ASV Rietumi un Kalifornija, 2016. pavasaris

14 atbildes [Pēdējā ziņa]
Atis
Nav tiešsaistē
Kopš: 20/04/2012
Ziņas: 227
Manīts: pirms 8 st

27.04. – 19.05.2016. ASV Rietumi. Jūta, mazliet Arizona, Kalifornija no dienvidiem līdz ziemeļiem.

Samērā klasiska tūre, turklāt Jūtā esam jau otro reizi – man ASV Rietumi ļoti patīk. Lielākoties bijām divatā, taču pirmajā nedēļā mums pievienojās vēl viens ceļabiedrs, tādēļ izbraucām cauri arī dažām “klasiskajām” vietām. Kopumā pilsētās bijām plānojuši pavadīt, cik vien maz laika iespējams, ja nu tikai iepirkties vai apmeklēt mazās alus darītavas. Pārsvarā staigājām pa dabu, dažas dienas laiskojāmies, bet dažas visu dienu braucām.

1. nedēļa. Jūta un mazliet Arizona.

Pirmās nedēļas plānus izjauca El Nino . Šajā laikā Jūtā teorētiski nebija jālīst nemaz, bet jākarsē +35 grādu saulei. Realitātē lija un bija mākoņains katru dienu, temperatūrai reti pakāpjoties virs astoņpadsmit grādiem. Diemžēl pat neliela lietus iespējamība mums nozīmēja to, ka labāk neiet plānotajos šaurajos kanjonos (slot canyons). Tie ir līdzīga veida, kā arī te ceļakājas forumā populārais Antilopes kanjons, tikai garāki un lielākām sienām, piemēram, lielākais ir 20km garš un līdz 150m augstām sienām. Antilopes kanjons populārs tādēļ, ka ir kompakts, ļoti fotogēnisks un tam ir ļoti ērta piekļuve, bet Eskalantes plato un citur Jūtas dienvidos ir vēl desmitiem, manuprāt, līdzvērtīgu eksemplāru. Turklāt nav jāpārmaksā indiāņiem par apskati. Šādi kanjoni gan nav piemēroti ceļotājiem, kuriem ir tikai 4-5 h brīva laika, jo bez divām brīvām dienām īsti nekas nav iesākams un var būt apgrūtināta piebraukšana.

Atgriežoties pie lietus iespējamības, vairāk kā 20% nederēja, jo šajos apgabalos ir īsas un spēcīgas lietusgāzes un to gadījumā viss ūdens ātri satek šaurajos kanjonos. Tie ir neilgi, taču spēcīgi plūdi, kuros ir garantēta noslīkšana, jo ūdens paceļas vairāku metru augstumā un nes līdzi visādu drazu - sliktākajā gadījumā resnus zarus, un veļ akmeņus. Principā, ja sākas šādi plūdi, tad parasti ir dažas minūtes laika aizmukt, kas daudzos kanjonos nav praktiski īstenojam, ja apkārt stāvas un glumas sienas. Iespējams, ir dzirdēts par 90.gados notikušo nelaimes gadījumu Antilopes kanjonā ar 12 cilvēku grupu (visi noslīka). Šāda veida negadījumi notiek katru gadu, piemēram, Zionas parkā 2015.gadā līdzīgos plūdos gāja bojā septiņi cilvēki. Tādēļ mums pilnībā nācās mainīt maršrutu, staigājot pa platākiem kanjoniem, kur plūdu bīstamības nav, kā arī kalnu takām un paskatoties pilsētas. Uz neizietajiem kanjoniem nāksies braukt vēlreiz. 

Zionai ir ārkārtīgi skaista piebraukšana (foto lejā) un daudzi, kas tumsā brauc, palaiž garām ļoti labu skatus.

Zionas parkā gājām Observation Point taku. Tā likās ar labākiem skatiem, salīdzinot ar parka klasiku Angels Landing. Laikam tādēļ, ka taka uzved divreiz lielākā augstumā. Angels Landing gan ir jaukāka un atmiņā paliekošāka pieeja pa šauro kori un ķēdēm gar malu, taču to apmeklē vismaz desmit reizes vairāk cilvēku, tādēļ iešana ir daudz lēnāka un šaurākajās vietās var pat nākties gaidīt rindā. Ja ir pietiekoši daudz laika, dienas laikā var mierīgi paspēt iziet abas divas takas.

Foto augstāk var labi redzēt Angels Landing; tā ir pirmā, salīdzinoši nelielāka, virsotne labajā pusē ielejā.

Bryce kanjons ir viens no retajiem ASV parkiem, kur 80% var apskatīt stundas laikā, turklāt labākajiem skatiem mierīgi piebraukt ar auto. Kārtīgā amerikāņu drive-in stilā. Iepriekšējā reizē pāris stundas gājām pa kanjona apakšu – arī tur ir iespaidīgi, bet šoreiz arī nevarējām neapbraukt garām šim dabas šedevram, nepamielojot acis. Turpat arī sākas kārtīgi ASV Rietumu lauki ar rančo, kas pilni vecu traktortehniku, vecām automašīnām un visādām grabažām.

Uz labu laiku iegājā Calf Creek kanjonā, kur lietus laikā nekas slikts nevar notikt. Izskatās ļoti blīvi staigāts, jo tur laba piekļuve, bet bija labs, ar 30m ūdenskritumu beigās un 9km gājienu turp-atpakaļ. 

Te gājām indiāņu petroglifus tuvumā skatīties. Nacās gan pa krūmiem ložņāt un kaktusā pamatīgi sadūros.

Pārsteidzoši labs bija Capitol Reef parks. Bija pabūts tā malās, taču šoreiz plānu maiņas dēļ to izbraukājām pamatīgāk. Pārsteidzoši labs. Visvairāk apmeklētāju ir Fruita pamestajā ciemā, kur sākas vairākas patiešām labas pārgājienu takas.

Vēl tikpat labi ir pabraukt pa parka ceļiem uz parka iekšieni. Ceļi ir grantēti, gari (kādi 90km vienā virzienā būs mazākais loks) un ar mūžīgajiem amerikāņu brīdinājumiem, ka lietus laikā nevajag braukt un bīstami utjp. Laikam tādēļ gandrīz neviens arī nebrauc pat labā laikā. Mēs braucām slapjumā un varam apstiprināt, ka uzrakstiem bija daļēja taisnība, tomēr neteiktu, ka bīstami – drīzāk jābrauc uzmanīgi. Dažviet bija ļoti slīdīgi un ķēpīgi dubļi, arī mūsu automašīnu pa reizei viegli sameta, pie lielākām lietusgāzēm noteikti iestigtu un stumjot nomūrētos līdz ausīm. Pareizi būtu braukt ar pilnu benzīna bāku un rezerves dzeramo ūdeni, jo pat ne tik nomaļā parka ceļa apkaimē mums aptuveni diennakts laikā pabrauca garām tikai viena automašīna.

Burr Trail ir ar izciliem skatiem, noteikti rekomendēju visā 110km garumā (https://www.tripadvisor.com/ShowUserReviews-g143017-d144936-r128653867-B...) - 4 nākamie foto. Ar iespējami augstu mašīnu, jo ir brasli, ik pa brīdim ārkārtīgi nepatīkams veļas dēlis un pa kādam kāpumum. Viens serpentīns autovadītājiem ar vājiem nerviem nav ieteicams (Burr Trail Switchbacks posms), bet kādus 40km pat ciešams asfalts.

Surprise kanjons esot viens no labākajiem un pieejamākajiem Capitol Reef parka šaurajiem kanjoniem. 2h laikā var paspēt turp atpakaļ. Ir gan augstas sienas, gan kādu 80cm šaurs posms. Vienīgais, ka var sanākt brist dažus metrus cauri dubļiem līdz ceļiem, bet karstumā tas ir pat atsvaidzinoši.

Bijām plānojuši divu dienu pārgājiens uz vienu no Capitol Reef un plašākas apkaimes nepieejamākajiem, taču skaistākajiem šaurajiem kanjoniem – Halls Creek Narrows. Uz to pa strauta malu jāiet 15+ km vienā virzienā, turklāt tas atrodas gandrīz 100km no Capitol Reef parka ieejas. Lasījām, ka kanjona nomaļā atrašanās vieta arī ir iemesls, kādēļ šim kanjonam nav nepieciešamas papildus atļaujas – takas gala reģistrācijas žurnālā skatījāmies, ka cilvēki to apmeklē ne biežāk kā reizi nedēļā. Diemžēl dubļainā ceļa dēļ nevarējām aizbraukt tik tālu kā gribētos, tādēļ 4km uz katru galu klāt, gājiens bija grūts, turklāt savilkās nepatīkami lietus mākoņi, kaut arī šai bija jābūt pirmajai saulainajai dienai pēc ilgā lietus. Griezāmies atpakaļ, bet kanjons palika citai reizei. 20km pastaiga tik un tā sanāca.

Šitā 2km pa akmeņiem uz leju un tad 10km pa ielejā redzamo izžuvušo strauta malu.

Te atpūtas izgājiens kaut kādā sānu kanjonā, kad bija skaidrs, ka līdz galam neaiziesim.

Jo mazāk cilvēku, jo vairāk zvēru var redzēt. Pa ceļam uz Halls Creek Narrows, bija papilnam Amerikas tuksnešu zaķis (angliski Jack rabbit) ar savām milzu ausīm, kuras tam termoregulācijai nepieciešamas. 

Atgriežoties pie ceļiem, labs bija Utah’s Scenic Byway 12. Iepriekš bijām braukuši tikai daļu ceļa, izrādās, ka otra pusi ir traki laba. Noteikti iesaku pilnībā un ieplānot daudz laika, jo ik pēc dažiem km gribēsies kāpt laukā un fotografēt. te lejā skats uz Eskalantes upes ieleju, kuru šis ceļš šķērso.

Labs ceļš bija arī SR261, precīzāk, labs ir 5km garš posms, kur asfalts pāriet grantī un ir 350m vertikālais kritums, uz sāniem ir skats uz Dievu Ieleju, tālumā Monument Valley. Laikam Moki Dugway šis posms saucas.

Joshua Tree parkā pabijām ļoti neilgu laiku. Bija žēl, jo parks patiešām skaists, turklāt attālumi uz kartes izskatījās maldinoši mazi. Noteikti ir vērts tam atvēlēt vismaz vienu pilnu dienu. Parks arī pilns ar pamestām zelta raktuvēm, interesanti paskatīties, cik drausmīgus apstākļus cilvēki savā alkatībā bija gatavi izturēt, strādājot 40 grādu karstumā tuksnesī, klintīs kaļot apšaubāmus caurumus, lai tā arī nekad nekļūtu bagāti.

Pa ceļam vēl kaktusus paskatījāmies. Tālāk uz Arizonas austrumiem to gan laikam ir daudzreiz vairāk.

Pēc augstuma un tā, ka pirmais žuburs saguaro kaktusiem sāk augt pēc 70 gadiem, šim pie kādiem 200 gadiem jābūt.

Savdabīga bija Desert Shores pilsētiņa Saltonas ezera apkaimē. Te mākslīgajā ezerā vēl 60. gados bija kas līdzīgs ekskluzīvam piekrastes kūrortam, taču lauksaimniecības pesticīdi piesārņoja un sasālīja ezeru, turklāt tika samazināta pietece no Kolorādo upes. Rezultātā ir sāļš un smirdīgs (pēc sērūdeņraža) ezers ar beigtām, sakaltušām zivīm pludmalēs. Vairākās mājās pat vēl kāds dzīvo, bet kopumā skats drūms, nedaudz līdzīgs noplukušajām indiāņu treileru pilsētām Jūtā. Kā lasīju, laba vieta, lai uzņemtu mazbudžeta post-apokaliptiskās filmas.

San Diego iesaku lidmašīnu bāzes kuģi USS Midway. Ļoti iespaidīgi, kaut arī 20 USD ieejas maksa. Manuprāt, ir tā vērts. Vispār San Diego bija ļoti patīkama un sakopta pilsēta, nemaz negaidīju.

Atis
Nav tiešsaistē
Kopš: 20/04/2012
Ziņas: 227
Manīts: pirms 8 st

2. nedēļa. Ziemeļkalifornija

Sarkano sekvoju parki Ziemeļkalifornijā ir vairāki, viens pie otra – vairāki štata parki un viens nacionālais. Nacionālajā nemaz nebijām, braucām uz diviem valsts parkiem - Prairie Creek Redwoods State Park un Jeddiah Smith State Park, jo internets teica, ka tur skaistākas pārgājienu takas un mazāk cilvēku. Grūti gan pateikt vai tā taisnība. Visiem parkiem pie apmeklētāju centriem ir nelieli, ap 1 jūdzi gari loki, kuros var iziet caur pašu lielāko koku birzīm, bet tas atstāja tādu kā sterilu iespaidu. Mums vislabāk patika 20km garš loks Prairie Creek Redwoods parkā (Miners Ridge + James Irivine + Fern Canyon takas). Taka ar dažu simtu m augstuma starpību, kur redzami dažādu veidu sarkano sekvoju meži. Un 2 km vientuļa jūras krasta.

Interesanti bija braukt caur neskaitāmajiem augļu un ogu dārziem. Iepriekš nebiju zinājis, ka Kalifornijas augļu industrija ir tik milzīga – aptuveni 1000 km garumā, sākot jau no Meksikas robežas, gar ceļu malām bija nebeidzami dārzi. Ik pa laikam pie mazākiem ceļiem varēja nopirkt svaigu jauno ražu – zemenes, ķiršus un visu citu, taču to cenas nebija pārāk draudzīgas. Tikai apelsīni bija lēti un ārkārtīgi sulīgi. Dažviet gan ūdens trūkuma dēļ bija lejāk redzamie skati, kad vienā pusē ceļam esošajiem kokiem ir pietiekoši daudz ūdens kvotu, bet otrajā pusē nav.

Ļoti patika Lost Coast (Kings Range National Conservation Area). Teorētiski savos plānos to bijām paredzējuši, taču ilgi likās, ka nav vērts uz turieni braukt, jo Latvijā esam staigājuši pa neskartu Kurzemes pludmali un parastai ASV pludmalei nevēlējāmies tērēt 2-3 dienas. Pie krasta taču ceļa malā var Big Sur vai Oregonā piestāt un stundu pastaigāt. No interneta aprakstiem bija radies nepareizs priekšstats, ka parka galvenā priekšrocība ir tā, ka uz pārpildītās Kalifornijas fona tur nav neviena cilvēka. Nevienu cilvēku pietiekoši piedzīvot var arī citur, tādēļ vēl lidojot uz ASV, Lost Coast bija zem lielas jautājuma zīmes. Attieksmi gan mainīja tas, ka vairākos REI veikalos ar pārdevējiem pļāpājot, visi teica, ka viennozīmīgi nekas labāks par Lost Coast Kalifornijas piekrastē neesot.

Manuprāt, tas ir kā ziemeļu puses Alpu pļavu un pakalnu un klinšaina okeāna krustojums. Nekad nebiju tādu redzējis. Papildus papilnam jūras lauvu un roņu pavisam tiešā tuvumā. Pavisam klāt zvēriem negājām, jo bija bail, ka mums iekostu (no kā brīdināja uzraksti stāvvietā), taču nākamajā dienā satikām nelielu kompāniju, kur fotogrāfs klīda pa jūras lauvu bara vidu, tādā attālumā, ka zvērus ar roku var aizsniegt. Vienīgais, ka gandrīz vienam uzkāpām, jo tas no mugurpuses izskatījās pēc akmens – šis eksemplārs sāka skaļi šņākt un nebija īpaši draudzīgs.

Paliels skarbums un patiešām gandrīz neviena cilvēka (pirmajā dienā neviena, otrajā kopā ap desmit). Nogājām 35km cilpu ar vienu nakšņošanu pie pamestas bākas, kā arī uzkāpām 800m kalnā okeāna malā (būtu augstāk uzkāpuši, bet apmaldījāmies, jo nebija pietiekoši detalizēta karte). Kopumā viens no labākajiem, ja ne vislabākais brauciena pārgājiens.

Vienīgais, ka slikta piebraukšana - 30 jūdzes pa asfaltētu ceļu braucām pusotru stundu. Lielas bedres, plaisas, vienreiz puse ceļa grāvī iebrukusi, tikai kore ceļa vidū palikusi.  Sliktākajiem posmiem uzbērta grants, turklāt tas viss ved pāri kalnam. Atpakaļ braucām pa citu ceļu, tas bija vēl nedaudz sliktāks. Staigājot pa krastu, pārtika jāliek lāču drošā konteinerā, ko var iznomāt vairākās vietās (informācijas centrā un divos vietējos veikalos). Cena 5 USD uz visu ceļojumu – bez lāču konteinera varot no reindžera saņemt 150 USD sodu vai satikt melno lāci teltī nakts vidū. Ceļojumu plānojot, pat īsākajā variantā (vienas dienas pārgājiens) jārēķinās ar vismaz pusotru dienu, jo piebraukšana nav laba. Raksta, ka neesot jēga braukt citā, kā pavisam saulainā laikā, jo mākoņainā ir liels vējš, bet lietainā tam pievienojas horizontāla lietus siena un uz ceļiem var gāzties koki (attālākajos nostūros iesaka motorzāģi līdzi) un var būt izskalojumi, turklāt uz ceļiem ir brasli, kas lietū nav izbraucami.

Tiem, kam papildus 3 brīvām dienām ir vēl 4WD auto vai vēlme/iespēja par aizvešanu samaksāt 150 USD, teorētiski labākā ir tā parka daļa, kur Sinkyone Wilderness State Park, kas ir vēl mežonīgāks par “parasto” Lost Coast.

Atis
Nav tiešsaistē
Kopš: 20/04/2012
Ziņas: 227
Manīts: pirms 8 st

3. nedēļa. Pārējā Kalifornija.

Vienu dienu laiski pamināmies pa Napas ieleju. Divriteņus īrējām Calistoga (calistogabikeshop.com – sakarīgas rezervācijas iespējas, labi riteņi. Tiesa gan, nav lēti, 35 USD pats lētākais divritenis, bet tādas ir Kalifornijas cenas) un pēc veikala pārdevēja ieteikuma izmetām loku pa nekad nedzirdēto Franz Valley. Patiešām skaists un līkumots augšā-lejā ceļš, gandrīz bez automašīnām, pa ēnainām, puķēm un putniem pilnām birzīm un nelieliem vīnogu laukiem. Uz dienvidiem no Kalistogas vīnogu lauki paliek lieli un plaši, industriāli un mazāk interesanti. Pirms ceļojuma domājām arī par vīnu degustāciju, bet diemžēl izrādījās, ka daudzās labās vietās (ar labām atsauksmēm un kurās nav jāmaksā 50+ USD no cilvēka) nepieciešama rezervācija vismaz vairākus mēnešus iepriekš. Martā uz maiju rezervēt jau bija stipri par vēlu.

Pie Taho ezera staigājām pēc spontāna paziņu ieteikuma iepriekšējā dienā, vienīgi aizmirsās iepriekš lasītais, ka Sjerā Nevadā vajag sākt staigāt no jūlija, jo tad nokusis sniegs. Pusotras stundas laikā +32 grādus Sakramento nomainīja +5 pie Taho ezera un tad jau bija par vēlu pārdomāt. Dienvidu pusē sniega nebija nemaz, bet ziemeļu nogāzēs un ēnā tas bija pabiezs, dažviet pat vairāki metri, bet kopumā cietu virsmu. Uz ezeriem vēl ledus. Izdevās pat 20km maršrutu izkombinēt ar 800m uzkāpšanu Echo Peak (2,5 km vjl). Tālāk un augstāk gan bez sniega kurpēm nebūtu ko darīt. Bija slapjas kājas, jo gājām pa nemarķētu un stāvu taku gar kūstošo sniega ūdeņu strautu. Samērā interesants gājiens pa nepatīkamiem krūmiem, glumiem un birstošiem akmeņiem klints malā. Un pilnīga vientulība, neviena cilvēka. Atpakaļceļā, gandrīz pie pašas šosejas, gan satikām vecu tanti, kas ar savu pavisam jauno Teslu bija iebraukusi metru biezā sniegā un tagad viņu reindžeri ar vinču vilka laukā – laikam arī viņai bija licies, ka pavasaris jau klāt un sniegam vairs nevajadzētu būt.

Patika arī Sakramento vecpilsēta. Nedaudz kičīgi kovboju un indiāņu Rietumu pilsētas kvartāli, ko ieskauj jaunceltnes, tajā pat laikā saglabājot zināmu vēstures elpu ar veciem koka trotuāriem un patīkamu atmosfēru. Daudz mazāka Disnejlendas pieskaņa kā biju gaidījis. Sakramento arī citas daļas ir patīkamas, ar daudz alus darītavām, bāriem un restorāniem un jauku atmosfēru.

Iebraucām arī naftas laukus paskatīties, nost no galvenajiem ceļiem. Pārsteidza milzīgais sūkņu apjoms, simtiem un tūkstošiem daudzu km garumā.

Sanfrancisko, Santa Barbara. Piekraste virs LA. Pilsētas kā pilsētas, labas alus darītavas, tikai ļoti dārgi pat priekš kopumā dārgās Kalifornijas. Losandželosā vēl iebraucām zinātnes muzejā, kas salīdzinoši netālu no lidostas, apskatīt Endeavor kosmosa kuģi, turklāt tur bija apskatāmas arī Gemini un Apollo kabīnes. Muzejs ir par brīvu un vairāk piemērots bērniem, bet Endeavor apskate maksā 2 USD.

Visam pa vidu pabijām arī kādās desmit, varbūt vairāk, labās alus darītavās. Sierra Nevada, Russian River, Modern Times, Anderson Valley u.c. Visur pavisam labi, ideālas IPAs un citi ali un patīkama un draudzīga atmosfēra, bet jārēķinās, kas alus zem 5USD glāzē nebija, lielpilsētu tuvumā un pašās pilsētās ap 8 USD vismaz.

Atis
Nav tiešsaistē
Kopš: 20/04/2012
Ziņas: 227
Manīts: pirms 8 st

Praktiskā informācija un izmaksas:

Kopējais ilgums 21 diena

RIX-OSL-RIX ap 100 eiro katram, ar airBaltic

OSL-LAX-OSL 360 eiro katram, ar Norwegian, ar ēšanu un bagāžu.

Swedbank apdrošināšana 126 eiro katram. Tik dārgi, jo iekļauta “Bīstama nodarbošanās”, kas vajadzīga kanjoningam un pārgājieniem nomaļos apvidos. Vispār nebiju plānojis ņemt apdrošināšanu LV, bet noticēju Swedbank variantam. Zinu, ka ar viņu kredītkarti kaut kāda apdrošināšana iekļauta, bet man Swedbank nepatīk, turklāt tad arī daļa ceļojuma ar noteiktu karti jāpērk. Labi, ka paņēmu apdrošināšanu laicīgi, jo ceļabiedram jau pirms ceļojuma sanāca izmantot apdrošināšanu par SAS atcelto reisu, kur vajadzēja citu biļeti pirkt.

Auto īre 570 EUR ar Netflights, 20 dienas. Viss iekļauts. Gandrīz bija ieberziens, jo muļķīgi pazaudēju atslēgu (nekad to nelieciet uz jumta J), bet ļoti paveicās, jo auto praktiski jauns un bardačokā bija rezerves atslēga. Biju pārliecināts, ka bez 200+ USD soda neiztikt, jo pat “all inclusive” apdrošināšanas gadījumā atslēgām un riepām parasti ir papildus apdrošināšana. Tad paveicās otro reizi, jo auto pieņēmējs bija pavisam jauks un teica – Tev taču uzliks sodu, ka pazaudēta atslēga, es nevienam neteikšu. Auto pilnībā pietiek arī ar vienu, ofisā taču neviens nezin cik atslēgas bija sākumā. Brauc vien uz lidostu prom. Žēl, ka tikai 5 dolāri makā bija palikuši, ko viņam dzeramnaudā iedot.

Auto uzstādījums bija jebkurš SUV. Mūsu nomā labākais likās Hyundai Tucson, bet vispār biju plānojis/lasījis, ka uz vietas būs lielāka izvēle. Par pavisam lielo SUV vai pikapu bija žēl naudas, turklāt mums svarīgākais bija piekares augstums, kas parasto nomu mazajiem un lielajiem SUV ievērojami neatšķiras. Aptuveni 300 jūdzes nobraucām pa smilšu ceļiem, kaut arī neviena lielā noma neatļauj braukt pa neasfaltētiem ceļiem (līdzīgi kā pa ceļiem, kur jālieto sniega ķēdes). Sīkajā drukā parasti ir pilnīgs aizliegums, bet atsevišķām nomām atļauti tikai ceļi, kas tiek labi uzturēti. Pēdējais ir filozofisks jautājums, jo paši redzējām kā gluds un ciets smilšu ceļš, pa kuru var mierīgi uz 70-80km/h braukt, pēc lietus pārvēršas dubļu jūrā. Mūsu noteikumos bija nepārprotami - Vehicle shall not be driven on an unpaved road or off-road. Ir lasīts, ka nomas uzliek papildus maksas, ja konstatē šo noteikumu pārkāpumu un tad vēl visādas iespējas, ka tas anulē apdrošināšanu. Vajadzēja braukt prātīgi, taču Tripadvisor forumos lasīju, ka vairums īrnieku vienkārši ignorē aizliegumu.

Lejā uzskatāms piemērs uz brasliņu, kur sausā laikā tek kaut kāda tērcīte, bet lietū līmenis mierīgi par metru vai pusotru var celties.

Dažos plānotajos ceļos neiebraucām nemaz, jo mūsu auto nevilka dubļus, stāvumu, izskalojumus, vai bija pārāk daudz lielu akmeņu - šajos gadījumos dabūjām papildus kilometrus ar kājām iet vai mainīt plānus. Te īsti nav risinājumu, jo lielajās nomās nav 4WD ar paaugstināto piekari. Tad vajag vietējos kantorus, kur cenas šādām automašīnām ir vājprātīgi 100 – 300 USD dienā. Protams, var internetā vai pa telefonu rezervēt aizvešanu uz jebkuras takas sākumu pa jebkura veida ceļiem, bet šāds pakalpojums parku nomaļajos galos parasti maksā, sākot ar 100-150 USD, jo jābrauc lieli gabali pa sliktiem ceļiem.

Kopā nobraucām nedaudz virs 3600 jūdzēm, iespējams, pāris simtus vairāk. Īsti neskaitīju.

Ieeja parkos. Nacionālajos parkos labi noder National Parks Pass, ko var iegādāties tepat forumā par 40 USD. Atmaksājas vienā vai divās parku apmeklējuma reizēs, turklāt parasti karte nodrošina atlaides parku kempingiem, līdz 50%. Diemžēl nacionālo parku karte tikai daļēji attiecas uz štatu parkiem. Kalifornijā, kur ir ļoti daudz štatu parku, nacionālu parku karte sniedz minimālas priekšrocības – parasti sedz tikai iebraukšanas maksu. Kalifornijā ir pašiem sava parku karte, kas maksā 200 USD gadā, bet arī tad paliek virkne papildus maksu – šī karte drīzāk domāta patriotiskam vietējo parku atbalstam. Kalifornijā ir ASV dārgākie parki un viņu cenas kritizē visi - kāda parka reindžeris reiz mums taisnojās, ka “state of California is greedy”, kad jautājām, kādēļ tik dārgi. Turklāt Kalifornijas parki ir ne visai labi uzturēti, kempingu telts vietas un tualetes ar Jūtas vai Arizonas parkiem pat salīdzināt nevar. Miskastes pārpildītas, apkārtne ne visai sakopta, krāni un dušas bieži nestrādāja.

Nakšņojām pārsvarā teltī, 2 naktis palikām motelī vai airBnB istabā, kā arī 2 naktis pie draugiem. Un viesnīcā Vegasā.

Abus moteļus rezervējām stundu pirms nakšņošanas, izmantojot booking.com (priceline un hotwire neko labāku neatrada), parasti ap 55 USD sanāca un nelikās, ka zemāk iespējams. Abas reizes labi moteļi ar svaigu remontu, daudzās Rietumeiropas valstīs esmu daudz sliktākās 3 zvaigžņu viesnīcās palicis. Kopumā cenu līmenis nakšņošanai Kalifornijā nepatika, ļoti nācās pirms brauciena piepūlēties, lai lielajās pilsētās kaut ko sakarīgu (zem 100 EUR) no airBnb izspiestu.

Nakšņošana parku kempingos (parasti cenā iekļauts auto un līdz 6 personām) maksāja 3-17 USD ārpus Kalifornijas, 25 - 35 USD Kalifornijā, turklāt Kalifornijā jāpieskaita vairāki USD par dušu. Populārākajos parkos parasti bija augstāka cena. Kalifornijā nav daudz iespēju palikt teltī ārpus parkiem, visur privāts vai aizliegts telti celt. Ja nu pludmalēs. Privātie kempingi maksā vēl dārgāk par parku kempingiem un parasti orientējas uz RV un teltīm uzliek tādu pat cenu, sākot no 30-50 USD. Jūtā un Arizonā gan var nakšņot, kur acis rāda, jo ir daudz valsts zemju (BLM lands), taču kempingi ir labi tādā ziņā, ka tur pieejams dzeramais ūdens un duša, ko pēc 8h pārgājiena ļoti gribas. Nomaļākās vietās gan vedām līdzi kādus 40 litrus ūdens, lai pietiek 2 - 3 dienām, ja nu kas. Šoreiz piesardzība bija lieka, bet atceroties iepriekšējo reizi ar gandrīz +40 jau maija sākumā, negribējās riskēt.

Aprīlis un maijs karstajos apgabalos ir viena no pīķa sezonām, tādēļ daudzos kempingos jau februārī un martā rezervācijas uz maiju vairs nebija pieejamas. Man, kā lielam plānotājam, tas uzdzina stresu, bet dzīvē viss bija vienkāršāk. Kempingos vienmēr bija brīvas vietas, kaut online redzams, ka viss rezervēts, turklāt apkārt vienmēr bija privātie kempingi, kas internetā vai Google Maps vispār nebija atrodami. Mēs paši arī neizmantojām visas mūsu iepriekš apmaksātās rezervācijas, jo laika apstākļu dēļ mainījām plānus.

Kartes. Salīdzinot ar Eiropu, daudzas pārgājienu takas nav kārtīgi marķētas (šoreiz es nerunāju par lielajām staigāšanas takām, kuras rūpīgi iztīrītas un marķētas vismaz reizi piecos metros) un uz to sākumu nav norādes. Ja mežā vēl var redzēt kādas pēdas, tad tuksnesī nav daudz variantu. Taku nemarķēšana pietiekoši bieži ir apzināta parku apsaimniekotāju izvēle, lai lielāko daļu apmeklētāju piesaistītu noteiktām parku nostūriem un tie nevazātos apkārt un netraucētu dabu. Ja detalizētu takas karti par brīvu un labā izšķirtspējā nevar nolādēt .pdf formātā no parka mājas lapas, tad skaidrs, ka būs nepieciešama papildus topogrāfiskā karte, jo uz kaut kādām shēmām paļauties nav prātīgi. Staigāt pa šādām “nelegālām” takām parasti nav aizliegts, ja nu vienīgi atsevišķās vietās lielākajos parkos. ASV ir labas trekinga karšu aplikācijas telefonam, tikai manā Android tālrunī daļu aplikāciju nemaz neļāva instalēt, jo tās paredzētas tikai ASV tirgum. Jūtā izmantojām drukātās National Geographic taku kartes (Trail Maps), Jāņa Sētā arī var iegādāties, bet tur ļoti slikta izvēle (amazon ar visu sūtīšanu bija lētāk). Tik un tā, jābūt kaut minimālām orientēšanās iemaņām un jāspēj nolasīt apkārtne. Biju pārsteigts, cik daudzās vietās, kur teorētiski kartē ir iezīmēta taka, nācās orientēties pēc reljefa vai dažviet pat mainīt maršrutu. Vietām bija sakrauti tūriņi, bet tik maz un neregulāri, ka nekāda jēga.

Telefons + dati. AT&T no mrsimcard.com. Ap 100 USD (ar piegādi uz LV, aktivizāciju un visu pārējo) 5GB dati +  zvanu un SMS paka uz 100 valstīm. Zvanu pakā LV nebija iekļauta, bet dažiem vietējiem zvaniem ASV noderēja. Viennozīmīgi dārgāk par Tmobile, bet lasīju, ka AT&T zona Rietumu tuksnešos esot labāka. Kopumā pārsteidzoši labs tīkls bija, pat gandrīz visos Jūtas ciematos (pirms deviņiem gadiem tajos pašos apgabalos, jebkādu tīklu tikai 2 dienas no 12 vispār redzējām, milzīgs uzlabojums tagad). Protams, dažus km aiz apdzīvotām vietām arī tagad par zonu droši varēja aizmirst. Sievai bija Latvijas sim karte. Ja viņai pilsētās Tmobile galvenokārt klāt slēdzās, tad Jūtā un Arizonā gandrīz tikai AT&T. Aktīvi lietojot Waze, Google Maps un Whatsapp, tā arī vairāk par 2,5GB nenotērēju. Iespējams, būtu ar 2GB pieticis. Vispār AT&T sim karti grūti bija iegādāties, jo tās reti kurš pārdod, bet mrsimcard.com varu rekomendēt. Lielisks serviss un ātra piegāde.

Ēst taisījām paši uz gāzes degļa vai nedārgā gala meksikāņu/latīņamerikāņu ēstuvēs. Tipiski 10-20 USD no cilvēka, lai ļoti kārtīgi pieēstos, taču jārēķinās ar dārgiem dzērieniem 3-5 USD par katru, arī vienkāršu limonādi. Vairākas reizes ārkārtīgi labs un gards ēdiens, parasti gan ceļamērķa pilsētās apskatījām atsauksmes Google un attiecīgi maršrutu piekoriģējām. Tur noder spāņu valodas zināšanas (mums nebija), jo bieži ēdienkarte tikai spāniski, bet vienu reizi apkalpotāji neviena vārda angliski nezināja. Kalifornijā ar gatava ēdiena cenām kopumā bija makam ļoti nedraudzīgi, izņemot lielās burgernīcu ķēdes. Lielajās nacionālajās ēdināšanas ķēdēs - burgeros, takosos vai daineros pārāk daudz neēdām, bet lokālo variantu nekad netrūka. Galvenais nenobīties no nepievilcīgas ārienes.

Lāči. Pirmo reizi tik daudz bijām lāču rajonos. Parasti palikām parku kempingos, kur produktu uzglabāšanai pieejamas lāču kastes. Turēt ēdamo pa nakti automašīnā arī nav droši, jo lācim aizvērtas auto durvis nesagādā milzu problēmas, bet ēdamo viņi saožot pat vakuumiepakojumos. Savukārt skārda bundžas atpazīst pēc izskata un zina, ka tās var pārkost un iekšā ir gardumi. Daudz drošāk ir uzlasīt visas drupačas un visu glīti salikt lāču kastēs/konteineros, jo lāči jau iemācījušies, ka tiem klāt netiek. Un teltī nevienu ēdiena gabaliņu, dezodorantu vai zobu birsti – to visu tikai lāču kastē. Kārt kokā nav jēgas, jo melnie lāči ir apguvuši, kā šiem labumiem tikt klāt. Protams, nepatīkami vienmēr tas, ka ik pa laikam gadoties uzbrukumi it kā pilnīgi bez iemesla, tomēr savos pārgājienos neredzējām pat lāču pēdās.

Indīgie augi. Indīgais ozols un īve tuksnešos nav, bet Kalifornijas piekraste ar tiem pilna, vairāk ozoliem – tie gan nav lieli ozolu koki mūsu izpratnē, bet kaut kādi krūmi ar klasiskās ozola formas lapām. Sapratām, ka nevajag aiztikt neko, kam trīs un/vai spīdīgas tumši zaļas lapas. Un vilkt garās bikses, kad jāiet pa takām vai jāspraucas cauri krūmiem. Ar to pietika, lai problēmas nepiedzīvotu, bet ar bērniem gan varētu būt savādāk. Praktiski nebija kempingu, kur nebūtu brīdinājumu, ka kempingā ir papilnam indīgo augu. Tāpat mūs brīdināja, ka krūmos esot ļoti daudz ērču. ASV gan encefalīta nav, bet ir daudz vairāk Laima slimības un dažas pie mums Eiropā nesastopamas un ārkārtīgi nepatīkamas ērču pārnēsātas kaites. Bet nevienu ērci nesatikām.

maikijs24
Nav tiešsaistē
Kopš: 07/10/2012
Ziņas: 168
Manīts: pirms 4 st

Paldies, foršs apraksts un bildes.

andrian
Lietotāja andrian attēls
Nav tiešsaistē
Kopš: 02/02/2010
Ziņas: 515
Manīts: pirms 10 st

Nu ļoti informatīvi, ideāls ceļvedis!

Gatisk
Nav tiešsaistē
Kopš: 20/06/2013
Ziņas: 258
Manīts: pirms 1 st

Likās, ka nav laika lasīt un jāatliek uz vēlāku laiku, taču, kā iesāku, tā neatraujoties pabeidzu:)

ievisija
Nav tiešsaistē
Kopš: 10/03/2013
Ziņas: 474
Manīts: pirms 3 st

Ļoti interesants un noderīgs apraksts!

Snorke
Nav tiešsaistē
Kopš: 23/05/2013
Ziņas: 241
Manīts: pirms 8 st

Cik foršīīīīī! Raxtu nelasīju,jo tikai apskatot bildes vien,man no skaudības palika slikti ar sirdi! Smile)

Joziks
Lietotāja Joziks attēls
Nav tiešsaistē
Kopš: 11/06/2009
Ziņas: 377
Manīts: pirms 3 d

Nu, kā lai nebrauc uz turieni pēc šāda apraksta!!!? Nekad neesmu bijusi Amerikas rietumu daļā (esmu totāli samīlējusies Āzijā), bet sāk kāroties arvien vairāk. 

Paldies par iedvesmu!

de
Nav tiešsaistē
Kopš: 30/10/2008
Ziņas: 143
Manīts: pirms 7 st

Paldies! Labs apraksts un labas bildes! Malači! Cik km kājām nostaigājāt?

Atis
Nav tiešsaistē
Kopš: 20/04/2012
Ziņas: 227
Manīts: pirms 8 st

Domāju, ka vismaz 140km, bet precīzi nezinu. Km gan, manuprāt, nav rādītājs, ja ir ievērojama augstuma starpība un grūti ejams gabals. Tai pašā jūras krastā, kur kājas grimst smiltīs uz katra soļa un ir pilns ar slapjiem akmeņiem, 3km stundā jau var būt ļoti labs ātrums.

de rakstīja:

Paldies! Labs apraksts un labas bildes! Malači! Cik km kājām nostaigājāt?

Dunduri
Nav tiešsaistē
Kopš: 26/05/2010
Ziņas: 678
Manīts: pirms 8 st

biju plānojusi otreizējo tūri vairāk pa citām vietām, bet tagad, skatoties foto - ahhhhhh, jābrauc pa aprakstītajiem kanjoniem! Nereāli forši!!!

adamss
Lietotāja adamss attēls
Nav tiešsaistē
Kopš: 30/12/2009
Ziņas: 127
Manīts: pirms 1 d
Kur: riga

Paldies par ļoti interesantu aprakstu.

Noteikti izmantošu Jūsu ieteikumus savam braucienam rudenī.

adamss

Haily
Lietotāja Haily attēls
Nav tiešsaistē
Kopš: 07/09/2015
Ziņas: 30
Manīts: pirms 7 ned

Paldies, apraksts lielisks. Smile Arī mans mērķis ir ASV R-krasts, bet tā kā, nekad neesmu bijusi tur, sākšu ar populārākajiem tūristu galamērķiem -Grand Canyon, Monument Valley, Antilopes kanjonu un Yosemitu. Tikai būtu jāizdomā, kā ar palikšanu pa nakti - telts vai motelis. Bet nāks tuvāk laiks, nāks padoms.

Ar cieņu,
Sapņotāja / Diktatore