Ļoti prasās uzrakstīt ceļojuma atskaiti, pirmkārt, pašai sev, lai nepiemirstos. Un otrkārt – tāpēc, ka, plānojot ceļojumu, meklēju informāciju gan par ceļošanu vienatnē, gan par ceļošanu vienatnē meitenei, gan par stopēšanu Ķīnā, un atrodamā informācija nebija ne pārāk bagātīga, ne arī iedvesmojoša. Tāpēc te manis pieredzētais. Apraksts garš, bet, piedodiet, divus mēnešus īsāk nesanāca ietilpināt

Īsumā par ceļojuma raksturu – mugursoma, hosteļi, ierobežots budžets. Ja kāds apskates objekts šķiet interesants, uz to nauda netiek taupīta, bet pēc pirmajiem pāris šādiem objektiem saproti, ka rūpīgi jāfiltrē, vai tiešām doties uz visām must-see vietām, kas minētas ceļvežos, vai tomēr patiesās emocijas ir gūstamas arī kaut kur citur.

Ķīniešu naudiņa 10 CNY = 1,40 EUR. Brīžiem vieglāk pārrēķinu bija veikt latos -  noņem vienu nulli nost un sanāk lati (100 CNY = 10 LVL).

Tā nu salasījusies dažādu informāciju par Ķīnu un sasmēlusies dažādus aizspriedumus, 4. aprīlī Rīgā ar 7 kg mugursomu uz pleciem iekāpju lidmašīnā, lai 5. aprīļa 6.00 no rīta nolaistos Pekinas lidostā. Lidojums ar Finnair Rīga – Helsinki – Pekina. Biļetes iegādātas divus mēnešus iepriekš, turp-atpakaļ 360 EUR.

Iepriekš booking.com  biju pasūtījusi lētākos hosteļus pirmajām 10 dienām Ķīnā (cenas ap 35 – 55 CNY par nakti/gultasvietu). Ķīniešu valodā nezinu ne vārda, ne burta, bet ar iepriekš izpētītās informācijas palīdzību atrodu Airport Express, kas par 25 RMB (kā ceļojuma beigās konstatēju – ārprātīgi dārgi!!) aizved līdz 20 km tālāk esošajai pilsētai. Pēc tam ar metro (cenas no 2 – 5 RMB, atkarībā no attāluma) līdz hostelim. Iepriekš biju lasījusi, ka ķīniešu Pekinā ir melnais miljons, visi grūstās, spļaudās, nesmuki uzvedas, rindās nestāv, jo īpaši metro. Absolūti nekā tāda. Viss skaisti, civilizēti, ērti, ātri.

 

1. - 3. diena, PEKINA

Lielākoties pārvietojos ar metro. Biļetes ērti nopērkamas angliski runājošos automātos, satiksme – skaidri saprotama. Pirms katras ieejas metro ir drošības pārbaude un visas somas jāizlaiž cauri skenerim. Šķidrumi jāskenē atsevišķi. Ielas iet ziemeļu-dienvidu, austrumu-rietumu virzienos. Ja ir galva uz pleciem, apmaldīties grūti.

Kur pabūts:
Tiananmen square – pasaulē lielākais pilsētas laukums, pretī Aizliegtajai pilsētai. Nu… biju iztēlojusies iespaidīgāku
Temple of Heaven – tempļu komplekss, kurā sendienās noturētas ceremonijas, lai nodrošinātu zemes auglību un labu ražu. Apkārt plašs parks, kurā brīžiem nesastopu nevienu cilvēku. Parka vidū trenažieri, uz kuriem darbojas vecāka gadagājuma cilvēki. Vingro, staipās, lokās. Skan mūzika, šur tur kāds dejo. Uz šo apskates objektu iespējams iegādāties gan tikai parka biļeti, gan arī kombinētās, kas paredzētas arī pašu tempļu apskatei. Ieeja – 10-45 CNY.
Wangfujing Street – šīs ielas viducī atrodama neliela sānieliņa ar vakara/nakts tirgu. Cilvēku pūļi, inčīgas ēdamlietas, skorpioni uz iesma.

Jingshang Park – Aizliegtās pilsētas ziemeļpusē. Parkā atrodas kalns/uzbērums, no kura paveras brīnišķīgs skats pār Pekinu un Aizliegto pilsētu. Dodos turp agri no rīta, lai redzētu saullēktu pāri Pekinai, bet dabonu sejā biezu smogu. Sešos no rīta kasieri parkā ielaiž bez maksas (ieeja – 2 CNY). Interesanti pavērot vietējos viņu rīta aktivitātes – tai-chi, kaligrāfija, vingrošana, dejas, badmintons… Smogs vispār tāda interesanta lieta – vienu dienu gaiss tāds, ka nākamo kvartālu saskatīt nav iespējams, kaklā kņudina un saasinās lidmašīnā noķertais klepus. Bet nākamajā dienā zilas debesis un sarkani apsvilusi seja.

Nan Luo Gu Xiang Hutong – skaista, senlaicīga ieliņa ar daudz ēstuvēm, veikaliņiem.
Houhai Lake – kafejnīcu un bāru rajons. Skaista vieta pēcpusdienas pastaigai apkārt nelielajam ezeram.
Yuyuantan Park – dodos skatīt sakuru ziedēšanu. Jauks, bet pārpildīts parks. Ieeja – 10 CNY. Citos gadalaikos, manuprāt, nav īpaši apskates vērts.

4. – 5. diena, XIAN

Atgādinājums pašai pirms nākamā ceļojuma – par saviem plāniem pastāstīt arī bankai. Ar 100 CNY kabatā un stundu pirms vilciena atiešanas uz nākamo pilsētu attopos pie bankomāta ar nobloķētu bankas karti. Saņemu arī īsziņu – “Bloķēta drošības nolūkos. Lūdzu, ierodieties filiālē, lai saņemtu jaunu karti.”  Hopsā! Nu tā kā pašlaik neko tāpat nevaru uzsākt, aizsūtu īsziņu mājniekiem, ka jesķ probļem, un skrienu uz vilcienu.

Divas dienas iepriekš Beijing West dzelzceļa stacijā (Pekinā ir kādas 4 dzelzceļa stacijas) iegādājos biļeti uz nakts vilcienu Hard Sleeper klasē līdz Xian (270 CNY). Vilcienu biļešu cenu un pieejamības čekošanai izmantoju http://english.ctrip.com.  Praktiska vispārīga informācija par to, kā orientēties vilcienu atiešanas laikos, biļešu iegādē, biļešu nolasīšanā - http://www.seat61.com/China.htm#.V27OQTXXq1s.

Plackartes tipa vagons ar kādām 60 atklātām guļvietām trijos stāvos. Augšējā guļvieta par dažām kapeikām lētāka par pārējām, it kā ierobežotās vietas dēļ. Nekas, gulēšanai ir labu laba. Tīra gultasveļa, kārtīgi un pieklājīgi ceļabiedri, salīdzinoši pieklājīgas tualetes. Vietējie iepirkuši roltonus, vagona galos pieejams karsts ūdens zupiņai vai tējai. Roltoni Ķīnā tiek tirgoti lielos, ērtos bunduļos, lēti, ļoti garšīgi, un kā vilcienu pārtika no manas puses atzīta gana laba. Ik pa laikam garām nostaigā augļu pārdevēji, siltas pārtikas pārdevēji, visādu sīklietu pārdevēji. Cenas  - paaugstas. Naktī gaismas tiek izslēgtas, vilciens mierīgi dudina uz priekšu, lai 13 stundās nobrauktu 1200 km. Kamēr saldi izguļos, tikmēr kartes problēma ir atrisināta, sazinoties ar paziņu paziņām, un atrodot kādu, kas strādā bankā un veic kartes atbloķēšanu.

Xian – bieza un augsta mūra ieskauta pilsētas vecā daļa. Pastāv iespēja nobraukt pa mūra augšpusi ar riteni, aplūkojot pilsētu no augšas.  Šur tur atrodami skaisti parki ar izklaidēm vietējiem – pingpongu, trenažieriem. Pašā pilsētā, tāpat kā Pekinā, orientēties ir elementāri. Visas ielas iet ziemeļu-dienvidu, austrumu-rietumu virzienos.

Drum Tower un Bell Tower – iespaidīgas celtnes Xian sirdī, grūti nepamanīt. Abos torņos vairākas reizes dienā notiek izrādes ar zvanu zvanīšanu un bungu bungošanu. Diemžēl abas dienas nokavēju pēdējo izrāžu laikus, tādēļ ieejas biļetes nepirku un torņus no iekšpuses neapskatīju. Tie paliks nākamajai reizei. Jā, Xian ir pilsēta, kurā labprāt atgrieztos vēl kādu reizi.

Little Wild Goose Pagoda – ap 700. gadu būvēta un vairakkārt zemestrīcēs cietusi , tomēr noturējusies 15 stāvu pagoda. Brīnišķīgs parks, kurā atrodamas klusas vietiņas pasēšanai un auras izbaudīšanai. Pērkot ieejas biļeti parkā, iespējams uzkāpt arī pašā pagodā, bet parkā iespējams iekļūt arī, kasē pieprasot Xian pilsētas muzeja (Xian City Museum) bezmaksas biļeti. Dienā tiek izdalītas 3000 bezmaksas biļetes.

Xian City Museum – iespējams apmeklēt bez maksas. Man, esot Ķīnā pirmo reizi, un vispār – apmeklējot šo muzeju ceļojuma sākumā, tas liekas kā lielisks ievads, kas ļauj gūt dziļāku priekšstatu par Ķīnas kultūru. Iespaidīga senu budisma relikviju kolekcija.

Beiyuanmen Muslim Market – apdullinošs tirgus ar ļaužu pūļiem, vājprātīgi skaļu mūziku, visādām garšām, smaržām, ēdieniem, suvenīriem, ko nav iespējams dabūt citviet. Iesaku paiet dziļāk šajā kvartālā - nogriežoties no galvenās ielas, cenas samazinās proporcionāli noietajam attālumam.

North Square muzikālā strūklaka – iespaidīga izmēra strūklaku komplekss, kurā vairākas reizes dienā norisinās strūklaku šovs. Biju gan tur dienas laikā, bet naktī esot vēl iespaidīgāk.

 

6.-9. diena, CHENGDU

Nākamais vilciens uz nākamo pilsētu. Šoreiz izvēlos dienas vilcienu Hard Seat klasē (112 CNY) – sēdvietu vagonā.  600 km, 14 stundas un galamērķis sasniegts. Vakarpusē izkāpjot no vilciena, sejā iesitas karsts un mitrs gaiss. Aprīļa vidus. Uz ielām palmas. Jess, esmu siltajās zemēs!

Chengdu obligāto apskates objektu – pandas – izlaižu. Tā vietā sāku plānot ceļojuma tālāko gaitu cauri tibetiešu apdzīvotajiem reģioniem Chengdu rietumos un ziemeļos. Kā vēlāk izrādīsies – velti plānoju. Jo esmu atvērta it visam. Orientēties Chengdu ir krietni grūtāk kā Beijing un Xian, ielas vairs neiet perpendikulāri. Tā nu reizēm sanāk iet uz riņķi, uz riņķi vien, kamēr atrodu vēlamo galamērķi. Pārvietojos pārsvarā ar kājām. Autobuss maksā 2 CNY. Metro laikam arī bija ap to pašu summu.

Wenshu Yuan Monastery – ceļojumā arvien vairāk sāku sajust budisma ietekmi. Šis ir kluss un nomaļš budistu klosteris pašā pilsētas centrā. Burvīgas krāsas, skaņas, smaržas.

Wide and Narrow Street un Jinli Pedestrian Street – tūristu ieliņas, kurās tiek tirgoti suvenīri, ēdamlietas, tīrītas ausis. Jinli Pedestrian Street ieteicams apmeklēt vakarpusē - bāri, kafejnīcas, dzīvā mūzika, brīnišķīgs apgaismojums. Abas ielas/kvartāli izskatās senlaicīgi, bet patiesībā viss būvēts no jauna. Bet atmosfērai – nav ne vainas.

People’s park – parks kā jau parks, bet man jau viņi patīk. Vēroju cilvēkus, uzskrienu virsū līgavu tirgum. Pilsētnieki dejo, mācās defilēt, dzied, trenējas mūzikas instrumentu spēlē, vēro izrādes. Parkā jauki kaktiņi, kurus izokšķerēt, nolīst, baudīt.

Wangjianglou Park – bambusu parks. Sastāv no divām daļām – maksas un bezmaksas. Skaists, zaļš, ar klusiem ūdeņiem un biezi saaugušiem bambusiem.

Chengdu arī pirmo reizi izbaudu, ko nozīmē slavenie Sichuan provinces asie ēdieni. Nu ēdieni tādi, ka pēc pusdienām var uguni spļaut. Nopērku tādas nevainīga paskata nūdeles (nekur porcijā nav bīstamās sarkanās krāsas, no tās izvairos, jo zinu, ka tad ēdiens nebūs manām garšas kārpiņām domāts), apkaisītas ar zemesriekstiem. Pirmais kumoss – labs. Salds, garšīgs. Otrais – arī. Pēc trešā vairs mēli nejūtu, pēc ceturtā arī garšas vairs nē. Bet kas ir īpatnēji – pie asuma pierod. Nu, protams, ne tajā dienā un ne tajā ēdienreizē, kad ēdu, bet asaras birst un deguns tek. Tomēr  visa ceļojuma laikā ēdot salīdzinoši asus ēdienus, tagad mājas kartupeļi ar krējumu liekas galīgi pliekani. Pagatavoju ēdienu pa savam – mājnieki brēc, ka kooaaažž, un neēd. A man liekas tāds maigs asumiņš. Labprāt atgrieztos šajā vietā un nogaršotu tieši šo ēdienu vēlreiz – diez, kā mana uztvere būtu mainījusies?

 

10.-11. diena, CHENGDU – PANZHIHUA – LIJIANG

Standarta maršruts no Chengdu uz Lijiang parasti ved cauri Kunming, jo tur ir tieša vilcienu satiksme. Mani Kunming neinteresē, līdz ar to izvēlos taisnāku (ātrāku/lētāku) ceļu, braucot ar nakts vilcienu līdz Panzhihua (hard sleeper, 190 CNY, 12h, 600 km) un pēc tam ar autobusu līdz Lijiang (88 CNY, 7h, 270 km). Šoreiz nopriecājos, ka man līdzi ir arī guļammaiss, jo vilciens ir braucis no pašas Pekinas, gultās jau kādi ir gulējuši, arī pa palagiem ar netīriem zābakiem staigājuši.

No dzelzceļa stacijas līdz autoostai kursē autobuss, kas izved cauri visai pilsētai (4 CNY). Starppilsētu autobuss rāpjas augšup un lejup pa kalnu serpentīniem, ūdens pudele te piepūšas, te saplok. Barjeru ceļa malās nav vai tās ir minimālas, sēžu pie loga un lēnām nosirmoju.

Lijiang atrodas 2400 m augstumā virs jūras līmeņa, pirmajā vakarā laikam jau izjūtu kaut ko līdzīgu augstuma slimības simptomiem –  staigājot pa pilsētu, galva reibst kā pēc pusizdzertas vīna pudeles. Vēsi. Hostelī apkures nav, jo Ķīna ar strīpu ir sadalīta ziemeļu daļā, kurai pienākas centrālā apkure, un dienvidu daļā, kurai tā nepienākas. Gultās elektriskās segas, vismaz tur ir silti.

Vecpilsēta – nu jau lēnām sāk palikt apnicīgi. Visas “vecās” pilsētu daļas ir vienādi atjaunotas, tajos iekārtoti vienādi veikali tūristiem, tik atšķiras reģionālo suvenīru piedāvājums. Šeit tirgo lētus un skaistus lakatus. Pārējais viss jau redzēts. Teorētiski ieeja vecpilsētā maksā 80 CNY, bet praktiski maksu neviens neiekasē. Brīnišķīgi tautastērpi, dažādas etniskās minoritātes, kurām ir ne tikai sava valoda, kultūra un tradīcijas, bet dažām - arī sava rakstība.

Black Dragon Pond Park – parkā ir skatāms viens no populārākajiem Lijiang un arī Ķīnas skatiem – templis dīķa vidū, kura fōnā majestātiski slejas Yulong sniega kalns. Parks sastāv no divām daļām, maksas un bezmaksas. Te laikam ir derīga vecpilsētas ieejas biļete vai ar to bija lētāk – īsti vairs neatceros. Lai nu kā, parkā iespējams iekļūt arī pa bezmaksas daļu, un pēc tam neuzkrītoši iestaigāt arī maksas daļā. Parka teritorijā ir divi pakalni, kas lielā stāvumā slejas pāri vecpilsētai. Abos iespējams uzkāpt – kreisās puses pakalnā cilvēku praktiski nav. Ja nebūtu bijusi mākoņaina diena, skati noteikti būtu bijuši brīnišķīgi.

 

12.-13. diena, TIGER LEAPING GORGE

Iespaidīgs, viens no pasaulē dziļākajiem upju kanjoniem, kur vienā pusē slienas Yulong Xueshan kalnu grēda, otrajā pusē – Haba Xueshan kalnu grēda. Ārzemnieku vidū populārs, parasti divās dienās veicams trekinga maršruts ved cauri vairākiem ciematiem ar iespaidīgiem skatiem. Ar autobusu divu stundu laikā nokļūstu no Lijiang līdz Qiaotou (40 CNY). Ieejas biļete – 65 CNY. Pēc tam jau sekoju norādēm, svīstu, elsoju un baudu skatus. Must-do, ja sanāk būt šajā reģionā. Otrajā dienā nokāpju arī līdz pašai kanjonu izgrauzušajai upei (~15 CNY, ja turp un atpakaļceļš tiek veikts pa vienu maršrutu, +10 CNY, ja pa dažādiem. Nikni jākaulējas ar vietējiem, kas uztur to vietu un par katru soli cenšas iekasēt lieku naudiņu).

14.-15. diena, SHANGRILA

No Tiger Leaping Gorge gājiena galapunkta Tina’s Guesthouse ir pieejams autobuss, kas reizi dienā brauc uz ShangriLa (55 CNY). Mistiska tā pilsēta - ShangriLa. It kā nekas īpašs, auksti, lietaini. Kopumā pat varu teikt - jā, man viņa īsti nepatika. Bet tajā salasījās tik daudz atsevišķu sīkumu, kas paši par sevi ir tik apbrīnojami. Sienu un griestu rotājumi budistu klosteros, krāsainie karodziņi, raibie tautastērpi, smagnējā smarža tempļos, laipnais un smaidīgais Buda.

Un šī ir pilsēta, kurā mans ceļojuma kurss mainīja virzienu divreiz. Līdz šim biju ceļojusi, izmantojot vilcienus un autobusus, bet šeit sapratu, ka viss, pietiek! Es kaut kam netieku klāt līdz galam, tāda sajūta, ka tikai nobraucu garām virspusēji. Ka sanāk skriešana no viena transportlīdzekļa uz citu, ar ierobežotu laiku, ierobežotu maršrutu. Tāpēc  pametu pilsētu, nostājoties uz ceļa un paceļot roku.

Vecpilsēta – pamatīgi cietusi milzīgā ugunsgrēkā 2013. gadā, tagad liela apjoma celtniecības darbos tiek atjaunota. Nebeidzu brīnīties par fantastiskajiem kokgriezumiem. Bet nu – vecpilsēta kā jau liela daļa citu vecpilsētu citās Ķīnas pilsētās. Vienādi suvenīru veikali, vienādas preces,  pat vienāda mūzika.

Ganden Sumtseling Monastery – budisma klostera komplekss. Ir ieejas maksa, bet apejot galvenos vārtus, pa sānu vārtiem iespējams tikt iekšā bez maksas. Visā apkārtnē celtniecības, remonta darbi. Bet vecajos tempļos burvīga atmosfēra, nokvēpušas sienas un griesti.

Kalni un pakalni – stupas un lūgšanu karodziņi kalnu galos, skaisti skati, vējš un lietus, kas izpūš un sasaldē līdz kaulam. Retu reizi kāds saules stars, ar ko pietiek, lai atkal jau nocepinātu sarkanu seju (3300 m virs jūras līmeņa, saulei nevajag daudz).

16. – 19. diena, SHANGRILA – FEILAISI – YUBENG VILLAGE

Feilaisi ir neliels miestiņš Yunnan provinces ziemeļu stūrī, gandrīz uz robežas ar Tibetas autonomo reģionu. No ShangriLa uz Feilaisi atstopēju 5 stundās, pārvarot kalnu pāreju gandrīz 4300 metru augstumā.

Feilaisi ir mans pieturas punkts pirms nākamajā dienā paredzētā pārgājiena uz pārdesmit kilometrus tālāk esošo Yubeng ciematu (kombinētā ieejas biļete 5 apskates objektiem – 230 CNY, atsevišķi iegādāties nav iespējams). Pašā Feilaisi paveras fantastisks skats uz Meili Xueshan kalnu grēdu un vienu no tibetiešu budistu svētākajiem kalniem - Kawagebo, kas sniedzas debesīs 6700 metru augstumā. Ik gadu šurp plūst ticīgo straumes, kas veic svētceļojumus līdz kalnam vai apkārt tam.

Yubeng ciemats ārzemnieku vidū ir mazāk populārs, vasarā tur esot pilns ar ķīniešu tūristiem.  Pats ciemats atrodas kā Dieva ausī, kalnu ieskautā ielejā, kurā laiks šķiet ir apstājies pirms kādiem 100 gadiem. Nokļūt ciematā iespējams tikai ar kājām, zirga mugurā vai ar vietējo ciematnieku izmantoto transportlīdzekli – moci. 5 km augšup nepārtrauktā 30-40 grādu slīpumā, pēc tam kādi 3 km lejup tādā pašā slīpumā. Kāpiens uz augšu un leju aizņem vairākas stundas.

Nav iespējams izstāstīt visas todienu izjūtas – pārgurumu, elpas trūkumu, jauniegūtos draugus, sviedrus, zvaigžņotās debesis, ķīniešu kāršu spēles, piedūmoto hosteļa virtuvīti, garšīgos vienkāršos ēdienus, biezo tibetiešu vīnu, slapjo sniegu, lietu, izmirkušās kājas, ziedošos rododendrus, cūku, govju un zirgu barus ciemata ielās, sniegoto kalnu virsotnes, lavīnas, svētvietas, tempļus, lūgšanu karodziņiem noklāto zemi… Tik daudz visa kā, un sirds ir tik pilna, ka jāklusē.

Pats ciemats atrodas Kawagebo svētā kalna pakājē, un, dzīvojot ciematā, iespējams veikt vairākus vienas dienas pārgājienus – uz Glacier lake, Kawagebo base camp, Sacred waterfall.

Par ciematu man ir divējādas izjūtas – fantastiski un skumīgi. Skumīgi, jo viss tiek pakārtots tūrisma vajadzībām. Modernās pasaules labumi un progress šai vietai neiet apkārt ar līkumu - wifi ir pieejams ikkatrā mājā, vietējie iedzīvotāji gatavojas tūristu uzplūdam, tiek remontēts, būvēts - galvenokārt viesu nami. Arī dūmu virtuve manā prombraukšanas dienā tika iznesta ārā, lai atbrīvotu vietu jaunam, modernam iekārtojumam (starp citu – atvestam ar mašīnu. Nestādos priekšā, kā tā ir kārpījusies augšup pa ceļu). Man - skumji, bet... skaisti dzīvot taču neaizliegsi.

 

20.-21. diena, YUBENG VILLAGE - SHANGRILA

Atkal jau ShangriLa. Nebiju domājusi, ka šeit vēl kādu reizi atgriezīšos, bet šī ir diena, kad šajā pilsētā mani plāni mainījās otro reizi. Sākotnēji biju nolēmusi doties dziļāk tibetiešu apdzīvotos reģionos, tālāk uz ziemeļiem. Bet, sēžot neapkurināma hosteļa gultā ar aizlienētu jaku, ieslēgtu elektrisko segu, karstu tēju un nosalušiem pirkstiem, sapratu, ka Sichuan provincei nāksies pagaidīt citus, siltākus laikus. Izlēmu, ka došos tālāk uz Ķīnas dienvidiem.

Vēl par ShangriLa – tā ir samērā necila, kalnu ieskauta pilsēta Ķīnas viducī, kurai pirms 15 gadiem nosaukums tika nomainīts no Zhongdian uz ShangriLa. Jo tā tika dēvēta mītiska, paradīzei līdzīga vieta Džeimsa Hiltona romānā Zaudētais horizonts. Kāpēc? Protams, tūristu piesaistei. Un šeit - viens no pasaules lielākajiem tibetiešu lūgšanu ratiem, kura iekustināšanai ir vajadzīgs vismaz 10 cilvēku pielikts roku spēks. Sākotnēji uzstādīts tikai, lai piesaistītu tūristus, bet nu tas veiksmīgi ir iekļāvies arī vietējo iedzīvotāju ikdienā.

 

22. – 27. diena, ANCIENT TOWN OF DALI

Kārtējā Ķīnas vecpilsēta, bet šeit, atšķirībā no pārējām, bija sajūta, ka vecpilsēta ir dzīva. Ka tajā arī dzīvo cilvēki, tā nav tikai pakārtota tūristu vajadzībām. Protams, suvenīru veikali biezā slānī, kafejnīcas, bāri… Bet atmosfēra tāda patīkamāka, piepildītāka. Lēti bohēmiska paskata apģērbi. Chengdu biju noskatījusi lina brunčus par 500 CNY, šeit līdzīgi maksā 130 CNY (kaulējoties, protams).

Erhai lake – brīnišķīgs ezers, neskaitāmi ciematiņi tā krastos. Noīrēju riteni (20 CNY dienā) un nesteidzīgi izbraucu nelielu loku, vērojot ikdienas dzīvi. Pastāv iespēja arī apbraukt apkārt visam ezeram, tie būs savi 120 km. Iespējams noīrēt arī rollerus.

Kalni pilsētas rietumpusē – iespējams uzbraukt gan ar pacēlāju, gan kāpt ar kājām. Protams, ir ieejas maksa, bet cik – nezinu. Apmetu nelielu loku cauri brikšņiem, un uzkāpju kalnā tāpat. Patiesībā turp ved arī vairāki bezmaksas ceļi, tikai jāzina, kur tie atrodas. Pa vienu no tādiem nokāpju lejā no kalna. Jārunā ar vietējiem (vieglāk pateikt kā izdarīt ). Kalnā izveidota pastaigu taka vairāku kilometru garumā, kas vijas līču loču, ļaujot pārskatīt Dali vecpilsētu, Erhai ezeru…

Tempļu ēstuves – nepateikšu tempļa nosaukumu (bet gan jau vietējie zinās), bet pastāv iespēja saņemt gardas bezmaksas veģetāras pusdienas. Ar noteikumu, ka ēdamzālē netiek runāts un pilnīgi viss paņemtais ēdiens tiek izēsts līdz pēdējam rīsa graudam, pēdējai drupačai. Savukārt citā templī par 5 CNY iespējams saņemt veģetāras vakariņas.

Esot Dali, noteikti jānogaršo Dali ziedu jogurts un Dali cepumi ar ziedu pildījumu. Gardi. Garšo pēc rozēm.

28. – 31. diena, TENGCHONG

Pilsēta slavena ar tās apkārtnē esošajiem karstajiem avotiem. Tā atrodas kādreiz vulkāniski aktīvā zonā, un lauku ainavā redzami mežiem noauguši kalni ar nošķeltām virsotnēm – sen apklusušu vulkānu paliekas.

Heshun village - kārtējais ciematiņš, kas pielāgots tūristu vajadzībām. Vecpilsētas ēkās ierīkoti veikaliņi, kas pārdod to pašu, ko Lijiang, ShangriLa un Dali. Vecās ēkas tiek noplēstas un vietā tiek būvētas jaunas. Jā, no koka, jā, ar fantastiskiem kokgriezumiem, jā senatnīgā stilā. Ciemats ar spoguļgludu lielceļu ir savienots ar Tengchong, un ciemata priekšā ir uzstādīti lepni, balti vārti. Lai tiem tiktu garām, tūristiem jāšķiras no 80 CNY. Bet ciematu var sasniegt arī no otras puses - ejot pa nelielu lauku celiņu gar dārzeņu laukiem, kapiem, cauri mežam. Tur nav kasieru un nav suvenīru veikalu. Toties tur ir rīta dārzeņu tirgus, brokastu pankūku, kā arī zeķu un zeķbikšu pārdevēji. Skaists taoistu templis.

Karstie avoti – varētu būt kaut kur Jianjung ciematiņa tuvumā (neatceros precīzu nosaukumu, bet zinu, ka pārdesmit km tālāk ceļš vienkārši beidzās – Mjanmas robeža). 80 CNY par divvietīgu numuriņu un iespēju mērcēties karsto avotu baseinos.

Dzintara tirgus – katru piektdienu pilsētā norisinās dzintara tirgus, kurp vietējie spieto kā mušas, spīdina ar lukturīšiem, pārbauda krāsu un dzidrumu, pērk un pārdod, un kaulējas. Cik sapratu, tas vis nebūs mums zināmais Baltijas jūras, bet gan cita paveida dzintars. Kas īsti – nezinu, vai sapratu pareizi, jo, meklējot informāciju, nekādu “kalnu dzintaru” neatrodu .

32.-37. diena, TENGCHONG – YUNXIAN - XISHUANGBANNA

Divu dienu stopēšanas maratona rezultātā, kura laikā dienas vidū izdodas izvairīties no “braukšanas uz hoteli” ar draudzīgu šoferīti, bet toties vakarā nākas nakšņot miljons zvaigžņu viesnīcā cikāžu dziesmu un suņu reju ieaijātai (jo tumsa iestājas ap astoņiem un līdz plānotajam galamērķim ir palikuši 50 km, bet naktī stopēšana diez ko nevedas. Un šajā pilsēta atrastajām viesnīcām nav atļaujas uzņemt ārzemniekus), ir pieveikti 900 km, un nonāku fantastiskā pilsētā. Ārā +40 grādi. Saņemu ziņas no Latvijas, ka tur esot tik karsti, ka elpot neesot ko, +27 grādi. Rakstu atpakaļ, ka man kondicionieris istabā uz +27 grādiem uzlikts. Arhitektūrā ļoti jūtama Dienvidaustrumāzijas ietekme, pilsēta atrodas 30 km attālumā no Mjanmas un Laosas robežas. Laikam viena no manām šī ceļojuma mīļākajām pilsētām. Karsti, lēts saldējums un izcili gardi augļi.

Dai minority village – ciemats, kurā dzīvo Dai etniskā minoritāte un rīko izrādes tūristiem, ieeja 52 CNY. Tengchong pilsētā reizi gadā norisinās ūdens liešanas festivāls, šeit šo “festivālu” mazā mērogā iespējams izbaudīt visu gadu. Tempļi, vietējās tautiskās dejas, banānu plantācijas, saulē kaltēti ananāsi, lēti augļi.

Xishuangbanna Tropical Nature reserve – dabas parks/ botāniskais dārzs/ izmēģinājumu stacija (104 CNY). Dažādu augu kolekcijas, ziedoši krūmi, koki, lietus mežs, burvīgas ainavas. Lēnai izstaigāšanai jāieplāno visa diena, ar 4 stundām bija par maz.

Buddhist Temple blakus Manting Park – budistu templis, kas krasi atšķiras no tibetiešu budistu tempļiem, kas redzēti Yunnan provinces ziemeļos. Krāsainā koka vietā zelta krāsas, citas smaržas, karstums…

38.-39. diena, KUNMING

Rekā, negribēju es to Kunming, bet TamTurAugšā bija citi plāni. Lielpilsēta. Nepatika. Policija astoņos vakarā izmeta mani no hosteļa - tam nebija atļaujas ārzemnieku uzņemšanai. Kaut kā veiksmīgi ar vietējo palīdzību divas šķērsielas tālāk atrodu citu naktsmītni.

Wujiatang Wetland Park – interesants, brīvi pieejams ūdensaugu parks.

Dianchi Lake promenāde – jauka vieta pēcpusdienas pastaigai.

 

40.-44. diena, KUNMING – XINGREN – HUANGGUOSHU

Saka, ka Ķīna esot milzīga. Varbūt tā arī ir, bet lielceļi ir izcilā kārtībā un dienā pārvietoties vairāk nekā 400 km nesagādā nekādas grūtības. Ar visu to, ka šoferi brīžiem izsamist un nabaga balto tūristu par visu varu grib iedabūt kādā autobusā, vai vismaz pierunāt viņu pieņemt naudu, lai varētu atļauties nopirkt biļeti. "You will get lost! You do not speak the language!" - tā man ar tulkošanas programmas starpniecību teica kāds šoferis. Šajā ceļa posmā gan nedaudz iesprūdu ceļa remontdarbu dēļ, tādēļ 450 km attālo galamērķi sasniedzu nākamās dienas pusdienlaikā.

Huangguoshu ir tūristu pilsētiņa Āzijas (citos avotos minēts, ka tikai Ķīnas) lielākā ūdenskrituma tuvumā. Lai apskatītu ūdenskritumu, jāiegādājas kārtējā kompleksā biļete vairākiem apskates objektiem – 180 CNY. Nav ne vainas, šoreiz šie apskates objekti neatrodas tālu viens no otra, tiek apskatīti visi – vairāki mazāki ūdenskritumi, mākslīgi izveidots upes ainavas parks, stalaktītu ala, bonsai koku parks un, protams, pats Huangguoshu ūdenskritums.

Huashishao ethnic village – neliels, kluss etniskās minoritātes ciematiņš, kura piekājē atrodas vēl viens skaists ūdenskritums, par kuru ieejas maksa netiek prasīta. Ciemata augšpusē apskatāms (nezinu, kādas sugas) koks, kura vecums esot pāri par 2000 gadiem. Grūti noticēt, bet gan jau. Izskatās krietni svaigāk saglabājies par mūsu Kaives senču ozolu.

 

45. – 48. diena, HUANGGUOSHU – HECHI – YANGSHUO

Un ceļš turpinās. 800 km divās dienās. Pa vidu – Hechi pilsēta.

Kaut gan esmu tur tikai vienu nakti, pilsēta man ļoti iepatīkas. Līdzīga, kā mans nākamais galamērķis – Yangshuo, bet bez tūristu pūļiem. Savukārt Yangshuo – nu viens no Ķīnas tūrisma top galamērķiem. Fantastiski skati.

XingPing ciemats – Yangshuo noīrēju riteni (15 CNY) un dodos uz XingPing. Ciemats atrodas neliela paugura pakājē – uzkāpju. Pirms pāris miljoniem gadu šī vieta atradās pārsimt metrus zem jūras līmeņa. Tad kontinenti sadumpojās, sadūrās un sadures vietā cēlās uz augšu, izveidojot Himalaju kalnu grēdu. Rezultātā nedaudz pacēlās arī šī pasaules daļa. Vēji, lieti un straumes paveica pārējo darbu, no jūras gultnes izgraužot pašreizējo ainavu.

Nākamajā dienā vienkāršs izbrauciens pa tuvējo apkārtni. Iesūcu sevī skatus. Gados tur intensīvu lietavu laikā, pilsētas ielas vietām applūdušas, tāpat arī lauki un mājas.

49.-51. diena, YANGSHUO – SUIXI – HAIKOU

Dodos vēl tālāk uz dienvidiem, uz Hainan salu. Prāmis uz Haikou – 43 CNY.

Tas, kam mērķa nav, nomaldīties nevar. Un nekur jau nevar pazust. Arī ne vienā no pasaules lielākajām valstīm bez sarunvalodas zināšanām. Jo viena valoda visiem ir kopēja - sirds valoda. Es pat nespēju uzskaitīt visus tos cilvēkus, kas tikai aiz labas gribas par pliku paldies par mani šajā laikā ir rūpējušies, uztraukušies un gādājuši - un brīžiem pat pārmērīgi, pret manu gribu, gandrīz izjaucot citus manus plānus. Mani ir barojuši, veduši, izmaksājuši, rādījuši ceļu, iesēdinājuši autobusos. Policisti, lielceļu strādnieki, autobusu šoferi, taksisti, skolēni, un daudzi, daudzi citi.

52.-55. diena, Haikou – Dongfang – Sanya

Pamazām tuvojos ceļojuma izskaņai. Ceļā no Dongfang uz Sanya atrodas Hainan salas augstākais kalns. Ir ieejas maksa, bet nezinu, cik - šoferītis izmaksā. Kalnā iespējams uzbraukt ar auto. SKati skaisti, bet ne tādi, kas atstātu lielu iespaidu. Pārāk daudz jau ir redzēts, ir ar ko salīdzināt.

Peldos jūrā, ūdens kā piens. Sanya esot ķīniešu Karību salas, populārākā kūrortpilsēta. Nu nez… ir redzētas labākas pludmales… Kaut kā netīšām iekš booking.com uzķeru viesnīcas piedāvājumu, kurā nakšņošana apartamenta tipa numuriņā tiek piedāvāta par 3 CNY/naktī. Ar lielām aizdomām nobukoju, bet izrādās – jā, tā patiesi ir. Vēl tieku apgreidota no vienas guļamistabas numuriņa uz divu guļamistabu numuriņu. 19. stāvs, lielisks skats, logi līdz grīdai, viesnīcas teritorijā baseins. Kur vēl labāks ceļojuma noslēgums? Steigšus piebukoju klāt vēl 2 naktis un par ietaupīto naudu atļaujos Sanya palikt vienu nakti ilgāk un uz nākamo galamērķi – Haikou – nestopēt, bet iegādāties biļetes uz ātrgaitas vilcienu (83 CNY).

 

56.-57. diena, Haikou – Beijing

Lidojums no Haikou uz Pekinu ar China Southern (680 CNY). Pēdējā Ķīnas dienā vēl nolemju apmeklēt neapskatīto Lielo Ķīnas mūri, kuru biju atstājusi saldēdienā. Esmu apguvusi Ķīnas karšu aplikācijas lietošanu, tāpēc zinu gan vajadzīgos autobusus, gan to maksas. No mana hosteļa līdz mūra Mutianyu daļai autobusi izmaksā ap 10 CNY. Pieturā, kurā man jāpārsēžas uz citu autobusu, ar mani draudzīgu sarunu uzsāk kāds ķīnietis uz motorollera, kas mēģina man ieskaidrot, ka vajadzīgais autobusa numurs ir H25. Paskatos uz viņu, pagrozu pirkstu pie deniņiem un pajautāju, vai tieku uzskatīta par muļķi. Zinu, ka man vajadzīgais numurs ir H23. Un zinu arī, ka šādi tiek mēģināts apkrāpt tūristus, lai autobuss tos aizvestu nekurienē, kur jau gaida izpalīdzīgi motorolleru šoferi, kas par attiecīgu samaksu ir gatavi aizvest tūristus uz vajadzīgo vietu.

Tā nu čilloju pa Ķīnas mūri (ieeja 45 CNY. Kasē gan man sākumā paprasa 60 CNY, kaut gan skaidri biju prasījusi – man tikai ieeju. Par papildu naudiņām iespējams neiet kājām līdz mūrim, bet aizbraukt ar autobusu un pacēlājiem), baudu beidzamo Ķīnas dienu.

Aizčiloju tiktāl, ka gandrīz nokavēju pēdējo H23 autobusu. Bet viss laimīgi, paspēju. Toties uz nākamo – gan ne. Kā zīmīgu atvadu sveicienu no viena 70-gadīga ziedu pārdevēja saņemu dāvanā rozi.  Desmitos vakarā, tumsā, 12h pirms izlidošanas uz Latviju, atrodos 40 km attāluma no Pekinas. Takši uz turieni nebrauc, autobusu nav. Paceļu roku beidzamo reizi, un 10 minūšu laikā nostopēju 3 draugus, kas dodas tieši gar man vajadzīgo rajonu. Nākamajā rītā ar autobusu līdz lidostai (2 CNY. Un tagad atceramies ceļojuma sākumā izmantoto Airport Express par 25 CNY), un tad jau lidmašīna mājup.

 

Ardievu, Ķīna, mana dvēsele ir pilna, tu man pietrūksti!

Dažas noderīgas atklāsmes

• Kopējās izmaksas – 900 EUR visa ceļošana/nakšņošana/ēšana + 360 EUR lidojumi uz/no Ķīnas + 60 EUR vīza + 100 EUR apdrošināšana + suvenīrizdevumi. 57 dienas.
• Hosteļi lielākoties ir tīri, klusi, kārtīgi. 20 CNY par nakti – tas ir lēti, 35 CNY – jau padārgi. Izņēmums ir Pekina, tur viss ir salīdzinoši dārgāks.
• Ieejas biļetes visos apskates objektos var dabūt par 10-15% lētāk, ja tās iepriekš tiek pasūtītas internetā. Ķīnieši šim nolūkam izmanto aplikāciju Qunar travel, bet tur laikam vajadzēs kāda vietējā palīdzību, jo… nu viss ir ķīniski. Ceļojuma vidū sāku izmantot šo metodi, līdz ar to augstāk norādītās cenas, iespējams, ir nedaudz zemākas, kā oficiālajos informācijas avotos.
• Pasūtot lidmašīnas biļetes iekšējiem lidojumiem, kā arī vispār lidojumiem, ko veic Ķīnas aviokompānijas, arī ieteicams izmantot vietējo palīdzību. Viņu izmantotajās aplikācijās un interneta vietnēs cenas ir par 20-30% zemākas kā to pašu aplikāciju angliskajās versijās. Tā man nedēļu pirms izlidošanas iegādātais lidojums no Haikou uz Pekinu 920 CNY vietā izmaksā 680 CNY.