Pateicoties jaukajai FTB un Turkish "akcijai", pagājušā gada septembrī abi ar vīru piepildījām sen lolotu sapni par ASV rietumkrasta dabas parku apskati. Ierobežotā laika dēļ gan neizdevās iekļaut maršrutā visus objektus, ko gribējām, bet nelielam ieskatam bija pietiekami, un, protams, braucām prom ar domu, ka te noteikti vēl jāatgriežas.  

Ceļojuma sākumā nedaudz paviesojāmies pie radiem Filadelfijā un devāmies apskatīt Niagāras ūdenskritumu no Kanādas puses. Pēc tam lidojām no Ņujorkas uz Losandželosu.

Pēc nolaišanās Los Angeles lidostā sagaidījām Dollar autobusu, kas mūs aizvizināja līdz auto nomai. Jau iepriekš bijām norezervējuši nelielu džipu - Ford Escape. Par laimi, ilgi nebija jāgaida un drīz vien tikām apkalpoti (pavasara braucienā Miami lidostā uz Alamo mašīnu rindā gaidījām kādu pusotru stundu). Tā kā rūpīgi biju iepazinusies ar autonomas noteikumiem, zināju, ka mašīna tiks iedota ar pilnu bāku (par ko, protams, tiek iekasēta attiecīga summiņa), un tā jāatgriež ar pēc iespējas tukšāku bāku. Vairumā autonomu no šāda pakalpojuma nevarēja izvairīties.

No lidostas teritorijas taisnā ceļā devāmies uz Fresno (~360 km) – pilsētiņu, kur rezervēta viesnīca nakšņošanai pirms Yosemite National Park. Ceļā pavadījām kādas 5 stundas. Nedaudz pastāvējām Losandželosas sastrēgumos, bet tiekot ārā no pilsētas (kura gan ir visai liela), turpmākais ceļš bija diezgan raits. Pa ceļam manījām Kalifornijas vīnogu laukus, kas nebūt nerosināja uz vīna baudīšanu – milzu plantācijas lielceļa malās, kuras ieskauj putekļu un smoga mākoņi... Brrr... Pieņemu, ka citviet vīnogu audzēšanas apstākļi ir krietni labāki, jo māsa pus gadu ātrāk bija paviesojusies Napa valley, kur viss izskatījās nesalīdzināmi jaukāk.

Tā kā dabas parkus / kanjonus apmeklējām vēl sezonas laikā, cenas viesnīcām diez ko draudzīgas nebija. Lai necirstu milzu robu budžetā, izvēlējāmies palikt nevis pašu parku iekšpusē (izņemot 1 nakti Yosemite NP), bet gan tuvāk vai tālāk ārpusē. Tā nu pirmo nakti palikām Fresno Park Inn by Radisson. Viesnīca ļoti jauka, tīra; gulta milzīga un ļoti ērta (kā jau lielākoties ASV). Trāpījām uz akcijas cenu booking.com un par DBL numuriņu samaksājām vien 55 usd, ieskaitot nodokli. (ASV jāņem vērā, ka ne tikai veikalos cenas norādītas bez PVN, bet tas pats attiecas arī uz viesnīcām, dažkārt jāpiemaksā arī vēl kāds „service charge” vai „city tax”, bet parasti tas noteikumos ir norādīts).

Vakarā vēl paspējām aizlaist uz lielveikalu, lai iepirktu nepieciešamās lietas: dzērienus un ūdeni lielā daudzumā, šādas tādas uzkodas, augļus utt. Jārēķinās ar to, ka parkos dzērieni/ēdieni ir krietni dārgāki kā citur un nekāda diži lielā izvēle jau arī nav. Pēc vērtīga ieteikuma, tika iegādāta putuplasta kaste ar vāku, kurā glabāt dzērienus un pārtiku. Pati kaste maksāja kādus 3-4 usd un darbības mehānisms bija pagalam vienkāršs. Tā kā vairumā ASV viesnīcu ir pieejami bezmaksas ledus automāti, atliek vien ledu iepildīt kastē, salikt iekšā visu nepieciešamo, un portatīvais ledusskapis gatavs. Aukstumu tur ļoti labi. (Pat pēc 2 dienām daļa ledus gabaliņu vēl nebija izkususi. )

Attiecībā uz ēšanu, ārpus parkiem par labāko alternatīvu atzinām ķīniešu bufetes tipa ēstuves, kur samaksājot 7-10 usd no cilvēka, varēja ēst cik vien lien, un izvēle parasti bija pietiekami liela: dažādu veidu gaļa, ribiņas, garneles, zivis, rīsi, makaroni, dārzeņi, augļi, pāris veidu zupas, saldie (dažkārt arī saldējums). Ātri, vienkārši, garšīgi un lēti. No burgeru ēstuvēm par jēdzīgāko tika atzīta Wendy’s, kur varēja dabūt Cēzara salātus, krāsnī ceptu kartupeli mundierī ar piedevām, kā arī mazizmēra porcijas, kas slēpās zem uzraksta „everyday value menu”. Rezultātā es šeit pamanījos paēst 3-6 usd robežās. Lielākoties šāda tipa ēstuvēs dzērieniem ir „free refills”, t.i., atkārtota uzpilde bez maksas, taču jāatzīst, ka viņu gāzēti dzērieni bija krietni pārsaldināti, tāpēc labprātāk izvēlējos ūdeni.

Tad vēl neliela atkāpe par degvielu. To labāk uzpildīt savlaicīgi, t.i., pirms dabas parkiem, jo tiem tuvojoties, cenas acīmredzami aug. Pašos parkos – kā nu kurā, bet kādi 30% pie cenas bija klāt. Tā nu savlaicīgi Fresno piepildījām pilnu bāku, ar ko mums pilnībā pietika Yosemite parka apskatei.

No Fresno izbraucām pēc 7:00, jo līdz Yosemite NP bija jābrauc kāda pusotra stunda (~100 km). Iebraukšana parkā maksā 20 usd, bet mēs izmantojām America the Beautiful gada karti, kuru man atdeva māsa pēc sava pavasara ceļojuma. Daudz noderīgas informācijas par ASV dabas parkiem var atrast www.nps.gov.

Pirmais apskates objekts mūsu maršrutā bija Mariposa grove – milzu sekvoju mežs. Tā kā ieradāmies laicīgi (ap 9:00), stāvvietā vēl bija pietiekami daudz vietu, bet prom braucot apmeklētājiem jau bija jāstāv rindā, gaidot uz kādu vietu, kas atbrīvosies. Devāmies pastaigā, lai aplūkotu dažus patiesi iespaidīgus sekvoju eksemplārus. Fallen Monarch jeb Kritušais Monarhs ir pirms vairāk kā 300 gadiem izgāzusies sekvoja, kurai ļoti labi ir apskatāma diezgan seklā sakņu sistēma. Tā kā sekvoju saknes neiestiepjas dziļi zemē, to galvenais bojāejas cēlonis galvenokārt ir izgāšanās, tāpēc daudzviet lielākie eksemplāri bija iežogoti, lai netraumētu to sakņu sistēmu. Vēl interesanti bija uzzināt, ka mežu ugunsgrēki sekvojām ir ļoti noderīgi – tie attīra apkārtējo vidi no citiem kokiem, kas tām traucē, kā arī atsedz augsnes slāni, kurā sekvoju sēklas spēj ieaugties. Uguns, lai gan apsvilina mizas ārējo slāni, pašam kokam nekaitē. Lielāko postu sekvojām bija nodarījuši cilvēki, kas ~100 gadu garumā bija mēģinājuši pasargāt mežu no ugunsgrēkiem, tādejādi traucējot tām augt un vairoties. Ļoti iespaidīga sekvoja izmēru ziņā ir Grizzly Giant – vecākā no šejienes kokiem (~2000 gadu). Savukārt, California tunnel tree ir sekvoja, kurai ap 100 gadiem atpakaļ stumbrā ir izveidots tunelis. Par spīti tam, koks joprojām ir dzīvs.

Pēc sekvoju apskates dodamies uz Glacier point. Uz turieni var tikt pa Glacier Point road – aptuveni 25 km garu ceļu, kas atdalās no galvenā ceļa – Wawona Road. Šis ceļš ir atvērts tikai vasaras sezonā, jeb pareizāk sakot, tad, kad nav sniega (parasti jūlijā, augustā, septembrī ceļš ir vaļā; pārējos mēnešos – kā nu kuru gadu sanāk). Tāpēc noderīgi ir sekot līdzi www.nps.gov lapai, kur tiek ievietota aktuālā informācija. No Glacier Point paveras elpu aizraujoši panorāmas skati uz Josemitu parku. Tieši pretī apskatāms parka simbols - Half Dome nošķeltais kupols. (Tajā ir iespējams arī uzkāpt, tikai iepriekš jāsagādā atļauja). No augšas var apskatīt Yosemite valley, kas atrodas kādu kilometru zemāk. Atrodam upes līkumu, kurā starp kokiem paslēpies mūsu kempings. Laiks ir patiesi jauks: zilas debesis, balti mākonīši, spīd saulīte... Iespaidīgā daudzumā tiek safotografēti pastkartīšu cienīgi skati. Pirmspusdiena ir labs laiks šejienes skatu fotografēšanai, jo labi krīt gaisma. Vēl Glacier point ir populāra vieta saulrieta iemūžināšanai fotogrāfijās. Vienīgais mīnuss - septembris nav tas labākais laiks ūdenskritumu apskatei, jo piemēram, Upper un Lower Yosemite Falls ir izžuvuši. Tālumā no augšas izskatās, ka nelielas ūdens straumītes ir vairs tikai Vernal un Nevada ūdenskritumos. Pavasaris ir īstais laiks, kad baudīt ūdenskritumu varenību, tāpēc būs iemesls šeit vēl atgriezties.

Tālāk dodamies uz Yosemite Valley, kur atrodas mūsu nākamās naktsmājas – Housekeeping camp. Paradoksāli, bet varbūt tomēr likumsakarīgi – šī ir mūsu dārgākā un sliktākā nakšņošanas vieta ceļojuma laikā, toties pašā parka vidienē. Par ~110 usd esam dabūjuši pieputējušu telti, kurā atrodas viena divvietīga gulta un viena divstāvīga gulta. Divas sienas izskatās kā uzmūrētas, pārējās divas - gatavotas no balta pabieza telts auduma. Nosacītās „durvis” var atvilkt un aizvilkt līdzīgi kā aizkarus, un aizsiet ar pāris lentītēm. Iekšpusē ir 1 lampiņa, spogulis un pāris plaukti. Dušas un tualetes – koplietošanas (atsevišķā ēkā). Gultasveļa jāīrē par pāris dolāriem. Mums gan līdzi ir arī savi guļammaisi, tāpēc visā visumā jau nav tik traki. Eksotika.

Pēc iečekošanās braucam apskatīt vēl pāris objektus. Viens no tiem – Tunnel view, jauks skatu punkts, kur labākā gaisma fotografēšanai ir pēcpusdienā. Priekšplānā redzama iespaidīgā El Capitan klints. Half dome aizslēpies tālumā aiz citām klintīm. Atkal jau liekas, ka esam iekāpuši kādā pastkartītē. Skaisti!

Pēc tam apskatam Bridal veil falls – atbilstoši nosaukumam, ūdenskrituma mazā straumīte plivinās gaisā kā tāds līgavas plīvuriņš.

Tālāk aizdodamies uz Yosemite village, lai iedzertu tēju/kafiju. Ap āra galdiņiem burtiski spieto burunduki un vāveres un mēģina no cilvēkiem izdiedelēt ko ēdamu. Barot parka dzīvniekus ir aizliegts, bet šie tik un tā atrod cilvēku pamestas ēdiena paliekas.

Ap 19:00 sagaidām saulrietu uz Sentinel bridge, no kura paveras visnotaļ jauks skats uz saules iekrāsoto Half dome un tā atspulgu upē.

Vakariņās pie savas telts sagatavojam sviestmaizes, pēc tam visu pārtiku rūpīgi noglabājam „lāču kastēs”. Parkā visur salikti brīdinājumi par to, ka mašīnā pārtiku glabāt nedrīkst, jo ir bijuši gadījumi , kad lāči, meklējot barību, tās ir uzlauzuši. Tāpēc pie teltīm ir speciāli izveidotas metāla kastes, kurās dzīvnieki iekšā netiek. Pa nakti dzirdam, kā pa teritoriju pārvietojas vāveres un arī kādi lielāki dzīvnieki, iespējams, āpši vai kas tamlīdzīgs. Lai gan mūsu telts aizkardurvis jau nu nav nekāds dižais šķērslis, liekas, ka tomēr iekšā neviens nemēģina ielīst.

No rīta ceļamies diezgan laicīgi, jo šodien paredzēts nobraukt vairāk kā 400 km līdz Nāves ielejai (Death Valley). Izbraucam ap pus 9 un lēnā garā virzāmies Tioga pass virzienā. Šī pāreja, līdzīgi Galcier Point road, arī ir atvērta tikai tad, kad nav sniega. Pirmā pietura sanāk turpat El Capitan pakājē, lai safotografētu stirniņas, kas rīta saules staros ganās pļavā un ēd kaut ko līdzīgu ozolzīlēm. Izskatās, ka pie cilvēkiem viņas ir pieradušas un foto zibšņus uztver bez emocijām.

Arī turpmākais ceļš cauri Josemitu parkam paiet nesteidzīgi, baudot iespaidīgos dabas skatus. Piestājam Olmsted point un pie Tenaya un Tioga ezeriem. Pats brauciens pa Tioga pāreju vien jau ir emocijām pārbagāts un nervus kutinošs, jo ceļa norobežojumu nav, kas pasargātu no iegāšanās aizā, tāpēc kļūst skaidrs, kāpēc šeit var braukt tikai labos laika apstākļos.

Tālāk dodamies Death valley virzienā. Lone Pine pilsētiņā uzpildām degvielu, jo tālāk sākas tuksnešainie apgabali, kur degviela pieejama reti kur un ir dārga. Pēc Josemitu parka zaļuma un svaigā gaisa, ainava sāk dramatiski mainīties un temperatūra kāpj. Tā kā ierašanās Nāves ielejā mums paredzēta pēcpusdienā, tad esmu izpētījusi labākos objektus fotografēšanai vakarpuses saulē. Sākumā piestājam pie smilšu kāpām, kas atrodas pie Stovepipe Wells ciematiņa. Te mūs pārsteidz karstākā šī ceļojuma temperatūra: +45 grādi pēc Celsija. Dodamies nelielā izgājienā pa kāpām, bet ir nežēlīgi karsts un, ja kājās nav slēgtu apavu, smiltis dedzina visai pamatīgi. Tālāk dodamies uz Artist’s drive, lai vakara saules staros vērotu Artist’s palette – krāsainu iežu atsegumus, kas atgādina uz mākslinieka paletes izsmērētas krāsas. Pēdējais apskates objekts šai dienai – Zabriskie point, no kura paveras burvīgi skati gan vakara saulē, gan no rīta. Par spīti ne pārāk jaukajam nosaukumam, pirmie iespaidi par Nāves ieleju ir ļoti labi. Dabas skati ir varen  iespaidīgi un to izdodas iemūžināt arī fotogrāfijās.

Gaiss Death valley ir ļoti sauss, tāpēc no mašīnas ārā kāpjot, vienmēr līdzi jāņem ūdens pudele. Jau pēc dažiem soļiem vai pāris pateiktiem teikumiem, gribas iedzert kādu malku šķidruma. Esot šeit, tiek ieteikts lietot vismaz 3 l šķidruma dienā.

Nakšņošanai esam izvēlējušies Exchange club motel (DBL numuriņš 60 usd, t.sk., nodokļi), kas atrodas uzreiz ārpus parka Beatty pilsētiņā. Nedaudz lieka braukāšana sanāk, bet viesnīciņa ir ļoti laba un daudz lētāka kā parka iekšienē (piemēram, mūsu datumos Furnace Creek Ranch istabiņas bija sākot no 145 usd, bet Furnace creek Inn - no 365 usd plus PVN).

Nākamajā rītā dodamies atpakaļ Nāves ielejā. Vispirms apskatam Zabriskie point, no kura rīta gaismā paveras pavisam citi, bet vienlīdz iespaidīgi skati. Tad dodamies uz Dante’s view – skatu punkts augstāk kalnos, no kura paveras jauka panorāma uz Badwater sāls līdzenumu un apkārtējiem kalniem. Šeit kalnā pūš patīkams vējiņš, kas liek aizmirst par ielejā valdošo svelmi. Pārāk ilgi gan nekavējamies, jo vēl jāapskata Badwater sāls līdzenums tuvplānā. Atpakaļceļā netālu no Zabriekie point ir notikusi avārija un kāds kempera šoferis, kurš tai bijis aculiecinieks, aptur visas mašīnas, lūdzot kādam darbojošos telefonu, lai varētu izsaukt ātro palīdzību. Diemžēl mūsu telefoniem zonas šeit nav. Tikai vēl pēc pāris mašīnu apturēšanas, atrodas kāds šoferis, kam līdzi ir satelīttelefons un veiksmīgi tiek izsaukta ātrā palīdzība, kas ierodas diezgan operatīvi. Tieši sakaru trūkuma dēļ Nāves ielejā neiesaka braukt nost no galvenajiem ceļiem, jo nelaimes gadījumā tur palīdzību var arī nesagaidīt. Vēl interesants liekas fakts, ka pārsvarā avārijas notiek ar vienu mašīnu, nevis vairāku automašīnu sadursmes. Arī redzētā avārija liekas pilnīgi neloģiska, jo mašīna bija vienkārši noskrējusi no ceļa un ietriekusies smilšu kalniņā bez jebkāda redzama iemesla. Ļoti ceram, ka ar puisi, kas trieciena rezultātā bija izlidojis no mašīnas, viss būs kārtībā.

Atgriežoties pie apskates objektiem, Badwater mūs diez ko nepārsteidz pēc iepriekšējā gada Bolīvijas sāls ezera Uyuni apskates, taču interesants liekas fakts, ka atrodamies Ziemeļamerikas zemākajā vietā – aptuveni 85 m zem jūras līmeņa. Tā kā nepielūdzami jau tuvojas pusdienlaiks un paliek arvien karstāks, dodamies Las Vegasas virzienā (~220 km). Divas naktis emu norezervējusi Imperial Palace: noteicošais faktors bija cena (35 usd par DBL numuriņu par nakti, t.sk.PVN) un atrašanās vieta (tieši uz Las Vegas strip starp Harrah’s un Venetian vienā pusē un Flamingo otrā pusē; pāri ielai Mirage un Caesar’s un turpat jau arī Bellagio, Paris utt.). Pati viesnīca ir diezgan nolietota un tai tiek atjaunota fasāde, taču atrašanās vieta bija ideāla un arī numuriņā viss nepieciešamais bija pieejams.

Kamēr es ieeju dušā, vīrs iziet ielās un safotografē pilsētu vēl dienas gaismā. Kopīgā pastaigā dodamies pēc tumsas iestāšanās. Sākumā apskatam Venetian viesnīcu ar Rialto tiltu, gondolām un zvanu torni. Tad dodamies pāri ielai, lai noskatītos pie Mirage viesnīcas vulkāna izvirdumu, kas notiek reizi stundā. Nu bija tīri OK. Tālāk pastaigājamies lēnā garā gar Caesar’s, līdz nonākam līdz Bellagio’s muzikālajām strūklakām. Te nu jāsaka, ka tās mūs „paņēma”. Šovs notiek katras 15 minūtes, tā nu mēs tur iestrēgām uz kādu pusotru stundu. Turpinot pastaigu pa Stripu, apskatam tādas viesnīcas kā Paris, Monte Carlo, New York, Excalibur u.c. Staigāt sanāk padaudz un tā nu noguruši pēc pusnakts ieveļamies gultā un uz līdzenas vietas atplīstam. Nākamajā rītā dodamies apskatīt Hoover Dam, kas celts pagājušā gs.30-os gados, Lielās depresijas laikā. Tas atrodas Kolorado upes Melnajā kanjonā, uz robežas starp Arizonas un Nevadas štatiem, un ir 1 no lielākajām ASV hidroelektrostacijām. Iespaidīgs skats uz dambi paveras no Mike O' Callaghan -- Pat Tillman Memorial Bridge. Atlikušo dienu veltam nelielam šopingam un vakarā atkal baudām Las Vegasas atmosfēru.

No rīta mājam ardievas Vegasai un dodamies Bryce canyon virzienā. Tīrais laiks ceļā jārēķina kādas 4 h, bet tā kā mums pa ceļam vēl bija paredzētas pāris brokastu/kafijas pauzes, tad kanjonā ierodamies tikai pēcpusdienā. Jau pirms iebraukšanas parka teritorijā, ceļa malās sāk parādīties sarkani oranžīgas klintis – tieši šī krāsa dominē kanjona toņu gammās. Braisa kanjonam raksturīgas oranži sārtas klinšu spices, kuras angliski dēvē par „hoodoos” jeb nelaimes nesējiem. It kā fotogrāfu ļoti iecienīts laiks kanjona fotografēšanai ir rītausma – mums diemžēl šajā laikā tur nesanāca pabūt, bet arī vakara saules staros kanjons izskatās ļoti jauki. Apskati sākam ar Sunrise Point, tad seko Sunset Point, Inspiration Point un Bryce Point – šie skatu punkti ļauj aplūkot kanjonu no augšas. Nedaudz pagājāmies uz leju arī pa Queens Garden Trail, bet laika iziet visu taku mums nebija. No viena skatu punkta uz otru braucām ar savu mašīnu, problēmu ar stāvvietām nebija, vienīgi pie Bryce Point bija diezgan pilns, bet vietiņu tāpat atradām. Alternatīva ir pa parku pārvietoties ar autobusu, kurš parka apmeklētājiem ir par brīvu.

Vēl pa gaismiņu dodamies tālāk, jo kādu pusotru stundu jābrauc līdz mūsu nākamajām naktsmājām un vēl ir doma pa ceļam ieskriet kādā ceļmalas ēstuvītē uz vakariņām. Kādu gabaliņu pabraukuši, sākam lūkoties pēc daudzmaz pieklājīga paskata iestādījuma, bet izskatās, ka esam nonākuši pilnīgos laukos. Ne veikalu, ne kafejnīcu, nekā. Laiku pa laikam braucam cauri kādam mazam miestiņam ar diezgan šaubīga paskata mājelēm, toties teju pie katras no tām ir iespaidīgs autoparks. Mašīnas gan nebija pēdējā svaiguma un drīzāk izskatījās, ka lielāko daļu vairs pie dzīvības nedabūt. Tā nu mums šis jautājums palika neatbildēts – ko viņi tur ar tik daudz mašīnām dara, bet viena versija bija par nejauši iemaldījušos tūristu nolaupīšanu, kuri, tikpat izmisīgi kā mēs, meklē vakariņas. Pēc šādas domas apsvēršanas, man arī ēst vairs tik ļoti negribējās. Tomēr par laimi sagadījās tā, ka kaut kur pie Mount Carmel atradām mazu mīlīgu ēstuvīti Golden hills reataurant (nu gluži kā tās, ko rāda amerikāņu filmās), kur baudījām tiešām ļoti labas vakariņas.. Viņiem ir arī motelis - par DBL istabiņu 61 USD + tax (http://www.goldenhillsmotel.com – te var apskatīt gan info par moteli, gan restorāna ēdienkarti).

Tālāk devāmies uz Zion Ponderosa Resort (http://www.zionponderosa.com), kur šai naktij bijām rezervējuši palikšanu iekš Western Wagon. 4-vietīgais vagons mums izmaksāja 47 USD, t.sk. nodoklis, un tā bija lētākā iespējamā naktsmītne Zion parka tuvumā. Ar šo naktsmītni bijām tīri apmierināti, vēl jo vairāk tāpēc, ka sajūtas tādā nakšņojot ir pilnīgi citādas kā viesnīcas numuriņā. Protams, bija jāpiecieš diezgan lielā šaurība un koplietošanas dušas/tualetes, kas atradās gabaliņu tālāk atsevišķā ēkā, bet romantika bija garantēta. Vēl jāpiezīmē, ka nakšņojot vagonā pašiem jābūt līdzi savam guļammaisam (mums bija) vai arī jāīrē par papildus samaksu. Vienīgais, par ko nedaudz bija žēl – ka neredzējām apkārtējo teritoriju dienas gaismā, jo ieradāmies jau pa tumsu, un devāmies prom pirms saullēkta, pat savu vagonu nenofotografējām. Teritorijā ir gan baseins, gan dažādas izklaides iespējas (peintbols, raftings, zirgu izjādes, kvadricikli un daudz kas cits – papildus info var atrast viņu mājas lapā), mēs gan neko no tā neizmantojām.

No rīta vēl pa tumsu dodamies uz Zion National Park (pēc mūsu saprašanas pirms 6:00, bet izrādījās, ka laika zonu maiņas dēļ bija vēl +1 h), lai ar pirmo autobusu (7:00) tiktu līdz takai, kas ved uz Angel’s landing. Arī ar stundas nokavēšanos stāvvietā pie apmeklētāju centra vietas vēl bija daudz. Te nu mums nācās izmantot parka bezmaksas autobusus, jo posmā pēc Canyon Junction ar savu auto iebraukt vairs nevarēja. Ar busu tiekam līdz pieturai „The Grotto”, no kurienes tad arī sākas West Rim trail. Tā kā vēl ir agrs rīts, un taku neapspīd saule, iet ir patīkami. Takas pirmais posms ir ~3 km, vietām stāvāks, vietām lēzenāks serpentīns augšup gar klints malu. Visā visumā taka līdzena, asfaltēta un domāju, ka pat cilvēkiem, kam bail no augstuma, nekādas problēmas nesagādātu. Nākamais posms ~ 2km garumā ved caur Refrigerator canyon –te jau gājiens ir pavisam lēzens un visu dienu sanāk tāda feina ēna, jo abās pusēs takai ir augstas klinšu sienas. No tā tad arī cēlies kanjona nosaukums. Nākamais posms ir Walter’s Wiggles – stāvs serpentīna kāpiens, kas sastāv no 21 zigzagveida posmiņa. No šejienes nokļūstam Scout’s lookout – skatu punkts ar jaukiem panorāmas skatiem apkārt. Tālāk ir pēdējais – visgrūtākais posms, kur neiesaka iet cilvēkiem, kam bailes no augstuma. Taka vietām iet pa pašu klints kori ar stāviem kritumiem abās pusēs, vietām ir jāiet pa slīpu klints sienu, turoties pie ķēdēm – nu tāda ekstrēma šķēršļu trase. Kopumā kādi 6 vai 7 cilvēki ir nokrituši lejā. Man nākas secināt, ka apavu izvēle ir bijusi ne visai pareiza, jo botas slīd, tāpēc visu taku līdz galam noiet tikai vīrs. Man, savukārt, būs iemesls atgriezties. Iespaidi un skati visapkārt ir fantastiski! Saulīte jau arī pakāpusies krietni augstāk un krietni vien mūs pacepina gājienā lejup. Patīkami saguruši dodamies uz busu un lēnā garā dodamies uz mūsu auto. Stāvvieta ir pilna un cilvēki gaida rindā, līdz atbrīvosies kāda vieta. Kārtējo reizi gūstam apstiprinājumu tam, ka labāk ir ierasties agrāk no rīta, jo tad šādas problēmas atkrīt. Pametam šo jauko parku ar domu, ka te būtu vērts atgriezties, un dodamies uz vakar atrasto ēstuvīti, lai iestiprinātos tālākajam ceļam. Šīsdienas naktsmājas norezervētas Kanab pilsētiņā, Aikens Lodge, DBL numuriņš 75 usd.

Nākamās dienas plānā mums ir Lower Antelope canyon un Horseshoe bend. Izvēle krita par labu Lower Antelope, jo tur ir mazāka cilvēku burzma, kā Upper Antelope. Iepriekš neko nerezervējām, vienkārši ieradāmies un priekšā bija kādi 10 cilvēki. Princips ir tāds, ka tie, kam ir profesionālā fotokamera + trijkājis var iet kanjonā individuāli un pavadīt tur ilgāku laiku (2 h), fotografējot. Pārējie tiek vesti gida pavadībā nelielās grupiņās. Te info: http://www.lowerantelope.com. Šis kanjons pieder indiāņiem, tāpēc par to jāmaksā atsevišķi, ja pareizi atceros, tad bija kādi 26 usd. Kanjonā iespējams uzņemt ļoti interesantas fotogrāfijas, pateicoties savdabīgajām gaismu spēlēm starp šaurajām klinšu sienām; no rīta kanjonā dominē zilgani pelēcīgie toņi, ap pusdienas laiku jau sarkanīgi oranžie. Labākais laiks apmeklējumam esot no 10:00-12:00. Līdzīgi ir Upper Antelope kanjonā, tur pat cenas atšķiras, atkarībā no laika, cikos apmeklē kanjonu. Antilopes kanjons ir t.s. slot canyon jeb šaurais kanjons, kam raksturīgas ūdens izskalotas viļņainu formu klinšu arkas, kas vietām ir sakļāvušās diezgan cieši. Lower Antelope ir bīstamāks, jo tas strauji mēdz applūst, cilvēki pat tādā veidā ir zaudējuši dzīvību, jo nav varējuši paspēt izglābties.

Tālāk dodamies uz netālu esošo Horseshoe bend – pakavveida Kolorado upes līkumu, uz kuru paveras iespaidīgs skats no ~1300 m augstas klints. No stāvvietas līdz skatu laukumam jāpaiet kāds gabaliņš un pusdienlaika saulīte krietni vien mūs cepina, taču panorāma, kas paveras no klints malas, ir vienreizēja. Pavadām te krietnu laiciņu, jo skati ir patiešām elpu aizraujoši.

Pēc Horseshoe bend apskates atgriežamies Peidžas pilsētiņā (Page) un pusdienas ieturam ķīniešu restorānā. Tālākais ceļš mūs ved uz Flagstaff, kas būs pēdējais pieturas punkts pirms Lielā kanjona (Grand canyon). Nakšņojam Luxury inn, 45 usd DBL numuriņš. Motelis nebija izcils, bet vienai naktij bija OK. Ejam gulēt laicīgi, lai jau ap 4:30 naktī izbrauktu uz Lielo kanjonu. Pa ceļam dabūjām izbaudīt vairākus nervus kutinošus momentus, jo šosejas malā 3 vietās redzējām briežus. Bez šaubām, pie ātruma ap 100 km/h, ja kāds no viņiem būtu iedomājies izlekt uz ceļa, sekas būtu diezgan bēdīgas. Pāris vietās šoseju malās bijām jau redzējuši notriektas stirnas. Bet mūsu brauciens ir veiksmīgs un lielie dzīvnieki tik vien kā noskatās uz mums no vairāku metru attāluma. Ierodamies Lielā kanjona stāvvietā pie apmeklētāju centra diezgan laicīgi un pa tumsu mēģinām atrast taku uz Mather point skatu laukumu, kur iekārtoties saullēkta vērošanai. Apbruņojošies ar lukturīti, spīdinām gaismas stariņu, lai neiebristu krūmos. Kādā brīdī pēkšņi gaismu atstaro divi pāri acu vien pāris metru attālumā. Atkal brieži! Labi, ka tādi miermīlīgi patrāpījās. Tālāk jau viss norit raiti, jo pamazām sāk aust gaisma, atrodam skatu punktu un varam ļauties pirmajiem saules stariem, kas sārtos toņos iekrāso mākoņus un pamazām atklāj mūsu skatieniem kanjona aprises. Lēnā garā pastaigājamies gar kanjona malu, baudām iespaidīgos skatus un iemūžinām tos fotogrāfijās.  Pēc pāris stundu pastaigas, ejam atpakaļ uz apmeklētāju centru, lai kafejnīcā tiktu pie rīta kafijas. Milzīgs ir mūsu pārsteigums, kad ieraugām, ka pie centra ganās kāds pusducis briežu. Viens no šiem bija diezgan agresīvs un mēģināja uzbrukt kādam fotogrāfam, kurš acīmredzot pārāk tuvu bija pienācis. Fotogrāfs mājienu saprata un turpmāk ieturēja pieklājīgāku distanci. Tālāk braucam līdz Bright Angel lodge, lai apskatītu kanjonu no nedaudz cita rakursa. Kanjons ir milzīgs un mēs apskatam tikai nelielu daļiņu no tā. Šoreiz mums nav pāris dienu laika, lai noietu līdz kanjona lejai, bet gan jau citreiz. Saulei ceļoties arvien augstāk, kanjona krāsas sāk bālēt un tad arī nolemjam doties tālāk, jo ir atlicis tālais ceļš līdz Los Angeles.

Pa ceļam nakšņojām ļoti jaukā motelītī Needles pilsētiņā, Budget Inn 38 usd DBL. Turpat blakus arī bija ļoti laba ķīniešu ēstuvīte China Garden (Panda Garden).

Pēdējās divas naktis tika pavadītas Los Angeles piepilsētā Lynwood, Mission Motel, 41 usd DBL. Vienu dienu aizbraucām līdz Santa Barbarai, lai apskatītu šo jauko pilsētiņu Klusā okeāna krastā. Pa ceļam redzējām ķirbju laukus un nolēmām tajos iegriezties. Tiešām iespaidīgs daudzums oranžo skaistuļu smuki salikti uz lauka un tad nu cilvēki atbrauc, paņem ķerru un dodas izvēlēties savu ķirbīti. Bija arī dažādu citu šķirņu ķirbīši sakrauti kaudzēs un kastēs. Man īpaši patika vieni, kuri izskatījās tā, it kā tiem pa virsu būtu saauguši zemesrieksti ar visām čaulām. Atgriežoties Los Angeles, vēl „paķemmējām” veikalus, un pēdējo rītu veltījām pašas pilsētas apskatei. Jāatzīst, ka pēc iepriekš baudītajiem dabas brīnumiem, pilsēta mani nu nekādi neiespaidoja.

Kopumā jāsaka, ka nepilnajās 12 dienās redzējām un izbaudījām tikai nelielu daļu no ASV rietumkrasta dabas brīnumiem (nobraukti ~ 4000 km), taču iespaidi bija tikai tie labākie, tā ka esam nolēmuši tur noteikti vēl atgriezties. Manā skatījumā ceļojums pa ASV izmaksu ziņā bija ļoti OK. Tā kā vēl izdevās noķert fantastisko cenas piedāvājumu lidojumam Rīga – Stambula – Ņujorka – Losandželosa – Stambula - Rīga (Turkish Airlines, 260 LVL par personu), tad kopējās izmaksas lidojumam, auto nomai, benzīnam un viesnīcām katram sanāca vien nedaudz pāri par 600 LVL.

P.S. Jau iepriekš atvainojos, ka ceļojuma nobeigums sanāca tāds sasteigts, bet laika trūkuma dēļ jau vairākus mēnešus nevarēju pieķerties apraksta pabeigšanai. Taču padalīties gribējās, jo daudz labas idejas saviem ceļojumiem gūstu, lasot citu ceļotāju pieredzi. Ceru, ka vismaz kādam noderēs!

P.P.S. Ja kādu interesē bildes, kā ierasts - draugiem.lv - lietotājs Sintija Dāve.