Pasaule vienā valstī - DĀR

Šogad izvēlējāmies tālo braucienu uz Dienvidāfriku – kā vairākos aprakstos minēts, tā ir visa pasaule vienā valstī, jo tajā var sastapt gan okeānus, gan kalnus, gan sniegu, gan tuksnešus, gan daudz dažādus dzīvniekus un par to arī pilnībā pārliecināmies ceļojuma laikā. Šoreiz ceļojumu uz Dienvidāfriku sākām plānot ļoti laicīgi 1.5.gadus pirms brauciena. Visu laiku sekoju līdzi lidmašīnas biļešu cenām un jāsaka uzreiz, ka nekādas īpašās akcijas uz DĀR tā arī nebija. Bija dažādas biļešu kombinācijas, bet visas no Eiropas pilsētām, kur nekādi nekombinējas ar lidojumiem no Rīgas (labākajā gadījumā jāpaliek bija pa nakti). Tā nu beigās lidojām no Varšavas. Uzreiz jāsaka, ka vīzas izsniedz Stokholmā, kur jāierodas personīgi, pie tam, pirms vīzu izsniegšanas ir jābūt norezervētai lidmašīnai un dzīvošanai. Tā, kā lielākajai daļai ES vīzas nav vairs nepieciešamas, tad pieļauju, ka arī Latvija drīz nonāks šajā sarakstā. Braucām 4 cilvēki, bet raksta beigās redzamajā izmaksu tabulā sadalīju izmaksas uz 2 cilvēkiem.

Bailes no Johannesburgas

Lai arī Dienvidāfrikā Novembra sākumā jau tuvojas pavasara beigas, Johannesburga sagaida mūs ar lietu un samērā nemīlīgu laiku. Pa starpu starp nākamo lidojumu paņēmām pilsētas apskati ar City Tour autobusu. Pārsteidzoši, bet braukt ar taksi četriem cilvēkiem līdz centram sanāk krietni lētāk, nekā izmantot sabiedrisko transportu. Taksisti ir neatsaucīgi uz kaulēšanos un ilgi stīvējas pretim, bet galu galā simbolisku atlaidīti izspiest izdodas. City Tour izvadā pa Johannesburgas centru krustu šķērsu, kur viss „nenormāli aug un attīstās”, bet nu kā jau biju gaidījis iepriekš, vairāk ievēroju to, ka balto cilvēku bija uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi un ka pilsēta ir pat ļoti arhitektoniski neinteresanta un netīra. No ekskursijas palika iespaids, ka interesantākās lietas pilsētā ir pāris muzeji (kā aparteīda muzejs, vai cietuma muzejs), bet tos nebija laika apmeklēt. Lai arī viņi ļoti cenšas paaugstināt drošības līmeni uz ielām, tomēr lielā nabadzība un bezdarbs dara savu – uz ielas omulīgi justies nevar.

Faktiskā DĀR galvaspilsēta – Keiptauna

Kad vakarā ierodamies Keiptaunā, tā liekas pilnīgs pretstats – daudz cilvēku uz ielām, liela daļa ir balto gar Atlantijas okeānu cilvēki pastaigājas, skrien vai vēro saulrietu. Saule gan pamanās pilnībā „iekrist” okeānā divu minūšu laikā. Saulriets ir brīnišķīgs uz okeāna fona, kas pilns ar laiviņām un kuģiem!  No rīta uzrāpjos Signālkalnā, kas slejas tieši virs Keiptaunas un no tāluma atgādina guļošu lauvu. Te nu var pilnībā pārredzēt, ka Keiptauna ir spējusi meistarīgi apvienot gan labus guļamrajonus, gan atpūtas pludmali, gan darbīgu ostu, gan biznesa centrālo rajonu, gan zaļus parkus. Daudz cilvēku uz ielām rūpējas par tīrību un pilsēta tiešam ir tīra. Lai arī gar mājām vēl arvien ir dzeloņdrātis uz žogiem, tā tiek uzskatīta par daudzreiz drošāku vietu, kā Johannesburga. Apskatām pilsētas cietoksni, kas gan vairāk izceļas ar antīkajām priekšmetu ekspozīcijām iekšienē. Pilsētas tirgus kā jau tirgus – visas preces par pāris dolāriem, bet attiecīgi tāda pati ir to kvalitāte.

Raga pussala – fantastisko ainavu kolekcija

Pēcpusdienā izbraucam pa Raga pussalas Atlantijas okeāna piekrasti. Ceļš vijas izcirsts stāvās klintīs, no kura ik pa laikam paveras elpu aizgrābjoši skati uz pretējām līču nogāzēm vai sniegbaltām pludmalēm, kas ieskautas stāvu klinšu sienās. Lejā, vairākus simtus metru zemāk skalojas tirkīzzils okeāns ar lieliem, balti putojošiem viļņiem. Pa ceļam ieraugam klints bluķi okeānā, kas ir nosēts no vienas vietas ar putniem. Pasmejamies, ka tie ir putni ar pleznām un ūsām un patiesi – apskatot tos kameras palielinājumā, tie izrādās daudzi ronēni. Tuvojoties Labās Cerības Ragam, augstā veģetācija pazūd un paliek ziedoši krūmi, puķu pļavas uz akmeņainām nogāzēm. Ik pa laikam pamanāms kāds strauss vai Springbok antilopes. Pats Cerības Rags ir ļoti iespaidīga klinšu siena, kas iestiepjas Atlantijas Okeānā 

kā tāds ķīlis. Klinšu augšā ir bāka(s), kas bijusi kā atvieglojums jūrniekiem daudzus gadu desmitus, lai tiktu prom no Atlantijas okeāna spēcīgo straumju briesmām. Ne velti okeāns ar lielajiem vējiem un viļņiem ir kā piemērots dēļotājiem un kaitotājiem, bet vienkāršiem peldētājiem tas tomēr ir ledusauksts.

Kārtējo rītu pie Simonas pilsētas iesākam ar The Boulders pingvīnu pludmales apskatu. Tur mīt ap 2200 pingvīnu. Par lielu pārsteigumu mums izrādās, ka tie ne vien mīl plunčāties pa ūdeni un smiltīm, bet arī ļoti labprāt mitinās biezos krūmos un cilvēka veidotos patvērumos – pus plastmasas mucās, kas ieraktas zemē. Katrai mucai ir savs numurs – tā teikt, lai pingvīniem būtu sava adrese mājai. Pingvīnus vislabāk vērot no rīta, kad tie vēl nav pārāk apgrūtināti no tūristu bariem un var mierīgi dzīvoties pa pludmali. Vēlāk, kad sarodas tūristi, tie mīl nolīst krūmu biezokņos, tālāk no ziņkārīgo acīm. Iegriežamies Kirstenbosh botāniskajā dārzā, kas ir viens no lielākajiem un krāšņākajiem dārziem Dienvidāfrikā un atrodas Galda Kalna pakājē uz nogāzes, tādējādi iegūstot plašu un panorāmisku skatu no jebkuras vietas. Parkā tematiskie dārzi mijas ar zālieniem, kur pilsētas iedzīvotāji atpūšas un pikniko. Mūsu Botāniskais dārzs ir kā maza puķu dobe, salīdzinot ar Kirstenbosch dārzu. Vēlāk mēģinām iekarot Galda Kalnu – tas ir kalns, kas slejas virs Keiptaunas 1087m augstumā un no attāluma atgādina plakanu, lielu galdu. Diemžēl diezgan bieži kalna galotni klāj mākoņi un tā ir arī šoreiz, neskatoties uz to, ka visā apkārtnē spoži spīd saule. Nolemjam uzbraukt kalnā ar pacēlāju un ceram, ka mākoņi pašķirsies, bet nekā – augšā ir nemīlīgs un auksts vējš. Vienīgais, par ko varam papriecāties ir mazie dzīvnieciņi Hyraxi, kas nemaz nebaidās no augstuma un skraidelē pa gandrīz vertikālajām sienām. Nu neko darīt – dodamies lejā ar kājām un zemāk, zem mākoņa, paveras brīnišķīga panorāma ar Atlantijas Okeānu un zemāk esošo Lauvas kalna smaili. Kāpiens lejup pa akmeņainu aizu, starp vertikālajām klintīm pilnībā atsver skata iztrūkumu no pašas kalna augšas. Vakarpusē vēl nobaudām saulrietu Atlantijas Okeānā no Signālkana, kas ir ļoti iecienīts vietējo un tūristu vidū (pat tiek organizētas speciālas saulrieta tūres uz kalnu).

Gadsimtu vēju un lietus radītie mākslas darbi

No rīta aizbraucām uz Silvermine kalnu takām. Laiks ir gana vējains, it īpaši kalna galotnē. Bet pastaigai tas drīzāk palīdz. Uzkāpjam līdz „Ziloņa acij”, kas pēc būtības ir ļoti liela ala uz kalna nogāzes, bet kalns, savukārt, izskatās pēc guļoša ziloņa. Ala ir mitra, tā, ka tās griesti ir noauguši ar papardēm un vīteņiem bet no tās paveras plašs skats uz visu Keiptaunas apgabalu. Pēcpusdienā dodamies uz Citrusdal, austrumkrastā. Pa ceļam simt kilometru garumā visapkārt plešas labības laiku cik vien tālu acs spēj saredzēt. Uz laukiem šur tur ganās aitas un govis.

No rīta pavērojam strausu fermas ar daudziem simtiem strausu, kas dzīvojās pa laukiem lielā platībā. Daļa strausu ziņkārīgi knābā žogus, citi demonstrē riesta deju izplešot lielos spārnus un aptekalējot mātītes. Dodamies tālāk uz Cedeberg – vieta, kurai nav tūrisma norādes, bet ir ļoti ainavisks kalnu apvidus. Lai tur nonāktu, braucam pa izdangātu ceļu pāri kalnu pārejām, ik pa brīdim baidoties pārsist riteni vai karteri. Lai arī brauciens tāpēc izvēršas lēns, bet beigās dabas skaistums ir to vērts. Nopērkam atļauju staigāšanai pa parku, kas izrādās kods, ar kuru piebraucot pie parka takas, var atslēgt vārtus iebraukšanai. Visapkārt no zemes slienas ārā sarkani-oranži klinšu kalni, stabi un bluķi. Vējš un lietus daudzus gadu tūkstošus ir darījis savu un tā radītie mākslas darbi liek ir pa brīdim aizrauties elpai un ķert fotoaparātu. Arī vēja un lietus izgrauztās velves, arkas un tuneļi klintīs liekas tik īpaši laikam jau tāpēc, ka mums tādu Latvijā praktiski nav. Mājupceļā nolemjam ziet vēl vienu taku, kas ir bezmaksas, bet beigās izrādās vēl skaistāka par tūristu maksas

 takām. Ejam pa baltu smilšu taciņu, kas vijās starp zaļiem krūmiem, ziedošiem augiem un augstas zāles. Visapkārt ir neskaitāmi vairāku desmitu metru augsti klinšu stabi, kas ik pa brīdim ir izveidojušies kādā objekta formā. Saskatāmi gan dažādi, putni, dzīvnieki, putni, indiāņi u.t.t. Apkārt ir pilnīgs klusums, kuru iztraucē tikai pāris cikāžu čīgāšana. Ik pa laikam pāri takai steidzīgi pārskrien kāda 10cm gara vabole. Apkārtējie stabi rada iespaidu it kā būtu nonākuši kādā ļoti vecā, pamestā pilsētas drupās. Takas galā ir iespaidīga 10m augsta arka, kas izveidojusies klintīs. Pieļauju, ka arku jau pēc pāris gadu desmitiem būs iznīcinājis vējš un lietus. Vakarā dodamies uz Stellenbosch, kas izrādās līdz šim skaistākā redzētā pilsētiņa ar jaukām mājiņām, daudz zaļumiem un ziedošām puķēm.

Slaveno DĀR vīnu vieta Stellenbosch

Stellenbosch ir slavena ar saviem vīna laukiem un neskaitāmajām vīna darītavām. Apmeklējam pāris no tām - Delheim un Simonsig. Lai arī pašlaik ir vasaras sākums un vīnogas vēl nav gatavas, un, attiecīgi vīnu neražo, ekskursija pa Delheim ražotni ir gana interesanta. Ražotnē  ražo vīnu, izmantojot gan modernās tehnoloģijas, gan arī vecos paņēmienus. Pašas vīnogas vēl arvien vāc ar rokām, lai cilvēki paši varētu novērtēt katru novākto vīnogu ķekaru un spriest par to derīgumu vīna ražošanai. Tādā veidā ražotne cenšas saglabāt „individuālu” pieeju industriālai ražošanai. Tiek saglabātas un izstādītas visas iekārtas, kas ir tikušas izmantotas vīna ražošanai vēsturē. Gana iespaidīgas ir arī saglabātās vecās, lielās ozolkoka mucas, kurās ietilpa ap 20 000L vīna. Protams, mūsdienās tās vairs netiek vīna ražošanai izmantotas. Mūsdienu “mucu” vietā ir lielas betona tvertnes ar mazu lūciņu (kur lien iekšā cilvēks, lai tās iztīrītu) un īpaši apstrādātu gludu iekšpusi. Vēlāk braucam uz Hermanus pa ainavisku ceļu, kas vijas augstu virs gar False Bay. Laiks ir fantastisks – spīd saule, līcis krāsojās tirkīzzilā krāsa ar baltiem viļņiem. Daudzās pieturvietās šosejas malās ir norādes uz vaļu vērošanu un cilvēki vai nu vienkārši bauda brīnišķīgo laiku, vai cer ieraudzīt kādu vali. Beidzot Hermanusā arī mums izdodas ieraudzīt vaļus – tur nu tie gar krastu peld lieli, nesteidzīgi, ik pa laikam izšaudami ūdeni vai pavicinādami asti. Pēc vaļiem vēl izmetam loku uz Āfrikas kontinenta pašu dienvidu tālāko punktu – Adatas ragu. Atkal var teikt, ka tā ir savādāka un skaista vieta ar baltām mājiņām zaļā veģetācijā okeānu krastā, kas veļ lielus jo lielus viļņus. Jā, te nu tā ir – vieta, kur satiekas Indijas un Atlantijas okeāni. Pēc nostāstiem, viens okeāns veļ viņus no vienas puses, bet otrs no otras, bet praksē tā neizrādās – tā ir tikai iedomāta līnija okeāna plašumos. Toties saulriets pašā Āfrikas dienvidu punktā ir debešķīgs.

Cango alu aktivitātes

Pārlaižam nakti Sweldamn – vienkārša pilsētiņa kas varētu būt ievērojama vienīgi ar skaistu pilnīgi baltu baznīcu centrā. Tad cauri Tradoupax pārejai dodamies uz Cango Caves. Gar kalnaino ceļu dziļi lejā klintīs iegrauzusies upīte. Pēkšņi uz šosejas parādās vesels bars ar babooniem (pērtiķiem) – gan lieliem, gan pavisam maziņiem apakšdelma lielumā. Tie nemaz neliekas traucēties, bet visur ir daudz zīmes par aizliegumu tos barot.

Cango alās ieeja ir iespējama tikai gida pavadībā. Izvēlamies piedzīvojuma maršrutu, kas ilgst 1.5 stundas. No sākuma gids mūs izvadā pa lielām alu hallēm ar stalaktītiem un stalagmītiem. Alas un stalaktīti/stalagmīti ir ļoti lieli un iespaidīgi – visas iepriekš redzētais Eiropā un citur šķiet nenozīmīgi mazs. Taču gids ir pieticīgs – pasaulē esot arī lielākas un garākas alas. Tālāk nonākam līdz piedzīvojumu 

daļai – izrādās ir jālien pa cilvēka platuma spraugām, cauri bedrēm, bet beigās jāizlien pa vertikālu Devils chimney (skursteni) vertikāli uz augšu. Principā, ar savu garumu un apkārtmēru (kuri nav vēl mērāmi ar terminu „tukli”) esam pēdējais izmērs, kas spēj izlocīties cauri skurstenim un nonākt vēlāk arī Devils post, jebšaurai, plakanai 5m garai vietai, kur ir vienīgā iespēja šļukt guļus uz vēdera un beigās „izslīdēt ārā” kā no pastkastītes. Jā, šo piedzīvojumu taku pievārējuši jūtamies pacilāti, jo baiļu sajūta iesprūst nepamet nevienu brīdi (pāris gadus atpakaļ dāma esot iesprūdusi tieši Jaunajā gadā uz 12 stundām un tikai ar eļļām un parafīniem dabūta laukā). Vakarā vēl pamanāmies pirms saulrieta uzskriet vietējos kalnos pa taciņu, kura ir vairāk par 45 grādiem stāva. Nu ko gaida strausa vakariņas restorānā.

No rīta izbraucam līkumu pāri Swatensberg pass. No sākuma ceļš vijās traversā augšup pa šauru ceļu, kur divām mašīnām samainīties ir ļoti grūti. Meitenes mašīnas aizmugurē „pavada laiku” iekrampējušās rokturos, jo serpentīns ir gar dziļas aizas malu. Daba ar klintīm ir ļoti skarba un iespaidīga (kaut kas pa vidu starp Šveices augstkalniem un Norvēģijas skarbajām klintīm). Grūti teikt, kā būtu braukt pa šādiem ceļiem lietus laikā, bet šobrīd debesis ir kristāltīras un tikai viens mazs mākonītis aizķēries tālumā aiz kalna gala. Starp citu, ceļi visā Dienvidāfrikā ir vienkārši perfekti un nekur nav manāms neviens ielāps, gar ceļiem ir žogi un tāpēc arī braukšanas ātrums pārsvarā 120km/h. Braucam lejā uz Prince Albert ciematu pa gravu, kas kā izcirsta starp skarbām klintīm un nolemjam kādu gabalu paiet ar kājām. Tas tiešām ir to vērts! Sajūta, it kā klintis gāztos no abām pusēm virsū, jo augšu tām nevar ne saskatīt. Aiz katra ceļa līkuma paveras brīnišķīgs skats ar dažādos virzienos sagulušiem klinšu slāņiem. Kādu laiku pameklējām ceļojuma grāmatās minēto daudzkrāsaino kalnu, kas redzams no Albert ciemata, bet beigās, kad to atrodam, tad nākas vilties. Iespējams, ka citā gadalaikā, citā dienas daļā vai citā skatu leņķī tas varbūt tas arī daudzkrāsains, bet šobrīd – nekas īpašs.

Toties Meiringspoort ūdenskritums vismaz ir apskates vērts un arī izveidojies baseiniņš lejā tā vien prasās uz peldi siltajā ūdenī. Dienas beigās iegūstam kārtējo pārsteigumu – norezervētās naktsmītnes Arch Roch „ar skatu uz jūru” tiešām izrādās pašā Indiāna okeāna krasta liedagā un okeānā veļošies baltie viļņi starp melnajām klintīm rada sajūtu it kā dzīvotu filmzvaigžņu villā. Mājiņai logi līdz grīdai un vēl ilgi neizdodas aizmigt, baudot zvaigžņotās debesis bangojošā okeāna skaņās. 

Saule, balto smilšu pludmales un okeāns – atklātnīšu skati

No rīta divatā ejam staigās gar okeāna krastu. Saule cepina pamatīgi – tā, ka smilšu virskārtai izveidojas cieta garoziņa. Krāsas ir kā krāsu paletē: zili-zaļš okeāns ar baltiem putojošiem viļņiem, melni – brūni – sarkanas klintis, gaišs smilšu liedags, kuram piekļaujas 

ar zaļiem krūmiem apauguši kalni. No okeāna izskalotas ļoti daudzas medūzas – dažas lielākas par  lielākajiem picu izmēriem. No sākuma bailīgi pabakstām, bet pēc tam secinām, ka vai nu lielākā daļa ir beigtas, vai arī krastā tās ir neaktīvas (kā vēlāk gan man pastāstīja, priekštats par to, ka tās krastā nav bīstamas, bija maldīgs). Nonākam līdz Arch Rock – desmitmetrīgai klinšu arkai, kas izveidojusies tieši okeāna krastā. Caur to pret krastu veļas cauri viņi veidojot mazos cunami.

Pusdienojot okeāna krastā, noskatāmies delfīnu lēkāšanas rotaļās pie paša krasta. Pa to laiku otrs pāris aizbrauc uz niršanu būros pie haizivīm. Arī viņiem ir adrenalīna pilns stāsts.

Putnu un mērkaķu paradīze

Pēc vietējo ieteikuma apmeklējam putnu dārzu “Birds of Eden”. Putni tur ir nu ļoti daudz – ap 35000 un visneiedomājamākajās krāsu kombinācijās. Aizrautībā spēj tik spiest foto slēdzi. Skaisti, bet vēl vairāk pārsteidz paša dārza iekārtojums – taciņa vijas daudzos līmeņos ar iekaramajiem tiltiņiem, gar ūdenskritumiņiem, taču vienlaikus ik pa laikam dodot plašu kopskatu uz dārzu. Putni ir gana droši un var pabakstīt papagaili, bet kulminācija visam ir zaļš zāliens ar soliņiem takas beigās, kur var pasēdēt starp neskaitāmiem spilgti sarkaniem ibisiem, dzērvēm, flamingiem u.c. putniem, kas nemaz neliekas traucēti un bezmaz staigā pāri apaviem. Sajūta ir vienkārši sirreāla. 

Ja jau dzīvnieku diena, tad pie reizes apmeklējam arī blakus esošo mērkaķu dārzu. Mērkaķi ir pārdroši, to ir ļoti daudz un tāpēc dārzs ir jāapskata gida pavadībā. Tā kā tikko ir bijis pavasaris, tad praktiski visām mērkaķu sugām ir mazi mērkaķēni, kas izskatās kā mazas smieklīgas lellītes. Dažas mērkaķu sugas dzīvojas tikai pa koku galotnēm, bet izskatās, ka tās to vien gaida, ka varētu kārtējai tūristu grupai uztaisīt “lietutiņu” vai uzmest kādu “brūnu bumbiņu”. Gide stāsta ļoti vērtīgu un aizraujošu informāciju, tāpēc dārza apmeklēšanai nav vērts žēlot nevienu randu. Pēcpusdienā dodamies uz Tsitsikamma parku, kur ir viens no garākajiem iekaramo trošu tiltiem Dienvidāfrikā. Atkal vienreizēja taka gar okeāna krastu un pārgājiens par tiltiņu, no kuras paveras skats uz ietekošo Storms upi okeānā, kas ir izgrauzusies cauri ļoti lielam kalnam un attiecīgi tagad ietek okeānā pa stāvu, dziļu aizu. Te nu ir lieta, ko nākas nedaudz

 nožēlot – ja būtu bijis vairāk laika, tad noteikti paņemtu kanoe izbraucienu pa upi starp šaurajām klintīm. Pa ceļam uz mājām vēl apskatām vienu no augstākajiem gumijlēkšanas lēcienu vietām no tilta – jā te nu jāsaka, ka būtu vajadzīga ļoti liela drosme lai to izdarītu, jo brīvais kritiens ir 260m.

Ja gribi apskatīt dzīvniekus un daudz – Kruger parks ir īstā vieta

Pārlidojam atpakaļ uz Johannesburgu, no kurienes tālāk dodamies uz Kruger parku. Kaut kā tas nebija ienācis prātā, bet vakarā, pārlaižot nakti viesu mājā un runājot ar to saimniekiem, noskaidrojas, ka viņi ļoti apskauž eiropiešus par mums pieejamajām kultūr-vēsturiskajām vietām. Jā, patiešām, Dienvidāfrikā šķiet, ka nebija ne pilis, ne sena arhitektūra un nav jau brīnums - 80% no iedzīvotājiem ir melnie, kam šādu tradīciju nav, bet pārējie ir balto kolonistu pēcteči, kas ieceļojuši tomēr relatīvi nesen.

Jau 7ņos no rīta metamies iekšā Krugera parkā, kas aizņem ap 20 000m² platību ar vairākiem simtiem tūkstošu dzīvnieku un reptiļu. Izvēlamies braukt pa mazākiem ceļiem un tā ir pareizā izvēle, jo ātri vien sastopamies ar vairākiem dzīvniekiem no Big Five (leopards, lauva, zilonis, degunradzis un bifelis). Dzīvnieki ir pieraduši pie automašīnām un droši tām tuvojas, tā, ka dažreiz pat nākas pabēgt tālāk, lai pēkšņi nenokļūtu zem kāda ziloņa pēdām. Neviens neko parkā mākslīgi neregulē – tas dzīvo savu dzīvi un tā arī redzam beigtus dzīvniekus, piemēram degunradzi, kuru apsēduši no visas apkārtnes salidojošie lielie grifi. Skats tiešām baismīgs – redzēt tik daudzus biedējošus putnus blakus esoši atsevišķo koku galotnēs vienuviet. Pēkšņi gar pašu auto priekšpusi lēni un graciozi aiziet liels un skaists leopards – kā vēlāk izrādās, gandrīz vai neiespējams to ieraudzīt dienas laikā un pie tam tik tuvu. Vietā, kur redzamas lauvas ar mazajiem lauvēniem laiskojoties Limpopo upes krastā, uzreiz veidojas automašīnu sastrēgums, neskatoties uz to, ka lauvas nav pie paša ceļa. Nu jau esam “izlepuši” un uzstādām mērķi “ieskatīties dzīvniekiem acīs”, t.i. tālāk no ceļa esošie dzīvnieki vairs tik ļoti neaizrauj – visu vajag redzēt pavisam tuvu. Nopērkam un izbraucam vēl saulrieta un saullēkta tūres, kas “saliek vēl punktus uz i” – apskatām lauvas pie paša ceļa, hiēnas un savvaļas suņus, kas draiskojas ar tikko nokostām impalu galvām. Savvaļas suņi esot pat īpašā aizsardzības programmā, jo to esot palikuši tikai 150 gb. Esam pārsteigti uzzinot, ka mums ir neticami, veicies ar dzīvnieku ieraudzīšanu, jo citi redz tikai pa kādam atsevišķam dzīvniekam no Big Five un arī tad pa gabalu. Arī saullēkta tūrē 1.5 stundas braucām pilnīgi “tukšā” – bez neviena paša dzīvnieka, un tikai pašās beigās saņēmām saldo ēdienu – lauvas un suņus. 

Kad nu jau nezkuro reizi esam sev noteikuši frāzi “Nu nekas jau mēs vairs nevar pārsteigt”, tad atkal trāpāmies kārtējā pārsteigumā īstās medībā, kas norisinās ceļmalā. Mašinu rinda sastājusies un vēro kā gepards cītīgi slēpjas un medī savvaļas cūkas, kas, savukārt, mēģina atvilināt gepardu no cūku alas ar mazajiem. Medības šoreiz beidzas laimīgi “barībai” – cūkas aizdodas prom, nespējot gepardu atvilināt tālāk no viņu alas.

Septiņu ūdenskritumu ceļš

Pa ceļam uz Johannesburgu izbraucam caur Blyde Rive Canyon. Ļoti skaists un panorāmisks ceļš cauri kalniem. Netālu no ceļa ik pa laikam var iebraukt un apskatīt septiņus dažāda veida ūdenskritumus. Ievērības cienīgs ir skats uz Three Roundavels – 

izveidojušies brīnišķīgas apaļas kalnu formas ar spiciem galiem viena otrai blakām. Lejā ir Blyde River upes kanjons – gana liels un ar līdzīgām zirga pakava formu kā ASV pie Lielā Kanjona. Esam aizgrābti arī no Bourke’s lock potholes – sarkanbrūnās Blyde un Treur upes ir izgrebušas klintīs apaļus caurumus – liekas, ka kāds milzis ir vienkārši paspēlējies paurbjot klintīs vienādus, apaļus caurumus vairāku metru diametrā. 

Šoreiz laika trūkuma dēļ iebraucam tikai pie viena no 7 ūdenskritumiem - Berlīnes ūdenskrituma, kas tek pa gludu plato nogāzi un tad pēkšņi gāžas iekšā lielā ielokveida aizā, ko pats daudzu gadsimtu laikā arī izveidojis. Skaidrs, ka Blyde River Canyon ir vieta, kura ir gana skaista, lai citu reizi palikšanai tur veltītu vairākas dienas ar pastaigām pa apkārtējiem kalniem. Pa ceļam var redzēt interesantu dzelzceļu, kas līku loču ceļas augšup kalnā. Vietām skati uz tālumā esošiem kalniem liekas, ka tos būtu mākslīgi kāds savietojis - vienu otram priekšā un katrs nākamais par kādu krāsas gammu blāvāks.

Johannesburgas pārsteigumi

Noslēdzošās ceļojuma dienas atkal jāpavada Johannesburgā, kur pēc ceļvežiem īsti neatradu ko darīt. Tā nu ņemam palīgā vietējos bukletus un apmeklējam interesantas vietas ap pilsētu. Iegriežamies vietējā botāniskajā dārzā, kas ir izveidots pie viena no skaistākajiem redzētajiem ūdenskritumiem. Pēc tam aizbraucam uz Sterkfontein alām, kur atrasts “Ples” skelets. Tas ir 2.5 miljonus gadus vecs, un ir vecākās atrastās cilvēka atliekas Dienvidāfrikā. Pie alām ir ļoti laba ekspozīcija par mūsu priekštečiem un to attīstību, taču vēl iespaidīgāks izrādās blakus esošais muzejs Cradle of Humankind (Cilvēces sākums), kas aizraujošā un interaktīvā veidā parāda kā ir attīstījusies cilvēce no pašiem pirmsākumiem līdz pat mūsdienām. Muzejā darbojoties un pārbaudot savas zināšanas var nemanot pavadīt daudzas stundas un atliek tikai apskaust dienvidāfrikāņus, par to, ka viņu bērniem ir dota iespēja apmeklēt šāda veida muzeju.

Nākamajā dienā pēc vietējās informācijas atrodam vēl vienu interesantu pasākumu – Lesedi Cultural Village, kur ir sabūvētas seno cilšu (Zulusi, Pedi, Hosas un Basotho) mājas. Lai arī pasākums ir samērā komerciāls, bet tomēr stāsti par senajām afrikāņu cilšu dzīves paradumiem, tradīcijām un kultūru bija gana interesanti. Smieklīgi, piemēram, kā hosas valodā aizstāj X burtu ar vīna korķa  

izvilkšanai līdzīgu klakšķi. Tērpi krāšņi un beigās cilšu deju uzvedums arī labs ar neiztrūkstošo dejas elementu – kājas pēdas pieraušana pie auss. Uzjautrināja tas, ka vīrieši pilnīgi dabiski krita uz pēcpusēm, mēģinot dabūt kāju pie auss. Bet tā bija ne tik daudz neveiksme, cik dabīgs dejas elements. Pēcāk apmeklējām čūsku parku, kas vairs nelikās iespaidīgs (lai arī čūsku daudzveidība parkā ir neiedomājami liela), jo tomēr šeit viss bija savietots krātiņos un ne brīvā dabā.

Brauciena noslēgumā apmeklējam aparteīda muzeju. Tas nu lieku reizi apliecina, cik relatīvi jauna valsts iekārta tomēr ir Dienvidāfrikā. Tomēr mums pat prātā nevarēja ienākt, cik sabiedrība bija sašķelta starp baltajiem un melnajiem. Kaut arī ir pagājuši 20 gadi, atsevišķās situācijās pagātnes paliekas savstarpējās attiecībās vēl ir jūtamas.

Kopumā jāsaka, ka cilvēki Dienvidāfrikā ir ļoti atsaucīgi un draudzīgi un nedrošības aspekts ir samērā pārspīlēts. Tikai Johannesburgā ir augstās sētas ar dzeloņstieplēm un elektrību, bet arī tur pa dienu nekādu nedrošību nevarēja just. Citās vietās pat nav sētu un arī apartamentu atslēgas tiek atstātas ārpusē pastkastītēs. Valsts, ļoti cenšas panākt pārliecinošu drošību, tā, ka lielpilsētās ir daudz policistu, kā arī iegulda daudz jaunu mājiņu būvniecībā, kas aizvietotu piepilsētas graustu rajonus.

Izmaksas 2 cilvēkiem EUR