ASV - pārgājiens Jūtā 2018.gada maijā

6 atbildes [Pēdējā ziņa]
Atis
Nav tiešsaistē
Kopš: 20/04/2012
Ziņas: 397
Manīts: pirms 2 ned

TL;DR – garš apraksts par pārgājienu Jūtā, ASV. Praktiskās lietas pašās beigās, nākamajā ierakstā.

Drīz pēc lidmašīnas pacelšanās no Minhenes lidostas, man priekšā sēdošais pasažieris nolēma pacelt krēsla atzveltni. To pašu, kuru pirms desmit minūtēm nepacietīgi nolaida. Poga nestrādāja, tādēļ viņš izstiepa savu spalvaino roku, lai atzveltni strauji uzrautu augšā, reizē iegāžot uz atvāžamā galdiņa nolikto vīna glāzi man tieši klēpī. Pilnu, protams. Stulbenis, es nodomāju. Patiesībā es nodomāju kaut ko rupjāku, jo tagad man bija ar vīnu pieliets klēpis un izskatījos kā apčurājies, turklāt ar alkohola aromātu, īsts džentlmeņa komplekts.

Lidojums uz Kaliforniju ilga divpadsmit stundas, tādēļ bija laiks gan nosusināt bikses Lufthansas pledos, gan paņemt vēl vienu sarkanvīnu. Iemesls, kādēļ lidoju uz ASV rietumkrastu bija šķietami nepievilcīgs, vismaz pa lidmašīnu logu raugoties. Stundu vai divas pirms nolaišanās, no Eiropas uz Losandželosu lidojošās lidmašīnas parasti lido pāri gaiši brūnam tuksnesim, kura vienmuļo ainavu papildina sarkanbrūnu pauguru grēdas un garu zigzagu veidā izgrauztas gravas, kas krustu šķērsu stiepjas uz visām pusēm, cik tālu vien var redzēt. Jūtas štats, piecsimt kilometru attālumā no zaļās un patīkamās Kalifornijas piekrastes, ne visiem liekas pat paviršas apskates vērts.   

Mani šī tuksnešainā vieta fascinē un pievelk, un pēdējo padsmit gadu laikā šeit esmu atgriezies vairākkārt. Šajā reizē plānoju doties pārgājienā, par kuru bijis domājis vismaz desmit gadus un kuru vēl nebija izdevies realizēt. Arī šajā reizē, lai gan viss teorētiski bija sagatavots, pastāvēja reāla iespēja, ka ciklons, kas pēc dažām dienām no ASV Rietumkrasta draudēja iegriezties Jūtā – tradicionāli vissausākās sezonas vidū, izjauks visus plānus. Man, hroniskam plānotājam, reti ir kas briesmīgāks par plānu izmaiņām neparedzētu apstākļu dēļ.

Ceļojums sākās ar briesmīgi lielo Losandželosas lidostu un Alamo autonomu, kur pārdevējs par nesamērīgu papildus samaksu mēģināja iešķiebt lielāku auto – tādu pašu, kuru pēc piecām minūtēm paņēmu bez piemaksas, zinot, ka stāvvietā vairākas auto klases atrodas kopā. Bezgalīga muļļāšanās pa lēno Losandželosas satiksmi un nebeidzamajiem sastrēgumiem, pārtikas sagāde turpmākajām desmit dienām, un tikai vēlu vakarā, ar no lidojuma apdullušām galvām pēc desmit laika zonu šķērsošanas, braucām prom no lielpilsētas. Pirmajā vakarā bija plānotas tikai divsimt jūdzes uz ziemeļiem, līdz Beikersfīldai.

Rezervētā Airbnb mājele atradās pilsētas nomalē, tikai simts metru attālumā no Kerna naftas lauka - vienā no lielākajiem ASV. Tur nafta tiek iegūta jau gandrīz simt divdesmit gadus, kad tai uzdūrās nieka 20 metru dziļumā. Ir neierasti redzēt plašas naftas atradnes tieši blakus lielākajam pilsētas parkam un dzīvojamajam rajonam. Braucot ieguves laukam cauri, abās ceļa puses lēni cilājās daudzi tūkstoši sūkņu un apkārt valdīja ne pārāk patīkama smaka, bet putekļainās ielas malas, kas nostādītas ar vairākus metrus augstiem rododendriem līdzīgiem augiem, kas pārpilni koši sarkanu un dzeltenu ziedu, patīkami kontrastēja netīrajiem naftas laukiem.

Pēc laika no šosejas ar apūdeņotajiem pustuksnešiem abās pusēs, kas, cik tālu vien varēja redzēt, nepārtraukti apstādīti ar mandarīniem, apelsīniem, persikiem, ķiršiem, plūmēm, riekstkokiem, vīnogām un visiem citiem iespējamiem augļu kokiem un krūmiem, nogriezāmies uz Sjerra Nevadas kalnu pusi, uz milzu sekvoju audzi, kas ir vistuvāk Losandželosai. Mums nebija pietiekoši daudz laika braukt vairāk uz ziemeļiem, kur sekvoju meži ir daudz iespaidīgāki. Pavisam drīz sākās pievilcīgas lauku ainavas ar līkumotu ceļu starp mežotiem pauguriem, kur ik pa laikam varēja redzēt pa kādai mājai. Ceļš strauji veda augstāk un augstāk; vairāku stundu laikā sastapām labi, ja divas vai trīs automašīnas. Īsi apstājoties, varēja just kā lauksaimniecisko mēslu smaku un naftas rūpniecības smārdus, kurus ostījām vēl pirms nepilnas stundas, gandrīz trīs kilometru augstumā bija pilnībā nomainījusi intensīva un svaiga priežu mežu smarža.

Sekvoju audzīte bija pietiekoši laba (vairāk uz ziemeļiem ir daudz labākas), lai senais mežs, kas kādreiz klāja šos apgabalus, 19. un 20. gadsimtā ir ticis pamatīgi izcirsts. Ilgi nekavējāmies, jo koki nebija galvenais apskates objekts. Tas gaidīja Jūtā un lai tur nonāktu, nolēmām ar līkumu izbraukt cauri Nāves ielejai. Iepriekšējos braucienos biju uzskatījis, ka nav vērts tērēt laiku vairāku simtu kilometru līkumam Nevadas tuksnesī un biju patīkami pārsteigts, ka noteikti ir vērts.

Braucot no Sjerra Nevadas kalniem uz austrumiem, ainava ceļa malās no zaļas kļuva brūnāka un sausāka. Temperatūra paaugstinājās, zāles klājienu nomainīja smiltis ar retiem smilgu kumšķiem tajās, bet priedītes aizvietoja jukas. Man šie tuksneša augi ar dīvaini izlocītajiem stumbriem un dzeloņainajām lapām vienmēr likušies fascinējoši. Vēlāk, kad sēdēšana automašīnā jau bija apnikusi, uz divām stundām izlocījām kājas, aizejot līdz Ouvena ezeram, kas atrodas uz Kalifornijas un Nevadas robežas - tur iespaidīgie kalni ir beigušies un sākas tuksnesis. Pirms nieka pusotra gadsimta Ouvena ezers bija milzīgs saldūdens ezers, bet varonīgie amerikāņu kolonisti izcirta visus apkārtnes kokus, ezerā ietekošās upes novirzīja lauku apūdeņošanai un ezerā novadīja raktuvju notekūdeņus. Rezultātā mūsdienās Ouvena ezers ir pasekls, dubļains un ļoti sāļš dīķis. Pa līdzenumu, kuru agrāk aizņēma ezers, vējš dzenā sārmainus putekļu mākoņus, kuros atrodama vismaz puse no Mendeļējava tabulas, ieskaitot kadmiju, niķeli un arsēnu. Lasīju, ka tas esot ASV lielākais punktveida piesārņojuma avots. Ironiski, ka turpat netālu, tuksnešaina klajuma ieskauts, ir milzīgs angārs, kurā, kā noprotams no uzraksta uz ēkas sāniem, no pazemes tiek sūknēts un pudelēs pildīts “kalnu avotu” ūdens.  

Lai arī satelītattēlos Ouvena ezers izskatās sarkani rozā, jo tajā dzīvo milzīgas aļģu kolonijas, kuras ciena gan sāli, gan kadmiju, tad ejot ar kājām, krāsas nevarēja redzēt. Sāļo dubļu dēļ grūti bija nokļūt pat pie krasta. Vēl brīnumaināk likās tas, ka dubļainais krasts, kuru klāj izkaltusi un smakojoša sāls garoza, ir govju nopēdots – grūti iedomāties, cik veselīgs varētu būt šādu liellopu steiks. Tikmēr debesīs ar apdullinošu troksni šurpu-turpu laidelējas un viens otru dzenāja iznīcinātāji no tuvējām gaisa spēku bāzēm, ar kurām Kalifornijas un Nevadas tuksnešainā daļa ir pilna.

Nāves ielejas apkaime ir kalnaina. Lai tur nokļūtu, bija jāšķērso vairākas kalnu grēdas pa apbrīnojami taisniem ceļiem. Nobrauc divus kilometrus lejā, tad augšā, bet stūre pa to laiku nav jāgroza. Un atkal augšā un lejā. Tikmēr briesmīgi nāca miegs, jo Latvijā jau nakts, bet pa radio lielākoties šņākoņa, jo civilizācija pārāk tālu. Visapkārt uz visām pusēm pletās gaiši pelēki izžuvuši kalni un smilšainas akmeņiem piemētātas ielejas, bez īpašām civilizācijas pazīmēm, ja neskaita pa kādam nīkulīgam dzīvojamam treilerim dažu simtu metru attālumā no ceļa. Pati Nāves ieleja izskatījās maz piemērota dzīvei. Izkāpjot no auto pārsteidza tas, ka no salīdzinoši pieņemamā karstuma vēl pirms stundas, bijām nokļuvuši krāsnī - nelielajā vējiņā sajūta kā milzīgā karstā fēnā. Tomēr arī Nāves ielejā esot jauki skati, tādēļ braucām uz Zelta kanjonu (Golden Canyon).

Kanjonam var piebraukt no augšas un no stāvlaukuma ātri nokļūt nelielas grēdiņas virsotnē, bet var paieties dažus kilometrus pa leju. Vakara gaismā vienveidīgās dzeltenās un pelēkās klintis izmainās – krāsas kļūst maigākas un piesātinātākas. Kamēr saule rietēja, gājām un priecājamies par skatiem un pamatīgi svīdām dabiskajā saunā.

Vēlu vakarā Lasvegasā ieradāmies motelī - no ārienes spožs, bet no iekšienes ļoti netīrs. Tajā, kā izskatījās, notiek vietējais narkotiku tirgotāju un prostitūtu salidojums – gar durvju priekšā novietotiem milzu pikapiem ar niķelētām radiatoru restēm auroja un skraidīja ļoti pieticīgi ģērbtu sieviešu un apakškreklos tērptu un no galvas līdz kājām notetovētu vīriešu bars. Diemžēl visas normālās viesnīcas bija gandrīz pilnībā rezervētas jau pusgadu iepriekš, jo šajā nedēļas nogalē amerikāņiem bija papildus brīvdiena. Viss bija pārpildīts ar pūli, kas aurodams, baurodams, streipuļodams un vemdams, valdīja pār Vegasas izpriecām. Protams, nevaru atturēties no augstprātīgas piebildes par to, ka man vienmēr ir bijis grūti saprast, kādēļ Vegasā kāds varētu vēlēties uzkavēties ilgāk par dažām stundām. Tā nu prātojot savas augstprātīgās domas, nopirku dažus alus un automātos sametu vismaz divdesmit dolārus. Kaut kas tajā visā tomēr ir.

Jūta beidzot klāt

Pēc Vegasas nākamajā rītā vairākas stundas braucām cauri vienmuļam tuksnesim. Pie Arizonas robežas šoseja, kas vairākas stundas bija vedusi caur izdegušu ar akmeņiem klātu līdzenumu, piepeši ievirzījās starp milzīgām klinšu sienām un, ceļoties aizvien augstāk un augstāk, veda pa Virdžīnas (Virgin) upes aizu, abās pusēs ceļam atklājoties daudzkrāsainām klintīm. Bijām beidzot sasnieguši Jūtu, kuras dienvidu daļas smilšakmens plato paceļas vairāk nekā kilometra augstumā virs jūras līmeņa.

Ņemot vērā negaisu iespējamību, kuru atnesis manis minētais ciklons, mainījām plānus un vairākas stundas pastaigājam pa Yant Flats – pirms dažiem desmitiem miljoniem gadus pārakmeņojušām kāpām. Lai tur nokļūtu, jābrauc nost no šosejas un tad padsmit kilometri pa smilts ceļu. Jau dažu minūšu laikā mūsu automašīna bija pārklāta smiltīm un lēnām, klabinot zobus pa ceļa dangām, pa līkumiem kratījāmies aizvien augstāk.

Tad krūmos jāatrod neievērojams takas gals. Taku sākuma neatzīmēšana, nemarķēšana un skaistu vietu neiekļaušana shēmās un izdales materiālos (arī grantēto ceļu neuzturēšana labā kārtībā) ir apzināta ASV parku politika. Parasti popularizēti tiek atsevišķi parku nostūri, kur atrodas pazīstamākie apskates objekti un Instagram atpazīstamākās ainavas. Pārējās vietas, kas nereti nav sliktākas, arī ļauts apmeklēt, tomēr norādes uz tām netiek uzstādītas (parku uzraugi dažviet pat izjauc tūriņus), nodrošinot to, ka tur iegriežas daudz mazāk apmeklētāju. Tā teorētiski tiekot saglabāta dabas neskartība un mežonība. Zināma loģika tajā ir, jo īpaši mūsdienās, kad ASV rietumu parkos katru gadu reģistrē rekordlielus apmeklētāju skaitu. Piemēram, Zionas parkā 2017.gadā apmeklētāju skaits pārsniedza piecus miljonus – gandrīz dubults pieaugums pēdējo desmit gadu laikā, tādēļ vairākos tiek drīzumā plānots ierobežot maksimālo apmeklētāju skaitu dienā, piemēram, ar iepriekšējās pieteikšanās sistēmu. Pastāv arī viedoklis, ka pieejas atvieglošana virknei nacionālo parku 20.gs. vidū, kad tika noasfaltēti simtiem kilometru ceļu, izbūvēti stāvlaukumi, apmeklētāju centri un tualetes, mākslīgi radīja mūsdienās aktuālo pārslodzes problēmu – līdz tam apmeklētāju skaits regulējās pats no sevis, jo retais tūrists vēlējās kratīties simts un vairāk kilometrus pa sliktu ceļu, vedot līdzi visu ūdeni un pārtiku, bet galamērķī gulēt teltī, no kuras naktī izlienot pačurāt, iespējams uzkāpt skorpionam vai klaburčūskai.

Lēnām gatavojāmies savam pirmajam gājienam Jūtā, mantu izpakošanas (pēc lidojuma somas vēl nebijām atvēruši) un vispārējās čammāšanās laikā baudot lieliskās amerikāņu mazo darītavu IPAs no ledus kastes bagāžniekā. Pēc neilga gājiena pa kroplīgi savērpušos un saliekušos priedīšu un kadiķu “mežu”, kura smilšbrūno pakāji, cik vien tālu varēja redzēt, klāja kaktusu audzes spilgti rozā ziedos, skatienam pavērās ieapaļa klinšu ieplaka. To no trim pusēm aptvēra nelieli lēzeni pauguri, bet visas klintis bija noklātas ar regulāru dzelteni sarkanīgu režģi, kuru smilšakmens klintīs dažu desmitu miljonu gadu laikā izveidojis vējš. Labu laiku kāpelējām, lēkājām, un priecājāmies par skaistajiem skatiem uz līdzenumiem lejā un kalniem dažus desmitus kilometrus tālāk.

Tālākais ceļš veda uz netālo Zionas parku. Te vairs nebija slikts ceļš un vientulība, bet nebeidzama auto plūsma. Par spīti sastrēgumiem un uzbāzīgajai komercializācijai, nevar noliegt, ka Zionas parks ir viens no skaistākajiem ASV parkiem. To, ka šāda vieta vispār eksistē, plašāka sabiedrība uzzināja vien divdesmitā gadsimta sākumā, kad amerikāņu mākslinieka Frederika Samjuēla Dellebona gleznas ar Zionas ielejas ainavām tik izstādītas 1904. gada Vispasaules izstādē. Drīz vien šajā vietā izveidoja nacionālo parku, taču tas palika relatīvi nepieejams, līdz 20.gados uz šejieni tika izbūvēts pirmais ceļš – līdz tam, lai nokļūtu Zionā, bija stundām ilgi jākratās par grubuļainām ratu sliedēm.

Arī pati Jūta kopumā ir viens no ASV štatiem, kas tika “civilizēts” visvēlāk. Tikai 19.gs. vidū par Jūtu parādījās vairāk ziņu par tām, ka šo teritoriju mežonīgajos Rietumos šķērso liela upe (Kolorado) un tajā ir daudz kalnu, ieleju un tuksnešu. Jūtas kartes bija visai aptuvenas ar plašiem baltajiem plankumiem, un neviens lieki šo štatu neapmeklēja gan ievērojamo dabisko šķēršļu dēļ, gan tādēļ, ka vietējās indiāņu ciltis ceļotājus nevēlējās redzēt. Tā deviņpadsmitā gadsimta piecdesmito gadu kartē, kur attēlota mūsdienu Jūta, daudzmaz precīzi ir iezīmēta tikai Kolorādo upe un netrūkst baltu plankumu. Kreisajā pusē ir piezīme – “Lielais Baseins paceļas 4000 – 5000 pēdu augstumā virs jūras, to ieskauj augsti kalni un tiek uzskatīts, ka tas ir pilns ar ezeriem un upēm, kurām nav sasaiste ar jūru, oāzēm un tuksnešiem, kas nekad nav izpētīti un mežonīgām ciltīm, kuras neviens ceļotājs nav saticis vai aprakstījis.”

Pirmie baltie cilvēki Jūtā pastāvīgi apmetās tikai 1847.gadā. Tie bija mormoņu ieceļotāji, kas “neapgūtajās” zemēs ieradās no dienvidiem (tagadējās Arizonas) ar plāniem dibināt savas kolonijas. Mormoņi savu poligāmisko uzskatu dēļ bija izraidīti no daudzām ASV teritorijām austrumos (lai cik tas paradoksāli nebūtu, arī sieviešu tiesību dēļ, jo mormoņu teritorijās sievietēm balsstiesības un tiesības ierosināt laulības šķiršanu bija jau kopš 19.gs. vidus – pārējā ASV tika uzskatīts, ka tas ir klajā pretrunā ar kristīgo ticību). Mormoņiem, ja ne gluži saskanēja ar vietējiem indiāņiem, kas aizvien kontrolēja šos apgabalus, tad vismaz bija kopīgs ienaidnieks – ASV valdība. Domstarpības ar valdību kulminēja desmit gadus vēlāk, kad mormoņi nošāva 120 emigrantus, kas caur Jūtu devās no ASV austrumiem uz Kaliforniju. Drīz tomēr mormoņi un ASV vienojās par mieru, dažus gadus vēlāk Jūtu sasniedza arī telegrāfs, bet indiāņi tika sadzīti rezervātos. Pēdējais process notika daudz vēlāk nekā citās ASV teritorijās, tādēļ šeit vietējiem iedzīvotājiem veicās nedaudz labāk (relatīvi labāk, jo aizgāja bojā nevis vairāk par 90% cilts iedzīvotāju, bet tikai puse). Arī rezervāti Jūtā ir lieli, piemēram, Navaho indiāņu rezervāts, ir nedaudz lielāks par Latvijas teritoriju. 19.gs. beigās Jūta tika iekļauta ASV sastāvā.

Jūtas ģeogrāfija ir pietiekoši sarežģīta. Pārsvarā tuksnesis, kuru daļēji klāj meži. Šādus mežus Latvijā gan dēvētu par nelieliem krūmiem smiltīs. Tuksnešainos līdzenumus, kas atrodas vismaz kilometru virs jūras līmeņa, šķērso vairākas kalnu grēdas līdz pat četru kilometru augstumam un smilšakmenī izgrauztas gravas, no kuriem lielākā ir līdz kilometram dziļa. Nepieejamības dēļ līdz pat 20.gs. vidum cilvēki ar domstarpībām ar likumu nereti par savu bāzi izvēlējas Jūtu. Nomaļos nostūros sausā likuma laikā lielos apmēros tika dzīta kandža, slēpti ieroči un slēpās visu veidu noziedznieki. Lielākoties neviens likuma pārkāpējus neatrada.

Divdesmitā gadsimta sākumā tika atklāts, ka Jūta ir ļoti bagāta ar oglēm, varu, dzelzi un virkni citu derīgo izrakteņu. Vienīgā problēma – klimats, milzīgie attālumi un reljefs. Tieši tādēļ lielākā daļa komerciālo raktuvju projektu cieta neveiksmi. Strādāt raktuvēs, kur vasarā dienā ir četrdesmit grādu dienā, ap nulli naktī, ūdens jāved no trīsdesmit kilometru attāluma un tuvākā apdzīvotā vieta ir piecdesmit kilometrus tālu, vēlējās tikai retais – turpat bija daudz pievilcīgākā Kalifornija. Lielākais ekonomiskais bums bija pēc II Pasaules kara, kad Jūtā atklāja ievērojamus urāna rūdas krājumus, kas aukstā kara bruņošanās neprātā bija ļoti pieprasīta. Visu štatu pārņēma urāna drudzis, kad simtiem amatieru ar Geigera skaitītājiem rokās vai piestiprinātiem pie nelielām lidmašīnām, klejoja apkārt, lai atrastu labu dzīslu, veiktu izmēģinājuma urbumus un tad šīs iegulas par labu naudu pārdotu tālāk. Tieši urāna racēji attīstīja vairākas mūsdienu Jūtas apdzīvotās vietas, piemēram, tagadējo tūrisma pilsētu Moabu, tomēr bieži pietiekoši bieži veiksmes stāstiem bija nožēlojams gals. Skarbajos apstākļos daudzi urāna meklētāji-vientuļnieki gāja bojā, turklāt ne vienmēr bagātīgu iegulu atklājums nozīmēja veiksmi, jo slikti pieejamās vietās raktuves neierīkoja.

Zionā

Smatri, kak ģedusķa možet. Tā, norādot uz manu tēvu, krievu ceļotāju pāris mēģināja skubināt savu meitiņu ar no piepūles koši sarkanu seju un asarām acīs. Viņa acīmredzami nebija sajūsmā par savu vecāku plānu viņu uzdabūt Angels Landing klintī. Iespējams, ka vecāku ideja nebija īsti prātīga, turklāt viņi nezināja, ka mans tēvs, lai arī patiešām vectētiņš un pensionārs gados, ir izbijis alpīnists un taku abos virzienos izgāja divarpus stundās, pietiekoši apsteidzot vidējo rādītāju.

Angels Landing - viens no populārākajiem Zionas parka objektiem, ir iespaidīga klints, kas paceļas gandrīz piecsmit metru augstumā no ielejas dibena. Vēl iespaidīgāks par skatu uz klinti no lejas, ir skats no tās augšas, tādēļ tūkstošiem cilvēku katru dienu mēģina klintī uzkāpt. Problēma tāda, ka takas pēdējā trešdaļā beidzas plata betonēta ietve, kas pārtop par dažus desmitus centimetrus šauru dzegu, kurai abās pusēs ir vairāku simtu metru augstas nogāzes. Bailīgākajās vietās var pieturēties pie resnas ķēdes, taču cilvēkiem ar augstuma fobiju var rasties nopietnas grūtības. Uzraksti pirms takas stāvākā posma aicina kritiski padomāt par savu veselības stāvokli, kā arī atcerēties to, ka ik pa laikam kāds uz takas paslīd un pārkrīt pār malu (un nomirst, protams). Nokrituši ir gan bērni, gan pieaugušie, turklāt pēdējos gados traģiski nelaimes gadījumi notiek vismaz reizi gadā. Tas noteikti neattur daudzus tūkstošus kāpt kalnā, lai arī pie šaurākā posma sākuma daļa kāpēju vairs tālāk iet negrib, un mēģina lēni kāpties atpakaļ, radot vispārēju haosu, jo uz takas nav tik viegli izmainīties.

Par spīti masveidībai, skats no Angels Landing ir patiesi labs un ne visai ilgā kāpiena vērts. Tad nācās lēkt automašīnā un ātri, ātri braukt pa līkumotajiem ceļiem, lai līdz tumsai, kas šeit bez garas krēslas iestājas acumirklī, atrastu labu vietu nakšņošanai tuksnešainajos meža krūmos. Jūtā ir ļoti daudz valsts zemju un nomaļākajos apgabalos atļauts uzsliet telti, kur vien acis rāda. Vienīgi jāuzmanās, lai ārpus automašīnas neatstātu ēdamā krājumus, jo pēdējos gados Jūtā ievērojami palielinājies melno lāču skaits un tūristu atstāts ēdiens viņiem ļoti patīk. Cilvēkus gan apēd ārkārtīgi reti.

Cottonwood kanjons un Paria pilsēta

Nākamajā dienā, pēc aptuveni simt kilometru nobraukšanas, nogriezāmies uz putekļaino Cottonwood Canyon/Wash Road. Tas ir viens no skaistākajiem zemes ceļiem Jūtā ar interesantu vēsturi. 1950. gados, lai nokļūtu no gleznainā Braisa kanjona apkaimes uz Peidžu, kur notika Glena kanjona dambja celtniecība, bija jābrauc ar garu, ap 200 kilometru līkumu, jo ļoti šķēršļoto apkaimi šķērsoja tikai atsevišķas zirgiem piemērotas takas. Vietējiem iedzīvotājiem likās, ka taisnāk būtu braukt pa Cottonwood kanjonu, savienojot dažus jau esošos, ļoti slikti izbraucamos ceļus. Savukārt ceļu inženieri aprēķināja, ka ceļš varētu izmaksāt aptuveni desmit miljonus dolāru (mūsdienu cenās ap 110 miljonus) un vispār viss ir pārāk sarežģīti. Tad zemnieka Sema Polloka vadībā vietējie iedzīvotāji sameta naudu un divu mēnešu laikā ar izīrētu buldozeru un brīvprātīgiem spēkiem izšķūrēja “ceļu”. Kopā tas izmaksāja ap 5500 USD – dažus tūkstošus reižu lētāk kā oficiālajā tāmē. Ceļš ved caur jauku un pastāvu kanjonu, taču ņemot vērā, ka šis ceļš ir vienkārši nošķūrēta zemes virskārta, bez papildus grants seguma, tad pat mazākā lietus laikā jebkuru braucēju sagaida nopietnas problēmas. Vietējās pašvaldības ne vienmēr var vienoties, kurai tad īsti jāgreiderē ceļa virskārta, tādēļ ir bijuši gadiem ilgi periodi, kad to nedara neviens.

Pēc dažiem kilometriem auto klāja bieza smilšu kārta, smalkajiem pelēksarkanajiem putekļiem papilnam salienot arī salonā. Dažus kilometrus no Kotonvudas kanjona ceļa atrodas bijusī Paria pilsēta, kas arī bija mūsu tās dienas pārgājiena mērķis. Te kāda mormoņu ģimene apmetās 1865.gadā, no vietējā smilšakmens gabaliem uzslēja māju un sāka ieviest civilizāciju. Atklājās, ka vietējie indiāņi civilizāciju nevēlējās nemaz, jo bija jau pietiekami daudz par to dzirdējuši, turklāt ieceļotāji bez prasīšanas prihvatizēja ļoti labas ganības, tādēļ indiāņi nekavējoties mēģināja ieceļotājus noskalpēt. Tas viņiem neizdevās, jo tik viegli netika jaunuzbūvētajā mūra namā iekšā. Protams, nebija kā filmās, kad ceļotājiem bruka virsū milzīgi indiāņu bari – skarbajā klimatā indiāņi dzīvoja visai izklaidus un siroja nelielās grupiņās. Lai nu kā, vismaz mormoņu lopus vairākkārt nogalināja, mormoņiem nodrošinot patstāvīgu badu un nabadzību. Mormoņus tas neatturēja, ieradās aizvien jauni ieceļotāji un pēc laika šeit jau bija “pilsēta” ar vairākiem simtiem iedzīvotāju, kurā pēc savstarpēja miera līguma noslēgšanas, jau salīdzinoši draudzīgi sadzīvoja gan mormoņi, gan indiāņi – pārāk slikta, grūta un nabadzīga bija dzīve šajā apvidū, lai tērētu laiku savstarpējām ķildām. Paria būtu grūti nosaukt par pilsētu vai ciemu mūsdienu izpratnē, tā pārsvarā sastīvēja no zemnīcām un koka būdām un tikai retām mūra ēkām, lai gan izejmateriāla apkaimē netrūka.

Būtu bijis grūtāk izvēlēties skaistāku apkaimi dzīvošanai. Ielejai pa apakšu vijas Paria upe, kurā pietiek mitruma gan kokiem, gan visai augstai zālei, bet visapkārt košajam zaļumam paceļas varavīksnes krāsas klintis. Zāle un koku Jūtas dienvidos nav daudz, tādēļ katrs zaļais pudurītis pelēkajā vai sarkanajā apkaimē izceļas jo īpaši. Bez kaktusiem, šeit pietiekoši nelielās audzītēs vai arī pa vienam aug vītolam līdzīgais kokvilnas koks ar mazām un vējā vienmēr viegli čabošām lapiņām, un bieži vien ir praktiski vienīgais augs, kas šajos apgabalos dod sakarīgu ēnu.

Ik pa laikam košos puduros vērojamas ziedošas puķes – zilas, zaļas, sarkanas un dzeltenas, visas parasti sīkiem ziediņiem, ieaugušas akmeņu starpām. No vietējām puķēm ievērojamākā ir datura, kas diennakts tumšajā laikā uzzied lieliem, kausveidīgiem ziediem. Jau sen laika indiāņi atklāja, ka daturas ziedi satur spēcīgus halucinogēnus – atropīnu, un iekļāva to savā ēdienkartē. Raksta, ka ar daturas ziediem esot pietiekoši viegli pārdozēt un doties mūžīgā miegā, tādēļ process, kura laikā atklāja “drošus” apjomus, iespējams, nebija tas pats ātrākais. Tomēr no visas veģetācijas visuzkrītošākais ir tā sauktais krievu dadzis – 19.gs. Krievijas imigrantu kopā ar kviešu graudiem ievazāts augs, kurš ASV klajumos iedzīvojās daudz labāk nekā Krievijas stepēs. Izaugušie krūmi izkalst, atdalās no saknēm un kā lielas bumbas ar vēja palīdzību laiski veļas pāri klajumiem, izsējot sēklas. Atsevišķas bumbas ir gandrīz cilvēka augumā, turklāt bez ganību aizaudzēšanas krievu dadzis lieliski izplata arī uguni.

Paria pilsētas apkaime ar saviem daudzkrāsainajiem iežiem ir vienmēr likusies pievilcīga arī filmu industrijai un te apkaimē savulaik uzņemtas vairākas kovboju filmas. Te izsenis paticis arī dažādiem dīvaiņiem un vientuļniekiem, kuriem pārējā Jūtas daļā, kuru grūti nosaukt par apdzīvotu, tik un tā ir par daudz kontakta ar cilvēkiem. Septiņdesmitajos gados nepievilcīgā būdā šeit dzīvoja viens no mormoņu fundamentālistu kopienas dibinātājiem ar desmit sievām, bet vēl noslēpumaināka ir cita dzīvesvieta, kuru šajā pastaigā apmeklējām. Blakus Paria upei, dažus kilometrus no bijušās Paria pilsētas, nelielas, taču ļoti stāvas, akmeņainas un grūti pieejamas graviņas augšā, daži vietējie kovboji pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados uzgāja alu un divas lielas (2x2x1,5m) metāla kastes, no kurām viena bija piemērota dzīvošanai. Pat ģenerators turpat atradās. Tāpat visai daudz pārtikas, ūdens un ikdienā nepieciešami priekšmeti, arī vairāki šaujamie. Viss jau aptuveni desmit gadus pamests. Visiem priekšmetiem bija noplēstas etiķetes vai rūpīgi novīlētas un nozāģētas jebkādas birkas – sākot no pārtikas un beidzot ar to pašu ģeneratoru. Vēlāk esot dzirdēts, ka FIB izmeklētāji, kas nodarbojās ar šo lietu, uzskatīja, ka viss atrastais piederējis kādam II Pasaules kara laika vācu spiegam. Vietējie gani vēlāk atcerējās, ka kara gados šajā apkaimē apkārtnē ar gadījuma darbiem nodarbojās nevienam nezināms vīrs ar nezināmu akcentu, kuru vietējie bija iesaukuši par “vācu spiegu”, bet tā kā šaubīgu tipu apkaimē netrūka, tad neviens liekus jautājumus neuzdeva. Visu jo īpaši interesantu padarīja tas, ka tuvākais nosacītais ceļš, drīzāk iebrauktas sliedes, tajā laikā bija vismaz desmit kilometru grūta gājiena attālumā, turklāt viss tika uzstiepts vairākus simtus metrus pa klinšu nogāzi.

Jūtā rūsu nepazīst, tādēļ šī noslēpumainā vieta ir praktiski neskarta arī mūsdienās, septiņdesmit gadus vēlāk. Vispirms jāpieveic simts metri pa stāvu, kaktusainu un akmeņainu stāvumu, kur nav īsta taka, bet no malām birst un zem kājām slīd dažāda izmēra akmeņi. Nav viegli un vietām jāturas arī ar rokām, lai tiktu augšā. Pēc piecpadsmit minūšu pūlēm nonākot uz lēzenāka laukumiņa, kuru ietver stāvas klintis uz augšu vienā pusē, bet tikpat stāva klintis uz leju otrā, var ieraudzīt gan mūra alu, gan metāla kasti, otras kastes metāla loksnes mētājas tuvumā. Stāvot karstajā saulē nodomāju, ka jābūt ļoti, ļoti lielai motivācijai, lai iekārtotu mājokli un dzīvotu tik tālu prom, ja ir neskaitāmi kvadrātkilometri brīvu un neviena neapmeklētu klinšu, iedobju un ieleju ceļam daudz tuvāk.

viena no dzelzs kastēm redzama aptuveni foto vidū

Vakarā vēl palika ceļš līdz Kolorado upi, kur palikām kempingā pie Jūtas un Arizonas robežas netālu no Lī pārceltuves (Lee’s Ferry) – vietā, kur sākās Jūtas iekarošana. Vairāk nekā četrsimt  kilometru garā Lielā Kanjona posmā šī bija vienīgā vieta, kur bija iespējams ratus nodabūt līdz upei. Upes otrā krastā turpinājās ceļš uz ziemeļiem – uz Jūtu, ja par ceļu nosauc pusotru vai divus metru spraugu trīsdesmit procentu slīpumā ar gandrīz kilometra augstuma starpību. Pārceltuve šajā vietā atradās līdz pat divdesmitā gadsimta trīsdesmitajiem gadiem, kad blakus uzbūvēja pirmo tiltu pār Kolorado upi. Lī pārceltuve aizvien ir viena no leģendārākajām vietām, kas saistīta ar Jūtas štata mūsdienu vēsturi, jo īpaši tās kolorīto pārcēlēju dēļ. Tagad pazīstama ar to, ka tur parasti uzsāk nedēļu līdz trīs nedēļas (atkarībā no tā vai laivām ir motors vai nē) ilgo laivu braucienu pa Lielo Kanjonu.

Lī pārceltuves apkaime nav daiļa – praktiski viss, cik vien tālu redz, pārklāts ar sarkanīgiem akmeņiem, kas nobiruši no apkārtējām sarkanām klintīm, tikai vietām ir nelielas krūmu audzītes, bet tālumā var manīt iespaidīgās Lielā Kanjona klintis. Vēja šajā ielejā nebija, toties gandrīz karsta saule gan. Vēl vakarā akmeņi izstaroja dienā uzkrāto siltumu, kamēr mūsu kaimiņi stundām ilgi un ļoti skaļi pārsprieda savu dzīvojamo treileru tehniskos parametrus, detalizēti iedziļinoties akumulatoru ietilpībā un kanalizācijas risinājumu īpatnībās.

Nākamajā rītā jau sešos mūs gaidīja taksometrs - vietējais gids, kurš par 200 dolāriem aizveda mūs uz galvenā brauciena mērķa – Paria kanjona takas sākumu. Astoņdesmit kilometrus garais ceļš uz kanjona sākumu vietām ir tik slikts, ka to var izbraukt tikai ar 4x4 monstru ar augstu piekari.

Bakskina un Paria kanjons

Man šis kanjons sagādāja dvēseles mokas jau kopš 2006.gadā, kad nelielu kanjona daļu apmeklēju pirmo reizi. Pirmo reizi ieraudzīju neticami stāvās un gludās koši sarkana smilšakmens sienas, tumšu un tikai dažus metrus platu un daudzus kilometrus garu klinšu spraugu, kuru simtu tūkstošu gadu laikā izgrauzis ūdens. Kolorado plato atrodas vairāki desmiti šauro kanjonu – biezais smilšakmens slānis un Jūtas klimats ir īpaši pateicīgs to izveidei. Tomēr parasti tie ir salīdzinoši maz zināmi – katru gadu aptuveni seši miljoni tūristu apmeklē Lielo Kanjonu, simts tūkstoši dodas uz slavenāko no šaurajiem kanjoniem – Antilopes kanjonu Peidžā. Vēl paliek vairāki simti šauro kanjonu, no kuriem vismaz daži fotogēniskumā var sacensties arī ar Antelopes kanjonu, taču kuros ieiet pavisam neliels apmeklētāju skaits – populārākajos tūrisma sezonas laikā ir vairāki desmiti apmeklētāju dienā, bet attālākos reizēm pat nedēļām ilgi neviens neiegriežas.

Mani šaurajos kanjonos fascinē to nosacītā noslēpumainība. Ejot pa tuksnesi, nereti pat no dažu desmitu metru attālumā nevar pateikt, ka tuvumā ir simts vai vairāk metrus dziļa sprauga zemē, tikai pieejot tuvāk klāt, tā atklājas skatienam. Viļņoto klints sienu dēļ parasti kanjona apakšu redzēt nevar, bet pats labākais skats paveras tieši no lejas.

Paria un Bakskina apvienotais kanjons (Paria Canyon, Buckskin Gulch) ir ASV garākais šaurais kanjons (daži uzskata, ka arī pasaulē). Bakskina strauts ietek Paria upē, kura savukārt ietek Kolorado upē. Ap divdesmit kilometru gara ir pavisam šaurā kanjona versija un tad vēl piecdesmit papildus kilometri ar nedaudz platāku kanjonu, klintīm, akmeņiem un tuksnesi. Šīs pārgājiens dažkārt tiek iekļauts pārgājienu žurnālu labāko pārgājienu topos. Iemesls, kādēļ kanjons nav pārāk plaši apmeklēts – tajā var doties tikai ar pietiekoši grūti iegūstamu atļauju, turklāt pastaiga nav fiziski viegla. Visā vairāk nekā septiņdesmit kilometrus garā kanjona teritorijā dienā tikai ielaisti tikai divdesmit cilvēki ar nakšņošanas atļaujām. Ir arī dienas atļaujas, kuru skaits nav ierobežots, tomēr labākie skati sākas tikai desmit vai piecpadsmit kilometrus no ieejām. Pārvietošanās ātrums šajos kanjonos nepārsniedz 2-3kmh, tādēļ tikai retais ir gatavs grūtam 30km gājienam, lai starp saules lēktu un rietu izskrietu visam cauri. Ierobežojumi esot spēkā, lai nodrošinātu sākotnējo pirmatnējo mežonīgo dabu un nepalielinātu spiedienu uz kanjona ekosistēmām. Tādai pieejai ir lērums kritiķu, kas uzskata, ka tik ierobežota pieeja rada nevajadzīgu ekskluzivitātes auru, turklāt nacionālo parku amatpersonas nepamirkšķinot ne acu, kad ejot runa par apmeklētāko parku padarīšanu par Disnejlendām (kā sliktākie piemēri tiek minēts Lielais kanjons un Josemīti), lai varētu gūt pēc iespējas lielāku ienākumus. Abstrahējoties no šīm diskusijām, nevar noliegt, ka ir patīkami uz četrām dienām ieiet lieliskā dabas veidojumā un vairs tā arī nevienu cilvēku šajā laikā nesatikt.

Ieeja Bakskina gravā, tāpat kā daudzos šaurajos kanjonos, nav ar neko ievērojama. Putekļainā stāvvietā var atstāt savu auto un pie brīdinājumu dēļ izlasīt, kādos veidos šajā kanjonā iespējams aiziet bojā. Tad sākas putekļains klajums ar zālēm un krūmiem, kuram vidū pilnībā izžuvis neliels strauts ar putekļaini akmeņainu dibenu. Pa strauta gultni jānoiet daži kilometri, līdz priekšā parādās dažus metrus plata un stāva klinšu sprauga, kas jau dažu minūšu laikā aizveda pavisam citā pasaulē. No spilgtās tuksnešu saules nokļuvām pustumsā, viss palika kluss – vairs nedzirdēja vēju un mūžīgo ķirzaku čaboņu, tām krūmos skraidot pa sakaltušām lapām. Klints sienas ātri pacēlās vairāku desmitu metru augstumā, apkārt vairs nebija nekā zaļa, vien uz strauta gultnes mētājās dažāda draza, kas sanesta plūdu laikā.

Plūdi

Šajos tuksnešainajos apgabalos līst reti, parasti intensīvu negaisu laikā, turklāt veģetācijas praktiskas neesamības dēļ ūdens nevis sasūcas zemē, bet aiztek uz upi. Mazākas upes satek lielākās, turklāt tas notiek zibens ātrumā, jo ielejas ir stāvas. Lietum sākoties, līdz tam izžuvušais strauts pat nepilnas stundas laikā var kļūt par vairākus desmitu metrus platu dubļu upi, vilnim strauji plūstot uz priekšu. Tikpat ātri kā sākušies, plūdi parasti pāriet un viss karstajā saulē dažu stundu laikā izžūst. Problēmas rodas dažus metrus šaurajos kanjonos, kuros iekšā sagāžas jau minētais dubļu vilnis, kas līdzi nes akmeņus, kokus un gružus. Dažu minūšu laikā ūdens līmenis kanjonos no nulles var sasniegt arī piecu vai desmit metru augstumu, dažkārt vēl vairāk. (Youtube var pameklēt pēc “flash flood utah”, lai gūtu labāku priekšstatu).

Ja šajā laikā atrodas kanjonā, tad izdzīvošanas iespējas ir minimālas, jo pa gludajām un slīdīgajām smilšakmens sienām uzrāpties ir bezcerīgi un tikpat bezcerīgi ir mēģināt dubļu upē peldēt. Nokrišņi, kā jau negaisam pieklājas, parasti nokrīt tikai nelielā apgabalā, piemēram, četrdesmit kilometru attālumā no kanjona sākuma. Man pašam, pieradušam pie plakanās Latvijas, neliekas ticami, ka Jūrmalā spīdot saulei, bet Jelgavā plosoties negaisam, viss šis ūdens negantā divus metrus augstā vilnī (Jūrmalā aizvien spīdot saulei) pēc dažām stundām varētu apdraudēt atpūtnieku, kas mierīgi sauļojas pludmalē pie Lielupes ietekas jūrā. Jūtā gan reizi dažos gados šādos plūdos iet bojā cilvēki. Par 12 cilvēku bojāeju 1997. gadā tūristu ļoti populārajā Antilopes kanjonā parasti ir dzirdēts daudz un tas rada pat zināmu piedzīvojumu auru ap šo izklaidi, bet vēl vairāk apmeklētajā The Narrows kanjonā, kas atrodas Zionas parkā, 2015.gadā noslīka 7 cilvēki, kas nepaspēja dažu minūšu laikā izskriet un izrāpties no strauji applūstošās upes.  Līdz ar to - ja tuvumā vai tālumā līst, tad labāk šaurajā kanjonā neiet. Un nevis tikai acīmredzama lietus un draudīgu mākoņu gadījumā, bet tad, ja, atbilstoši prognozēm, attiecīgajā apkaimē ir vairāk nekā 20% lietus iespējamība.

no strauta augšteces sanestā draza labi parāda aptuveno plūdu ūdeņu augstumu lietusgāžu laikā

Cilvēciski ir ļoti grūti neaiziet pārgājienā, kas plānots vairākus mēnešus un kuram ar pūlēm iegūta atļauja, tikai tādēļ, ka, iespējams, kaut kur vairāku desmitu kilometru attālumā varbūt līs. Arī man šādas pārdomas uzmācās, jo pirms gājiena debesis plašā apkaimē bija apmākušās, bet trīsdesmit kilometrus tālāk viegli līņāja – paldies dievam, vismaz ne tik daudz, lai izveidotos pat mazākā tērcīte. Pārdomājot sakritību, ka gada sausākajā laikā, kad šajā reģionā mēneša garumā parasti nenolīst ne pilīte, tieši šogad nolēmis atnākt lietus, pārņēma niknums un bezspēcības sajūta. Šaubas par to, ka pasākums jāatceļ, izkliedēja parka uzraugs, kurš bezrūpīgi attrauca, ka tas neesot nekas. Tomēr visu pirmo gājienu dienu, ik pēc laiciņa pametu skatienu uz šauro debesu gabaliņu, kas bija saskatāms virs kanjona sienām un ar acīm meklēju, kuras būtu tās klintis, kur vajadzības gadījumā varētu ātri uzrāpties dažus metrus augstāk.

Domājot par laiku un priecājoties par augstajām klinšu sienām, nonācām pie pirmās dubļu peļķes. Kanjona smilšainais un akmeņains dibena reljefs ievērojami mainās pēc katriem plūdiem, pēc lielākiem aiz sevis atstājot izskalotas bedres, kas piepildās ar ūdeni. Tās var būt gan piecus centimetrus, gan vairākus metrus dziļas. Sienas ir stāvas un glumas, pa tām apkārt apiet nevar, tādēļ vienīgais variants ir brist cauri. Tas nozīmē kāpt nezināma dziļuma mālainā zampā, kas atsevišķos gadījumos ap apaviem sakļaujas tik cieši, ka kurpes peļķē var palikt uz mūžīgiem laikiem. Atcerējāmies mūs uz takas sākumu atvedušā gida teikto, ka pašlaik Bakskinā esot daudz bedru, kādu desmit kilometru garumā. Dziļākajās esot jāpeld.

Lai arī peldēšanai teorētiski bijām gatavi un visas mantas ievietotas ūdensdrošos maisos, pietika tikai kādā bedrē ūdenī iekāpt līdz vietai, kas zemāka par jostasvietu, lai saprastu, ka peldēt ļoti, ļoti nevēlamies. Ūdens bija stindzinoši auksts. Lai arī šajos apgabalos dienā saulē var cepināt, naktīs temperatūra skaidrā laikā nokrītas starp gandrīz līdz nullei, bet kanjona dibens visu dienu ir ēnā. Pēc divām stundām aukstie māli jau bija pavisam apnikuši. Līdz vēderam bijām noklāti ar aukstu, ķepīgu un glumu mālu un smilšu masu, kuru nebija ne mazāko cerību nomazgāt, jo dzeramo ūdeni tam neplānojām tērēt. Ik pa laikam vien lolojām veltīgas cerības, ka kārtējā bedre bija pēdējā. Māls sāka žūt, veidojot bruņām līdzīgu kārtu uz biksēm un krekla un tad jau atkal bija klāt nākamā brišana. Kā izrādījās, var būt vēl kas pretīgāks par mālu bedri. Bedre, kas pildīta sapuvušiem koku stumbriem, zariem un, iespējams, arī kāda dzīvnieka atliekām, jo smaka bija atbaidoša. Ap trīsdesmit metrus garais dīķītis bija pildīts ar glumiem, aptuveni ceļa dziļumā nogrimušiem baļķiem, kas, tiem uzkāpjot, cilājās augšā un lejā. Noslīdot no koka bija iespēja iegrimt neganti smirdīgajā šķidrumā līdz padusēm. Sajūta varētu būt, kā brienot pa atejas bedri.

Brišanu kompensēja lieliskie skati kanjonā. Sienas palika aizvien augstākās, likās, ka jau pārsniedz simt metru augstumu, kamēr kanjons saglabājās dažus metrus šaurs. Sienas nebija taisnas, bet viļņotas, ar dažādu krāsu regulāriem un neregulāriem rakstiem, iedobēm un sašaurinājumiem. Daudzviet sienas klāja melni notecējumi, kas patiesībā ir dažus desmitus tūkstošus gadus saulē izcepies māls, ar pamatīgu mangāna, dzelzs un organisko vielu piemaisījumu. Vietās, kur tās ir tuvāk zemei, parasti tiek atrasti vairākus tūkstošus gadus veci indiāņu ieskrāpēti zīmējumi. Vai simt un vairāk gadus veci kovboju paraksti.

Dažās platākās vietās, kur saules stari var brīvi nokļūt līdz kanjona dibenam, parādījās zāles kumšķi vai krūmi. Dzīvnieku gan te nav un tos, kam ik pa laikam pagadās iekrist kanjonā, parasti gaida bada nāve. Tikai tuvāk atsevišķajām izejām dzīvojot peļveidīgie grauzēji un pa kādai klaburčūskai, kas viņus medī. Vienu mazāku klaburčūsku pat ieraudzījām – tā arī ir vienīgā indīgā čūska, kuru visu līdzšinējo Jūtas pārgājienu laikā esmu sastapis – viņas parasti ļoti izvairās no kontaktiem ar cilvēkiem. Mani tas apmierina, jo nekad nav bijusi vēlme šo rāpuli iepazīt tuvumā.

Pēc laiciņa sāka rasties apnikuma sajūta un nogurums, taču izvēles nebija. Jāpieveic divdesmit kilometri līdz vienīgajai apmetnes vietai, kas šajā kanjonā ir drošā augstumā no strauta gultnes. Bija arī zināms, ka tipiski tas prasa septiņas līdz desmit gājiena stundas. Visu interesantāku padarīja tas, ka nebija precīzi zināms, kur atrodamies. Labākais drošais orientieris pirmajā posmā, kuru pietiekoši daudzi pat nepamana, ir tā sauktais “viduspunkts” – sprauga klintī, kurā teorētiski ir iespējams izlīst no kanjona – tam gan ieteicamas klinšu kāpšanas iemaņas, jo būtu salīdzinoši viegli no šīs klinšu spraugas nogāzties dažus desmitus metrus zemāk. Kanjonam ir tik daudz līkumu, ka to skaitam sekot ir pārāk grūti, bet GPS nestrādā, jo debesis aizsedz klinšu veidojumi. Atvērums kanjona augšā daudzviet ir krietni šaurāks, nekā apakšā.

Pa ceļam apdzinām interesantu ceļotāju četrotni, kur divi bija kungi gados un viens no viņiem, cik varēja noprast, pirms krietna laika gājis pa šo kanjonu. Visi izskatījās krietni paguruši un pārliecināti, ka noiets vairāk pusceļš līdz pirmajai apmetnes vietai. Pēc mūsu aprēķiniem bija pievārēta ne vairāk kā piektā daļa. Daudz nestrīdējāmies, jo izskatījās, ka viņiem nepatīk mani aprēķini, bet vēlāk apmetnē viņus tā arī neieraudzījām. Veicot ekskursu nākotnē, tikai ap sešiem nākamajā rītā, pie telts ēdot brokastis, redzējām četrotni visai nošļukušā paskatā pasoļojam garām. Viņiem bija palikuši vien daži simti metru līdz pirmajai izejai no kanjona. Un tad vēl desmit kilometri līdz autostāvvietai pa sauli un dziļām smiltīm. Drīz no kādas kundzes, kur arī plānoja iziet kanjonu visā garumā uzzinājām, ka viņa iepriekšējā dienā bija tā aizrāvusies ar fotografēšanu, līdz viņu pārsteidza tumsa. Tad viņa ar savu pusaudžu dēlu un jau minēto četrotni nakšņoja uz neliela smilšu paugura kaut kur kanjona vidū. Tumsa šeit iestājas jau astoņos vakarā, burtiski pusstundas laikā. Ar lukturīti ložņāt pa dubļu bedrēm piķa melnos akmens krāvumos var būt visai izaicinošs pasākums.  

Kad vakarā noguruši un nobridušies sasniedzām telts vietu, jutāmies pagalam labi. Arī lielisko skatu dēļ, jo telts vieta atradās iespaidīgu klinšu ielokā. Bija arī skaidrs, ka tīriem līdz pārgājiena beigām mums nebūs lemts kļūt, jo dubļu peļķē dubļus būtu visai grūti nomazgāt.

Šajā dienā vakariņās bija makaroni. Tāpat kā visās nākamo dienu brokastīs un vakariņās. Nevis tā, ka saēsties, bet maza paciņa Roltona nūdeļu katram. Pusdienās trīs enerģijas batoniņi katram. Un vēl bija viena čipsu paka uz visiem uz četrām dienām. Aptuveni tāda bija ēdienkarte visu pārgājiena laiku, lai somas būtu pēc iespējas vieglākas. Dubļaino, upes augšteces govju ganībās piegānīto, kā arī mūsu un citu gājēju piečurāto Paria tērci bez krietnas vārīšanas plānojām lietot tikai krīzes situācijās, turklāt vairāk nekā desmit litrus dienā, ko trijatā, iedami pa karsto sauli, izdzērām, nemaz tik viegli neuzvārītu. Filtrēšana nederēja, jo upes nestās smiltis un minerāli filtrus aizsērējot dažu minūšu laikā, turklāt upē mītošos parazītus (ASV dienvidos giardiāzi no neattīrīta ūdens var iegūt ļoti viegli) var likvidēt tikai ar vārīšanu.  Kā reālākais ūdens papildināšanas veids visas četras dienas bija avoti kanjona klinšu sienās. Diemžēl tikai trīs avoti visā septiņdesmit kilometru maršrutā tek cauru gadu. Tādēļ nozīmīgu daļu somas aizņēma plastmasas trauki ar 4-5 litri ūdeni katram. Visšaubīgākais stāvoklis bija paredzams tieši pēdējā dienā, jo pēdējais avots ir 25km no kanjona izejas, bet pēdējie divdesmit kilometri jāiet pa tuksnesi, ar ēnu tikai reizi dažos kilometros, kamēr upe tek nostāk.

Atļaujas un noteikumi

Čurā upē, kakā maisā. Amerikāņiem patīk saīsinājumi un saukļi. Tāds ir arī vēdera izejas noteikumiem Paria kanjonā, par kuriem biju parakstījies, saņemot pārgājiena atļauju. Noteikumi nepieciešami ne tikai tādēļ, ka kanjonā ir maz vietas, bet arī tas, ka Jūtas dienvidu sausajā klimatā izkārnījumus nevis apēd mušas, bet tie izkalst un paliek mētājamies apkārt gadiem ilgi. Tādēļ, līdzīgi kā, braucot pa lielo Kanjonu ar laivu, tiek ieteikts mazās darīšanas kārtot upē, lai visu ātri aizskalotu prom, bet lielās jāiedabū īpašos folijas maisos (katram obligāti jābūt līdzi vismaz vienam maisam uz dienu), kuri jānes ārā līdz miskastei. Šo čaukstošo maisu izmantošana un uzglabāšana parasti bija nebeidzamu joku avots, tomēr patīkami, ka ne apmetnes vietās, ne citur, sūdus vai jebkādus citus atkritumus vāļājamies pa smiltīm neredzējām.

Kopumā atļauju noteikumi ir strikti, piemēram, nav pieļaujamas izmaiņas. Pirms vairākiem mēnešiem pieteikumā ierakstīji nepareizus datumus, kļūdījies ar ceļotāju vārdiem, sajauci dienu skaitu, vai šajā dienā līst? Neko darīt, izmēģini laimi nākamreiz. Vietējais gids, kurš mūs aizveda uz takas sākumu, gan teica, ka izņēmuma gadījumos parka uzraugi ļaujot nomainīt kanjonā ieiešanas vietu (arī tā ir jānorāda iepriekš). Atļauju pārgājienam Paria kanjonā var iegūt tikai internetā, trīs mēnešus pirms paredzētā pārgājiena. Katra mēneša pirmajā datumā precīzi 12:00 sākas pieteikšanās atļaujām uz to mēnesi, kas seko trīs mēnešus vēlāk. Dažu minūšu laikā pazūd visi seši simti atļauju, vienīgi, salīdzinot ar Dziesmu svētkiem, vismaz serveri neuzkārās. Adrenalīns bija arī pildot formas, jo nepietiek vien zibenīgi ieklikšķināt pareizajā dienā, ir jāizpilda arī vairāk nekā divdesmit lauki ar dažādām detaļām, un tikai tad iespējams iegūt apstiprinājumu. Šajā laikā kāds veiklāks pildītājs var apsteigt Tevi un līdz apstiprinājuma pogai tikt ātrāk. Ir zāles arī pret pavisam veikliem pildītājiem – ja viens un tas pats uzvārds parādās vairākos pieteikumos, visas attiecīgās atļaujas tiek automātiski anulētas.

Augstākminētais attiecas arī uz komerciāliem pārgājieniem – to dalībniekiem jāiegūst atļaujas pašiem, turklāt pastāv ierobežojoši noteikumi uz grupām, kuru izmērs ir lielāks par sešiem cilvēkiem. Tādēļ pa Paria strautu komerciālas grupas neiet bieži, jo vairāk kā dažu cilvēku grupai labos datumos nodrošināt vienlaicīgu atļauju ir grūti.

Bakskina strauta atļaujas pat nav trakākais piemērs Jūtā. Lai iegūtu atļauju apmeklēt Vilni (The Wave), ārkārtīgi populāru klinšu veidojumu, kas iekļauts arī standarta Windows ekrāntapetē (daudzi apgalvo, ka tikai tādēļ arī šīs klintis ir tik populāras), un kas atrodas dažus km no Bakskina kanjona, jāiztur konkurence loterijā. Uz desmit atļaujām katrai dienai, parasti ir no diviem līdz pieciem tūkstošiem pieteikumu. Ja neveicas pirmajā loterijā, tad ir otra iespēja pašam ierasties nacionālā parka birojā Kanabā, Jūtā – nelielā pilsētiņā nekurienes vidū, kur katru dienu deviņos notiek loterija uz vēl desmit atļaujām, kas obligāti jāizmanto nākamajā dienā. Tur parasti ierodas tikai divi līdz trīs simti gribētāju un iespēja jau ir reālāka. Pirms divpadsmit gadiem parka uzraugs man stāstīja, kas atļaujām internetā piesakoties milzīgs tūristu skaits, pat līdz diviem simtiem dienā. Ja klātienē ieradās iepriekšējā dienā, tad atļauja bija praktiski garantēta. Vēl tagad nožēloju, ka toreiz slinkuma dēļ šo iespēju neizmantoju.

Par Wave loteriju gids man zināja stāstīt, ka pagaidām labākais piedāvājums, kas viņam izteikts no klientu puses, esot 50 USD par katru klātienes loterijas apmeklējumu, bet 500 USD, ja paveicas un tiek iegūta atļauja. Protams, rēķinoties, ar to, ka klientam vēl jāpērk aviobiļete uz tās pašas dienas vakaru, lai paspētu nokļūt The Wave nākamajā dienā. Esot cilvēki, kas uz loterijas izlozi klātienē Kanabā katru rītu ierodas nedēļu vai pat vairākas pēc kārtas. Arī citos populārākajos kanjonos Jūtā ir līdzīgas loterijas un pieprasījums pēc atļaujām aug tik ievērojami, ka nav skaidrs, kā labāk visu organizēt. Ir atļaujas, kur visu iegūst uz ātrumu. Tad daļu iegūst uz ātrumu, otru loterijā. Pastāv sistēmas, kur papildus loterijām papildus var pieteikties klātienē. Kopumā neparedzami un ar izmaiņām katru gadu.

Kā jau latvietim, man vienmēr licies svarīgi noskaidrot, kas notiek, ja dodas kanjonā vai pa takām bez šīs superekskluzīvās atļaujas. Bez tā, ka pie pēkšņu vētru iespējamības pēc reģistrētiem gājējiem sūta helikopteru evakuācijai, sods, atkarībā no štata un pašvaldības, ir no simt piecdesmit līdz mazliet pāri tūkstoš dolāriem uz cilvēku. Tūristiem, kas ceļo ar ESTA, jārēķinās, ka šādi pārkāpumi tiek reģistrēti attiecīgās datubāzēs un nākamreiz ASV apmeklējumam var būt nepieciešama vīza - arī tad, ja sods tiek nekavējoties samaksāts skaidrā naudā. Nomaļo vietu dēļ daudz iespēju “uzrauties” uz parka uzraugu pārbaudēm gan nav, lai arī aptuveni reizi nedēļā, jo īpaši brīvdienās, kāds kaut ko pakontrolējot. Sistēma galvenokārt balstās uz godīgumu un tā kā visa samaksātā nauda aiziet parku uzturēšanai. Tā kā Jūtas un Arizonas parki, manuprāt, ir vieni no vislabāk uzturētajiem un sakoptākajiem parkiem ASV, tad man arī nekad nav bijusi vēlme šos noteikumus pārkāpt.

Klintis turpinās

Nākamajā dienā ātri nokļuvām līdz Paria un Bakskina satekai. Paria bija tekošs ūdens mazliet pāri potītēm un tas nozīmēja to, ka gandrīz visu dienu būs jābrien pa upīti, jo turpmākajos piecpadsmit kilometros krastu nav – tikai vertikālas vismaz piecdesmit metrus augstas klints sienas. Bijām izvēlējušies variantu ar sandalēm vai vieglām pārgājienu kurpēm, kā arī ūdens necaurlaidīgām zeķēm – kurpes izmirka uzreiz, bet aukstajā ūdenī nesala kājas, zeķes aizturēja smiltis un mitrumu, līdz ar to bija maza tulznu iespējamība. Drīz sasniedzām arī pirmo avotu, kuru varēja redzēt jau pa gabalu – no klintīm vairākus metrus platā joslā auga sūnas un nokarājās kosas, pa kurām pilēja ūdens. Pēc tam, kad aptuveni pusstundas laikā pudelēs sapilēja litrs ūdens un kļuva skaidrs, ka uz nepieciešamajiem desmit litriem būs jāgaida gandrīz diennakts, devāmies tālāk, cerot, ka nākamie avoti būs ražīgāki.

Skati uz klintīm bija lieliski, iespējams, pat labāki kā pirmajā gājiena dienā – abās pusēs milzīgi monolīti sarkani monstri, kas pacēlās augstu virs upes, bet upe vairs tik ļoti nelīkumoja. Abās upes malās ik pa laikam parādījās augsti smilšu sanesumi. Mitruma tur pietiek, tādēļ tie bija blīvi noauguši ar zāli un krūmiem un kokvilnas kokiem, kur varēja ērti atlaisties ēnā, lai atpūstos no karstās saules. Te arī varēja manīt dzīvību – pilns ar ķirzakām un mazākiem grauzējiem, skanēja arī putnu balsis. Koši zaļie koki spilgti kontrastēja ar sarkanajām klintīm un tam klāt pievienojot čurkstošo upi, veidojās viens par otru idilliskāki skati. Jau kopš agra rīta nebijām sastapuši nevienu citu gājēju un, kā vēlāk izrādījās, turpmākajās trīs dienās nevienu citu arī nesastapsim. Ik pa laikam no galvenā kanjona uz sāniem atdalījās lielas spraugas ar mazākiem kanjoniem. Tādu tur ir desmitiem, vienā ir liela arka, citā ala, bet vēl kādā pa spraugām un klintsbluķiem var izkāpt līdz kanjona augšai, bet dažādās spraugās un iedobēs paslēpti veci indiāņu zīmējumi. Dažkārt gājēji kanjona vidusdaļā pavada vairākas dienas, kāpaļājot un kilometriem tālu apstaigājot apkārtējās aizas.

trīs pēdējie foto ir dažu km izgājiens sānu kanjonā

Pēcpusdienā nonācām pie Dušas strauta, kas parasti ceļvežos norādīts kā labākais tecētājs. Ūdens tur bija patiešām daudz. Varējām gan atdzerties, gan piepildīt tukšos traukus. Turpat kokvilnas koku paēnā, dažus metrus virs upes gultnes, bija lieliska vieta nakšņošanai. Laiski pagatavojām vakariņu makaronus un vērojām kā iestājās vakars, varžu kurkstoņai un sienāžveidīgo sisināšanai paliekot aizvien skaļākai.

Nākamajā dienā kanjons sāka mainīties. Ceļvedī lasījām, ka viens ģeoloģiskais slānis beidzies un seko nākamais. No Navaho slimšakmens pārgājām uz Čintles slāni. Paria upes kritums visā gājiena garumā ir vairāk nekā četrsimt metru, kas ir pietiekami, lai izietu cauri vismaz trim šādiem slāņiem. Monolītās sarkanā smilšakmens sienas nomainīja drupeni un tumšāki ieži ar neskaitāmām horizontālām plaisām, bet viss krustu šķērsu piebiris lielākiem un mazākiem akmeņiem. Sākumā tas sagādāja tikai jaukas vizuālas pārmaiņas, jo bija jau apnicis skatīties drūmās klinšu sienas, bet drīz vien gan upe, gan abi krasti bija juku jukām piemētāti klintsbluķiem, kuriem jārāpjas, pāri, apkārt, tad jākāpj upē iekšā, ārā, pa kreisi, pa labi un tā līdz bezgalībai. Ar somu uz muguras lēkāt vairs nebija jautri, bet tā kā kanjona sienas kļuva lēzenākas, tad ar pilnu sparu sāka cepināt saule. Sapratām, ka mums iet vēl lēnāk nekā pa Bakskina dubļiem un kilometri tik ātri nedosies rokās.

Sākoties biežākiem akmeņiem, upes gultnē sākās vietas ar plūstošajām smiltīm. Tas nebija tik briesmīgi kā filmās, jo šajās dubļu vannās, kas pēc skata atgādina pārējās smiltis, parasti nav iespējams iegrimt dziļāk par ceļiem vai vidukli. Pēdējais gadījums, kad plūstošajās smiltīs Paria kanjonā aizgāja bojā cilvēks, fiksēts 1872.gadā un arī tikai tādēļ, ka viņu noslīcināja virsū uzgāzies zirgs. Ejot vienatnē un iesprūstot dziļāk par ceļiem (virs šāda dziļuma paša spēkiem izrāpties vairs nav iespējams) pasākums var būt pietiekoši nepatīkams. Piemēram, 2015.gadā kāda sieviete tā Paria upes smiltīs nostāvēja astoņpadsmit stundas, līdz ieradās glābēji. Parasti visiem iesprūdušajiem iesaka uzreiz nomest mugursomu, tad vienkārši varot tikt ārā – šie daži kilogrami esot izšķiroši. Diemžēl reti kurš plūstošo smilšu sagūstītais pirmajā reizē līdz kam tādam pats aizdomājoties. Biežākie plūstošo smilšu upuri esot kurpes un sandales, tādēļ katrs līdzi nesām rezerves pāri.

Patīkamu atslodzi sniedza upe, kurā daudzviet bija izveidojušies nelieli līdz pusmetram dziļi baseiniņi un krāces. Vienā tādā iegūlāmies, lai izbaudītu patīkamu muguras masāžu. Iepriekš aukstais strauta ūdens, tekot pa atklātākām vietām, bija jau pamatīgi uzsilis. Īsti nomazgāties gan nesanāca. Upe bija pārāk duļķaina un pēc atsvaidzinošās mērcēšanās bijām klāti ar svaigu smilšu un dubļu kārtu.

Taka jau regulāri atvirzījās no upes, kas brīžiem tecēja pat vairākus desmitus metrus nostāk. Kanjona sienas atkāpās vēl vairāk, tās palika lēzenākas, taču augstākas, sasniedzot līdz pat līdz kilometra augstumu. Viss noklāts nebeidzamiem akmeņu nogruvumiem un sabirumiem, bet mēs gājām pa smilšainu krasta taku cauri krūmiņiem un durstīgiem kaktusiem. Apmetnes vieta teorētiski bija vēl dažus kilometrus uz priekšu, bet grūti bija atrast kādu orientieri. Bija tikai trīs dienā, bet bijām jau pamatīgi noguruši un strauji tukšojām ūdens traukus, kurus vairs nebūs iespējams papildināt.

Pēc stundas vai divu gājiena pa akmeņaino taku sasniedzam kokvilnas koku audzīti un telts vietu – ceļvedis apgalvoja, ka turpmākajos kilometros ieteicamās telts vietas ir bez ēnas, izkaltuša akmeņu lauka vidū. Tādēļ metām mantas nost no pleciem un nozvēlāmies kokvilnas koku ēnā, kaut kur lejā čurkstot upei. Diemžēl upe karstumā jau sāka izžūt, tādēļ domas pat par kvalitatīvu atveldzēšanos ūdenī bija jāatmet. Taču izdevās pat līdz aptuveni +25 grādiem atdzesēt pēdējo Rogue IPA bundžu, kuru visus ceļu biju nesis līdzi. Malks ļoti apziņotā alus likās kā dievu dāvana. Tā nu laiski gulējām zemē un vairākas stundas pļāpājam par svarīgo un nesvarīgo, bet darbs un visas ikdienas problēmas bija beidzot aizmirsušās. Ielejā visapkārt bija milzīgas, līdz pat kilometru augstas un apdrupušas klintis, kas rietošajā saules gaismā iekrāsojas aizvien sarkanākas, kamēr pār kanjonu lēnām uzausa milzīgs un neredzēti spožs mēness, ar spocīgu gaismu spilgti apgaismojot visu ieleju.

Pēdējā dienā cēlāmies piecos no rīta, jo plānojam sākt iet jau sešos. Pirms piecām dienām, pēdējo reizi, kad mums bija pieejami mobilie dati, laika prognozē šajā dienā solīja vismaz +36 grādus ēnā un mums nebija šaubu, ka prognoze piepildīsies, tumšajās klintīs un smiltīs gaiss uzkarsīs ātri un pamatīgi, bet vēja un ēnas nebūs vispār. Ieteiktais risinājums šādās situācijās ir iet dažus kilometrus līdz pamestai saimniecībai, kur ir koku birzīte ar ēnu un tur nogulšņāt līdz pēcpusdienai, līdz gaisa temperatūra paliek ciešama. Laiskoties nebijām gatavi, jo mūsu domas kavējās pie aukstās Kolorādo upes un jau iepriekš noskatītas hipsterīgas burgernīcas Peidžas pilsētā – ar tādu jauku un sulīgu liellopu gaļiņu pa vidu. Makaronu un enerģijas batoniņu diēta, kuras laikā nevienu brīdi nejutāmies pieēdušies, deva labu pamudinājumu kustēties pēc iespējas ātrāk.

Ceļš veda pa līkumotu un brīžiem visai stāvu taku, sākumā cauri akmeņiem un daudzkrāsainu mālu laukiem, vēlāk sākoties palieliem smilšainiem klajumiem, kas pilni dzelkšņainiem krūmiem un kaktusiem. Tās bija Džonsonu fermas paliekas. Ejot cauri šādām “ganībām”, kur teorētiski savulaik tikušas turētas vairāki simtu liels ganāmpulks un pat tagad varēja atrast kādas izžuvušas pļekas, nebija skaidrs, no kā pārtiek govis. Gan te, gan Jūtas štatā vispār. Lai arī atsevišķas vietās ir koši zaļas pļavas, kas tiek ik dienas cītīgi laistītas, lielākā daļa ganību klāj smiltis, kurās papilnam kaktusu un pareti tuksnešaini krūmi – šāda veida ganības izskatās visai līdzīgas Rīgas līča pludmalei, kur smiltīs aug retas zāles. Mums gids iepriekš bija stāstījis, ka govis ganot, tām nepieciešamas īpaši lielas platības, dažviet arī vairāki simti hektāru tikai uz vienu govi. Zemnieku saimniecības ir desmitiem un pat simtiem tūkstošu hektārus lielas. Staigājot pa tuksnesi un kanjoniem var izjust tikai apbrīnu pret kovbojiem, kas karstajā saulē, nojājot un ar saviem džipiem nobraucot simtiem un tūkstošiem kilometru, apkopj un katru gadu vāc kopā ragulopus.

Pēc laika klāt bija pati ferma – neliels koši zaļu kokvilnas koku pudurītis, kuru paēnā bija ēku atliekas. Tad vēl dažu kilometru pastaiga pa smilšu klajumiem ar pamestām urāna raktuvēm (ceļvedī rakstīts, ka takas malā uz galda apskatei esot izlikti urāna ieži, bet neatradām) varēja tālumā ieraudzīt pēdējās fermas atliekas. Šajā apkaimē var labāk iepazīt romantisko kovboju dzīvi – ir vairāku fermu atliekas, kas dažos gadījumos nozīmē nožēlojamu trīs vai četru kvadrātmetru lielu būdu drupas ar dažādiem pamestiem sadzīves priekšmetiem. Viena no impozantākajām vēsture sliecībām bija 1930.gados pamests kravas auto, kuru laika zobs skāris pietiekoši maz. Turpat atrodas arī pirms deviņdesmit gadiem pamesti kapi, kur viens otram blakus apglabāti četri tā laika Lī pārcēlāja Varena Džonsona bērni – viņi ar dažu nedēļu atstarpi nomira no difterijas, kuru pielaida kāds caurbraucējs un kuram pašam nupat no difterijas bija nomiruši bērni.

Klāt bija arī parka robeža, kur apmeklētāju grāmatā ar izbrīnu lasījām, ka pēdējie gājēji šeit bija pirms trim dienām. Provizoriski rēķinot, sanāca, ka Bakskina un Paria kanjonu visā garumā trīs līdz piecu dienā pieveic labi, ja katrs ceturtais no tiem, kam piešķirta atļauja. Pārējie laikam izvēlas īsāko divu dienu maršrutu.

Drīz bija arī miskaste, kurā varējām atstāt piepildītos folijas maisus un pēc laika arī autostāvvieta. Atrāvām auto durvis un uzreiz ķērāmies klāt pieticīgajiem ēdiena krājumiem, kas bija atstāti automašīnā. Pēc sarkano putekļu un dubļu noskalošanas ledaini aukstajā Kolorado upē un tīru drēbju uzvilkšanas (lai kanjonā nebūtu jānes liekas mantas, ņēmām līdzi tikai to, kas mugurā; pie smakas pierod ātri), jau sākām justies daudzmaz labi. Tad vēl stundas brauciens uz Peidžu, kur beidzot tikām pie pamatīgiem burgeriem un lieliska alus – laimei nemaz tik daudz nevajadzēja.

Pēdējie kanjoni

Pēc ļoti garām pusdienām braucām uz Braisa kanjonu. Lai arī bija bažas par milzu cilvēku masām, tās nepiepildījās. Braisa kanjonā maijā esmu bijis vairākkārt un vienmēr piedzīvojis sastrēgumus un pūļus. Šoreiz tikai nelielas grūtības ar labas telts vietas atrašanu, staigājot par brīnišķīgi aromātisku priežu mežu. Pēc tuksneša bija patīkami atrasties vietā ar tik daudziem kokiem visapkārt. Iestājoties dzestrajam vakaram, varēja daudz labāk just to, ka kempings atrodas 2500 metru augstumā, kur naktis ir aukstas ar sniega iespējamību vēl jūnijā. Šī nakts priecēja ar pilnmēnesi un tad jau nebija nekas jaukāks, kā vēlu vakarā aiziet pie milzīgā kanjona malas, kur relatīvā klusumā, pa tuvējiem krūmiem čabinoties maziem grauzējiem, stirnām un zaķiem, ar vēsu alu uz soliņa blakus, vērot spilgtās mēness gaismas pielieto kanjonu.   

Nākamajā rītā tur devāmies vēlreiz. Uz augstās malas, no kuras labi pārredzēt visu apkaimi, bija milzums cilvēku, bet, noejot vien kilometru uz leju, pūļi pazuda un satikām vien pa retam gājējam. Braisa kanjonā noteikti ir vēlams izmest kādu loku pa kanjona apakšu, jo tuvumā smilšakmens stabi izskatās daudz aizraujošāki. Mums tur iepatikās tik ļoti, ka iepriekš plānotā stundas izgājiena vietā gājām neplānotus lokus, tad vēl un vēl, kopā salasot padsmit kilometrus.

Diemžēl mūsu grafiks rādīja, ka laiks doties Losandželosas virzienā. Lai braucienam nebūtu mazuma pieskaņa, izlaidām pusdienas un devāmies uz vēl vienu kanjonu – Bull Valley Gorge. Tas ir neliels šaurais kanjons dažus desmitu kilometru attālumā no Braisa un labi piemērots stundas vai divu izgājienam, neprasot nekādus tehniskos palīglīdzekļus, izņemot īsu virvi.

Šeit neiztika bez piedzīvojumiem, jo izrādījās, ka kanjonā ir negaidīti daudz un garas dubļu bedres. Lai arī dubļi pēc Bakskina strauta nebija nekas neierasts, šajā kanjonā tie bija nepatīkamāki. Slīdīgi un ķēpīgi pēc vella, turklāt vairākās bedrēs nācās laisties iekšā ar virvi. Ir nepatīkami lēnām nolaisties bedrē, nezinot tās dziļumu, virn sajūtot kā aukstais ūdens kāpj aizvien augstāk, bet ar kājām vēl ķēpīgo dibena zampu nejūt. Drīz pat matos bija dubļi. Žļakstinoties un mīcoties pa kanjona apakšu (visriebīgāk bija līst uz ceļiem kādam īpaši lielam akmenim pa apakšu), sasniedzām kanjona augšpusē 1954.gadā iesprūdušu automašīnu.  Ļoti labi saglabājušos auto vraku var redzēt tikai no kanjona apakšas, jo vietējie iedzīvotāji auto  paliekām sabēra virsū gružus, smiltis un jaunais tilts bija gatavs. Raksta, ka pat labāks un platāks par to, no kura braucēju trijotne tumsā nogāzās. Visus trīs neveiksmīgo autobraucējus apglabāja turpat blakus kanjonam. Tad palika vēl daži kilometri ar iespaidīgām klints sienām un dažiem nelieliem, taču pietiekami izaicinošiem kāpieniem pa akmeņu krāvumiem.

foto augstāk - tā no augšas izskatās tilts, kuram pamatnē ir automašīnas vraks

Lai arī teorētiski bijām plānojuši vēl kādu kanjonu, dubļi Bull Valley darīja savu, turklāt pēc nedēļas dzīvošanās putekļos un sausumā, nolēmām mazliet atslābt. Bija arī skaidrs ka neviena cita kanjona skati iepriekšējā dienā pieveikto Bakskinu un Paria nepārspēs. Tā vietā pašapkalpošanās veļas mazgātuvē atstājām vismaz divus vai trīs kilogramus sarkanas zemes, pretī iegūstot neredzēti tīras drēbes un uzsākām braucienu Kalifornijas virzienā. Bija piektdienas pēcpusdiena un mums pretī nebeidzamā straumē, uz Zionas un Braisa kanjonu pusi, brauca milzīgi pikapi ar rēcošiem sešlitrīgiem motoriem, velkot aiz sevis vēl milzīgākus treilerus.

Braucot mājup, caur zaļo Kalnu Pļavu (Mountain Meadows) ieleju, bija laba iespēja pārliecināties, ka Jūtas štatam vēl aizvien nav sakārtotas attiecības ar vēsturi. Apstājāmies vietā, kur pirms simt piecdesmit gadiem mormoņi bez īsta iemesla apšāva caur štatu braucošus aptuveni 120 ceļotājus – dzīvus atstāja tikai mazus bērnus, kas jaunāki par trim gadiem. It kā esot apšauti par brīdinājumu citiem, bet mūsdienās, apkopojot šī slaktiņa aculiecinieku teikto, tā arī nav skaidrs, kurš un ko vēlējās brīdināt, jo lielākā daļa mormoņu uzbrucēju gribēja tikai emigrantus aplaupīt. Viņu vadonis Džons Lī – jau iepriekš minētās Lī pārceltuves pārcēlējs, kurš reliģiju un daudzsievību ņēma ļoti nopietni (viņam bija 19 sievas), aicināja visus aizstāvēt dieva plānus un Ciānu. Apzinoties, ka šie argumenti vēlāk var neizklausīties loģiski, dalībnieki lietām piegāja praktiski – vienojās, ka mājās nevienam neko nestāstīs, vien to, ka pie visa vainīgi nolāpītie indiāņi (vietējos indiāņus pieaicināja, lai lielāks uzbrucēju skaits, apsolot daļu laupījuma). “Vainīgos” indiāņus salika rezervātā, bet patiesos notikumus atklāja tikai divdesmit gadus vēlāk, kad dažiem baltajiem aculieciniekiem neizturēja nervi.

Tagad, vairāk nekā gadsimtu vēlāk, nekas īpašs uz pieminekļa nav rakstīts. Vien tas, ka cilvēki šeit gāja bojā nepelnītā nāvē. Katrā ziņā ne tas, ka pie vainas bija reliģiozi idioti, kuri reizē ir vieni no mūsdienu Jūtas štata “dibinātājiem” un joprojām godātas vēsturiskas personas.

Atpakaļceļā vēl negaidītu pārsteigumu piedzīvojām Red Rocks kanjonā pie Lasvegasas. Tā kā tomēr gribējās vēl mazliet klinšu un šis parks ir tikai dažas jūdzes no Vegasas, nolēmām riskēt. Izrādījās, ka nemaz nav pilns, turklāt pavisam jaukiem skatiem un labu satiksmes organizāciju. Nelielajā parkā ierīkots stundas laikā izbraucams vienvirziena riņķveida ceļš ar daudzām apstāšanās vietām. Varēja izkāpt arī tikai uz selfijiem, jo skati patiešām lieliski, kā arī varēja aiziet uz tālākām takām, kur no fotogēniskajām klintīm ir labi skati uz Vegasu. Likās, ka ideāli piemērota vieta bērniem, jo klintis bija ne visai stāvas ar labu smilšakmeni un saķeri, lai kāptu un rāptos, un pa augšu lēkātu.

Un tad jau palika vairāki simti kilometru uz Losandželosu pa ASV vienu no bīstamākajām šosejām (Wikipedia teikts, ka uz Las Vegasas-Losandželosas desmitiem kilometru taisnajos posmos aizmieg un attiecīgi nositas visai daudzi autovadītāji) un ar saistošiem skatiem uz pasaulē lielāko saules enerģijas spēkstaciju šosejas labajā malā. Losandželosā nekā īpaša, milzīga un nepievilcīga pilsēta. Lai arī nevarēja sūdzēties par ārkārtīgi kvalitatīvu lietoto grāmatu veikalu un dažām nelielajām alus darītavām pilsētas debesskrāpju rajonā, kas pēdējo gadu laikā piedzīvo hipsterizāciju. Kā jau Kalifornijā ieraksts, visapkārt ļoti daudz bezpajumtnieku. Un tad vēl palika garlaicīgs un nogurdinošs lidojums atpakaļ mājās, no kura manas vienīgās atmiņas ir pamatīga kratīšanās turbulencēs, mēģinot kaut mazliet piemigt.

Atis
Nav tiešsaistē
Kopš: 20/04/2012
Ziņas: 397
Manīts: pirms 2 ned

Praktiskās lietas

Kopā bijām trīs cilvēki.

Maršruts. Skaitlis nozīmē dienas numuru, burti štata nosaukumu. Braucienam varējām atvēlēt vienpadsmit dienas, no kurām divas dienas lidojām, bet divas braucām no Losandželosas uz Jūtu un atpakaļ; pārgājienos pavadījām tikai septiņas dienas. Laika trūkuma dēļ neparedzējām atslodzes un laiskošanās dienas, lai arī uz beigām tādas noteikti gribējās.

1. CA, Trail of 100 Giants (manuprāt, viegli pieejama sekvoju taka Sjerra Nevadas kalnos); NV, Golden Canyon takas Nāves ielejā.

2. UT, Yant Flats; Angels Landing (Zion National Park).

3. UT, Cottonwood Caynon Road, Paria, Lee’s Ferry.

4.-7. UT, AZ, Buckckin Gulch + Paria Canyon – galvenais pārgājiens, kura dēļ ceļojums vispār notika

8. UT, Bryce Canyon, Bull Valley Gorge

9. NV, Red Rock Canyon

10. Losandželosa; līdz agrai pēcpusdienai pa pilsētu, tad uz lidostu.

Nācās izlaist, jo netikām pie atļaujām – Left Fork (Subway) Zionas parkā, Wave.

Katru dienu kājām nogājām 15 līdz 25km, kopumā varētu būt vismaz 140km. Daudzviet bija jāiet pa akmeņiem, dziļām smiltīm, cauri krūmiem, kā arī palielu stāvumu, kur mūsu vidējais ātrums reti pārsniedza dažus kilometrus stundā.

Budžets.

  • ARN-MUC-LAX un atpakaļ ar United akcijas biļeti (izpilda Lufthansa, iekļauta bagāža) – 280 EUR uz cilvēku. Uz ARN un atpakaļ vidēji 100 EUR, bet lidojām dažādās kombinācijās.
  • Nakts Ārlandas lidostas viesnīcā, trīs naktis moteļos un AirBnB, divas teltīs maksas kempingā kopā ap 130 EUR uz cilvēku. Pārējais teltīs netālu no ceļa, vai ejot pārgājienā.
  • Auto noma 250 EUR (Hyundai Santa Fe) 10 diennaktīm, degviela ap 180 EUR.
  • Ēšana ap 450 EUR visiem kopā. Dažas reizes ēstuvēs, kas arī radīja nozīmīgu daļu izdevumu, bet pārsvarā paši gatavojām.
  • Apdrošināšana 90-150 EUR uz cilvēku, atkarībā no vecuma. Swedbank, ar bīstamo nodarbošanos, kas nav iekļauta kredītkartes komplektā. Ņemot vērā to, ka pretinde klaburčūskas kodumam ASV maksā ap 50 000 USD, papildus līdz 100 000 USD par helikoptera evakuāciju un dažām dienām slimnīcā, tad labāk gribējās uzticamu polisi.
  • SIM karte no Lyca mobile (40 EUR ar piegādi no mrsimcard.com). Tūristu plāns ar 6GB datiem, bet vairs neņemtu. Lyca lieto T-mobile tīklu, kas ārpus lielākajām pilsētām ASV dienvidrietumos praktiski neeksistē (2018.gada maijs), bet citu operatoru tīklos varēja tikai zvanīt, nebija datu. Labāk izmantot divas reizes dārgāko AT&T, kam šajos štatos labāks pārklājums. Tik un tā, lielākoties zonas nebija vispār.
  • Transfērs pārgājienā Paria kanjonam 180 EUR visiem no Grand Staircase Discovery Tours (aizveda uz sākumu punktu, mūsu auto palika gājiena beigu punktā). Tā vēl ir salīdzinoši laba cena. Daudz alternatīvu nav, jo jābrauc 2h pa sliktiem ceļiem neapdzīvotos apgabalos. Par šo vedēju tikai labākās atsauksmes, sezonā jārezervē ļoti laicīgi, nedēļām iepriekš.
  • Atļaujas kanjoniem ap 70 EUR + 35 EUR par pusi no Nacionālo parku kartes. Ap 50 EUR iztērēti neveiksmīgiem atļauju pietiekumiem citos kanjonos.

Izdevumi mazliet zem 600 EUR uz cilvēku; papildus līdz 400 EUR aviobiļetes katram, kopā līdz 1000 EUR katram. Ja būtu pažmiegušies ar ēšanu un nakšņošanu, varējām līdz 100 eiro uz cilvēku ietaupīt. Ieguldot vairāk laika, domāju, ka varēja atrast līdz 100 eiro lētākas aviobiļetes. Kopējie izdevumi ap 850 eiro uz cilvēku varēja būt teorētiska iespējamība.

Auto noma. Netflights no Losandželosas lidostas Alamo. Rezervēju pusgadu pirms brauciena, bet mēnesi pirms nomas atradu identisku rezervāciju par 80 EUR lētāk. Pirmo bez maksas anulēju, paņēmu otro. Alamo nenoliedzami ir dārgāka, šai rezervācijai cena bija vismaz 20-50 EUR lielāka par Dollar un Thrifty nomām. Lai arī zinu, ka daudzu nomu zīmolu mātes uzņēmumi ir vieni un tie paši, nereti izmanto vienas un tās pašas telpas un automašīnas, es personīgi uzskatu, ka starpība attieksmē ir, it sevišķi problēmu gadījumā.

Alamo nomā jau divas reizes visas problēmas esmu atrisinājis ar dzeramnaudu auto pieņēmējam – pirms diviem gadiem nebija seku pazaudētai atslēgai, tagad par redzamām plaisām uz vējstikla (iesita akmeni uz šosejas no cita auto). Es neesmu pārliecināts vai “budžeta” nomā būtu tik vienkārši un to pārbaudīt nevēlos. Analoģijas ar Eiropu nevelku, tur auto nomas ir savādākas.

Zemes ceļi. Uz tiem labāk SUV, bet esmu arī ar nelielu sedanu braucis. Pastāv riepu sabojāšanas risks un ASV nomas noteikumi parasti aizliedz braukt pa zemes ceļiem un šāda braukšana anulē autonomas apdrošināšanu. Tas parasti skaidri minēts visu lielo nomu noteikumos – vai nu aizliegums izmantot unpaved roads vai atļauja izmantot tikai paved roads – līdz ar to apzināti tiek pārkāpti auto nomas noteikumi un jāskatās, vai ārpus nomas pirktā apdrošināšana šādu pārkāpumu sedz. Tripadvisor ir diskusijas par šo tēmu. Cik esmu sapratis, avāriju gadījumā uz šādiem ceļiem apdrošinātāji nomai samaksā tik un tā, bet noma cenšas vismaz vairākus tūkstošus dolāru piedzīt no nomniekiem.

Nomaļajos apgabalos, ja nepieciešama auto evakuācija vai mehāniķa izbraukums, tas var maksāt arī simtus dolāru. Wallmart iegādājāmies labu riepu remonta komplektu sīkajiem caurumiem, kā arī pumpi, jo nomas auto bagāžniekā rezerves riepa vai jebkādi citi aksesuāri nebija. Atpakaļceļā lidostā satikām britu pāri, kuri nomas auto riepu Jūtā bija sadūruši uz šosejas un kuriem riepas lāpīšana izmaksāja patīkamus 16 USD (nomu neinformējot, protams). Bet viņiem paveicās, ka tas notika servisa durvju priekšā.

Daudzviet zemes ceļu sākumā ir uzraksti, ka tālāk bez 4WD auto nekādi, kā arī braucējiem draud visa veida briesmas. Tie ir pārspīlējumi, jo amerikāņiem patīk brīdinājumi. Tā vietā pirms brauciena jāiepazīstas ar atsauksmēm par konkrētajiem ceļiem. Ceļiem parasti ir tradicionāls nosaukums, kas Google kartēs var netikt norādīts, bet tikai tūrisma kartēs un ceļvežos. tripadvisor.com ir laba un regulāri atjaunota informācija par ceļu stāvokli ar fotogrāfijām. Jūta ir ļoti populārs amerikāņu galamērķis, ir daudzi svaigi blogu raksti angliski ar bildēm un aprakstiem. Protams, jārēķinās ar zemu vidējo ātrumu, 30 - 40kmh jau ir labs rādītājs. Vienmēr jārēķinās, ka būs negaidīti šķēršļi, kuru dēļ nāksies griezties atpakaļ.

Galvenie zemes ceļu riski kanjonu apkaimē:

  • Lielas bedres un rievas. Ap 20-30 cm dziļas, parasti efektīvi aptur braucienu. Labāk samierināties un griezties atpakaļ; pēc pieredzes uz tādiem ceļiem viss kļūst tikai sliktāk.
  • Lielo kaktusu adatas. Piemēram, no Arizonas vidienes uz dienvidiem, kur sastopami lieli kaktusi ar izturīgām un asām adatām, pa nomaļākiem zemes ceļiem labāk piesardzīgi, jo adatas smiltīs nav pamanāmas.
  • Lietus laikā un dažas dienas pēc lietus. Zemes ceļu virskārta visbiežāk ir no mālainas smilts, kuru jebkurš lietus pārvērš biezā un glumā žļurgā. Tas parasti aptur pat 4WD auto. Lietusgāžu laikā strautu braslus šķērso tikai pašnāvnieki, jo līmenis var izmainīties sekunžu laikā.

Iezīmes, kas neliecina par būtiskām problēmām, bet sagādā ļoti spēcīgas emocijas, ir sekojošas:.

  • Negaidīti un pamatīgi stāvumi, esmu piedzīvojis arī aptuveni 15-20%. Uz zemes ceļiem zīmju parasti nav.
  • Tā sauktā “trepe”, pat desmitiem kilometru garumā, pēc kuras ceļi Bauskas rajonā pavasarī vairs neliekas briesmīgi.

Vienīgais akmens vējstiklā pagaidām ir gadījies uz lielas šosejas.

Kopumā pēc daudzu simtu jūdžu pieveikšanas pa Jūtas un Arizonas zemes ceļiem trijos braucienos ar nomas auto, domāju, ka ir vērts mazliet riskēt. Zemes ceļu kvalitāte, par spīti brīdinošajiem uzrakstiem ceļu galos, nereti ir laba un skati bieži pārspēj jebko, ko var no lielākiem ieraudzīt. Braucot pa nomaļām vietām, vienmēr jāpielej iespējami pilna degvielas bāka, kā arī jāpaņem līdzi vismaz desmit litri ūdens. Dažkārt gadās ne vairāk par vienu braucēju stundā vai pat dienā satikt.

dubļi neizskatās nekas īpašs, bet mūsu īres Hyundai 2016.gadā tas bija nepārvarāms šķērslis, slidenajos mālos automašīna kļuva nevadāma

2006.gadā ar šādu sedanu nobraucām lielus attālumus pa zemes ceļiem, bet daudzviet auto bija uz savu spēju robežas; vairāk ar tik mazu auto nebrauktu

kādā iepriekšējā braucienā sākām uz šķietami normāla ceļa, kas pēc dažiem km palika šāds - foto grūti redzēt 20-40 cm dziļās grambas ar asām malām, kas parastam SUV vairs nebija pa spēkam. nācās atstāt auto un iet labu gabalu kājām

Kartes un ceļveži. Uz lielajiem ceļiem izmantojām tikai Waze un GoogleMaps. Arī papīra kartes, jo mobilā zona visbiežāk nebija, bet lietojams datu savienojams Jūtā ārpus pilsētu teritorijas parasti izpalika. Dziļākos šaurajos kanjonos GPS iekārtas nestrādā vai ir pārāk neprecīzas.

Drošākas ir papīra kartes, kā arī prasme tajā orientēties. Nomaļāku ASV rietumu apgabalu kartēs, it īpaši ar maziem mērogiem, mēdz būt ievērojamas kļūdas; mobilajās aplikācijās vēl lielākas.

  • Patīk Utah Atlas & Gazetter (De Lorme) – pieejams visos Jūtas benzīntankos. Korekti iezīmēti zemes ceļi, labi redzamas BLM un valsts zemes – t.i. kur var nakšņot un staigāt droši (neviens nešaus). Pa privātām zemēm bez iepriekšējas saskaņošanas staigāt nav pieņemts un pie maršrutu aprakstiem internetā parasti ir norādīts saimnieku telefons vai adrese.
  • Caltopo ir ļoti labs bezmaksas tiešsaistes karšu rīks ASV teritorijai, kur ļoti detalizēta topogrāfiskā informācija arī mazos mērogos un iespējams izveidot kartes ar saviem uzstādījumiem. https://caltopo.com
  • Kelsey ceļveži. Leģendāri ceļveži leģendārākā ASV kanjonu apceļotāja izpildījumā. Tie ir jebkura komerciālā Jūtas gida bībele. Autora zīmētas shēmas un kartes, ar detalizētiem aprakstiem un labām fotogrāfijām, kā arī plašu vēsturisko informāciju. Visi ceļveži izdoti atkārtoti un papildināti, daži vairāk nekā sešas reizes. Kelsijs savā septiņdesmit gadu vecumā pārvietojas ātrāk, kā vairums sparīgu divdesmitgadnieku, tādēļ ceļvežos norādītos maršrutu laikus vajadzētu pareizināt ar 1,2 - 1,5. Vai arī jāpārvietojas skriešus.

Kelsey Publishing - te var paskatīties, kurš ir jaunākais izdevums, tad pirkt no ASV amazon.com, kur labākas cenas un vienmēr jaunākie izdevumi.

Pats izmantoju:

  • Hiking and Exploring the Paria River,  6th Edition
  • Non-Technical Canyon Hiking Guide to the Colorado Plateau, 7th Edition
  • National Geographic Trails Illustrated kartes – Jūtā šīs kartes ir vislabākās. Precīzas, uzticamas un ar ūdeni atgrūdošu pārklājumu, līdz ar to mitrumā nesaplīst. Labāk pirkt ASV Amazon. Eiropā parasti ir veci izdevumi ierobežotam apgabalu skaitam (arī Jāņa Sētā, kuri šīs kartes pasūta no kaut kādiem Eiropas starpniekiem).
  • http://www.canyoneeringusa.com/utah/ - Toms ir pieredzējis kāpējs un lielam skaitam kanjonu vairāku desmitu gadu laikā izgatavojis kartes ar aprakstiem. No viņa var pasūtīt arī ūdensizturīgas kartes par maksu, var pats izdrukāt bez maksas. Arī uzticamas kartes.

Plānošana. Ejot šaurajos kanjonos, tam jāparedz vismaz 2-3 dienas bez citiem objektiem. Nokļūšana līdz taku sākumam aizņem laiku - gan piebraukšana ar auto, gan tālāka iešana līdz kanjona sākumam. Nav vērts tik daudz veltīt tikai vienam nelielam kanjonam, labāk apvienot vairākus – tas nav grūti, jo viņu ir daudz. Plānam jābūt elastīgam, ja nu uznāk lietus. Cik esmu redzējis savu paziņu plānus tipiska ASV Rietumkrasta apmeklējuma laikā – parasti Kolorado plato apgabalam atvēl divas, maksimums, trīs dienas (Las Vegasa – Hūvera dambis – Lielais Kanjons – Antilopes kanjons – Zionas parks un katrā vietā pusstunda līdz, maksimums, dažas stundas); tādos plānos nav iespējams iekļaut jebko citu.

Iespēja uzlabot piebraukšanas iespējas taku sākumam ir tuksnesim piemērota 4x4 auto īre, kas izbrauks visas mazās taciņas pa taisno, aiztaupot desmitiem un simtiem kilometru garus līkumus, kuri jāveic ar parastiem auto (vismaz 150-200 USD dienā). Vai nolīgt gidu, kas ar savu tuksnešu visurgājēju aizvedīs un atvedīs jebkur; arī uz teorētiski ļoti nepieejamām vietām. Tad jārēķinās ar 200 - 300 USD par vienu pēcpusdienu (līdz 2-3 cilvēkiem), mazliet vairāk par pilnu dienu. ASV gidi par savu darbu vēlas saņemt augstu atalgojumu.

Parasti Dienvidjūtā labs laiks ir aprīļa beigās - jūnija vidū un septembrī, oktobrī. Vasarā ir ļoti karsts, arī virs +40 ēnā, regulāri negaisi un vētras. Īsākus izgājienus no rīta vai vakarā vēl var mierīgi veikt, bet pilnas dienas gājiens vasaras saulē var draudēt ar veselības problēmām pārkarstot. Ziemā un pavasarī ir ap nulli vai mazliet zem, taču ass vējš, sniegs ar ledu, daudz tumsas un relatīvi daudz nokrišņu. Bez hidrotērpiem gada aukstajā sezonā kanjonos, kur tek ūdens, nav ko darīt. Maija vidus tradicionāli ir labākais laiks – maza lietus iespējamība, ap +30 ēnā un no pavasara saglabājies zaļums.

Kas attiecas uz fiziskajām spējām, virkne šauro kanjonu ir iespējami jebkuram, kurš var noiet 5-10 km dažu stundu laikā, vēlamas tikai sporta kurpes un ūdens, kā arī laba karte. Jābūt pietiekoši kritiskam pret savām spējām –  aprakstos divus līdz trīs metrus augsti šķēršļi nereti pat netiek pieminēti, tādēļ 10m virves gabals un vismaz viena trekinga nūja noderēs vienmēr. Papildus ir vairāki simti kanjonu, kur nepieciešamas kāpšanas iemaņas, iespējams, arī tehnisku palīglīdzekļu lietošana. Ja tādā ieiet nesagatavots, var ļoti ieberzties.

Pārgājienu atļaujas un obligātā reģistrācija. Pēdējos gados atļaujas ASV parkos tiek ieviestas rekordlielā skaitā un apjomā, dažkārt uz tām jāpiesakās nedēļām un mēnešiem iepriekš. Vietās, kur vēl nav atļaujas, parasti nepieciešamas obligātas reģistrācijas internetā vai apmeklētāju centros – it kā, lai nodrošinātu statistiku par apmeklētāju skaitu. Pastāv viedoklis, ka šīs “obligātās” reģistrācijas var daudzmaz ignorēt, jo statistika nepieciešamu parku administrācijai, lai uzpūstu problēmas un pieprasītu nepārtrauktus budžeta palielinājumus. Lai nu kā, vienmēr ir derīgi iepazīties ar noteikumiem internetā, lai vismaz ir apjausma, kas tiek pārkāpts.

Alus. Daudzas lieliskas un svaigas mazo darītavu IPAs – laikam īpašo laidienu Stone IPA sērija likās vislabākās; jaunā Modern Times filiāle Losandželosā, Golden Road Losandželosā.

Ledus kaste. Manuprāt, obligāta auto braucieniem šajos apvidos, jo saulē atstāts auto viegli uzkarst līdz četrdesmit grādiem. Var iegādāties par 10-30 USD vietējā Walmart un pēc brauciena kādam uzdāvināt, bet šoreiz vedām līdzi paši savu pašpiepūšamo. Visās degvielas uzpildes stacijās un veikaliņos par 1-2 USD var iegādāties vairākus kilogramus smagu ledus kluci, kurš kūst vismaz diennakti un ilgāk, un kurā var svaigus uzturēt siera, desu, sviesta un alus krājumus.

andrian
Lietotāja andrian attēls
Nav tiešsaistē
Kopš: 02/02/2010
Ziņas: 654
Manīts: pirms 9 st

Iespaidīgi! Un ar noderīgu informāciju piedevām! Visu cieņu!  

JolantaB
Lietotāja JolantaB attēls
Nav tiešsaistē
Kopš: 31/03/2014
Ziņas: 131
Manīts: pirms 6 st

Paldies par interesanto un izsmeļošo aprakstu!

bepino
Nav tiešsaistē
Kopš: 30/01/2013
Ziņas: 224
Manīts: pirms 1 d

Ļoti labs apraksts! Paldies

Gatisk
Nav tiešsaistē
Kopš: 20/06/2013
Ziņas: 282
Manīts: pirms 6 st

Sagribējās turp aizbraukt.

eviete
Nav tiešsaistē
Kopš: 21/04/2014
Ziņas: 33
Manīts: pirms 14 st

Aizraujoši, iespaidīgi un izsmeļoši! Paldies, bija tiešām interesanti lasīt!