Zemāk aprakstītais ceļojums ir vairāk kā personīgie pieraksti, atzīstu ļoti gari, taču varbūt kādam noder. Katrā ziņā es pats pirms šī brauciena smēlos ļoti daudz ideju tieši no Ceļa kājas ceļojumu aprakstiem, tamdēļ uzskatīju gandrīz par pienākumu varbūt kādam palīdzēt tieši tādā pašā veidā.

-------------------------

Ceļojuma maršruts: Rīga -> Oslo -> Ņujorka -> Bostona -> Ņujorka -> Las Vegas -> Sanfrancisko -> Čikāga -> Stokholma

Ceļojums 16 dienas 2012.gada oktobra otrajā pusē, kopā 2 personas – Agnese un Lauris (es). Avio biļetes iegādātas FTB aprīļa akcijā par ļoti labu cenu + paši iegādājāmies Airbaltic avio biļetes turp uz Oslo, atpakaļ no Stokholmas.

Esam ar Agu vienojušies, ka braucienā līdzi nekādas darba lietas un solam arī nekādas darba domas, jo abi šādu atvaļinājumu esam nopelnījuši turklāt vienojamies par brauciena devīzi visur un jebkurā brīdī - NO STRESS !!!!

 

1.diena / sestdiena, 13.okt

 

Nokļūt uz ASV paredzēts no Oslo ar lidojumu uz Ņujorku. Lidmašīna Rīga-Oslo ir ļoti agri, jau 6:35 no rīta, taču tas nav sliktākais variants, jo līdz ar to lidmašīnā nāk vēl miegs un labi izdodas visu lidojumu nogulēt. Oslo lidostā 2.5 stundas nonīkstam un ASV ceļojums var sākties

Manai pieredzei lielākā lidmašīna, ja nemaldos SAS boings ar 230 pasažieru vietām, kuras izskatījās, ka visas arī ir aizpildītas.  Vieta kājām varēja būt arī vairāk, līdz ar to kopā 8h lidojums nelikās kā pats labākais laika pavadīšanas veids. Ok, vismaz 2 reizes atnesa ēdamo, no kurām pirmā bija ņam-ņam, otrā gan bija čābīga

Ņujorkas Newark lidostā ielidojam pēc vietējā laika pl.13. Man šī pirmā reize ASV, Agai gan jau otrā. Biju dzirdējis baismu stāstus par robežsargiem, kas izjautā visu līdz detaļām, nu tad, vismaz mums, nekas tāds nebija, un jautrais puisis labi ja bildi vispār paskatījās. Visu pirkstu nospiedumi noņemti, un mēs esam pasaules lielvalstī.

Pirmās piecas dienas ASV ir paredzēts pavadīt austrumu krastā - New England apkaimē, ar pirmo pieturas punktu Kittery Point, pilsētiņa Meinas štatā kādas stundas braucienā no Bostonas. Lidostā izņēmām iepriekš webā Netfligts.com rezervēto auto no Dollar autonomas kompānijas. Šī kompānija parasti prasot priekšapmaksu par vienu pilnu degvielas bāku, plus darbinieks, uzzinot mūsu maršrutu mums iepārdeva par ~ 75$+tax Easy pass jeb caurlaidi maksas ceļiem. Nav nekur attiecīgajos maksas punktos jāapstājas, karte tiek nolasīta kustībā. Nevaram būt droši vai ar šo ieguvām vai pārmaksājām, taču vairāk sliecos uz pirmo variantu (ja arī būtu pretēji vai būtu viegli to atzīt ? ), ņemot vērā, ka tos maksas punktus ceļā uz Bostonu un vēlāk 3 dienas braucot ar auto uz/no Ņujorkas šķērsojām daudzas reizes, nu gribētos minēt, ka kādas 20 noteikti. Auto klasi kādu pasūtījām, tādu arī saņēmām un mūsu rīcībā nonāca balts Ford Focus spēkrats, automāts ar nedaudz vairāk kā 12 tūkst. jūdžu nobraukumu. Vieta bagāžai varēja būt arī vairāk, cerēju, ka visas somas varētu savietot bagāžas nodalījumā, taču vai nu mums to ir pārāk daudz vai arī vietas pārāk maz. Esam godīgi un atzīstam, ka pirmais variants, jo tās mums ir veselas četras Viena man un trīs Agnesei.... Ok, ok - katram pa divām un patukšas, jo vietu plānojam piepildīt ar ASV veiktajiem pirkumiem, kas arī ir viens no mazajiem mērķiem šajā braucienā. Manā iPhone ir uzinstalēts TomTom, atiecīgi vēl tikai jāpielipina pie priekšējā stikla telefona turētājs un brauciens uz Kittery Point var sākties.

Izbraucam no lidostas pa taisno uz 1.dienas galamērķi, jo laiks nav daudz, lai vēl līdz vakaram nokļūtu līdz mazāk kā 300 jūdzes tālo Kittery Point. Pašā sākumā pat ar visu TomTom ne tur nogriežam un diemžēl "mazais" līkums gar NY kādu no rajoniem mums maksāja kādu stundu. Ok, vismaz nedaudz tuvāk ieraudzījām daudzos debesskrāpjus, kas bija kā mazs gandarījums šai kļūmei. Turpceļš ļoti patīkams, ceļa apkārtne stipri atšķiras no Eiropā pierastajiem autobāņiem, kur ir plats un tuvu ceļam neviena koka. Šeit, savukārt, lai arī, protams, attiecīgi nedrošāk, tomēr gan ceļa malās, gan daudz kur arī ceļu nodalošās vietās, daudz koku un atbilstoši rudens gadalaikam, to lapas krāsojušās dažādos toņos. Ātri iekrīt acīs, ka ceļu malās norādes uz ēstuvēm ir pat biežāk nekā norādes uz benzīntankiem. Plus vēl ļoti biežās reklāmas pa radio par dažādiem izdevīgiem piedāvājumiem dažādās ēstuvēs, tikai apliecina amerikāņu ēšanas industrijas nozīmi un spēku.

Pa ceļam sāk gribēties ēst, izmetam līkumu gar kādu no ceļa malas ciematiem. Esam apņēmušies ēst veselīgi, attiecīgi vistas salāti ieiet uz urā! Jau pašā sākumā apliecinos, ka ASV cilvēkiem nav kompleksu, jo ēstuvē ieveļas smalka dāmīte treniņtērpā, lai pasūtītu ģimenei pusdienas. Katrā ziņā izskatījās smieklīgi.

Mani vēl Latvijā brīdināja, ka uz ceļiem var nedaudz pārkāpt atļauto ātrumu, taču ne vairāk kā +10 jūdzes. Ilgi to neizturēju un vidēji pārkāpu līdz +15 , jo bija sajūta, ka tik lēni braukt ir nepieklājīgi, turklāt mašīna taču arī nav nekāda grabaža. Kādas pāris reizes pabraucām garām ceļa malā stāvošām policijas ekipāžām, taču pārsvarā gadījumu kāds jau bija noķerts, tā kā mana kārta vēl nebija nobriedusi. Pēc 6h braukšanas tuvojāmies galamērķim un teikšu godīgi, ņemot vērā pārlidojumu nogurumu, iepriekš negulēto nakti un laika joslu starpību, manu spēju robeža bija ļoti tuvu, jo beigās jau sāka rādīties ceļa malās dažādi pasaku varoņi, kā arī nelikās laba doma aplidot pusi no pasaules, lai uzmestu savu liktenīgo kūleni... Brrrr! Ok, šitā nedariet ;) 

Kittery Point ir vieta, kur Aga pirms 8 gadiem pavadīja superīgu vienu gadu kā auklīte Au-pair ietvaros vienas lieliskas ģimenes aizgādniecībā. Toreiz tā likās ideāla amerikāņu ģimene ar 3 maziem puišeļiem. Pilnīgam komplektam vēl tikai pietrūka zelta retrīvers vai labradors un tā būtu ģimene par kuru rakstītu pasakās. Toreiz vecākajam puikam bija 3 gadi, bet jaunākajiem dvīņiem nebija pat gadiņš. Tagad visi jau lieli puikas, bet diemžēl vecāki jau kādu brīdi šķīrušies. Māja, kurā ģimene dzīvoja, reāli super, liela ar n-tajām istabām un pašā okeāna krastā. Protams, Agnesei milzīgs prieks atkal satikties ar ģimeni un man beidzot iepazīties ar cilvēkiem par kuriem tik daudz dzirdēts. Kaut arī pārguruši, tomēr vēl kādu laiku kārtīgi izpļāpājamies un tad jau gulēt.

 

2.diena / svētdiena, 14.okt

 

Pieceļamies un ārā līst, taču pēc laika jau pārstāj. Rīta pirmā puse pavadīta pastaigās, Aga un un Barba ierāda apkārtni. Pati vieta atrodas pie okeāna tādā kā pussalā, kur viena puse ir Meinas štatā, otra citā Ņūhepšīras štatā. Pa ceļam satiekam daudzus cilvēkus, pārsvarā ar suņiem un kā jau gaidīju, visi ļoti pieklājīgi viens ar otru sasveicinās. That's America un teikšu godīgi, man tas ļoti patīk. Otrā dienas pusē sarunāts tikties ar viesģimenes tēvu Scott, kopā plānots skatīties vecākā dēla futbola spēli. Tur arī satiekam abus dvīņus, kas Agnesei, protams, īpašs mirklis. Bērni izskatās ļoti laimīgi un kā dvīņi ļoti turas kopā. Vēlāk sarunātas vakariņas ar bērniem un Scott. Pirms tam vēl paspējam iebraukt shopping mall un jā, tiešām pats arī pārliecinos, ka ja Amerikā ir atlaides kaut kam, tad tu to arī jūti. Patiesībā daudz kas arī bez atlaidēm liekas par pieņemamu cenu, kur nu vēl ar atlaidēm ASV rulzzz un es iegādājos pa lēto un es tiešām I mean it, ka pa lēto hiking apavus, kuri noderēs vēlāk rietumkrastā paredzētajam kanjonu hikingam.

Vakariņās jauna pieredze, vispirms salāti, kas nozīmē krauj ko un cik gribi, kaut vai pārsprādz. Pēc tam ēdam lobsterus, kas kļūst par interesantu pieredzi, kaut gan domāju, ka būs grūtāk. Ok, varbūt mums ir labi skolotāji.

Vakaru un nakti pavadām Scott mājās, kas arī ir milzīga, blakus speciāli uzbūvēta vieta hokeja ledus laukumam, jo pats Scott spēlē hokeju un bērniem arī patīk sportot. Vispār, lai arī šķīrušies, tomēr šī amerikāņu ģimene un katrs tā pārstāvis atstāja ļoti labu iespaidu. Ārkārtīgi patīkami cilvēki, pat īsti nepazīstot šos cilvēkus, ļoti viegla sapratne un komunikācija. Savukārt, bērni ļoti vispusīgi un apdāvināti, kas lielā mērā ir vecāku nopelns. Pamatā disciplīna un nodarbināšana ar dažādiem sportiem un interesēm, veido šos bērnus par spēcīgām personībām. Nu, tā vismaz no malas izskatās. Vecākais bērns spēlē bungas, hokeju, futbolu, apmeklē privāto skolu un bija neierasti attapīgs priekš viņa gadiem. Jaunākie arī spēlē futbolu un dejo baletu - normāla kombinācija. Tiešām ieguvu pārliecību, ka Agnesei šis gads ASV noteikti nāca par labu un ka viņa to pavadīja ļoti patīkamos apstākļos, saglabājot pozitīvas atmiņas visai dzīvē. 

Starp citu, kas mani atstāja uz pauzes - ok, tas noteikti ir atkarīgs no ASV štata, taču vismaz šeit viņi neslēdz ciet mājas ārdurvis... un ziniet kāpēc viņi to nedara???...... tāpēc, ka viņiem vienkārši durvīs nav slēdzeņu man žoklis atkārās. Dodu zobu, ka nemeloju forši var ietaupīt, nevajag kalt rezerves atslēgu, pieņemu, ka nevajag arī apdrošināties pret zagļiem un visu ietaupīto naudu var notriekt uz kādu double cheesburger!

 

3.diena / pirmdiena, 15.okt

 

No rīta pirms brauciena uz Bostonu vēl pāris "minūtes" shopping mall, jo uzskatījām par noziegumu pret cilvēci neiepirkt kaut ko, kad viss uz atlaidēm. Pati Bostona nav tāls brauciens, maksimums stundas braucienā. Man šī ir pirmā lielā ASV lielpilsēta. Patiesībā pilsēta ļoti eiropeiska, tā kā nezinu, ko gaidīju, taču mierinu sevi, ka īstā Amerika vēl tikai priekšā. Patiesībā ar Bostonu bija daļēji problēmas, jo atšķirībā no citām ceļojumā plānotajām lielpilsētām mūsu ceļojumā, šeit nepaspējām detalizētāk ieplānot pilsētas must-see vietas, attiecīgi bija neliels bardaciņš nesaku, ka atvaļinājumā viss ir jāsaplāno, tomēr pat pie devīzes No stress! kāda kārtība un kaut vai atskaites punkti lielos vilcienos ir ļoti patīkami un atstāj iespaidu, ka laiks netiek nobumbulēts. Nu tad Bostonā tikām iemesti, parkingu par sakarīgu cenu kādu brīdi meklējām, jo negribējās atstāt parkingā par 2h vairāk kā 30$. Beigās par 2h samaksājām 17$, kas pat uz NY cenām būtu ok. Bostonā kārtīgi izstaigājām downtown, turp šurp Boston Common jeb pubisko parku, kas esot vecākais publiskais parks ASV. Parkā pilns ar vāverēm un skrienošiem cilvēkiem. Iečekojām slaveno Bostonas sporta halli TD Garden, kas ir mājvieta slavenajai Bostonas Celtic basketbola komandai. Vēlāk hop on/hop off vietā izbraukājām ar auto to maršrutu un varam teikt, ka ļoti minimāli, taču ņemot vērā limitēto laiku, ieguvām patīkamu sajūtu par šo ASV austrumu metrapoli. Mana mamma noteikti nosmietos bārdā par šādu pilsētas izskriešanu, taču cilvēki ir dažādi un viņas pilsētu izskriešanu līdz bezsamaņai atkal uzskatu par otru galējību. Un galu galā mums ir atvaļinājums un neaizmirstam par mūsu devīzi - No stress. Pēc Bostonas atkal pagarāks brauciens, taču uz vietu, kuras dēļ ir vērts pagrūstīties, uz pilsētu monstru jeb city that never sleeps - NEW YORK. Jāatzīst, ka līdz NY vēl netikām, jo turpmākās trīs naktis plānots nakšņot pilsētiņā Norwalk pie Agas draudzenes Gunitas un viņas drauga Antona no Slovākijas. Gunita un Antons mūs ļoti labi uzņēma ar garšīgām vakariņām un saldo, ar 2 kaķiem un žņaudzējčūsku akvārijā 1m attālumā no mūsu gultas. Ā, un ar televizoriem katrā no istabām, kurus gan jāatzīst nevienu reizi neieslēdzām. Patīkamas sarunas un drinki vakarā, kas radīja ļoti patīkamu iespaidu par šo jauko un internacionālo ģimeni. Izrunājām plānus rītdienas NY apmeklējuma un varējām iekrist gultā.

 

4.diena / otrdiena, 16.okt

 

Ceļamies agri un maucam uz NY, kas atrodas kādu 40 jūdžu attālumā. Mašīnu plānots bez maksas atstāt NY priekšpilsētā Astoria. Mums haļavčikiem tas arī izdodas un auto vietu atrodam uzreiz. Svarīgi ir nenolikt auto tur, kur ir ūdens padeves krāni ceļa malās, tām vietām 15 pēdu attālumā uz abām pusēm ir jābūt brīvām. Tie, kas to nezina, sākumā brīnās, ko tik viegli atraduši kur noparkoties, vēlāk vakarā brīnās, ko tik daudz jāmaksā soda kvītī.

Metro stacija turpat,  iegādājāmies metro biļeti 10 braucieniem par 23$, ko var tērēt vairāki braucēji. Pašiem mums neliela steiga un jāatzīst nedaudz pārkāpjam No stress principu, jo 11:00 sarunāts laiks 11.septembra memoriāla apmeklējumam vietā, kur pirms 11 gadiem tika iznīcināti abi monstri dvīņu torņi un atsevišķas pieguļošās ēkas, bet pats šausminošākais - nogalināti gandrīz 3000 cilvēku. Pats memoriāls interesanti izveidots, tiek godināts katrs bojāgājušais ar iegravētu vārdu piemiņas vietā un var just, ka pašiem amerikāņiem tā bija milzīga traģēdija un viņi savus varoņus māk godināt. Palika iespaids, ka viņiem arī sanāk godināt. Piemiņas vietā jau iestādīti koki, ir izveidoti divi īpaši "baseini" vietās, kur atradās torņi un blakus drīzumā jau tiks pabeigti vismaz divi vēl augstāki torņi, tamdēļ šobrīd noritot būvniecībai, lai tiktu teritorijā, bija jāiziet stingra drošības kontrole. Vēlāk, kad celtniecības darbi tiks pabeigti, teritorija būs pieejama bez ierobežojumiem. Es personīgi uzskatu, ka tajās vietās, noslaukot bojāgājušo pelnus, nevajadzēja uzbliezt citus torņus, taču laikam nekustamo īpašumu un zemes cenas spiež uz savu un bizness ir pāri morālei. Vēlāk dodamies uz Wall street rajonu, kas atstāj varenu iespaidu. Viena pie otras dažādas pasaules nozīmes finanšu ēkas un mūs pat netraucē, ka pa labi, pa kreisi viss ir nožogots un ir pilns ar policistiem. Beigās pāris foto ar slaveno bulli. Cilvēki pie buļļa priekšpuses tik daudz un vēl saule spīd no priekšas, ka ar mani foto top, turot buļļa pautus rokās Tuvojoties upei, pa ceļam vēl ieklīstam Trīssavienības baznīcā, ap to ļoti daudz bezpajumtnieku un ubagu

Vēlāk pirmais Hudzonas upes piekrastes apmeklējums un tad pastaiga pa Battery parku. Pirmo reizi ieraugam Brīvības salu un tās statuju, turpat pāri Elisa sala. Ļoti iespaidīgi skati uz pāri upei esošo New Jersey, kā arī vienreizēji skati uz Manhetenu un tās debesskrāpjiem. Pēc tam vēlreiz loks gar ex-dvīņu torņiem, gar St.Paul kapelu un Sv.Peter katoļu baznīcu. Izstaigājām pilsētas administratīvo ēku kompleksu, China town, Little Italia, kur arī paēdām pusdienas. Vēlāk nogājām, gar TriBeCa rajonu, kas skaitoties NY kino industrijas centrs. Nākamais līkums pa SoHo rajonu un čuguna ēkām. Nākamā pieturas vieta Vašingtona skvērs, kur bija vairāki suņu pastaigu laukumi, kā arī interesanti ielu muzikanti. Dienas viena no naglām, plānotais Empire state building 86.stāva apmeklējums. Bet vispirms gan jāpiemin mistika, kādā pie ieejas pilnīgi nejauši satikām manu darba kolēģi, kura ar savām draudzenēm veic līdzīgu Amerikas apceļošanu, tikai pretējā virzienā, sākot ar Čikāgu, rietumkrastu un to kanjoniem un beidzot ar NY. Un viņas pat Las Vegas palikušas tajā pašā viesnīcā, kur mums paredzēts. Nu pēc šitā trika, mazliet atkal aizdomājos par konspirāciju un sazvērestību teorijām bet nu ok, lai jau Čeka mums seko, man nav žēl. 

Pats 86.stāvs varens un skati iespaidīgi. Šobrīd tā laikam ir augstākā vieta, kura NY publiski pieejama. Zināju, ka labākais laiks šādu vietu apmeklēšanai ir laiks, kad vienlaicīgi ir iespēja noķert gan vēl gaismu un arī sagaidīt tumsu. Mēs paspējām vēl gaismā, tomēr nedaudz par īsu, jo tumsa iestājās vienā mirklī. Skati iespaidīgi un no augšas viss tas liekas tik nereāli un vareni, katrā ziņā jutos tajā brīdī emocionāli izmantots. NY ir debesskrāpju meka un tas viss kopā veido to par unikālu pilsētu un skati no augšas to tikai apliecina, reāli city that never sleeps. Protams,  par kopējo elektrības patēriņu es nemaz nerunāju, pieļauju, ka viņu Latvenergo vaigu sviedros tērē nopelnīto naudu. Man bija līdzi arī binoklis, taču neko nepiedienīgu zemākos ofisa logos neieraudzīju. N-tās bildes visos rakursos un iespaidiem pārbagāti devāmies lejā. 25$ bija tā vērts, pat neskatoties, ka tikai pašās beigās Agucītis pateica, ka viņa jau vienreiz šeit ir bijusi tas no sērijas, ā, atdodiet naudu

Vēlāk vēl laiska pastaiga līdz TimeSquare un vēl viena atziņa, ka pasaulē nav taisnības - kamēr Ārfika cilvēkiem nav ko ēst, šeit vienā rajonā no reklāmām lielajos ekrānos nakts laikā ir tik gaišs kā dienā. Protams, pārspīlēts ir bezgala un sajūtas iespaidīgas, pat zinot, ka visam pamatā tikai diodītes

Esam pārguruši no pastaigas dienas garumā un dodamies ar metro pēc mašīnas. Pirms braukšanas uz mājām vienojamies, ka izmetīsim ar auto mazu līkumiņu pa NY city. Uzliku tomtom maršrutu ar vairākiem pieturas punktiem, starp kuriem Central park, Timesquare, ANO galvenā mītne, Central terminal, Rokafellera centrs, Sv.Patrika baznīca, slavenā "Gludekļa" ēka un visbeidzot Bruklinas tilts, kurš, kā vēlāk izrādījās tiek remontēts un atvērta satiksmei ir tikai viena puse, bet gājējiem tilts vispār slēgts vispār NY satiksme naktī ir ārkārtīgi dzīvelīga un tāda sajūta, ka uz ielas starp automašīnām tuvu 100% ir dzelteno takšu. Vēl atradu ļoti iespaidīgu skatupunktu krastmalā Queens/Bruklinas pusē, kur paveras fantastisks skats un Manhetenu nakts krāsās. Krastmalā ir soliņi, vari vienkārši sēdēt un baudīt skatu. Katra bilde sanāk kā uz kartiņas. Viens paziņa ieteica līdzīgu skatu no New Jersey puses, taču par to nepārliecinājāmies. Līdz ar to mūsu uz "īsu brītiņu" izbraucieniņš par naksnīgo NY, pārvērtās par vairāku stundu ekskursiju, kurā uz beigām dalībnieks biju es viens, jo Aga jau stūrmaņa vietā čučēja. Mājā bijām pirms diviem naktī un to, ka visu ceļu klanījos pie stūres, nemaz nepieminēšu.

Vispār secinājums pēc 1.dienas par NY - šī pilsēta mani uzrunā, tā ir milzīga, skaļa un noteikti ir īpaša, salīdzinot ar vietām kur būts. Tā ir arī ļoti dažāda, mēdz stipri atšķirties pat dažu kvartālu attālumā. Patiesībā jau tā īsti varam runāt tikai par Manhetenu, jo citus rajonus pagaidām neplānojam izķemmēt, tam vienkārši ir par maz laika. Kopumā gan šodien, gan arī vispār noteikti varam apgalvot, ka mūsu veids kā ar Agu iepazīstam vietas, ir daudz, ļoti daudz staigājot, attiecīgi kāju nogurums parasti prasa savu, taču tās mums abiem labi trenētas.

 

5.diena /trešdiena, 17.okt

 

Lai arī vēlu iepriekšējā naktī aizgājām gulēt un nogurums bija uzkrājies, tomēr šoreiz mūsu standartiem agrā celšanās ap 9, brokastis un brauciens uz Ņujorku. Šoreiz iekļāvos 3.joslas plūsmā un brīžiem pat atļāvos pārkāpt ātrumu par vismaz 20 jūdzēm. Ļoti ceru, ka ASV brauciena laikā man nesanāks iepazīties ar amerikāņu ceļa kruķiem. Mašīnu atstāsim turpat Astoria, kur vakar, taču šoreiz tā neveicās un visu to ietaupīto laiku, ko ieguvām pārsniedzot ātrumu turpceļā, tagad notērējam meklējot parkingu ;( brrrr!

Beigās atrodam netālu no metro stacijas un šodienu NY plānots sākt apskatīt ar Central park apmeklējumu. Vispirms gan pie parka uzduramies uz milzīgu Apple veikalu, taču pārliecināmies, ka pa brīvu iPhone5 te neviens nedod un, ka viņiem tāpat kā Latvijā veikalos šobrīd iPhone5 nevar nopirkt. Tikai atšķirība tajā, ka Latvijā tas vēl netiek tirgots, bet šeit vienkārši ir out of stock. 

Ok, parks lielisks, zālīte noteikti zaļāka par mūsējo, cilvēku daudz - vieni staigā ar suņiem, citi lasa grāmatas, daudzi skrien, īsāk sakot, parkā jūtama dzīvība. Ievērtējam, ka Trump puiši jau sāk gatavot pilsētas galveno slidotavu ziemas sezonai. No slidotas skats super, paveras tuvumā esošie debesskrāpji. Vēlāk nonākam līdz parkā esošās Betezdas strūklakas un pieguļošā laukuma, kam blakus arī Bēthovena piemineklis. Šeit improvizē muzikanti ļoti kvalitatīvā izpildījumā un tālāk ielu vingrotāji - 2 melnie un viens puertorikānis, pēc viņu vārdiem tulīt rādīs pasaulē labākos ielu vingrotāju trikus. Ok, labākie nebija, taču iespaidīgi gan... bija kam atstāt visas mūsu sīcenes

Tālāk dodamies atdot visu cieņu Džonam Lenonam. Netālu no viņa dzīves vietas Dakotas daudzdzīvokļu namā,  kur viņu nošāva Čepmens, parkā ir izveidota Imagine piemiņa vieta ar nosaukumu Strawberry fields. Protams, žēl un, domās nodziedot Imagine dziesmu, dodamies prom.

Vēlāk laiska pastaiga pa slaveno 5th avenue, kur pārsvarā ir tikai kruto zīmolu veikali. Mums pat nenāk prātā ievērtēt cenas, jo saprotam, ka priekš šiem veikaliem esam nabagi Nonākam līdz Sv.Patrika katedrālei, kas ir lielākā katoļu baznīca ASV. To gan no ārpuses nevar ievērtēt, jo tā ir iekonservēta remontu darbiem. Iekšpuse gan tā tīri neko. Aga piesēdās nedaudz nožēlot grēkus, taču tieši kādus man neatklāj.

Vēlāk noejam gar Rokafelera namu, nacionālo bibliotēku un ieejam apskatīt Grand terminal lielo dzelzceļa staciju. Nu iespaidīgi, ko tur vēl piebilst. Iekšā augstie griesti ar dažādiem rakstiem, lieli logi, respektīvi viss izskatās kā tad kad to atklāja pirms n-tajām desmitgadēm.

Ar metro dodamies uz Manhetenas dienvidu pašu galu, lai ar prāmi dotos uz Staten salu. Prāmis nebija ilgi jāgaida, tas ir bez maksas un knifs tajā, ka tas nobrauc arī gar pašu Brīvības statuju. Būtu mums vairāk dienu NY, noteikti aizbrauktu uz pašu Brīvības salu, taču tā kā mūs brīdināja, ka salas un statujas apmeklējums var paņemt pat pusdienu, tad no šīs opcijas atteicāmies. Skati ne tikai labi uz Liberty island, bet arī uz Manhetenu un New Jersey.

Vēlāk gribējām noiet pa Bruklinas tiltu, taču jau minēju, ka dēļ remontiem tas ir gājējiem slēgts. Bet ok, vismaz no apakšas tas izskatās iespaidīgs, tāpat kā tālāk esošais Manhetenas tilts.

Pēc šīs garās pastaigas nolemjam, ka beidzot jāietestē Dunkin Donuts un to arī bez sirdsapziņas pārmetumiem izdarām. Neliedzām sev arī shopping, kas beigās izvērtās par vairāku stundu viena veikala ķemmēšanu, jo atlaides tiešām rulēja!

Vakarā Union square vienā no barčikiem bija sarunāts tikties ar Gunitu. Mums pievienojās Gunitas draudzene Santa, kas tieši šobrīd ir komandējumā no Itālijas, kur viņa strādā H&M veikalā. Netiek skādēts steiks un alus un pāris stundas paiet uz urrā.

Atkal nakts brauciens uz mājām, atkal klanīšanās pie stūres un atkal vēlu aizejam gulēt.

 

6.diena/ ceturtdiena, 18.okt

 

Šoreiz no rīta ilgāk nočammājamies, bet mums ir iemesls, jo jāpārkārto taču mūsu četras somas. Rītu pavadām dažādu shopping mall meklējumos, taču neko sakarīgu neatrodam un lēnām dodamies uz JF Kennedy lidostu, kur 17:00 plānots 6h lidojums uz Las Vegas. Lidostā gribam būt laicīgi, jo mūsu ceļojuma avio biļešu komplektam ir viens princips - nokavē kaut vienu reisu un tu pazaudē visus nākamos reisus. Pa ceļam līdz lidostai iepazīstam citu NY jeb rajonus, kur ir vairāk tumšādaino nekā ierasti un sajūtas ir bailīgākas.

Lidostā atdodam auto, nekādi ekstra maksājumi netiek prasīti. Kopā 5 dienās ar šo auto veicām 920 jūdzes, par degvielu samaksājot ~130$. Vidējais patēriņs no 6-7 l/100km.

Šī lidosta ar neko nepārsteidz, vismaz 8.termināls, kurā pārsvarā ir American Airlines lidmašīnas, ir tāds pliekans un Agai nemaz nesagādā prieku, ka nav neviena supermārketa.

Sakām bye bye New York un hello Las Vegas jeb what happens ir LasVegas, stays in Vegas.

6h lidojums paiet easy un Las Vegas mūs sagaida ar karstu laiku pat vakarā. Jau lidmašīnai nosēžoties pa logu redzama LasVegas īpatnība, amerikāņi paņēmuši un vienkārši tuksneša vidū uzbliezuši pilsētu. Shuttle autobuss pa 7$ personai un esam pie mūsu viesnīcas Imperial palace. Nekas daudz tur no imperial nav un tagad saprotam, ko tā bija tik lēta. Ok, viesnīcai nav ne vainas, vienīgi izskatās, ka tai plānota rekonstrukcija, tamdēļ guļamvietas tiek burtiski izpārdotas. Rekonstrukcijas būvdarbu dēļ shuttle mūs pieved no pagalma puses nevis no priekšpuses, līdz ar to sarkano paklāju mums neviens neizklāj Nākamais pusbesis pie recepcijas, jo lai iečekotos jāstāv pusstunda rindā, jo tādu kā mēs "dzīvot pa lēto šikā viesnīcā" ir daudz. Beigās nemaz nav tik slikti - 17.stāvs ar skatu uz būvdarbiem un 2 king size gultas.

Daudz nekavējamies un ejam tautās. Tāpat kā viss pārējais action arī mūsu viesnīca atrodas uz LasVegas bulvāra jeb LasVegas Strip kā to visi sauc. Uzreiz skaidrs, šī ir izvirtību pilsēta - daudzi ar atvērtām alkohola pudelēm, kaut citur ASV tas nav atļauts, visur apkārt kazino, skaļa mūzika un visur tiek dāļātas kartiņas ar telefona numuriem izsaukuma meitenēm un dažādiem strip šoviem. Nesaukšu visas viesnīcas kurās tik nebijām, taču slavenākās kā Bellagio, Mirage, Treasure island, Caesars palace izstaigājām. Visās apakšējos stāvos azartspēles sit augstu vilni un platības, ko tās aizņem, ir milzīgas. Noteikti var arī sajust, ka nauda tiek notrallināta vienkārši milzīgā apjomā un ātrumā. Iespaidīgs strūklaku šovs pie Bellagio viesnīcas neatstāj nevienu vienaldzīgu. Vēlāk salūstam un pirmo reizi Amerikas braucienā paēdam McDonalds taču ir ok, tā ir kā nodeva McDonalds par to, ka viņi ir vieni no retajiem, kas katrā no savām ēstuvēm nodrošina bezmaksa wi-fi., attiecīgi mums ir iespēja iepostēt facebook kādu bildīti. 

Iegriežamies arī vairākos kazino, kur saprotam, ka šādā formā azartspēles mūs neinteresē, kas mums ļauj kopumā nospēlēt tikai 7$ Riebj tas, ka viņiem kazino telpās nav aizliegts smēķēt, attiecīgi lielākoties telpās nesmēķētājiem ir nepatīkami uzturēties. Ok, pēc visa šitā uz viesnīcu un ap 2-iem ejam gulēt.

 

7.diena / piektdiena, 19.okt

 

Šoreiz tiešām atļāvāmies pagulēt līdz pl.10, ilgāk nevarējām, jo līdz pl.11 jāizņem no autonomas mūsu turpmākās nedēļas spēkrats. Izejot uz ielas skaidrs - LasVegas tumsā ir viena pilsēta, pa dienu cita. Vakarā tā ir vienās gaismās un mirgojošās reklāmās, bet pa dienu mums tā likās pliekana un bez sejas. Autonoma atrodas viesnīcas Treasure island telpās, kas pēc būtības ir labi ja 1/2 km no mūsu viesnīcas. Viesnīcu tad viegli atrast, taču pašu autonomas kantori bez kompasa un gida palīdzības atrast ir mission impossible. Beigās noskrējies un jau nokavējis pl.11 tomēr Dollar car rental kantori atrodu. Protams, tur viens cilvēks, kas apkalpo, attiecīgi rinda izveidojusies samērā gara. Lai nu kā, tāpat kā iepriekšējo, dabūjam Ford Focus tikai melnā krāsā. Bagāžas nodalījums lielāks, kas mums nav mazsvarīgi, toties nav kruīza kontrole un ir tikai kondicionieris, bet nav klimata kontrole.

Līdz viesnīcai ar auto tieku, taču sākas nākamais pārbaudījums - kur auto atstāt, lai varu doties un  atgādāt mūsu 4 koferus plus Agu kā stūrmani. Nav svarīgas detaļas, uzdevums izpildīts, taču tas prasīja milzu piepūli.

Pēc visiem šiem pārbaudījumiem no LasVegas izbraucam tikai ap 1pm. Dodamies ātri uz Zion nacionālo parku, kur esam ieplānojuši vēl gaismā doties pagarā hiking tūrē. Jau ceļā uz Zion parku ik pa brīdim paveras iespaidīgi skati, taču mēs vēl nesalūztam, jo nojaušam, kas mūs sagaidīs pašā nacionālajā parkā.

Pie iebrauktuves parkā mums pirmo reizi noder vēl Rīgā par pusi cenas 40$ (šeit tā maksā 80$ un ir derīga visos ASV nacionālajos parkos. Katrā parkā atsevišķi iebrauktuve maksā no 20-25$) iegādātā visu ASV nacionālo parku iebraukšanas karte. Zion parka parkings sasniegts ap 5pm. Tālāk pārvietoties drīkst tikai ar shuttle busiem, kas ved pa visu nacionālā parka teritoriju. Sagatavojamies kāpienam, nodrošināmies ar ūdeni un siltāku rezerves apģērbu. Esam izvēlējušies šo parku iepazīt caur, laikam, slavenāko hiking trasi šajā parkā - Angels Landing trasi, kopumā ap 9km garu turp/atpakaļ virzienā, plānotais laiks 2-4h. 

Pāris pieturas ar shuttle busu un uzsākam kāpšanu augšup, kad visi normālie cilvēki jau kāpj lejā, bet mūs tas neuztrauc, jo esam latvieši. Šeit vispirms kāpiens augšā, atpakaļ jau būs vieglāk, jo no kalna. Trase izveidota ļoti interesanti, vispirms zig zag augšā, tad turpinājums augšā ielejā starp diviem kalniem un visbeidzot ļoti stāvs un šaurs kāpiens klintī, kur daudz kur izspēja turēties tikai pie speciāli izveidotām dzelzs ķēdēm. Kanjons maziņš un viegli pārredzams, tamdēļ ļoti patīkama sajūta no kanjona augšas, jo liekas, ka esi šo kanjonu pievarējis, stāvot pašā kalna galā un lepni noraugies uz to lejā. Skati ļooooooti iespaidīgi un dīvaina sajūta, jo vari pieiet pie pašas klints malas un noraudzīties no n-to simts metru augstuma. Protams, kā visi iedomājos, kas būtu, ja nolektu.

Šī hiking trase ļoti iepatikās, tā ir interesanta tieši ar to, ka ir šaura un pašās beigās diezgan bīstama, jo pēc būtības ej pa šauru kalna korīti un abās pusēs ir aizas + vēl visapkārt visu laiku iespaidīgi skati. 

Sasniedzot trases augšu, kas mums prasīja ap 1h 20min, ilgi pūsties nevaram, jo saule jau norietējusi un drīz sāks palikt tumšs. 10min foto/video un atpūtas un ejam atpakaļ. Izrādās neesam vienīgie tik traki, jo pēc mums vēl viens pārītis tikai tagad uzkāpj augšā. 

Galvenais bija, lai pa gaismu noejam to klints posmu, tālāk jau trasi varētu noiet arī mēness gaismā. Tā arī sanāk, klints posms pievarēts vēl kaut cik gaismā, pēc tam pilnīga tumsa iestājas dažās minūtēs. Pa tumsu lejā iet nav problēmas, jo acis ātri pierod pie tumsas un plus vēl neliela mēness gaisma, kas visu šo padara par ļoti romantisku lejup pastaigu. Sajūta, ka esi pievarējis pagrūtu trasi gandrīz vai rekordātrumā, super skati, pozitīvas emocijas, blakus supersieviņa un esam divatā gandrīz vai vieni vienā no skaistākajiem Amerikas nacionālajiem parkiem, padara šos mirkļus īpašus. Kopumā lejup ātrā tempā nogājām 50min.

Vienīgais, kas mums vēl jānokārto, ir nedrīkst nokavēt pēdējo autobusu lejup līdz mašīnai. Beigās paspējam pat uz pirmspēdējo, kas nebija nemaz ilgi jāgaida. Papildus vēl izpļāpājāmies ar šoferi, kurš neatminās tūristus no Latvijas šajā parkā.

Vēl tikai atlicis pāris stundu brauciens līdz naktsmītnei Page pilsētā pie Lake Powell ezera. Pa ceļam vēl interesantas serpantīnas un tunelis vairāk kā km garumā, lai tiktu pāri vienai no kalnu grēdām. 

Page pilsētiņa sasniegta, problēmas tikai ar atslēgām, jo nevaram attaisīt numuriņa durvis. Kā vēlāk izrādās, problēmas bija arī ar laika zonām, jo te pārbraucot dažādus štatus, bieži mainās arī laika zona. Šajā gadījumā -1h pret Utah štata laiku.

 

8.diena / sestdiena, 20.okt

 

Ceļamies agri, lai līdz 9am paspētu pabrokastot, lai pl. 9:30 dotos uz Glena kanjona nacionālā parka vienu no skaistākajiem apskates objektiem - Antilopes kanjonu. Kā jau minēju, izrādās reālais laiks bija pa stundu agrāks, attiecīgi bija brīvai laiks. Uzzināju, ka viesnīcas darbinieks ir no Rumānijas un nebija brīnums, ka zināja kas ir Latvija. Antilopes kanjons atrodas teritorijā, kas pieder Navajo pavalsts indiāņiem, kas šeit pēc būtības darbojās kā atsevišķs administratīvs veidojums. Šie indiāņi naudu iegūst no šo kanjonu apmeklējumiem, kā arī no hand made apstrādātiem dārgmetāliem, piedāvājot tūristiem dārglietas. Attiecīgi šī iemesla dēļ, Antilopes kanjons neietilpst starp tiem nacionālajiem parkiem, kuros ietilpst iebraukšana bez papildus samaksa ar mūsu iebraukšanas karti. Antilopes kanjona apmeklējums maksa personai 35$, no kuriem 6$ ir iebraukšana parkā kā tādā, 25$ ir gida pakalpojumi un 4$ par transportu no pilsētiņas Page līdz kanjonam, kas ir kādi 10km. Šajā kanjonā jau kādu laiku var iebraukt tikai gida pavadībā, jo pirmkārt jau bizness paņemt naudu, bet to viņi neatzīst, otrkārt, tad kad te retu reizi ir plūdi, tad teritorija aplūst vienā mirklī un tamdēļ, ja kas, tūristiem vajag palīdzību, treškārt, šo kanjonu viņi ļoti sargā un tad kad tu kaut ko vērtīgu nesargā, tad tam kam tas neliekas tik vērtīgi, viņš mēdz apkrāsot sienas, skrāpēt uz kanjona sienām "Taņa, ja tebja ļubļu" utmdz. Teorētiski,  ir iespēja ietaupīt katram 4$ un doties ar savu auto līdz kanjona parkingam, taču pie iebrauktuves parkingā tāpat jāmaksā tie 6$ un tāpat jāmaksā par gidu 25$, kurš tāpat kā visi ar džipu tevi aizved līdz kanjonam.

Mūsu kompānijai, kas vedīs uz kanjonu, speciālie pielāgoti tūristu vešanai džipi, kur kopā pieejamas kādas 16 pasažieru vietas. Ceļš paiet ātri un ātri arī esam pie kanjona. 

Šis Antelopes kanjons pēc būtības atrodas uz izžuvušas upes gultnes un ir kā aizsprosts lietus ūdeņu plūdiem reto reizi kad tādi veidojas. Kanjons izveidojies miljoniem gadu lietus ūdeņiem izgraužot šauras līkloču takas klintī. Gaisma stari šeit iespīd tikai noteiktās vietās un tur kur iespīd, tur interesantā veidā atspīd uz kanjona malām, plus vēl pašu smilts sastāvā ir kaut kas līdzīgs kristāliņiem, kas gaismai atspīdot, nokrāso kanjona malas nedabiski skaistos toņos. Vislabākais, kad šo visu baudīt ir no marta līdz augustam, kad saule ap 12:00 atrodas noteiktā vietā un iespīd kanjonā no vislabākā leņķa. Tamdēļ šeit pat ir speciāli fotogrāfu laiki, kad fotogrāfijas sanāk vislabākās. Top laiks 11:30 atbilstošajos vasaras mēnešos ir nobukots jau vairākus mēnešus uz priekšu, turklāt vienā laikā kanjonā var atrasties limitēts apmeklētāju skaits. Šis skaitoties kā viens no pasaulē visbiežāk fotografētākajiem dabas objektiem. 

Mums bija ļoti laba gide, kas visu sīki izstāstīja par katru kanjona līkumu, kā arī palīdzēja ar foto noķert labākos mirkļus.

Braucot atpakaļ, ievērojām, ka šī Page pilsētiņa ir baigi ticīgā, jo baznīcas bija pie baznīcas.

Pirms braucam tālāk, viens ātrais šopings, jo netiek smādēts Levis un Columbia oultetiņš.

Ar mazāk naudu nekā bija iepriekš aizbraucam uz turpat netālu esošo Glena dambi. Šis ir viens no lielākajiem ASV dambjiem un arī pretrunīgs dambis, jo lai arī kopumā nodrošina ar elektrību ap 5 miljonu iedzīvotāju, joprojām pat n-tos gadus pēc dambja atklāšanas tās celtniecības pretinieki turpina protestēt par ekosistēmas iznīcināšanu tuvākā apkārtnē. Uzbūvējot dambi, Kolorādo upe appludināja milzīgas teritorijas, izveidojot milzīgu Lake Powell ezeru. Pats dambis aplūkojams no blakus esošā tilta, kas plešas 213m augstumā virs Colorado upes.

Vēlāk arī nobraucam gar pašu Lake Powell un nevaram vien turpināt priecāties par dabas skaistumu.

Nākamais objekts ir "Horseshoe bend" jeb zirga pakavs pār desmit km attālumā no Glena dambja, vietā kur Colorado upe met 270 grādu līkumu. Vieta vienkārši fantastiska un pat atrodoties pie kanjona malas ir sajūta, ka skats ir nereāls, ka tas ir kā fotošops, turklāt pati kanjona mala ir dažus simts metru augsta.

Esam tik ļoti emocionāli iespaidoti, ka aizmirstam, ka pirms iebraukšanas dziļāk Grand kanjona nacionālajā parkā vajadzētu iepildīties ar degvielu. Metam atpakaļ uz Page, lai būtu droši, ka degviela pietiks, jo dzirdēti dažādi briesmu stāsti, ka maz apdzīvotās kanjona teritorijās mēdz simtiem km nebūt benzīntanku. Vēlāk pārliecināmies, ka tas ir blefs.

Šodien vēl paredzēts apmeklēt Navajo tiltu, kas skaitoties vienīgais tilts pār Kolorado upi 930km garajā posmā. Tilts ļoti interesanti uzbūvēts, izkaļot atbalstus klintīs, vienojot divas pretējo pušu klintis un attiecīgi to atklājot, tikai dota iespēja diviem nodalītiem reģioniem pavisam citas attīstības iespējas.

Bija vēl doma novērot saulrietu kaut kur tuvumā Grand kanjonam, taču tumsa iestājās ātrāk nekā paspējām sasniegt kādu no skatupunktiem. Naktī par Grand kanjona parka teritoriju braukt bīstami, jo daudz kur ceļa malās redzami meža dzīvnieki, kas mēdz šķērsot ceļu. Viesnīca šai naktij sarunāta Grand kanjona village. Sākumā nevaram hoteļa vietu atrast, vēlāk mums informācijā palīdz saprast, ka viesnīca reāli atrodas ap 10km no paša kanjona malas. 

Kad atrodam, tad zinot, ka rītdien paredzēts daudz ko izdarīt, dodamies gulēt.

 

9.diena / svētdiena, 21.okt

 

Šodien īpaša diena, tiksimies aci pret aci ar visu vareno THE Grand canyon (GC). Iepriekšējā vakarā laicīgi aizgājām gulēt, tamdēļ šorīt varējām atļauties celties agri. Bijām plānojuši vērot saullēktu, tamdēļ cēlāmies 6:00. Brrrr! Bet nu tāda mērķa labad jau ir vērts. Tādu kā mēs nebija maz, cilvēki burtiski drūzmējās pie skatupunktiem, kaut pulkstenis rādīja tikai 6:30. Pašas saules parādīšanās tika uztverta ar sajūsmu, taču tas nebija tik iespaidīgi cik skats uz otru pusi, kur saule sāka apspīdēt pašu kanjonu. Vauuu! Pats kanjons ir ārkārtīgi iespaidīgs, taču tieši tamdēļ, ka tas tik liels un varens, tāda sajūta, ka tas nav aptverams un tamdēļ daļēji svešs. Tu to parku/kanjonu nevari "iegūt" kā to kaut kādā mērā varēja Zion parkā, noejot pa Angels landing taku.

Jau iepriekš bijām nolēmuši arī šajā kanjonā doties hiking pastaigā lejā uz Kolorado upes pusi. Izvēlējāmies South kaibab trail, kas turp-atpakaļ maršrutā ir ap 10km gara un prasītu ap 4-6h. GC south rim pusē ir vairākas hiking takas, bet mēs izvēlējāmies to, kura prasa ne vairāk kā pusi dienas. Amerikāņi ļoti rūpīgi un n-tās reizes dažādās vietās un veidos atkārto cik hiking šeit ir bīstams, ja neesat pienācīgi sagatavojušies, neesat nodrošinājušies ar pietiekamu ūdens daudzumu un ēdienu izsvīdušo sāļu atjaunošanai pietiekamā daudzumā. Aizkustināja aprakstītais stāsts pie pašas takas sākuma, kur jautāts "Vai tu varētu noskriet ātrā tempā Bostonas maratonu?". Atbilde, ka viena 25 gadīga meitene varēja noskriet maratonu 3h, bet vienā dienā noiet no GC augšas līdz Colorado upei un atpakaļ nespēja, jo līdzi bija tikai 1 litrs ūdens, batoniņš un ābols. Patiesībā viņa gāja kopā ar savu draugu, kurš sajutās slikti un viņa pieļāva kļūdu, jo gāja pakaļ palīdzībai, apmaldījās un atstiepa kājas jeb vienkārši dehidrējās. Savukārt, džeks atpūtās ēnā, atguvās un vēlāk izdzīvoja. No augšas līdz apakšai un atpakaļ ir ~20km. 

Plus vēl daudz kur speciāli priekš tādiem džekiem kā es, kuriem liekas, kas visu var paveikt ), norādīts, kādas briesmas var nodarīt slodze karstumā, ja nav pietiekami sagatavojušies. Mēs ar Agu bijām kārtīgi sagatavojušies -  mums līdzi hiking soma ar ūdens sistēmu, speciālais dzēriens sāļu atjaunošanai, batoniņi utt. Pa ceļam šajā trasē nav nevienas ūdens uzpildes vietas, plus visi atkritumu arī jānes līdz. Tā kā jāsagatavojas visam jau augšā. Trases neiesaka veikt no 10am līdz 4pm, jo tad saule vistrakākā. Mēs sākām iet pēc 7 no rīta. Sākumā vispār tikai kādi 8 grādi, bijām satuntulējušies, Aga vispār ar cepuri un cimdiem , taču pamazām jau palika siltāks un siltāks. Atšķirībā no Zion parka Angels Landing trases, te sākumā visu laiku ejam lejā, kas, protams, ir vieglāk, bet atpakaļ saguruši jau iesim pret kalnu. Attiecīgi Agai jau minēju, ka pusceļš būs veikts mirklī, kad būsim veikuši pusi no atpakaļ ceļa. Mūsu takas gals nav lejā pie Colorado upes, bet gan vietā, kur pirmo reizi var ieraudzīt kanjonā plūstošo upi. Ja gribas iet tālāk, tas līdz upei vēl gandrīz 5km vienā virzienā. Pa tiešo, protams, tuvāk, bet tā kā takas veidotas līkločos, tad takas garums vairākas reizes lielāks. Lejā sanāk iet ļoti raitā solī, apstājamies tikai, lai bildētu fantastiskos skatus pa labi un pa kreisi un dažās vietās, lai iestiprinātos. Skati šeit vienkārši iespaidīgi un takas visu laiku veidotas gar pašu klinšu malām, taisnie gabali ir diezgan reti, nedaudz vairāk pašās beigās. Leju sasniedzam pēc 1h 50min. Colorado upe redzama, bet kas patīkamākais, mums par godu burtiski pār desmit metru attālumā lidinās jeb planē vairāki šī parka īpatņi - lielie  Kalifornijas kondori, kuru lielāko pārstāvju abu spārnu izpletums ir pat 2.5 metri. Iespaidīgi! Zemāk arī redzamas grupas, kuras gidu pavadībā šīs takas veic uz zirgiem. Pa ceļam kā jau Amerikā viens ar otru sasveicinās, apjautājās kā iet. Liela daļa plāno veikt visu taku līdz upei, tur palikt pa nakti kempingā un nākamā dienā doties atpakaļ. Mēs gan tālāk nedodamies un pēc 15min atpūtas uzsākam atpakaļ ceļu. Atpakaļ ceļš fiziski grūtāks, taču kopumā iet pret kalnu vieglāk nekā stāvumā iet uz leju, jo visu laiku jābremzējas, turklāt, ja kāju nagi nav apgriezti tad vēl grūtāk. Es apgriezu atpakaļ ceļā jau fotografējam mazāk, jo esam emociju pārbagāti un jaunus iespaidus grūti uzķert, jo pie, pēc būtības, fantastiskas apkārtnes esam nedaudz jau pieraduši. Beigās, lai arī grūtāk, tomēr augšu sasniedzam tikpat ātri cik ejot lejā, kopā ar atpūtām takā pavadot ap 4h. Vertikālais kritums starp leju un augšu 700m. Godīgi sakot baigi noguruši nebijām, kājas gan droši vien jutīs rītdien. Ļoti lepojos ar savu sieviņu, kura man ir brašule un turējās lieliski pat, ņemot vērā, ka viņai nebija speciālie hiking apavi. Vispār trase tika pieveikta ļoti draudzīgā atmosfērā un balstīta uz abpusēju sapratni Augšā pāris foto un uzslavas no citiem, ka mēs izskatāmies pārāk friši priekš paveiktā gabala. Patīkama sajūta, ka pl. knapi 11, bet mēs jau tik daudz ko esam piedzīvojuši. Šeit noteikti ieteikums, oktobris ir lielisks laiks šādām izklaidēm, jo lai arī Aga sākumā bija cimdos un ziemas cepurē, vēlāk augšā ejot jau gājām puspliki un varbūt pat rītdien jutīsimies nedaudz iedeguši. Neaizmirstam, ka ārā ir gandrīz vai novembris.

Esam iekarsuši, tamdēļ sameklējam dušas, kur izmantojam arī iespēju izmazgāt un izžāvēt drēbes. Viss pa maksu, taču par saprātīgu samaksu. 

Vēlāk atstājam mašīnu vienā no pie kanjona parkingiem un izbraucam gar kanjona malu ar shuttle bus Hermits Rest virzienā. Vispār te ASV nacionālajos parkos ir tāda sistēma, ka tu samaksā noteiktu samaksu par parka apmeklējumu, bet toties tad tev parka teritorijā shuttle busi ir par brīvu un tiem pieturvietas ir tuvu viena otrai. Daudz kur mašīnām braukšana vispār aizliegta, var pārvietoties tikai ar shuttliem. Kopumā viedoklis par GC tāds - tas ir pārāk varens, tu ātri pierod pie tiem skatiem un, ja vēl esi bijis hiking pa kādu taku līdz lejai, tad augšā tie skati liekas pierasti. Šeit noteikti ir ko darīt veselu nedēļu, jo bez paša kanjona malas, tā apkārtne ir ļoti labi iekārtota un ir patīkami pavadīt laiku. N-to km garumā gar kanjona malu ir gājēju celiņi, var staigāt, braukt ar riteņiem. Doties zirgu izjādē lejā uz kanjona apakšu, braukt ar raftingu pa Colorado upi, kā arī ar kājām doties lejup 2 dienu gājienā ar nakšņošanu lejā. Mēs ar Agu te noteikti atgriezīsimies!

Sakām atā GC, paēdam netālajā ciematā un braucam garo zem 500km ceļu atpakaļ uz LasVegas. Pa ceļam vēl nometam līkumu pa vienu no vecākajiem ceļiem ASV - Highway vai Route 66, kas iemūžināta daudzās filmās kā vientuļa šoseja nekurienes vidū ar daudzajiem pamestiem benzīntankiem. Šoreiz pie stūres Aga un viņa mums ir baigā gonšitsa ceļi šeit labi un plati priekš amerikāņu truckiem, daudz kur var pat braukt uz 130km/h, attiecīgi attālumi tiek veikt salīdzinoši viegli.

Viesnīca šai naktij vēl nebija rezervēta, iebraucām 50km no LasVegas McDonalds stāvietā, izmantojām to bezmaksas wii, atradām labāko offeri un rezervējam viesnīcu. 

Lai arī jau tumšs, izmetam līkumu gar netālo Hoover aizsprostu, kas ir viens no lielākajiem ASV un principā ražo elektrību visai LasVegas. Amerikāņi šo objektu ļoti apsargā, pie ieejas ir security un tiek pārbaudīts katrs iebraucējs. Jau iekšā satikām amerikāņu pavecāku pāri, kuri minēja, ka visi baidoties no krieviem, kas, uzspridzinot šo dambi, varētu appludināt visu LasVegas un miljonus to iedzīvotāju Apsargi piekodina, ka apstāties var tikai parkingos, nekur citur apstāties pie dambja nedrīkst. Tuvākais parkings pašam dambim vakarā aizvērts, tā kā varam apstāties tikai parkingā aiz dambja, no kura īsti neko nevar redzēt. Pašu dambi esmu redzējis bildēs, tas nav lielākais Amerikā, taču augstākais gan un ir iespaidīgs tieši veidā kā tas ir iebūvēts starp 2 milzīgi augstām klintīm. Skumji, ka neizdodas to klātienē ieraudzīt, bet nu nekas. Parkingā kārtīgi izrunājamies ar tiem amerikāņiem, viņi zina kur ir Latvija , un dodamies uz LasVegas. Sasniedzot Las Vegas sanāk, ka esam apmetuši vairāk kā 1300km apli ap Grand canyon un nonākuši tajā pašā LasVegas.

Viesnīca ir tur par kur iepriekšējā viesnīca uz LasVegas galvenās izklaides ielas LasVegas Strip. Atkal tas pats kas iepriekšējā reizē - nevaram atrast viesnīcas reģistratūru, jo visa viesnīca ir viens izklaides centrs, kad atrodam tad lielas rindas pie check-in, kad iedod atslēgas, tad vēl ilgi jāiet līdz numuriņam. Esam pārguruši un neticēsiet - nekādas izklaides un azartspēles esot LasVegas, vienārši atlūztam king size gultās un viss

Ps. Pēc šīm vairākām dienām, sākam saprast amerikāņus par to, kamdēļ viņi tik maz ceļo ārpus ASV - tamdēļ, ka ASV ir tik liela, kontrastaina un atļaušos jau tagad teikt - ar tik ārkārtīgi skaistu dabu. Vienīgi, tas viņiem neļauj atļauties nezināt kur ir Latvija vai vismaz Eiropa.

 

10.diena / pirmdiena, 22.okt

 

No rīta paredzēts šopings lētajos Las Vegas malls, Agas izvēlētais veras vaļā 10am, attiecīgi arī izveļamies no numuriņa tikai nedaudz pirms 10-iem. Lielveikals ir turpat blakus un kā jau Amerikas lielveikalos viss ir liels un cenas ir ok, daudz kas uz atlaidēm, tā kā redzam potenciālu vienojamies par 1.5h ķemmēšanas aktivitātēm. 

Norunātā laikā satiekamies, taču katrs noskatījis tikai pa vienai lupatiņai. Kamdēļ tikai tā, iemesli dažādi. Ok, būs gan jau vēl iespējas

Pēc šīm izklaidēm pusdienas iecienītajā Wendy's, taču nestūķējam hamburgerus, bet gan veselīgus salātus + mazais hamburgerītis uz diviem tīri kārajam zobam.

Tālāk jau bye bye LasVegas un dodamies uz Death valley jeb Nāves ielejas parku, kas atrodas kādu 200km attālumā. Pa ceļam netālu no Las Vegas atrodas Redrock canyon, taču nospriežam, ka pēc šajā braucienā apmeklētajiem kanjoniem, šis būs tāds pirdieniņš un pielemjam, to izlaist, jo arī emocijas jāpataupa Nāves ielejai. 

Pārvietojoties šādos attālumos Amerika ir īpaša ar to, ka tā maina savu reljefu un mainoties reljefam, krasi mainās arī daba. Arī tagad, tuvojoties Nāves ielejai dabas skati ļoti fascinē, kalni gaišos toņos, apkārt pamazām redzami tikai kaktusi un sīki ērkšķu krūmi. 

Apskates objekti Nāves ielejā saplānoti ļoti kompakti, samērā netālos attālumos viens no otra. Vispār viss parks ir iedalīts 4 daļās, mēs plānojam iepazīt vispopulārāko Furnace Creek reģionu. Pirmais apskates objekts ir Dante's view skatu punkts apmēram 1500m augstumā viena kalna virsotnē, no kura pārredzama laba daļa no ielejas. Pati Nāves ieleja ir burtiski ieskauta no abām pusēm kalnos, tad lūk šī vieta ir kreisās puses kalnu grēdas viena no virsotnēm. Kārtējo reizi skati ir elpu aizraujoši, jo ļoti labi no augšas var redzēt sāls ezeru un vienīgo ceļu, kas ved gar ielejas malu. Augšā ne tikai ir baigais karstums ap +30, bet arī ļoti liels vējš, kas Agu pāris reizes gandrīz vai nogāž no kājām. Es vēl aizeju pāris simts metrus tālāk uz citu skatu laukumu, jo tur izskatās, ka skats varētu būt ar lielāku redzesloku uz visām pusēm. Tā arī ir un ko tur piebilst, iespaidīgi.

Tālāk dodamies uz Badwater basin vietu, laikam pašu populārāko Nāves ielejas tūristu objektu. Šī vieta ir 86m zem jūras līmeņa uz sāls ezera. Šī ir zemākā vieta Rietumu puslodē un arī pēc vidējās temperatūras pasaulē karstākā vieta, kā arī pēc nokrišņu daudzuma viena no sausākajām vietām pasaulē. Atsevišķi šeit ir uzstādīts 2.karstuma rekords ever jeb +56 grādi!!! Nebīstaties, mums oktobrī bija tikai +30 Jūlijs ir viskarstākais šeit gada mēnesis un tad šeit brauc tikai trakie. Mēs iegājām dziļāk pašā sāls ezerā, kaut arī aizliedzu, Aga pa kluso nedaudz pagaršoja sāli. Bija ok, redzēs vai kādreiz vēl sāli ēdīs. Interesants šajā "ezerā" tas pildījums, pēc būtības lieli, no ārpuses melni sāls kluči. Kā tie veidojušies, nezinu - atceraties mūsu devīzi "No stress". Blakus parkingam uz klints forši lieliem burtiem iezīmēts un iekrāsots  jūras līmenis, vari labi novērtēt to 86m starpību. Šeit tāpat kā augšā ir ļoti vējains.

Tālāk braucam uz Natural bridge kanjonu. Pārvietojamies pa kanjona gultni, pa kuru var redzēt, ka kādreiz gājuši ūdeņi un pēc būtības ejam pa upes gultni. Kāda upe, ka te ir tik sauss, nejautājiet man, nezinu, taču, tas, ka te gājuši ūdeņi pat pirmklasniekam redzams. Pēc kādas jūdzes sasniedzam to Natural bridge, kas dabiski izveidota arka kanjonam pa vidu.  Ļoti interesanti. 

Vispār jau šeit atšķirībā no citiem mūsu apmeklētajiem parkiem ir ļoti maz cilvēku, piemēram, šajā takā esam vienīgie. Varbūt, ka tamdēļ, ka ir jau pavēls un pamazām sāk palikt tumšāks.

Nākamā ir ļoti interesanta vieta, kas saucās Devil's golf course jeb "Velna golfa laukums", kas ir tik melns, ka tajā golfu varētu spēlēt tikai pats velns. Vieta kādu km iekšā sāls ezerā, starp lielajiem, melnajiem sāls klučiem.

Tālāk jau uz pēdējo Golden canyon taku, kas ir līdzīga kā Natural bridge vieta, taču interesanta ar to, ka šeit kanjona malas ir dažādos interesantos toņos, t.sk. arī zelta krāsā, kad to apspīd saule. Šeit gan arī paliek neomulīgi, jo esam vieni paši, paliek tumšs, zinām, ka pie ieejas tikām brīdināti, ka te ir pa daudz klaburčūsku. Agai vēl pastāstu, ka klaburčūskām patīk nokost tūristus un tad gadu žļambāt. Nu tā bija mana kļūda, pēc tam pat sīkākā smilts graudiņa kustība mums lika sarauties un beigās bijām priecīgi, ka esam dzīvi. Pie mašīnas vēl Aga fantazēja, ka te tumsai iestājoties, pamožas arī cilvēkēdāji, nu tad mums bija gana un aizšāvāmies no turienes kā šampanieša korķis. Burtiski dažās minūtēs ir kļuvis piķa tumšs.

Pirms tam bija plānots izbraukt speciāli izveidotās auto routes pa kalnu grēdām Artist's drive un Twenty mule team canyon, taču tie nezin kāpēc bija slēgti. Vēl bija plānots saulrietu skatīties Zabriskie point, kas paredzēta šādai izklaidei, taču mums šoreiz saulriets pienāca citā vietā. Ja pietiktu laiks, vēl iesakot apmeklēt Mosaic kanjonu, taču mums šoreiz par īsu

Ārā pilnīga piķa tumsa un tu saproti, ka šī ir īpaša vieta uz pasaules, kur dzīvot būtu kā līdzvērtīgs sods cietumam. 

Kopumā mums ļoti patika šī vieta, taču šeit noteikti pietiek ar vienu pilnu dienu savā dzīvē un vairs arī nevajag atgriezties, pretēji, piemēram, Grand canyon, kur varētu braukt vairākas reizes.

Nākamo viesnīcu noskatām kādu 270km attālumā pilsētiņā Bishop, pietiek tikai līdz tai tikt pa ceļam patīkamas sarunas un ja ne vien smilšu vētra pusceļā, tad ceļš būtu veikts gandrīz vai vienā elpas vilcienā. Tā smilšu vētra bija tiešām, kas baismīgs, ko līdz šim nebijām piedzīvojuši. Respektīvi arī šeit bija tas milzīgais vējš, ceļš iet cauri tuksnesim, kur abās pusēs ir smiltis. Vējš pūš smiltis horizontāli pāri ceļam tā, ka vienā mirklī bija jāapstājas, jo priekšā neko neredzi, tikai pavisam blāvi ceļa vidū sadalošo joslu, kas bija kā vienīgais glābiņš mums no drošas nāves Nāves ielejā. Ļoti lēnām tikām posmā, kur redzamība bija nedaudz labāka. Fūūū! Līdzīgi, bet ne tik traki, tas atkārtojās vēl kādu reizi, bet tie jau bija sīkumi. 

Bishop pilsētiņa veiksmīgi sasniegta, pirms tās jau pirmās norādes, ka mūsu rītdien plānotā Yosemite parka kalnu pāreja būs slēgta, jo tas, kas Nāves ielejā bija smilšu vētra, kalnos esot bijusi viena kārtīga sniega vētra un šeit neierasti ātri ir iestājusies ziema. Brrrrr!

Vakarā vēl kopā ar visu Ameriku gaidām ASV prezidenta kandidātu Romnija un Obamas trešās debates pirms novembrī gaidāmām prezidenta vēlēšanām. Te viņi pēc tam TV analizē katru vārdu ko katrs teicis un ko ar to domājis, kā turējis rokas un kā bija apģērbies un pat to, kurā pusē katrs sēdējis.

Ps. Ja kādam ir jautājumi kā iet mūsu sunim Rīgā, tad viņai iet superīgi, Antra katru dienu sūta n-tās īsziņas un MMS. Šodien meitene pirmo reizi kārtīgi sakāvās, bet suņiem jau tas ok.

 

11.diena / otrdiena, 23.okt

 

No rīta brokastis un esam gatavi garākajam šī ASV brauciena pārbraucienam. Un tas nebija nekas neplānots, jau iepriekš bija plānots šis 500-600km auto maratons, taču, ja Latvijā plānojot maršrutu tas likās daudz, tad jau no šejienes skatos savādāk, jo lai arī Amerika nav Vācijas bāņi, kur var braukt cik mašīna iet,  tomēr šeit ceļi tāpat ir ļoti labi un pārsvarā atļautais maksimālais ātrums ir ~ 105 km/h +10-15km/h pa virsu un ar 120km/h jau attālumi sarūk ļoti ātri. Turklāt arī garajā pārbraucienā bija ieplānotas interesantas vietas.

Mums bija plānots šķērsot Yosemite parku Tioga pārejā, taču pēdējā dienā kalnos un to apkārtnē plosījās milzīga sniega vētra, kas šajos kalnos atnesa ziemu ļoti ātri, attiecīgi ziemas apstākļus arī uz ceļiem. 

Turpmākās pāris stundas noritēja meklējot īsto ceļu, kur tikt pāri Sierra Nevada kalnu grēdai. Cerējām uz vairākām pārbrauktuvēm pāri kalniem, bet katru reizi, kad piebraucām pa lielo ceļu pie attiecīgā pagrieziena, tika norādīts, ka konkrētais ceļš ir slēgts. Un tādi tur bija kādi 3 mazākās nozīmes ceļi, kuri visi bija aizputināti. Žēl, jo bija dzirdēts, ka tikai pat braucot cauri Yosemite parkam var sajust cik tas interesants un ar elpu aizraujošiem panorāmas skatiem.

Vēlāk jau mums vairs tik daudz neinteresēja paši kalni, cik tas kur mēs tiem beidzot tiksim pāri, jo gluži līdz Kanādai braukt negribētos ņemiet vērā, ka šajos kalnos augstākā ir Vitnija virsotne, kas sasniedz pat vairāk kā 4400m, ja nekļūdos ASV augstākā virsotne.

Vienā mazākas nozīmes ceļā parādījās iespēja, taču visur minēts, ka obligātas riteņiem ķēdes. Kur mēs tev ķēdes dabūsim meža vidū??? ... attiecīgi mēs šos uzrakstus ignorējām. No drošības viedokļa, brauksim uzmanīgi un čekosim apstākļus uz ceļa, bet ja apstādinās policija, tēlosim muļķīšus.

Lai arī ārā temperatūra visu laiku kritās, zemākais nokrītot līdz pat -2, tomēr ceļš bija slapjš, bet galīgi ne slidens. Varbūt brīžiem. Līdz beidzot vienā stāvākā kalnā ar līkumu bija notikusi avārija un arī bija konkrēts sniegs/ledus un reti kurš auto tika augšā. Un tad sākās interesantais. Mēs pabraucām  dažiem smagajiem garām un beigās arī vienam, kurš bija šķībi sanests pāri ceļam, atstājot tikai mazu vietu kur pabraukt garām. Mēs pabraucām, taču neko tālāk kā pār desmit metrus no tā netikām, jo policists no tāluma norādīja, lai apstājamies. Redzot, ka nav ķēdes, šis jautā vai ir 4-wheel auto, mēs sakām, ka nē. Šis izplet acis un saka, ka mums tām vajadzētu būt. Nu, es viņam gluži neteicu, ka kur, lai meža vidū tās dabūju, bet nu kā runāts, tēlojām muļķus. Šis atļāva pamēģināt pabraukt uz priekšu.... Ha, ha... Ko viņš brīnās, ka auto neiet uz priekšu, ja mums vasaras riepas nu, bet tad joki vairs nebija, jo viņš pateica maģisko frāzi "You're done here!" un šis paņem rāciju, viņš saukšot evakuācijas truck un mums tas izmaksāšot 500$.... es un, man liekas Aga arī,  bijām uz pauzes... Acu zīlītes izpletās un pirmais, ko kautrīgi izspļāvu, ka man nav tādas naudas un es vai varu mēģināt kaut kur vēl pabraukt. Izskatās, ka mana rīcība aizskāra viņa policista lepnumu un viņš manāmi uzvilkās un demonstratīvi norādīja uz savu policista žetonu un atcirta, ka viņš šeit visu nosaka un ja reiz nomājam auto mums ir kredītkarte, uz kuras ir jābūt naudai. Vau, attapīgi gan tie policisti Amerikā tajā pašā laikā man ļipa bija starp kājām un vienīgais ko vēl varējām darīt ir, Agai mirkšķinot acis, izlūdzāmies, ka lai atļauj ļoti lēnā tempā braukt atmuguriski, ka zemāk esot neslidens segums un mēs brauksim atpakaļ. Un, ka es parādīšu, ka to varu! Protams, nepieminēju viņam, ka man ir 10 gadu pieredze braukšanai ar kartingiem, tai skaitā arī pa sniegu, ledu un lietu. Beigās viņam komandējot SLOWLY, SLOWLY, tikām tos pār desmit metrus atpakaļ, apgriezāmies un aizklunkurējām prom pār laimīgi. 

Zinājām, ka tālāk ir lielākas nozīmes ceļš, kuram arī jābūt vaļā un cerams, tas būs labāk sagatavots norāde uz ķēdēm bija, taču bīstamu posmu vairs nebija.

Tā mēs tikām pāri kalnu grēdai, izmetot kādu 200km līkumu, pazaudējot kādas pāris stundas. Patiesībā nezinu vai var teikt pazaudējām, jo mums ir atvaļinājums, atceramies mūsu devīzi "no stress", un jebkurš piedzīvojums ir kā daļa no mūsu ceļojuma un mums nekur nav jāskrien vai jābrauc pa noteiktu ceļu. Pie tam piedzīvojām lielisku laika apstākļu kaskādi - no Nāves ielejas +30 tuksneša, līdz Sierra Nevada kalniem ar biezu sniegu un -2. Otrā pusē kalniem, pirmajā benzīntankā runīgais pārdevējs minēja, ka sniega vētra visus pārsteidza nesagatavotus un ka pat viņiem šis ir ļoti agrs pirmais sniegs. Turklāt vēl dienu ātrāk pa mūsu sākotnēji ieplānoto pāreju būtu pārbraukuši dziedādami.

Ok, turpinām pa šoseju, kas ved līdz pat Los Angeles. Gar Kalifornijas galvaspilsētu Sacramento, vēlāk gar Laguna moto šosejas sacīkšu apli, kur reizi gadā notiek pat pasaules čempionāta superbike viens no posmiem.

Lielāko daļu no šī posma veic Aga pie stūres un es varu vairāk baudīt apkārtni, kas, šeit pat braucot pa šoseju, liekas ļoti pievilcīga. Nezinu vai tāda man asociējās Kalifornija, taču apkārt kalni mijās ar līdzenumiem, apkārt daudz ezeriņu un koptu lauku. Un tad mums abiem pirmā tikšanās ar Kluso jeb Pasific okeānu, kur mīt cilvēku labākie draugi – haizivis ar asiem zobiem vairākās rindās jeb miermīlīgie radījumi, kas mēdz nokost bez brīdinājuma. Super skati, kad slavenā Highway No.1 pietuvojās okeānam. Plus vēl pa ceļam sapērkamies zemenes vitamīnu uzkrāšanai, tā kā viss rullē.

Naktsmītnes sarunātas Monterey pilsētā, kas pēc būtības ir kā kūrortpilsēta un bija spāņu kolonistu pieturas  punkts, kas ir atstājis arī pēdas uz iedzīvotāju izcelsmēm.

Atstājam mantas motelī un dodamies uz pilsētu. Lai arī ir darba dienas vakars un normāli, ka tikai tūristi un dīgdieņi šiverē pa pilsētu, tomēr tā liekas dikti tukša un slavenais pie okeāna mols ar zivju restorāniem ir patukšs un pamazām veras ciet. Mēs vienā tādā restorāniņā paēdam zivju ēdienus un kad dodamies prom, mols jau ir pilnīgi tukšs un labi, ja daži restorāni vēl vaļā.

Ar mašīnu vēl izbraucam pa pilsētu un vēl vairāk brīnāmies, jo visa promenāde gar okeānu ir bez nevienas gaismas, pilnīgs tumšums. Nevaram saprast - vai nav sezonas vai viņi šeit nemaz negrib tūristus, jo gar okeānu neizskatās, ka ir viesnīciņas, bet gan privātmājas. Jocīgi cilvēki

Ok, vakarā pa TV vēl turpinās vakardienas prezidenta kandidātu debašu analīzes. Man jau ļoti patīk klausīties, īpaši tajos profesionālajos raidījumu vadītājos, kuri ļoti argumentē savus viedokļus un liek sarkt visādiem lielo dūžu n-tajiem padomdevējiem.

Šī bija forša diena -  24h laikā piedzīvojām visus gadalaikus. Vispirms tuksneša karstums, tad normāls rudens ārā, tad ledains ceļš un tad kūstošs sniegs un saulīte kā pavasarī, braucot no kalniem lejās.

 

12.diena / trešdiena, 24.okt

 

No rīta brokastis 2x2m telpā... ko viņi domā uztaisot tik lielā motelī tik mazu virtuves telpu paņemam muffinus un dodamies tos piebeigt uz numuriņu.

Monterejā ir lielākais akvariums ASV, taču izlemjam, ka tam mums nav laika, jo gribam tikt jau pusdienas laikā līdz mūsu galamērķim Kalifornijā - SanFrancisko (SF).

Braucam pa to pašu slaveno ceļu gar okeāna malu Highway No.1. Skati šeit ok, bet beigās saprotam, ka laikam viskaistākais tas ceļš ir BigSur apgabalā, kas ir zem Montorejas uz LosAngeles pusi. To posmu atstājam citai reizei.

Pa ceļam vēl viena spāņu izcelsmes kūrorpilsēta Santa Cruz. Šī gan vairāk ne tikai skaitās kūrortpilsēta, bet tāda arī ir. Laiku šeit daudz pastaigās nepavadām, tikai izbraucam turp šurp pa pilsētu, lai kaut cik to mēģinātu sajust. 

Aizbraucam arī netālu no pilsētas ierīkoto Mystery spot, kur slīpā sekvoju audzē apmeklētājiem ierīkotas dažādas atrakcijas un parādītas mistērijas, ka fiziskas likumi šeit nestrādā. Gribējām to apmeklēt, taču līdz nākamajam laikam bija jāgaida pārāk daudz laika, izlēmām turpināt ceļu uz SF.

Mums ļoti patīk kā Amerikā pirms apdzīvotām vietām ir tāda kā pilsētas iebraukšanas zīme ar pilsētas nosaukumu, iedzīvotāju skaitu un augstumu virs jūras līmeņa. Interesanta info, Latvijā arī varētu, vienīgais aizbraucēju skaits Latvijā  ir tik liels, ka būtu zīmes jāmaina ļoti bieži.

Tuvojoties SF jau biežāk kāpjam ārā no auto, jo skati, mijoties līkumainai šosejai, kalniem, okeānam un tuvojošajai SF, neliek vilties.

SF mūs sagaida ar ap +20 un pirmais ko gribam redzēt ir Golden State tiltu, kas savā veidā ir šīs pilsētas simbols. Varbūt pat visas ASV simbols, jo mums ir grāmata par ASV ceļošanu, kur uz vāka ir tieši šī būve

Tilts ir iespaidīgs, tā kā bija iecerēts. Tas savulaik ir bijis garākais vanšu tilts pasaulē (2,7km) un iespaidīgs ir arī tā 227m augstums virs ūdens. Tērauda stiepļu kopējais garums ir tik garš, ka varētu zemeslodei tikt aptīts 3 reizes. Mēs pārbraucam pāri tiltam un otrajā pusē tiltam ir skatu laukums, kur var redzēt gan pašu tiltu, gan arī SF līci un pieguļošo SF un Ouklendu. Turpat pāri ceļam ir vēl augstāks skatu laukums un redzama otra tilta puse, tur uzbraucām vēlāk vakara tumsā.

Tilts ir maksas tikai braucot atpakaļ virzienā uz pilsētu un on-peak laikā maksā 6$.

Auto jau pašā SF noparkojam netālu no piestātnēm jeb pier, vietā kur parkings par brīvu, taču max uz 2 stundām. 

Pēc tam seko pirmā vilšanās - gribējām apmeklēt slaveno cietumu Alcatraz, kas atrodas netālu no piekrastes uz salas, taču visas vietas visos apmeklējuma laikos rezervētas 3 dienas uz priekšu. Bļin, lošaras mēs - varējām taču laicīgi internetā rezervēt, daudz biju lasījis par Amerikas apceļošanu internetā, bet nekur, nekur netika pieminēts, ka te vajag laicīgi rezervēt biļetes. Varbūt vasarās ir vairāk laiku, jo arī vēlāk iestājas tumsa, nezinu. Biļetes sakombinētas ar dažādiem citiem kruīziem var nopirkt no vietējām tūrisma kompānijām, taču tad tie noplēš piecas ādas ;(

Ok, kopistiski paraudam un dodamies tālāk - īstenībā mums nemaz negribējās tērēt naudu uz šī necilās, ne ar ko īpašās saleles apmeklējumu. Cietums tāpat jau filmās redzēts.

Kas patika pie Alcatraz biļešu kasēm, bija citāts ar domu "If you break laws, You have to go to prison. If you break prison laws, You get to Alcatraz!". Vispār vieta bailīga pat šai pus krastam.

Izstaigājam pilsētas finanšu rajonu, tur arī augstākā SF Transamerica  Pyramid ēka, taču par debesskrāpjiem tos nesauktu, jo tie, protams, nobāl pret NY redzēto. SF uzreiz iepatikās ar savu kalnaino reljefu, jo pilsēta atrodas uz 43 pauguriem, taču ne pauguriem Latvijas izpratnē, jo te augstākais punkts Twin peaks kalnā ir ap 200m virs SF. Ielas ir nereāli stāvas, ka brīžiem nevar redzēt pāri kapotam. Izceļas arī zemās mājas pilsētā, izņemot tās n-tās augstceltnes finanšu rajonā, pārsvarā pat pilsētas centrā ir 2-4 stāvīgas ēkas.

Izstaigājām arī China Town, kas ir vecākais ASV. Šis iepatikās labāk kā Bostonas un NY, vairāk pievilcīgāks. Vispār izstaigājām SF centru turpu šurpu, taču tos vietu nosaukumus tik labi neatceros kā NY, nav arī tik populāri. Apmeklējām Grace katedrāli, kaut kādu japāņu šin-šin torni, dažādus skvērus, t.sk. Vašingtona, kurš likās pievilcīgs. Bija vērts būt arī Union square, kas skaitās SF iepirkšanās rajons, taču shoppings mūs šoreiz neuzrunāja. Tāpat ļoti savdabīga Market street, uz kuras baigā rosība īpaši vakarā un daudz, daudz veikalu.

Devāmies atpakaļ uz auto, izbraucām pa, tā raksta, stāvāko publisko ielu pasaulē, kura ir tik stāva, ka pat speciāli pārtaisīta serpantīnas veidā. Bijām tur jau tumsā, tamdēļ bildes nesanāca

Vēl krustām šķērsām ar auto izbraukājam naksnīgo SF, katrs tās rajons ir atšķirīgs. Vēlāk noparkojamies par nieka 0.50$/h (parasti darbadienās līdz 7pm 3$/h) un ejam meklēt Fisherman's wharf rajonā labāko restorāniņu, lai pieveiktu kādu zivi. Tādu atrodam un pārliecināmies, ka šeit restorāniņos saimnieko gandrīz tikai itāļi. Vēlāk vēl pie Pier 39 vērojam kā pilnīgi netraucēti uz balstiem guļ n-tās jūras lauvas un, pieglaužoties viena otrai, saldi čuč. Dažas gan dzied jeb kauc saldas arlabunakti dziesmiņas tā ka viss ostas rajons skan. Paliek sajūta, ka tie pārējie izliekas, ka guļ, jo tādā skaļumā neviens nevarētu pagulēt.

Vakarā vēl uzbraucam tajā otrā skatu laukumā pie Golden State tilta, taču visu sabojā lietus, kas pamazām pieņemas spēkā. Un atkal jau mana biežākā fāze - skats fantastisks, īpaši jau nakts gaismās. I love SanFrancisco!

Izbraucam caur Richmond rajonam, jo naktsmītnes norezervētas Ouklendā, netālu no Biedriņa dzīvokļa. Varētu iedzert pa alus kausam ar šamējo, bet džeks teicās esam noguris. Ok, citreiz. 

Kā izrādās Ouklenda ir strādžu rajons un apkārtne mūsu motelim nav patīkama, vienatnē negribētu pastaigāties. Līdz šim moteļi visi kā viens bija ļoti omulīgi, šitais uz citu fona bija sliktākais, taču vienai naktij ok. Vienīgais onka recepcijā solīja, ka karstais ūdens avārijas dēļ nebūs tikai vakarā, taču, melis tāds, nebija arī no rīta. No rīta meklēju šo, lai sadotu pa šņukuru, bet šis kā zinājis, nebija uz vietas. Kā viņš varēja manu Agucīti bez karstā ūdens atstāt!!l?

 

13.diena / ceturtdiena, 25.okt

 

Šoreiz agrais rīts un jau pēc 8-iem esam izbraukuši. Izbaudām milzīgo auto plūsmu uz SF pusi, šoreiz tuvojamies otram SF tiltam Bay bridge, kas plūsmas ziņā pārsniedz Golden state tiltu. Joslas ir tik daudz un satiksme organizēta tik labi, ka pat neskatoties uz mašīnu pārpilnību, kustība notiek. Tilta šķērsošana arī 6$, ir arī speciālas caurlaižu joslas un joslas automašīnām, kurās ir 3 vai vairāk cilvēku, tādejādi aicinot cilvēkus sharot automašīnas. Pēc samaksāšanas ir izveidots speciāls luksofors katrai no vismaz 10 joslām, kurš atļauj katrai joslai savu braukt uzsākšanas laiku, tādejādi izsijājot mašīnas pastarpināti un visas nebrauc vienā burzmā, neradot avārijas situācijas. Vo, kruta izdomājuši.

Šodienas SF dienu uzsākam ar slaveno 49-miles scenic drive, kas pa ielām ar speciālām kaiju norādēm izved pa visu pilsētu un tās interesantākajām vietām ar personīgo auto. Sākumā mūsu ar Agu šofera & stūrmaņa tandēms pieklibo, jo ir taču agrs rīts, bet vēlāk, ņemot palīgā tomtom, iPad un ASV grāmatu, mums sadarbība sanākt vairāk kā ideāla. Pat pēc daudzu gadu kopdzīves, turpinu atklāt jaunas un jaunas Agas labākās īpašības

Pa šo gandrīz 80km maršrutu redzējām visu ko vien SF piedāvā no ārpuses, n-tās izkāpšanas un mirkļu foto/video iemūžināšana. Īpaši iepatikās simtiem sērfotāju SF vienā no garajām pludmalēm, kur burtiski 50-100m no krasta ir milzīgi viļņi. Apbrīnoju tos drosmīgos džekus, it sevišķi, ja viņi zina, ka tepat netālu aizvakar tāpat sērfojot, tika nokosts viens sērfotājs! Brrrrr!

Ļoti patīk lieli pilsētu parki, arī šeit Golden state parks ir milzīgs un mājīgs. Protams, fantastisks skats no augstākā SF pakalna Twin peaks, kur kā uz plaukstas redzama visa SF un tās piepilsētas. Blakus arī SF Sutro TV tornis, kas redzams no jebkuras vietas pilsētā.

Pa ceļam vēl izmetām papildus līkumu gar SF beisbola komandas Giant mājas stadionu. Šosezon šī komanda laikam cīnās līgas finālā un ASV sports nr.1 ir beisbols, tad varat iedomāties kā viņi fano. Vakarā tieši bija paredzēta 2.sērijas spēle un, kā vēlāk uzzinājām, šī tāpat kā pirmā arī tika uzvarēta. Fani visi kā viens ģērbušies kluba oranžā vai melnā kluba krāsā un uzsāka jau laicīgi fanot.

Pabeidzot 49 jūdžu braucienu, nolikām auto tajā pašā vakardienas parkingā uz 2h un devāmies pusdienot. 

Vispirms gan uzkāpām Telegrāfa kalnā, tur atrodas tāds Koita tornis, tumsā tās forši apgaismots violetā krāsā. No tā kalna uz visām pusēm iziet ļoti stāvas ielas. 

Kad pienāca ēšanas laiks, Aga dikti gribēja ķīniešus, ok, vienīgi tādus , kuri nebija pilnīgākā ieskrietuve, nācās ilgāk meklēt. Vispār es nedaudz nesaprotu, kā tās mazās pilsētiņas pilsētās funkcionē, piemēram, šī China town vai Little Italia. Vēl vienu kvartālu iela kā iela un tad pāri ielai tikai ķīnieši, neviena ne-ķīnieša, mēs kā tūristi gandrīz vai vienīgie. Visi runā ķīniski, visi šoferi ķīnieši, pat taksisti ķīnieši. Un tad pēc 10 kvartāliem pāri ielai viss atkal pa vecam.

Agas ķīniešu ēdienu tūbiņu ielocījām turpat esošā St.Mary's skvērā, es pēc tam vēl vienu garo maizīti Subway-ā, kas man/mums šo 2 nedēļu laikā ir iepaticies

Ejot uz auto vēl patīksmināmies lielajā Apple produktu veikalā, atceramies, ka Apple head-office atrodas SF.

Tiekam līdz auto un brāžamies līdz tai stāvākai Lombarda ielai, lai vēl pa gaismu to nofotografētu un nofilmētu, kā arī vēl saldajā ēdienā - pa to nobrauktu. 

Ok, šodienai vēl pēdējā izklaide - dodamies izbraukt ar slaveno trošu tramvaju. Tam vēl SF apzināti tūristiem saglabātas 3 līnijas, kas interesantākais, dodas pa tām stāvajām ielām augšup/lejup. Princips tāds pats kā rodeļiem, nu vāks pilnīgākais. Maksa par šo prieku 6$ vienā virzienā vienai personai. Bija tā vērts un vēl pat tiek atļauts kārties pa tramvaja malu, jo pats tramvajs principā ir atvērts - tu vari brīvi izkāpt, iekāpt kad gribi. Starp citu, SF ir vēl viena no retajām pilsētām, kur darbojas trolejbuss man likās, tas tik padomju republiku produkts ;) 

Pa ceļam uz auto vēl pasēžam barčikā un kopā ar pārējiem sanfranciskiešiem svinām Giant's otro uzvaru. 

Motelis rezervēts speciāli netālu no lidostas, jo rīt 6 jāceļas, jo no rīta lidojums uz Čikāgu. Bye-bye Sanfrancisco!

SF ir noteikti pilsēta kur atgriezties, tā ir savdabīga un pilsēta ar savu seju.

 

14.diena / piektdiena, 26.okt

 

Ceļamies ļooooti agri, jo jau 9am mums lidojums uz mūsu šī brauciena pēdējo ASV pilsētu - Čikāgu. Šo metrapoli jeb 3.lielāko ASV pilsētu speciāli nebija plānots iekļaut mūsu braucienā, taču lidojumu paketes nosacījumi paredzēja, ka atpakaļ uz Eiropu ir jālido no NY vai Čikāgas, mēs izvēlējāmies pēdējo.

Vispirms gan jānodod Dollar kompānijā mūsu melno Focus, brašs auto beigās izrādījās, kopā veicām 1934 miles vai gandrīz 3100km pa ASV rietumiem. Par degvielu samaksājot ap 240$, kas nozīmē, ka katri 100km mums izmaksāja ap 4ls, salīdzinājumam, Latvijā tas maksātu ap 6ls.

Lidojums SF-Čikāga ilgst aptuveni 4h, daudz kur debesis bija pilnībā bez mākoņiem tā kā varēja arī kārtīgi izpētīt Ameriku no putna lidojuma. Gan Nevadas tuksnešus, gan sniegotos Klinšu kalnus un Kolorado kalnus visā to varenumā, gan ūdens platības tuvāk galamērķim. Vēlāk gan kartē nekādus baigos ūdeņus neredzēju J

Kā jau Amerikas iekšējos reisos, nekur nekādas dokumentu pārbaudes un uzreiz tiekam pie somām. Izzinām labākos veidus kā ar transportu tikt līdz downtown, jo viesnīcu esam paņēmuši pašā centrā. Čikāgā ir ļoti labi organizēta metro sistēma un, piem., pilsētas centā tie daudz kur iet nevis zem zemes, bet gan pa estakādēm virs ielām. Patiesībā būtu labs risinājums, piem., Rīgai. Man liekas, tas prasītu mazāk investīcijas.

Biļete vienai personai vienā virzienā maksā tikai 2.25$, pieņemu, ja pērk vairākiem braucieniem uzreiz ir vēl lētāk. Respektīvi, pat no O'Hare lidostas, kas atrodas 40km no centra, mums pa abiem turp-atpakaļ kopā bija jāsamaksā 9$ Metro līdz centram iet aptuveni 45min, un mūsu viesnīca no tuvākās metro stacijas atradās dažus kvartālus. Nedaudz bijām paunu vecenes, kad stūmām savas 4 somas pa centrālo Čikāgas ielu. Žetons tam, kas izdomāja čemodānus uz ritentiņiem tamdēļ nebija grūti. Es, kā ģimenes galva, stūmu lielos čemodānus, Aga no aizmugures komandēja un turēja flangus ar mazajiem čemodāniem. Protams, lieki piebilst, ka esam lošaras, ka tikai stumjot aizdomājāmies, un cilvēkam ar maģistra grādu vajadzēja iedomāties, ka, vismaz lielos čemodānus iespējams varējām atstāt arī lidostas glabātuvē. Nu vismaz padomju laikos tāds pakalpojums lidostās bija, tagad varbūt dēļ drošības apsvērumiem, šādas iespējas nav. Labi hren ar to, ja nu vēl kāds uzlauztu to glabātuvi un nozagtu mūsu „Dolce Gabanas”. Nav ideju kā es Agai to kompensētu

Raitā solī tiekam līdz viesnīcai, kas ir kāda 10 stāvu augsta, ir ok, taču numuriņi liekas oldschool pēc labajiem Amerikas moteļiem.

Jau iepriekš Latvijā man bija iecere apmeklēt kādu no NBA spēlēm, taču basketbola sezona tikai pēc dažādām dienām sāksies, attiecīgi sanāktu apmeklēt tikai pirms sezonas pārbaudes spēles. Ir ok, pētīju jau spēļu grafiku gan NY, gan SF, gan arī Čikāgā. Čikāgā atradu iespēju un jau plānojām apmeklēt, taču beigās sapratu, ka esmu pārpratis, ka Čikāgas Bulls spēlē nevis mājās, bet gan viesos pie Indiānas ;( ok, nekas citreiz

Pēc 6pm izgājām Čikāgas ielās, viens ātrais Subway-iņš un pilsētas ātrā iepazīšana varēja sākties.

Uzreiz rodas sajūta, ka šī ir savādāka ASV pilsēta no redzētajām, teiktu tāda amerikāniskāka. NY bija vairāk internacionālāka - NY kā pilsētai noteikti nav tautības, sajūta, ka tā pieder visas pasaules tautību iedzīvotājiem. SF arī tūristu ļoti daudz, taču Čikāgas ielās vairāk sajutos kā in real USA. NY ir vairāk debesskrāpju, taču tie ir tik daudz un viens otram tik tuvu turpat pāri ielai, ka nevari īsti no attāluma sajust to varenību. Vismaz Čikāgas centrā ir daudz brīvāku laukumu un, piem., no Granta parka, kur ir plašums, Čikāgas debesskrāpji izskatās ļoti masīvi un īpaši tumsā īpaši iespaidīgi. Nezinu, man laikam īpaši uzrunā viss, kas saistīts ar augstumu, t.sk. debesskrāpjiem. To varenums mani reāli uzrunā!

Otrs, Čikāgā uzreiz ievērojami vairāk īpaši Amerikai tipisko rešņu, tādu kā griežamais vilciņš formā ar nenormāli lielām pakaļām. NY un SF tik daudz tādu nebija. Plus šeit jūtami vairāk īsto melnādaino, nu vismaz man tāda sajūta.

Pirmais izejam tūristiem ieteikto "Magnificent mile", kuras ceļā ir daudz un dažādu objektu. Čikāga un tās izteikti mūsdienīgā arhitektūra interesanta ar to, ka pēc lielā Čikāgas ugunsgrēka 1871.gadā, pilsēta tika gandrīz vai pilnībā iznīcināta, attiecīgi no visas pasaules arhitektiem bija iespēja izpausties. Izskatās, ka vīriem ir sanācis. 

Sākam Lielisko jūdzi no Čikāgas Mākslas institūta puses, beidzam pie augstākās ēkas rietumu puslodē - Willis Tower, kas stiepjas 442m debesīs!!! Tu zini cik tas augsts, taču no apakšas to nevar aptvert. Monstrs!

Vēlāk atgriežamies Granta parkā, tur pat Millenium park ar dažādām interesantām instalācijām. Pie parka satikām klasiskus amerikāņus, 2 jauniešus, kas paši uzprasījās nofotografēt mūs abus kopā. Pēc tam vārds pa vārdam un jau visi 4 zinājām viens otra dzīves stāstus. Puisis zināja, kur ir Rīga, viņam uz turieni ir devušies vairāki viņa kursa biedri misionāri. Vispār te Amerikā viņiem visa saruna sākas ar "no kurienes mēs esam?" un pats par sevi "kā tev iet?" viņiem ir "čau" vietā. Patiesībā viņiem nemaz neinteresē patiešām kā tev iet, galvenais ir process. Vispār skatoties ziņas, ik pa brītiņam ir šausmu stāsti par dažādiem izvarotājiem un slepkavām, taču tur uz ielas pilsētu centros, tu tos sliktos cilvēkus nesatiec, satiec praktiski tikai pozitīvos. Tāda sajūta, ka ja, mums cilvēkiem Latvijā, būtu kaut daļiņa tā pozitīvisma un izpalīdzības, pēc būtības, pilnīgi svešiem cilvēkiem, mēs būtu laimīgāki un bagātāki, ne materiālā ziņā, bet tieši emocionālā. Mums n-tās reizes visa brauciena laikā nāca klāt cilvēki un, redzot, ka vērojām karti, vienkārši jautāja vai nevar palīdzēt. Tāds sīkums, bet patīkami. Un vēl - amerikāņi ārkārtīgi lepojas ar savu valsti, to var sajust.

Vēlāk turpinājām pastaigu pa Mičigānas avenue, kas viņiem skaitās tāda kā galvenā iela, īpaši iespaidīgs skats, šķērsojot upi, kur uz tilta visapkārt paveras vieni vienīgi debesskrāpji.

Tālāk ir pilij līdzīgs ūdenstornis un sūkņus stacija, kas ir tās retās ēkas, kuras neskāra tas ugunsgrēks un šīs ēkas savas funkcijas pilda joprojām. Turpat blakus ir John Hancook Center , kas ir 100 stāvu augsts debesskrāpis, nav galīgi augstākā celtne Čikāgā, taču savas interesantās formas un krāsas dēļ ir viena no pilsētas sejām.

Pretī kaut kāda baznīcele, likās smuka, nobildējām, taču tas arī viss.

Tālāk devāmies uz viesnīcas pusi, bija jau vēls, turklāt jau arī pavēss, tikai kādi +5, kas, protams, salīdzinot ar Rīgu šobrīd ir Taškenta, tomēr mums futuršoks, no Las Vegas +30 un Kalifornijas +20, no bikīni, šeit bāc, uzreiz dūnu jakas.

Pa ceļam apstājāmies pie interesantas vietas. Respektīvi vietējās ABC televīzijas ziņas tiek lasītas un filmētas tiešajā ēterā un telpās, kas no ielas ir brīvi aplūkojamas caur stiklu un tu vari droši skatīties kā tas viss notiek. Turpat ir TV ekrāni, kur redzi, ka tā tiešām ir tiešraide. Līdzīgi kā Rīgā Radio 101 studija pie bijušās Latvija viesnīcas, tikai šī ir televīzija.

Viesnīcā čučēt un uzkrāt spēkus rītdienas pēdējām stundām Amerikā un garajam mājupceļa lidojumam.

 

15.diena / sestdiena, 27.okt

 

Ceļamies 8am, ruki cuki esam gatavi Čikāgai dienas gaismā. Izčekojamies no numuriņa, atstājam savu bagāžas fūri recepcijā un esam ielās. 

Vispirms Granta parks, pastaiga gar Mičigānas ezera krastmalas celiņiem. Parkā maz cilvēku, jo ir vēl vēsāks nekā vakar, toties parkā ir īsti truši vai zaķi un, kā jau daudz kur ASV parkos, arī vāveres.

Gar ezeru izveidots plats celiņš, ļoti daudz veselīga dzīvesveida piekritēju - gan soļotāju, gan skrējēju, gan arī riteņbraucēju.  Daudzi apģērbušies ļoti pliki, it kā nebūtu pamanījuši, ka ārā nav pārāk silts.

No šejienes krāšņi skati uz debesskrāpjiem, taču gaismā tie nav tik vareni. Gar ezeru nonākam līdz Navy pier molam, uz kura atrodas Bērnu muzejs, tur arī dažādas karuseļu atrakcijas, t.sk. milzīgs panorāmas ritenis. Tur pat arī kaut kāds militārais muzejs.

Paēdam brokastis un plāns doties uz Willis tower, lai uzbrauktu apskatīt pilsētu no 103.stāva Skydeck stiklotā skatu laukuma, kurā daļa no skatu laukuma grīdas ir no stikla un tu redzi arī simtiem metru zem kājām. Un še tev bija - sapratām, ka esam pieļāvuši lielu kļūdu, atstājot šo THE apskates objektu uz pēdējo brīdi. Protams, tur rinda bija uz 1.5h, plus vēl lejā tikšana. Nu, īsāk sakot pieņēmām lēmumu tikt piesmietiem un palikt ar garu degunu. Ai, mums tāpat bail no augstuma, nafig par bailēm vēl maksāt par katru 17$.

Sāpes bija kaut kā jāremdina un kā sarunāts gandrīz aiz stūra bija Shopping malls. Par spīti Willis tower, labi patukšojām iekrājumus un bijām apmierināti

Protams, iepirkšanās prasa lielu koncentrēšanos, jo tev jāfokusē acis uz cenām, galvā jāpārrēķina cenas uz latiem, jāvienojas ar sevi vai tev tik tiešām šo lupatu vajag un visu laiku savam otram es jāargumentē vai vari vai nevari to atļauties. Tajā darba dunā aizmirsti sekot pulkstenim, nu mēs nebijām izņēmums un, protams, klasiskā situācija - mēs ar Agu uz lidostu dodamies steigā :) 

Vispirms paķeram recepcijā kravu ar somām, tad manāmi raitā rikšsolī uz metro, protams, pie metro biļešu barjerām mūsu metro karte nestrādā, es kļūstu pikts, bet tumšādainās asistentes smaids man atgādina par ceļojuma moto "no stress" un es atslābstu. Izrādās es biļeti gribēju iestumt ar nepareizo pusi

Ok, 45min un esam lidostā, kura kā jau minēju ir 2.noslogotākā lidosta pasaulē un ir kā n-tās Rīgas lidostas, attiecīgi uz mūsu 5.terminālu vēl jābrauc ar gaisa vilcienu, kas prasa laiku.

Labi arī tur tiekam, tagad tikai pēdējais uzdevums ASV - novērst uzmanību no biļešu reģistratūras darbiniekiem brīdī, kad liekam somas uz svariem. Tas neizdodas, jo darbinieki ir acīgāki nekā cerējām. Ok, vienojamies, ka viena soma jāatbrīvo no 1kg. Lieki piebilst, kura soma tā bija? Hhhhh, ne jau manējā pārkrāmējam materiālās vērtības uz rokas bagāžu - uz tām viņiem, vismaz šajā reisā, tikai izmēra, ne svara ierobežojumi.

Vēl pilnīga izģērbšanās ejot cauri security zonai un tad jau esam neitrālā lidostas zonā.

Paēdam pusdienas, gandrīz nokavējam lidmašīnas iekāpšanu, jo izvēlējāmies paēst vientuļākā vietā, ne pie sava iekāpšanas sektora.

Lidmašīnā atcerējāmies, ka esam no 3.pasaules valsts, jo mums jau atkal ir piešķirtas vietas, kas ir lidmašīnas pēdējā rindā. Ok, krēslus tāpat var atliekt, taču esam blakus WC, kur visi iet turp-šurp un mans Agucīts tiks traucēts čučot. Vismaz labi, ka mums uz abiem ir 3 vietas, jo blakus neviens līdzīgs neatradās :) 

Līdz ar to šī diena beidzas, jo lidojums ne tikai ir 8h, bet arī mēs lidojam laikā, jo jau izkāpjot no lidmašīnas, būs arī +8h uz laika joslu rēķina.

 

16.diena / svētdiena, 28.okt

 

Atšķirībā no citiem ceļojuma rītiem šis bija savādāks, šonakt nebija nakts normālā izpratnē, mums to vienkārši nozaga laika joslu maiņas. Plus vēl no rīta sapratām, ka pa nakti bija jāpārgriež arī pulksteņi.

Šis lidojums, vismaz man, bija stipri vieglāks un likās laiks paiet ātrāk nekā turpceļš. Vietas bija vairāk uz extra blakus krēslu un blakus esošā WC nemaz tik skaļa nebija. Gulēt tā arī negribējās, visu laiku kaut ko knibinājos - tad ar iPad, tad palasīju, tad paskatījos filmas.

Jau nosēžoties lidmašīnai, kura īstenībā nosēdās 45min ātrāk nekā paredzēts, konstatēju, ka mans labs draugs Māris ar savu ģimeni un sievas vecākiem dažas stundas vēlāk no šīs pašas lidostas uzsāks lidojumu uz NY. 

Nedaudz lidmašīna aizkavējās pēc nosēšanās pie sava gate, jo, ņemot vērā, ka bijām ielidojuši ātrāk, nācās uzgaidīt uz iepriekšējo lidmašīnu.

Mantas sagaidījām veiksmīgi, mana soma dīvaini smaržoja, kā nu nē, jo bija atvēries sauļošanās krēms. Labi, ka tas bija tikai priekšējā kabatā, nekāda šmuce uz citām mantām netika piedzīvota.

Stokholmā arī ziema, uzreiz sapratām, ka lai arī līdz reisam 12h, uz pilsētu gluži ar kedām nebrauksim. Vēlāk lidostā nedaudz uzgaidījām Māri, aprunājāmies un devāmies ar Agu paēst. 

Pirms tam vēl mēģinājām apmainīt vakara biļetes uz rīta reisu, lai nav tik ilgi lidostā jādirn, taču neizdevās.

Stokholmas lidostā viss ļoti dārgs, savulaik, atceros te nopirku dzīvē dārgāko 0.5l alus kausu, kas toreiz maksāja ap 9ls.

Turpmākās 10h stundas nekā vairāk par brutālu dirnēšanu nenosauksi. Vispirms labu vietu atradām pie McDonald's, vēlāk, kad sanāca pilns ar cilvēkiem, atradām lielisku vietu uz mīkstiem krēsliem ar speciālām kāju tumbiņām. Tur arī normāli nopampām un pēc tā visa izskatījāmies baigie smukuļi. Es arī normāli pamurgoju

Iečekojoties bija mutes vaļā par Airbaltic bagāžas politiku. Viena 20kg soma maksā 20eur, ja ņem otru nododamo somu, tad papildus maksā 20eur, taču abas somas kopā var svērt 25kg nevis 20+20kg. Kāda jēga tad maksāt tos papildus 20eur, ja papildus dabū 5kg, no kuriem vismaz puse ir pati soma

Ok, mums kaut kā izdevās sarunāt visu ar darbinieci, viņa bija laipna un atsaucīga vēl 1h un esam jau lidmašīnā uz Rīgu un tā ir beidzies mūsu lieliiiiiiiiskais ceļojums, kura laikā esam pārlidojuši pāri puspasaulei. Rīga mūs sagaida ar -4 temperatūru un mums tās liekas šausmas. Brrrrr!

Secinājumi par ceļojumu kopumā un atziņas par to tiks izdarītas vēlāk pie normāla saprāta un izgulētām smadzenēm, bet vienu var droši teikt, tā kā agrāk H.A.Samarančs teica noslēguma runā, noslēdzot katras olimpiskās spēles, ka "Šīs bija visu laiku labākās olimpiskās spēles", mūsu gadījumā ceļojums. Paldies par to liels Agucītim un Jums par uzmanību un izturību, lasot šos pierakstus