētu ir iespējams aizbraukt arī pa lielām šosejām).

19.03.2011.

Pārbrauciens uz Tafraoute.

Agri ceļamies. Nopērkam vietējo maizi un apelsīnus. Braucam pa mazajiem kalnu ceļiem, caur Ingherm. Ceļš vijās caur mazajiem Atlasa kalniem, kas ik pa brīdim maina krāsu no magi zaļas uz drūmi pelēku un sarkanīgu. Pa ceļam sastopam ļoti krāsainās paranžās tērptas sievietes. Tērpi ir spilgti zilā, oranžā un zaļā krāsā. Izrādās, ka melnas paranžas ir tāds kā bagātības un dižciltības simbols, kas vairāk redzamas pilsētās. Laukos sievietes tērpjas ļoti dzīvespriecīgu krāsu apģerbos. Vairākas sievietes manām augstu kalnos lasot dažādas zālītes, daļa jau ar smagiem saiņiem uz savas vai ēzeļa muguras atgriežas mājās. Visi sastaptie cilvēki mūs sveicina – smaida un māj ar rokām. Jāsaka gan, ka nevienu darbos iegrimušu vīrieti neredzējām. Vīriešus redzējam šēžam, dzeram tēju, tirgojamies, vai sarunājamies. Izskatās, ka lielākā daļa smagā darba šeit gulstas uz sieviešu pleciem.

Redzamas ir mājas (es gan šo apbūvi iesaucu par māla kļačām) un ciemi, kas celti no māla un smilts. Šādi ciemi pilnībā saplūst ar apkārtējo dabu un ir jāieskatās, lai tos pamanītu. Nevienā ciemā gan šoreiz neuzdrošinājāmies iebraukt – grūti pateikt, kas traucēja vairāk – stereotipi par musulmaņiem (ceļojumā laikā pilnībā atbrīvojāmies no negatīvajiem stereotipiem) vai valodas barjera (laukos pastāv iespēja satikt tikai kādu Franciski runājošu vietējo).

Kopumā nobraucām 200 km 5-6 stundās. Ceļi ir no asvalta – šauri, bet salīdzinot ar LV pat ļoti kvalitatīvi. Visā brauciena laikā redzējām tikai uz dažas (ne vairāk kā 10) mašīnas. Nesteidzāmies, braucām lēnām, jo ainava apbūra un pārseidza.

Pēcpusdienā ieradāmies Tafraoute. Pilsētu ieskauj sarkani granīta kalni. Pilsētas centrā termometrs rāda +30. Līdz šim braukājām pa kalniem, kur naktis bija aukstas un dienā saulē iesila līdz apmēram +25 . Šeit manāms okeāna tuvums. Pilsēta ar salīdzinoši modernām celtnēm. Atrodam viesnīcu „Hotel Tanger” (100 MAD). Maza un ļoti jauka viesnīca. Mums ir numuriņš ar balkonu un terasi un uz balkona ir izbūvēta tolete un izlietne (dušas ir kopējās stāvu zemāk). Vakarā var sēdēt uz poda un skatīties zvaigznēs. Nummuriņā ir mazi logi, ar stiklā mozaīkām. Šis noteikti nebija konfortablākais numuriņš, bet visjaukākais gan.

Viesnīcas kafejnīcā paēdām vēlās pusdienas (Tadžīna+kuskus ar gaļu+salāti – 90 MAD). Sākam jau pierast pie lēta ēdiena un pusdienas mums šķita dārgas. Dažus metrus no viesnīcas atradām tirgotavu un tikām pie svaigi spiestas apelsīnu sulas par 5 MAD. Launagu (kukurūzas rausi) un vakariņas (sendviči ar vistu un tēja) jau ēdam tur par krieti mazākām naudiņām.

Pastaigājamies pa pilsētu un atrodam sarkano granīta kalnu pakājē olīvkoku birzi – paliekam šeit baudīt silto pēcpusdienas sauli guļot uz karstiem granīta akmeņiem. Vakarā apstaigājam tirgu. Tafraoute ir īstā vieta, kur pirkt apavus. Nopērku ādas iešļūcenes sev un mazai radiniecei katras par 60 MAD. Ingus iepērk sev vēl vienas Berberu kurpes spilgti dzeltenā krāsā par 100 MAD. Šajā pilsētā ir ļoti daudz kurpju tirgotavas, kur arī šie apavi uz vietas tiek izgatavoti. Cenas visur aptuveni vienādas no 30 MAD bērnu kurpes – 120 vīriešu kurpes. Nekādas kaulēšanās par cenām. Neviens ar savu preci neuzmācās. Iepirkšanās daudz patīkamāka, kā iepriekšejās pilsētās.

Tuvojoties vakaram meklējām pirti, kas Marokā saucās Hammams. Lonely planet ir rakstīts, ka šeit ir saglabājusies īstena vecā hammams (nav pielāgota tūristu vajadzībām), kur nav tekoša ūdens. Atrodam – un no skaidrojumiem saprotam, ka hammams tagad var iet vīrieši un vēlāk ir atvēlēta viena stunda, kad hammams var izmantot sievietes. Hammams ir telpa ar siltu flīzētu grīdu. Un pirtošanās notiek tā, ka katram tiek piešķirts spainis siltajam un akstajam ūdenim. Un visa pirtošanās notiek gulšņājot uz siltajām flīzēm, kur vietējei vīrieši kārtīgi ar ziepēm viens otru noberza. Draugam šis piedzīvojums izmaksāja 10 MAD. Tūristiem Marokā hammams tiek piedāvāts kā pakalpojums, kura laikā kāds pakalpojuma sniedzējs veic masāžu, jeb noberšanu ar ziepēm par krietni lielāku samaksu.

20.03.2011.

Tafraoute. Rīts. Mūsu iecienītā ēstuve sāk strādāt tikai pēc 10.00 – tāpēc brokastojam viesnīcas kafeinīcā (Omlete ar tomātiem porcija diviem 14 MAD+Marokāņu salāti 10 MAD+2 apelsīnu sulas 12 MAD+1 kafija 6 MAD).

Novērojumi par brokastošanu Marokā. Vietējo ēstuves darbu ātrāk pa 10.00 nesāk. No rīta parasti piedāvā pagatavot omleti - jo svaigas olas ir atrodamas katrā ēstuvē. Kā novērojām, tad Marokāņi brokatīs dzer tēju un piekož saldumus (bulciņas). Nopietna ēšana sākas ap 12.00, kad ir gatavas tadžīnes.

Tafraoute apkārtē ir daudz apskates objektu, lonley planet iesaka apkārti izbrukāt ar riteņiem – ir vairāki dažāda garuma maršruti. Mūsu secinājums – ja pa dienu ir vairāk par +30 grādiem ar riteni braukt ir visai grūti. Tāpēc sezonā, kad temperatūra pa dienu ir ap +40 ritenis eiropiešiem varētu nebūt pareizā izvēle.

Tā kā laika mums ir maz – izvēlamies izbraukt maršrutu caur vairākām oāzēm. Par šo maršrutu ir rakstīts, ka tas ir izbraucams tikai ar džipiem (par ko vietējie iekasē smuku summu). Tā kā ir sausais periods un Dacia logan jau ir gandrīz džips, izlemjam mēģināt. Līdz oāzei ved mazs asvaltēts ceļš, bet jau pirmajā oāzē ceļa kvalitāte pasliktinās. Caur oāzēm ceļš pārsvarā ved pa sausu, akmeņainu upes gultni. Tā kā upe ir sausa Dacia veiksmīgi tiek galā ar šo bezceļu. Kā karti izmanojam mazu bukletiņu, bet nav pārliecības, ka braucam tur, kur plānojam nokļūt. Tā kā apkārt ir kalni tad mūs mierina doma, ka galīgi nepareizi jau nevaram aizbraukt. Kad apstājāmies kādā apdzīvotā vietā, lai apdomātu uzkuru pusi doties – mūsu mašīnu aplenca bars ar maziem bērniem. Sākumā apjukām no trokšņa un kņadas, jo nekas neliecināja, ka tuvumā ir tik daudz dzīvas būtnes. Starp bēniem īpaši ar trokšnošanu izcēlās maza meitene. Es paņēmu fotoaprātu, lai viņu nofotografētu un šajā brīdī visi bērni pazuda.

Fotoaparāta demonstrēšana ir iedarbīga metode, ja gribas abrīvoties no aplenkuma. Vietēji negrib tikt fotografēti, tāpēc foografējiet tos tikai tad, ja viņi to nemana. Kādu vakaru ērti bijām iekārtojušies uz viesnīcas terases un no augšas fotografējām vietējos. Kāds vīrietis to pamanīja un parādīja Ingum ļoti izteiksmīgu žestu (ar pirkstu gar rīkli). Ingus pēc tam apsvēra domu pirms došanās ārā no viesnīcas pārģērbties, lai viņu neatpazītu. Tā kā tajā vietā bija ļoti maz eiropiešu tad apģērba maiņa noteikti nepasargātu.

Satikām arī Marokas policiju – apturēja mūs un vaicāja uz kurieni braucām. Iedevām policistam informatīvo buletiņu un kura bija visai aptuvena karte – viņš ilgi un nopietni to pētīja. Pēc kāda laika atdev atpakaļ sakot, ka esot skaisti tur kur braucam. Uz jautājumu vai ir viegli atrast to vietu (gravējumi klintīs) – atbilde bija – protams. Protams, nekādus gravējumus klintīs neatradām, bet izbraukājām ļoti skaistas un vientulīgas vietas.

Piedzīvojām, ka nekurienes vidū parādās vīrs uz mopēda un tā pat arī nekurienē pāzūd, vai arī pilnīgi negaidīti oāzes vidū parādās īstena moderna celte – pils, bet tuvākā apkārtnē nav ne ceļa (tikai upes gultne par kuru pārvietojāmies), ne citas apdzīvotas vietas.

Oāzes ieskāva sarkanas nokrāsas kalni, klintis kuras izskatījās ir kā būtu izvagotas ar arklu.

Pēcpusdienā izdevās atrast ceļu, kas ved uz okeāna piekrasti. Mūsu plānā bīja līdz tumsai tik līdz okeāna piekrastes pilsētai Sidi ifni.

Braucot uz okeāna pusi aiz loga strauji mainījās jau ainava – mājas kļuva ar vien nopietnākas (celtas no būmateriāliem), lielākas.

Pa ceļam uz Sidi ifni piestājām pavakariņot pilsētā Tiznit. Šajā pilsētā pirmo reizi šajā ceļojuma laikā sajutos ļoti nepiemēroti apģērbusies. Pilsētās ir redzamas eiropeiski tērptas sievietes. Bez problēmām var staigāt šortos vai īsos svārkos, bet nepieļaujama šeit ir atkailināta dekoltē zona. Pirmo reizi izkāpu no mašīnas „ļoti niecīgā maiciņā”, skatieni, kas man tika pievērsti bija izsmejoši – katrā gadījumā nepatīkami. Iegādājos vietējā ražojuma kokvilnas lakatu un turpmāk ar to piesedzu dekoltē zonu.

Tumsa piezagās pēkšņi un mēs pārliecinājāmies, ka mašīnai gaismas nav noregulētas un neko daudz tālumā redzēt nevar.

Sameklējām praktiski pašā okeāna krastā viesnīcu „Hotel Suerte Loca”. Izlēmām šoreiz būt izšķērdīgi un paņēmām nummuriņu ar dušu un balkonu uz okeāna pusi pa 200 MAD.

21.03.2011.

Pa nakti bija dzirdams okeāns. Sidi ifni ir balti zila pilsēta (mājas krāsotas tikai baltā un zilā krāsā) klinšaina okeāna krastā. Pieeja pie okeāna bija tikai tur, kur atradās mūsu viesnīca. Pēcpusdienā sākam ceļu uz Agadiras pusi. Pa ceļam iebraucam ļoti skaistā vietā –Legzira Plage – okeānā ietiepjās divas klinšu arkas. Šeit mums pirmo reizi parasa samaksu par stāvvietu un pretī izsniedz čeku.

Naktsmītnes izlemjam meklēt pilsētā Mirleft. Mirleft tuvumā ir ļoti skaista un mežonīga piekraste, tāpēc pirms atgriešanās civilizētājā un urbanizētājā Inezgane esam nolēmuši te pavadīt rītdienas lielāko daļu. Lonley planet gan nekādu derīgu ieteikumu par nakšņošanu nav. Esam aptuveni sapratuši, kā atrast lētākās viesnīcas – tās visas ir tirguslaukuma tuvumā. Un izdodās – atrodam numuriņu tikko uzceltā vietējiem paredzētajā viesnīcā „Tafoukt” par 80 MAD. Viesnīcā ir pilnīgi jauna, vēl pēc krāsas smaržojoša ar savu jumta terasi. Vienīgi kļūdījāmies numuriņa izvēlē – paņēmām ar logiem uz tirguslaukuma pusi – tad nu dzirdējām katru mopēdu, kas naktī vai argi no rīta nobrauca garām. Vēl bija pārpratums ar dušām. Iegāju pirmajā dušas telpā un sadusmojos par siltā ūdens trūkumu, sakodu zobus un mazgājos aukstā dušā. Tikai no rīta pamanīju, ka aiz stūra ir vēl viena dušas telpa kurā ir pieejams silts ūdens J.

22.03.2011.

Okeāna piekraste pie Mirleft. Beidzot vairākas stundas saule, klintis, smiltis un okeāns. Esam mazliet paguruši no skrējiena pa Maroku un baudām tiešām mežonīgu ainavu. Mazliet skumji – rīt vakarā lidmašīna uz Londonu.

Vakarpusē dodamies uz Agadiru atdot mašīnu. Būs iespēja izmantot sabiedrisko transportu.

Gaidam pieturā autobusu uz Inezgane. Gaidam ilgi – vajadzīgo autobusu neredzam. Piepeši garām brauc vecs autobus ar atvērtām durvīm. Durvīs stāv vietējais un skaļā balsī izkliedz pieturas. Autobusam neapstājoties cilvēk kāpj tajā iekšā. Vietējais ierauga Ingusu un prasa vai mēs braucam uz Inezgane – jautāts tiek ļoti skaļi. Laikam jau Ingus mazliet sabijās un noraidoši papurināja galvu uz šo tika saņemta tbilde „I will not kill you, I want you to take to Inezgane ”. Bijām pārāk apjukuši un dīvainajā autobusā neiekāpām. Tad izdomājām meklēt taksi. Starp pilsētām kursē Grand taxi – kas ir mersedesi. Kartai pilsētai ir savas krāsas Grand taxi – Agadirai balti, Inezgane- gaiši zili. Izdevās mums tikt vienā tādā Grand taxi iekšā. Tad arī izbaudījām, ko tas nozīmē. Normālā situācijā Grand taxi ietilpst aizmugurējā sēdeklī četri cilvēki un šofera blakussēdētāja sēdeklī divi. Arī mūsu taksis tika pilnībā piepildīts.

Veiksmīgi tikām līdz Inezgane. Šeit mūs piemeklēja šoks – pārāk strauja atgriešanās Marokas civilizācijā. Troksnis, juceklīga satiksme ar mašīnām, ēzeļiem, motorolleriem un ratiem, ko velk cilvēki vienuviet. Ārkārtīgi netīrs tirguslaukums. Esam apstulbuši un kādu brīdi nesaprotam ko darīt. Tad attopamies, ka jāmeklē viesnīca. Izvēlējāmes apmesties Lonely planet ieteiktajā viesnīcā Hotel Louz – divvietīgs nummuriņs ar dušu 160 MAD.

No Briseles uz Oujda septembim patīkamas cenas. (Arī uz Briseli ar Raini vēl nesen bij ļoti <ņemamas> cenas. Slikti vienīgi tas, ka Rainis no oktobra uz Oujdu nelidos. Žēl, pa lēto uz Marokas nepopulāro - tūristu neapsēsto galu netikt.)

P.S. Lētie datumi RIX-CRL 24/26 sept. CRL-OUD 24/27 sept.

Pēc pieredzes katru gadu uz rudens pusi daudz sakarīgi lidojumi uz dažādām Marokas lidostām.

Sveiki

Gribēju paprasīt tiem kas ir bijušī Marokā ( tieši Agadirā)

Kādu tūrfirmu vai kur meklēt  eksursiju piedāvājums uz apkārt esošiem apskates objektiem  ( Pa lētām cenām)

Varbūt kādam aizķērusies kāda web adrese kur atrodamas cenas un piedāvājumi...

VAi varbūt Marakeshā ir lētāki piedāvājumi

Cik lasīju tur tāpat kā visās citās siltajās zemēs piedāvā eksursijas pludmalē.. Kāds ir izmantojis to..

Varbūt ir kādam kontakti vai zin kur meklēt kādu šoferi kas pavedās pāris dienas pa MAroku pa lētām naudām ???

Paldies jau iepriekš

erixniko24, arābiem Marokas galā interenets nav ikdienas lieta kā mums. Neiesaku pārāk paļauties uz internetā atrodamajām ekskursiju cenām. Visa pirkšanas - pārdošanas process parasti notiek kaulējoties un "dzīvajā". Visiem piedāvājumiem "dzīvajā" obligāti jāprasa ekskursiju VOUCHER. Ja tādu nedod, iespējama krāpšanās. Dažkārt, ja ekskursija uz vairākām dienām, un cena paliela, var maksāt tikai NON-REFUNDABLE deposit un pēc tam  samaksāt atlikumu ekskursijas sākumā. Vai pirkt pludmalē vai kādā aģentūrā tālāk no pludmales - cena parasti tik būtiski no tā nemainās. ONLINE ceļojumu pirkšana no LV gan Marokas gadījumā laikam nebūtu gudra lieta, lai gan ir daži saiti, kuri to piedāvā.

mans ieteikums - dzivot vietejos Riaados, vinju viesu majas un jautat pec palidzibas viesnicas personalam, atradis notiekti pareizo variantu, pashi bijam RAK ( Marakesha) un izmantojam viesnicas ieteikumus utt!

Mans ieteikums ir neko nerezervēt iepriekš, visu ir iespējams sameklēt un sarunāt uz vietas.  No piedāvājumiem spēj tik atkauties. Mēs Marakešas nakts tirgū gājām meklēt ūdenspīpi, ar pārdevēju aizrunājāmies tik tālu, ka viņš bija gatavs nākošajā dienā mūs vest ekskursijā pie saviem vecākiem uz laukiem, parādīt to un šo, pastāstīt visu ko.. Iemācīt taisīt tadžīnu un ko tik vēl ne.. Kad jautājām, kas strādās viņa vietā tirgū, no problem, viņa brālēns vai.. Vienvārdsakot, no problem. Protams, nez, kā tas viss būtu beidzies un vai līdz reālai braukšanai būtu tikuši, ja būtu piekrituši, bet fakts ir tāds, ka ar viņiem ir viegli vienoties par visādiem "ārpus kārtas " pasākumiem.

 Ja ir tāda iespēja, tad noteikti ir jāpabūt Marakešā un/vai Fēsā. Tādas pilsētas kā Rabata, Kasablanka un Agadira atstās mazliet nepilnīgu priekšstatu par Maroku. 

Skaidrs paldies pa atbildēm

  Vēl viens jautājums

  Man atpakaļ lidojums no Marakeshas ir 7 no rīta. Kā labāk tikt uz lidostu

  Cik saprotu autobusi tik agri nejiet

  Tad atliek vai nu takši  bet vai 4 no rīta viņus iespējams dabūt ( runa par pettit taxi jo tiear skaitītāju brauc)

Vai vēlviens variants ar kājām .. Diži tālu nav 5 km un tikai mugursomas būs .. Ārzemju saitos domas dalās par to iešanu tip droši vai ne visai...  Varbūt kādam ir kāda pieredze par agrajiem reisiem.

  Vēl jautājums par navigāciju ( priekš telefoniem) lai vieglāk saprast uz kuru pusi kas atrodas..  Pagaidām atradu tik Igo kam ir kartes vai varbūt tur ir iespējams dabut kādu vietējo SIM karti ar internetu lētu lai var izmantot google maps ucc.. ???

Var aiziet ar kajām nav tālu!

nepateikšu, cik labs ir OSM coverage priekš Marokas, bet pagājušnedēļ izmantoju OSM kartes osmand aplikācijā uz Androida priekš Horvātijas, bija ļoti labi un bezmaksas.

Mums arī bija agrais reiss no Marakešas, gājām ar kājām jautrības un principa pēc, bet pilnīgi un noteikti no vietējiem bija 100 un 1 piedāvājums pa ceļam. Kad vienubrīd atsēdāmies uz soliņa un somas bijām nometuši pie kājām, piestājās miliči un apjautājās par mums. Pabrīdināja, lai somas labāk turam sev tuvāk. Bet tā, ka nebūtu bijis droši.. Mēs bijām 4 cilvēki - 2 meitenes, 2 džeki, likās diezgan droši.

Mūsu navigācija apjuka pēc 10min, kad bijām iegājuši Medinā. Kaut kādas papīra kartes vispār nav jēga vilkt ārā. Es tomēr iesaku izmantot mazos puišeļus par gidiem, samaksā 0,30-0,50Ls un Tevi aizvedīs visur kur prasīsi. Kapēc mazos puišeļus, tapēc, ka gidiem ir tieksme mainīt cenu pakalpojuma sniegšanas beigās, ar mazu puišeli vieglāk strīdēties par taisnību un sākotnējo norunu

Tur tikai ~2 pagriezieni uz to lidostu un taisni ceļi

Nu jā mēs būsim divatā tapēc tā palasot vispār informāciju par maroku likās diezgan biedējoši bet jo vairāk lasu jo drošāks palieku.. Laikam būs jāmēģina

   Vēl viens jautājums par Agadiru. Kā tur , kāds ir braucis ar vietējo autobusu no lidostas uz pilsētu.. CIk saprotu tur viens autobuss iet uz Inezgane (22) un tur jāpārsēžas citā (20,24,28) uz agadiru.. Bet nekur nav teiks kur viņu tur atrast un kur no iepriekšējā jākāpj ārā ??? 

Skaties http://wikitravel.org laba lapa!

Uz Agadiru no Marakešas un atpakļ braucām ar autobusu tāpēc nezināšu teikt par lidostas transportiem, bet par to noteikti nav vērts uztraukties. Cik tur jābrauc? 15km? Paskaties kartē mēs braucām naktī ar GrandTaxi Agadir-Taghazout (sērfošanas paradīze) pa 6Ls, nē vai pa 12Ls, tagad neatceros, bet LV tāds brauciens maksātu ap 40Ls. PetitTaxi ir ļoti lēti 8km cauri visai Agadirai no viena gala uz otru mums izmaksāja 0,90Ls. 

JAA.no Agadiras lidostas ar busu uz Inezgane un taalaak ar busu skjiet no taa pasha laukuma,kuraa pienaak autobuss no lidostas.Pretii ir arii milziigs laukums ar Grand taxi ar kuriem brauc 6 cilveeki.