Azoru salas - apslēptais Eiropas dārgums

Sveiki!

Vēlējos padalīties ar savu ceļojuma aprakstu par Azoru salām. Varbūt kādam noder informācija, jo galamērķis visai eksotisks, bet ļoti, ļoti aizraujošs!

Veiksmīgu lasīšanu!

Dotais ceļojuma apraksts sastāv no pieciem atsevišķiem ierakstiem, ko rakstu savā blogā. Ja ir interese – pārējās bildes un plašāks ceļojuma apraksts ir atrodams tur. Šajā ceļojuma aprakstā par:

·To kā ieplānojām šādu ceļojumu uz Azoru salām (blogs, ko rakstīju ceļojuma plānošanas periodā februārī);

·Otro mūsu vizīti Porto (pirmo reizi apmeklējām pilsētu 2011.gadā);

·Azoru salu lielāko salu – Sao Miguel un tur dzīvojošo latviešu meiteni;

·Faial – salu, kas slavena ar vulkāna krāteriem un vaļu „medībām”;

·Kā arī īss apraksts par Piko salu un kopējās pārdomas par Azoru salu cilvēkiem, dzīvi un ieteikumi tūristiem, kas gribētu doties tajā virzienā.

Azoru salu vilinājums (blogs ceļojumu plānojot)

Kā jau minēju kādā no iepriekšējiem blogiem - ar Polundru esam saplānojuši savu nākamo ceļojumu. Pagājušajā gadā, atgriežoties no Sicīlijas, bija neliela tukšuma sajūta. Ko tālāk? Sāka mazliet aptrūkties galamērķu. Teiksiet - ceļošanas iespējas ir neierobežotas? Budžets ir ierobežots gan.

Tādēļ nākamajam ceļojumam bija jāatbilst zināmiem kritērijiem:

Jābūt mūsu iedomātā budžeta ietvaros. Tas, protams, ir stiepts jēdziens, bet skaidrs bija tas, ka Austrālija, Jaunzēlande, Kuka salas, Vjetnama, Z.Amerika vai D.Amerika vēl uzgaida.
Ceļojuma galamērķim bija jābūt tādam, kas pārsteigtu ar ko pavisam svaigu - savādāku kā esam redzējuši citur. Eiropā ir forši, tomēr ar katru nākamo ceļojumu pārsteiguma moments mazinās.
Viens no variantiem bija Islande vai Īslande vai kā viņu tur tagad oficiāli sauc (nespēju izsekot terminoloģijas komisijas domām un pārdomām). Tomēr šķita, ka tur īsti nebūs, ko pasākt.
Bija variants atkal doties uz Itāliju - mums tur ļoti patika, vai uz Portugāli. Bet tie jebkurā gadījumā būtu atkārtotie ceļojumi.
Gribējās kaut ko vairāk vai mazāk traku - kamēr esam jauni - kad tad vēl, ja ne tagad? Vai ne, Polundr?
Jau iepriekšējā gadā pēc Sicīlijas sāku skatīties uz dažādām Eiropas valstu atkarīgajām teritorijām... Populārākie virzieni šajā kategorijā ir Kaboverde un Madeira. Bet ir vēl viens – eksotiskāks maršruts -Azoru salas, 9 salu arhipelāgs Atlantijas okeāna vidū.

Nerakstīšu lieki par pašām salām, izlasīsiet paši - tante vikipēdija pateiks priekšā.

Tad kāpēc tieši tur? Kādi ir mūsu plāni? Interesanti fakti:

Salas atrodas triju tektonisko plātņu krustpunktā. Tātad seismiski aktīva zona.
No tā izriet potenciālās izklaides - termālie ūdeņi, vulkāniskie ieži utt.
Salas atrodas interesantā vietā arī no klimatiskā viedokļa - tieši golfa straumes ceļā. Tas nodrošina visu gadu aptuveni vienādus laika apstākļus temperatūras izteiksmē (ap 20°C). Ziemas gan ir vējainākas un lietainākas.
Šādi klimatiskie apstākļi nodrošina fantastisku dabu, kādai līdzvērtīga redzama vien filmās par Jaunzēlandi. Vienkārši paraugieties uz bildēm! :)
Salās var doties delfīnu un vaļu izlūkošanā.
Salās tiek audzēti ananāsi un citi D.Amerikas augļi, ir pat banānu plantācijas. Ražas ir vairākas reizes gadā, to nodrošina gan siltums, gan auglīgā augste.
Plānojam pakāpelēt pa Pico kalnu - Portugāles augstāko virsotni.
Plānojam apmeklēt trīs salas - Sao Miguel, Pico un Faial. (Sao Miguel ir nostāk no pārējām - lidosim ar vietējām aviolīnijām... tu-tū ).

Kas vēl? Pa ceļam plānojam pavadīt dažas dienas Porto - mēs vēl nepagaršojām pāris portvīna darītavu ražojumus iepriekšējā reizē

, un mums vēl jāapmeklē šī vieta, par ko sapņojam jau kopš 2011.gada brauciena.

Starp citu - plānojot ceļojumu saskārāmies ar pārsteigumu - latvieši ir visur - mēs esam varena tauta (Vairai bija taisnība

). Pontā Delgadā uzdūros virsū B&B by Lapsa. Nodomāju, ka laikam Portugāļiem arī līdzīgs vārds mūsu lapsai. Bet skatos uz attēla tiešām lapsa.

Izrādās sieviete no Latvijas iekārtojusi skaistus apartamentus Pontā Delgadā. Pasaule ir maza, tad nu dažas naktis apmetīsimies arī pie viņas.

Sīkāk par to kā mums gāja tad jau jūnija sākumā (ja būsim atpakaļ dzīvi).

Jā, starp citu, no Ponta Delgada ir vienāds attālums līdz Rīgai un Ņujorkai... varbūt pagarināt ceļojumu?

Azoru salas - Eiropas glabātais noslēpums, 1.daļa

02.06.2013

Esam atpakaļ no ceļojuma. Sēžu Rīgas dzīvoklī, nežēlīgs karstums ventilators dūc. Atliek vien nobrīnīties, ko šogad daba sadarījusi ar laika apstākļiem. Pēdējo 16 dienu laikā šī ir pirmā diena, kurā atļāvos uz ielas iznākt šortos un maikā ar īsajām piedurknēm. Kā jau iepriekš minēju, ceļojuma galamērķis šoreiz bija Azoru salas.

Ceļojuma maršrutu mēs bijām saplānojuši visai sarežģītu, bet noteikti aizraujošu. Ceļojuma mērķis - apskatīt Azoru salas (cik nu to var izdarīt nepilnās divās nedēļās). Pēc ceļojumu plāna: no sākuma lidojums no Rīgas uz Londonu (AirBaltic), kur pārsēžamies lidojumā uz Porto (TAP). Tad dažas dienas tur - portvīnu galvaspilsētā, un dodamies tālāk - uz Sao Miguel salu (SATA). Tad lidojam uz Faial salu (SATA), un ar prāmi pārceļamies uz Piko salu, no kurienes lidojam atpakaļ caur Sao Miguel (SATA) uz Lisabonu (SATA), tālāk Kopenhāgenu (EasyJet) un tad jau Rīgu (AirBaltic). Kopumā 8 lidojumi, 7 lidostas. Šobrīd pēc ceļojuma neliels fizisks nogurums, bet gandarījums milzīgs. Šā ceļojuma apraksta ietvaros atsevišķas bildes likšu tepat blogā, bet lielāko daļu ievietošu savā Facebook profilā.

Ceļojuma apraksta ievadā, protams, par Porto. Šī nebija mūsu pirmā viesošanās Porto, iepriekš bijām šajā pilsētā arī 2011.gada rudenī. Plānojot ceļojumu uz Azoru salām, izdomājām, ka būtu jauki dažas dienas pavadīt Porto, kas mums ļoti iepatikās iepriekšējā reizē. Galvenais mērķis pārsvarā izbaudīt gastronomiskās izvirtības: Boulangerie de Paris apmeklējums, Churros atrašana, kā arī portvīnu degustēšana.

Ceļojums līdz Porto

18.maija rītā ar taksi uzsākām savu ceļojumu uz lidostu. Un te sākās jautrība - jau iekāpām savā taksī un taisījāmies braukt, kad mums pieskrēja klāt kāda ģimene un teica, ka esam viņu taksī. Mēs sakam, neko nezinam - mūsējais, jo iepriekš pasūtījām. Beigās izrādījās, ka joku nospēlēja banāla sakritība - divas ģimenes vienā dienā, 7.40 no rīta ir pasūtījušas katra savu Baltic Taxi, uz vienu adresi... turklāt, lai padarītu pasākumu vēl jautrāku - takši apstājušies katrs savā pusē vienai mājai. Aizbraucām pirmie, bet spriežot pēc zvana no operatora laikam tomēr ne ar īsto taksi - ceru, ka otra ģimene savā gala mērķī tomēr nonāca laimīgi.
18.maijs bija pirmā pa īstam karstā diena šogad - solīja līdz pat 30°C, bet mūsu tās dienas galamērķī Porto windguru rādīja vien +12°C. Tas apgrūtināja mūsu bagāžas pakošanu - tāpat kā iepriekšējos ceļojumos arī šoreiz devāmies ceļā ar vienu rokas bagāžas vienību katrs - 6kg. Brīdī, kad pasūtījām lidojumu biļetes likās, ka 6kg braucot uz siltajām zemēm būs ok. Savukārt tagad nācās domāt, kā somā iebāzt siltu jaku un garās bikses. Ātri vien atskārtām, ka vienīgais risinājums ir siltākās drēbes un kalnā kāpšanas zābakus vilkt virsū jau šajā galā. Rezultātā tajos pašos zābakos, kuros šogad pie -15°C grādiem esmu braucis slēpot, šoreiz +25°C devos ceļojumā...universāli

Lidojumam uz Londonu un tālāk uz Porto jau bijām veiksmīgi iečekojušies, par spīti AirBaltic personāla vēlmeimūs atstāt Londonā. Lidojums uz Londonu pagāja visai mierīgi, bez jebkādiem starpgadījumiem. Lidojumā uz Londonu jau notiesājām iepriekš pasūtīto ēdienu un iedzerām pa pirmajai vīna glāzei. :) Biju aizmirsis savas spiediena maiņas austiņas, tās nācās piepirkt klāt Gatwick lidostā. Notiesājām vienu Pret-a-Manger bageti un Polundrs iedzēra kafiju, kamēr es savējo biju spiests izliet laukā, jo pasūtīju tēju, bet acīmredzot mana brīnišķīgā akcenta dēļ mani darbinieks nesaprata. Otrajā lidojuma segmentā pirmo reizi lidojām ar TAP. Viss bija pat ļoti ok, ēdināja bezmaksas, lidojums komfortabls, vieta kājām ir. Atlidojām uz lidostu, uzmeklējām tūristu informācijas biroju, kur nopirkām 3 dienu ceļošanas kartes sabiedriskajam transportam (šķiet 15 Eiro par personu), un devāmies gaidīt metro. Ārā pārsteidza (lai arī iepriekš zinājām par laika apstākļiem) aukstums un vēsais ziemelis. Kamēr gaidījām metro jau paspējām mazliet nosalt. Tad 40 minūšu brauciens, pazīstamie skati uz Porto, viena pārsēšanās un bijām klāt Porto centrā - rātslaukumā, no kura netālu bija mūsu izvēlētā viesnīca.

Almeida viesnīca

Pirmā lieta, ko darījām - devāmies uzmeklēt mūsu viesnīcu - Almada. Vienkārša viesnīca, paša Porto centrā, pa ļoti simboliskām naudiņām (25 Eiro par nakti, viesnīcu cenas kopš 2011.gada ir kritušās ļoti ievērojami). Pirmais kontrasts Porto, protams, ir kāpelēšana pa kalniem. Katrs solis pa labi vai pa kreisi nozīmē kāpšanu kalnā vai lejā no tā. Attiecīgi katra kļūda navigācijā var dārgi maksāt. Visa ceļojuma ietvaros lietojām manu izgudroto zelta likumu - ja nezini, kur jāiet - kāp augšup, lai kļūdas gadījumā nebūtu jākāpj divitk. :) Salīdzinoši ātri atradām viesnīcu jeb viesumāju. Mūs sagaidīja laipna portugāļu kundzīte gados, kas uz manu izmisīgu "Ingles?" tikai viltīgi nosmīnēja un pretī pajautāja "Francais?". Kopsaucēju neatradām. Nācās lietot tās nelielās spāņu un portugāļu valodas zināšanas, kas mums ir.
Pirmā lietas, kas nāca prātā ienākot istabā - mēs te nosalsim. Istabā bija tiešam pavēss, un šausmināja doma, ka vakarā būs jāmēģina ielīst gultā. Labprāt būtu paprasījis sildītāju, bet šķita, ka ar esošajām valodas zināšanām būs pagrūti. Tādēl jau sākumā devāmies paēst un sameklēt kādu portvīnu, ar kuru sildīties. Netālajā veikalā dabūjām Croft portvīnu - to, kas mums iegaršojās pagājušajā Porto apmeklējumā. Arī šoreiz tas garšoja lieliski, it īpaši kopā ar vītinātu vietējo cūciņ'. Vakarā dabūjām arī sildītāju, kurš gan daudz siltumu nedeva, bet vismaz mazliet gaisa mitrumu mazināja. Vispār portugāļu kundzīte ļoti izpalīdzīga - bija gatava ar visu palīdzēt, un cik vien ļāva valodas barjera, mums nāca ļoti pretī.

Konditorejas

Nevienam nav noslēpums, ka Porto ir pilsēta, kur ir izvērsties kārumu cienītājiem - un mēs tādi pilnīgi noteikti esam. Konditorejas ar dažādiem gardumiem ir gandrīz uz katra stūra. Iepriekšējā ceļojumā uz Porto bijām sev atklājuši fantastisku vietu - Boulangerie de Paris, tiesi pie Sao Bento dzelzceļa stacijas. Tur bija fantastiski garšīgi Kruasāni ar Bešamel mērci, dažādas kūciņas, groziņi (fb foto galerijās šķiet jābūt attēliem no turienes) utt. Šī bija obligāti mūsu must-do sarakstā, taču jo lielāka bija mūsu vilšanās, kas ierastajā vietā ieraudzījām vien zīmīti slēgts. Caur logu ielūkojoties iekšā vēl varēja redzēt vitrīnas, kurās agrāk bija kūku kalni, bet šoreiz nekā.
Tomēr nav ļaunuma bez labuma - bijām spiesti meklēt citu vietu, un visai drīz tādu atradām. Netālu no tirgus ir iestādījums ar interesantu nosaukumu - Tupi. Gareniska telpa ar klasisku bāra leti un sarkaniem augstajiem krēsliem, kas ieskrūvēti zemē un var kā bērnībā griesties ap savu asi. Aiz letes ļoti aktīvi darbojas 4-5 pavecāki kungi, kuru darbības ir ļoti sinhronizētas. Var redzēt, ka kungi jau daudzu gadus strādā kopā. Te izgaršojām iespējams labāko Pastel de Nata Porto (lai arī ceļojuma laikā ēdu tos kādās 8-9 vietās). Kādu dienu vēlāk šeit ēdām arī vietējo tradicionālo brokastu ēdienu - Frančeziņju, kas arī no visām garšotājām šeit bija vislabākā. Turklāt sēžot pie bāra letes var skatīt, kā viss tiek pagatavots. Frančeziņja faktiski ir ļoti sātīgs ēdiens - maizes šķēles, starp kurām salikta dažāda veida gaļa, vietējās desas, siers. Pa virsu viss tiek apkausēts ar lielu daudzuma sieru, un vēl pa virsu uzkrauj mazliet apceptu olu. Porcija ir milzīga, pietiek uz diviem...pat tādiem rīmām, kā mēs ar Polundru. Šķiet, ka šo iestādījumu apmeklējām vismaz trīs reizes - izgaršojām gan dažadas kūciņas, gan dzērām svaigi spiesto apelsīnu sulu, gan arī jāatzīst, ka te bija normāla melnā tēja. Interesanti ir tas, ka es, kā melnās tējas cienītājs, visa ceļojuma garumā gan Porto, gan tālāk Azoru salās mocījos ar normālas melnās tējas iztrūkumu. Pārsvarā tā ir ļoti vāja, neizteikta garšā, bez aromāta utt. Varbūt vienkārši nepaveicās, bet tēju es pirku relatīvi bieži...

Jardins do Palácio de Cristal do Porto

Vienā no dienām devāmies uz parku, ko nepaspējām apmeklēt iepriekšējā ceļojuma reizē. Kārtējo reizi nolohojos ar 2D karti. Es visu laiku saku, ka pilsētās, kurās ir kalnains profils, vajadzētu tūristiem dot 3D kartes... Rezultātā pa krastmalu aizgājām līdz parkam, kurš pēc kartes izskatījās 200m no krasta... Jā, tā bija, ar vienu mazu niansi - tas atradās kādus 300m augšā kalnā. Tā kā tā bija viena no pirmajām atvaļinājuma dienām un kājas vēl nebija radušas pie Porto kalniem, tad gāja visai grūti. No sākuma n-tie pakāpieni, tad vienkārši garš ceļš kalnā. Tad vēl mazliet pamaldījāmies un beidzot atradām parku, kurš patiesībā, ja iet pa taisno no mūsu viesnīcas būtu bijis vien 15 minūšu viegla gājiena attālumā... Parks ļoti, ļoti skaists - daudz dažādu koku, krūmu, puķu un... putnu. Visas iespējamās pīļu un zosveidīgo variācijas, pāvi, vistas gaiļi utt. Tāpat no klints malas ļoti skaisti skati lejā uz pilsētas centru un Ponte da arrabida. Parkā atrodas arī Museo Romantico, bet tur iekšā netikām - bija tieši pusdienlaiks, kad tur bijām. Parkā pavadījām vairākas stundas - lai arī tas atrodas pašā kalna malā, šeit pirmo reizi izdevās patverties no aukstā vēja un izbaudīt dienvidu sauli. Brīnišķīga vieta pastaigām, skaisti skati, palmas, rožu dārzi, struklakas u.c. jaukumi. Ja gadās nogurt no aktīvās ielu dzīves Porto, tad šī ir ļoti laba alternatīva patvērumam.

Porto svinības

Vienā no pirmajām dienām, kad bijām Porto, vakarā bija izšķirošā Portugāles čempionāta spēle futbolā. Protams, Porto futbolisti trešo gadu pēc kārtas kļuva par čempioniem, kas nozīmēja megatusiņu pilsētas rātslaukumā, kas savukārt atrodas nepilnu 300m attālumā no mūsu viesnīcas. Tas mums nozīmēja tikai negulētu nakti, jo vārdus "skaņas izolācija" Portugāļi šķiet nezin. Nekas - iemācījāmies Porto līdzjutēju dziesmas.

Croft un Taylor's portvīna darītavas

Divās dienās apmeklējām portvīnu darītavas un padegustējām portvīnu. Skaidrībai, Porto ir faktiski portvīna meka - tieši šeit jādodas, ja garšo saldenais un stiprais dzēriens. Varētu teikt, ka ar Polundru šo dzērienu tā pa īstam šeit arī iepazinām 2011.gadā. Interesanti ir tas, ka 2011.gadā pilnībā neko nejēdzot no portvīniem uz dullo aizgājām uz Croft portvīna darītavu - kā izrādījās relatīvi mazpopulāru un LV nepieejamu portvīnu. Un mums toreiz ļoti iegaršojās, kā rezultātā kopš tā laika vienmēr meklējam, ko līdzīgu. Esam pārmēģinājuši laikam visus LV pieejamos portvīnus, Polundrs aizgāja arī uz portvīnu degustāciju pie Meirānes kundzes, bet vienalga - Croftlīmenim šķita, ka neviens nepietuvojās.
Tāpēc visai loģiski ir tas, ka arī šoreiz sākām arCroft apmeklējumu. No Vila Nova de Gaiakrastmalas uzkāpām kalnā (2011.gadā kāpiens likās ievērojami grūtāks - bija karstāk) un ātri vien atradām Croft. Bija jau pavēls, ekskursijas tajā dienā pa glabātuvi vairs nebija, tādēļ uzreiz ķērāmies pie degustācijas. Šoreiz jau kā portvīna pazinēji orientējāmies atšķirībās starp jēdzieniem Ruby, Tawny, Vintage, LBV u.c. Izgaršojām vairākus variantus, un tā laikam ir tā retā reize, kad garšas kārpu prioritāte sakrita ar attiecīgā dzēriena cenu. Tas vintage, kas maksāja visdārgāk, tiešām garšoja izcili. Ja pareizi atceros tas bija 2008.gada Croft Vintage - garša tieši kā man garšo - vēl auglīgs, rubīnsarkanā krāsā, vēl nav paspējis kļūt riekstains un mainīt krāsu uz brūnāku. Noteikti labākā portvīna glāze, ko jebkad esmu garšojis. Ļoti labs bija arī 2008.gada LBV - augsta kvalitātes un cenas attiecība, arī auglīgs un baudāms. 10 un 20 gadīgie tawny bija labi, tomēr neesmu šīs riekstainās garšas piekritējs, tādēļ noteikti priekšroku dodu LBV. Jā kāds ir redzējis Croft Rīgā - dodiet ziņu.
Nākamajā dienā aizgājām uz klasiku - laikam populārāko portvīna darītavu - Taylor's. Protams, atšķirību jūt - pati teritorija ir daudz...hmm - krutāka. Ja Croftā ekskursija un viens Rubyparaugs ir bezmaksas, tad Taylor's ekskursija maksā 3 eiro, bet klāt dabū trīs paraugus. Ekskursija gan labāk patika Croftā - vairāk apstāstīja par portvīna vēsturi, pagatavošanas principiem utt. Taylorā visai virspusēji izstāstīja, vairāk zinātājiem. Turklāt Taylorā ir arī skaists rožu dārzs, kurā var nesteidzoties garšot visus portvīna veidus. Man personīgi atklājums bija 10gadīgais Taylor's (to vēlāk arī nopirkām Sao Miguel), Kopenhāgenas lidostā papildinājām savus krājumus arī ar Taylor's LBV 2008 - var tikt uz nogaršošanu ).
Vispār šoreiz pavaicās ar laika apstākļiem - vēsāks laiks ļāva izbaudīt labāk un vairāk. Turklāt nebija tik lielā žvingulī jākāpj lejā no kalna.

Churros medības

Viens no highlightiem, ko izbaudījām pagājušajā Porto apmeklējumiem ir Churros ēšana. It kā nekas tāds un sarežģīts, bet tā baudīšana kopā ar kanēli un cukuru tieši Porto ielās ir lieliska. Laikam šā ēdiena neatņemama sastāvdaļa ir tieši Porto skati, gaiss un Douru upes smarža. Pirmajā dienā, ko pavadījām Porto papildus vilšanos tam, ka Boulangerie de Paris ir slēgta, sagādāja fakts, ka neatradām Churros furgonu tur, kur tas bija iepriekšējā reizē - pastaigu promenādē Porto pusē. Ritot dienām jau mācās virsū izmisums par to, ka esot Porto nedabūsimChurros. Bet tad, pastaigā pa promenādi Vila Nova de Gaia pusē (Porto tehniski ir tik vienā Douru upes krastā) tālumā, kādu 600m attālumā, ieraudzīju furgonu. Tas nekas, ka neredzēju kas par furgonu, ko tur tirgo utml. - uzreiz devāmies tajā virzienā, jo sajutām, ka jābūt īstajam. Un tikām atalgoti - tā pati Churroscepēja. Uzreiz nopirkām tā pavairāk, atradām vietu, kur piesēst un notiesāt iegādāto gardumu. Tagad rakstot pilnībi siekalas mutē saskrēja... Uztaisiet taču kāds Rīgā Churros ceptuvi, vai arī man dienā, kad pieriebsies esošais darbs, nāksies tādu izveidot.

Krastmala un Livraria Lello

Pēdējā dienā izrakstījāmies no viesu nama, atstājām somas turpat līdz vakaram un devāmies uz Livraria Lello - neapšaubāmi skaistāko grāmatnīcu, kādā es jebkad esmu bijis. Tā šobrīd faktiski ir ieguvusi tūrisma kulta vietas statusu, tādēļ tur vērts doties brīdī, kad tūrisma plūsma mazāka. Jebkurā gadījumā iekšā vajag padrūzmēties. Grāmatnīcai šarmu piedod koks, kas izmantots interjērā un, protams, galvenais objekts - koši sarkanās skaistās kāpnes. Jāsaka arī grāmatu izvēle ir ļoti daudzveidīga un interesanta - katrs atradīs sev interešējošo. Ja nebūtu ceļojuma sākums, tad nopirktu sev ko, bet tā iztikām ar mazu grāmatiņu, ko iegādājās Polundrs.

Pēc Livraria Lello devāmies lejā no klints uz Douru krastmalu, kur sagaidīt 500.autobusu, kas aizvizina uz pilsētas pludmalēm pie okeāna. Šī bija pirmā salīdzinoši siltā diena (aizvējā saulē varēja pat džemperi uz īsu brīdi novilkt) Porto. Aizbraucām līdz okeānam, bet vējš tur gan bija ievērojams. Tādēļ uzreiz devāmies uz kafejnīcu, ko apmeklējām iepriekšējā reizē - ar skaistu skatu uz okeānu. Šoreiz izpalika gājiens visas promenādes garumā, pa ceļam iegriežoties katrā kafejnīcā un izgaršojot Kaiperiņju.

Tā kā Portugāles un Brazīlijas saiknes ir ļoti ciešas, tad Kaiperiņju šeit var uzskatīt par nacionālo dzērienu.

Kafejnīcā gan pa vienai paņēmām, un noteikti varu teikt, ka labākā Kaiperiņja, ko esmu dzēris kopš iepriekšējās viesošanās reizes šeit. Paņēmu arī jūras velšu sendviču - gribēju tiekai iekost, bet jāsaka sendvičs izrādījās daudz sātīgāks nekā biju domājis - bet ļoti, ļoti gards. Šajā kafejnīcā, kuras nosaukumu pat nezinu, pavadījām vairākas stundas - beidzot izbaudījām lielisko skatu uz okeānu, garšīgu virtuvi, dzērienus pa salīdzinoši demokrātiskām cenām (ja kādeiz kādam interese - izstāstīšu kā atrast šo vietu). Te nu mūsu ceļojums pa Porto gāja uz beigām - pēc relax pie okeāna bija jādodas atpakaļ uz centru, lai paņemtu somas un dotos tālāk - beidzot uz Azoru salām.

Tramvajiņš un Sao Bento stacija

Vēl divas lietas, ko vērts izbaudīt, kad esat Porto, - Sao Bento dzelzceļa staciju un braucienu ar 22.tramvajiņu. Brauciens riņķī pilsētas centram aizņem kādas 30 minūtes - var bez liekas kāpelēšanas apskatīt centru un iedomāties, kāda atmosfēra agrāk bija šajā tramvajiņā. Gribējām pagājušajā Porto apmeklējumā izbraukt ar to, bet nesanāca. Tad nu šoreiz beidzot izpildījām uzdevumu. Kas attiecas uz Sao Bento staciju, tad laikam jau esat pamanījuši, ka gandrīz katrā ceļojumu aprakstā pieminu dzelzceļa staciju - man patīk tās krāt, jeb krāt iespaidus par to apskatīšanu. Eiropā ir daudzas skaistas dzelzceļa stacijas, kurās esmu bijis, bet Sao Bento (šeit bildes) ir viena no neparastākajām un skaistākajām Eiropā. Ir vērts ieiet - apskatīt skaistos sienu gleznojumus, kā arī peronus.

Porto noslēgums

Porto apmeklējums pirms Azoru salām bija ļoti vērtīgs - kā prelūdija tam, kas mūs gaidīja Azoru salās - mazliet nobriedām fiziski, pieradinājām kājas pie kāpelēšanas, pieradām pie temperatūrām un vienkārši izbaudījām pilsētu. Tomēr šis Porto apmeklējums atstāja duālas sajūtas. Tā bija pilsēta, par kuru mēs ar Polundru kopš iepriekšejā apmeklējuma vienmēr atcerējāmies ar uh! un ah! Atmiņās Porto bija iespiedusies kā leģendāra vieta, kur cilvēki ir priecīgi, viss apkārt ir ļoti skaists, virtuve un dažadi gardumi ir lieliski. Es nevarētu teikt, ka skati 2013.gadā ir kļuvuši sliktāki... :) Tieši otrādi - vēsais laiks ļāva šoreiz vairāk laika pavadīt pastaigās un redzēt vairāk. Bet, kas attiecas uz pārejo, tad acīmredzot krīze, ko piedzīvo Portugāles ekonomika, tomēr atstāj būtisku ietekmi. Pirmkārt, cilvēki - tie ir kļuvuši mazāk smaidīgi, nav vairs ne miņas no tā dzīvesprieka, kas kūsāja vēl 2011.gadā. Varbūt tas man tikai tā likās, bet šķiet, ka Portugāļi nokonverģējuši uz "vēsajiem" baltiešiem. Varbūt aukstais laiks radīja tādu efektu... Otrkārt, ļoti daudz iestādes (kafejnīcas, restorāni, veikali, tirgus bodītes u.c.) ir slēgti. Vairāki interesanti iestādījumi, ko atceros no iepriekšējās reizes ir vienkārši slēgti, turklāt nevis to vietā ir kas cits, bet vienkārši tukšas telpas. Treškārt, fenomens, ko neredzejām iepriekš - bezpajumtnieki. Neteiksim, ka tik daudz kā Budapeštā, bet pietiekami daudz. Ceturtkārt, varbūt tā iekrita, bet kopumā šķiet, ka kritusies ēdienu kvalitāte, apkalpošanas kvalitāte...un attieksme pret tūristiem. Restorānos mēģina no tūrista izspiest vairāk. 2011.gadā ar to saskārāmies Lisabonā, bet tagad šī sērga ir arī Porto.

Tomēr par spīti visam - ja neesat bijuši Porto, tad šī noteikti ir vieta, kur jādodas. Nekāda krīze nesabojās skatu uz okeānu, skatu uz Douru, Vila Nova de Gaia, portvīnus un citas basic lietas, kas jāapmeklē Porto.

Nākamajā blogā pēc kāda laiciņa par to, kā mums veicās turpmākajā ceļojumā - kā tikām uz Sao Miguel salu, kā palikām B&B "Lapsa", par Ponta Delgada, pirmajām dienām ar mašīnu utml. (spied uz saites)

Pārējās bildes no Porto var apskatīt šeit vai manā Facebook profilā.

São Miguel, zaļā sala - govis, ananāsi, tējas plantācijas un fantastiski skati, 2.daļa

Ok, šis ir mūsu ceļojuma uz Azoru salām apraksta turpinājums. Kā jau rakstīju ievaddaļā - padegustējām portvīnu un pasalām Porto. Tagad bija kārta pašām Azoru salām.

Azoru salas - ir 9 vulkāniskas izcelsmes salas. Kā var redzēt 1.attēlā, tās atrodas Atlantijas okeāna vidū. Ok, ne vidū, bet aptuveni 1/3 distancē no Lisabonas līdz Ņujorkai (1500 km līdz Lisabonai, 1900 līdz Ņūfaundlendai). Vēl pievērsiet uzmanību "plaisām" attēlā - tās ir tektonisko plātņu lūzuma vietas. Azoru salas atrodas vietā, kur savienojas trīs plātnes - Ziemeļamerikas, Āfrikas un Eirāzijas plātnes. No šī, protams, izriet, ka tā ir seismiski aktīva zona. Arī mūsdienās notiek zemestrīces un vulkānu izvirdumi. Nesenākā zemestrīce bija 2013.gada aprīlī - tātad pavisam neilgi pirms mūsu ierašanās. Zemestrīce bija 6 balles stipra - vietējie stāsta, ka tik spēcīgu ilgu laiku nav jutuši. Mūsu ceļojuma laikā gan neko nekratīja, vai arī vīna daudzums asinīs amortizēja pazemes grūdienu spēku. :)

1.attēls. Azoru salu atrašanās vieta

Azoru salas iedala 3 grupās. Austrumu grupā ir divas salas - São Miguel, Santa Maria, centrālajā daļā - Graciosa,Terceira, São Jorge, Pico, un Faial, bet rietumu daļā - Flores un Corvo. Negribu baigi daudz izplūst par Azoru salu klimatiskajiem apstākļiem, dabu utt. - tas viss ir ļoti labi aprakstīts Wikipedia rakstā par Azoru salām. Īsumā - kopējā salu platība vien 2.3 tūkst. km2, nepilni 250 tūkst. iedzīvotāju, no kuriem lielākā daļa Sao Miguel salā. Klimats visai stabils, ko ietekmē Golfa straume - aptuveni 14°C ziemas mēnešos, maksimālie 25°C vasaras mēnešos. Tas ļauj uz salām attīstīties fantastiskai florai un faunai. Tā, piemēram, no vienas puses var uz salas redzēt priežu mežus, bet jau 2km tālāk - banānu plantācijas, avokado, marakujas utt. Uz salas no pārtikas viedokļa tiek audzēts viss iespējamais - gan mūsu platuma grādu dārzeņi un augļi, gan lielākā daļa no D.Amerikas piedāvājuma, bet Sao Miguel salā saglabājušās divas tējas plantācijas, kas ir īpašs Azoru salu lepnums, jo tās ir vienīgās tējas plantācijas Eiropā.

2.attēls. Azoru salu arhipelāgs, kas nosacīti dalās trīs daļās

Ceļojumu uz Azoru salām sākām ar tūristu populārāko galamērķi - Sao Miguel salu (3.attēls). Tā ir lielākā Azoru sala, ar visattīstītāko tūrisma sektoru, administratīvo centru, lielāko teritoriju, lielāko iedzīvotāju skaitu utt. Uz Sao Miguel nokļuvām ar vietējo aviolīniju palīdzību - Sata Acores. Lidojums no Porto aizņēma aptuveni 2h. Lidojums nebija pats patīkamākais - Porto-Ponta Delgada lidojuma segments jau bija otrais savienotajā reisā no Minhenes... lidojām pilnā ļotenē ar vācu pensionāriem...

Turklāt man priekšā sēdošais bija paliels, kas jau tā nelielo atlikušo vietu kājām padarīja vēl mazāku. Kā izrādījās divi no vāciešiem bija izvēlējušies arī mūsu naktsmītni, bet par to vēlāk.

3.attēls. Sao Miguel sala

Lidojot uz Azoru salām nespējām īsti noticēt, ka beidzot, beidzot būsim te. Ar katru minūti, ko pavadījām lidmašīnā saviļņojums tikai auga. Veselu gadu plānojām so ceļojumu, un jau likās, ka šogad šo ceļojumu nepacelsim ne naudas, ne laika ziņā...bet janvārī vienā dienā izdomāju, ka velns ar visu - kad tad vēl doties savos sapņu ceļojumos, ja ne tagad - jaunībā, kamēr kājas vēl klausa, spieķis nav pie rokas un azarts prātā. :) Un tagad mēs bijām pavisam, pavisam tuvu, lai izkāptu Azoru salās, par kurām līdz šim lasījām i-netā, grāmatās un ceļojumu aprastos. Kad bijām klāt bija jau pats vakars - šķiet 22:00, ārā vairs neko neredz, bet kāpjot lejā pa lidmašīnas trapu var sajust gaisu... tādu, ka galva sareibst. Tāda sajūta, ka skābeklis te 2x vairāk nekā LV gaisā.

Acīmredzot, fakts, ka salas ir salīdzinoši mazas un atrodas Okeāna vidū, dara savu.

Pirmajā vakarā mums bija no naktsmītnes sarunāts transfērs - vietējais Pedro mūs jau gaidīja lidostā (vienkāršības pēc visus vietējos Azoru salas vīriešus saucām par Pedro - turklāt aptuveni 30% gadījumos viņus tiešām sauca Pedro

). Sasveicinājāmies, sagaidījām vēl 2 vāciešus no mūsu reisa un devāmies uz naktsmītni. Lidosta, protams, smieklīgi maza - par ko smiekli nebija atpakaļceļā, kad šeit nedaudz iestrēgām.

5 minūšu braucienā līdz Ponta Delgada (Sao Miguel salas lielākā pilsēta, administratīvais centrs) neko daudz vairs nevarēja redzēt - bija jau patumšs. Tomēr pašā pilsētā paspēju novērtēt mazās šaurās ieliņas, vietējo arhitektūru, kas bez šaubām ietekmējusies no Portugāles sauszemes arhitektūras, tomēr būtiski atšķīrās. Paspēju uz mirkli ieraudzīt arī galveno pilsēta Igreja (baznīca), kas katrā Azoru salas pilsētā faktiski pēc izskata ir vienāda. Lielākajā daļa pilsētu, kuras mēs apmeklējām - pilsētas centru apzīmēja līdzīga paskata baznīcas - baltas ar melnām kontūrām. Bieži tieši pie baznīcām arī nelieli atpūtas parki, kuros sanāk vietējie iedzīvotāji, sēž, sarunājas vai spēlē kādas galda spēles.

Mūsu ceļojumu pa Sao Miguel es precīzā hronoloģiskā secībā šoreiz nestāstīšu - pārāk piņķerīga braukāšana riņķī šoreiz bija. Šoreiz vairāk par highlightiem, ar kuriem sastapāmies mūsu ceļojuma laikā.

B&B Lapsa

4.attēls. B&B Lapsa

Janvārī, kad plānoju ceļojumu, viens no izaicinājumiem bija atrast naktsmītnes, kas atbilstu mūsu budžeta iespējām. Kopumā viesnīcas nav dārgas, bet nav īsti mūsu stils paņemt 4/5 zvaigžņu viesnīcu un zvilnēt pie baseina - gribas, ko tuvāko vietējiem cilvēkiem. Šajā segmentā, lai cik dīvaini nebūtu, izvēle Azoru salās nav tā pati labākā. Teiksim ar Sicīlijas ceļojumu nevar salīdzināt - dažāda veida iedzīvotāju viesu mājas, b&b un līdzīgi iestādījumu piedāvājums tur bija nesalīdzināmi lielāks. Azoru salu gadījumā palīgā nāca www.airbnb.com - kur cilvēki izīrē uz īstermiņu vai vidēju termiņu savus īpašumus, istabas utt. Tad nu skatījos, kāds piedāvājums ir Ponta Delgadā - bija doma pirmās divas naktis uz salas pārlaist tur. Interesanti, ko padomātu Jūs, lasītāji, kad ieraudzītu Azoru salās naktsmītnes ar nosaukumu B&B Lapsa? Mana pirmā doma bija - hmm, diez ko nozīmē vārds "Lapsa" portugāļu valodā? Paskatījos google translate... neko nenozīmē... tālāk skatos bildes - tiešām lapsa uzzīmēta. Nākamā mana doma - oho, laikam vārds "lapsa" gan portugāļu valodā, gan latviešu valodā sakrīt. Ne vienā brīdī nevarēju iedomāties, ka šajā pasaules nostūrī atradīsim sievieti no Latvijas, kas ir attaisījusi savu B&B. Un tieši tā tas arī ir.

Iepazīstieties - Asnāte un viņas B&B Lapsa. Naktsmītnes ar 3 atsevišķām istabās, lielo atpūtas zāli un virtuvi. Kopumā pie Asnātes pavadījām 4 naktis - 2 Sao Miguel salas apceļojuma sākumā, 2 - beigās. Par naktsmājām neko sliktu nevaram teikt - viss bija lieliski. Mūsu istabas sienu rotāja gleznojums ar stilizētu Brīvības pieminekli.

Mazliet sirreāla sajūta, aizbraukt prom no mazās Latvijas uz vēl mazāku vietu un sajusties kā mājās. Asnāte parūpējās par visu, kas mums vajadzīgs. Nākamajā rītā kopā aizgājām arī uz kafiju kafejnīcā Ponta Delgada ostas promenādē. Asnāte mums apstāstīja kā nokļuvusi šajā pasaules nostūrī, ar ko ikdienā nodarbojas, ko vērts apskatīt gan pilsētā, gan salā, gan citās salās. Naktsmītnēm viens vienīgs neliels mīnuss - skaļums, var dzirdēt visu, kas notiek uz ielas, un liekas, ka tas notiek tepat blakus gultai. Bet ar to ir jārēķinās dodoties ne tikai uz Azoru salām, bet vispār uz dienvideiropu - ja izvēle nav glamūrīga viesnīca, tad dzirdi visu

Es teiktu, ka mums pēc Lisabonas, Porto un Sicīlijas gulēšana "uz ielas" jau šķiet pieņemama.

Vienvārdsakot, ja ir doma kādreiz doties tajā virzienā - padodiet ziņu Asnātei - iegūsiet gan labas naktsmājas, gan gidu un draugu vienā personā.

Ponta Delgada

5. attēls. Igreja Matriz, Ponta Delgada

Pirmajā pilnajā dienā Sao Miguel salā mums bija paredzēta Ponta Delgada apskate. No rīta pamodāmies agri - kā jau teicu dzirdamība ir visai laba. Tomēr bijām pietiekami izgulējušies - pirms tikšanās ar Asnāti izgājām uztaisīt kādu loku pa pilsētu - aizgājām līdz konditorejai, apēdām pa vieējam gardumam, izdzērām tēju. Pēc tam nedaudz pastaigājām pa pilsētu, apskatījām kas un kur atrodas - aptuveni sapratām virzienus. Patīk man tā sajūta, kad esi izmests jaunā pilsētā, un tev nav ne mazākās sajēgas kas un kurā virzienā. Turklāt aiz katra nākamā stūra ir kaut kas jauns un iepriekš neiepazīts. Pati pilsēta - vismaz tās centra daļa ir salīdzinoši maza, apiet var kādās 30-40 minūtēs. Diezgan daudz restorānu/ēstuvju, daudz ķīniešu veikalu. Mazas, šauras ieliņas, kurās automobiļi knapi tiek garām viens otram. Sicīlijā likās, ka ir šauri, bet nē... īstā šaurība sākās te. Pilsētas centrā, protams, tipiskā baznīca, kuras turpmākajā ceļojumā redzējām ne vienu vien.

6.attēls. Vietējie ananāsi tirgū, Ponta Delgada

Viens no pozitīvākajiem dienas momentiem - tirgus apmeklējums. Protams, pirmais, kas metas acīs - ananāsu stends. Azoru salas ir vienīgā vieta Eiropā, kur tiek audzēti ananāsi (par to vēlāk). Tad nu šeit tos var iegādāties, ko arī izdarījām. Tāpat nopirkām arī Asnātes ieteikto svaigo sieru, kas ietīts banānu palmu lapā. Pašā tirgū var atrast visu, ko vien sirds kāro - visi iespējamie vietējie dārzeņi un augļi, zivju paviljoniņā - vietējo noķertās zivis, astoņkāji, kalmāri, garneles, Lapas (par šīm ēdienu sadaļā). Nosiekalojāmies uz tunci, bet šoreiz nepirkām - negrimējās piesmirdināt Asnātes virtuvi.

7.attēls. Vietējie banāni tirgū, Ponta Delgada

Pilsētas dzīve rit mierīgi - cilvēki nekur nesteidzas, viss ir blakus, visi viens otru pazīst, vai vismaz ir redzējuši. Aizgājām arī uz lielāku pārtikas veikalu, kur sapirkāmies visu, kas tuvākajās dienās varētu noderēt, dabūjām arīTaylor's 10-gadnieku, kas vēl svaigās atmiņās no Porto. Ņemot vērā, ka ārā ir ap 18°C grādiem un vējš ir pavēss, saprotam, ka šo noteikti izlietosim šajās sešās dienās, ko esam Sao Miguel salā.

8.attēls. Polundrs bambusu mežā, Jardim Antonio Borges, Ponta Delgada

Tāpat pirmajā dienā apmeklējām Antonio Borges dārzu (Jardim António Borges) - faktiski parks, kurā tuvumā var apskatīt šeit mītošo faunas un floras daudzveidību. Man kā spilgtākā atmiņa no šī dārza noteikti paliks dažāda veida augošie bambusi. Lai arī iepriekš brīvā dabā biju redzējis bambusu, tik iespaidīgs, kāds tas ir šajā dārzā nebija novērots. Pirmo reizi varēju pieskarties bambusa stiebram, kas ir 7-9cm diametrā un kādus 15m augstumā. Iepriekš biju redzējis daudz tievākus, vien PSRS laiku makšķerkātu bambusu līdziniekus. Tāpat te varēja apskatīt atsevišķus gumijkokus, dažāda veida palmas utml. Šajā parkā pirmo reizi ceļojumā iekļuvām nelielā lietus šaltī, bet tā šajā ceļojumā faktiski izrādījās pēdējā (ja neskaita dažas, ko piedzīvojām braukājot ar auto).

9.attēls. Ponta Delgada

Pontā (tā saīsinājumā to sauc vietēji) ir daudz ko redzēt - lavas alas, ananāsu plantācijas, ļoti skaistie dārzi, ostas promenāde u.c. Mēs pirmajā dienā mēģinājām tvert atmosfēru, iejusties uz salas, jo cilvēku mentalitāte, dzīves ritms, attieksmes pret tūristiem - viss ir mazliet savādāk nekā Portugāles sauszemes daļā (galvenokārt pozitīvajā virzienā). Pirmajā dienā arī apmeklējām vienu no vietējiem restorāniem, kur pagaršoju tunča steiku - nebija izcils, bet visai labs gan, turklāt pa visai simboliskām naudiņām. Pirmajā dienā faktiski vienkārši apstaigājām Pontu, bet divās dienās, kad atgriezāmies no pārejās Sao Miguel salas apceļošanas, izpētījām visu pārējo. Rezumējums par pilsētu ir tāds, ka te ir forši, apskatei pietiek ar 2-3 dienām pilnībā. Var izvēlēties kā bāzi Sao Miguel rietumu daļas apskatei, tomēr, ja esat Sao Miguel, tad ļoti, ļoti iesaku izbāzt galvu ārpus pilsētas un doties prom uz citām pilsētām, mežiem, kalniem un ezeriem. Ponta Delgada ir kā mazs civilizācijas, Eiropas pleķītis Azoru salās - ārpus pilsētas viss ir savādāk, zaļāk, svaigāk. Pēdējos gados pakāpeniski attīstās arī tūrisms Azoru salās, līdz ar to Pontā jūt arī tūrisma industrijas vēsmas - ir savi touritst trap, ir brīžiem bari ar tūristiem utt. Kā divas lietas, kas man personīgi paliks atmiņā no Pontas ir minamas ananāsu plantācijas un pilsētas botāniskais dārzs (Jardim José do Canto), kā arī Antonio Borges dārzs (Jardim António Borges).

Botāniskais dārzs (Jardim José do Canto)

10.attēls. Polundrs banānu palmu ielenkumā

Pēdējās dienās uz Sao Miguel salas, atgriežoties no salas apceļojuma, viens no must-do bija vēl viena parka apmeklējums, par ko iepriekš bijām lasījuši labas atsauksmes. Šis parks atšķirībā no Antonio Borges dārza bija par maksu (šķiet 2Eiro/pers.), bet tas bija katra centa vērts. Pirmo reizi mūžā redzēju banānu palmas un pašus banānus tajā augot. Tāpat redzējām virkni dažādu koku (eikaliptu, kaučuku, n-tās palmas), orhideju laukus, hortenzijas u.tml. Parkā ienākot tiek izsniegta karte ar visiem galvenajiem apskates "objektiem", tādējādi vari būt drošs, ka neko nepalaidīsi garām. Šajā dārzā vēl vairāk rodas sajūta, ka esi pavisam citā pasaulē. Vienvārdsakot – ļoti laba vieta pastaigām, kad ir vēlme paslēpties no tā jau mierīgās ikdienas Pontā.

Ananāsu plantācija

11.attēls. Ananāsu plantācijā, Ponta Delgada

Vēl viena forša un eksotiska vieta - ananāsu plantācija, kas atrodas aptuveni 10 minūšu brauciena attālumā no Pontas centra (var nokļūt arī ar satiksmes autobusu). Tur nav daudz ko darīt, tik vien kā aplūkot dažādas ananāsu augšanas stadijas siltumnīcās un iepazīties ar to audzēšanas tehnoloģiju. Bet tiem, kas nav redzējuši ananāsu augšanu, šis ir ļoti eksotisks piedzīvojums. Beigās tiekam arī pie ananāsu liķiera nogaršošanas, tas ir ļoti salds, bet arī auglīgs - ļoti labi jūt ananāsam raksturīgo garšu. Par ananāsiem runājot, Azoru salās sapratu, ka tas, ko ēdam LV kā ananāsu, ir visai patālu no jēdzīgi nogatavojušās ananāsa. Interesanti, ka, augot, vienā no stadijām ananāss ir melns, bet kad ir nogatavojies tad faktiski ir dzelten-oranžā krāsā. Tas, ko pērkam Rimi pārsvarā ir pelēks, zaļš bet nekādīgi ne dzeltens-oranžs-sarkans. Tas tādēļ, ka eksportējamos ananāsus noplūc vēl negatavus, lai tie mazāk bojātos ceļā. Tāpēc te uz vietas bieži pērkam negatavus, sīvus ananāsus. Ja ir iespēja - pērciet dzeltenīgus vai oranžīgus - tie būs tie labākie.

Kia Piccanto

12.attēls. Mūsu ceļabiedrs - Kia Piccanto, kaut kur nekurienē

Sao Miguel salas kalnos

Pienāca diena, kad bija jādodas tālāk no Ponta Delgada. Iepriekš, gatavojoties ceļojumam, lasījām, ka sabiedriskā transporta kustība ir visai reta un uz tālajiem salas galiem - arī ļoti lēna. Tādēļ nolēmām, ka šoreiz īrēsim autiņu. Jau labu laiku pirms ceļojuma pieteicām autiņu, pašu lētāko A klasi + atsevišķi nopirkām apdrošināšanu, kas papildus auto nomas apdrošināšanai sedz visu pašrisku. Tik tālu labi. Nākamā lieta - man nav tiesību, Polundram ir. Bet Polundrs pie stūres nav sēdējis ļoti labu laiku. 5 gadus? 7ņus? Nu kaut kā tā... Polundrs pirms ceļojuma mierināja, ka viss būs ok.

Iezīmētajā dienā, ieradāmies pakaļ savam jaunajam ceļabiedram - Kia Piccanto. Kad tante iznāca atzīmēt skrāpējumus un bojājumus uz auto, tad viņas auto zīmējums uz veidlapas ātri viens bija pilns ar krustiņiem.

Nevarētu teikt, ka auto bija apdauzīts, bet palietots gan - skrāpējumi un mazas buktes faktiski pa visu korpusu + auto disku rūsas pakāpe norādīja uz apstākļiem kādos auto ir strādājis. Bet neko... pēc pāris minūtēm koncentrēšanās un pāris noslāpšanām kustējāmies uz priekšu. Laiku pa laikam noslāpām...un tad vēl...un tad vēl... un vēl.

Jāsaka stūrmanis ar' nebija uzdevumu augstumos - centos Polundru izvest uz lielās šosejas, lai mazāk jācīnās ar krustojumiem kamēr pierod pie ātrumkārbas, bet rezultātā vienā mirklī atčuhnījāmies lidostā, noslāpuši pie iebrauktuves...

Pēcāk izbraucām uz šosejas un jau salīdzinoši mierīgi devāmies tālāk uz Ribeira Grande pilsētu, kas bija paredzēta kā mūsu pirmā pieturvieta. Nu ok, vēl maziņš sīkums - ja braucat ar Kia Piccanto, tad pārliecinieties, ka rokas bremze tiešam ir nolaista

Rokturis ir visai mānīgs, kad nolaid rokas bremzi līdz beigām, izrādās, ka uzspiežot vēl, var nolaist ievērojami zemāk. Tas tā, maziņš atklājums, kad jau bijām nobraukuši 20km un Polundrs brīnījās, kāpēc auto neiet uz priekšu.

Bet kopumā visa ceļojuma garumā, ņemot vērā ceļus un neceļus pa kādiem braucām, Kia Piccanto izturēja godam. Nododot auto nekādu problēmu nebija - auto īres dāma vien pārbaudīja vai viss vietā, pat nepievēršot uzmanību auto korpusam - tas jau tāpat bija apskrambāts. Tomēr domāju, ka savas skrambas mēs arī atstājām, jo vairākas reizes mūsu ceļojuma pa salu laikā braucām pa ceļiem īstā rallija manierē, kur akmeņi šķīda pret mūsu mašīnas korpusu.

Vispār šajā ceļojumā uzzināju kaut ko jaunu par savu sievu.

Viņai ir bezbailīga autobraucēja!

Ja no sākuma mazliet raustījās, tad beigās raustījos es!

Ribeira Grande

13.attēls. Ribeira Grande

14.attēls. Nekuriene, kurā iebraucām, 5km no Ribeira Grande

Ribeira Grande pilsētā pēc mazas pamocīšanās spējām noparkoties. Apgājām riņķī pa pilsētu, paskatījāmies klasisko skatu uz pilsētas tiltu, aizgajām līdz krastmalai un pirmo reizi tā nopietni ieraudzījām okeānu ar lielajiem viļņiem. Pašā pilsētā nav ļoti daudz ko darīt, ir atsevišķi muzeji, bet tos īsti neapmeklējām - devāmies ceļā tālāk uz tējas plantācijām. Un te nu atkal kļūdījos ar ceļu nozīmes interpretāciju mūsu parastajā tūristu kartē. Sao Miguel salā šobrīd tiek būvētas vairākas ātrgaitas šosejas, kas iet paralēli mazākiem līdzšinējiem ceļiem, kurus caurvij vēl mazāki - vietējas nozīmes ceļi. Tad nu kādā momentā pilsētā nogriezām pa nepareizo...rezultātā ātri vien bijām lauka vidū, ar daudz mūū, bēēe un citiem dzīvniekiem, turklāt iebraukuši strupceļā, kur īsti apgriezties neizdodas, jo autiņš stāv 4m lielā pleķī, kurš ir 10° slīpumā un autiņš tādēļ slāpst nost. Pēc vairākiem mēģinājumiem apgriezties tas arī izdevās, bet nācās pastāvēt un paturēt kapotu vaļā, lai atdzesētu dzinēju. Nav ļaunuma bez labuma, varējām novērtēt apkārt esošo skaistumu. Visapkārt brīvā dabā auga bambuss, tālumā kalnos kāpelēja govis, bet viens ziņkārīgs teliņš bija pienācis pavisam klāt. Un visur riņķī ceļmalās aug kazeņu krūmi - iedomājos cik forši te ir rudenī. Pēc kāda laiciņa tikām laukā no šejienes un bijām atpakaļ uz šosejas, lai dotos uz tējas plantācijām.

Tējas plantācijas

15.attēls. Tējas plantācija, Cha Gorreana

Viena no spēcīgākajām atmiņām par Azoru salām, kas man palika, ir tējas plantācijas. Uz Sao Miguel salas ir divas tējas plantācijas - Cha Gorreana un Cha Porto Formoso. Tās atrodas salas ziemeļu daļā - nedaudz uz austrumiem no Ribeira Grande pilsētas. Mēs apmeklējām lielāko un labāk pazīstamo Cha Gorreana. Nekad neaizmirsīšu to mirkli, kad izkāp no mašīnas, un galva sareibst. Sareibst no zaļās tējas smaržas gaisā. Ja lietojat zaļo tēju, tad ziniet cik tā labi smaržo, kad to tikko atver. Aptuveni tāpat smaržo arī plantācijā/rūpnīcā, tik daudz intensīvāk, sulīgāk. Pilnīgi gribās gaisu laizīt

Apmeklējām tējas rūpnīcu, kur tieši tajā brīdī notika aktīvs ražošanas process. Cha Gorreana ir viena no divām uz Azoru salām palikušajām tējas plantācijām (otra ir vien dažus kilometrus tuvāk Ribeira Grande). Šajā rūpnīcā interesanti ir tas, ka visa tējas pārstrāde joprojām notiek ar tām pašām metodēm, ar kurām to darīja 19.gs., kad šo plantāciju ieviesa. Nav ne augsti tehnoloģisku iekārtu, ne super sterilas vides (ok, laikam pakotāj iekārtas bija visai modernas). Tējas lapas lielos maisos uz muguras joprojām staipa vietējie darbinieki, uz otro stāvu ceļ ar vienkāršas vinčas palīdzību utt.

Pašas plantācijas ir iespaidīgas - lauki ar maziem zaļiem krūmiņiem, ideāli nolīdzinātiem un jūru fonā. Izskatās pēc riktīgas idilles.

16.attēls. Tējas plantācija, Cha Gorreana

Tepat rūpnīcā protams var visu izgaršot - gan melno, gan zaļo tēju, iegādāties dažādus ievārījumus, medu u.c. gardumus. Rūpnīcā tiekam uz nelielu ekskursiju, kas gan ir portugāļu valodā, bet rūpnīcā viss ir tik vienkāršs, ka šķiet, ka saprotam skaidrojumu arī portugāliski. Nopirkām tējas paciņu drēgnajiem Rīgas vakariem (kad vēl tādi būs... un manu sapņu ievārījumu - kazeņu ievārījumu. Šo kazeņu ievārījumu turpmākajās dienās, pa Sao Miguel braukājot, ēdām 3x dienā. Taisīts no nogatavinātām kazenēm (tādas, kas pavisam melnas), tas ir ļoti salds un reizē arī auglīgs par spīti tam, ka cukura tur nav daudz. Žēl, ka tādu nevar Rīgā dabūt... bet varbūt arī labi, ātri vien par Vinniju Pūku pārvērstos.

Lagoa do Fogo

17.attēls. Lagoa do Fogo

Ezers, kurš atrodas atdzisuša vulkāna krāterī nes tam ļoti piemērotu nosaukumu - uguns ezers. Uz šejieni devāmies bez ļoti lielām ekspektācijām, bet rezultātā bijām pārsteigti. Pirmkārt, pats brauciens augšā kalnā ir elpu aizraujošs... īpaši ja sēdi Kia Piccanto blakus autovadītājam, kurš ntos gadus nav braucis vispār pie stūres + līst lietus + bieza migla + nenormālākais serpentīns. Bet gods kam gods - Polundrā atmodās Eiropas ziemeļniekiem raksturīgā rallija skolas čakras (jāsāk domāt vai nav kādi somi rados) un mēs ļoti ātri un droši bijām kalnā augšā. Skats ir fantastisks - īpaši ņemot vērā mākoņus, kas ir vien 10-20 metru augstumā virs mums. Īpaši skaists skats ir virzienā uz okeānu. Sanāk sireāls skats, vienā kadrā redzi ezeru, kas atrodas 600 m virs jūras līmeņa, un pašu okeānu pavisam netālu no jūras. Žēl, ka ar fotogrāfiju palīdzību šo nevar nodot - mocījos ar fotaparāta uzstādījumiem - migla būtiski mainīja skatu no tā, kāds tas ir realitātē. Šeit arī interesants skats ir govis - tās ir uzlīdušas pašā augstākajā kalna galotnē, un noraugās uz tūristiem (bilde pie sadaļas "govis"). Bet vispār - vieta visai mistiska. Pirmkārt, te ir pilnīgs klusums, kā jau kalna galotnē - dzird vien vēju. Otrkārt, skats uz mistisku ezeru, ko iekļauj mākoņi. Treškārt, vēl augstāk "debesīs" - govis. To nav iespējams ne aprakstīt, ne nofotografēt - jābrauc vien apskatīt pašiem.

Govis

18.attēls. Govis virs Lagoa do Fogo

Tās uz Sao Miguel ir visur - pļavās, kalnu galotnēs uz ceļiem un pat pilsētās. Vispār govju audzēšanas kultūra Azoru salās ir pavisam savādāka no tā, kas pierasts LV. Pirmkārt, ēdamais tām ir visu gadu cauri - zāle zaļo visu gadu. Otrkārt, tās visbiežāk netiek piesietas vienai vietai - tās klejo riņķī pašas. Treškārt, slaukšanas process ir interesants, pa salu pārvietojas daudzi Pedro ar modifeicētiem Toyota Hilux automobiļiem, kas aprīkoti ar divām slaukšanas iekārtām un milzu kannu. Govis pašas zina, kur un cikos tām jābūt, lai varētu "noslaukties". Tāpat pilnīgi normāli ir tas, ka govis skrien pa reģionālo ceļu, ka govis kāpelē pa kalniem (tiešām normāliem 45° slīpuma kalniem).

Povoacao

19.attēls. Skats pa mūsu guļamistabas logu, Povoacao

Pēc Ponta Delgada mūsu nākamā dzīvošanas vieta bija maziņa pilsētiņa salas dienvidaustrumos - Povoacao. Ceļš līdz turienei ir līkumains, pa kalniem augšā, lejā, asfalta kvalitāte dažviet liek atcerēties par LV, bet jebkurā gadījumā skati riņķī ir fantastiski. Pati pilsēta ir brīnišķīga - ieskauta starp trijām kalnu grēdām, līdzenumā tieši pie okeāna. Pilsētiņa ir maza, bet ļoti jauka. Šajā pilsētā caur AirBnB pasūtījām vietu pie Karlas (Carla). Viņai ir nesen celta divstāvīga māja vienā no kalnu grēdām virs Povoacao, kur viņa pieņem viesus. Pirmajā vakarā sēdējām savā istabā un domājām, ka esam kaut ko sajaukuši ar maksājumiem... 36$ par nakti šķita daudz par maz... likās, ka par tādu servisu būtu jāmaksā 360$ par nakti. Pati māja jauna, piebāzta ar jaunāko elektroniku, sadzīves tehniku, santehniku utt. Mūs sagaidīja ar pašceptu kūku, brokastīs galds lūza no dažādiem gardumiem. Bet skati pa logu vienkārši fantastiski. No guļamistabas loga skats uz vienu no kalnu grēdām (19.attēls), bet pa otru pusi - skats uz ielejā esošo Povoacao un okeānu (20.attēls). Karlai ir viens draudzīgs vilku suns un divi ļoti neatkarīgi, lepni kaķi.

20.attēls. Skats no Karlas mājas uz Povoacao

21.attēls. Skats no Cantinho do Churrasco

Pie Karlas palikām 3 dienas - pašā Povoacao gan īpaši daudz laika nepavadījām, jo tur skatīties īpaši daudz ko nav, bet izmantojām pilsētu kā "bāzi" salas centrālās un austrumu daļas apskatei. Bet vienu lietu no Povoacao ir jāpiemin. Karla mums ieteica restrorānu (Cantinho do Churrasco PianoBar & Grill) pilsētā uz kuru devāmies mūsu pirmajā vakarā Povoacao...un otrajā vakarā...un trešajā vakarā... Restorāns atrodas tieši vietējās upes iztekā pie okeāna, bet pēc paskata un interjera nekas izcils. Bet virtuve... Eh... siekalas tek rakstot šo. Pirmajā dienā viesmīlis (ļoti runātīgs Pedro, bet viesmīļa profesijas labākais pārstāvis) ieteica kalmārus. Tie bija labākie kādus jebkad bijām ēduši. nākamajās dienās izmēģinājām arī citus ēdienus - visi bija vienkārši lieliski. Ēdiena ziņā šis restorāns noteikti bija labākais mūsu ceļojumos, iespējams visos mūsu ceļojumos. Bet pilnīgi iespējams, ka vispār šī man ir bijusi labākā restorāna pieredze manā mūžā. Interesanti, ka tas ir mazā klusā pilsētiņā nekurienē. Cenas ļoti, loti demokrātiskas. Viesmīlis izstāstīja mums gan savas preferenes, gan par katru ēdienu - no kurienes nācis, kā to gatavo un kādas ir tradīcijas. Vispār viesmīlis ar mums sarunājās diezgan daudz, bet tas bija ļoti, ļoti neuzbāzīgi un beigās gribējās, lai viņš nāk un pastāsta vēl kaut ko. Viss, ko viņš mums ieteica, garšoja fantastiski. Bet tie kalmāri...tas bija kaut kas fantastisks - es būtu gatavs to dēļ vien atgriezties Azoru salās. Turklāt patīkami, ka restorāna skanēja ļoti piemērota mūzika + aizloga varēja vērot dažādu pīļu sugu dzīvi upes iztekā - kā viņas tur dzīvojas, cīnās ar straumi, barojās, mīlējās, kaujās utt. - vesela izklaide pie vakariņām. Ja nu gadījumā kādreiz esat Povoacao - tad šo restorānu ļoti, ļoti, ļoti iesaku.

Furnas un Caldeira Velha

22.attēls. Ribeira Velha
ūdenskritums

Vēl viena lieta, ar ko slavena ir Sao Miguel sala ir ar tās termālajiem ūdeņiem. Sēravota ūdeņu galvenais centrs ir pilsēta Furnas, kas līdz ar to uzskatāma par vietējo Spa centru. Tās apkārtnē ir vairākas peldvietas ar karstajiem avotiem - ūdeņi, kas ir silti no vulkāniskās aktivitātes + smird pēc sēra. Netālu no Furnām ir arī Caldeira Velha, kas veido skaistu ūdenskritumu, kura baseinā var arī nopeldēties. Savukārt pašā pilsētā Furnas peldvietas ir vairākas, bet populārākās no tām Terra Nostra parks un Dona Beija. Mēs ar Polundru apmeklējām abas. Terra Nostra parkam jāieplāno ilgāks laiks - tur ir vērts pastaigāties riņķī - ļoti skaisti iekārtots parks ar dažāda veida kokiem, krūmiem, puķēm. Viscaur tek upītes ar mākslīgiem ūdenskritumiem utt. Te arī dzīvojas melnie gulbji, kuri tieši pirms mūsu vizītes, bija laiduši pasaulē savas atvases. Vienam no gulbjiem pielīdu pārāk tuvu klāt, mēģinot to nobildēt. Tad nu uzzināju, ka gulbji ir visai labi skrējēji :)
Furnas ir slavenas arī ar savu ēdienu, kas tiek gatavots vulkāniskas izcelsmes avotos. Netālu no kūpošajiem un verdošajiem avotiem tiek ieraktas kapsulas ar dārzeņiem un gaļu, kur tie sautējas, bet pusdienlaikā tiek liktas uz galda tūristiem (galvenokārt . Mēs atļāvāmies nemēģināt, tāds pats sautējums vien ir + nedaudz smako. Mēs alternatīvi turpat pie Furnas ezera ieturējām pikniku ar Furnas pilsētā ceptu maizi, vietējiem tunča konserviem, kazeņu ievārījumu un svaigo sieru.

Nordeste

23.attēls. Skats no Miradouru netālu no Nordestes

24.attēls. Skats netālu no Nordestes

Pēdējā dienā, ko pavadījām Povoacao, devāmies uz salas austrumu un ziemeļu daļu. Kā jau Nordestes nosaukums pasaka priekšā - pilsēta atrodas ziemeļaustrumos. Agrākos laikos tā ir spēlējusi ļoti būtisku lomu kuģniecībā, jo tā bija tuvākā Portugāles sauszemes daļai. Tomēr pati pilsēta bija ļoti izolēta no pārejās salas kalnu grēdu dēļ. Līdzīgi ir arī šobrīd, jo, lai arī ceļš uz turieni ir, tas ir salīdzinoši grūts (līkumains, serpentīni, slikts asfalta segums utt.). Braucot uz Nordesti pirmo reizi saskārāmies ar nopietnāku lietu, nācās meklēt kā ieslēgt logu tīrītājus. Interesanti, ka automobiļu kustība gandrīz nulle - neviens turp nedodas, tūristus gandrīz neredz. Un tomēr, viena no skaistākajām vietām Sao Miguel salā. Fantastiski mežu biezokņi, skaisti skati no vietējiem skatu laukumiem - Mirodourām. Skati fantastiski, jo pārsvarā viss ceļš ved gar augstu klinšainu salas austrumu piekrasti. Piestājam vienā no Mirodourām - vieta brīnišķīga (23.attēls). Starp citu, visa sala ir pilna ar vietām, kur vari piestāt un uz akmens grilla/krāsns pagatavot savu pikniku un notiesāt to, baudot skaistu skatu. Piemēram, šī Miradoura bija iekārtota gleznainā vietā pašā klints malā. Tā bija aprīkota ar kādām 6 akmens krāsnīm, visu nepieciešamo grillēšanai, ūdens krānu un skaistu ēku gadījumam, ja uznāk lietus.

25.attēls. Ceļš uz nekurieni kaut kur

Pati Nordestes pilsēta ir smuka, bet darīt tur daudz ko nav. Iepirkām vien dažādus gardumus, lai dotos piknikā. Pirms nokļūt piknika vietā mēģinājām atrast ūdenskritumu, kam bija jābūt netālu no Nordestes. Pēc ilgstošiem meklējumiem nokļuvām uz lauku ceļa, kas veda iekšā salā un kalnā augšā. Ceļa segums - lavas akmentiņi. Mūsu Kia knapi vilkās augšā, ar katru nākamo metru rūcot arvien vairāk. Jo talāk braucām, jo stiprāks kļuva lietus, arvien mazāka saķere ar ceļu un arvien lielākas problēmas. Bet galvenā problēma slēpās apstāklī, ka nav kur apgriezties - ceļš pārāk šaurs. Tā nu turpinājām braukt kalnā augšā, mākoņos un dziļā, dziļā mežā, līdz pie pamestas mežizstrādes stacijas spējām apgriezties. Tur arī izkāpām un izbaudījām pilnīgu klusumu, mākoņus un dabu (25.attēls).

Porto Formoso

26.attēls. Porto Formoso pludmale

Azoru salas noteikti nav tā vieta, kur doties, ja vēlaties pavadīt lielāko daļu atvaļinājuma pludmalē. Iemesli tam ir vairāki. Pirmkārt, pludmaļu nav tik daudz - pārsvarā piekraste ir klinšaina. Otrkārt, peldvietas galvenokārt ir tādas, ka tur bez iepriekšējas sagatavošanās būs grūti peldēties - viļņi ir lieli, zemūdens vilkme arī. Treškārt, smiltis ir vulkāniskas izcelsmes - tās ir ļoti, ļoti karstas. Pat vidēji nomākušā dienā mēs ar plikām kājām varējām tikai skriešus doties pāri pludmalei līdz ūdenim un atpakaļ. Apmeklējām vairākas pludmales, bet prātā visvairāk palikusi Porto Formoso pludmale, kas, ieskauta starp klintīm, paslēpusies minūtes gājienā no pilsētas centra (pilsētā gan grūti saprast, kur ir centrs, jo pilsēta izstiepusies gar piekrasti).

Mūsu ceļojuma gadījumā tā īsti pludmalē nepavāļājāmies un okeānā neizpeldejāmies - mazliet par vēsu priekš peldēšanās. Sakožot zobus, laikam varētu ielīst, bet īpašas vēlēšanās nebija. Turklāt, galvā maisījās doma par pirms ceļojuma lasīto faktu, ka Azoru salās ir noķerta vēsturē lielākā haizivs.

Vietēji gan par haizivīm neko daudz nav dzirdējuši, lai gan gadus desmit atpakaļ vienam skandināvu tūristam viens uzbrukums ir bijis.

Sete Cidades

28.attēls. Sete Cidades

Pēdējā dienā ar automobili mūsu rīcībā devāmies uz vienu no galvenajiem apskates objektiem Sao Miguel - slavenos Sete Cidades ezerus, kas atrodas milzīga vulkāna krātera vidū. Ezeri ir slaveni ar to, ka skaidrā laikā var redzēt to dažadās krāsas - viens ir zaļš, otrs zils. Skaidrojumi un leģendas ir dažādi, bet visticamāk (vismaz man tā sķiet) izskaidrojums ir saistīts ar to, kādā leņķī krīt saules stari. Vienīgā baža bija par to, ka mākoņi, kas nebija īsti pazuduši no kalnu apvidiem nevienu dienu līdzšinējā ceļojumā, arī šajā dienā bija visai biezi. Un mūsu bažas bija ne bez pamata. Jau braucot augšā vulkānā visai drīz iekļuvām mākoņos, lietus šaltīs u.tml. Sasniedzot pirmo skatu laikumu, kas teorētiski ir tieši uz krātera malas, konstatējām, ka redzamība ir vien kādi 10m. :)

Jau braucot iekšā vulkāna krāterī, pabraucot zem mākoņiem ieraudzījām ezerus no neliela augstuma (aptuveni 1/3 no krātera malas augstuma). Skaista vieta un savā ziņā arī mistiska - atrodies liela krātera vidienē, kurā tagad iekārtojusies pilsētiņa ar tādu pašu nosaukumu - Sete Cidades.

Pašā pilsētiņā šajā dienā tieši bija svētā gara svinības (Spirito Santo), kas izplatītas visā salā. Pilsētās tiek klāti bagātīgi galdi, liets stiprināts vīns un gaisā tiek šautas raķetes nelabā aizbaidīšanai. Paspējām paskatīties arī procesiju, kas sākās no vietējās baznīcas. Šķiet puse pilsētiņas iedzīvotāju devās procesijā pūtējorķestra pavadījumā, bet otra puse gaidīja, kad procesija nesīs ēdienu.

Ponta da Ferraria

29.attēls. Skats uz Ponta da Ferraria peldvietu

Vēl viena skaista vieta salas rietumu piekrastē - Ponta da Ferraria. Tur atrodas dabīgie peldbaseini, kuros atsevišķos mirkļos (laikam, kad paisums) var peldēties, snorkelēt utt. Asnāte teica, ka šeit ļoti lieliska vieta snorkelēšanai, kam varu noticēt. Jebkurā gadījumā pati vieta ir ļoti interesanta, jo pludmale atrodas lielas, lielas vulkāniskas klints pakājē + ir daži mini vulkāna krāteri. Šeit apstājoties var redzēt kā veidojas jaunā zeme.

Ēstuve nekurienē pēc Ponta da Ferraria

Atceļa no Ponta da Ferraria ļoti gribējās ēst. Viss bija slēgts, bet vienā ciematā iegājām pašaubīga izskata kafejnīcā, kur gaismas izslēgtas un pie viena no galdiem vien sēž divas pavecākas kundzītes, kas kaut ko sarunājas savā starpā. Ieraugot mūs viena pieleca kājās un tīrā angļu valodā sāka mūs apkalpot. Ieveda tumšā istabā, iededza gaismas, attaisīja sešas metāla kārbas ar ēdieniem. Bufete nekurienes vidū ar visu, ko vien sirds kāro - cūkgaļiņa tādā un tādā mērcē, zivs tāda un tāda, kartupeļi tādi un tādi.

Mums žoklis atkārās. Pilnīgā nekurienē no situācijas, kad izmisums mācas virsū, jo visu dienu nekas nav ēsts un viss ir slēgts, līdz paradīzei zemes virsū.

Sao Miguel tipiskie pārtikas produkti

Kā jau katrā ceļojumā, pastiprinātu uzmanību pievēršam vietējiem ēdieniem. Galvenie highlight Sao Miguel salā mūsu izpratnē bija:

30.attēls. Sao Miguel tipiskā pārtika

Ananāsi - vietējie ananāsi, kā jau rakstīju iepriekš, sulīguma un aromāta ziņā nav salīdzināmi ar tiem, ko ēdam LV;
Banāni - mazie banāniņi no vietējām banānu plantācijām - garšas ziņā ne ar ko būtiski neatšķiras, bet apziņa, ka tepat norauti un acīmredzot mazāk ar ķīmiju apstrādāti, liek tiem garšot labāk;
Furnas maize - ļoti garšīga, saldena baltmaize, kas papildus visiem SPA pasākumiem ir viena no Furnas pilsētas vizītkartēm;
Quijada da Vila Franca kūciņas - kūciņas, kur dēļ Polundrs būtu gatavs kādu nogalināt Ļoti gardas kūciņas, kuru sastāvs ir gauži vienkāršs (milti, olas, piens, cukurs), bet garša ļoti interesanta, jo tās ir sulīgas iekšā + lielais pūdercukura daudzums to padara par kārtīgu našķi. Ja sanāks rudenī pacentīšos pagatavot ko līdzīgu Rīgā, tad jau uzcienāšu;
Svaigais siers - svaigais siers šeit garšo ļoti labi un viegli, nav pārsālīts kā lielā daļā Eiropas. Ļoti labi noder vieglam piknikam kopā ar dārzeņiem un augļiem.
Lapas - vietējie gliemežveidīgie, kas dzīvo piesūkušies pie akmeņiem okeāna piekrastes reģionos. Nākamajā Faial salā redzējām, kā vietējie lasa šos gardumus. Pirmo reizi pagaršojām Povoacao restorānā, bet tālāk ņēmām visur, kur vien varēja dabūt. Mazliet atgādina mīdijas, tomēr garša būtiski atšķiras - galvenokārt gatavo baltvīna mērcē. Paldies Asnātei par šā garduma ieteikšanu!

Hortenzijas

31.attēls. Hortenzijas

Azoru salas sauc arī par hortenziju salām. Skaidrojums nav tālu jāmeklē - visur, kur vien krīt skaties, zied hortenzijas visās iespējamajās krāsās. Žēl, ka ziedēšanas laiks ir nedaudz pēc mūsu aizbraukšanas, līdz ar to neizdevās skatus ieraudzīt pilnā krāšņumā, bet vienalga atsevišķās vietās skati bija ļoti iespaidīgi. Īpaši iespaidīgi hortenziju lauki izskatoties vēlāk - jūnijā - augustā. Būs mums iemeslis atgriezties citreiz. :)

Kas vēl?

Ja ir jābrauc uz austrumiem, noteikti brauciet caur ziemeļiem - tur ceļš vismaz uz 2013.gada pavasari bija noteikti labāks nekā dienvidu virziens caur Povoacao;
Ja ir vēlme, tad Pontā var doties izbraukumā ar laivu skatīt vaļus, tomēr pazinēji vairāk iesaka Pico un Faial salas - tur lielākas cerības ieraudzīt "medījumu";
Vila Franca do Campo - pilsēta, kurā, ja gadījumā braucat garām, ir vērts piestāt. Galvenais apskates objekts - pussabrucis vulkāna krāteris netālu no krasta. Sezonā tur var tikt arī ar tūristiem domātas laivas palīdzību;
Uzmanieties ar dvieļiemun un drēbēm apmeklējot sēravotus - ūdens krāso un to gandrīz nereāli atmazgāt (mūsu gadījumā Karla par mums bija parūpējusies un sagādājusi mums dvieļus, ar kuriem var doties šajās peldēs);
Skaists klinšains krasts ir arī pilsētiņā salas rietumos - Mosteiros. Tur var skatīt kā lielie okeāna viļņi triecas pret klintīm;
Daudziem rodas jautājums vai ar prāmi var tikt no Sao Miguel uz citām salām? Jā, var. Bet... tikai tūrisma sezonā, reizi vai divas nedēļā un jābrauc diezgan ilgi - šķiet ap 8h. Daudz prātīgāk starp salām izmantot gaisa satiksmi, ko arī darījām turpmākajā ceļojuma gaitā - lidojums no Sao Miguel uz Faial aizņēma aptuveni stundu.

Pirms rakstīju šo aprakstu domāju - kas ir tā viena lieta, kas man nāk prātā no Azoru salām. Un ziniet kas? Zaļš. Vienkārši krāsa - zaļš. Nekad neviena vieta man nav asociējusies ar kaut ko tik abstraktu kā krāsa. Bet šajā gadījumā tieši visas iespējamās zaļās krāsas nokrāsas ir galvenais, kas paliek prātā. Tad, protams, nāk visi apskates objekti, okeāns, virtuve utt., bet primārais ir zaļums. Tādēļ nav brīnums, ka Sao Miguel salas otrais nosaukums ir zaļā sala. Brīdi, kad braucu prom no salas domāju - interesanti, vai man būs līdzīgas emocijas no Faial salas, ko sauc par zilo salu...?

Nākamajā blogā pēc kāda laiciņa par to, kā mums gāja Faial salā, par to vai redzējām vaļus, vai redzējām vulkāna krāteri, par satikto Azoru salu makroekonomistu Tiago un īrētās mašīnas spoguļu dauzīšanu.

(spied uz saites)

Pārējie attēli no Sao Miguel atrodami šeit vai manā Facebook profilā.

P.s. Īpašs paldies jāpasaka arī Andrim Liedskalniņam, kurš šķiet ir bijis retais no LV, kas apciemojis Sao Miguel. Viņa blogs sniedza kā papildus iedvesmu tā informāciju. Viņam vairāk par hiking pa Sao Miguel, mums vairak klasisks "tūristu ar komfortu" stāsts.

Faial - zilā sala, vulkāna krāteri, vaļi un jahtas, 3.daļa

1.attēls. Piko kalns no lidojuma

Pēc pavadītām 7 dienām Sao Miguel salā devāmies tālāk – uz Faial salu. Rīta agrumā "Pedro" mūs savāca un aizveda uz Pontas lidostu, kur gaidījām savu lidojumu. Interesanti, ka Sata Acores rīcībā ir tie paši Bombardier400nieki, kas AirBaltic rīcībā. Tādēļ vismaz man likās, ka sajūta kā lidojot mājup. Līdzīgi kā AirBaltic dzelzs putnos, arī šeit lika pasažieriem izsēsties simetriski pa visu salonu, lai uzlabotu svara sadalījumu.

Lidojums līdz Faial salai aizņēma mazliet mazāk par stundu. Par pašu lidojumu nav daudz ko stāstīt. Vienīgā interesantā lieta, lidojuma beigu daļā sanāk lidot virs Piko salas un reizē tieši garām Portugāles augstākajai virsotnei – Piko kalnam. Skats ir iespaidīgs, it īpaši tādēļ, ka kalns kā jau bieži vulkāniskas izcelsmes salu gadījumā ir vientuļš okeāna vidū.

Piezemējāmies Faial salā diezgan…hmm agresīvi… AirBaltic tagad slavē sevi un savus pilotus par jauno nolaišanās procedūru, ka ir samazinājuši loku pirms nosēšanās utt. Tā nav inovācija – te pilots šķiet loku vēl nebija pabeidzis, kad riteņi jau pirmo reizi skāra skrejceļa asfaltu. Jā – pirmo reizi, jo no trieciena lidmašīnu vēl uzsvieda mazliet atpakaļ gaisā. Bet vismaz jautri

Nedaudz pagaidot sagaidījām arī Tiago – vīrieti, pie kura dzīvojāmies 3 dienas uz Faial salas. Tiago bija tik draudzīgs, ka uz jautājumu, kā labāk nokļūt līdz viņa dzīvesvietai no lidostas, viņš piedāvājās atbraukt mums pakaļ uz lidostu un aizvest līdz miteklim. Viņa auto – pavecs un graustīgs Land Rover, kur grab viss, un šķiet, ka auto tūlīt izjuks. Tajā pašā laikā var redzēt, ka viņš kā autovadītājs ar to ir saaudzis kopā – pārvalda ideāli. Kopā ar Tiago mūs sagaidīt ieradās arī viņa suns – par sugu neesmu drošs – kaut kas no zelta retrīveru sērijas, bet ar piejaukumu. Suns super-draudzīgs! Šķiet, ka visu ceļu suns sēdēja blakus Polundram un momentiem laizīja seju.

Tiago mūs aizveda līdz Hortai – vienīgai Faial salas pilsētai. Aizveda līdz dzīvoklim, kur mēs atstajām mantiņas. Dzīvoklis ļoti foršs – 3 istabu dzīvoklis jaunuzceltā mājā, ar fantastisku terasi, kur paveras skats pāri Hortai un pāri jūras šaurumam, kas atdala Faial un Piko salas. Šeit nākamajos vakaros izpaudos ar fotografēšanas priekiem.

Tiago mājās nevarēju nepamanīt divas lietas – dažādus kaulus un tādas pašas grāmatas kā man mājās. Par pirmo skaidrība bija uzreiz – Faial sala izsenis bija slavena ar vaļu medīšanu, un acīmredzot katrs salas iedzīvotājs lepojas ar savu senču panākumiem šajā jomā. Arī Tiago mājā bija virkne vaļa kaulu, zobu un dažādu no vaļa kauliem gatavotu izstrādājumu. Hortā ir muzejs, kurā ir dažādi no vaļu kauliem gatavotu izstrādājumu kolekcija, bet mēs uz to nemaz neaizgājām – tepat mājās varējām visu apskatīt un aptaustīt. Otra interesantā lieta – Tiago grāmatu plauktos uzreiz atpazinu dažādu makroekonomikas grāmatu portugāliskās versijas. Un uz galda ieraudzīju badge ar uzrakstu "Ordem dos Economistas". Nevarēju nepajautāt Tiago – ar ko tad viņš nodarbojas. Izrādās, ka viņš uz salas ir faktiski makroekonomists. Šito sakritību! Viņš bija pārsteigts izdzirdot, ka esmu LV ekonomists un Polundrs arī pa to pašu šniti. Attiecīgi uzreiz bija skaidrs, ka mums būs par ko parunāt.

Horta, mašīnas īre un brauciens uz krāteri

2.attēls. Piko kalns no Faial

Pēc īsas iepazīšanās ar mitekli un Tiago, devāmies ar Polundru pirmajā pastaigā pa Hortu. Ar ko ir slavena Horta un Faial sala? Ar bijušo un esošo vaļu industriju, ar krāteri salas vidū, ar jahtu ostu, ar Peter's cafe, ar daļēji ielūzušu vulkāna krāteri tieši pie Hortas. Tad nu mums bija doma visu šo trijās dienās izbaudīt. Pēc īsas pastaigas lejā no kalna (Tiago dzīvoklis atrodas pašā augstākajā pilsētas daļā – katru dienu vakarā dabūjām labu fizisko slodzi, kāpjot mājup) pamielojāmies vietējā konditorejā pēc kā devāmies apskatīt vietējo kantoru piedāvājumus vaļu apskatei. Sākām plānot kurā dienā ko darīt, kad pēkšņi pilsētas centrā mūs noķēra Tiago un pravietiski pateica – "Ja gribat redzēt vulkāna krāteri salas vidienē, tad jums ir jābrauc tūlīt". Tiago skatījās debesīs un kā jau vietējais juta, ka laika apstākļi mainīsies. Mēs, protams, neko tādu nejutām, jo šī bija mūsu ceļojuma pirmā diena ar pilnīgi skaidrām debesīm. :) Bet tomēr Tiago mēs paklausījām par ko esam viņam lielu pateicību parādā. Uz dullo devāmies uz tuvāko autonomu, kuras bukletu bijām paņēmuši lidostā (iepriekš nebijām plānojuši īrēt auto Faial).

Iegājām auto īrē un bažīgi prasījām vai var dabūt kādu auto – tūlīt. Bažīgi, jo, pirmkārt, parasti auto uz vietas nav – tie jāpasūta laicīgi. Otrkārt, ja vajag tūlīt, tad cena parasti ir 3x lielāka. Ofisa tante uz mums dīvaini paskatījās un teica: "Jā, protams, tūlīt, par tādu cenu, kā bukletā". Mēs nosākuma nesapratām – tā ir ironija vai nopietni. Izrādās tiešam. Turklāt mūsu izvēlētās A klases (lētākās) autiņš nav pieejams, tādēļ mums par A klases cenu iedeva C klases autiņu – tikko no konveijera noripojušu Ford Fiesta. :) Bijām ļoti apmierināti, ka šādi izdevās atrisināt transporta jautājumu. Jau pēc 20 minūtēm braucām jaunajā auto pa pilsētu meklējot ceļu uz Faial salas centrālo vulkāna krāteri (Faial salā tādi ir daudz, bet pašā salas vidū ir lielākais).

Aptuveni 40 sekundes pēc kustības uzsākšanas pa Hortas ielām braucām pa šauru ielu, kur gar ielas malu stāvēja automobiļi... es vēl skatījos, ka Polundrs mazliet pa tuvu labajai malai ir, un gribēju ko teikt, bet nepaspēju. Ba-bam… un spogulis manā pusē ir nolocīts pret ielas malā stāvošo pikapu. Pēc kāda laika apstājāmies, lai novērtētu zaudējumus (īrē bijām paņēmuši apdrošināšanu, bet pašrisks 50 eiro apmērā saglabājās, jo Rīgā apdrošināšanu nopirku vien dienām, ko pavadījām Sao Miguel salā). Uz spoguļa nebija nekādu bojājumu, vien izskatījās, ka krāsa noskrāpēta, bet vēlāk izrādījās, ka tā ir nevis mūsu krāsa, bet pikapa krāsa… :) Mierīgi to notīrījām un devāmies tālāk (jāuzteic jauno automobiļu krāsas noturīgums, jo trieciens tomēr bija visai pamatīgs). Pēc minūtēm 40 bijām jau pie krātera.

Krāteris, migla…

3.attēls. Faial vulkāna krāters

4.attēls. Skats no Faial augstākās virsotnes uz
Piko augstāko virsotni

Krāteris izskatās ļoti, ļoti iespaidīgs… to diemžēl neizdevās nodot ar bilžu palīdzību – lai to nobildētu vajadzīga vismaz full-frame kamera vai platleņķa objektīvs, kas manā gadījumā nebija pieejama atribūtika. Tāpēc – links uz google bildēm. Krāteris brīdī, kad atbraucām, jau sāka "pildīties" ar mākoņiem – Tiago bija absolūta taisnība. Aptuveni 10 minūtes paspējām baudīt skatu – krāteris tiešām ir liels, un super zaļš. Krātera iekšienē zaļo zāle, ir mazi ezeriņi, aug puķes un viss ir ļoti skaisti. Pēc 10 minūtēm krāteri aizklāja mākoņu sega – jau atkal pastaigājāmies mākoņos. Tālāk devāmies pa vienu no krātera malām augšup – uz Faial augstāko punktu krātera malā esošajā kalnā. Aptuveni 15-20 minūšu kāpiens un esam augšā – pašā kalna galā izvietota vietējā meteoroloģijas stacija + radio/televīzijas komunikācijas. No šejienes skats ļoti iespaidīgs. No sākuma, kad mākoņi vēl nebija aizvilkušies, varēja redzēt pāri visai salai un redzēt arī tālumā esošo Piko salu un Sao Jorge salu. Kad mākoņi pilnībā nosedza apkārtni riņķī mums, tad skats kļuva vēl sirreālāks – bijām kalna galotnē, mums riņķī "lejā" bija mākoņu kārta un tālumā virs mākoņiem redzama Piko kalna virsotne jūras šauruma otrajā pusē. Pēc kāda laika kāpām lejā, jo augšā būtiski pastiprinājās vējš un arī redzamība ar katru mirkli pasliktinājās. Lejā kāpām redzamībā knapi 10m. Šie apstākļi mums lika pārdomāt mūsu plānu kāpt Piko kalnā (nu ok, mana krapju nomocītā kāja arī bija viens no faktoriem) – skaidrs bija tas, ka nezinot maršrutu šādos apstākļos mēs vienkārši apmaldītos (vēlāk arī Tiago stāstīja, ka mūsu plānotais kāpiens būtu pārāk bīstams, katru gadu cilvēki uz Piko kalna mirst).
Pie automobiļa redzējām ar taksi atbraukušos tūristus, kas tajā brīdī redzēja vairs tikai krātera malu un daudz baltas miglas/mākoņu. Mums šoreiz, atšķirībā no Sete Cidades, paveicās. Pareizāk nevis paveicās, bet gan Tiago pravietojums lieti noderēja. Turklāt skrienot laikam pa priekšu – visu laiku, ko palikām Faial salā, Faial virsotne bija mākoņu apskauta. Tātad šis bija vienīgais pareizs 10 minūšu sprīdis, kurā varējām apmeklēt šo krāteri. Ļoti apmierināti no pastaigas un skatiem, iekāpām mašīnā un plānojām, kur doties tālāk. Šā krātera apmeklējums būs viena no tām lietām, ko atcerēšos ilgi – viens no manu dzīves ceļojumu lielākajiem iespaidiem.

"Jaunā zeme"

5.attēls. Capelinhos "jaunā zeme" un bāka

6.attēls. Capelinhos "jaunā zeme"

Ļoti interesanta vieta Faial salā ir "jaunā zeme" - Capelinhos. Tā ir vieta, kur 1957-1958. gadā notika vulkāna izvirdums, kā rezultātā radās jauna zeme 2.4 km² platībā. Viens ir, kad skolā māca, ka salas rodas no vulkāniskajiem izvirdumiem, otrs – ieraudzīt salīdzinoši nesenu vulkānisko aktivitāti un tās ietekmi uz ainavu dzīvē. Par pašu izvirdumu daudz nerakstīšu – tas labi aprakstīts Wikipedia rakstā, bet interesantā lieta ir bāka. Fotogrāfijās redzamā bāka agrāk iezīmēja salas beigas, bet tagad atrodas faktiski nevis raga galā kā agrāk, bet gandrīz vai sauszemes vidū. Apmeklējot šo vietu piefiksē pie sevis, ka sajūta nedaudz dīvaina – pilnīgs klusums, riņķī daudz vulkānisko putekļu, zeme sastāv vien no vulkāniskajām smiltīm, kas regulāri tiek vēja paceltas gaisā. Riņķī kaut kas mistisks, mazliet drūms, lai arī no vēstures liecībām izriet, ka cilvēki izvirdumos šeit nav cietuši.

Brauciens uz Hortas krāteri

Atpakaļ ceļā izdomājām, ka jāizmanto iespēja, ka mums ir mašīna, un jāuzbrauc arī Hortas krāterī, kas daļēji atrodas ūdenī, bet ir savienots ar sauszemi. Meklējot ceļu uz krāteri, manas kārtējās navigācijas kļūdas dēļ iekļuvām ekstremāli šaurā ielā, kas veda strauji lejup no kalna. Uz šī te kalna mēs noslāpām… aptuveni 10 m no mums bija 90° pagrieziens, ārmalā mašīnu rinda un mēs neredzam, kas aiz tā notiek (nesaprotu, kā te varētu izbraukt platāks autiņš par Fiestu). Aizmugurē jau rinda ar nemierīgiem autiņiem, bet priekšā līkums, kuru mūsu automobilis var izbraukt tikai ar nolocītiem spoguļiem. Nolokam spoguļus un braucam, tieši pirms līkuma atkal noslāpstot… neitrālajā, gandrīz vai, ar rokām aiztaisot acis un kliegdami

... brīnumaini izbraucam cauri šim līkumam, bet izrādās, ka aiz līkuma ir vēl 20m lejup un krustojums, kur no pretējās puses brauc mašīna. Viss jau būtu jauki, bet noslāpušajai Fiestai šajā momentā bremzes vienkārši nereaģē… (nezinu, kas tā par sistēmu). Tā nu mēs ar katru metru paātrinoties tuvojamies krustojumam, kur pretī braucošajam autiņam ir priekšroka. Tas viss notiek 2-3 sekunžu laikā un es tik atceros, ka nodomāju: "Kāpēc Polundrs nebremzē?".

Pēdējā brīdī tomēr paspēju noraut rokas bremzi un ar kaucošām riepām un sānslīdi ieslīdam krustojumā. :D Pretī braucošā automobiļa vadītāja sejā rakstīts bija viss

Mēs aizbraucām 50m tālāk un vienkārši klusējot pasēdējām mašīnā…

Nolēmām krāteri kājām sasniegt citu dienu. :D Tomēr mūsu tās dienas piedzīvojumi saistība ar autobraukšanu vēl nebija galā.

Lielveikals un parkings Hortā

7.attēls. Vietējā bāriņa bārmenis ar
LV galveno eksportpreci Azoru salās

Šajā paša dienā apmeklējām arī Hortas vienīgo lielveikalu, kur nopirkām Atlantijas okeānā zvejotās garneles, vīnu un devāmies mājup to visu pagatavot. Interesanti, ka šajā veikalā pirmo reizi ieraudzīju produktu, kas ir vienīgais LV produkts, ar ko saskārāmies Azoru salās. Nē, tā nav ne Laimas šokolāde, ne brētliņas tomātu mērcēt, bet… šņabis. Tas bija LB ražotais "Moskovskaya". Turklāt, kā pamanījām bāros un restorānos, tad šim šņabim Azoru salās ir gandrīz vai monopolstāvoklis – tas noteikti ir izplatītākais šņabis Azorās. Pēc lielveikala apmeklējuma devāmies mājup – vismaz mēs tā domājām. Faial ielu sistāma ir būvēta uz principa, ka lielākā daļa ielu ir vienvirziena, turklāt nav nekādas izteiktas loģikas kā būtu sakārtoti to virzieni. Rezultātā mājup, kas atrodas 15 min. gājienā no pilsētas centra braucām 40 minūtes… Turklāt tāpat neatradām veidu kā nokļūt mājās… Atstājām auto pie netālu esošās baznīcas, kas bija tuvākā vieta, kur mēs spējām piekļūt šajā labirintā. :) Pa ceļam vēlreiz nolocījām spoguli Fiestai, bet jau atkal – bez bojājumiem. Pēc 5 minūšu sprinta augšā kalnā beidzot sasniedzām mājas. Pirmā diena sanāca negaidīti intensīva – no rīta vēl bijām Sao Miguel, bet dienas gaitā pārcēlāmies uz Faial, negaidīti izīrējām auto, apskatījām krāteri, aizbraucām uz "jauno zemi", Polundrs vēl paspēja pajāt ar zirgu vietējā izjāžu centrā, un vakarā vēl uztaisījām "izklaides" ar auto.

Vaļu muzejs un kāpiens Hortas krāterī

Vienā no dienām apmeklējām Hortas vaļu muzeju, kas atrodas tieši piekājē Hortas vulkāna krāterim. Muzejs faktiski ir bijusī vaļu pārstrādes rūpnīca, kur saglabājušās visas iekārtas – krāsnis, dažāda veida smalcinātāji, griezēji, eļļas iegūšanas ierīces utt. Ļoti interesanti, bet reizē drūmi, jo saproti, ka šeit dalīja lielos, skaistos vaļus. Drūmās noskaņas pastiprina dažādi fotoattēli un aptuveni 30 minūtes garā filma par vaļu medībām Hortā. Nekad nebiju saskāries ar šo nodarbi, tādēļ vismaz man šķita ļoti interesanti. Bet prieks, ka vaļi vairs netiek ķerti (izņemot atsevišķas valstis pasaulē – laikam Islande, Norvēģija, Krievija un Japāna vēl nelielos apjomos ķer vaļus).

8.attēls. Skats no Hortas krātera

Pēc vaļu muzeja apmeklējuma devāmies augšā krāterī – pastaiga pa asfaltētu ceļu aizņem kādas 20-30 minūtes. Krāteris faktiski atrodas okeāna – to no visām pusēm apskalo ūdens un tik šaura zemes strēmele savieno ar sauszemi. Kāpjot augšā krāterī, okeānā redzējām delfīnus, kas rotaļājās pie netālu esoša tūristu kutera. Pats krāteris ļoti skaists – īpaši skaists skats ir uz nolūzušo krātera malu, kas tādējādi ir atvērta okeānam. Žēl, ka pati augstākā krātera mala rezervēta Portugāles aizsardzības ministrijai, kas tur izvietojusi savas iekārtas. Runājot par iekārtām – Hortai savulaik ir bijusi ļoti nozīmīga loma komunikāciju tehnoloģiju revolūcijā. Proti, tieši caur Hortu tika vilkti pirmie transatlantiskie telegrāfa kabeļi, kas savienoja ASV un Eiropu.

Peter's Cafe, ostas promenāde

9.attēls. Sport Cafe

Viena no lietām ar ko slavena ir Horta – ir tās jahtu piestātne. Tā kā Horta faktiski ir tālākais Eiropas rietumu punkts (ja neskaita mazās Azoru salas), tad šī vieta ir kā radīta visiem burāšanas entuziastiem kas dodas rietumu virzienā vai atpakaļ uz Eiropu. Tādēļ liela daļa Hortas pašvaldības ienākumu nāk tieši no jahtu tūrisma apkalpojošo dienestu darbības. Tā uz Hortas ir ļoti attīstīti dažādi pakalpojumi, kas nepieciešami burātājiem – dažādi remonti, degvielas papildināšana, pārtikas krājumu uzņemšana utt. Attiecīgi arī atmosfēra pilsētā ir lieliska – ap 30% cilvēku pilsētas centrā ir iebraucēji, kas piestājuši pilsētā, lai papildinātu krājumus pirms vai pēc Atlantijas okeāna šķērsošanas. Ceļotāji rada lielu pacilātības sajūtu – vieni ir ceļojuma gaidās, citi priecīgi, ka spējuši šķērsot okeānu. Viens no galvenajiem apskates objektiem Hortā ir ostas promenāde – tajā katrai ienākušajai jahtai tiek atvēlēts aptuveni 3*2m liels pleķis, uz kura var atstāt savu vēstījumu nākamajiem ceļotājiem. Ir neticami tur staigāt un redzēt cik daudz šeit tikai dažu pēdejo gadu laikā ir bijuši ceļotāji. Nevienu Latvijas karogu neatradām, bet Lietuviešu un Igauņu atstātās pēdas gan atradām (ja pareizi atceros, tad vairāk nekā pirms 10 gadiem jahta "Milda" gan piestāja šeit savā pasaules apkārtceļojumā).

10.attēls. Vietējie gardumi

Bet vieta, kur vislabāk var izjust internacionālismu, tautu sadraudzību, ceļošanas garu, brīvību un dzīves garšu irPeter Cafe Sport. Tā ir vieta, kur nu jau faktiski kopš 1918.gada satiekas jūrnieki, burātāji, ceļotāji – apspriež ar jūru saistītas norises, iedzer pa mēriņam (vai vairāk). Šī neapšaubāmi ir populārākā Hortas vieta vakarā – iestādījums ir visai maziņš, bet cilvēki ir gatavi tusēt arī ārā ap kafejnīcu. Galvenais dzēriens – protams džins ar toniku. Arī mēs savās 3 dienās, ko pavadījām Hortā kļuvām par pastāvīgiem Peter Cafe apmeklētājiem, un atklājām, ka tas ir ne tikai krogs iedzeršanai, bet tur ir arī lieliska virtuve. Šeit beidzot pagaršoju vietējo specialitāti – asinsdesas desiņas, piekožot ananāsus. Asinsdesa kā jau asinsdesa, bet daudz smalkāka maluma nekā pierasts ēst LV. Ja gadās būt Peter Cafe, ņemiet vēra – porcijas ir milzīgas. Tātad īsumā – Horta un it īpaši Peter Cafe ir vieta, kur satikties avantūristiem, ceļotājiem un piedzīvojumu meklētājiem. Starp citu, pat e-laikmetā, Peter Cafe pie bāra letes joprojām darbojas sludinājumu dēlis – pie bāra letes augšmalas tiek stiprināti sludinājumi: piedzīvojumu meklētāji meklē vietas uz kuģiem, daži meklē darbu, daži meklē darbiniekus.

11.attēls. Lapas

Pēdējā vakarā pasēdējām Peter Cafe kopā ar Tiago – viņš mums pastāstīja par dzīvi Azoru salās, par savu personīgu dzīvi, protams, neiztika arī ekonomikas temati – par Portugāles ekonomikas stagnāciju, salīdzinājumiem ar LV un eiro zonas problēmām kopumā. Tiago, kā jau šķita pirmajā dienā, izrādījās ļoti lādzīgs cilvēks – stāstīja daudz interesanta par salām, saviem nākotnes plāniem un solījās iegriezties pie mums ciemos Rīgā, ja beidzot savāksies un īstenos vienu no saviem ceļošanas sapņiem – braucienu uz Maskavu.

Starp citu, cik zinām, uz Hortas salīdzinoši nesen kādu laiku ir dzīvojis latvietis, kas nodarbojās ar jahtu remontēšanu. Par viņa ikdienu un piedzīvojumiem var lasīt draugiem.lv – skat. Gunārs Shtrauss ceļojuma aprakstus – tur diezgan daudz par dzīvi Faial, kāpienu Piko kalnā un tradicionālajām laivu sacensībām.

Izbrauciens pie vaļiem

Vienā no dienām devāmies izbraucienā ar laivu skatīt vaļus brīvā dabā. Brauciens aizņēma aptuveni 3-4h. Īsumā – redzējām kašalotu, kā arī delfīnus. Apbrīnojami, cik kašalots ir liels – ir dīvaini atrasties tuvumā tādam milzenim. Protams, žēļ, ka redzamību ierobežo fakts, ka valis ir zem ūdens :D un nelēkā virs ūdens kā pa Discovery, bet jebkurā gadījumā pasākums ir interesants.

Ieteikums, ja vēlaties doties vaļu un delfīnu medībās, tad ir vērts paņemt lielāku kuteri, kuru tik ļoti nekrata lielajos okeāna viļņos + ja zināt, ka Jums ir jūras slimība, tad jau laicīgi lietot medikamentus, jo šūpo diezgan pamatīgi. Mums uz laivas viss bija ok, bet, palasot ceļojuma aprakstus, var atrast gadījumus, kad cilvēkiem kļūst pavisam slikti. Mūsu gadījumā arī bija mēreni pavēsi – tomēr okeāna vidus, ārā kādi +16 un stiprs ziemeļu vējš. Ja gadījumā izvēlas mazāku laivu, tad arī ūdens, kas šļakstās iekšā laivā. Cenu starpības faktiski nav, tādēļ prātīgāk izvelēties lielo laivu – piemēram, tajā pašā Peter Cafe var pieteikt labu divstāvīgu kuteri (kuru gan darbinieki nevarēja iedarbināt kādu pusstundu, bet tā jau tehniska nianse

. Un jā, brauciena laikā ar staigāšanu pa klāju nevajadzētu aizrauties (ja vien rokas nav spēcīgas kā mērkaķim

, laivu tā mētā, ka nogāzties no kājām ir elementāri, ko pierādīja mūsu ceļabiedri – vāciešu pensionāri. :D

Rezumējot: no Faial salas nezin kāpēc ļoti žēl bija doties prom – iespējams tādēļ, ka nāca virsū apziņa, ka atvaļinājums iet uz beigām. Pēdējās dienas rītā Tiago mūs 7.00 no rīta aizveda uz ostu, kur iepriekšējā dienā bijām iegādājušies biļeti uz Piko. Jā, stāsts vēl ar to nebeidzas – vēl pavadījām dienu Piko salā, no kurienes vakarpusē uzsākām savu ceļojumu atpakaļ uz LV. Bet par to noslēdzošajā bloga daļā.

12.attēls. Horta no augšas

Faial apmeklējumam optimālais ilgums varētu būt 3-4 dienas. 1 dienu ir vērts veltīt salas apceļošanai ar automobili, bet pārējās pavadīt Hortā vai tās tuvumā. Ilgāk visticamāk uz salas nebūtu ko darīt. Atbildot uz iepriekšējā blogā uzdoto jautājumu – vai Faial tiešam ir zilā sala? Atbilde būs jā, jo pirmā lieta, kas nāk prāta no Faial ir zilā krāsa. Sala ir maza, tādēļ faktiski no katra tās punkta ir redzams okeāns. Nav neviena brīža, kad neredzi šo zilo krāsu pie horizonta. :)

Faial vizītkarte noteikti ir skats uz Piko kalnu – skats ir ļoti skaists. + Vulkāniskie krāteri, kas šeit ir ļoti pieejami pastaigām un skaisti.

Noslēdzošajā ceļojuma apraksta daļā - īsumā par to, kā mums gāja Piko salā, vulkānisko alu apmeklējumu, ceļojumu atpakaļ mājup un kopējās pārdomas par ceļojumu, Azoru salām + praktiski padomi iespējamajiem ceļotājiem uz Azoru salām.

(spied uz saites)

Vairāk bildes no Faial šeit un manā Facebook profilā.

Piko sala – lavas alas, vīna muzejs un atvadas no Azoru salām, 4.daļa

1.attēls. Baznīca Madalēnā ar Piko kalnu paslēpušos fonā

Pēdējā pilnvērtīgajā dienā devāmies uz Hortas ostu, no kurienes ar prāmi braucām pāri šaurumam, kas atdala, Piko no Faial. Brauciens ir īss, aptuveni 20 minūtes un maksāja nieka 3 eiro. Cilvēku salīdzinoši daudz – daudzi dzīvo vienā salā, bet strādā otrā. Ierodoties Piko pirmā lieta, ko vajadzēja atrisināt, bija atrast mantu glabātuvi (mēs devāmies ceļā uzreiz ar visām somām, jo atpakaļ ceļu uz LV uzsākam tieši šīs dienas vakarā jau no Piko lidostas). Ostā tādas nebija - darbinieki piedāvāja somas atstāt vienkārši uzgaidāmās zāles vidū. Bijām lasījuši, ka zog te ļoti maz, bet nu tik traki paļauties uz to nebijām gatavi. Paveicās, ka Madalēnas (Piko lielākā pilsēta) tūrisma biroja darbiniece bija tik laipna un uzņēmās pasargāt mūsu somas pie sevis. Pēc īsām brokastīm kafejnīcā, kas atrodas pašā Madalēnas centrā – pie baznīcas, devāmies uz vienu no apskates objektiem – vīna muzeju.

Vīna muzejs

Aptuveni pēc 20 minūšu gājiena sasniedzām vīna muzeju, kur ieeja maksāja, šķiet 2 eiro. Pats muzejs gan nav nekas īpašs – faktiski vairāk izglītojoši materiāli par to kā top vīns + dažādas vīna pagatavošanas iekārtas. Interesantākais fakts ir tajā apstāklī, ka laikā, kad cilvēki sāka apdzīvot Piko salu, tā bija absolūtu neauglīga – akmeņaina, vulkāniska un sausa zeme, kurā nekas neauga. Tomēr cilvēks ir izdomas pilns – no vulkāniskajiem akmeņiem sāka būvēt mazas aptuveni 80cm augstas sētiņas/iežogus, kuros audzēja vīģes un vīnogas. Melnie akmeņi saulē sakarst, kas ļauj vīnogulājiem augt mazajos kvadrantos, ko norobežo šo te akmeņu krāvumu sienas (2. un 3. attēlā var redzēt šos te žogus).

2.attēls. Atpūtas namiņš vīna muzejā

Lavas alas un vīna lauki

3.attēls. Tipisks skats uz vīna laukiem Piko

Pēc vīna muzeja apmeklējuma devāmies atpakaļ uz pilsētas centru, tad pastaigājām pa Madalēnu, paskatījām kā dzīvo vietējie. Redzējām, kā daži vietējie pie jūras akmeņu krāvumos un klintīs lasa Lapas. Tad apmeklējām vietējo zivju restorānu okeāna krastā ar skatu uz Hortu (kur pat varēja saskatīt Tiago māju – rakstījām īsziņu Tiago, ka skaists skats uz Faial, bet viņš atbildēja, ka tas ir labākais, kas ir Piko salā – skaists skats uz Faial J). Polundrs beidzot dabūja savu Polvo – astoņkāji. Pēc tā Polundrs izskatījās ļoti apmierināts J Pēc restorāna devāmies mūsu pēdējā mazajā piedzīvojumā uz lavas izgrauztajām alām, kas ir garākās Portugālē. Madalēnas centrā atradām taksi un devāmies uz alām (Gruta das Torres). Pa ceļam taksists izstāstīja, ka viņš patiesībā dzīvo Kanādā, bet pa vasaru dodas piestrādāt šeit, jo tā ir viņa mājas zeme. Sarunājām, ka pēc alu apmeklējuma viņš mūs aizvedīs arī uz lidostu (šāda braukāšana bija lētāka, nekā īrēt auto uz vienu dienu). Pa ceļam apskatījām Piko laukus, kas pilni ar jau pieminētajām vīnogu plantācijām. Minēto akmens sienu dēļ skats ļoti skaists un nepierasts.

4.attēls. Polundrs dodas iekarot alas

Alu apmeklējums maksāja šķiet 7 eiro par personu. Grupu ar tūristiem ļoti atraktīvs Pedro noveda lejā lavas izskalotajās alās, kas veidojās, kad Piko kalns vēl bija aktīvs. Pedro ļoti profesionāli izklāstīja visu par to, kā alas veidojušās, kādas atšķirības dažādiem iežiem utml. Interesantā lieta bija tad, kad viņš palūdza visiem izslēgt savus kabatas lukturīšus. Tā bija absolūtā tumsa – tik dziļi zem zems gaismas daudzums ir absolūti nulle – ļoti dīvaina sajūta – acis vaļā, bet redzamība nulle, pat ne toņu nokrāsas.

Pēc alu apmeklējuma diemžēl bija jākāpj taksī un jādodas uz lidostu, lai teiktu ardievas Azoru salām – varētu teikt, ka šajā mirklī mēs sapratām, ka mūsu ceļojums beidzās. Kļuva mazliet skumji, jo Azoru salas tiešām mums ļoti, ļoti iepatikās un jutāmies jau kā mājās. Izkāpjot no takša vēl nedaudz pastaigājām pa lidostas teritoriju – uzmetām pēdējo skatu katrai no trim salām –Faial, Pico un Sao Jorge. Tas, ka uz Sao Jorge nebijām, varbūt ir simboliski – uz atgriešanos. Jau pa gabalu var redzēt, ka sala ir pilnīgi savādāka no skatu viedokļa nekā tās trīs, kuras mēs apmeklējām. Pēdējais skatiens uz fantastisko dabu, un sākās mūsu ceļojums atpakaļ uz Eiropas pretējo stūri.

Vairāk bildes no Piko šeit un manā Facebook profilā.

Atpakaļceļš

Atpakaļceļš bija visai nogurdinošs, bet to jau mēs zinājām, ka tā būs. Pirmā interesantā lieta bija Piko lidosta – šķiet otra mazākā lidosta aiz Liepājas lidostas, kādā es jebkad esmu bijis... ieteicams neiet cauri drošības pārbaudēm tieši līdz sākas iekāpšana Jūsu reisā, jo aiz drošības pārbaudēm...nav nekā. T.i. 4 sienas un viss – ne veikalu, ne kafejnīcu, ne vietas, kur nopirkt avīzi, ne ūdeni. Ja gadījumā Jūsu lidmašīna kavēsies, būsiet iestrēdzis. Pēc stundas lidojuma piezemējāmies Pontā, kur pēc divām stundām bija jābūt lidojumam uz Lisabonu. Diemžēl tas vairākas reizes atcēlās, kā rezultātā pavadījām gandrīz 5h Pontas lidostas „milzīgajā” tranzīta zonā, pareizāk vienīgajā tās kafejnīcā, kur laikam, turpinot degustēt portvīnus, izveidojām 30% no dienas apgrozījuma.

Nekas, varējām lēnā garā izvēlēties, kuras Quijadas pirkt un vest uz Rīgu. Aizkavētā reisa dēļ Lisabonā ieradāmies vien plkst. 02:00 naktī. Priekšā vēl bija cīņa ar vietējiem lidostas taksistiem, kas ir izslavēti kā rupjākie un krāpjošākie Eiropā. Mūsu viesnīca bija 4-5 minūšu brauciena attālumā no lidostas, bet skaidrs bija tas, ka lēti tas nebūs, jo taksisti, nostāvot garajā takšu rindā, grib dabūt „lielo zivi”. Uzreiz pirms brauciena vienojāmies par maksimālo summu, kas varētu būt. Protams, 15 eiro bija 2x vairāk nekā rādīja skaitītājs, bet bijām tik noguruši, ka gribējās ātrāk gulēt. Gulēt aizgājām vien ap plkst. 04:00, bet nākamajā rītā jau bija jāturpina ceļš mājup. Pēdējā dienā pa 8 eiro aizbraucām uz lidostu J, nopirkām portvīnu, ko paņemt uz Rīgu, un devāmies uz Kopenhāgenu, kur man personīgi gaidīja pēdējais ceļojuma highlight – Starbucks caramel macchiato. J Tas pats, ko malkoju savā trakajā ceļojumā no Vašingtonas. Kopenhāgenā vēl nopirkām Dāņu Salami un jau pēc 4h taisījām vaļā mūsu dzīvokļa durvis Rīgā, lai skatīties, kurš no istabas augiem ir izdzīvojis mūsu prombūtni (Paldies L.K un V.N. par dzīvokļa pieskatīšanu!).

Pārdomas par Azoru salām + ieteikumi potenciālajiem ceļotājiem

· Katra no Azoru salām ir pilnīgi savādāka – trijās, ko paspējām apmeklēt mēs (Sao Miguel, Pico un Faial) atšķīrās gan tradicionālie ēdieni, gan dabas skati, gan tradīcijas, gan cilvēki. Tas padara ceļojumu uz Azoru salām īpaši interesantu – ir iespēja daudzveidot savu pieredzi viena ceļojuma ietvaros.

· Fotografēšana. Mazliet ieberzos ar objektīva izvēli. Savos iepriekšējos blogos jau rakstīju, ka nesen iegādājos jaunu fotoaparātu – Nikon D5100. Izvēlējos ceļojumā ņemt vienu objektīvu (rokas bagāžas svara ierobežojumu dēļ). Izvēle krita uz 35mm fiksēto objektīvu. Kopumā jau bija ok, bet ņemot vērā, ka galvenie kadri tomēr ir dabas skati, būtu jāapdomā par full-frame kameru vai vismaz Fisheye objektīvu. Ņemot vēra, cik daudz riņķī ir ūdens, dažādu atspīdumu utt., ļoti noder ND filtri. + Ja dodaties vaļu „medībās” vai vienkārši tāpat kāpelējat kalnos, tad būtu vēlams, ka fotoaparāts ir pasargāts no atmosfēras iedarbības, t.i. – lietus. Ņemot vērā klimatiskos apstākļus, pietiekami bieži var nākties bildēt liela mitruma apstākļos miglā vai mākoņos.

· Laika apstākļi un līdz ar to – drēbju izvēle. Jebkurā ceļojumu aprakstā vai blogā izlasīsiet – laika apstākļi Azoru salās ir neprognozējami. Un tas tiešām tā ir. Tas, ka šobrīd spīd saule, nenozīmē, ka pēc 3 minūtēm nebūs ūdens šalts un vēl pēc 3 minūtēm atkal saule. Maija beigās, kad mēs devāmies ceļojumā ārā konstanti bija +17-22°C. Patīkams laiks pastaigām, kāpelēšanai pa kalniem utml. Mākoņi šeit pārsvarā ir diezgan zemu, tādēļ, tiklīdz sākat uzņemt augstumu, kāpjot vai braucot kalnos, tā uzreiz jūtat mākoņus (kas arī ir interesanta pieredze tiem, kas nekad nav bijuši mākonī „iekšā”). Ceļojumā uz Azoru salām noteikti būtu vērts paņemt ūdeni un vēju necaurlaidīgu vējjaku – tā ir lieta, kas noteikti noderēs. Ja vēlaties kāpelēt pa kalniem, tad būtu vēlami arī hiking tipa apavi. Kalnu segumi atšķiras – vietām zāle, vietām superslideni dubļi, bet vēl vietām ļoti abrazīvs vulkāniskais iezis.

· Cilvēki, valodas zināšanas. Cilvēki Azoru salās ir ļoti, ļoti pozitīvi noskaņoti pret tūristiem. Tas laikam saistīts ar to, ka cilvēki vēl īsti nav iepazinuši tūrisma negatīvās puses – trokšņainus, nekārtīgus tūristus, kas ārzemēs „izlādējas”. Vidējais tūrists Azoru salās ir no Skandināvijas, Vācijas vai ASV, dzīves otrajā pusē. 90% sastapto Azoru iedzīvotāju brīvi runā angļu (amerikāņu) valodā. Tas galvenokārt saistīts ar Azoru salu vēsturisko ciešo sasaisti ar ASV un Kanādu, uz kurieni pēc zemestrīcēm un vulkāna izvirdumiem 20.gs. vidū ļoti būtiska daļa Azoru iedzīvotāju emigrēja. Daudzi šobrīd ir atpakaļ, kas būtiski pacēla angļu valodas zināšanu līmeni. Kopumā, kā jau teicu – cilvēki ir super-draudzīgi, izpalīdzīgi. Tev pat nav jāprasa palīdzība – tiklīdz viņi redz, ka tev tā vajadzīga, paši piedāvās. Nav neviena slikta vārda par vietējiem. Ļoti ceru, ka pakāpeniski augošā tūrisma industrija šo nesabojās. Tourist trap (tūristu lamatas) vietu faktiski vēl nav – ir šādas tādas iezīmes Ponta Delgada, bet salīdzinājumā, piemēram, ar to pašu Porto, tur vēl tūristu uzmešana ir tikai aroda sākumstadijā. J

· Ceļojuma izmaksas. Jāatzīst, Azoru salas nav tas lētākais prieks Latvijas iedzīvotājiem – lielu daļu no budžeta paņem lidojums līdz un atpakaļ no galamērķa. Protams, var izkombinēties līdz lētām lidojumu biļetēm kā to šoreiz izdarījām mēs, bet beigās rodas jautājums – vai nav vērts tomēr nedaudz pārmaksāt un lidot mierīgāk. Atgriežoties no ceļojuma bijām fiziski nedaudz paguruši, jo tomēr 4 lidojumi pēdējās diennakts laikā bija par daudz. Tik intensīvu lidināšanos nākotnē vairs neplānosim. Kopējās lidojumu izmaksas mūsu gadījumā šķiet bija aptuveni 800 Ls uz diviem par visiem 8 lidojumiem, t.sk. divi lidojumi starp salām. Skatos, ka šobrīd Impro (pirms-krīzes periodā LV tūroperatori piedāvāja ceļojumus uz Azorām, tagad tikai pakāpeniski atsāk) piedāvā ceļojumu uz Azoru salām par 1450Ls + ēšana, muzeju biļetes u.c. izdevumi. Nav tas sliktākais piedāvājums, bet mūsu kopējais ceļojuma budžets bija aptuveni 2 tūkst. Ls uz abiem ieskaitot pilnīgi visu – dzīvesvietas, lidojumus, automobiļu īri, ēšanu, izklaides, muzejus, ekskursijas utt. Turklāt mūsu gadījumā ceļojums bija 15 dienas, Impro – 11 dienas. Ko ar to gribu teikt? Ja ir iespēja – plānojiet paši – saplānosiet interesantāk, personiskāk un arī ietaupīsiet līdzekļus. Protams, plānošana tas ir laiks un zināšanas. Pārējais viss atkarīgs no Jūsu rocības un prioritātēm. Cenas?

o Pārtikai aptuveni tādas pašas kā LV, iespējams pat nedaudz zemākas. Dārzeņi, augļi un gaļas izstrādājumi, kas ir vietējas izcelsmes, šķiet ir lētāki nekā LV.

o Viesnīcas? Īsti nezinu – mēs palikām tikai ciemos pie vietējiem, izmantojot www.AirBnB.com. Tas ļauj labāk iepazīt vietējo kultūru un ir arī lētāk. Cenas aptuveni 30-40 eiro par nakti, kas ir dārgāk nekā, piemēram, var atrast Sicīlijā vai Porto, bet noteikti labi pameklējot var atrast arī lētākus piedāvājumus.

o Muzejos, botāniskajos dārzos un citos apskates objektos gadās, ka jāmaksā ieejas maksas, tomēr tās nav augstas – 2-3 eiro. (Ah, jā – viens svarīgs fakts - valūta ir Eiro, tā tomēr ir Portugāle

)

o Restorāni. Cenas aptuveni tādas pašas kā Eiropā. 2-5 eiro par zupu, 7-16 eiro par otro ēdienu. Vietējās Lapas – 7-12 eiro, vīna glāze ap 3 eiro, pudele ap 12-14 eiro. Vietējais (Portugāles) vīns veikalos – sākot ar 3 eiro līdz debesīm, bet normāls vidējas klases vīns ap 5-7 eiro. Attiecībā uz restorāniem sakāms viens – nebaidieties eksperimentēt – Azoru salās vairāk nekā jebkur citur kliedzošs ir fakts, ka nepastāv absolūti nekādas sakarības starp restorāna interjeru, cenu, un ēdiena kvalitāti. Ēdienu lielisku var dabūt arī ne pārāk izsmalcināta izskata ieskrietuvē, un otrādi. Vēl viena piezīme par ēdienu: vēsturisku iemeslu dēļ Azoru ēdieniem piemīt viens trūkums – tie diezgan bieži ir pārsālīti (mūsu izpratnē), tādēļ palūdziet, lai pieliek mazāk sāli. Un otra lieta – vidēji cepts viņu izpratnē – tas ir diezgan labi cepts mūsu izpratnē. Ja vēlaties vidēji ceptu liellopa steiku vai tunci, tad prasiet jēlu! J Un liellopu steiku pagaršojiet – te apstākļi liellopiem kā Jaunzēlandē, attiecīgi steiks te ir lielisks!

Apsveicu, ja esat izlasījuši šo aprakstu no sākuma līdz galam – nedomāju, ka daudzi to iespēs! J Ceru, ka kādam šis visnotaļ garais apraksts noderēs, un ka kāds no Latvijas saņemsies un apmeklēs Azoru salas – ticiet man, ir tā vērts. Labāk pakrāt nedaudz ilgāk naudiņu un uztaisīt ceļojumu, kas potenciāli varētu būt, kā amerikāņi saka Journey of a Lifetime. Ja ir kādi jautājumi šī ceļojuma sakarā – droši vērsieties pie manis komentāru sadaļā vai e-pastā:Igors [dot] Kasjanovs [at] gmail [dot] com

5.attēls. Skats no Tiago mājas, pēdējās ceļojumu dienas rītā

Paldies, ka lasījāt manu ceļojuma aprakstu! Ceru, ka tas sniegs iedvesmu un palīdzību potenciālā ceļojumu uz Azoru salām plānošanu. Ja gadījumā ir kādi jautājumi par Azoru salām, tad droši rakstiet - Igors [dot] Kasjanovs [at] gmail [dot] com.

P.s. Ja ceļojuma apraksts patika un nav slinkums, nobalsojiet lūdzu (atzīmējot "man patīk") par šo ceļojumu aprakstu National Geographic konkursā: http://www.draugiem.lv/blogs/?p=101830

Ievietots: Pr, 01/07/2013 - 21:54

butcher99

Nav tiešsaistē

Kopš: 01/07/2013

Ziņas: 53

Manīts: pirms 2 gadi

Kur: Rīga

Sorry, ja kādam nav draugiem.lv konta - tad var lasīt arī www.miesnieks.com - bet tur apraksts mazliet izsvaidītākā formā - 4.daļās.

Turklāt draugiem.lv jau attēlu galerija pievienota.

Ekonomists pēc profesijas, ceļotājs pēc aicinājuma.
Par maniem ceļojumiem: http://www.miesnieks.com/p/celojumi_22.html

Ievietots: Pr, 01/07/2013 - 22:36

Juris

Kopš: 29/10/2008

Ziņas: 20445

Manīts: pirms 23 ned

Kur: RIX

Paldies.

Bet gribu jautāt pārējiem, ko viņi saka par šādu pieeju ielikt vienkārši saiti uz kaut kur citur publicētu aprakstu. Vai no tā ir jēga? It kā jau šī ir sadaļa ceļojumu apraksitem, ne saitēm uz aprakstiem.

Ievietots: Pr, 01/07/2013 - 22:40

ievisija

Kopš: 10/03/2013

Ziņas: 872

Manīts: pirms 5 ned

Es personīgi saiti bez plašāka apraksta šeit pat vaļā nemaz nevēršu, vēl jo vairāk, ja draugos vēl jālogojas iekšā. Variet to saukt par slinkumu, bet, manuprāt, kaut kādai cieņai pret lasītāju arī jābūt, jo pretējā gadījumā visu saturu var veidot tikai no linkiem uz ārējiem resursiem.

2022: RIX, MLA, VNO, FRA, LAX, CDG, HEL, JFK, LAS, DFW, PRG, VIE, MAD, BER
http://my.flightmemory.com/ievisija

Ievietots: Pr, 01/07/2013 - 22:44

Buicis

Ziņas: 5524

Manīts: pirms 2 st

Kur: RIX.

Domāju ka smuki nav. Ja nav spējīgs kaut iekopēt aprakstu šeit, tad neko.

Es domāju ka šeit nu nav vieta kur bez maksas reklamēt savus blogus. Ir daži izņēmumi, kur mēs varam rast informāciju citos forumos. Laikam bija melnais.com vai kas tā. Bet savus blogus reklamēt nav pareizā nostādne. Jo jau tā info ir daudz pēdējā laikā.

P.S. Man ir tikai viena monēta no Azoru salām

2024: RIX, FRA, BER.
http://my.flightmemory.com/buicis

Ievietots: Ot, 02/07/2013 - 00:39

Kartagietis

Kopš: 04/02/2011

Ziņas: 320

Manīts: pirms 10 ned

Paldies! Ļoti interesants apraksts un smukas bildes. Spriežot pēc dzirdētā, Azoru salas noteikti ir tā vērts, lai turp kādreiz aizkļūtu. Par to linka ievietošanu - laikam jau copy+paste uz ceļakāju tomēr nebūtu skādējis.

Ievietots: Ot, 02/07/2013 - 00:54

SuperVineta

Ziņas: 557

Manīts: pirms 3 gadi

Kur: Catalunya

Ienācu, atvēru saiti un izlasīju, jo tieši Azoru salas bija viens no maniem fantastiskākajiem ceļojumiem.

Jāsaka, ka atskaites šajā sadaļā neesmu lasījusi, lasītu tikai tad, ja dotos konkrētā virzienā. Nezin kāpēc man liekas grūti lasīt tekstu, kas ir kā viens milzīgs monotons komentārs. Turklāt aizņem tikai pusi no ekrāna.

Man nav iebildumu lasīt atskaites kaut kur citur - ar nosacījumu, ja tās ir paša autora uzrakstītas, gaumīgi noformētas + papildināts ar labu fotomateriālu.

Komentārs tiek sagatavots elektroniski un tas ir derīgs bez paraksta.

Ievietots: Ot, 02/07/2013 - 07:06

zaksis

Kopš: 09/02/2011

Ziņas: 6146

Manīts: pirms 26 ned

Man arī liekas, ka labāk šo aprakstu ''likt'' Ceļakājā

Ir jau ļoti daudzi/izsmeļoši aprakti bijuši.

Ievietots: Ot, 02/07/2013 - 07:17

Sorry, labojos - ievietoju kopēto versiju (formatējums gan nedaudz pajuka, acīmredzot mazliet html atšķirības).

Ievietots: Ot, 02/07/2013 - 07:41

Nu jau ir OK

Tā ātri lasīju starp rindiņām.

Galvenais jautājums izmaksas???

Ievietots: Ot, 02/07/2013 - 08:45

#10

iglici

Kopš: 25/04/2013

Ziņas: 647

Manīts: pirms 6 d

Pirms mēneša lasīju autora aprakstu par Madeiru! Iedvesmojos un rīt jau lidoju ar ģimeni uz turieni! )))) Noteikti aizbraukšu arī uz azoru salām!

Ievietots: Ot, 02/07/2013 - 09:23

#11

Ceļojuma kopējās izmaksas uz diviem: ~2200 Ls, kas sevī iekļauj visu - lidojumu izmaksas, dzīvesvietas, ēšanu, auto īri+benzīnu, izklaides (vaļu skatīšanās, muzeji) utt.

No taupīšanas viedokļa - var droši ietaupīt savus 300 Ls, ko iztērējām restorānos - gribējām izgaršot vietējo virtuvi, bet ja budžets spiež, tad var mierīgi ēst, gatavojot pašiem.

Ievietots: Ot, 02/07/2013 - 09:56

#12

shustrik

Kopš: 02/04/2012

Ziņas: 2499

Manīts: pirms 12 ned

Kur: SEA

Piekrītu Li Mei par to, ka foruma formāts vai tas, kā tajā formātā raksta lietotāji, kaut kādu iemeslu dēļ nav ērts garu aprakstu lasīšanai. Man grūti pateikt, vai tas ir fonts, vai izvietojums, vai postu nesadalīšana kaut kādās sadaļās, vai arī bilžu trūkums tādos ierakstos, bet ceļakājā tik garus rakstus praktiski nelasu, ja vien galamērķis nav man baigi aktuāls.

Ievietots: Ot, 02/07/2013 - 14:17

#13

Par garo tekstu runājot- jā, varbūt ikdienā starp daudziem citiem lasāmgabaliem konkrētu garu gabalu nelasīšu, tomēr jāņem vērā, ka ieraksti forumā taču saglabājas ilgi, un varbūt tad, kad kādreiz būs aktuāli braukt tieši uz kādu vietu, par kuru ir bijis garš apraksts, tad arī to izlasīšu un būšu ļoti priecīga. Savukārt linki uz ārējiem resursiem pēc vairākiem gadiem vairs var nebūt aktuāli/strādājoši un no tiem tad nebūs nekāda jēga.

Ievietots: Ot, 02/07/2013 - 14:46

#14

Jā, šis ir arguments. Linki tiešām nav stabila padarīšana. No otras puses - šī foruma uzturētājiem apraksti ar daudz attēliem varētu nozīmēt lielākus uzturēšanas izdevumus, bet kamēr nesūdzas, tikmēr ir jau labi.

Ievietots: Ot, 02/07/2013 - 14:52

#15

Lī

Kopš: 15/10/2010

Ziņas: 301

Manīts: pirms 9 ned

Apraksti ir forši, es vienmēr uzsērčoju, vai nav kkas par vietu, kur braucu. Tikai blogu reklāmas gan liekas pilnīgi neforši!

Ievietots: Ot, 02/07/2013 - 16:32

#16

Ilmis

Kopš: 08/02/2011

Ziņas: 445

Manīts: pirms 11 st

Kā viens no garo, monotono aprakstu rakstītājiem gribēju pakomentēt. Jā, piekrītu, varbūt garie apraksti nav ērti lietojami un pārskatāmi, taču es nepretendēju, lai te visi viņus lasītu. Vienkārši kad pats meklēju informāciju par vietām, ko apskatīt, es ielieku Ceļakājas meklētājā kādas konkrētas vietas un ātri varu dabūt ārā daudz interesantas lietas par interesējošām vietām. Tad šādi apraksti lieti noder palasīt. Protams, var arī googlēt pa internetu, bet tur ir daudz liekas un nevajadzīgas informācijas, kā arī bieži vien "citu mentalitāšu" apraksti par vietām, kas mūsu mentalitātei varbūt neliekas nekas īpašs. Skaidrs, ka šeit ir grūtības ievietot kādu bildīti, bet vienalga, esmu priecīgs, ja šeit parādās vairāk informācijas par dažādām vietām un tādējādi man ietaupās laiks sērfojot citur internetā.

Ievietots: Ot, 02/07/2013 - 19:57

#17

Apraksti forši, domāju, ka vienmēr kāds var smelties idejas/padomus.

Ps. Pats sapratu, ka uz Venecuēlu labāk nē

Ievietots: Ot, 02/07/2013 - 21:47

#18

laukjis

Kopš: 08/01/2009

Ziņas: 851

Manīts: pirms 1 st

shustrik rakstīja:

........foruma formāts vai tas, kā tajā formātā raksta lietotāji, kaut kādu iemeslu dēļ nav ērts garu aprakstu lasīšanai....... ceļakājā tik garus rakstus praktiski nelasu..........

man gan domāt, ka raksta garums vai platums ir 100% AUTORA ziņā, galvenais, ka atbilst "ceļojuma apraksta" formātam un protams lasīt to vai nē, vai arī lasīt to caur rindiņām ir katra lasītāja ziņā...

Ievietots: Ot, 02/07/2013 - 22:07

#19

007edgars

Kopš: 21/11/2010

Ziņas: 990

Manīts: pirms 4 st

Labs apraksts, patika arī lasot starp rindiņām....

Pēc šī apraksta izlasīšanas noteikti vēlos aizbraukt uz Azoru salām

Ievietots: Tr, 03/07/2013 - 10:27

#20

laukjis rakstīja:

Noteikti. Es tik gribēju uzsvert, ka citās vietās (piemēram, blogos) es labprāt lasu ceļojumu aprakstus, bet ceļakājā tas man ir neērti. Tāpēc man liekas lieliski, ka cilvēks ieliek saiti uz normāli noformatētu blogu, nevis raksta iekšā vienu neformatētu teksta blāķi.

Ievietots: Tr, 03/07/2013 - 11:40

#21

Māris

Kopš: 08/04/2009

Ziņas: 4112

Manīts: pirms 5 st

Jā, godīgi sakot, man arī tādi principiāli iebildumi pret saiti uz blogu ar ceļojuma aprakstu (īpaši, ja tas manās acīs ir vērtīgs apraksts) nav. Protams, ekskluzīviem ceļakājas aprakstiem arī nav ne vainas, bet man kā parastam lasītājam, nevis ceļakājas īpašniekam, laikam ir vienalga, vai es to aprakstu izlasu šeit vai citur.

Ievietots: Tr, 03/07/2013 - 12:09

#22

Paldies par atbalstu pēdējiem komentētājiem. Man arī šķistu, ka labi blogs ir labs, tajā vidē, kur tas ir rakstīts, formatēts utt.

Bet pats galvenais tomēr ir - lai informācija nonāk līdz lasītājiem. Man absolūti nav svarīgi - vai blogs tiek lasīts draugiem.lv, miesnieks.com, vai celakara.lv - galvenais, lai cilvēki uzzina par manu pieredzi šajā ceļojumā. Šajā gadījumā gribas arī paplašināt latviešu zināšanas par Azoru salām, jo tās šķiet nepelnīti aizmirstas mūsu potenciālo ceļamērķu sarakstos.

Vēlreiz paldies lasītajiem!

Ievietots: Tr, 03/07/2013 - 22:56

#23

Nu jau ir labāk butcher99. Bet nu vienalga man šermuļus uzdzen visi virsraksti kas ietver "Aizmirstais, Neskartais, Pamestais un vēl visādi citādi nosauktās pasaules daļas". Azoru salas man ir interesants galamēŗkis. Un ja kādu dienu izdomāšu tur lidot, tad noteikti izlasīšu ko raxti.

Vēl gribētu piebilst ka šobrīd no Lisabonas ir lidojumi uz Azoru salām pa 85EUR. LIS-HOR-LIS 6-13.12. + RIX-LIS ap 150LVL. Sanāktu labi.

Ievietots: Ot, 09/07/2013 - 21:03

#24

zince

Kopš: 07/12/2008

Ziņas: 56

Manīts: pirms 1 ned

Man ljoti patika apraksts un nav nekaadu iebildumu pret linkiem.

Paldies!

Ievietots: Tr, 10/07/2013 - 09:48

#25

Andris13

Kopš: 09/07/2013

Ziņas: 42

Manīts: pirms 41 ned

Loti labs apraksts, paldies!

Kā ir ar makšķerēšanu Azoru salās?

Ievietots: Tr, 10/07/2013 - 12:41

#26

Andris13 rakstīja:

Paldies! Neesmu liels makšķernieks, tāpēc grūti spriest. Neredzēju nevienu, kas mauktu no krasta, un arī upju īsti šķiet salās nopietnu nav. Piekrastes zonā pārsvarā vietēji nodarbojas ar dažādu molusku lasīšanu un vēžveidīgo/krabjveidīgo tvarstīšanu. Bet jūrā viņi, protams, iet un ķer. Cik saprotu no lasīta un redzētā, tad zivju daudzveidība ir ļoti liela, kā jau okeānā, turklāt golfa straumes tuvumā.

No ģeogrāfiskā viedokļa vislabāk esot makšķerēt jūras šaurumā starp Piko, Faial un Sao Jorge salām - tur esot daudzi migrācijas ceļi. Tieši tādēļ šajās salās ir ļoti attīstīts makšķernieku tūrisms. Redzēju daudz piedāvājumus par makšķerēšanu no kuteriem. Tās atsauksmes, ko lasīju par makšķerēšānu ir bijušas ļoti pozitīvas, bet diemžēl ar savu pieredzi nevarēšu padalīties. Šķiet, ja ir interese, tad vērts uzmeklēt vīrieti no LV, kas agrāk dzīvoja Faial salā - viņš varētu zināt. (draugiem.lv ceļojumu sadaļā ieraksti meklētājā vārdu "Faial."

Ievietots: Tr, 10/07/2013 - 12:42

#27

zince rakstīja:

Paldies par atzinību!

Ievietots: Tr, 10/07/2013 - 14:41

#28

Ica mica

Kopš: 02/01/2011

Ziņas: 214

Kur: Riga

Lielisks apraksts un uzrunajosas bildes !

Ievietots: Tr, 10/07/2013 - 15:19

#29

Debesmanna

Kopš: 25/12/2009

Ziņas: 376

Manīts: pirms 3 d

Paldies par plašo un noderīgo aprakstu! Ir viela pārdomām un sliecos uz šo salu pievienošanu saviem nākotnes galamērķiem.

Ievietots: Tr, 10/07/2013 - 16:20

#30

orsons21

Kopš: 04/01/2009

Ziņas: 14785

Manīts: pirms 3 st

Kur:

Juri, šo varbūt vajadzētu rakstīt sadaļā ''Par Ceļakāja.lv'', bet šajā tēmā tas ir uzskatāmi redzams - man nav iebildumu pret gariem ''palagiem'', tomēr šajā gadījumā ir grūti atgriezties uz lapas augšu lai tiktu pie saitēm "Forumi'', ''Rīki'', ''Meklēt''. Varbūt ir iespējams tās dublēt lapas apakšā?

Lietotāja pieslēgums

Pasūti savu ceļakājas bagāžas karti >>