Nebūt neironizējot par iepriekšējā topika autori, ir jāļauj ļaudīm "izgriest dvēseli uz āru"! Sabijušamies studentei tas bija izmisuma solis, bet man, ceļotāju dvēseļu pētniekam, ir tīrais nieks pajautāt: kurā apkārtvazaņķu grupā Jūs ietilpstiet?
1.vazaņķis, ceļojumu inficēts, bet ar stabilu psihi, spējīgs apstāties savā atkarībā, brauks tur, kur grib un tad, kad grib!
2.daļēji nojūdzies ceļotājs, neapturams vazaņķis, bet veselais saprāts pavēl, ka vienmēr un visur nepaspēsi. Brauc bieži, bet var ierobežot atkarību!
3.pilnībā nojūdzies indivīds, tikko kaut ko izmet, tā jādodas ceļā! Neārstējams!
Var ierosināt, rāt, piedraudēt, apšaubīt, uzslavēt, papildināt, analizēt, filosofēt, ignorēt, izsaukt sanitārus:) utt.
Es bliežu apakš number2.
Man pašam šķiet, ka Nr1, bet daudzi draugi zvanot pa telefonu vispirms pajautā vai esmu Latvijā...
Eu, man toč tas pats! Nomazinu sevi uz pirmo grupu!
Drīzāk jau uz trešo būtu taisījies...
Es laikam no otrās grupas, bet mani glābj samērā biežie ceļojumi darba sakarā. Arī man bieži draugi zvanot prasa vai esmu Latvijā
Mazliet pastudējot vārdnīcas un latviešu literārās valodas praksi, pat ar maksimālu paškritikas devu nespēju uz sevi attiecināt terminus "vazaņķis" un "pilnībā nojūdzies indivīds". Un arīdzan ne uz vienu man zināmu ceļakājas biedru.
Veselais saprāts, it kā, man ir. Esmu kaut kas pa vidu starp visiem trim,taču īpaši neatbilstu nevienam,jo vienīgā lieta ,kas mani ierobežo ir finanses. Ja būtu neierobežoti naudas līdzekļi,tad iespējams,ka arī veselais saprāts (kopā ar saimnieci) aizlidotu tālēs zilajās ... )
Man līdzīgi kā Snorkei - faktiski vienīgā ierobežojošā lieta ir finanses un vēl brīvo atvaļinājuma dienu pieejamība. Ja būtu neierobežotas finanses un brīvs kad un cik vajag, pat bail domāt pie kuras grupas varētu pieskaitīties...
Piekrītu Snorke un Ingucis, bet paspēju saslimt ļoti ātri. Pietika ar vienu ceļojumu šogad uz Filipīnām. Tagad jau esmu nopircis biļetes uz Londonu (tas ir RWC 2015 dēļ) un nākamgad jau atkal uz Āziju. Vienīgais šķērslis - finanses un laiks, lai ceļotu biežāk! Bet pie tā jau tiek strādāts
Man arī ir Snorkes un Inguča, un zirga ((c)Haralds ) problēma
Nav naudas un atvaļinājuma dienu.. Tagad nevaru saprast, ierobežot sevi un krāt pensijai, lai tad pietiktu gan naudas, gan laika, vai dzīvot tā, it kā pensija nemaz nepienāks
Laikam jau 2. Atvaļinājuma dienas neļauj blandīties full time. Bet jā, sarunas ar Latviju vienmēr sākas ar 'tā... kur tu tagad esi un kad būsi LV?'
Laikam jau 1. Jo lēti lidojumi ir visu laiku uz visurieni. Vajag tik rakt
Sevi varu iedalīt 2.kategorijā. Ar noslieci - "vietējs vazaņķis" (jo ierobežo brīvais laiks un finanses - kā visiem). Vakar piemēram , atlicināju pusi dienas , lai apskatītu Rēzeknē GORS. Dažreiz gan azartā nopērku lidmašīnas biļetes, un tikai tad sāku izmisīgi kombinēt, kā izbrīvēt laiku - tas gan laikam veselā saprāta kategorijā vairs neietilpst...
Man ir ceturtā kategorija
Pārsvarā sēžu dīvānā, kas atrodas Rīgā. Uz šī foruma aktīvo dalībnieku fona ceļoju maz, bet mani draugi netic, ka strādāju algotu darbu 160h/mēn, jo viņuprāt vienmēr esot tālsarunas. Gadā vidēji 15 valstis.
Pakāpe 1
Ierindoju sevi 2.pakāpē ar diagnozi - daļēji nojūdzies ceļotājs, jo man nepatīk dīvāns, tāpēc jebkurā brīdī esmu ar mieru izkustēties no vietas. Mana ģeogrāfija nav tik plaša kā te lielākai daļai, bet tas netraucē nesēdēt uz vietas un atklāt interesantas lietas arī tuvāk .
Nr.1,bet atkrīt pēdējā frāze kad grib,jo tas nav iespējams,tad jau laikam nr.2
Nr.1, bet droši vien tikai līdzekļu un laika trūkuma dēļ.
Vazātos vairāk, ja finanses atļautu. Atkarīga no ceļa un emocijām. Bet tā nav iedvesmas ikdienas dzīvei.
Bet realitātē, iegrožo Darba likums un resursi. Nestrādājot jau nekur netiksi
Skumji, jo atkarība, liek rakāties Raiņa un ceļojuma aprakstu lapās, bet realitāte spiež iet gulēt vai pievērstyies ikdienas darbiem... grūši
Bet realitātē, iegrožo Darba likums
Atļaušos oponēt. Cilvēkam, kura ienākumu pamatu veido darba alga, Darba likums ir tas, kurš ļauj ceļot. Jo, tikai pateicoties tam, darba devējam ir pienākums piešķirt apmaksātu atvaļinājumu. Darbinieka brīvību tas nekādi neapspiež.
Apmēram 90 % ceļojumos tieku tikai pateicoties vienam no saviem darbiem )) Vienkārši ir jāpiemeklē pareizais darba devējs
Viennozīmīgi 2.tips... Ja nebūtu tik slinks savā privātajā biznesā, tad būtu 3 Bet tad atkal būtu nojūdzies darbos.
Lētie cenu piedāvājumi vispār iedragā psihi - grūti atteikties. Tiek nopirkti un tikai tad domāts, ko tālāk un kā tālāk. Dzīvojam taču vienreiz
Bet realitātē, iegrožo Darba likums
Atļaušos oponēt. Cilvēkam, kura ienākumu pamatu veido darba alga, Darba likums ir tas, kurš ļauj ceļot. Jo, tikai pateicoties tam, darba devējam ir pienākums piešķirt apmaksātu atvaļinājumu. Darbinieka brīvību tas nekādi neapspiež.
Ļauj, bet tas ir tā kā glāze ūdens tuksneša vidū uz vienu gadu, jo laiku tad iedod tikai 28 dienas, bet gruntīgam ceļotājam tas ir... nu jā, glāze ūdens tuksneša vidū gada laikā...
It kā nav piektdienas vakars, bet varētu pafilozofēt, kad ūdens garšīgāks - tad, kad pats smeļas mutē, vai tuksneša vidū Man ar DL paredzēto atvaļinājumu arī ir par maz, bet paceļot ārpus LV noteikti sanāk vairāk par 28 dienām gadā. Var taču kombinēt klāt sestdienas, svētdienas, brīvdienas. Kādā piektdienā nozust ātrāk, u.t.t. Asintiņas nodot arī, ir gan sabiedriski derīgs, gan brīvdienas pagarinošs pasākums. Ja darbs uz dežūrām un nav N slodzes, tad nedēļu vienā un nedēļu nākamā mēnesī izbrīvēt nav pārāk sarežģīti. Vienīgi tos dzīvnieciņus, kas ceļošanai ņem slimības lapas, vajadzētu no darba patriekt bez kavēšanās. Nu nedrīkst izklaidēties uz kolēģu rēķina.
Bet, ja grib ceļot bez apstājas - var taču tādu darbu atrast. Zinu, ka viena latviete strādāja ANO amatā, kur darba būtība bija, komandējumu naudas aprēķinu precizēšanas nolūkos, nepārtraukti apmeklēt visas ANO dalībvalstis un pēc noteiktas metodikas pētīt cenas viesnīcās, restorānos un transportā. Pa 3 darba dienām katrā valstī. Sestdienas un svētdienas, dabīgi, brīvas.
Domā, nenoriebtos pēc kāda laika? Kas par daudz, tas par skādi. Nu, noriebties varbūt ir pārāk skarbs vārds, bet pazudīs tā ekskluzivitātes sajūta, ko rada tas, ka ceļojumā mēs tomēr nedodamies gluži katru dienu.
Bet, ja grib ceļot bez apstājas - var taču tādu darbu atrast. Zinu, ka viena latviete strādāja ANO amatā, kur darba būtība bija, komandējumu naudas aprēķinu precizēšanas nolūkos, nepārtraukti apmeklēt visas ANO dalībvalstis un pēc noteiktas metodikas pētīt cenas viesnīcās, restorānos un transportā. Pa 3 darba dienām katrā valstī. Sestdienas un svētdienas, dabīgi, brīvas.
Pielauju, ka vinai vareetu buut diezgan paveicies un nez vai shii to darbu dabuja vienkaarsi CV aizsuutot... Visdriizaak Dombrovska aarlauliibas meita.... un vispaar tas darbs izklausaas peec kau kaada fantaaziju auglja....Tjip, braukaa apkaart pa pasauli, uzdziivo restoraanos, lido tikai biznesa klasee, valstis vari izveeleeties pats, plus veel 10k alga meenesii....))
Domā, nenoriebtos pēc kāda laika? Kas par daudz, tas par skādi. Nu, noriebties varbūt ir pārāk skarbs vārds, bet pazudīs tā ekskluzivitātes sajūta, ko rada tas, ka ceļojumā mēs tomēr nedodamies gluži katru dienu.
Diskutabls jautājums. Droši vien, ja cilvēks gadā varētu atļauties nopirkt vai bibliotēkā dabūt tikai vienu grāmatu, to saņemot, arī būtu milzu ekskluzivitātes sajūta. Bet tāpēc jau neviens mākslīgi neierobežo sev pieejamo grāmatu skaitu, jo baidās, ka noriebsies tā lasīšana pēc kāda laika.
Nu, man, piemēram, joprojām patīk atrasties lidostā, un gribētos, ka tā tas arī paliek turpmāk. Bet es zinu, ka, ja es lidotu maķenīt biežāk, tad TĀS sajūtas vairs nebūtu.
EDIT Un, ja Tu lasītu 24 stundas dienā, 7 dienas nedēļā? Kaut kur ir tā robeža, kad pat vispatīkamākās nodarbes kļūst par daudz. Tas jau viņas nepadara par nevērtīgākām, savā ziņā pat tieši otrādi.
Robeža ir ļoti vienkārša, patīkamās nodarbes dara tik, cik grib, ne vairāk un ne mazāk. Tā atšķir to, kas patīk pats par sevi, un to, kas aizrauj tikai kā raritāte.
No otras puses - un arī ļoti vienkārši - svētki ir svētki, ikdiena ir ikdiena. Ja svētki paliek par ikdienu, tad agrāk vai vēlāk, bet galu galā tie vairs nebūs svētki. Cilvēks tā ir iekārtots, ka arvien gribas kaut ko vairāk par ikdienu, tātad pienāks brīdis, kad ceļošana vairs laimi nesniegs. Nēnu, ir jau, protams, Skalbes aprakstītā Miera un Pieticības Mala, kur visi ir laimīgi ar Status quo, bet nu nezinu, vai tas ir tas, ko es dzīvē gribu.
darbs izklausaas peec kau kaada fantaaziju auglja....Tjip, braukaa apkaart pa pasauli, uzdziivo restoraanos, lido tikai biznesa klasee, valstis vari izveeleeties pats, plus veel 10k alga meenesii....))
Nevajag jau piefantazēt neesošas detaļas. Uzdzīvo kur vēlies, bet par savu naudu. Restorāni jāapmeklē dažāda līmeņa tikai, izpētītu cik izmaksā attiecīga ranga pusdienas (sev tās nepasūtot). Lidojumi vienkāršai grāmatvedei pienākas ekonomiskajā klasē. Valstis neizvēlies, bet apmeklē pēc saraksta. Alga Latvijas mērauklai, protams, laba + komandējuma nauda. Bet par to tad arī jāpaēd, jāpārvietojas pa pilsētu, u.t.t. Kantoris piesūta tikai lidmašīnas biļetes un viesnīcas reservāciju.
Dombrovska (kurš darbojas EU, nevis ANO) meitai nav jābūt. Pat Šlesera šoferim ne. Vienkārši careers.un.org jāatrod darba piedāvājums, kurš patīk un kuram atbilst kvalifikācija. Atlasē, pie vienādas atbilstības, priekšroka kandidātiem no tām valstīm, kuru pilsoņi ir mazāk pārstāvēti (lai nebūtu tā, ka visas darba vietas tiek tikai amerikāņiem). Ja papēta, liela daļa darba ir kaut kur uz vietas, bet gan jau var atrast arī ar daudziem komandējumiem saistītu. Pat ja nesūtīs uz tām valstīm kur gribas, punktus varēsi sakrāt ne pa jokam.